Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 0m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 22:39
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
– Vai Gulbeni saucat par savējo jau kopš bērnības?
– Nē, taču vairāk nekā trīsdesmit gadus gan. Pats esmu no Neretas puses. Kad pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta beigšanas ar sievu, kura ir no šīspuses, atnācām uz Gulbenes rajonu, sākumā strādāju par skolotāju Rēveļu astoņgadīgajā skolā, tad kļuvu par tās direktoru. Un tā mana karjera virzījusies uz augšu – sākumā pa izglītības līniju, no skolotāja topot par skolas direktoru, līdz izglītības nodaļas vadītāja amatam, kurā nostrādāju deviņus gadus. 1984. gadā kļuvu par rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku, trīs gadus vēlāk un līdz pat 1994. gadam vadīju Gulbenes rajona tautas deputātu padomi, pēc tam mani ievēlēja par rajona padomes priekšsēdētāju. Kopš 1999. gada vasaras esmu Gulbenes pilsētas domes priekšsēdētājs. Šogad klāt nākuši arī Vidzemes plānošanas reģiona vadītāja pienākumi.
– Kāda bija pilsēta tolaik, kad šurp atnācāt, un kā tā izmainījusies jūsu saimniekošanas laikā?
– Septiņdesmito gadu sākumā Gulbene man likās dziļi provinciāla pilsētiņa, lai gan savlaik bijusi reģiona centriņš. Gulbeni tolaik pazina pēc “Straumes” gludekļiem, ko šeit ražoja. Mani nepatīkami pārsteidza, ka pilsētā nebija nevienas normālas sporta zāles. Es biju pieradis pie sportošanas gan Neretā, kur ar skolas volejbola komandu aizspēlējāmies līdz pat Gruzijai, nemaz nerunājot par vietējiem mačiem, gan vēlāk augstskolā, kad biju institūta un arī Daugavpils “Ķīmiķa” komandas sastāvā. Tādēļ man īpašs prieks, ka tagad Gulbenē ir mūsdienīgs sporta centrs, divi stadioni, liela sporta zāle arī Bērzu pamatskolā, tā ka jaunie basketbolisti, futbolisti un citu sporta veidu pārstāvji var kaldināt savu meistarību tepat uz vietas. Gulbenes domes pārziņā ir piecas vispārizglītojošās skolas, trīs pirmsskolas izglītības iestādes, kā arī mūzikas skola un mākslas skola ar filiālēm laukos. Jaunos pārus nav kauns saprecināt mūsu dzimtsarakstu zālē, ir uzcelta jauna bibliotēkas ēka, Gulbenē ir labs sociālais centrs un vecajiem ļaudīm iekārtotas divas dzīvojamās mājas. Beidzamajos gados daudz paveikts, lai uzlabotu dzeramā ūdens kvalitāti un samazinātu notekūdeņu kaitīgo ietekmi uz apkārtējo vidi. Modernajās attīrīšanas iekārtās tiek izmantota tikai bioloģiskā attīrīšanas metode, ķimikālijas nelietojam. Pilsētas ūdensvadā netiek padots neatdzelžots ūdens. Sadarbībā ar vietējiem uzņēmējiem izdevies uzlabot pilsētas kopskatu, 1999. gadā viņi uzdāvināja pilsētai pulksteni, kas kļuvis par vienu no Gulbenes simboliem. Gulbenē tiek sakārtotas ielas, parki, gādājam par ēku noformējumu.
– Gulbene var lepoties ar 2006. gada sakārtotākās pilsētas titulu – par kādiem nopelniem tas tika piešķirts?
– Minot vārdu “sakārtotākā”, pirmajā mirklī iedomājamies vizuālo – sakoptību, to, kas ir acīm redzams, taču sakārtota pilsēta nozīmē gan sakoptību, gan sadarbību, gan visu dienestu saskaņotu darbību iedzīvotāju labā. Tās ir sakārtotas ielas un parki, tie ir attīstības projekti, tie ir sasniegumi izglītībā, sociālajā sfērā, infrastruktūras sakārtošanā. Šis konkurss parāda, ka Latvija kopumā attīstās un katra pilsēta cenšas kļūt pievilcīgāka. Gulbenes domes vadībā darbojas astoņpadsmit dienesti, un varu teikt, ka šis mehānisms, kas vērsts uz iedzīvotāju apkalpošanu, mums ir pamatos sakārtots.
– Ko jūs darāt citādāk vai atšķirīgāk nekā pārējās pašvaldības?
– Es lepojos ar saviem darbiniekiem – ja gulbenieši ko uzņemas, tad izdara to godam. Par ikdienas darbu runājot – varbūt mani uzskata par vecmodīgu, taču katru dienu mums domē notiek mazās ražošanas apspriedes, kad apspriežamies trijatā – es, mans vietnieks un izpilddirektors. Savukārt katru pirmdienas rītu jau astoņos sākas lielā ražošanas apspriede, kurā piedalās daļa dienestu vadītāju, pat šoferus ieskaitot. Pēc tam pirmdienās ir plānošana rajona padomē. Gulbeniešiem kā likums ir zināms, ka visas izpildinstitūcijas pulcējas katra mēneša pirmajā pirmdienā pulksten septiņpadsmitos, kad tiek lemti visdažādākie pilsētsaimniecības jautājumi mēneša griezumā.
– Vai pats esat rīta cilvēks?
– Savā darba kabinetā no rīta ierodos pēc septiņiem. Tā kā pēc dabas esmu cīrulis, piecos jau gribas celties augšā. Man ļoti daudz iznāk braukāt – gan pa Vidzemi, gan uz Rīgu, un tad agrā celšanās tikai palīdz. Arī brīvdienās bieži kaut kur jābūt, tāpēc vaļaspriekiem daudz laika neatliek. Esmu kaislīgs mednieks, patīk arī sēņot un makšķerēt. Vispār jau vairāk esmu nevis pilsētnieks, bet lauku cilvēks. Dzīvoju ārpus Gulbenes, man patīk lauki un daba, īpaši pavasarī, kad tā mostas. Tagad ziemā ar prieku pa savas mājas logiem varu nolūkoties, kā manā dārzā ganās stirniņas – dažreiz pat veselas divpadsmit esmu redzējis.
– Par Gulbeni teika stāsta, ka tā radusies vietā, kur drosmīgs arājs plēsis līdumu, taču vēlāk apgalvots, ka šeit nekad neizveidosies pilsēta, jo ļaudis tādā purvā negribēšot būvēties un nedzīvošot.
– Vēsture liecina par pretējo. Starp citu, trīsdesmitajos gados Latvijā populāras bija pastkartes ar parakstu “Gulbene – ziedošu dārzu pilsēta”. Līdz 20. gadsimta sākumam kā apkārtnes centrs gan te bija tikai plašā un bagātā Vecgulbenes muiža, bet pirms simts gadiem sāka veidoties otrais centrs – ap jaunizbūvēto šaursliežu dzelzceļu. Šobrīd Gulbene ir sava rajona vienīgā pilsēta ar gandrīz desmit tūkstošiem iedzīvotāju, 66 ielām un savu Brīvības pieminekli. Nākamgad pilsēta svinēs astoņdesmito jubileju, jo pilsētas tiesības tai piešķirtas 1928. gadā.
– Kas Gulbenē izdarīts pēckonkursa gadā un ko gribat paveikt līdz pilsētas 80. dzimšanas dienai?
– Šogad turpinājām labiekārtot ielas un trotuārus, visiem bērnudārziem un skolām nomainījām jumtus, pilnīgi jaunas ir visas siltumtrases pilsētā. Ceļam arī internātu talantīgajiem bērniem sportā, kur varēs dzīvot un trenēties mūsu slaveno basketbolistu jaunā maiņa u.c. Uz vietas nestāvam, bet vēl lielāki plāni ir nākotnei. Mums ir izstrādāta programma 2007. – 2015. gadam, kur uzskaitīts viss, ko celsim un ko darīsim – atliek vien to īstenot. Tuvākie akcenti būs tranzītielu būve, kustības drošības uzlabošana un luksoforu ierīkošana un ūdenssaimniecības modernizēšanas otrā kārta, citu jauno objektu celtniecība. Gulbenes rajona pašvaldības pieņēmušas lēmumu pēc 2009. gada pašvaldību vēlēšanām turpināt dzīvi vienā apvienotā novadā. Dzīve parādīs, kam taisnība, bet man liekas, ka mēs būsim vinnētāji.
– Un kura ir tā vieta Gulbenē, kur jums pašam vislabāk tīk aiziet brīžos, kad gribas mierīgi padomāt par dzīvi?
– Tāpat kā daudziem pilsētniekiem man tas ir Gulbīšu parks ar tēlnieka Zariņa veidoto gulbīšu skulptūru un strūklaku, bet drīz to varētu pārspēt Vecgulbenes centrs, kur norit patiesi vērienīgi restaurācijas darbi, lai senā muiža atgūtu kādreizējo godību. Manuprāt, īpaši skaists ir gada pēdējais mēnesis, kad visi klusi gaida Ziemsvētkus un arī pilsētas cenšas ietērpties svētku rotā. Lai svētku gaidīšanas laiks būtu vēl skaistāks, visi gulbenieši tiek aicināti izrotāt savas ēkas, māju pagalmus un iestāžu teritorijas. Interesantāk rotāto ēku un teritoriju īpašniekus gaida pārsteiguma balvas. Viena no tradīcijām Gulbenē ir kopīgas Ziemassvētku egles iedegšana un arī dažādi pasākumi kopā ar bānīti. No septiņpadsmitā decembra līdz sestajam janvārim bānītis katru dienu dosies svētku izbraucienā, un tā pasažieri varēs meklēt pazemes tuneli un kopā ar elfiem iekarot pazemes tumsas valstību, mērojot ceļu no Tumsas uz Gaismu, kā arī piedalīties jautrās izdarībās pie eglītes un ugunskura un paciemoties pie Ziemsvētku vecīša.
– Kādas vēl ir Gulbenei raksturīgās tradīcijas un ikgadējie pasākumi, uz kuriem aicināt arī ciemiņus?
– Gulbenē par viesiem priecājas vienmēr, bet īpaši gaidīts ikviens ir svētku reizēs – Pēterdienā jūnija pēdējā sestdienā muzejā, pilsētas svētkos, kas notiek jūlija pēdējā nedēļā un tiek svinēti vairākas dienas, bānīša svētkos septembra pirmajā sestdienā. Katru gadu pulcējamies arī 25. martā un 14. jūnijā, jo mūsu pusē šīs dienas bijušas divtik smagas – Gulbenes rajona teritorijā savulaik atradušās Latvijas armijas vasaras nometnes, kas četrdesmit pirmajā gadā iznīcinātas un ko daudzi gulbenieši vēl labi atceras. Tradicionāls ir arī lāpu gājiens Lāčplēša dienas vakarā. Nereti Gulbenes vārds tiek saistīts ar mūsu rallijiem – “Sarmu”, kas notiek jau 33 gadus, un augusta sākumā rīkoto “Gulbi”.
– Jūsu kabinetā izkārtoti dažādi apbalvojumi un kausi – kuri no tiem vistālāk atceļojuši?
– Gulbenes vārdu pasaulē nesuši gan pašdarbnieki no bērnu popgrupas “Mākonīši”, “Ratiņa” un “Rūsiņa” dejotāji, Gulbenes skolotāju koris, gan sportisti. Bet īpaši nozīmīga ir Eiropas Komisijas Zelta zvaigzne, ko saņēmām pērnajā septembrī Briselē. Šo Eiropas balvu svinīgā ceremonijā pasniedza mums un Gulbenes sadraudzības partneriem no Tēmas komūnas Dānijā par veiksmīgu kopsadarbības projektu, kas tika īstenots vēl pirms diviem gadiem. Toreiz gulbenieši plašā septiņdesmit cilvēku delegācijā devās uz Tēmu ar savu kultūras programmu, prezentējot dāņiem Latviju un Gulbenes rajonu. Savukārt dāņu delegācija tādu pašu misiju apmaiņas vizītē veica Gulbenes rajonā. Jāpiebilst, ka gulbeniešu un Tēmas komūnas sadarbība turpinās jau piecpadsmit gadus.
– Par gulbeniešiem saka, ka viņi esot noslēgti, ieturēti cilvēki, ar savu nostāju un dzīves gudrību – ne velti malēnieši kādreiz gaismu maisos nēsājuši. Taču jūs gan allaž redzam smaidīgu, omulīgu, atraktīvu, bieži dažādos saviesīgos pasākumos neatsakāties arī sēsties pie bungām…
– Pie muzicēšanas mani pieradināja brālis, iemācot spēlēt klarneti un saksofonu. Esmu spēlējis vidusskolas pūtēju orķestrī un institūta orķestrī, arī tagad mani šad tad aicina pasist bungas. Pilsētas domes priekšsēdētāja amatā ir daudz pārdzīvojumu un nervozēšanas, tāpēc kaut kas ir vajadzīgs atslodzei. Mūsu domē ir saliedēta komanda, tāpēc varam izdarīt daudz, un es ticu, ka vēl kalnus gāzīsim. Starp citu, no mūsu novada nākuši daudzi gaiši cilvēki, un mūsu dzīves gudrība nereti izrādās tā pareizākā.
– Kāds ir Gulbenes pilsētas moto un kā jūs raksturotu savu dzīves principu, kam vienmēr cenšaties sekot?
– Gulbenei ir jāaug un jāattīstās, tāpēc tās moto ir “Es mīlu savu pilsētu”, kas nozīmē arī to, ka vienmēr jāiet uz priekšu un tikai uz priekšu! Man pašam patīk kārtība – visur: gan mājās, gan darbā, gan pilsētā. Ja kāds pagalmā paņēmis lāpstu, tad pēc tam tā ir jānoliek tajā pašā vietā. Un pilsētā to pašu dzelžaini prasu no visiem dienestiem un uzņēmējiem. Es saimnieku vērtēju pēc savas mērauklas – pieejot pie sliekšņa, jau var nomanīt, kas būs dziļāk iekšā. Manuprāt, tas pirmām kārtām parāda, kāda ir saimnieka attieksme un viņa saimnieciskā kultūra.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017