PAR LIKUMIEM – CILVĒKU VALODĀ

Atjaunotajā Latvijas brīvvalstī valda pārmērīga “likumošana” – vairāk nekā 26 000 normatīvo aktu (spēkā esoši likumi un Ministru kabineta noteikumi), pārzināt visus nav pa spēkam nevienam juristam, turklāt nereti likumi ir pretrunā cits citam.

Jaunā amata pamatnoteikumi

Vai var ieviest savai pašvaldībai raksturīgu personāla motivācijas kārtību?

Īstenībā vajadzētu rīkoties tieši tā, jo sava kārtība motivācijai būs lielā pašvaldībā, piemēram, Rīgā, sava – nelielā. Bez darba algas ir vēl dažādi labuma veidi, kurus lielākā vai mazākā mērā vēlams formalizēt, lai darbiniekiem būtu skaidri principi, pēc kuriem vienus kolēģus atbalsta, bet citus ne. Tomēr nav ieteicams pakļauties valdības spiedienam, ko tā cītīgi cenšas uzspiest pēdējo gadu laikā, ka visur un visiem jābūt vienādai motivācijas kārtībai. Abstrakta taisnīguma vārdā rosina tādu kārtību, lai garantētu, ka par vienu un to pašu darbu visā valstī tiktu saņemta vienāda atlīdzība. Šis uzskats vērtējams par gluži vai reliģisku uzstādījumu, kas izriet no kristīgā sociālisma, taču neviens likums jums neliek tā darīt. Pieredze liecina, ka tieši atšķirīgas sistēmas var būt visefektīvākās, jo balstās konkrētā kolektīva situācijā, tā īpatnībās. Tie politiķi, kas patiesi vēlas taupīt iedzīvotājiem domāto naudu, nekad necentīsies piemērot visā valstī vienotu kārtību, jo tādā veidā izmaksas nevar optimizēt.

Vai politiķim jāslēdz darba līgums?

Politiskā amatpersona (priekšsēdētājs un deputāti) neslēdz darba līgumu, gluži tāpat kā to nedara Valsts prezidents, Ministru prezidents un Saeimas deputāti. Viņš stājas darbā vai zaudē amatu likumā noteiktajā kārtībā, speciālu līgumu vai rīkojumu nevajag. Ja gadījumā viņš savieno šo amatu (saskaņā ar likumā atļauto) ar citu darbu, par kuru saņem atalgojumu, tad nepieciešams darba līgums par blakusdarbu.

Vai var pieņemt dāvanas?

Var. Noteikumi sīki regulēti Valsts un pašvaldību amatpersonu interešu konflikta novēršanas likumā. Dažkārt papildu nosacījumus var noteikt arī dome. Lielākoties tiek ierobežots dāvanas vērtības apjoms, kā arī tiek paredzēti noteikumi, kur dāvanu uzglabā.

Vai jāievēro darba laiks?

Parasti politiķiem nav noteikts darba laiks, izņemot konkrētu sēžu norises laiku vai apmeklētāju pieņemšanas stundas. Savus “tautas kalpa” pienākumus politiķis pilda 24 stundas diennaktī, un nav ētiski aizbildināties ar to, ka darba laiks beidzies. Izpildvarai bieži vien ir noteikts darba laiks, taču konkrētais darba līgums ar pašvaldības darbiniekiem var paredzēt nenormētu darba laiku.

Vai var izmantot personisko transportu darba vajadzībām?

Protams, ka var. Ja par to neprasa samaksu, tad ierobežojumu nav, taču iespējams slēgt nomas līgumu, kurā paredzēta noteikta atlīdzība. Šeit ieteicams ievērot samērību, jo var nākties žurnālistiem skaidrot atlīdzības apmēru, salīdzinot ar pašvaldībai piederoša vai konkursa kārtībā nomāta transportlīdzekļa pieejamību un izmaksām.

Vai radiniekus var atstāt darbā vai pieņemt darbā?

Likums “Par pašvaldībām” to īpaši neregulē, taču likumā par interešu konflikta novēršanu ir ieteikums no tā izvairīties. Vajadzētu nošķirt divus gadījumus – kad radinieks strādājis domē vēl pirms ievēlēšanas amatā un kad šo cilvēku priekšsēdētājs pieņem, jau esot amatā. Otrajā gadījumā ieteikums – jautājuma izlemšanu virzīt uz domes sēdi arī tad, ja likums neparedz domes iesaistīšanos, jo interešu konfliktam “mandāts” būs saņemts ne tikai no priekšnieka, bet arī deputātiem. Jāsaprot, ka interešu konflikts pats par sevi lielākā vai mazākā mērā ir neizbēgams, bet tas automātiski neizraisa korupciju. Likums iesaka no tā izvairīties, taču dažkārt tas rodas no deputāta neatkarīgu iemeslu dēļ, citreiz ir objektīvi apstākļi, kas liek to nodot izvērtēšanai domei kā augstākajai pašvaldības lēmējvarai.

Vai var sastāvēt biedrībās un nodibinājumos?

Nekādu aizliegumu vai ierobežojumu nav: tāpat kā deputātam ir tiesības sastāvēt politiskajās partijās, viņš drīkst iesaistīties arī dažādos sabiedriskās darbības veidos. Cik lielā mērā deputāts var pārstāvēt noteiktu interešu grupu, netiek regulēts. Pašvaldība gan pārstāv visas vietējās sabiedrības intereses (atsevišķos gadījumos – arī valsts intereses), bet tas nenozīmē, ka deputātam nedrīkst būt citu interešu. Darbošanās biedrībās un nodibinājumos ir drīzāk apsveicama nekā noliedzama.

Vai var nodarboties ar komercdarbību?

Likumā par interešu konflikta novēršanu uzskaitīta virkne ierobežojumu, taču tas nav principiāls aizliegums nodarboties ar komercdarbību. Nevienam uzņēmējam nav liegts kļūt par deputātu, tomēr pēc ievēlēšanas jāizvairās piedalīties pašvaldības lemšanā par jautājumiem, kas saistīti ar uzņēmēja darbības sfēru. Nedrīkst balsot vai citādi ietekmēt lēmumus par labu sev piederošai komercsabiedrībai.

Vai var balsot par savu algu?

Normāla domes procedūra paredz, ka to ne tikai var, bet vajag darīt, kaut gan KNAB viedoklis ir atšķirīgs. Ja darba kārtībā iekļauts jautājums tikai par jūsu algu, tad nepieciešams atturēties. Ja balsojums skar visu deputātu atalgojumu, kuriozi būtu sadalīt lēmumu tik balsojumos, cik domē ir deputātu. Kopējā balsojumā ir jābalso, pat atturēties nebūtu loģiski. Ja visi atturēsies, pieņemot, ka atalgojuma sarakstā ir visu deputātu uzvārdi, lēmumu pieņemt neizdosies.

Vai var balsot par nozari, kurā iepriekš strādāts?

Šī problēma rodas bieži, piemēram, tad, ja par deputātu kļūst skolotājs, ārsts vai siltumapgādes uzņēmuma direktors. Jānošķir privātās un publiskās intereses. Ja agrāk esat strādājis šīs jomas privātā uzņēmumā, balsojumā vajadzētu atturēties, tomēr balsot par pašvaldībai piederošu skolu vai slimnīcu jums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums: jūs ievēlēja tāpēc, ka savā sfērā kaut ko solījāt, piemēram, atbalstīt savu skolu. Solījumi jāpilda, nav loģiski nebalsot.

Kādas sociālās garantijas iespējamas kā bijušajam politiķim?

Pašlaik sociālās garantijas attiecas tikai uz priekšsēdētājiem un viņu vietniekiem, kuri ir bijuši amatā ne mazāk kā divus sasaukumus. Šīs garantijas nosaka Pašvaldības domes deputāta statusa likuma 151. pants. Īpašās garantijas ieviesa, rūpējoties par pirmo sasaukumu deputātiem, kuriem deviņdesmitajos gados nereti bija ļoti mazas algas. Aizejot pensijā no politiskā amata, viņu pensijas līmenis bija ļoti zems. Jautājums par īstām sociālajām garantijām šā vārda visplašākajā nozīmē būtu jārisina nākotnē.

Kādus amatus var apvienot ar domes priekšsēdētāja amatu vai ar citas pamatdarbā esošas amatpersonas amatu?

Vispārējais princips valsts pārvaldē nosaka, ka priekšsēdētājam ir tikai viena augstākstāvoša institūcija – dome. Teorētiski iespējama konstrukcija, kad likums par aizliegumiem netiek ievērots, bet domes lēmums pamato, kāpēc šāda atļauja ir dota. Ja visas institūcijas šādu lēmumu atzīs par likumīgu, problēmas nevar rasties, arī ieņemot citu amatu. Deputātiem amatu savienošanas gadījumos jāievēro virkne ierobežojumu un aizliegumu (skatiet 2013. gada 21. februārī pieņemtos grozījumus likumā “Par pašvaldībām”, īpaši 38. panta 2. daļu!).

Vai vajag pašvaldībā lēmējvaru nodalīt no izpildvaras?

Uz šādu jautājumu valstī un pašvaldībā ir atšķirīgas atbildes. Demokrātijā izvēlas varu savstarpējas līdzsvarošanas principu: tiesu vara, lēmējvara un izpildvara cita citu pieskata, neļaujot izveidoties tirānijai vai oligarhijai. Pašvaldībās pieskatīšanas funkciju veic vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs un dažādas kontrolējošās iestādes. Tāpēc pašvaldībā varu līdzsvarošana nav vajadzīga.

Cita lieta, ka jāmeklē līdzsvars starp politiskiem un profesionāliem lēmumiem. Nav labi, ja politiķi pārmērīgi iejaucas profesionāļu lietās. Laba pārvaldība nozīmē izvēlēties profesionāļus, kuriem var uzticēties. Taču šai nodalīšanai jābūt atšķirīgai katrā pašvaldībā, izvērtējot ievēlēto deputātu un darbinieku prasmes. Tāpēc nodalīšanas pakāpe vislabāk nosakāma pašvaldības nolikumā.

Pašreizējie centieni varas nodalīt nav radušies demokrātijas mīlestības dēļ, bet gan cenšoties mazināt pašvaldības domes nozīmi un pastiprināt centrālās valdības ietekmi uz vietējiem lēmumiem. Pēdējo gadu lielākais sasniegums lēmējvaras vājināšanai ir izpilddirektoram nodotā atbildība par pašvaldību kapitālsabiedrību pārziņu. Diskusija par lēmējvaras un izpildvaras nodalīšanu Saeimā vēl turpinās.

Vai var izveidot tādas administratīvās struktūras, kā vēlas dome?

Jā, var! Vispārējās normas te pieļauj pilnīgu interpretācijas un rīcības brīvību, ja vien nav īpašas norādes speciālajos likumos, piemēram, speciālās normas var paredzēt to, ka sociālās struktūras sauc par “dienestu”. Šāds regulējums jāievēro, taču citādi pašvaldībai ir absolūti brīva izvēle. Ne velti gandrīz pēc katrām vēlēšanām pašvaldība maina savu administratīvo struktūru, lai tā atbilstu politisko spēku samēriem. Par to nav jākaunas, tieši tā vajag rīkoties.

Vai var patstāvīgi noteikt izpilddirektora kompetenci?

Jā, var, tikai jāievēro tās normas, kas likumā “Par pašvaldībām” ietvertas izpilddirektora kompetences visai garajā sarakstā. Tomēr pašvaldības šīs normas konkretizē un reizēm visai plaši. Tā dažās pašvaldībās panāk situāciju, ka domes priekšsēdētājam visai maz jāiejaucas pašvaldības struktūru darbā, ļaujot lielāko daļu lēmumu risināt izpilddirektoram, turpretim citās pašvaldībās izpilddirektora kompetenci sašaurina un atbilstoši likumam galvenā persona un faktiskais administrācijas vadītājs ir domes priekšsēdētājs.

Uzsākot darbu domē

Kā tiek organizēts lēmumu pieņemšanas process pašvaldībā?

Lielos vilcienos to regulē likums “Par pašvaldībām”. Nākamo regulējumu ietver konkrētās pašvaldības nolikums. Lēmumu pieņemšanas process lielākoties ir šāds: iniciatīva nāk “no augšas” – no deputātu domes kā galvenā varas pārstāvja. Izpildvarai jāpilda jaunie domes uzdevumi. Tiek sastādīts plāns, un izpildvaras struktūru vadītāji ir atbildīgi par domes pieņemto lēmumu īstenošanu.

Komitejās, kur šos lēmumus izstrādā un par tiem diskutē, gan var piedalīties arī sabiedrības pārstāvji, taču dialogs komitejā pārsvarā risinās pašu deputātu un speciālistu vidū. Gadījumos, ja jautājums komitejā ir apspriests un pieņemts bez lielām iebildēm, nereti domes sēdē pie tā vairs īpaši nekavējas. Ja bijušas domstarpības jau komitejā, tad labāk jautājumu un izpildvaras, piemēram, finansistu, iebildes izskatīt vēlreiz komitejā un tikai tad izvirzīt balsošanai domē. Tas nav obligāti, bet pieredzējuši priekšsēdētāji dažkārt dara tieši tā.

Kas var iesniegt lēmumprojektus izskatīšanai domes sēdēs?

Šis jautājums nav izlemjams nolikumā, jo tas precīzi noteikts likuma “Par pašvaldībām” 33. pantā. To drīkst darīt ikviens deputāts, arī priekšsēdētājs. Nolikums var paredzēt lēmuma projekta izskatīšanas kārtību. Daudzās pašvaldībās nolikums gan paredz tiesības katram deputātam iesniegt lēmumprojektu, kā noteikts likumā, tomēr nosaka, ka iepriekš tas jāizskata komitejā, lai iegūtu juristu un finansistu atzinumu. Nevar tā, ka no rīta uz papīra lapas uzskribelēta ideja jau pēcpusdienā jāpieņem visiem deputātiem. Izņēmuma gadījumi, protams, var būt vienmēr.

Kā noformējami un iesniedzami lēmumu projekti izskatīšanai domes sēdēs?

Tas ir jau minētais nolikuma un reglamenta jautājums. Skaidrs, ka lēmuma projektam jābūt pieejamam vairākas dienas pirms sēdes, lai iedzīvotāji varētu ar to iepazīties un darīt zināmu savu viedokli. Ne mazāk svarīgi ir iepazīstināt ar lēmumprojektiem opozīcijas frakcijas deputātus. Ja opozīcija ir prasmīga, tā centienus slēpt informāciju izmanto savā labā.

Vai var ierosināt sēdē jautājumus, ko priekšsēdētājs iepriekš nav iekļāvis darba kārtībā?

Jā, var. Nepieciešams tikai domes atbalsts. Atsevišķos gadījumos dome var uzskatīt, ka jautājums iepriekš jāsagatavo, tāpēc jūsu iecere neīstenosies. Taču šajā gadījumā vēlreiz tiek apliecināts princips, ka dome var visu, kas atļauts pašvaldībai.

Kāda ir pastāvīgo komiteju loma domes darbā?

Domē lēmumus bieži pieņem vienā lasījumā. Lai lēmums būtu kvalitatīvs, tas iepriekš jāapspriež. Pastāvīgā komiteja ir forums, kurā notiek iepriekšējās diskusijas, un tā ir komitejas galvenā loma. Senāk komiteju sēdes bija slēgtas, bet tagad tās ir atklātas. Nevar noliegt, ka arī slēgtajām sēdēm bija sava nozīme: iespējams, sarunas tajās ritēja atklātāk un asāk. Pašvaldības nolikumā gan iespējams atsevišķos gadījumos paredzēt sēdes slēgto daļu, taču iedzīvotājiem ir tiesības interesēties un noskaidrot, kādu jautājumu tur izskata. Foruma daļa, kur sastopas politiķu viedokļi, ir komitejas sēdes galvenā daļa.

Komitejai ir vēl vairākas citas lomas. Viena no tām ir kontrolējošā: komiteja kontrolē izpildvaras darbu savā jomā. Deputāti iedziļinās un seko iestāžu un speciālistu darbam. Nolikums var deputātiem neatļaut dot tiešus rīkojumus, jaucoties izpildvaras lietās, piemēram, izlemt, kuru cilvēku uzņemt dzīvokļu rindā, kuram piešķirt dzīvokli utt., taču citās pašvaldībās nolikums var to pieļaut. Visu nosaka domes izvēlētais vadības modelis. Katram zinātniekam vai praktiķim ir savs viedoklis par to, kā ir pareizāk, un likums nenovelk stingras robežas. Vienlaikus nolikumam būtu jāaizsargā darbinieki pret deputātu pārlieku patvaļu.

Vai pastāvīgās komitejas var pieņemt lēmumus?

Likuma “Par pašvaldībām” 21. pantā ir garš saraksts, kurā apkopotas domes ekskluzīvās funkcijas. Neviens cits, ieskaitot pat Ministru kabinetu un Valsts prezidentu, šos jautājumus domes vietā lemt nedrīkst, tāpat kā nav paredzēta tāda kārtība, ka komiteja lemj domes vietā. Normālā procedūrā katru lēmumu sagatavo domes komiteja, tomēr tas nav galīgs. Attiecībā uz citiem lēmumiem, kad komiteja kaut ko dara izpildvaras vārdā, šīm darbībām nolikumā jābūt strikti noteiktām un ierobežotām. Latvijas valstī pieņemtā kārtība paredz: vispārēja rakstura normatīvajos aktos rakstītais ir spēkā un jāpilda visiem. Tā kā pašvaldības nolikums ir šāds dokuments, tad gadījumos, ja tajā ir ierakstītas tiesības kādus lēmumus pieņemt arī komitejai, to var darīt. Šādi lēmumi būs spēkā tik ilgi, kamēr attiecīgais nolikuma punkts nav atcelts. Tomēr lēmumu pieņemšanas tiesības komitejām rekomendēt nav pamata. Citiem vārdiem – komiteja nevar izlemt jautājumus, kas ir ekskluzīvā domes kompetencē (bet tā šos jautājumus “gatavo”).

Cik pastāvīgajās komitejās piedalīties?

Ja deputāta amats nav pamatdarbs, skaidrs, ka ierobežojumus noteiks cilvēka laika limits – brīvās stundas ārpus darba laika. Visbiežāk deputāti piedalās vienā vai divās komitejās, taču likums skaitu neierobežo. Komiteju skaitu var regulēt pašvaldības nolikums. Likums “Par pašvaldībām” nosaka, ka katram deputātam jābūt vismaz vienas domes komitejas loceklim.

Vai ir kādi ierobežojumi deputāta darbībai domes izveidotajās komisijās un darba grupās?

Speciālu ierobežojumu nav, izņemot vispārējos ierobežojumus, kas saistās ar interešu konfliktu un tamlīdzīgi. Tomēr dome var pieņemt ierobežojumus, ka deputāts drīkst būt dalībnieks tikai noteiktā skaitā komisiju un grupu. Protams, neviens viņu nedrīkst atturēt no līdzdalības vēl citās komisijās, jo atgādināsim: deputāts tu esi 24 stundas diennaktī un jebkurā laikā vēlētājiem var būt vajadzīgs tavs padoms un palīdzība. Taču darbs “virsnormas” komisijās tad notiek bez samaksas. Tāpat “virsnormas” komisijās nebūs formālu balsstiesību, tomēr nevienam nav tiesību izslēgt no diskusijas un nedot vārdu.

Kad jābūt pieejamiem pastāvīgās komitejas materiāliem?

Vēlamā situācija – materiāli jāizsūta vismaz vairākas dienas pirms komitejas sēdes. Dažkārt šo kārtību ieraksta nolikumā, dodot formālu iespēju jautājumu neizskatīt, ja dokumenti nav bijuši pieejami laikus.

Vai piedalīties pašvaldības komisijās?

Tas nav obligāti. Praksē deputāti parasti mēdz piedalīties komisijās, kurās jautājumi skar viņu darbības vai interešu sfēru. Tā ir papildu aktivitāte.

Problēmsituācijas domes darbā

Vai vienmēr jāpilda valdības politika?

Pašvaldības pilda gan savas autonomās funkcijas, kad galvenais kritērijs ir vietējo iedzīvotāju intereses un vēlētājiem dotie solījumi, gan funkcijas, ko tai deleģējusi valsts. Autonomo funkciju blokā jāievēro valsts likumi, un vēlams rūpīgi iepazīties ar visām valsts politikas nostādnēm, bet tās nav obligātas. 99% gadījumu pašvaldību deputāti domā līdzīgi centrālajai valdībai un tāpēc pilda valsts politiku. Tomēr autonomo funkciju jomā var būt gadījumi, kad pašvaldību deputāti izmanto savas tiesības rīkoties pretēji, ja vien to neaizliedz likums. Pildot valsts deleģēto funkciju, par kuru valsts iedalījusi līdzekļus, jums nav tiesību uz citu viedokli. Varat tikai sniegt ierosinājumus mainīt konkrēto politiku.

Vai jāklausa ministrijas viedoklim, ja saistošie noteikumi ir nelikumīgi?

Pēc pašvaldības saistošo noteikumu pieņemšanas iestājas noteikts pārdomu periods – līdz noteikumu publicēšanas brīdim. Šajā laikposmā varat saņemt formālu vai neformālu ministrijas viedokli, kas atzīst par nepareizu kādu noteikumu punktu vai noteikumus kopumā. Katrs godprātīgs deputāts un dome sāks pārdomāt savu lēmumu. Tomēr dzīvē iespējami divi gadījumi: reizēm tiešām noteikumos ir kāda aplamība, bet reizēm kļūdās ministrija vai jautājums tiek politizēts kādas grupas interesēs. Pilnībā bez vērtējuma piekrist ministrijas viedoklim nevajadzētu, bet izvērtēt gan vajag. Ministrijas vēstuli ignorēt nedrīkst, tomēr pēc izvērtēšanas pašvaldības deputātiem un domei ir tiesības uzņemties politisko atbildību par savu lēmumu un neklausīt iebildēm. Tad savukārt ministrijai būs viela pārdomām.

Ko darīt, ja ministrs ar rīkojumu aptur pašvaldības saistošo noteikumu normas darbību?

Atbilde ir līdzīga iepriekšējai, bet ministra rīkojumam šajā gadījumā ir sekas. Ja jūs neko nedarīsiet, pēc laika norma vairs nedarbosies. Ja nepiekrītat ministra viedoklim, tad ir iespējams savu viedokli aizstāvēt Satversmes tiesā. Domes priekšsēdētājam divu nedēļu laikā pēc ministra rīkojuma saņemšanas jāsasauc domes ārkārtas sēde, kurā jāizskata jautājums par attiecīgo saistošo noteikumu vai cita normatīvā akta vai tā atsevišķu punktu atcelšanu. Ja dome nepieņem lēmumu par šo saistošo noteikumu vai cita normatīvā akta vai tā atsevišķu punktu atcelšanu, tai triju mēnešu laikā pēc vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra rīkojuma saņemšanas jāiesniedz Satversmes tiesā pieteikums par ministra rīkojuma atcelšanu.

Ko darīt, ja ministrs atceļ pašvaldības saistošos noteikumus?

Šajā gadījumā ieteicams pievērst preses uzmanību tam, ka ministrs nepietiekami pārzina likumus. Atcelt tos viņam nav pilnvaru, viņš var vienīgi apturēt. Latvijas likumi šajā jomā ir atbilstoši Eiropas vietējo pašvaldību hartai: neviens cits nevar lemt domes ekskluzīvās kompetences jautājumus.

Ko darīt, ja Ministru kabinets pārkāpj likumu?

Šeit nav runa par apzinātu vēlmi pārkāpt likumu. To ir tik daudz, ka var gadīties tos pārkāpt dabiski – nezināšanas dēļ. Arī tāpēc, ka neviens jurists nav spējīgs detalizēti pārzināt vairāk nekā pusotru tūkstoti likumu un vairāk nekā trīsarpus tūkstošus Ministru kabineta noteikumu, papildus tam vēl Eiropas Savienības regulas un citus. Tāpēc nereti “bez nodoma” sanāk pārkāpt kādu no normām, un likums nosaka, kā tādā gadījumā rīkoties.

Ja Ministru kabinets izdevis noteikumus, jūs nedrīkstat tos nepildīt pat tad, ja saskatāt tajos pretrunas ar kādu citu likumu vai starptautiskajām tiesībām. Jums kā publiskai amatpersonai “nepildīšana” var izpausties citā veidā: varat mēģināt atlikt lēmuma pieņemšanu, kas balstās uz Ministru kabineta nelikumīgu darbību, vienlaikus informējot atbildīgo ministriju par savu atklājumu un aicinot to novērst. Ja valsts ierēdņi nerīkojas atbilstoši, MK noteikumus var pārsūdzēt Satversmes tiesā. Abi šie risinājumi demokrātiskā iekārtā ir ne tikai iespējami, bet pat vēlami.

Reizēm gan nākas rūpīgi apsvērt, kā rīkoties tad, ja jums nodara pāri. Nav noslēpums, ka pašvaldība ir daļēji atkarīga no valsts finanšu politikas, un tā ne vienmēr ir objektīva. Līdz ar to jāizdara izvēle – strīdēties vai ne, jo katrs strīdnieks riskē iegūt nelabvēlību kādā jautājumā, kas skar finanses. Sabiedrības un Latvijas interesēs tomēr būtu jācīnās, lai novērstu ikvienu nelikumību.

Ko darīt, ja Saeima pārkāpj likumu?

Saeima darbojas suverēni un drīkst pārkāpt likumu, pieņemot jaunu likumu. No otras puses, Saeima nedrīkst pārkāpt starptautiskos līgumus un likumus, piemēram, Eiropas vietējo pašvaldību hartu. Procedūra ir līdzīga tai, ko skaidrojām attiecībā uz Ministru kabinetu. Viens risinājums – telefoniski norādīt uz atklāto pārkāpumu. Iespējams, ka šis būs pats ātrākais ceļš pretim izmaiņām. Otrs, oficiāli ieteiktais ceļš, ko paredz likums “Par pašvaldībām”, – jūs griežaties pie sava atbildīgā ministra un ziņojat viņam. Trešais risinājuma ceļš, ko arī paredz šis likums, – vērsties Satversmes tiesā ar iesniegumu, ka Saeimas pieņemtais likums pārkāpj kādu starptautisko normu.

Vai sava darbība jāsaskaņo ar partiju (vēlētāju sarakstu), no kuras deputāts ievēlēts?

Formāli šādas prasības nav arī Saeimas deputātam. Demokrātijas princips neparedz obligātu saskaņošanu. No otras puses, ja gadījumā jūs neklausāt savas partijas nostājai, ieteicams publiski skaidrot savu rīcību. Tomēr, piekrītot kandidēt partijas vai vēlētāju apvienības sarakstā, jūsu morālais pienākums liek atskaitīties par savas rīcības motivāciju. Būtu labi atskaitīties pat tad, ja vairākums partijas biedru jums nepiekrīt. Jebkurā gadījumā tautas dotais mandāts ļauj jums lemt un rīkoties patstāvīgi, taču pienākums liek atskaitīties gan vēlētājiem, gan partijas biedriem.

Kādi jautājumi jārosina Latvijas Pašvaldību savienībai?

Saskaņā ar pašreizējo kārtību Latvijas Pašvaldību savienībai ir mandāts pārstāvēt pašvaldību kopīgās intereses. Tam ir sava skaistā puse, kad visām pašvaldībām izdevies nonākt pie kopīga viedokļa. Tomēr nereti dienaskārtībā izvirzās jautājumi, kuros pašvaldības ir konkurentu attiecībās un nav pamata cerēt uz vienotu viedokli. Šajos gadījumos LPS, ja arī pauž viedokli, tad darbojas kā visu pušu lobists – skaidro medijiem un Saeimai, ka šajā jautājumā pastāv vairāki viedokļi, vienlaikus izklāstot atšķirību cēloņus. Ja jūsu viedoklis nesakrīt ar vairākuma viedokli, jums ir tiesības to aizstāvēt arī šaurākas grupas (piemēram, Piekrastes pašvaldību apvienības) vārdā. Ne vienmēr obligāti jāiesaista LPS, iespējams mēģināt jautājuma virzību ietekmēt arī paša spēkiem. Tomēr pieredze liecina, ka gadījumos, kad LPS pauž daudzu vai visu pašvaldību viedokli, ar to vairāk rēķinās.

Kā notiek jautājumu virzība LPS?

Latvijas Pašvaldību savienība ir stabila un pietiekami attīstīta organizācija. Ilggadējiem pašvaldību vadītājiem un daudziem deputātiem šī sistēma labi pazīstama. LPS ir atklāta organizācija, un vienkāršākais veids, kā risināt savas pašvaldības problēmu, ir piezvanīt vai ierasties Rīgā, Mazajā Pils ielā 1. To diezgan brīvi var darīt pie jebkura padomnieka. Tomēr pastāv arī formālais ceļš – rakstīt vēstuli un saņemt uz to atbildi ar LPS priekšsēža parakstu.

Kādi varētu būt ieteikumi? Tiklīdz radusies problēma, ar ko pašvaldība netiek galā saviem spēkiem, nekavējoties vērsties Pašvaldību savienībā pie atbilstošās jomas padomnieka. Iespējams, ka viņš uzreiz zinās atbildi, vai šo problēmu pašlaik valstī risina un cik tālu ir risinājums. Ja jautājums jau kļuvis publiski aktuāls, pašvaldības pārstāvis var rosināt to izskatīt komitejas sēdē. Gadījumos, kad kādas pašvaldības pārstāvis ir uzaicināts piedalīties valdības sēdē, viņam ir brīva izvēle – iepriekš nākt konsultēties ar LPS speciālistiem vai nenākt. Tas nav pienākums. Turklāt iespējami gadījumi, kad konkrētas pašvaldības viedoklis atšķiras no LPS uzskatiem šajā jautājumā.

Kaut arī LPS maksimāli cenšas izvairīties no konfrontācijām, meklējot vienotu risinājumu, dzīvē tas nekad nevar būt iespējams par visiem 100%. Tomēr vislabākos panākumus dažādās valdības darba grupās var gūt tad, ja ieinteresētās pašvaldības saskaņo viedokļus savā starpā. Ja vairākas pašvaldības pauž līdzīgu viedokli, tas mudina ieklausīties. LPS ir pieredze veidot arī plašākas “koalīcijas”, īpaši ar darba devējiem, arodbiedrībām un zinātniekiem.

LPS politiku vislabāk var ietekmēt, piedaloties komiteju sēdēs, jo komitejas gatavo priekšlikumus Domes sēdēm un kongresiem. Protams, gan Domē, gan kongresā ir iespēja paust kādu nule dzimušu ideju, tomēr lielākus panākumus var gūt, iepriekš rodot plašāku atbalstu savai idejai starp pārējām pašvaldībām.

Kādi jautājumi jārisina caur nozaru ministrijām?

Nozaru ministrijām nav tiesību komandēt pašvaldības, kaut arī laiku pa laikam atrodas “speciālisti”, kas mēģina tieši ietekmēt kādu pašvaldību rīkoties pēc ministrijas ierēdņu ieskatiem. Vienlaikus pašvaldību speciālisti ir aktīvi cilvēki, kam nav liegts sadarboties ar ministriju speciālistiem. LPS piedāvā iespēju darboties un paust savu viedokli komitejās, taču dažkārt ministrijas savās darba grupās mēdz iesaistīt aktīvus pašvaldību pārstāvjus. Tas nav aizliegts. Šai problēmai gan ir vēl otra puse: katra pašvaldība, saprotams, rūpējas par savām interesēm. Diemžēl finansēšanas sistēma Latvijā ir tikai pa pusei objektīva. Neobjektīvā daļa saistās ar investīcijām un dažādiem attīstības pasākumiem, kurus menedžē ministrijas, bet darbus īsteno pašvaldības. Šajā situācijā LPS būtu nekorekti rīkoties atsevišķas pašvaldības vārdā. Nekas cits neatliek kā pašiem iet un cīnīties, lai šo projektu īstenotu jūsu teritorijā.

Kādi jautājumi jārisina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai?

Jau kopš deviņdesmitajiem gadiem Latvijā par valsts politiku pašvaldībās atbild viena ministrija. VARAM gan atbild ne tikai par pašvaldībām, bet arī par reģionālās attīstības valsts politiku, valsts politiku vides jautājumos un valsts politiku digitalizācijas jautājumos. Šajās trīs jomās VARAM pilda nozares ministrijas lomu. LPS sarunas ar viņiem notiek tāpat kā ar citu nozaru ministrijām.

Svarīgi saprast VARAM lomu attiecībā uz pašvaldībām. Nācies dzirdēt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra paziņojumu, ka viņš pārstāv pašvaldības. Tas principā nevar būt taisnība. Kā Ministru kabineta loceklis viņš nedrīkst būt pašvaldību pārstāvis, viņš pārstāv Ministru kabinetu, kur tiek pieņemta centrālās valdības politika. Dažkārt ministram, kura iepriekšējo pieredzi veidojis darbs pašvaldībā, cilvēciski var likties, ka viņš pārstāv pašvaldību intereses. Taču, ja Ministru kabinets nolems “kaitēt” pašvaldībām, tādam ministram neatliks nekas cits kā atkāpties vai aizstāvēt MK viedokli.

Ministra kompetence ir stingri noteikta. Viņam ir pārraudzības funkcijas pašvaldību saistošo noteikumu sakarā. Šo noteikumu juridiskie (nevis satura!) aspekti jārisina ar VARAM attiecīgo departamentu. Ministrijai uzticētas arī pašvaldību attīstības funkcijas.

Ministrija pārstāv pašvaldības formālā procesā, kad pašvaldība iebilst pret citas ministrijas šķietamu nelikumību. Formālās pārstāvniecības funkcijas VARAM ir arī tajos gadījumos, kad cita ministrija atklājusi konkrētas pašvaldības aplamu rīcību tās nozarē: VARAM šajos gadījumos ir pastnieka loma. Pašvaldībai gan ir tiesības vērsties tieši, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrijā, taču korektums prasa informēt arī VARAM.

Saziņa ar VARAM notiek arī gadījumos, kad ministrijai uzticēta konkrēta finansējuma sadale, piemēram, atsevišķu ES programmu nauda, pārrobežu sadarbības projekti, Šveices finansējums un citi. Tad pašvaldībai nākas risināt jautājumus ar ministriju vai tās pakļautībā esošo Valsts reģionālās attīstības aģentūru.

Kā notiek dokumentu aprite pašvaldībā?

Pirmais princips ir ievērot valsts likumus – par informācijas atklātumu, iedzīvotāju iesniegumu un sūdzību izskatīšanas kārtību un citus, kas regulē dokumentu apriti valstī. Neviens pašvaldības dokuments nedrīkst būt pretrunā ar šiem likumiem. No otras puses, katra pašvaldība atsevišķus elementus var noregulēt savā nolikumā, taču tam nav obligāti jāregulē dokumentu aprite. Tomēr daudzas pašvaldības dokumentu aprites jautājumu uzskata par pietiekami svarīgu, tāpēc iekļauj nolikumā. Visās pašvaldībās ir savs dokumentu aprites reglaments, kam var būt nozīme konfliktu gadījumos, piemēram, tad, ja pašvaldība ignorējusi kāda iedzīvotāja vēstuli vai sūdzību un viņš vēršas tiesā. Precīzi noregulēta dokumentu aprite palīdz vieglāk noteikt vainīgo gadījumos, ja nākas iedzīvotājam kompensēt zaudējumus. Dokumentu apritē ir svarīgi ievērot termiņus, kā arī tiesību principus, un tas nozīmē – atbildēt iedzīvotājam cik vien iespējams drīz un paskaidrojot atteikuma (ja nepiekrīt iedzīvotāja vēlmei vai iniciatīvai) iemeslus. Šo kārtību pagaidām neviens vēl nav atcēlis.

Kāda ir pašvaldības nolikuma loma domes darba organizācijā?

Tas ir filozofisks jautājums. Kādreiz nolikums bija iekšējais dokuments, arī likums “Par pašvaldībām” tam neparedzēja ārējā dokumenta statusu. Izmaiņas pieņēma vēlāk, vadoties pēc demokrātijas principiem. Pašvaldībā suverēns varas nesējs ir iedzīvotāji, tāpēc viņiem būtu jāzina, kā notiek jautājumu izskatīšana, kurš par ko atbild. Turklāt šie lēmumi skar iedzīvotājus. Nolikuma galvenā loma izriet no pašvaldību autonomijas pakāpes. Pagaidām vēl Latvijā, par laimi, lielā mērā tiek īstenotas Eiropas hartā ierakstītās pašvaldību autonomijas tiesības: politiskā autonomija, kas ļauj pašiem lemt un apstiprināt savu budžetu; finanšu autonomija – tikai pati pašvaldība var lemt par izmaiņām savā budžetā, tai ir sava nauda un savi īpašumi; administratīvā autonomija – pašvaldība ir tiesīga izveidot tādas iestādes, kādas tai vajadzīgas, nevis tādas, kas paredzētas “kaut kur”, un no valdības puses ir nekorekti jaukties šajā procesā; personāla autonomija – pašvaldība pati pieņem un atlaiž darbiniekus. No šīm autonomijām izriet, ka nevar būt visām Latvijas pašvaldībām vienots nolikums. Lielai un mazai pašvaldībai nevar būt vienāds institūciju skaits; nevar būt vienāds nolikums visiem darbiniekiem visās pašvaldībās. Gudri rīkojas tās pašvaldības, kas nevis piemeklē darbiniekus konkrētam nolikuma punktam, bet izvērtē darbinieku iespējas, piemērojot nolikumu tām. Nolikums nosaka arī tādu svarīgu jomu kā attiecības starp priekšsēdētāju un izpilddirektoru, starp komitejām un izpildvaru, nosaka iedzīvotāju sūdzību izskatīšanas kārtību u. c. Pašvaldībām gan jāpakļaujas vienotajiem visas valsts risinājumiem, bet vienlaikus tieši nolikums paredz konkrētas pašvaldības specifiskās īpatnības, norāda uz to, ar ko šī pašvaldība atšķiras no citām.

Vai var paļauties uz pašvaldības jurista viedokli?

Protams, katrs speciālists pašvaldībā dara savu darbu. Jurists noteikti ir izstudējis vairāk likumu nekā priekšsēdētājs vai deputāti. Tomēr neviens nevar būt izlasījis visus normatīvos aktus, tāpēc pilnīgi droši nevar paļauties ne uz viena jurista, pat Saeimas Juridiskā biroja priekšnieka, viedokli. Pašvaldību darbu nereti sarežģī fakts, ka augstskolās, gatavojot nākamos juristus, mazliet nepareizi traktē Pašvaldību likuma nianses. Galvenokārt šis “mazliet nepareizi” skar attiecības starp valsti un pašvaldībām. Dažkārt juristi pārāk tieši cenšas piemērot Valsts pārvaldes iekārtas likumu. Šā likuma normām iespējamas vairākas interpretācijas: jūs varat to lasīt kā cilvēks, kurš pārzina Eiropas vietējo pašvaldību hartu un tic tam, ka Saeima, to ratificējot, apņēmusies Latvijas likumus lasīt saskaņoti ar hartas prasībām. Tas maina interpretāciju. Diemžēl juristi ir bez vainas vainīgie, jo viņiem augstskolā tas nav mācīts. Gudri būtu nevis noliegt pašvaldības jurista apgalvojumus, bet vērtēt tos uzmanīgi. Par atsevišķiem šaubīgiem gadījumiem vērts konsultēties LPS, VARAM. Puse no Latvijas pašvaldību problēmām rodas tāpēc, ka valsts iestādes iedomājas, ka pašvaldības ir tām pakļautas. Tas neatbilst patiesībai! LPS iesaka arī konsultēties ar citām pašvaldībām, lūdzot dalīties ar viņu pieredzi. Iespējams, ka cita pašvaldība jau iepriekš saskārusies ar identisku vai līdzīgu problēmu un spēs sniegt viedokli vai padomu tālākai rīcībai. Arī savstarpējai sadarbībai ir liela nozīme.

Vai var paļauties uz VARAM juristu vērtējumu?

Lielā mērā var, tomēr dažkārt ieteicams pārbaudīt, sevišķi tad, ja ministrija apstrīd pašvaldības saistošos noteikumus. Ir arī virkne jūtīgu jautājumu, kurus nereti skaidrot apņemas ieinteresētās jomas juristi. Tā, piemēram, likuma normas, kas “dod maizi” KNAB darbiniekiem, viņi nedrīkstētu komentēt, jo atrodas interešu konfliktā. Tāpēc uzmanīgi jāizturas arī pret VARAM juristu vērtējumu, tomēr vairākumā gadījumu tas ir atbilstošs, šie juristi ir zinošāki par jums.

Kam jāiesniedz priekšlikumi par grozījumiem likumos un MK noteikumos?

Neformāli tos var iesniegt jebkuram, kurš prot lobēt. Likums paredz divas formas: iesniegt priekšlikumu kolektīvi kā LPS priekšlikumu, kam ir citāds svars Saeimas komisijā, bet likumā “Par pašvaldībām” ierakstīts arī otrs ceļš, kas ikvienai pašvaldībai dod tiesības iesniegt savu priekšlikumu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram.

Neformāla priekšlikumu iesniegšana iespējama tieši Saeimas komisijā, ja komisijas vadība to atbalsta. Tomēr attieksme ir dažāda: Saeimas deputāti var būt vairāk vai mazāk draudzīgi, komisija jūsu viedokli var arī neizskatīt. Satversmes tiesas judikatūra pozitīvi vērtē pašvaldību iesaistīšanos, informējot par attiecīgās pašvaldības uzskatiem, īpaši, lai raksturotu dažādu lēmumu ietekmi uz jūsu teritorijas iedzīvotājiem.

Vai jāpilda zemākas hierarhijas likums, kas ir pretrunā ar augstākas hierarhijas likumu?

Iespējamas divas situācijas. Viena rodas tad, ja pārstāvat varu – valsts vai pašvaldības. Likums jums ir jāpilda. Tomēr gadījumā, ja atklājat pretrunas starp šiem likumiem, jums nekavējoties par to jāinformē augstākstāvoša instance, un pašvaldības deputātam tā ir dome. Tomēr likums būtu jāpilda līdz brīdim, kad pretruna novērsta. Citāda situācija rodas, ja pretrunu atklāj kādas jomas speciālists. Privātpersonai var būt izdevīgi pildīt to vispārēja rakstura normatīvo aktu (likumu, MK noteikumus, pašvaldības saistošos noteikumus) starp pretrunīgajiem, kas privātpersonai labvēlīgāks!

Kad jāatturas no balsojuma?

Attiecībā uz radinieka interesēm. Šim gadījumam atbilst konkrēts pants likumā par interešu konflikta novēršanu, tomēr pirms tam jāatbild uz jautājumu – kas ir radinieks. Tas var būt Civillikuma izpratnē un interešu konflikta novēršanas likuma izpratnē. Abu likumu traktējumā viena un tā pati persona tiktu traktēta atšķirīgi.

Otra problēma saistās ar deputāta interesēm. Radinieks var ieņemt kādu posteni, ja viņš ir uzvarējis konkursā. Bez konkursa gan nedrīkstētu. Ja vien tas ir iespējams, tad labāk atturēties no balsojuma. Tomēr gadījumos, kad domes spēku samērs būs 50 pret 50, ir jābalso. Neviens likums arī neaizliedz balsot. Tas ir interpretācijas jautājums. Konkrēts piemērs: domē ievēlēti 15 deputāti, viens no tiem – skolas direktors. Septiņi opozicionāri vienmēr balso pret. Budžeta apspriešanā nonāk līdz sadaļai par skolu. Ja viņš atturēsies, skola paliks bez līdzekļiem. Šajā gadījumā direktoram ir jābalso, jo to liek darīt veselais saprāts. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ senāk bija populāri ētikas kodeksi, kur viss bija uzrakstīts un paredzēts, tikai mīkstākā formā. Un ar uzrakstīto varēja droši darboties – viena ētika saka tā, otra citādi, bet, ja vadīsies pēc likuma un nebalsos, tad četrus sasaukuma gadus skola nedabūs neko. Kur vēl dumjāks un primitīvāks likums! Un šādi gadījumi, strādājot pašvaldībā, var gadīties katru dienu.

Vai drīkst balsot par lēmumu, kuram nav finansiāla nodrošinājuma?

Formāli rakstīts, ka to nedrīkst. Atklājot šo nepilnību, jūs drīkstat publiski norādīt uz likuma “Par pašvaldībām” 42. pantu, kurā noliegts pieņemt šādus lēmumus. Līdz ar to formāli var iestāties atbildība (līdz pat kriminālatbildībai, kaut gan grūti iztēloties šādu situāciju). Tā kā pašlaik balsošana norit personāli, tad, nobalsojot par likumā neatļauto, jūs varētu par to sodīt. Tomēr Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas ir prakse, kad Saeima un Ministru kabinets rāda pretēju piemēru: tie bieži pieņem lēmumus, kas nav finansiāli nodrošināti. Ar sevišķi lielu entuziasmu viņi mēdz uzdot pašvaldībām jaunus uzdevumus bez finansiālā seguma. Tāpēc, visticamāk, arī jums nekas nebūs, ja pieņemsiet šādu lēmumu, tomēr problēmas radīsies cilvēkiem, kuriem tas būs jāpilda. Un jābūt gatavam, ka šādu lēmumu pieņemšana mazinās uzticību pašvaldībai. Filozofiskā rekomendācija būtu to nedarīt, bet nereti politiķi rīkojas pretēji tai, jo viņiem ir savi argumenti.

Pašvaldību autonomās funkcijas un attīstības plānošana

Ko nozīmē pašvaldību autonomās un tām deleģētās funkcijas?

Autonomajai funkcijai ir divas pazīmes: pirmā – pašvaldībai nav saistoša valsts politika, tā pati nosaka savu politiku; otrā – finansējuma atšķirības. Ja tā minēta likuma “Par pašvaldībām” 15. pantā, tad tā jāfinansē no pašvaldības ieņēmumiem, izņemot likumā paredzētos speciālos gadījumus, piemēram, saistībā ar ceļiem. Kaut arī pašvaldības ceļu būvniecība ir autonomo funkciju skaitā, tomēr tiek paredzēts, ka finansējums nāk no valsts līdzekļiem. Parasti autonomā funkcija ir sasaistīta ar pašvaldības budžetu.

Deleģētā funkcija atšķiras ar to, ka atbildīga par to paliek valdība, pat tajos gadījumos, kad valdība tikai pieskata funkcijas izpildi. Normāli regulēšanas veids ir ar MK noteikumiem, taču teorētiski valdība var arī rakstīt vēstuli ar norādījumiem pašvaldībai (kā juridiskai personai). Jāsaprot, ka gadījumā, kad valdība raksta vēstuli deleģētās funkcijas jomā, kurai ir atbilstošs finansējums, tad vēstulē rakstītais ir jāpilda. Ja uzrakstīts rīkojums, tad, kā liecina prāva starp Aivaru Lembergu un Krišjāni Kariņu tā sauktajā Grīnberga lietā, rīkojums nav jāpilda. Tomēr gudra pašvaldība gadījumos, kad saskaras ar ministrijas vai ministra kļūdu, ne vienmēr meklēs kašķi un tiesāsies, labāk uz to korekti norādīt.

Galvenā atšķirība starp autonomajām un deleģētajām funkcijām meklējama politikas veidošanā: autonomās funkcijas nosaka pati pašvaldība, deleģētās – valsts. Abām kopīgs ir tas, ka likumos rakstītais jāizpilda. Tā kā likumos tiek ietvertas arī daudzas politiskas normas, nereti sanāk, ka autonomajai funkcijai gandrīz viss jau ir iepriekš noteikts. Taču tā ir visu pašvaldību kopīgā rūpe.

Vai kādam ir tiesības iejaukties pašvaldību autonomo funkciju īstenošanā?

Jā, ir, bet saskaņā ar hartu šīs tiesības formāli ir attiecībā uz likumības ievērošanu šo funkciju pildīšanā (neatkarīgi no tā, vai tā ir brīvprātīgi izvēlēta vai uzdota), tāpēc ka likumi jāievēro. Tajā pašā laikā te ir pretruna, jo atsevišķos likumos, piemēram, Likumā par Valsts kontroli, paredzēts arī funkcijas lietderības vērtējums. Daudzi ministri gan to neņem vērā. Apskatījušies pašvaldībā notiekošo, viņi sāk izvērtēt kādas funkcijas lietderīgumu. Arī Saeimas deputāti bieži to neņem vērā un pat sāk klasificēt pašvaldības pēc savas sapratnes – gudrajās un talantīgajās, inertajās un pat kaitīgajās. Kopumā pašvaldībai ir tiesības neņemt vērā gadījumus, kad kāds no malas sāk vērtēt tās autonomo funkciju lietderīgumu. Laba vadības kultūra paredz reaģēt uz kritiku, tomēr obligāti pildīt dažādus ieteikumus nevajag. Gudrāk būtu pamatot savu viedokli, lai kurš arī apšaubītu tā lietderību. Lietderības, efektivitātes un finansiālā nodrošinājuma izvērtējums ir trīs vaļi, uz kuriem balstot lēmumu var paskaidrot gan kontrolējošām institūcijām, gan vietējiem iedzīvotājiem tās vai citas funkcijas pildīšanu (pilnībā vai daļēji), vai izvēlas sniegt vienu vai otru pakalpojumu, uzbūvēt vai nojaukt kādu objektu, piemēram, skolas saglabāšana pret ceļa remontu vai otrādi.

Vai ir jāizstrādā pašvaldību investīciju plāns un tas jāsasaista ar teritorijas attīstības plānu?

Formāli investīciju plāns nav jāizstrādā, ir jāizstrādā budžets. Investīciju plāna izstrāde ir brīvprātīga, tomēr katra pašvaldība zina, kur tuvākajā nākotnē paredzēts investēt budžeta līdzekļus, ko gatavojas remontēt. Labāk šo plānu izstrādāt, nākotnē tas varētu sakrist ar vidēja termiņa budžeta plānu. Daudzu pašvaldību investīciju plāns ir atklāts, sarakstā var iekļaut papildu objektus. Procedūra, kā tiek lemts par labu tai vai citai investēšanai, lielākoties ir caurredzama un vairāk vai mazāk atklāta. Lielākās pašvaldībās tas ir ļoti ieteicami, un šo pieredzi vērts pārņemt arī mazākās pašvaldībās. Tad interneta vietnē katrs iedzīvotājs var noskaidrot pašvaldības nākotnes plānus. Attīstības plānā ietilpst arī daudz kas ārpus investīcijām, un pagaidām šī kārtība nav jāmaina, lai abi plāni precīzi sakristu. Naudas parasti ir maz, bet vēlmju daudz. Tomēr pašvaldībai varēs pārmest kāda objekta būvi vai remontu, ja tā nebūs ietverta attīstības plānā.

Kādas ir pašvaldību attīstības iespējas pēckrīzes periodā?

Jārēķinās ar to, ka naudas attīstībai kļūs vēl mazāk. Izņēmuma gadījumā atsevišķām pašvaldībām var izdoties piesaistīt prāvākus līdzekļus no centrālā budžeta, taču lielākajam vairākumam līdzekļi jāmeklē pašiem. Kā? Pašvaldības nevis iegulda tīrā veidā savus naudas resursus, bet pārējos resursus – tai piederošo īpašumu; tiesības, kuras var izmantot par labu vai sliktu vienam vai otram objektam; iespējas, attīstot infrastruktūru un cilvēkresursus. Sarunās ar privātiem investoriem, apzinoties, ka palīdzēt ar budžeta līdzekļiem nevarēsiet, ieteicams pārrunāt, kādā veidā vēl varat sekmēt viņu darbību. Protams, ne visās pašvaldībās vēršas vienlīdz daudz investoru, dažā gan vēršas daudzi, bet neviens neliekas pieņemams, visi šķiet kaitīgi. Kuru investoru atzīt par derīgu, ir pašvaldības gudrības izpausme. Skaidrs, ka tuvākajā nākotnē vairāk jādomā par privāto un publisko partnerību, dažādām koncesijām, kā arī par netiešiem sadarbības veidiem. Pilnīgāk jāizmanto tā saucamās valsts atbalsta formas, piemēram, de minimis prasības, kad varat kaut kādā veidā sponsorēt, nepārkāpjot Eiropas Savienības kritērijus. Skaidrs ir viens: daudz vienkāršāk nodarboties ar attīstību, kad budžetā nauda ir, bet grūtāk, ja tās ir maz, tomēr neiespējami tas nav. Katram, kurš jūsu teritorijā izrāda kādu iniciatīvu, nav mazsvarīgi, ko dara pašvaldība.

Kādos gadījumos pašvaldība var izdot saistošos noteikumus?

Ir visai maz tādu jautājumu, kuros obligāti jāpieņem saistošie noteikumi. Tie ir gadījumi, kad saistošos noteikumus precīzi nosaka valsts likumā un to nepildītājs kļūst likuma pārkāpējs. Tomēr tas ir neliels skaits – mazāk par desmit gadījumiem –, un nav svarīgi, vai tā ir pašvaldības autonomā funkcija vai tai deleģētie pienākumi, saistošo noteikumu pieņemšana ir obligāta (Pašvaldību likuma 43. pants). Pārējos gadījumos var izdot noteikumus par jebkuru pašvaldības autonomās kompetences jautājumu, arī par tām, kuras var traktēt par autonomajām funkcijām, bet kuras pašvaldībai tiek uzdotas citos likumos. Rodas gan strīdīgs jautājums, kā to interpretēt, jo lielākoties Saeima, paredzot jaunas funkcijas, neievēro Pašvaldību likuma 8. pantu. Trešais gadījums ļauj pašvaldībai izdot saistošos noteikumus par funkcijām, kuras tā izvēlējusies brīvprātīgi. Šis jautājumu loks ir samērā plašs. Tomēr tos iespējams arī apstrīdēt, ja noteikumi nonāk pretrunā ar MK noteikumiem, bet pieņemt drīkst ļoti plašā jautājumu spektrā. Ja pašvaldības to pilnā mērā izmantotu, varētu rasties pat simtiem tūkstošu saistošo noteikumu. Par laimi, pašvaldības nemēdz pārāk aizrauties ar regulēšanu. Reizēm saistošos noteikumus nākas pieņemt ne par autonomajām funkcijām, bet tam pamatā parasti ir likuma pilnvarojums. No teiktā izriet, ka ir jābūt atsaucei, uz kādu normatīvo aktu balstās pieņemtie noteikumi. Tomēr administratīvo atbildību nevar noteikt par visiem gadījumiem, to var tikai likumā “Par pašvaldībām” uzskaitītajos gadījumos (43. pants).

Vai ir atšķirība saistošo noteikumu pieņemšanas procedūrās atkarībā no saistošo noteikumu veida?

Nav, saistošos noteikumus pieņem, balsojot domes sēdē. Ir gan atšķirības, kas noteiktas Pašvaldību likumā (631. pants) attiecībā uz obligāto sabiedrisko apspriešanu, kā arī nolikuma un budžeta spēkā stāšanās kārtību. Publiskā apspriešana jārīko par pašvaldības administratīvās teritorijas robežas grozīšanu un par pašvaldības attīstības programmu un teritorijas plānojumu. Publisko apspriešanu nerīko par pašvaldības budžetu, pašvaldības maksas pakalpojumu, nodokļu un nodevu likmēm, kā arī par pašvaldības amatpersonu iecelšanu amatā un atbrīvošanu no tā. Budžets un grozījumi tajā stājas spēkā nākamajā dienā pēc parakstīšanas, nolikums – pēc publicēšanas, negaidot ministrijas viedokļus.

Kāds ir saistošo noteikumu spēks ārējo normatīvo aktu hierarhijā?

Pašvaldības saistošie noteikumi, tāpat kā MK noteikumi, pieder pie sekundārās likumdošanas. Latvijas likumos ir noteikta šāda hierarhija: augstākais ir starptautiskais līgums, tam seko nacionālais likums, tad MK noteikumi un beigās pašvaldības saistošie noteikumi. Tomēr konkrētās pašvaldības teritorijā saistošie noteikumi, kamēr tie nav atcelti, jāievēro gan ministram, gan prezidentam.

Kādos gadījumos var pieņemt saistošos noteikumus, ja normatīvie akti neparedz tiešu pilnvarojumu?

Vienmēr, ja tēma ir klasificējama kā autonomā funkcija.

Kā atšķiras politiskie lēmumi no administratīvajiem aktiem?

Termins “politiskie lēmumi” nav īsti formalizēts. Par tiem var uzskatīt dažādus plānošanas dokumentus (attīstības vai rīcības plānus), arī dažādus priekšlikumus un ieteikumus, ko raksta pašvaldība ministram, Valsts prezidentam, LPS. Tie var būt lēmumi, kurus pieņem kā individuālus politiskos lēmumus, piemēram, vai būvēt stadionu vai labiekārtot pansionātu. Atbilde būs politiska tādā nozīmē, ka labas ir abas ieceres, bet politiķi nolems, kurai dot priekšroku.

Ir divu veidu administratīvie akti. Pirmajiem galvenā pazīme ir tā, ka publiskā vara pieņem lēmumu, kas izmaina personas (lielākoties privātpersonas) statusu vai materiālo stāvokli. To var pieņemt gan pēc šīs personas vēlēšanās, gan pēc varas vēlēšanās. Otrie ir vispārēja rakstura administratīvie akti, kas minimāli atšķiras no normatīvajiem aktiem, proti, tos nav pieņēmis Ministru kabinets, bet kāds cits, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulators vai Valsts kase. Tas tikai nozīmē, ka strīdīgos gadījumus izskatīs Administratīvā tiesa, nevis Satversmes tiesa.

Politiskie lēmumi lielākoties neattiecas uz konkrēto personu. Administratīvajos lēmumos attieksmei pret visām personām jābūt vienādai, bet politiskajos lēmumos tā var būt dažāda.

Attiecības ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem

Cik saistoši ir iedzīvotāju viedokļi, kas izteikti aptaujā?

Aptaujai pēc likuma un jēgas ir konsultatīvs raksturs. Tās mērķis – noskaidrot iedzīvotāju viedokli, idejas, uzskatus. Aptauja nekad nebūs tik reprezentatīva kā referendums vai vēlēšanas, tādēļ pat gadījumā, ja aptaujā 90% respondentu teikuši “jā”, bet 10% – “nē”, tas nav uzskatāms par pietiekamu pamatu, lai pašvaldība obligāti ievērotu šo viedokli. Pēc savas jēgas un sūtības pašvaldības deputāti īsteno pārstāvniecības demokrātiju, tikai viņiem periodos starp vēlēšanām ir tiesības darboties visas sabiedrības vārdā. Turpretim aptaujā katra persona pauž tikai savu viedokli. Formāli nav pamatoti iebilst pret pašvaldību, kas rīkojas pretēji iedzīvotāju aptaujas iznākumam. Taču labas pārvaldības prakse, ētika un politiskā gudrība prasa katru šādu gadījumu rūpīgi izskaidrot iedzīvotājiem, pretim liekot savus argumentus – kāpēc lēmums šķietami ir pretrunā ar iedzīvotāju pausto gribu, kurai iedzīvotāju daļai tas nāks par labu (sk. atbildi uz jautājumu – ko nozīmē pašvaldību autonomās un tām deleģētās funkcijas). Ja to neizdara, pašvaldība zāģē zaru, uz kura pati sēž. Pat tad, ja formāli deputātiem ir taisnība, šādi gadījumi sola potenciālus draudus izgāzties nākamajās vēlēšanās.

Vai jāsadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām?

Sadarboties vai ne ir katras pašvaldības izvēle, izņemot gadījumus, kad to paredz likums. Likumā noteiktie obligātie pienākumi ir nelieli, piemēram, novadā dzīvo lielāka cittautiešu kopiena, kas pieprasa izveidot speciālu komiteju, kura konsultētu domi. Tomēr nav jāsadarbojas ar katru organizāciju vai biedrību, kas piesakās pašvaldībā, jo tādu, kuri vēlas saņemt telpas, naudu un citus atvieglojumus, ir ļoti daudz. Gudras pašvaldības parasti veido sadarbību uz abpusēji izdevīgiem principiem. Nevalstiskās organizācijas (NVO) zināmā mērā pilda kādu no pašvaldības funkcijām, ko tā līdzekļu trūkuma vai citu iemeslu dēļ nevar vai nespēj uzņemties. Bieži NVO dara, pašvaldībasprāt, iedzīvotājiem izdevīgas lietas, kas uzlabo vietējo ļaužu dzīvi. Visos šajos gadījumos gudra pašvaldība meklēs iespējas un formu, kā atbalstīt šādu veidojumu. Līdzšinējā prakse liecina, ka dialogs starp pašvaldībām un NVO Latvijā risinās sekmīgi. Reti nākas sastapt organizāciju, kas sūrojas par to, ka pašvaldība to neatbalsta. Tiesa gan, Latvijā bijuši gadījumi, kad izveidota organizācija, lai gāztu pašvaldību; tā, protams, uzskatīs, ka nesaņem pienācīgu atbalstu. Taču arī ar tādām “gāzējorganizācijām” jācenšas veidot dialogu.

Vai deputātam jāorganizē iedzīvotāju pieņemšanas?

Formāli likums to paredz. Dzīvē mēdz būt, ka pieņemšana gan tiek organizēta, bet apmeklētāji nenāk. Sēdēt pa tukšo nav mērķtiecīgi, tomēr domes vietnē jābūt publiskotai informācijai, kādā veidā pie jums var tikt iedzīvotājs, kurš to vēlas. Populāri deputāti var cerēt uz apmeklētājiem, viņi var noteikt oficiālu pieņemšanas laiku. Jebkurā gadījumā deputātam varēs pārmest, ja viņš atteiksies tikties ar iedzīvotājiem.

Vai dot vārdu skatītājiem pastāvīgās komitejas sēdēs?

Likums to neparedz, tāpēc kādam sevišķi destruktīvam apmeklētājam varat nedot vārdu, tomēr gudrs komitejas vadītājs, kurš domā par savu tēlu, uzticības un popularitātes vairošanu un arī par lēmumu kvalitāti utt., ātri iepazīs tos, kuru teiktajā ir vērts ieklausīties. Ja skatītājs vairākas reizes jau sniedzis konstruktīvus priekšlikumus, labāk dot viņam vārdu arī nākamreiz.

Vai visi interesenti jāielaiž pastāvīgās komitejas sēdēs?

Juridiski vērtējot, jā. Latvijas neatkarības trīsdesmit gadu līdzšinējā praksē šā iemesla dēļ problēmas nav gadījušās, tomēr teorētiski varam iztēloties situāciju, kad pašvaldībā nobriest konflikts un sēžu zāles telpa kļūst par šauru visiem interesentiem. Tāds nu ir deputāta liktenis, ka šajā gadījumā viņam ieteicams parūpēties par plašākām telpām, kur vietas pietiktu visiem. Izraidīt drīkstētu vienīgi tos, kas kārtību traucē ar skaļu uzvedību.

Jāsaka, ka varētu būt arī izņēmumi, kad visa vai daļa no komitejas sēdes tiek noteikta kā slēgta sēde, lai izskatītu ierobežotas pieejamības jautājumus, sensitīvus jautājumus, kad jāsargā privātums un to nosaka likums, piemēram, jautājums satur personas datus vai var aizskart bērnu intereses.

Vai vajag tikties ar interešu grupu pārstāvjiem pirms lēmumprojektu skatīšanas pastāvīgajās komitejās un domē?

No labās prakses izriet atbilde – jā! Ieinteresēto personu viedokļa pārzināšana ļauj pieņemt līdzsvarotākus lēmumus. Vienlaikus Latvijā nerimst diskusijas par to, ka reizi par visām reizēm vajadzētu noregulēt lobēšanu. Taču virzītajos priekšlikumos pagaidām ir gan saprātīgā daļa, gan nevajadzīgais un liekais. Pie vērtīgā jāpieskaita priekšlikums, ka deputātam būtu atklāti jāreģistrē cilvēki, ar kuriem viņš ticies kāda likuma tapšanas gaitā, – tad nākotnē nevienam nebūtu tiesību pārmest deputāta korumpēšanos lēmuma sagatavošanas procesā. Valsts līdzšinējā praksē tikšanās ar interešu grupu pārstāvjiem nodarījusi vairāk labuma nekā ļaunuma.

Vai vajag interešu grupu pārstāvjus uzaicināt uz komiteju sēdēm?

Tas ir gudras vadības jautājums. Pienākuma uzaicināt nav, taču dažkārt pierādīts, ka apmeklētāji no malas var aizstāt ekspertus, tāpēc lietderīgi uzklausīt viņu viedokļus. Tā, piemēram, lemjot par meža stāvokli, der uzaicināt ne tikai tos, kas mežus pārrauga, bet arī tos, kas ikdienā dzīvo vai strādā mežā.

Vai pašvaldība drīkst pastāvīgi sniegt pozitīvu informāciju par savu darbu?

Kaut arī masu mediji, privātu interešu vadīti, nereti apgalvo pretējo, pašvaldībai ir pienākums sekot tam, lai regulāri sniegtu arī pozitīvu informāciju par paveikto. Tauta deputātus ievēlē, maksā viņiem noteiktu algu, lai deputāti radītu lēmumus un pakalpojumus saviem iedzīvotājiem. Ja informācija par veikumu nenonāk līdz iedzīvotājiem, tas nozīmē, ka nākamreiz iedzīvotājs pieņems lēmumu sagrozītas vai maldīgas informācijas ietekmē, jo konkurences apstākļos prese cenšas lasītājus pievilināt ar skandāliem, kļūdām un nepaveikto, arī pašvaldību darba atspoguļojumā. Ja šis pozitīvo sasniegumu vakuums turpināsies, katru reizi iedzīvotāji ievēlēs arvien sliktāku deputātu sastāvu. Vienlaikus rodas jautājums, vai pašvaldība drīkst ietekmēt neatkarīgos medijus, cenšoties piespiest tos publicēt savas pašvaldības domas. Tā ir sodāma rīcība.

Šajā jautājumā turpinās asa diskusija. Valsts iestādes mēģina sodīt pašvaldības par to, ka pozitīvo informāciju par savu darbu tās cenšas izplatīt pēc iespējas lētāk. Ir skaidrs, ka informācija par pašvaldības un tās iestāžu un institūciju paveikto ir jāpublisko, tomēr, kur un kādā veidā to darīt (savā informatīvajā izdevumā, oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, reģionālajā presē), ir pašvaldības izvēle. Arī šo izvēli izdarot, ir jāveic lietderības, efektivitātes un finanšu izvērtējums.

Viens ar/par/pret visiem

Kam ir tiesības pārstāvēt visu pašvaldību viedokli?

Šādas tiesības pagaidām ir tikai vienai organizācijai – Latvijas Pašvaldību savienībai. Tas balstās uz ierakstu likumā “Par pašvaldībām”, ka pārstāvēt visu vietējo varu viedokli var tikai tā organizācija, kurā ir vairāk nekā puse no visu veidu pašvaldībām. Šīs tiesības tika iegūtas pēc Vislatvijas pašvaldību sapulces 1994. gadā – visu vārdā joprojām var runāt tikai LPS. Cits jautājums, ka Pašvaldību savienība cenšas dokumentus virzīt tā, lai arī mazākuma intereses taptu zināmas, protams, nepasludinot to par kopīgo viedokli.

Kā viena pašvaldība var ietekmēt visu pašvaldību viedokli?

Noteikti vairāk, nekā viens iedzīvotājs spēj ietekmēt visu Latvijas vai atsevišķas pašvaldības iedzīvotāju viedokli, jo pašvaldības ir tikai 43. Ietekmēt var pārliecinot! Praktiski tas nozīmē – aktīvi darboties LPS komitejās, aktīvi uzstāties Domes sēdēs, paust savu viedokli masu medijos. Nozīme ir arī aktīvai darbībai partijā, no kuras tikāt ievēlēts, – vēlams gūt atbalstu savai idejai arī partijas biedru vidū. Netieši, ietekmējot visas valsts viedokli, jūs ietekmēsiet arī citu pašvaldību viedokli.

Kā atsevišķs deputāts var ietekmēt visu pašvaldību viedokli?

Divējādi. Viņš var apstaigāt savus draugus un paziņas, bet var arī mērķtiecīgi uzstāties atklātās diskusijās. Abi veidi ir labi, katrs savā ziņā.

Kam jāaizstāv atsevišķas pašvaldības intereses?

Korekti būtu to darīt pašai pašvaldībai, visbiežāk to dara domes priekšsēdētājs. Tomēr iespējami arī citi risinājumi: var pieņemt domes lēmumu, sasaukt iedzīvotāju sapulci. Par atsevišķas pašvaldības interesēm formāli ir jāinformē atbildīgais ministrs, var par to ziņot arī LPS. Pašvaldību savienība cenšas rīkoties korekti: tajos gadījumos, kad kāds resurss tiek dalīts starp daudzām pašvaldībām, LPS nenostājas kādas vienas pašvaldības pusē. Turpretim gadījumos, kad tiek dalīti valsts resursi un LPS ir zināmas konkrētas pašvaldības specifiskas intereses, Pašvaldību savienība parasti par to informē valdības pārstāvjus. LPS nekādā ziņā neformulē šo uzskatu kā pašvaldību kopīgo viedokli, bet ieinteresētajai pašvaldībai cenšas palīdzēt visādos veidos ar informāciju. Ja pašvaldības pārstāvji piedalās konkrētā “saietā”, LPS sniedz tai papildu atbalstu. Gadījumos, kad lemšana notiek bez konkrētās pašvaldības pārstāvju klātbūtnes, tās intereses aizstāv LPS. Tomēr lielos vilcienos tā ir un paliek pašas pašvaldības kompetence.

Kāds juridiskais statuss ir prokurora viedoklim?

Tam ir eksperta viedokļa statuss. Prokuroram gan ir dažas likumā noteiktas prokurora funkcijas, tomēr, paužot viedokli par “kaut ko”, formāli viņa viedoklis ir pielīdzināms jebkura cita eksperta viedoklim un nav vērtējams augstāk par citiem. Gadījumā, kad situāciju komentē, piemēram, Juridiskās fakultātes dekāns un prokurors, abi viedokļi ir līdzvērtīgi.

Kāds juridiskais statuss ir KNAB viedoklim?

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (līdzīgi arī Valsts kontrolei) nereti mēdz prasīt likuma skaidrojumu. Viņi to var darīt, tomēr likuma traktējumā šim viedoklim nav valstiska juridiskā statusa, tas ir tikai ekspertu viedoklis. Pārsteidz gadījumi, kad kāds no KNAB darbiniekiem publiski uzsver, ka “mūsu iestādei ir šāds viedoklis”. Tomēr teikto ir vērts lasīt un klausīties ļoti uzmanīgi, lai apjaustu viņu gaidāmo rīcību. Gandrīz visi jautājumi, par kuriem izsakās KNAB, ir jūtīgi un bieži vien arī dažādi traktējami. Tas nav pārsteidzoši. Ja diskusijā piedalīsies desmit juristu, bieži vien sešiem no viņiem būs viens, bet pārējiem četriem – cits viedoklis. Katra pašvaldība darbojas savā vidē. Ja nepiekrītat KNAB viedoklim, jāmēģina rīkoties plašāk – jārosina diskusija Pašvaldību savienībā, jārisina problēma Saeimas frakcijās un citur, lai tā nepaliktu tikai atsevišķas pašvaldības cīņa.

Kāds juridiskais statuss ir Valsts kontroles viedoklim?

Valsts kontrole veic konkrētas kontroles darbības, kā arī pauž viedokli par atklāto. Reizēm Valsts kontroles materiālus izmanto kriminālprocesa ierosināšanai, taču formāli šim viedoklim, ja to iesniedz kādā iestādē, statuss ir tieši tāds pats kā jebkuras personas iesniegumam. Kriminālprocesu var ierosināt gan Valsts kontrole, gan katrs no mums. Rezultāts būs atkarīgs no tā, cik labi vai slikti iesniegums sagatavots. Valsts kontrole, izskatot, piemēram, pašvaldības finanšu atskaiti, izteikusi aizrādījumu ar piezīmēm. Tām ir un paliek piezīmju statuss, kas norāda, ka ir šāds viedoklis. Pašvaldībai uz šādām piezīmēm vajadzētu reaģēt divējādi (nereaģēt tā nedrīkst!): rakstīt vēstuli, konkrēti norādot, kāpēc tā nepiekrīt piezīmēm, vai arī izlabot Valsts kontroles aizrādītās nepilnības. Gatavojot nākamo publisko pārskatu, vēlams tajā iekļaut arī šīs situācijas izklāstu.

Kā lobēt pašvaldības intereses valdībā?

Jāizšķir divas situācijas. Kad pašvaldības intereses sakrīt ar kopīgajām interesēm, visizdevīgāk izmantot LPS struktūras vai pašiem iet un uzstāties LPS vārdā; turpretim gadījumos, kad pašvaldības savā starpā konkurē, piemēram, resursu sadalē, un jūs vēlaties iegūt labumu pirms kaimiņu pašvaldības, pašiem jālobē jebkurā likumā atļautā veidā – vērsties ministrijās, uzstāties presē, cildinot sevi kā labāko iespējamo kandidātu resursu saņemšanai utt.

Kā lobēt pašvaldības intereses Saeimā?

Līdzīgi kā valdībā, tikai kontaktpersonas jāmeklē deputātu frakcijās vai Saeimas komisijās. Loģiski, ka no partijām ievēlētie deputāti vispirms vērsīsies savā frakcijā, un var gaidīt, ka Saeimas deputāti atbalstīs savējos. Uz komisijas sēdi var iet gan individuāli, gan kopā ar LPS pārstāvi. Prakse liecina, ka individuālu apmeklētāju pirmajā reizē noteikti uzklausīs, bet, vai tam būs tālejošākas sekas, grūti paredzēt. Iespējams, ka, kopā ar LPS paužot šo viedokli kā kopīgu uzskatu, būs vairāk iespēju panākt pozitīvu risinājumu.

Kā lobēt pašvaldības intereses nozaru ministrijās?

Princips līdzīgs tam, kā lobējot valdībā, – visos likumā atļautajos veidos. Pagaidām, kamēr nav ieviests lobētāju reģistrs, jums sava vizīte vai rīcība nav speciāli jāreģistrē. Zvaniet, rakstiet, runājiet – pārlieciniet! Bieži vien veiksmīgi savu ierosinājumu var pamatot ar kādu teoriju un iestāstīt, ka to vislabāk ieviest būtu tieši jūsu pašvaldībā.

Kāpēc būtu jāatturas no pašvaldību uzņēmumu sadalīšanas mazākās vienībās?

Pats jautājums balstās uz pieņēmumu, ka lielākas vienības ir izdevīgākas. Ne vienmēr tas ir tā. Nekāda vadības zinātne neapstiprina ideju, ka lielākas saimnieciskās vienības ir labākas par vidējām, bet vidējās – par mazajām. Visas teorijas pierāda tikai to, ka viss atkarīgs no apstākļiem, un parasti laba kombinācija izveidojas no noteikta skaita lielu, vidēju un mazu uzņēmumu. Tāpēc uzreiz nevajadzētu teikt, ka tos nevajag sadalīt. Taču, runājot par pašvaldības uzņēmumiem nelielos novados, pašlaik ir tendence gūt zināmus labumus no cilvēkresursu ekonomijas. Ciktāl iespējams gūt labumu no šīs ekonomijas un pārvaldīšanas no viena centra, kādu brīdi liela saimnieciskā struktūra var likties izdevīgāka. Tomēr vajadzētu atturēties no pārliecības, ka viena slimnīca vai skola ar trim filiālēm noteikti ir labāka par četrām slimnīcām vai skolām. Ja atrodat talantīgus direktorus visās četrās skolās, iespējams, ka, savstarpēji konkurējot, viņu vadībā skolas gūs ļoti labus panākumus. Tomēr jāatzīst, ka pašlaik valstī valdošā ir koncentrācijas tendence. Lai arī kāds lēmums tiek pieņemts, tā pamatā vienmēr jābūt lietderības, efektivitātes un finansiālo ieguvumu izvērtējumam. Redzot šā izvērtējuma rezultātus, tad arī pieņemams lēmums.

Nepieciešamība veikt izvērtējumu, pirms tiek atlaisti pašreizējie darbinieki un pieņemti jauni pēc principa “mans labs paziņa”.

Jautājums nav risināms viennozīmīgi. Darba likumi un pašvaldību likumi atbalsta pašreizējo darbinieku garantijas, tomēr elastība valsts pārvaldē un pašvaldībā esošo speciālistu nomaiņā nav pārāk liela, tāpēc noteiktā laikposmā apmaiņai ir jānotiek. Pats par sevi fakts, ka, mainoties politiskajai vadībai, kāda daļa darbinieku nomainās, ir pareizs process neatkarīgi no likumos rakstītā. Uzsākot darbu, vispirms jānoskaidro, vai izpildvara ir vienos uzskatos par galvenajiem attīstības mērķiem un virzieniem ar politisko vadību. Aplami gaidīt sekmīgu darbību, ja pašvaldības vadītājam un izpilddirektoram ir diametrāli pretēji uzskati. Tad katrā iespējamā gadījumā izpilddirektors vārdos gan piekritīs vadītāja norādēm, bet īstenībā būs jūtama pretdarbība un būs jādomā, kā likumā noteiktā veidā, ievērojot arī bijušā darbinieka sociālās garantijas, tikt no viņa vaļā. Diemžēl tiesu sistēma ir visai tendencioza un strīdu gadījumos nereti nostājas atlaistā darbinieka pusē. Vienīgais ieteikums – kopā ar juristu pasēdēt pie rīkojuma trīsreiz ilgāk. No otras puses, nav vēlams speciāli organizēt darbiniekam materiālas vai cita veida nepatikšanas, “piesieties” viņam, izplatīt melīgus paziņojumus. Šis ir pats sliktākais veids, kā atlaist darbinieku. Korektāk būtu atklātā sarunā izklāstīt potenciāli atlaižamajam darbiniekam uzskatu atšķirības un mēģināt vienoties.

Savu un savu paziņu uzņēmumu lobēšanas risks pakalpojumu sniegšanā.

Minēto vārdu salikumu par šādiem uzņēmumiem regulē attiecīgas likuma normas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālkodeksā. Ja kodeksa normas nepārkāpjat, tomēr kaut kādā mērā ietekme ir jūtama veidos, kas nav aizliegti, visdrīzāk var iestāties politiskā atbildība: faktu atklātībai nodos žurnālisti, tomēr īpašas sankcijas nesekos. Zināms vilinājums būt savtīgam ir cilvēka dabā. Zinātnieki, analizējot politiķu uzvedību visā pasaulē, apgalvo, ka ir normāli rīkoties arī personiskajās interesēs; tikai šizofrēnijas slimniekam raksturīga personības dalīšanās. Politiķa māksla ir, par spīti visam, tomēr būt pietiekami altruistiskam sabiedrības acīs, lai neveidotos priekšstats, ka viņš no rīta līdz vakaram domā tikai par personiskajām interesēm, bet īpaši nosodīt cilvēku par to, ka viņam ir savs bizness, ka viņš vēlas normāli rūpēties par savu ģimeni, nevajadzētu. Lobēšana drīzāk ir morāles nekā likumdošanas jautājums. Turklāt – lobējot jāievēro interešu konfliktu novēršanai domātie aizliegumi.

Kā jāsaprot likuma “Par pašvaldībām” 38. panta pirmās daļas ceturtais punkts, kurā uzskaitīti amati, kurus deputāts nedrīkst ieņemt papildus likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” noteiktajiem amatu savienošanas ierobežojumiem?

Visus šos amatus var ieņemt līdz ievēlēšanai, pēc tam pašam jāizšķiras. Visos uzskaitītajos gadījumos dome nav tiesīga jums atļaut ieņemt kādu no minētajiem amatiem. Dome gan var atļaut vienlaikus būt pedagogam vai ārstam. Jāpiebilst, ka nevienu no minētajiem VARAM rosinātajiem priekšlikumiem Pašvaldību savienība neatbalstīja, tomēr saprotamas bija neērtības, kas dažos gadījumos varēja rasties. Lielā mērā šie grozījumi radās pašvaldību dzīvē reāli sastopamu situāciju dēļ, ko vietējā vara pati nespēja atrisināt. Nācās pieņemt aizliegumus, kas diemžēl kopumā pasliktina pašvaldību demokrātiju un kvalitāti.

Vai domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības, izglītības un kultūras jautājumos var vienlaikus ieņemt šīs pašas pašvaldības izglītības pārvaldes vadītāja amatu? Vai var šos amatus apvienot un pildīt vienu – būt domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības, izglītības un kultūras jautājumos?

Parasti lielākajā daļā pašvaldību priekšsēdētāja vietnieks nav vietnieks kādos speciālos jautājumos, bet ir tikai vietnieks. Kompetences sadale rodas tad, ja ieceļ vairākus vietniekus. Vietnieks pilda priekšsēdētāja funkcijas tikai viņa prombūtnē. Sfēru papildu dalījums liecina, ka, priekšsēdētājam esot, teiksim, ārzemēs, viens vietnieks vadītāja vārdā atbildēs par vienu pašvaldības darbības jomu, bet otrs – par pārējo. Taču šiem vietniekiem, ja viņi sāk strādāt kā atbrīvotie vietnieki, parasti uztic vēl kādus uzdevumus. Priekšsēdētājs lielākoties ir uz vietas pašvaldībā, tāpēc nav jēgas turēt vietniekus bez darba. Šādās pašvaldībās bieži kompetence tiek sadalīta starp izpildvaru un vietniekiem, to aprakstot iekšējos dokumentos. Pārvaldes vadītājs apvienot gan var, bet šajos gadījumos ir jāizvēlas, par kuru darbu saņemt algu. Loģisks variants būtu saņemt pārvaldes vadītāja algu, vienlaikus pildot arī priekšsēdētāja vietnieka funkcijas bez atalgojuma, kad priekšsēdētāja nav uz vietas. Otrs risinājums – ieņemt priekšnieka vietnieka amatu, atsakoties no pārvaldes vadītāja algas.

Diskusija par to, cik lielā mērā izpildvara tiks nodalīta no lēmējvaras jaunajā Pašvaldību likumā, turpināsies Saeimā pēc šīs rokasgrāmatas izdošanas. Šim likumam, ja to pieņems, nebūs atpakaļejoša spēka.