Rīga 16°C, apmācies, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Svētdiena, 2024. gada 05. maijs 09:13
Vārda dienas: Ģederts, Ģirts
Uz Saldu gribējām aizbraukt jau aizpērn, kad sakārtotāko pilsētu konkursā 2006. gadā šī Kurzemes pilsēta tika atzīmēta par “tīģerlēcienu nākotnē”, turklāt domes priekšsēdētājs Didzis Konuševskis to bija vadījis tikai vienu gadu. Kā allaž, ar labiem nodomiem ceļš bruģēts, nu, jūs jau zināt, kurp, un tā pienāca 2007. gada rudens un 20 Latvijas pilsētas, tajā skaitā arī Saldus, pieteica savu dalību tradicionālajā skatē. Kad iepriekšējā gada sakārtotākajā pilsētā Gulbenē pasniedza balvas un sveica nominantus, izrādījās, ka ne tikai mums par pārsteigumu un prieku rajonu centru grupā par uzvarētāju un 2007. gada sakārtotāko atzīta tieši Saldus pilsēta. Tas mūsu apņemšanos apciemot šo “Medus pilienu Kurzemē” jeb saldo pilsētu, kā tiek dēvēts pusceļa punkts starp galvaspilsētu un abām lielākajām Kurzemes pilsētām Liepāju un Ventspili, darīja vēl ciešāku, tādēļ jaunā gada sākumā žurnāla “Logs” radošā komanda beidzot devās ceļā.
Saldus pilsētas domes priekšsēdētājs DIDZIS KONUŠEVSKIS pārsteidza, ne tikai atvēlot savas darbdienas lielāko daļu pavadīt kopā ar mums, bet aizrautīgi izrādot jaunuzceltos objektus un interesantākās vietas Saldū, kā arī daloties savās atziņās par ikdienišķām lietām un filozofiskiem jautājumiem. Tādēļ šoreiz šis materiāls nebūs tradicionālā intervija ar amatpersonu, bet gan vadītāja, uzņēmēja un trīs bērnu tēva pārdomas par to, kā dzīvot labāk, pareizāk un interesantāk.
Par sevi kā celtnieku
− Esmu dzimis saldenieks, šeit pabeidzu lauksaimniecības tehnikumu, kur ieguvu inženiera tehniķa specialitāti, pēc tam izstudēju Jelgavā un saņēmu celtniecības inženiera diplomu, bet, atgriezies Saldū, pievērsos uzņēmējdarbībai un nodibināju savu firmu. Sākām no mazumiņa, remontējām privātmājas, tad skolas – agrāk jau objekti nebija tik lieli kā tagad, kad pieejami banku kredīti un Eiropas naudas, kas palīdz realizēt lielus projektus. Pamazām izaugām, bet, vienpadsmit gadus vadot savu uzņēmumu, bija jau iestājusies tāda kā rutīna, man tas vairs nešķita tik interesanti kā sākumā. Kad 2005. gadā kļuvu par deputātu un mani ievēlēja par domes priekšsēdētāju, jutu, ka atveras it kā otrā elpa, un priecājos par iespēju darīt savu pilsētu labāku un skaistāku.
Par sevi kā politiķi
− Manuprāt, katrā vietā ir jābūt rotācijai un septiņi gadi ir maksimums, pēc tam cilvēks jāvirza vai nu uz augšu, vai uz sāniem, jo septiņu gadu laikā var savā darbā pateikt un izdarīt to, ko gribi. Ja nevari, tad jāmeklē kāds cits, kas to var. Man kā uzņēmējam pašvaldība ir laba skola, jo salīdzinājumā ar uzņēmumu, kur pats esi īpašnieks un lielākoties visu izlem vienpersoniski, šeit lēmumi jāpieņem demokrātiskāk. Mēs pašvaldībā esam vienpadsmit lēmēji, un man, lai kaut ko panāktu vai pierādītu savu ideju, ir vajadzīgs vēl vismaz sešu atbalsts. Tas liek objektīvāk raudzīties uz visiem jautājumiem, jo, ja pārējie ko noraida, tad tam vai nu vēl nav pienācis laiks, vai arī jāmeklē kāds cits risinājums. Mums katram ir sava galva uz pleciem, un, kopā domājot par vienu lietu, kļūdu iespējamība ir mazāka. Es, protams, apzinos, ka politiķa darbā nav nekādu garantiju, taču Vinstons Čērčils ir teicis, ka arī dzīve mums nedod nekādas garantijas, bet dod milzumdaudz iespēju. Un es nesūdzos par to, ko dzīve piedāvājusi, jo šajos trīs gados mēra krēslā izdevies savā pašvaldībā paveikt daudzko pilsētai un saldeniekiem vajadzīgu.
Par labajiem darbiem
− Pats pirmais darbs pašvaldībā, par ko izdevās pārliecināt kolēģus un arī pilsētniekus, bija bērnu rotaļu laukuma ierīkošana. Tā kā man pašam tolaik meitiņa bija bērnudārznieka vecumā un, pa Eiropas valstīm braukājot, biju redzējis dažādus bērnu laukumus, radās doma, ka tādu vajadzētu arī Saldū. Turklāt citās pilsētās netrūka dažādu lielumu publisko rotaļu laukumu, bet mums līdz tam bija tikai nelieli laukumiņi māju iekšpagalmos. Un tā 2005. gadā uzsākām rotaļlaukuma izbūvi, kaut arī budžetā tas nebija ieplānots. Tagad esam priecīgi un lepni, jo “Pīļukā” bērnu balstiņas dzirdamas augu gadu, arī ziemā – tur nāk māmiņas ar mazuļiem, publiskais rotaļlaukums palīdz sadraudzēties arī tālākiem kaimiņbērniem, tajā iegriežas pilsētas ciemiņi, un tā ir pilsētas infrastruktūras sastāvdaļa. Laukuma koka konstrukcijas piemērotas gan mazuļiem, gan arī pusaudžiem, turpat ir neliela skatuve, kur notiek brīvdabas sarīkojumi bērniem. Lai pasargātu to, kas mums ir skaists, vairākās vietās pilsētā izvietojām novērošanas kameras, un tas disciplinē. Vēl šā sasaukuma pirmajā gadā veicām lielus ielu remontdarbus, sākām Dzirnavu ielas un Saules tilta izbūvi, remontējām gājēju celiņus, nomainījām logus trīs bērnudārzos un ģimnāzijā. Togad izdevās piesaistīt valsts mērķdotācijas vairāk nekā 250 tūkstošu latu apjomā. 2006. gadā jau drošāk ķērāmies pie jauniem projektiem un ierīkojām luksoforus pilsētas centrā, sākām sākumskolas sporta zāles projektēšanu, sporta kompleksa būvniecību un kultūras centra rekonstrukciju, izremontējām domes ēku, sarūpējām jaunas telpas bibliotēkai, atjaunojām centra ēku fasādes, izveidojām jauniešu aktivitāšu centru “Šķūnis”, sarīkojām starptautisku plenēru bērniem “Rozentāla pilsētā 2006”. Pirmoreiz arī izlēmām piedalīties sakārtotāko pilsētu konkursā, lai gan togad mums vairāki objekti vēl nebija pabeigti.
Par uzdrošināšanos
− Kad lēmām par bērnu rotaļlaukuma iekārtošanu, satraucās gan deputāti, vai tobrīd tas jādara, gan vecāki, vai pašā pilsētas centrā būs tā īstākā vieta, vai netraucēšot garāmbraucošo mašīnu izplūdes gāzes un tā tālāk. Kad šajā laukumiņā jau bija ielikti pirmie tūkstoši, to pamanīja Bērnu un ģimenes lietu ministrija, kas administrēja līdzīgu programmu un piedāvāja mums atbalstu, kas ļāva nākamajā gadā veikt laukuma izbūves otro kārtu un iekārtot vēl citas konstrukcijas. Un pie reizes viņi solīja, ka ar savu finansējumu varot atbalstīt arī jauniešu aktivitāšu centrus. Tā blakus “Pīļukam” tapa “Šķūnis”, kas ieguvis tādu popularitāti un pozitīvu auru, ka, gatavojot Prezidenta vizīti Saldū, šī tika atzīta par vislabāko un piemērotāko vietu, kur tikties ar iedzīvotājiem. Sākumā, kad centru veidojām, jaunieši jautāja: ko jūs mums šeit dosiet, ko piedāvāsiet, bet mēs atbildējām – dosim iespēju izpausties. Tagad šeit viss notiek, te pulcējas gan tie, kas ir aktīvi un grib izpausties, un viņiem tiek dota “skatuve”, gan tie, kas citādi būtu klaiņojuši pa ielām. Jaunieši te visu dara paši, viņiem notiek dažādi pasākumi un starptautiski sadraudzības projekti, šurp brauc strādāt brīvprātīgie no citām valstīm, mūsu domes algotie divi cilvēki tikai mazliet piepalīdz. Tā jau parasti ir, ka vienai lietai seko citas, taču, ja neiesāksi to vienu, nebūs arī turpinājuma. Ja toreiz mēs nebūtu uzdrošinājušies spert šādu soli, ielecot jau gandrīz aizejošā vilcienā, tad ministrija to nepamanītu un mēs nebūtu tikuši pie viņu atbalsta. Tos, kas paši ir aktīvi, arī citi pamana, un tad arī vieglāk tikt pie palīdzības un visu paveikt.
Par pieredzes pārņemšanu
− Saldus jaunieši piedalījās gan Ēnu dienā, gan pašlaik vairāku mēnešu garumā notiekošajā ēnu projektā, viņi interesējas par pašvaldības darbu, piedalās arī domes sēdēs. Tā ir pieredzes apmaiņa, jo katrs no šādiem kontaktiem paņem tik, cik viņš vēlas, cik tas šķiet interesanti un noderīgi. Ēnu dienā pie manis bija divi jaunieši, kuri vēroja, uzdeva jautājumos, piedalījās ar mani pasākumos, kas todien bija paredzēti. Cik viņi no tā guva? Tas ir kā pie veciem meistariem – meistars strādā, ja gribi – nāc blakus un skaties, bet meistars dara savu darbu. No katra paša ir atkarīgs, cik pamanīsi, cik gribēsi iemācīties. Man pašam ļoti patīk ceļot, pietiek ar dažām dienām, kad varu atslēgties no tiešajiem darba pienākumiem, taču iegūto informāciju apkopoju lēnām un atmiņā uzkrāju visu, kas vēlāk bieži noder darbā, kādu ideju īstenojot vai lēmumu pieņemot. Mēs visi ātrāk gribam dzīvot kā Eiropas attīstītākajās valstīs, un manas prognozes ir tādas, ka tas notiks ātrāk, nekā eksperti prognozē, jo latviešu cilvēki iet divreiz ātrākā solī. Pagājušajā gadā bijām arī sakoptākā pašvaldība Saldus rajonā, un man bija iespēja izbraukāt rajonu, jo biju vērtēšanas komisijā. Es pārliecinājos, ka mazajās pašvaldībās ir siltākas tradīcijas, un tā ir tā vērtība, ko jācenšas saglabāt arī turpmāk. Un vēl – sevi ir jāmāk pasniegt, kaut vai šovu veidā, jo tie cilvēkiem patīk. Tā paši sev radām svētkus un prieku, pamanām to, kas mums ir labs.
Par pozitīvo
− Saldū ir daudz labu tradīciju, piemēram, Jauno gadu svinam tepat Oskara Kalpaka laukumā, kur ir lielā egle un ap apkārtējo namu fasādēm izgaismotas virtenes. Par Kalpaka laukumu allaž priecājas gan pilsētnieki, gan viesi, jo ekspozīcijas te pastāvīgi mainās. Pirmajā skolas dienā šeit bija seši pudurīši ar lieliem improvizētiem zīmuļiem dažādās krāsās. Mūsu zaļumsaimniecības speciālisti ir gana radoši, viņi domā, kā izdaiļot vidi. Šopavasar esam iecerējuši pilsētas centrā atklāt skaistu strūklaku. Par tās vietas izvēli gan bija daudz strīdu, un speciālistu viedoklis atšķīrās no iedzīvotāju vēlmēm, tāpēc meklējām kompromisu, bet galvenais tomēr ir, lai saldeniekus tas priecētu, viņi jau pie šā objekta sēdēs vai arī nesēdēs, ja nepatiks. Uzskatu, ka katrai pilsētai vajag kaut ko skaistu, labu un īpašu. Arī par novada veidošanu domājot, katrai pašvaldībai vajadzētu saglabāt savu savdabīgo vai raksturīgāko – viena varētu izcelties ar tūrismu, otra ar savām ražotnēm, vēl cita ar kādu vēsturisku objektu, piemēram. Es domāju, ka Latvijā katra pilsēta varētu būt ar kaut ko īpaša, tikai katrai jāatrod sava “odziņa”, kuras dēļ tur būtu interese iegriezties.
Par Saldus “odziņām”
− Saldu daži saista ar sklanduraušiem, citi ar Salduma svētkiem Kalnsētas parka estrādē, daudzi ir piedalījušies “Mazajā Saldus saulē” vai klausījušies kādu “Saldus saules” koncertu, vēl citi zina, ka mūsu pilsētā tradicionāli notiek teātru festivāls, skrējiens “Kalnsētas apļi”, vēl citi sarīkojumi. Taču viena no odziņām, manuprāt, varētu būt Janis Rozentāls. Tas ir vārds, ko mums nevar atņemt, šī ir Rozentāla pilsēta, un tas varētu būt mūsu starptautiskās atpazīstamības simbols. Mēs zinām, ka Zalcburga ir Mocarta pilsēta, tad kādēļ Saldus nevarētu būt Rozentāla pilsēta? Pamati tam jau ielikti – mums ir Jaņa Rozentāla Saldus Vēstures un mākslas muzejs, gleznu kolekcija, vēsturiskās vietas, ko Rozentāls gleznojis, mākslas skola, rīkojam plenērus bērniem un mācām mākslu izprast ar Rozentāla acīm, ar viņa domāšanu. Atliek tikai ap to veidot attiecīgu infrastruktūru un dažādus pakalpojumus tūristiem, kuriem tad rādīt visu, kas mums pilsētā ir.
Par sadraudzību
− Saldum ir septiņas sadraudzības pilsētas: Līderbaha Vācijā, Līdinge Zviedrijā, Stargarda Ščecina Polijā, Vilbona–Sirveta Francijā, Mažeiķi Lietuvā un Paide Igaunijā. 2005. gadā Saldus saņēma Eiropas balvas pirmās pakāpes apbalvojumu – Eiropas diplomu, kas tiek piešķirts par partnerattiecību veicināšanu starp sadraudzības pilsētām. Pērn mums pasniedza jau otrā līmeņa balvu – Eiropas karogu par internacionālo draudzību ar citu Eiropas valstu pilsētām. No mūsu partnerēm tāds ir arī Francijas sadraudzības pilsētai un Mažeiķiem Lietuvā. Aktīvi sadarbojas ne tikai pašvaldības, bet arī mūsu skolas. Uzskatu, ka pieredzes apmaiņai ir liela nozīme. Dažkārt nevar uzreiz noformulēt tos ieguvumus, ko vienā vai otrā vietā vērtīgu esam ieraudzījuši, bet, kad jāpieņem kāds lēmums, allaž no šīs atmiņu krātuvītes paņemam tieši to, kas palīdz pieņemt veiksmīgākus lēmumus, izmantojot citu pieredzi. Domāju, ka informācijas nekad nav par daudz, tā ir lielākā vērtība. Nav jau tas ritenis jāizgudro no jauna, un, ja gribam līdzināties Eiropas valstīm, tad jāzina un jāredz, ko tās paveikušas – tā ātrāk nokļūsim tur, kur gribam. Reizi gadā Saldus rajona padome rīko pieredzes apmaiņas braucienu. Pērn bijām Spānijā, kur pamanīju kādu interesantu detaļu – apļveida krustojumos viņi izvietojuši dažādus dekoratīvus elementus – strūklaku, kādu māksliniecisku veidojumu, puķes. Man šī ideja ļoti iepatikās, tā labi iederētos arī Saldū, īpaši, lai pievērstu garāmbraucēju uzmanību un mudinātu iegriezties pilsētā.
Par prioritātēm
− Mana filozofija ir tāda – būdams uzņēmējs, es kalpoju saviem pasūtītājiem, tagad kā deputātam man jākalpo iedzīvotājiem. Un svarīgākais ir, ko viņi vēlas, kas būtu vajadzīgs, lai viņi šeit justos labi. Tiem, kam tauta uzticējusies, ir jāpieņem lēmumi, un indikatoru, vai tie bijuši pareizi, parāda iedzīvotāju attieksme. Mums Kalpaka laukumā pie domes cilvēki nenāk un nemītiņo, ja nāktu, tad mēs droši vien kaut ko būtu palaiduši garām un nebūtu sadzirdējuši. Acīmredzot tas ir tāpat kā mājās – katrs dara savu darbu un par otra veikumu ar uzslavām nebārstās, bet tiklīdz kaut kas paliek nepadarīts, tā sākas pārmetumi. Man nepatīk nepabeigti darbi. Saldus pilsētas budžetā 88 procentus veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis, tāpēc ļoti svarīgi, lai iedzīvotāji, kas ir lielākie ieņēmumu devēji pilsētai, šeit būtu, lai viņiem būtu labi apmaksātas darba vietas, jo tikai tad būs attīstība. Tad nu pašvaldībai jācenšas radīt tādu vidi, lai iedzīvotāji te justos labi un ģimenes un speciālisti gribētu šeit dzīvot. Mēs sarēķinājām, ka šogad Saldū veicami darbi par sešiem miljoniem latu, taču finansiālo iespēju dēļ nāksies tos samazināt līdz 1,8 miljoniem – par šādu summu ņemsim kredītu. Tas ir pats minimums, ko gribam 2008. gadā izdarīt. Manuprāt, lai nezaudētu tempu un nebūtu robs attīstībā, valsts budžetu vajadzētu pieņemt jau septembrī un pēc tam pašvaldībām, citādi gada pirmie mēneši aizrit pustukšā.
Par ceļiem
− Viena no attīstības prioritātēm ir ceļi. Kamēr valsts nedod tiem investīcijas, tikmēr paši ņemam, cik drīkstam un varam. Iepriekšējos gados esam ņēmuši kredītus par gandrīz trim miljoniem latu. Es domāju, ka visā valstī būtu ļoti svarīgi sakārtot ceļus un ne tikai pirmās, bet arī otrās šķiras. Ceļojot pa Eiropu, taču redzam, ka tur noasfaltēti pavisam mazi lauku celiņi, tiesa, tie nav tik plati, bet visiem ir kvalitatīvs segums. Bez laba ceļa arī uzņēmēji nevar veiksmīgi attīstīt savu biznesu. Saldus rajonā tam piemērs ir Smuku muiža, kur uzņēmējs gribētu ieguldīt pāris miljonus, bet, ja līdz turienei 25 kilometrus jākratās tā, ka zobus sit ārā, tad viņam var aizbraukt garām gan konferenču un semināru rīkotāji, gan tūristi. No Saldus nozīmīga artērija ved uz Zviedru cepuri, kur ziemā saimnieko slēpotāji un vasarā rodelisti, taču arī šis ceļš drīzumā diezin vai tiks labots. Ja valstī būtu kaut vai desmit gadu plāns un tajā tiktu skaidri noteikts, kurš no ceļiem šajā laikposmā tiks asfaltēts, kurš remontēts, tad arī uzņēmēji būtu gatavi ieguldīt savu naudu un pirkt, teiksim, dirižabli, uzbūvēt viesnīcu vai iekārtot atpūtas bāzi. Jā, valsts mērogā tas prasa miljardus, taču, manuprāt, arī valsts var aizņemties un ir jābūt stratēģijai vairāku gadu skatījumā uz priekšu, ja gribam, lai attīstība būtu simetriska visā Latvijā un arī ārpus Rīgas.
Par stratēģisku domāšanu
− Pagājušajā gadā toreizējais Ministru prezidents Kalvītis arī runāja par stratēģiskā plāna nepieciešamību 25 gadu garumā, taču šobrīd liekas, ka ministrijas tālāk par vienu sasaukumu neplāno. Ja plānotu, tad saredzētu otrās kategorijas ceļus, par ko pašvaldības runā jau gadiem ilgi. Eiropas naudas jau nav vienīgais instruments, pirmām kārtām mums pašiem ir jābūt plānam, uz ko gribam tiekties. Labi, kādu daļu atrisināsim ar šiem Eiropas instrumentiem, bet kas pēc tam, vai atkal viss būs pa vecam? Ar šādu filozofiju mēs arī Saldū izvēlamies un apkopojam, kas saldeniekiem būtu svarīgs un vajadzīgs. Protams, tas, ko nepieciešams sakārtot, maksā dārgi. Sporta komplekss izmaksāja divus miljonus, un to visi redz, bet par šādu summu izremontētais ielas posms nav liels. Tomēr bez ceļiem un ielām nespēsim nodrošināt turpmāko attīstību. Rēķinoties ar to, ka Saldus var kļūt par novada centru, sapratām, ka jādomā par vairākām ielām un vietām, caur kurām šķērsot pilsētu, ne tikai pa centra turpinājumu, kur uzstādīti luksofori. Tāpēc pilnīgi no jauna uzbūvējām Talsu ielas tiltu.
Par Eiropas naudām
− Pilsētas budžets šogad ir pieci miljoni latu bez skolu naudām un kredītiem. Tā kā Saldus iezīmēta kā viens no 17 attīstības centriem, kuriem paredzēta tā saucamā urbānā nauda, mēs tai gatavojamies. 2009. gadā mums jābūt gataviem apgūt desmit miljonus, un vēl viens miljons no Eiropas naudām paredzēts bērnudārzam. Līdz šim domes projektu nodaļā strādāja divas speciālistes, nu laikam būs jāpieņem vēl divi cilvēki klāt. Valsts investīcijas uz mūsu pusi kādu laiku nav pagriezušās, taču mēs nenokaram degunu, darām, ko varam, un ņemam aizņēmumus. Visa Saldus attīstība notiek caur kredītiem. Mūsu kolēģi Igaunijā stāsta, ka viņiem esot lielāka skaidrība par nākotni un naudām. Uzskatu, ka par katras konkrētās aktivitātes attīstību vajadzētu domāt simetriski pa visu valsti, piemēram, ja iegulda sportā, kultūrā vai ceļos, tad šīs aktivitātes ietvaros tas būtu jādara visos reģionos.
Par decentralizāciju
− Mēs jau laikus un novada kontekstā domājot, nospriedām, ka nevajag visu infrastruktūru koncentrēt tikai Saldus centrā. Tā pēc Dzirnavu ielas izbūves, kas tika pabeigta pagājušā gada beigās, sociālais dienests jau aizcelts uz ārpusi, bijušās “Lauktehnikas” teritoriju. Sakārtotā Dzirnavu iela kā tranzītceļš, kas ved uz Mažeiķiem, atslogo gan centru, gan rūpnīcas “Cemex” transporta kustību. Arī Rīgas ministrijas varētu padomāt, kā organizēt savu darbu ārpus galvaspilsētas. Kādēļ desmitiem un simtiem mašīnu jābrauc uz Rīgu? Ministriju un iestāžu ierēdņi varētu pāris dienas nedēļā strādāt arī ārpus Rīgas un, piemēram, ar pašvaldībām tikties Jelgavā vai kur citur.
Par pārmaiņām
− No pārmaiņām mēs visi mazliet baidāmies. Kad būvējām jauno tiltu, iedzīvotāji vāca parakstus, jo negribēja, ka viņu klusā ieliņa pārvērtīsies par trokšņainu un dzīvu satiksmes artēriju. Taču pilsētas attīstība liek plesties no centra uz āru, un cilvēki saprata, ka tas tiek darīts Saldus un nākotnes interesēs. No jaunā rodas arī ieguvums – tagad šīs klusās ielas īpašumiem pieaugusi vērtība. Gribi klusumu – pārdod savu mājiņu un vari nopirkt citā vietā. Jebkurā gadījumā vienmēr jācenšas saprast cilvēku satraukums un bažas, jāmēģina viņiem sniegt atbildes un kopā jāmeklē risinājumi un kompromiss. Sešpadsmit rajona pašvaldības lēmušas veidot vienu novadu. Tā Saldus pilsētā vajadzētu būvēt mūsdienīgu mūzikas un mākslas skolu, varbūt novada kontekstā šī vērtība tiks izcelta kā prioritāra un līdzekļus ieguldīs tieši tur. Cilvēks parasti saskata to, ko viņš vēlas redzēt – ja grib ko sasniegt, to arī redz, bet, ja visur meklē draudus, tad no tiem neizvairīsies. Es visur saredzu iespējas. Tā, piemēram, rajona pagastos daudzviet ir vēsturiskie objekti, par kuru atjaunošanu mazie pagastiņi nevar atļauties pat sapņot, jo nepieciešamie līdzekļi vairākkārt pārsniedz pagasta budžetu. Novadā jau spēsim izveidot, teiksim, muižu par kultūras objektu. Pagastam grūti domāt par miljonu lielām investīcijām, taču novadā tas ir iespējams.
Par kompromisiem
− Kad kāds uzņēmējs rajona mērogā piedāvāja uzcelt mūzikas un mākslas skolu, rajons atteicās, jo nebija tam vēl gatavs. Taču īstenībā šeit nav runa par to, vai vienmēr varam atļauties visu, ko gribam, bet par kompromisiem. Ģimenē jau arī ir tā – ja, piemēram, ir trīs vajadzības un gribas gan māju, gan mašīnu, gan ceļot un visam, protams, nesanāk līdzekļu, tad var rīkoties divējādi. Viens variants ir ņemt mašīnu uz līzinga, dzīvot īrētā dzīvoklī, toties iespējams arī aizbraukt ceļojumā, varbūt pat par algu. Var arī rīkoties citādi – dzīvot, teiksim, desmit gadus, nekur nebraucot, bet krājot naudiņu saviem mērķiem. Ko izvēlēsimies? Mēs taču gribam iespējami drīzāk dzīvot līdzīgi, kā dzīvo eiropieši attīstītās valstīs, un ātrākais ceļš ir kā pirmajā variantā. Kompromisu spēle ir ļoti būtiska un nepieciešama visos līmeņos, sākot jau ar ģimeni, kur jāievēro un jāsaskaņo visu vēlmes. Man ir trīs bērni – abi lielākie jau padsmitnieki, bet mazā ir pirmklasniece, tāpēc varu izprast plašāku problēmu un vajadzību loku – gan bērnudārznieku, gan jauniešu vajadzības un intereses.
Par bērnudārziem
− Saldū pirmsskolas izglītības iestāžu ir par maz, šobrīd rindā gaida ap simts mazo saldenieku, kuri gribētu apmeklēt dārziņu. Pēc likuma noteiktā, piecgadnieku un sešgadnieku apmācību mēs nodrošinām, taču daudzi vecāki vēlas atgriezties darba tirgū ātrāk, tāpēc pašvaldībai un valstij ir jāmeklē ceļi, kā palīdzēt. Saldū, piemēram, viena bērna uzturēšana bērnudārzā izmaksā apmēram 80 latus mēnesī, bet nav īsti godīgi, ka tie, kas nelaiž mazuli dārziņā, nesaņem neko, bet daudzi vēl no savas kabatas piemaksā auklei. Manuprāt, vajadzētu vecākiem dot izvēles brīvību – vai nu bērnudārzs vai valsts pabalsts tā vietā par summu, kādu bērniņš izmaksā dārziņā. Ja valsts politika tiktu veidota ar domu, ka māmiņām pašām jāaudzina mazulis līdz pieciem gadiem, tad noteikti jābūt lielākiem bērnu pabalstiem. Un droši vien tad nevajadzētu domāt par daudzu jaunu bērnudārzu celtniecību.
Par uzņēmējiem
− Viens no lielākajiem mūsu iedzīvotāju darba devējiem ir “Saldus ceļinieks”, kuram ir vairākas filiāles un asfalta rūpnīca. Mums ir paveicies, ka tāds liels uzņēmējs kā Argots Lūsiņš ir vietējais un Saldus patriots, viņš savus līdzekļus iegulda tieši šeit. Saldu izvēlas arī citi uzņēmēji, un tas nozīmē, ka viņi te saredz potenciālu. Mums no pilsētas puses tas jāsekmē, lai šī būtu tā vieta, kur uzņēmēji grib ieguldīt savu naudu, lai arī speciālisti vēlētos te atgriezties un justos labi. Un kas ir vajadzīgs, lai justos labi? Par sporta dzīvi esam padomājuši, februārī atklāsim jauno sporta kompleksu, kur būs divi basketbola laukumi, 60 metru skrejceliņš zem jumta, skvoša zāle, kafejnīca un citas ērtības. Veselā miesā mājo vesels gars, un mēs sākām ar miesu, bet Saldū nepieciešama arī mūsdienīgāka kultūras dzīves infrastruktūra un jāpadomā, kā cilvēkus aktivizēt un pārliecināt, ka kultūras vērtības dara mūs bagātākus. Kad sāku strādāt domē, viena no samilzušākajām bija bibliotēkas problēma, tās telpas atradās avārijas stāvoklī. Meklējām dažādus veidus, līdz nāca uzņēmēja piedāvājums viņa jaunajā veikalā trešo stāvu izbūvēt mūsu vajadzībām.
Par publisko un privāto partnerību
− Ar veikala būvnieku jau būvniecības procesā vienojāmies, ka trešais stāvs tiks iekārtots atbilstoši mūsu vēlmēm. Īstenībā tas bija publiskās un privātās partnerības projekts, lai gan juridiski tā nesaucās. Uzņēmējs, būvējot celtni, trešo stāvu izveidoja tā, kā mēs prasījām, un tādā veidā tikām pie bibliotēkas krietni ātrāk. Rīgā Gaismas pils ceļas un ceļas, bet vēl nav uzcelta, mēs pie savas tikām samērā ātri. Kas zina, vai tā būtu, ja paši nolemtu projektēt un būvēt, tikmēr arī vēji varētu citādāk papūst un viss mainīties. Bet tagad mums bibliotēka ir un par to priecājamies. Uzskatu, ka ir jāmeklē dažādi ceļi, jāizmanto uzņēmēju potenciāls tajās jomās, kur viņi piedāvā. Es ar savu uzņēmēja domāšanu esmu pieradis tā: ja ne pa to ceļu, tad pa citu var aiziet uz nosprausto mērķi. Privātās partnerības projekti ir ceļš, lai tur nokļūtu ātrāk. Uzņēmēji pilsētai ir liela vērtība, un jāpalīdz viņiem šeit attīstīties. Varētu jau likt kāju priekšā un teikt: nekādā ziņā, nedod Dievs, kāds mazais vietējais uzņēmējiņš izputēs, taču konkurence nav slikta lieta, iedzīvotājiem tā dod izvēles iespēju. Francijā, piemēram, ja kāds veikaliņš izput, tur vietā uzrodas kafejnīciņa. Arī mazās piparbodītēs ir savs šarms, tomēr jāsaprot, ka būt uzņēmējam nav viegli, jāgādā par uzņēmuma un savu darbinieku rītdienu. Un to var izdarīt, tikai nemitīgi mainoties, ir jābūt fleksiblam. Mēs Saldū esam pasākuši tādu kārtību – ja uzņēmējam vai iedzīvotāju grupai vajag ātrāk, ārpus rindas ierīkot kādu komunikāciju vai ceļu, tad piedāvājam segt 30 procentus no paredzamajām izmaksām, pārējās divas trešdaļas pieliek klāt pašvaldība.
Par palīdzību pilsētai
− 2006. gadā izveidojām atbalsta programmu “Saldenieki savai pilsētai”, aicinot uzņēmējus ziedot pilsētai un gada garumā atbalstīt kādu aktivitāti, kas nav iekļauta budžetā. Pirmajā gadā uzņēmēji un saldenieki saziedoja 21 tūkstoti latu, palīdzot veidot bērnu rotaļu laukumu un sarīkot krāšņu Jaungada salūtu. Nākamajā gadā šajā programmā iesaistījām 56 uzņēmējus, kuri dažādām sporta, kultūras un labiekārtošanas aktivitātēm atvēlēja vairāk nekā 57 tūkstošus latu. Viņi tika godināti kā “Dimanta uzņēmējs”, “Zelta uzņēmējs”, “Sudraba uzņēmējs” un “Bronzas uzņēmējs”. Šogad aicināšu uzņēmējus palīdzēt īstenot domu par dekoratīvo elementu izveidi apļveida krustojumā. Ar uzņēmējiem tiekos regulāri, apspriežam pašvaldības plānus, mēģinām uzzināt viņu viedokli par tiem, uzklausām viņu priekšlikumus un problēmas. Eiropā un Amerikā pieņemts tā – ja esi izsities, tad palīdzēt citiem ir goda lieta. Un labais jau nāk atpakaļ. Uzņēmējiem arī ir svarīgi saņemt pozitīvu enerģiju. Savukārt valstij, kamēr uzņēmējs ir mazs, jācenšas palīdzēt, lai viņš augtu. Kad esi izaudzis, tad goda lieta palīdzēt savai skolai, savai pilsētai, valstij.
Par savu vietu
− Saldū ir 12 tūkstoši iedzīvotāju. Mani vairāk atpazīst jaunieši, laikam viņiem interesē, kas ir pilsētas galva. Pašam mīļa vieta Saldū ir tā, par ko daudz esmu domājis un ieguldījis enerģiju – rotaļu laukumiņš, kur no idejas līdz realizācijai pagāja divarpus gadu. Man patīk dinamiska kustība un attīstība, es ziemā slēpoju, vasarā uzspēlēju tenisu, vēl patīk peldēt, un baseins ar labu ūdeni ir viena no Saldus vērtībām. Tā kā esmu azartisks cilvēks, spēlēju arī kārtis un bridžu. Un vēl es labprāt lieku puzli, jo tas māca pacietību un domāt – ja vienā vietā ir strupceļš un neveicas, tad jāķeras pie cita stūra. Tāpat arī dzīvē katram cilvēkam kā puzles kauliņam kaut kur ir viņa vieta, jautājums tikai, vai viņš pats māk to atrast vai kādam jāpiepalīdz. Man politiskā darbošanās patīk un dod prieku, un uzņēmējdarbības pieredze lieti noder.
Interesanti par Saldu
• Teika stāsta, ka vietā, kur tagad atrodas Saldus pilsēta, kādreiz bijis liels kalns. Uz tā kāds ganuzēns ganījis cūkas. Kādu dienu viņš uzgājis kalnā lielu caurumu un ielīdis tajā iekšā. Lejā bijusi pilsēta un laipni ļaudis, kas zēnu cienājuši ar saldu ēdienu un dzērienu. Vakarā cūkas pārskrējušas mājā, bet gana nav bijis. Visi brīnījušies, kur tad puika palicis. Zēns uzkāpis augšā tikai otrā rītā. Visi taujājuši: “Kur tu biji pa nakti?” Zēns uz to atbildējis: “Saldu ēdu, saldu dzēru, Saldus kalna galiņā.” Kā zēns šos vārdus izteicis, tā bijis liels sprādziens, kalns atvēries un no tā apakšas pacēlusies augšā pilsēta. Tā noticis, kā teikts – kad to vārdu uzminēs, tad pilsēta celsies augšā.
• 2003. gadā apritēja 750 gadu, kopš Saldus vārds pirmoreiz minēts vēstures dokumentos, bet 2006. gada vasarā senā Frauenburga svinēja 150. dzimšanas dienu.
• Saldus simbols ir viena no pilsētas senākajām celtnēm – Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca, ko gleznās attēlojis slavenais saldenieks Janis Rozentāls, kurš ir tikai desmit gadus jaunāks par Saldus pilsētu – 2006. gadā viņa 140. jubileja tika svinēta reizē ar Saldus 150. gadadienu.
• Cauri Saldum sešu kilometru garumā līkumu līkumiem vijas cauri Cieceres upīte, kas, starp citu, 17. gadsimtā bijusi kuģojama. Cieceres upes krastus Saldus teritorijā savieno 14 tilti: pieci ir ceļu tilti, bet deviņi – gājēju tiltiņi.
• Tikai Saldum raksturīgas tradīcijas ir šādas: mūziķim un saldeniekam Ērikam Ķiģelim veltītais rokmūzikas festivāls “Saldus saule”; mūzikas festivāls “Mazā Saldus saule”, kurā saspēlējas rajona mūziķi; laikraksta “Saldus Zeme” iedibinātais “Jancīgais gājiens” un “Saldus stiprinieks”; gadskārtējās Saldus tautas teātra izrādes un tautas lietišķās mākslas studijas izstādes; masu pasākums skriešanā “Kalnsētas apļi”, orientēšanās sacensības ABC un 18. novembra turnīrs futbolā; Saldus pilsētas svētki augusta pirmajā nedēļā.
• Viens no savdabīgākajiem pasākumiem, ko saldenieki piedāvā ciemiņiem, ir saldumu tūre – saldējuma tapšanas procesa vērošana a/s “Druvas pārtika”, piena konfekšu “Gotiņa” ražošanas procesa apskate Saldus pārtikas kombinātā, medus un ziedputekšņu degustācija, vaska sveču liešana un ekstrēma diena dravā pie bitenieka Jāņa Vainovska.
• Apsveicama un pieredzes pārņemšanas vērta ir Saldus domes izgudrotā atbalstprogramma “Saldenieki savai pilsētai”, kurā tiek iesaistīti uzņēmēji, kas gada garumā ziedo savus līdzekļus konkrētai aktivitātei un palīdz izdarīt kādu labu darbu pilsētas labā.
• Nesen veiktajā iedzīvotāju aptaujā par to, kas būtu jāsaglabā, jāmaina vai jāpilnveido pilsētā un kas viņiem šķiet svarīgs un vērtīgs Saldū, saņemtas interesantas atbildes. Uz jautājumu, kuru no beidzamajos gados īstenotajiem projektiem iedzīvotāji novērtētu kā Saldus lepnumu, atbildes ir: jaunizveidotā dabas taka gar Cieceres upi, jaunais bērnu rotaļu laukums un Oskara Kalpaka laukuma rekonstrukcija.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017