Rīga 6°C, apmācies, bez nokrišņiem, ZA vējš 1m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 25. aprīlis 08:32
Vārda dienas: Bārbala, Līksma
Vēl vienu jaunatklātu punktu Latvijas kartē par atpazīstamu un konkrētām ainām bagātinātu kopš 9. novembra uzskatīs daudzi Latvijas Pagastu apvienības valdes locekļi, jo PAV ģeogrāfija ir paplašinājusies ar Kuldīgas rajona Snēpeles pagastu. Ikmēneša sēde notika senās kuršu zemes Bandavas vidusdaļā. Par vēsturiskumu liecina fakts, ka Bandava pirmoreiz rakstos minēta 1229. gadā, bet Snēpele (toreiz saukta Pajulden) – 1253. gada zemes dalīšanas līgumā, pēc kura to ieguva Livonijas ordenis. Ne mazāk senas saknes ir pagasta tagadējam nosaukumam, jo 1428. gadā Pajuldi no vācu ordeņa Kuldīgas komturejas lēnī saņēmis kāds Louwe Snepel un ierīkojis šeit savu muižu – Schnepeln. Ievērību pelna fakts, ka Snēpeles pagastā atradās viens no kuršu ķēniņu brīvciemiem – Viesalgu ciems, kura zeme nekad nebija piederējusi vācu muižniekiem un ļaudis bija brīvi no klaušām un nodevām! Viesalgu ciems beidza pastāvēt 1929. gadā, bet Snēpeles pagasts oficiāli datēts ar 1919. gadu. Protams, varām mainoties, bijuši vēl dažādi pārkārtojumi. Droši vien pēc gadiem šajā vēsturisko notikumu virknē tiks ierakstīts arī 2007. gada aprīlis, kad pagasta deputāti izlēma pēc 2009. gada pašvaldību vēlēšanām pievienoties Kuldīgas novadam. Pagastam ar 859 iedzīvotājiem un nelielu pamatbudžetu šis ir loģisks lēmums. Snēpeles pagasta padomes priekšsēdētājai Inārai Paičai jau pirmajā “valdīšanas” četrgadē nācās virzīt kardināla lēmuma pieņemšanu. Ko tas perspektīvā dos senās Bandavas zemes ļaudīm, varēs spriest un vērtēt nākotnes snēpelnieki. Taču mājasmātes pirmajā uzrunā kolēģiem teiktais, ka nelielā pagasta ļaudis par spīti sarežģītajiem finanšu apstākļiem dzīvo mīļi un draudzīgi un spēj īstenot pārdrošus sapņus, pierādījās, iepazīstot pagastu.
PAV novembra sēdes iepriekš plānotais “smaguma centrs” tematiski saistījās ar enerģijas resursiem, ražošanu, perspektīvām, kā arī iespējām gādāt par ēku energoefektivitāti. Šoreiz atreferējums nebūs pārāk detalizēts, jo par šīm problēmām “Logā” jau rakstīts ne reizi vien. LPS padomnieks Paulis Barons sava stāstījuma ievadā uzsvēra to, ka energoresursu tematika sarunās aktualizējās ne pārāk sen. “Katram skaidrs, ka runā par to, kas sāp. Ja ģimenē viss kārtībā, nav vajadzības savu bēdu klāstīt citiem. Tātad – energoresursu problēmas ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē samilst ar katru dienu. Tāpat kā arvien jauni energoresursu cenu kāpuma draudi.” Gribas sevišķi uzteikt P. Barona oratora meistarību. Ne katram būtu pa spēkam artistiski viegli izklāstīt bezgala smagu tematu tā, lai saprastu gan kungi, gan dāmas, gan tie, kas skolā dievināja eksaktos priekšmetus, gan tie, kam fizika un ķīmija šķita īstens bieds. Lasītāju pārdomām atgādināšu dažas stāstījuma tēzes. Latvijā energoresursu izmantošanā ir trīs izteikti līderi – dabasgāze, naftas produkti un koksne (katrs aizņem aptuveni 30% lielu segmentu). Pats sāpīgākais, ka 65% apjomā esam atkarīgi no energoresursu importa un līdz ar to no piegādātāju diktētajām cenām, ko arvien vairāk izjūt katra naudasmaks. Turklāt ir grūti prognozēt, teiksim, benzīna cenu nākotnē, jo to jūtami ietekmē daudzi faktori, arī kari, kuros tiek iesaistītas naftas lielvalstis. Karo visbiežāk ne jau par ideāliem, bet par naftu un citām bagātībām. “Ja pirms septiņpadsmit gadiem būtu zināms, ka Kurzemē tiešām var būt naftas atradnes, diezin vai mēs būtu izkarojuši brīvību,” tāds ir Pauļa Barona viedoklis. Kopš 2001. gada jēlnaftas cena pasaulē ir trīskāršojusies, šogad tā jau pārsniedza 90 dolārus par barelu. Prognozētāji pieļauj, ka ap 2010. gadu šī summa jau būs 150 dolāru.
Tikpat detalizēti Paulis Barons atklāja arī citu enerģijas ražošanas problēmu aizkulises. Gan par gāzi, kuras krājumu pietiks aptuveni 70 gadu tēriņiem, gan par iespējām izmantot zemes dzīlēs esošo siltumu, ko dažas pašvaldības jau sekmīgi īsteno (skat. “Loga” 9. numurā), gan vēja spēku. Demonstrētā vēja karte liecināja, ka Baltijas jūras Kurzemes piekrastē pūtenis ir gana brangs, tāpēc tur paveras iespējas vēja ģeneratoru darbināšanai. Turpretim izmantot saules enerģiju Latvijā ir pavisam maz cerību. Pēdējie fakti liecina, ka mežu platības Latvijā nevis sarūk, bet pat nedaudz palielinās (56%), tāpēc nozīmīga nākotne ir šķeldas ražošanai, kaut gan diagrammā P. Barons parādīja, cik jūtami pēdējo gadu laikā pieaugusi tās cena. Referents īsumā raksturoja arī dažas alternatīvas un mazāk zināmas enerģijas ražošanas iespējas. Protams, energoresursu problēmas var izklāstīt arī sakāpināti dramatiskā vai sausi zinātniskā formā, tomēr likās, ka pagastu vadītājiem tīkams bija informatīvi bagātais, tomēr nenogurdinošais Pauļa Barona priekšnesums. Žēl tikai, ka pagaidām “Logam” nav videoversijas.
LPS padomnieks Aino Salmiņš savu sakāmo sāka ar atgādni par novembrim kopš 1917. gada boļševiku revolūcijas piedienīgo situāciju, kad apakšas vairs negrib dzīvot pa vecam, bet augšas nevar valdīt pa vecam. Pašlaik situācija Latvijā ir radniecīga, iestājies “pagaidu valdības” periods. Turklāt zīmīgi, ka PAV sēde notika neilgi pēc Kuldīgas mēra un rajona padomes vadītāja Edgara Zalāna iecelšanas reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra amatā. Tāpēc šoreiz dienaskārtībā nebija tradicionālās rajona līdera uzrunas. Tomēr “pagaidu situācija” nedod atlaides pašvaldību vadītājiem atbīdīt malā aktuālos jautājumus.
Par ES fondu līdzekļu izmantošanu energoefektivitātes nodrošināšanai (pagastu vadītājiem mazāk aktuāla ir daudzdzīvokļu namu siltināšana, turpretim sociālo māju dzīves apstākļu uzlabošana un valsts nozīmes kultūras pieminekļu saglabāšanas problēma rūp arī viņiem). Par jaunajām iespējām, kas beidzot oficiāli pieļauj valsts un pašvaldību iesaistīšanos šajā jomā, jau rakstīts minētajā “Loga” 9. numurā. LPS tomēr uzskata, ka uz atbalstu jāļauj pretendēt visām pašvaldībām, kurām pieder sociālās mājas, ja kāda no tām atsakās, tad var lemt par otro kārtu. Interesanti, ka MK noteikumi “izslēdz no spēles” tās pašvaldības, kuras atrodas finanšu stabilizācijas procesā. Pašlaik izskatās, ka no esošajām 73 sociālajām dzīvojamām mājām atbalstu varēs saņemt tikai 35, turklāt tikai tās, kas šo statusu ieguvušas līdz 2007. gada 1. jūnijam.
Līdzekļu trūkums smagi skar arī “Centralizētās siltumapgādes sistēmu efektivitātes paaugstināšanas” projektu konkursu, jo atvēlētā nauda no 7,8 miljoniem latu 2005. gadā šogad sarucināta līdz 5 miljoniem. Tāpēc no 209 pašvaldību pieteikumiem atbalstu saņēma tikai 25 pašvaldības! Laimīgos jau nav grūti noskaidrot, bet, zinot, ka perfekti izstrādāti bija vismaz 2/3 projektu, pārdomas par atlases kritēriju objektivitāti tomēr rada šaubas. Turklāt ir zināms, ka nākamgad šai sfērai tiks apaļa nulle. Prognoze rāda, ka septiņu “trekno gadu” laikā valsts un ES atbalstu saņems ne vairāk kā 1% privatizēto ēku. Maz iepriecinošs bija arī vēstījums, ka tādu siltuma enerģijas tarifu pieaugumu, kāds Latvijas iedzīvotājiem draud nākamajā gadā (aptuveni 35%), vēl līdz šim nebūsim piedzīvojuši. Skaidrs, ka šis būs jauns slogs pašvaldībām, kam pieaugs nepieciešamība atbalstīt maznodrošinātos iedzīvotājus. Nepietiekams valsts atbalsts energoefektivitātes jomā veicina neregulējamu siltuma tarifu pieaugumu. Regulatori atklāti atzīst, ka nav jau īsti ko regulēt, jo 72% no izmaksām veido cena, tātad regulēt var tikai 28% robežās.
Latvijas Pagastu apvienības valde sēdē pieņēma lēmumu “Par sabiedrisko pakalpojumu organizēšanu”.
“Pagastu apvienības valde, uzklausījusi LPS padomnieka P. Barona informāciju par EP un Padomes direktīvu 2001/77/EK par tādas elektroenerģijas pielietojuma veicināšanu iekšējā elektroenerģijas tirgū, kas ražota, izmantojot neizsīkstošos enerģijas avotus, un tās saistību ar Latvijas Republikas politikas plānošanas dokumentiem un normatīvajiem aktiem,
• konstatēja, ka energoefektivitātes stāvoklis ēkās laukos ir neapmierinošs, valsts atbalsts visus iepriekšējos gadus ir bijis minimāls, bet tarifi nemitīgi pieaug;
• nolēma:
1. saglabāt likumā “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” principu, ka sabiedriskos pakalpojumus var sniegt gan komersants, gan pašvaldības institūcija;
2. strauji pieaugot sabiedrisko pakalpojumu cenām un inflācijai, paredzēt daudz lielāku finanšu daļu energoefektivitātes pasākumu atbalstam, lai mazinātu patēriņu;
3. nekavējoties uzsākt daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas programmas finansēšanu, paredzot katrā pašvaldībā pilotprojektu šīs programmas realizācijai.
Pagastu apvienības priekšsēdētājs A. Lielmežs”
Aino Salmiņš vērtēja arī ES fondu līdzekļu sadali transporta infrastruktūras attīstībai un pašvaldību autoceļu finansējumam. Diemžēl saglabājas PAV sēdēs jau daudzkārt cilātā problēma, ka joprojām “lauvastiesa” tiek turīgajiem un diženajiem, pagastus atstājot tikpat kā bešā. Kopš 2004. gada reālas valsts 2. šķiras ceļu programmas nav vispār. Tikai pateicoties PAV un Pilsētu savienības, kā arī LPS aktivitātēm, ir cerības, ka Satiksmes ministrija šogad piešķirs 12 miljonus latu. Taču ceļu uzturēšanai vien vajadzētu 84 miljonus latu. Kārtējo reizi aktualizējusies Rīgas Dienvidu tilta finanšu problēma, kas var vēl vairāk patukšot pašvaldību cerēto naudas daļu. Kā zināms, Rīga, kas nekad nav gatava, savu tiltu būvē par saviem līdzekļiem, jo nav saņēmusi ne valsts, ne ES struktūrfondu atbalstu. Satiksmes ministrijas piedāvātais risinājums – pārdalīt mērķdotāciju par labu Rīgai – nozīmētu, ka pārējām pašvaldībām atbalsts saglabāsies 2007. gada līmenī. Gaidāmais autoceļu finansējuma pieaugums 2008. gadā pašvaldībām varētu būt 21% apjomā (2007. gadā – 58,2 miljoni latu, nākamgad – 70,9 miljoni latu). Ja īstenosies “reveranss” galvaspilsētai, Rīgas budžetam papildus tiktu 12 miljoni latu. Kā gan citādi, ja ne uz pagastu rēķina. Tāpēc PAV sēdē pieņēma vēl vienu lēmumu – “Par autoceļu finansējumu”:
“Pagastu apvienības valde, uzklausījusi LPS padomnieka A. Salmiņa informāciju, nolēma:
1. neatbalstīt MK noteikumu projektu “Par valsts pamatbudžeta valsts autoceļu fonda programmai piešķirto līdzekļu izlietošanas kārtību”, jo pretēji tiesiskās paļāvības principiem bez argumentācijas tiek pārskatīts Rīgas pilsētas un pārējo pašvaldību finansējums;
2. lai objektīvi izvērtētu mērķdotāciju kritērijus, ir nepieciešams veikt atbilstošu analīzi pa atsevišķu pašvaldību veidiem par transporta kustības ietekmi uz ceļa infrastruktūras stāvokli, kā arī kritērijus sabalansēt ar infrastruktūras kalpošanas ilgumu un pastāvošajām nolietojuma normām;
3. pieprasīt Satiksmes ministrijai Valsts autoceļu programmas ietvaros pārskatīt finansējuma sadalījumu starp valsts autoceļu un pašvaldību autoceļu un ielu finansējumu, nosakot pašvaldību daļu vismaz 35% apmērā no autoceļu programmas;
4. atbalstīt “Pamatnostādnes valsts 2. šķiras autoceļu sakārtošanai novadu atbalstam” un Satiksmes ministrijas iniciatīvu – jau 2008. gadā par 15% palielināt autoceļu finansējumam paredzēto ieņēmuma daļu no naftas produktu akcīzes nodokļa un daļu plānotā pieauguma novirzīt arī valsts 2. šķiras autoceļu sakārtošanai;
5. lai sekmētu administratīvi teritoriālās reformas attīstību, aicināt valdību steidzamības kārtā pieņemt programmu “Valsts 2. šķiras autoceļu sakārtošana novadu atbalstam 2008. – 2009. gadam”.
Pagastu apvienības priekšsēdētājs A. Lielmežs”
PAV sēdi īpašu vērta arī divu bijušo kolēģu – Saeimas deputātu Ulda Auguļa (ZZS), kurš ir arī Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs, un bijušā PAV līdera Gunāra Laicāna (TB/LNNK) – klātbūtne. Piektdienas atvēlētas, lai deputāti tiktos ar tautu, tāpēc abi izmantoja iespēju vienlaikus izzināt ģeogrāfiski plašas “tautas” viedokli. Protams, nevienam nav šaubu, ka abiem agrākajiem PAV aktīvistiem patiešām sāp sirds par to, ka pagastu attīstībai atvēl arvien mazāk un mazāk iespēju. Pat ja jēdziens “pagasti” uzskatāms par iznīcībai lemtu, novadu eksistencei izšķiroša var būt pat iespēja vai nespēja iedzīvotājiem nokļūt novada centrā pa normālu ceļu. Saeimas pārstāvjiem todien nācās uzklausīt daudz rūgtu pārdomu. Uzstājoties abi deputāti stāstīja par centieniem atbalstīt pagastu intereses novadu reformas gaitā, par sarežģītajām peripetijām valstī un partijās. Aplausi atskanēja, kad Uldis Augulis pastāstīja arī kādu iepriecinošu jaunumu – LPS aktivitātes mudinājušas Saeimas deputātus turpmāk vienkāršot kārtību, lai pašvaldības varētu “legalizēt” nekustamos īpašumus, kuri nav ierakstīti zemesgrāmatā. Nepieciešamas tikai divas izziņas, nevis sarežģīta birokrātija, lieli naudas tēriņi, bet rezultātā dažreiz čiks! Gunārs Laicāns vairāk skaidroja situāciju Saeimā, kur ne jau vienmēr izdodas īstenot pat vislabākos nodomus, jo pašvaldībā vienprātība jārod neliela deputātu skaita vidū. Gunāra godprātīgos centienus “kalpot tautai” dažkārt pat partijas biedri raksturojuši kā populismu. Viņa aizrautīgo stāstījumu gan vairākkārt pārtrauca smiekli, diemžēl – tie, kas caur asarām skan.
Tomēr daudzajām līdz šim sēdē uzjundītajām problēmām treknu punktu pielika A. Lielmeža vēsts, ka PAV sēdes priekšvakarā Saeimas deputāti akceptēja budžetu, kurā ietverts pagastiem pavisam nedraudzīgais 9. pants, kas faktiski sagrauj visu līdz šim rūpīgi kalkulēto finanšu izlīdzināšanas sistēmu. Izrādot pretimnākšanu lielo pilsētu interesēm un piešķirot Rīgai papildus 30 miljonus latu, loģiski, ka kādam nāksies “savilkt jostas”. Kā vienmēr, cietējas tad būs mazākās pašvaldības – pagasti. Pat finanšu eksperts A. Lielmežs neņēmās prognozēt, kā šī ekvilibristika turpmāk ietekmēs pašvaldību dzīvi un arī viņa cītīgi veidotās pašvaldību finanšu tabulas. Jaunā vēsts, protams, satrauca visus klātesošos, kas vairāk vai mazāk jau bija sākuši kalkulēt nākamā gada tēriņus. Tāpēc PAV sēdē vienojās par priekšlikumiem Latvijas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas pilnveidošanai:
1) jāpārvērtē finanšu nepieciešamība pašvaldību funkciju veikšanai no valsts kopējā budžeta;
2) pagastu pašvaldību vadītāji aicina svītrot no projekta 7. kritēriju (plašāku teritoriju apkalpojošie centri), kam piešķirts nesamērīgi augsts īpatsvars.
Ne mazāki protesta decibeli uzviļņoja, uzzinot, ka varas gaiteņos valda uzskats, ka nevienam Latvijā nerūp reģionālās varas līmenis, kaut gan PAV sēdēs šī prasība argumentēti izklāstīta ne reizi vien. Laikam gan sen PAV priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs nebija tik rūgtuma pilns. Viņš kolēģiem skaidri lika saprast, ka laukiem nākotnē naudas būs arvien mazāk, tāpēc “lai nezaudētu šajā spēlē uz vieniem vārtiem, neatliek nekas cits kā pašiem stāties vārtos”. Protams, pašvaldības ir dažādas, atšķirīgas to vēlmes un vajadzības, tomēr pilnībā ignorēt mazākos ir nepieņemami. Jo Latvijas ļaudis dzīvo visur un visi ir vienlīdz pelnījuši cienīgu dzīvi. Arī Snēpelē.
Snēpeles pamatskolas apmeklējums daudzos viesa klusu apbrīnu. Ne tikai tāpēc, ka jau kopš 1924. gada skola atrodas kultūras piemineklī – 19. gadsimta sākumā celtajā barona Hāna pilī. Prieks bija par lieliski izremontēto ēdināšanas bloku pagrabstāvā, kam 2004. gada budžeta grozījumos atvēlēja 64 tūkstošus latu. Kā jau daudziem “mazturīgiem pagastiem” arī snēpelnieku cerības var balstīties tikai dažādu projektu ģenerēšanā. Ināra Paiča, iepazīstinot ar direktora vietnieci audzināšanas jomā Daci Pušilovu, uzsvēra, ka Dace ir viens no tiem cilvēkiem, kas visaktīvāk raksta projektus. Pati projektu veiksminiece gan atzina, ka apstākļi piespieduši pildīt šo uzdevumu bez jebkādām priekšzināšanām. Bet citādi skolas attīstība nav iespējama. Tas, ka četri pirmie mūžā rakstītie projekti guva atbalstu, kļuva par dzinuli uzdrīkstēties arī turpmāk. Protams, PAV locekļi Latvijas ceļojumos ir redzējuši arī vērienīgākus risinājumus, tomēr sajūsmu pelna snēpelnieku spēja nelielās telpās iekārtot gan atpūtas istabu ar dažādām spēlēm, gan miniatūru trenažieru zālīti, lai bērniem būtu telpas, kur saturīgi aizpildīt laiku, gaidot autobusu. Turklāt Dace uzsvēra, ka faktiski visus remonta un iekārtošanas darbus paveica paši bērni. Ik uz soļa pamanījām taupības diktētu izdomas bagātību. Efektīgā sienas lampā pārtapuši pat Latvijas sērgas – latvāņu – kāti.
Baznīcas apmeklējums nereti asociējas ar smaržām – sveču aromātu, ziedu smaržu buķeti, vīraku. 17. gadsimtā celtā Snēpeles luterāņu baznīca, kas vēlāk izmantota visdažādākajiem mērķiem un bijusi pat sporta zāle un koncertzāle, kopš 1991. gada atkal kalpo savam paredzētajam uzdevumam. Pirmoreiz iegājām baznīcā, kur no malu malām pretim strāvoja brīnišķīga koksnes smarža. Draudzes vecākā Ārija Brūdere atklāja, ka padomju gados izpostīto inventāru maz pamazītēm ar neticamu uzņēmību no darba brīvajos brīžos radījis Arvīds Ozoliņš, īpaši šai jomā neskolots, bet ar dievišķu talanta dzirksti apveltīts amatnieks. Latviskai pamatīguma izpratnei likās visnotaļ atbilstoši, ka zelta un citu materiālu greznojumus te aizstāj tikai un vienīgi koks. Kancele, altāris, soli, pat kroņlukturis! Miljonu šķaidīšanas un paģērēšanas laikmetā bija aizkustinoši uzklausīt Ā. Brūderes prieku par projektā “Dari pats!” saņemtajiem 700 latiem (!?), kas deva iespēju ar koka dēļu līstīšu apšuvumu paslēpt laikazoba apskādēto baznīcas sienu lejasdaļu.
Snēpeles puses slavenākā viesu nama “Mazsālijas” teritorijā pagastu vadītāji varēja pavisam tuvu satikt briežus un pabarot tos ar vietējo ābolu vakariņām.
Snēpeles lepnums ir arī audēju studija “Vēveri”. Čaklo rokdarbnieču veikums todien greznoja vai katru tautasnama nostūri. Un tāpēc Snēpeles ģerbonī iekodētais šķietami neparastais simbols – kamols – kļūst pašsaprotams.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017