– Vai varat saskaitīt, cik reižu jums nācies būt par Salaveci vai Ziemsvētku vecīti?
– Nevaru gan, jo tas sākās pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Sākotnēji šo lomu nācās spēlēt daudz un bieži, esmu bijis štata Salavecis sava kolhoza bērniem un bērnudārzniekiem tolaik, kad manas atvases apmeklēja dārziņu “Sapnītis”, vēlāk nācu pie viņiem uz skolas eglītēm, apciemoju skolas arī tad, kad radu bērni tur mācījās. Beidzamajos gados gan tā retāk iznācis būt Ziemsvētku vecītim, nu varu atpūsties, jo savā dzimtā esmu sagatavojis sev maiņu un izaudzinājis nākamo Ziemsvētku vecīšu paaudzi, mazbērniem man vairs nav jātēlo Ziemsvētku vecītis. Jāatzīst, ka Limbažu domē gan neesmu oficiāli ciemojies, bet mums ir cits labs un populārs Ziemsvētku vecītis, tā ka man nav jākonkurē.
– Šajās gaitās jums droši vien gadījušies ne mazums raibu piedzīvojumu, bet vai pašu pirmo reizi atceraties?
– Tā pirmā reize bija sešdesmitajos gados – kur nu vairs atcerēsies. Laikam jau viss izdevās, kā nākas, ja neatminos. Visraibākais atgadījums bija pavisam nesen, pirms pāris gadiem. Togad Limbažu rajona padome ilgi nevarēja pieņemt budžetu. Kad beidzot pašās decembra beigās tas izdevās, man tajā dienā kā Ziemsvētku vecītim vajadzēja iet uz mazdēla skolu, kur tieši todien bija eglīte. Tā nu es ar lielo maisu ierados pie eglītes, liku to sparīgi zemē, teikdams: “Beidzot budžets ir pieņemts”, tā maiss nodžinkstēja, un skolotājai domātā dāvana bija pagalam. Izcēlās vesela jezga, nācās ātri sameklēt ko citu, lai visiem būtu dāvanas. Bērni gan pirms četrdesmit gadiem, gan tagad ir vienādi – daudzi grib pataustīt un pārliecināties, vai vecītim bārda ir īsta, vai viņš patiešām ir dzīvs un īsts. Mani, par laimi, gandrīz vienmēr atzinuši par īstu Ziemsvētku vecīti. Cilvēkbērni taču gaida un ir pārliecināti, ka pie viņiem nāk īsts Salavecis jeb kā tagad – Ziemsvētku vecītis. Paša bērni gan beidzot atpazina, bet kad bija maziņi, arī viņiem ne prātā nenāca, ka es tas varētu būt.
– Un vai jūs pie bērniem vienmēr ieradāties kopā ar savu Sniegbaltīti?
– Man pašam savas personīgās Sniegbaltītes nekad nav bijis, bet, ja bija, tad aizlienēta – kolhozu laikos tā bija vai nu arodbiedrības priekšniece vai kāda cita aktīvāka darbone, bērnudārzniekus palīdzēja iepriecināt vai nu vadītāja, vai kāda audzinātāja un tamlīdzīgi. Kad studēju Jelgavā un spēlēju teātri, tad cilvēki bieži lūdza teātrim noorganizēt Jaungada pasākumus. Tā mēs kādas divas trīs kompānijas, kurā bija Salavecis, Sniegbaltīte un akordeonists, braukājām pa kolhozu klubiem un vadījām bērniem eglītes.
– Kādas lielākās dāvanas bērni no jums ir saņēmuši?
– Bērni priecājas par jebkuru dāvanu. Agrāk tās bija standarta saldumu paciņas, lielākas dāvaniņas parasti sarūpē vecāki un pasniedz ģimenes lokā. Taču ne jau lielums ir svarīgs, galvenais ir pats process. Un pat tie, kas atpazīst ciemos atnākušo vecīti, tik un tā pieņem šo spēli, skaita savu dzejolīti un priecājas.
– Vai kādreiz kāds no jums ir arī nobijies, aizmirsis savu skaitāmo un bailēs slēpies aiz citu mugurām?
– Es esmu labais vecītis, žagarus gandrīz nekad neņemu līdzi un bērnus vienmēr iedrošinu, nevis baidu. Savlaik, kad gāju bieži vecīša gaitās, zināju bērnudārza repertuāru no galvas un, ja kādam skaitāmais aizmirsās, piepalīdzēju vai arī kopā padziedājām un uzdancojām. Visgrūtāk bijis tad, kad eglīti svinēja milzīgs bērnu pulks – kolhozā tuvu simtam un katrs gribēja noskaitīt savu dzejolīti un vecāki izjust lepnumu, ko viņa mazulis iemācījies, bet tas nebija iespējams, tad ar pāris stundām nepietiktu. Tāpēc izdomāju citu metodi – kopā gājām rotaļās, padziedājām, pa vidu kāds kaut ko noskaitīja, taču tajā brīdī es viņam dāvanu nedevu. Tās izsniedza pašās beigās bez tradicionālās pantiņu skaitīšanas, un tā tos biklākos vai kautrīgākos nemaz nevajadzēja mocīt, pie dāvanas tika visi tā kā tā.
– Pie saviem un svešiem bērniem iedams, vai ceļā citus vecīšus arī satikāt?
– Šad tad gadījās, taču vecīši parasti cenšas veikt diezgan īsas distances un pa pilsētu daudz apkārt nestaigā, satikt viņus nav nemaz tik vienkārši. Es jau arī vairāk braucu ar mašīnu, nevis gāju kājām, taču cilvēki, ieraudzījuši, ka esmu Salaveča tērpā, vienmēr apstājās un ar interesi nolūkojās, kurp dodos. Ne jau visās ģimenēs pieņemts, ka svētku vakarā obligāti jābūt vecītim, kurš atnes dāvanas, citās ģimenēs nav kas ietu, citās aicina kādu kaimiņu. Kad Limbažos dzīvoju daudzdzīvokļu mājā, šad tad, kad biju apciemojis savus bērnus, iegriezos arī pie kaimiņbērniem.
– Vai pie jums paša bērnībā nāca Salavecis vai Ziemsvētku vecītis?
– Nē, nevaru atcerēties, ka pie manis kādreiz būtu atnācis Ziemsvētku vecītis. Ziemassvētkus svinējām reizē ar mammas dzimšanas dienu, kas viņai bija 23. decembrī. Tā kā man atmiņu no bērnības Salavečiem nebija, nācās pašam mācīties un apgūt šo lomu.
– Cik cilvēku jūs šogad gaidīs kā Ziemsvētku vecīti un vai svētkus parasti svinat kuplā lokā?
– Laikam jau neviens. Mājās man izaudzināts vietnieks, kas labprāt grib trenēties, tā ka varu mierīgi noskatīties no malas. Savlaik to darīja dēls Kaspars, bet nu viņa stafeti pārņēmis krustdēls, kurš šo lietu pieprot tīri labi un viņam ļoti patīk to izmēģināt. Ģimenes svētkus svinam kuplā skaitā, kad pie mums sabrauc visi radiņi, māja ir pilna. Man ir septiņi mazbērni jeb septiņi rūķīši, netrūkst arī skolas vecuma radu bērnu – pantiņu skaitītāju gana.
– Un kāds ir jūsu paša mīļākais skaitāmpantiņš?
– Tāda viena mīļākā nav, bet visbiežāk noskaitu kaut ko no Dreslera, piemēram, šo, ko agrāk skaitīja mans vecākais brālis un es pārņēmu no viņa: Solās atbraukt tāli viesi – vecais Grauds ar jauno Kviesi./ Ciemiņiem ko galdā celsi? Varžu dīķī nepasmelsi./ Saimnieks norāda uz gaili – dziedātājam noņemt smaili! Zakuskis tad būs uz goda, tauki laistīsies uz zoda. Kādreiz kaut ko uzdziedu, jo man tā dziedāšana pašam patīk un mūsu ģimenē daudz dzied. Zinu daudzus pantiņus, ko bērni parasti skaita, tā ka tikai ar “pīrāgam, nabagam” nav jāaprobežojas.
– Ja jūs kā Ziemsvētku vecītis nāktu pie Pašvaldību savienības, ko gribētu atnest dāvanā, ko novēlēt un ko pretī saņemt?
– Pie Pašvaldību savienības tas, no vienas puses, būtu smags gājiens, jo Pašvaldību savienībai vajag daudzko, bet pretī saņemt neko vairāk par smaidu un atsaucību nekad neesmu vēlējies. Nopietnāk runājot, es domāju, ka Latvijas Pašvaldību savienība darbojas labi, tāpēc arī viss ir normāli. Nākamais gads mums visiem – gan LPS, gan visām pašvaldībām – būs stipru pārdomu gads, kad nāksies likt uz papīra krustu šķērsu, kā mēs reorganizēsimies. Un gribētos, lai Pašvaldību savienība stāvētu mums blakus un būtu mūsu sargeņģelis tāpat kā līdz šim. Un vēl viena nopietna lieta – lai cīņa par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu nebeidzas ar likuma lobēšanu un aizstāvēšanu, bet lai no tā mēs iegūtu kaut ko labāku nekā līdz šim. Un, protams, lai visiem ir veselība – gan kolēģiem savienībā, gan ārpus tās!
– Ko vēlat savai pašvaldībai un kaimiņu kolēģiem?
– Visu to pašu un izdošanos! Mēs esam saorganizējušies uz novada veidošanu un nekādu pretišķību mums nav, ejam palēnām uz priekšu. Darba grupa strādā, īsteno šo projektu, veido shēmu, un es tikai novēlētu visiem mierīgā garā šo rezultātu sasniegt un iztikt bez lieliem ķīviņiem. Ir jāsaprot, ka neviens nevaram prognozēt, kas mēs būsim pēc tam, tāpēc aicinātu nevienu neapvainoties, neņemt ļaunā, ja kādam no mums izdosies tikt tuvāk tai augšas daļai, bet dažam būs jāpaliek it kā otrajā plānā. Galvenais – lai jaunais novads varētu darboties un attīstīties sekmīgāk nekā līdz šim. Vai un kā tas izdosies, redzēsim pēc dažiem gadiem.
– Kā Ziemsvētkus un gadumiju sagaida limbažnieki?
– Pilsētas centrālo egli iededzām pirmajā Adventē, svētdienā, un tā ir tradīcija. Vecgada vakarā pirms pusnakts Baumaņu Kārļa laukumā pie lielās egles, kur ir pulcēšanās vieta, sanāk daudz limbažnieku, lai kopā sagaidītu Jauno gadu un noskatītos salūtu. Uzliekam arī lielo ekrānu, lai tie, kas grib, varētu redzēt un dzirdēt valsts vadītāju uzrunas. Pēc tam notiek balle kultūras namā līdz rīta gaismai.
– Vai Jaunajā gadā tradicionāla ir arī pilsētas mēra uzruna iedzīvotājiem un ko teiksit šoreiz?
– Tie nebūs trekni vēlējumi vai pamudinājumi pucēt zobus. Es jau mūsu izdevumam uzrakstīju, ka šis gads pilsētai bijis sekmīgs, budžets pildījies labi, nevienam neesam parādā un uz nākamo gadu pārejam ar solīdiem cipariem. Nākamā gada budžeta pieaugums būs tāds, ka varēsim gan augt, gan pacelt algas darbiniekiem, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. 2008. gadam mums ir daudz ieceru un projektu, arī finanšu piesaistēm. Savā uzrunā arī atgādināšu, ka nākamgad mūsu valsts svinēs deviņdesmito gadadienu, bet Limbažu pilsēta – pusapaļu jubileju – 785. gadadienu, ko gribam atzīmēt mazliet plašāk. Gada nogalē pilsētas dome izsludināja ideju konkursu par labāko svētku koncepciju, un katrs pilsētnieks varēja pieteikt savu ideju pilsētas jubilejas svinībām.
– Kādi ir šogad lielākie padarītie darbi Limbažos?
– Pats lielākais darbs, kas vēl nav pabeigts, bet tuvojas beigām, ir ūdenssaimniecības otrā kārta, kas skar lielu pilsētas teritoriju. Noslēdzies liels un skaists projekts, kura ietvaros izveidota dabas taka gar Lielezeru, kur pilsētnieki bieži mēdz pastaigāties un atpūsties. Šī taka iekārtota gan uz grunts, gan dēļu klājuma, tur uzcelts arī tāds interesants objekts kā putnu novērošanas tornis. Pilsētā izveidoti jauni bērnu rotaļu laukumi, iekārtoti gājēju celiņi. Limbažu dome īstenojusi divus projektus ar ERAF līdzfinansējuma palīdzību, izbūvējot gājēju un apvienoto gājēju un velobraucēju celiņu.
– Un ko gribat paveikt nākamgad?
– Esam saņēmuši informāciju, ka valsts budžeta apakšprogrammā “Atbalsts pašvaldību investīciju projektiem” sadalījumā par pašvaldību investīciju projektiem iekļauts arī mūsu domes investīciju projekta pieteikums par Limbažu 2. vidusskolas ēkas remontdarbiem, apstiprinot tā īstenošanai mērķdotāciju 100 000 latu apmērā. Tas ir nedaudz mazāk par pusi no prasītā. Par šo summu paredzēts remontēt skolas jumtu, siltināt rietumu fasādi un veikt saimniecisko telpu remontdarbus pagrabstāvā. Mums kā rajona centra pilsētai ir iedalīts finansējums pirmsskolas izglītības iestādēm, tā ka būs jāķeras klāt arī visiem trim bērnudārziem. Vēl esam iecerējuši, ka pie vienas skolas internāta piebūvēsim mācību praktisko apmācību bāzi, citai skolai renovēsim jumtu, turpināsim ielu rekonstrukciju un veidosim veloceliņus, cenšoties piesaistīt naudu no dažādiem finanšu avotiem. Pie tā sistemātiski strādājam un startējam daudzos projektos. Kad Valsts reģionālās attīstības aģentūra nākamgad izsludinās projektu pieteikumu pieņemšanu mērķdotācijas saņemšanai no 2009. gada finanšu līdzekļiem, Limbažu pilsētas dome gatavos pieteikumus vairākiem projektiem.
– Limbažu dome ik mēnesi aicina kopā jaundzimušo vecākus, lai viņiem pasniegtu simts latu prēmiju no pašvaldības. Vai Limbažos dzimst daudz bērnu?
– Šis gads bijis apmēram tāds pats kā pērnais, taču salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem vērojams kāpums, par ko man ir liels prieks. Nupat decembrī šāgada laikā dzimušos ap simts mazo limbažnieku kopā ar vecākiem aicinājām uz svinīgu pasākumu, kurā jauniņos uzņēmām pilsētnieku kārtā. Viņu vidū bija arī divi dvīņu pāri.
– Tad jau Ziemsvētku vecītim Limbažos ir un būs pie kā nākt?
– Protams! Un viņš tiek ļoti gaidīts ikvienās mājās. Jo Ziemsvētku vecītis ir daļa no brīnuma, par ko sapņo katrs – gan mazs, gan arī liels.