Rīga 16°C, apmācies, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Svētdiena, 2024. gada 05. maijs 09:57
Vārda dienas: Ģederts, Ģirts
2007. gada rudenī, kad valdība piešķīra Ministru kabineta Atzinības rakstus, 11 apbalvoto sarakstā bija lasāms arī Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētāja Leonīda Salceviča vārds. Šis apbalvojums viņam tika pasniegts par ieguldījumu pilsētas saimnieciskajā un sabiedriskajā darbā. Bet novembrī valsts svētku priekšvakarā Ordeņa kapituls iecēla Jēkabpils mēru L. Salceviču par Atzinības krusta virsnieku un piešķīra viņam Atzinības rakstu par pašaizliedzīgu darbu pašvaldības dienestā un nesavtīgu ieguldījumu Jēkabpils pilsētas un Latgales reģiona attīstībā un izaugsmē.
– Šie apbalvojumi droši vien nav vienīgie, ko esat saņēmis, būdams mēra amatā. Kurus vēl pieskaitāt pie svarīgākajiem, kas pasniegti jums kā Jēkabpils saimniekam, un par ko pašam bijis vislielākais prieks?
– Jā, tāds interesants bijis tieši aizvadītais gads – aprīlī Polijas prezidents man pasniedza medaļu par izglītības veicināšanu, tad sekoja paša Pāvesta parakstītā Vatikāna svētība un arī Zemessardzes piešķirtā trešās pakāpes medaļa “Par uzticību Tēvzemei un Latvijai” un Robežsardzes atzinība, pēc tam nāca Ministru kabineta balva, un divas dienas vēlāk Kapituls piešķīra ordeni – nu, kā īsts zvaigžņu lietus! Īpašs pārsteigums bija par pēdējo, jo līdz šim Ordeņa kapituls piešķīris šo atzinību patiesi cienījamiem cilvēkiem, taču viņi visi bijuši radošās inteliģences pārstāvji. Prieks, ka pamanīti arī uzņēmēji un pašvaldību vadītāji.
– Pirms pieteicāmies šai sarunai, domes darbinieki mēģināja mūs atrunāt: sak’, nepiemērotāku brīdi grūti atrast – dome tieši šajās dienās izvācas no savām telpām uz ilglaicīgu remontu, mantas sasaiņotas kur kurā, apbalvojumi esot...
– ... manā mašīnā, vedīšu uz mājām, lai nenoklīst juku laikos. Mums domē remonts tiešām ļoti nepieciešams, gribam to izdarīt pamatīgi un kārtīgi, tāpēc droši vien kādu pusgadu nāksies pieciest šos pagaidu apstākļus. Jēkabpils dome turpmāko mēnešu laikā atradīsies Vecpilsētas laukumā un strādās tautasnama telpās. Es atkal esmu apsēdies pie tā paša galda, kur piesēdos 1997. gadā, kad pirmoreiz kļuvu par pilsētas mēru. Savulaik šo galdu atdevu tautasnamam, un redz, kā dzīvē sanāk, atkal nākas sēdēt pie tā paša galda.
– Tad jau īstais brīdis atsaukt atmiņā pirmo darba dienu pie šā galda toreiz, pirms gandrīz vienpadsmit gadiem.
– Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētājs esmu jau trešo sasaukumu. Pirmoreiz par mēru kļuvu 1997. gadā. Pirms tam desmit gadus biju lauksaimniecības tehnikuma direktors. Tagad tehnikums pārtapis par Agrobiznesa koledžu, kur divās programmās var iegūt arī pirmā līmeņa augstāko izglītību. Bet pirmā darba diena mēra amatā iekrita tādā savdabīgā datumā – 13. martā. Atceros, ka pulksten desmitos visi ievēlētie sanācām zālē, vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja nolasīja rīkojumu, ka mums piešķirti deputātu mandāti, un otrs dienas kārtības punkts bija priekšsēdētāja vēlēšanas. Pēc dažām minūtēm jau ķērāmies pie darba kārtības trešā jautājuma un vietnieka vēlēšanām, un sēdes vadīšanu nācās turpināt man kā jaunievēlētajam priekšsēdētājam. Pirmās dienas jaunajā amatā pagāja, iepazīstoties ar domi, darbiniekiem, reglamentiem, veidojot komisijas un kārtojot dažādus organizatoriskus jautājumus, bet tad sāku pētīt, kas mēs esam un kur esam. Un kā nepatīkamu pārsteigumu gandrīz vai ar šausmām konstatēju, ka manā skatījumā faktiski atradāmies uz bankrota robežas – budžets bija ļoti mazs, bet parādi – lieli, turklāt priekšā stāvēja tiesas spriedumi.
− Par ko bija tie lielie parādi un tiesas spriedumi?
− Pilsēta bija parādā 440 tūkstošus latu par kurināmo – mazutu. Savukārt tiesas spriedums – par neveiksmīgi pārdalītu celtniecības organizāciju – PMK, kuras vienu iecirkni dome bija paņēmusi savā paspārnē, bet noslēgusi tādu līgumu, ka pārņem visas debitoru un kreditoru saistības. Kreditori bija domi iesūdzējuši tiesā, un tā piespriedusi maksāt 187 tūkstošus latu parādu. Sasaucu ārkārtas sēdi un prasīju, ko darīt – budžets mums tolaik bija viens miljons trīssimt tūkstošu latu, bet parāds plus tiesas spriedums liek šķirties no vairāk nekā 600 tūkstošiem. Tad nu sākām rīkoties – 187 tūkstošus nācās samaksāt tūlīt, pareizāk sakot rudenī, kad pie valsts budžeta grozījumiem ar demokrātiskās partijas “Saimnieks” palīdzību tikām pie divsimt tūkstošiem latu, ko visu bijām spiesti atdot par parādiem. Bet 440 tūkstošiem dabūjām pagarinājumu, šo parādu izstiepām, un šogad palikuši pēdējie trīs tūkstoši, tad parādus būsim dzēsuši. Protams, nācās pielikt ļoti lielas pūles, lai saņemtu šo pagarinājumu. Nāca rudens un apkures sezona, nebija ne naudas, ne kurināmā, tas bija dārgs, bet pirkt vajadzēja. 1997./98. gada apkures sezonā nereti pats stāvēju no rīta uz ceļa, gaidot mazuta mašīnas un nervozējot, jo katlumājā kurināmais varēja beigties kuru katru brīdi. Taču pārdzīvojām šo smago sezonu.
– Un kā jums izdevās un šobrīd izdodas tikt galā ar apkures problēmām, kas ir viens no smagākajiem jautājumiem daudzām pašvaldībām?
– Jā, tā ir ļoti liela problēma, par ko pirmām kārtām būtu jādomā valstij, jo energoresursi patērē milzu līdzekļus. Tikko iebalsojām vēl simts tūkstošus latu siltumtīkliem, apkures sezonā mēs viņiem esam piešķīruši no pilsētas budžeta 289 tūkstošus latu. Kādēļ tos iedevām? Tāpēc, ka pavasarī, kad prezentējām Regulatoram tarifus, gāzes cena bija 130 latu, un arī mēs tarifā ierēķinājām 130 latus, līdz ar to Jēkabpilī tarifs ir 29 lati par megavatstundu plus PVN, kas ir krietni zem vidējā tarifa Latvijā. Taču tajā pašā laikā lielais Regulators atļāva gāzei piesaistīt cenas atkarībā no naftas kotācijas cenām pasaulē. Tā rezultātā siltumražotāji mums atsūtīja rēķinu nevis par 130 latiem, kā bijām rēķinājušies, bet par 190 latiem. Kam prasīt segt šo 60 latu starpību? Nevar taču paģērēt iedzīvotājiem maksāt vairāk, nekā noteikts tarifā. Tagad esam iesnieguši jaunus tarifus, taču šosezon atliek vien maksāt domei no sava budžeta un dotēt apkuri pilsētā. Mēs meklējam arī citus risinājumus, piemēram, pētām, vai tas būtu iespējams no kādas sociālās programmas, varbūt varētu mīkstināt mājokļu programmu, pārskatīsim savu datubāzi un centīsimies izvērtēt, kuriem cilvēkiem pienākas palīdzība.
− Jūs esat viena no tām pašvaldībām, kas cītīgi raugās, lai pilsētā neveidotos apkures un komunālo maksājumu parādnieki, Jēkabpils domē pat izveidota atsevišķa komisija, kas nodarbojas ar parādniekiem un parādu piedzīšanu.
− Jā, mums ir tāda komisija, un parādi samazinās, taču lielai daļai iedzīvotāju pie vislielākās vēlēšanās patiešām nav iespējams samaksāt visu summu par apkuri. Nupat pie manis bija atnākusi kāda pensionāre vienkārši parunāties. Viņa lūdza padomu, ko darīt – esot nomaksājusi par apkuri, un pāri palikuši 24 lati. Šī sieviete dzīvo viena pati, un tādu iedzīvotāju ir daudz. Bet ko es varu izdarīt un kā palīdzēt? Vien ieteikt izstiept šo maksājumu un maksāt arī vasarā.
− Vai esat pētījuši, ko citas pilsētas dara, kur ir līdzīga situācija?
− Dažas pilsētas, piemēram, Liepāja uzreiz noteica augstu tarifu, taču prasībām paaugstināt maksu jābūt pamatotām un jāņem vērā, kas tad ir tie maksātāji. Jēkabpilī zināmas problēmas sagādā arī tas, ka mums neveicas ar māju apsaimniekošanas sabiedrību organizēšanu, tādu ir tikai divarpus, jo cilvēki nav aktīvi. Mājas būtu jāsiltina, taču mēs sildām atmosfēru. Kad aicinām iedzīvotājus piedalīties mājas sakārtošanā ar savu līdzfinansējumu, nav nekādas atsaucības, viņi negrib veidot apsaimniekošanas sabiedrības. Esam veduši māju vecākos uz citām pilsētām, lai pārņemtu labo pieredzi, bijām pie kaimiņiem Aizkrauklē, arī Valmierā, kur patiešām ir ko mācīties. Valmierieši rīkojās pareizāk – 99. gadā, kad sāka spriest, ka vajag ātrāk atdot dzīvokļus īpašniekiem, mēs noteicām ļoti zemu apsaimniekošanas maksu – padsmit santīmus par kvadrātmetru, turpretī Valmiera – četrdesmit. Tur cilvēki uzreiz izveidoja apsaimniekošanas sabiedrības, ņēma lētos kredītus un siltināja mājas. Mēs diemžēl to nedarījām, un tas bija politiski nepareizi, taču toreizējais deputātu korpuss uzskatīja, ka nevar tā rīkoties, jo, lūk, cilvēki nesapratīšot. Tagad likums aizliedz, jo tas ir kopīpašums, un dome nedrīkst ieguldīt savu naudu. Un otra lieta – mums vēl spēcīgs ir kopējā katla princips – jauno māju apsaimniekošanas maksa tiek likta vecajās mājās, kur pārsvarā dzīvo ne tie maksātspējīgākie iedzīvotāji, bet mājas ir fiziski vecas un nolietojušās, turklāt tur ir nevis simti, bet 18 vai 24 dzīvokļi un grūtāk savākt nepieciešamo summu, lai varētu nomainīt jumtu vai nosiltināt ēku. Taču, neraugoties uz to, vairāk nekā piecdesmit mājām nomainīts jumts un sakārtoti balkoni. Šogad uzsākam jaunu programmu un patlaban strādājam pie nolikuma – tām mājām, kur izveidosies apsaimniekošanas sabiedrības un kas vēlēsies savu māju sakārtot, esam gatavi nofinansēt ēkas energoauditu un tehnisko projektu. Domē šo jautājumu risināšanai izveidota pat jauna štata vienība. Ja cilvēkiem būs vēlēšanās savus dzīvokļus atsavināt, kas līdz šim nav tos privatizējuši, ļausim to darīt par naudu un no tās veidosim fondu, ar kura palīdzību, iespējams, varēsim ne vien veicināt ēku sakārtošanu, bet arī subsidēt kredītprocentus.
– Pilsētas saimniecību jūs pārņēmāt visai bēdīgā stāvoklī. Ko pa šiem desmit gadiem izdevies mainīt un uzlabot?
– Tagad sākas tāds kā jauns posms pilsētas dzīvē, krīze, kas bija 97. gadā, ir pārvarēta un daudzkas sakārtots. Pirms desmit gadiem bija smaga situācija pilsētas izglītības iestādēs, vienā no pilsētas vidusskolām bija nepieciešams kapitālais remonts, visām izglītības iestādēm bija nepieciešams nomainīt logus, divām skolām nebija arī atbilstošu sporta zāļu, stadiona. Arī pirmsskolas izglītības iestādēs bija nepieciešams nomainīt logus. Gana rūpju izraisīja arī siltumapgādes problēmas pilsētā – siltumtrasēm bija milzīgi zudumi, nebija skaitītāju un arī siltummezglu. Tagad visas šīs problēmas jau atrisinātas, skolās veikti vērienīgi remonti, ir nomainīti logi, jumti. Varam būt gandarīti, ka ir uzceltas divas jaunas sporta zāles – 3. un 2. vidusskolā. Pagājušogad veicām lielu renovāciju stadionam, faktiski kapitālo remontu, un tagad mēs varam lepoties ar modernāko segumu Baltijā ar astoņiem celiņiem. Šogad esam iecerējuši turpināt attīstīt stadionu, un paredzēta rekonstrukcijas otrā kārta. Siltumapgādes jomā pēdējos divos gados nomainīti ap astoņiem kilometriem tīklu, esam samazinājuši siltuma zudumus, uzstādījām koģenerācijas staciju. Šo nedēļu laikā palaidīsim darbībā divus jaunus katlus, visas trīs pilsētas galvenās katlumājas pārliktas uz šķeldas kurināšanu. Pilsētā ir pavisam trīs kurināmā veidi – esam saglabājuši mazuta saimniecību, pa šiem gadiem visa pilsēta ir gazificēta un līdz mīnus pieciem grādiem varam kurināt arī ar šķeldu. Tagad varētu ķerties klāt citiem lieliem darbiem, kas dotu ieguldījumu pilsētas attīstībā. Mums ļoti vajadzīga jauna bibliotēka, jāremontē abi tautasnami, bet diemžēl šogad jau trīssimt tūkstošus no budžeta ir nācies atvēlēt gāzes sadārdzinājumam, ko varējām izmantot citām vajadzībām. Jāatzīmē, ka 1997. gadā bezdarbs pilsētā bija milzīgs – 17,8 procenti, bet tagad tikai 3,9 procenti.
− Kas Jēkabpilī ir lielākie darba devēji?
− Pēc LURSOFT datiem, Jēkabpilī reģistrēti vairāk nekā 1200 dažādu nozaru uzņēmumu. Gandrīz puse no tiem ir tirdzniecības uzņēmumi. Jēkabpilieši jau pieraduši pie lielveikaliem un ar nepacietību gaida, kad tiem pievienosies “Depo” un “K–Rauta”, kas patlaban top. Jēkabpils jau izsenis bijusi tirgotāju pilsēta, vismaz Ulmaņlaikos noteikti, un šī tradīcija acīmredzot ir pārmantota. Turklāt ej, kad gribi – veikali ir pilni, sestdienās un svētdienās šurp brauc arī no Madonas, Neretas, Viesītes, Preiļiem – kustība Jēkabpilī ir dzīva, un mašīnu uz ielām patiešām ļoti daudz – uz 26 tūkstošiem iedzīvotāju pērn reģistrēti 12,3 tūkstoši automašīnu, turklāt trīssimt pilnīgi jaunas. Lielu īpatsvaru uzņēmumu vidū veido arī tādi, kuru darbība ir dažādu veidu pakalpojumi un finanšu starpniecība. Padomju gados Jēkabpils bija rūpniecības pilsēta, taču pēc neatkarības atjaunošanas liela daļa no uzņēmumiem nespēja pielāgot savu darbību jaunajiem tirgus ekonomikas apstākļiem. Patlaban visvairāk darba vietu jēkabpiliešiem dod šūšanas firmas, piemēram, “GEFA Latvija”, “Viola – Stils”, kādreiz slavenā “Asote” un citas, kokapstrādes uzņēmumi – “Ošukalns”, “Krista”, “Sēlijas mežs”, “Brēķu studenti”, “Kalna Babrāni”, “Zāģu serviss”, kas, visiem par prieku, vairs nesūta projām apaļos baļķus, bet tos pārstrādā. Pilsētā ir četras spēcīgas būvniecības kompānijas, katra no tām nodarbina ap 250 – 300 strādājošo, un praktiski visu pilsētā būvē vietējie uzņēmēji – SIA “Jēkabpils PMK”, “Krustpils”, “Hektors”, “LC Būve” un SIA “Viadukts”.
– Pagājušā gada nogalē Jēkabpilī tika veikta aptauja, kurā iedzīvotājiem lūdzāt noradīt, cik apmierināti viņi ir ar pašvaldības darbību. Kāds tad ir Jēkabpils domes darba vērtējums, kādas ir negatīvi vērtētās jomas un kāda iedzīvotājiem attieksme pret savu pilsētu?
– Aptauja, ko Jēkabpilī veica firma SKDS, liecina, ka 4,6 procenti jēkabpiliešu ar domes darbu kopumā ir ļoti apmierināti un 53,5 procenti – apmierināti. Aptaujas dati arī parādīja, ka 68,2 procenti iedzīvotāju negrasās pārcelties uz dzīvi citur. Uz anketā ietverto jautājumu par pozitīvajiem aspektiem pilsētā kopumā ar ievirzi, ja būtu jāpārliecina kāds cilvēks pārcelties uz dzīvi Jēkabpilī un kas būtu tas pozitīvais, ko minētu kā argumentu, tika nosaukta pilsētas labiekārtošana un sakopšana, attīstīta tirdzniecība, izklaides un kultūras pasākumi, pilsētas attīstība un sabiedriskais transports. Savukārt kā pretargumenti, lai nepārceltos uz dzīvi Jēkabpilī, minēts bezdarbs un zemas algas, nekvalitatīvs ielu stāvoklis un segums, kā arī daļa aptaujāto atzinuši, ka pilsēta nav sakopta un labiekārtota. Iedzīvotāji vēlas, lai dome primāri risinātu šādus jautājumus: koptu un labiekārtotu pilsētu, sakārtotu ielas un ceļus un uzlabotu sabiedrisko drošību un kārtību, kā arī gādātu par kvalitatīviem komunālajiem pakalpojumiem. Pie jomām, kas jēkabpiliešus neapmierina, minēts ielu un ceļu stāvoklis, pilsētas apgaismojums un nepietiekamā cīņa pret narkomāniju. Taču kā galvenās iespējas Jēkabpilī pilsētnieki uzsvēruši veikalus, sabiedrisko transportu, izglītības iespējas, pilsētas attīstību, kultūras un izklaides pasākumus, pasta pakalpojumus un iespējas nodarboties ar sportu.
− Vai šo vienpadsmit gadu laikā, kopš esat pilsētas saimnieks, iedzīvotāji ir piketējuši pie domes?
− Nē, nav. Pēdējoreiz jēkabpilieši piketēja 97. gada februārī, kad bija ļoti lielas problēmas ar apkuri, taču, kopš esmu mērs, nav bijis neviena piketa. Kad mani ievēlēja par domes priekšsēdētāju, mēs no sava saraksta bijām tikai divi (startēju no “Saimnieka”), otrajā sasaukumā – jau trīs un šajā – veseli pieci, līdz ar to arī strādāt vieglāk, kaut gan reģionos cilvēki vairāk skatās pēc personālijām, nevis partiju listēm. Liels atbalsts man ir vietnieks Viktors Savins (attēlā) un kā “labā roka” domes izpilddirektors Dainis Līcis, kurš ir galvenais saimniecisko jautājumu kārtotājs.
– Nu jau jāsāk domāt par nākamajām vēlēšanām – vai pats domājat tajās startēt?
– Vēl neesmu izlēmis. No vienas puses, manuprāt, pilsēta vairāk vinnētu, ja nāktu cits un jauns mērs, jo pa šiem gadiem apaugam ar zināmu rutīnu. Kaut gan, manuprāt, esmu ļoti demokrātisks vadītājs, tomēr reizēm, varbūt pat neapzinoties, šķiet, ka mans viedoklis ir tas īstais un pareizais. No otras puses, kāpēc vēl neturpināt, jo daudz darāmā un ieceru. Es domāju, ka jāiet tas ceļš, ko mēs beidzamajos gados arī ejam – komandā pulcinām jaunus cilvēkus. Dažam no speciālistiem tikai 22 – 23 gadi, cits vēl studē pēdējā kursā, un pieredzējuša vadītāja uzdevums ir viņus motivēt, dot uzdevumus, rīkot prāta vētras par dažādām tēmām, uzklausīt visas idejas, kopā tās izanalizēt un meklēt labākos risinājumus. Mans galvenais darbs faktiski ir jaunos mazliet pieregulēt un savaldīt viņu trakās idejas. Protams, domē ir arī vīri ar sirmām galvām, taču jaunie ir dzinējspēks. Kad es atnācu uz domi, visi bija manā vecumā. Tagad vidējais vecums Jēkabpils domē ir 39 gadi. Attīstības un finanšu nodaļā gan strādā tikai jaunie.
– Vai tā ir Jēkabpils īpatnība, ka domes deputātu sastāvā nav nevienas sievietes?
– Drīzāk sakritība, jo pagājušajā sasaukumā divas bija.
− Cik liels ir Jēkabpils pilsētas budžets?
− 12 miljonu mazs, nevis liels, ja salīdzina ar mums visai līdzīgo Valmieru, kas dala 25 miljonus, vai kaimiņpilsētu Madonu, kurai nav nekādas lielās ražošanas, bet budžets uz vienu cilvēku iznāk lielāks un viņi ir donori pašvaldību izlīdzināšanas fondā. Nezinu, vai tur uzņēmēji maksā lielākas algas un nodokļus un tādējādi vairāk ir savas pilsētas patrioti vai tam kāds cits izskaidrojums. Mums ir tikai divpadsmit miljoni.
− Kādi lielākie darbi ar šo miljonu palīdzību šogad iecerēti?
− Šogad lielākais darbs ir ūdenssaimniecības programmas otrā kārta – ūdens pieslēgums attīrīšanas ietaisēm, kur būs nepieciešami deviņi miljoni latu. Nākamā lielā programma, kas šogad jāuzsāk, ir Vidusdaugavas reģiona sadzīves atkritumu apsaimniekošanas poligona būvniecība. Tas atradīsies Mežāres pagastā, un to izmantos trīs rajoni – Jēkabpils, Madonas un Aizkraukles. Mēs esam lielākie dalībnieki, tāpēc arī mums paredzēts lielāks līdzfinansējums. Liels projekts 2008. gadā ir Rīgas ielas rekonstrukcija. Tā ir tranzītiela, kas no Rīgas ved uz Rēzekni un Daugavpili un ir ļoti noslogota. Tur paredzēts rekonstruēt ielas posmu no pilsētas robežas, apli pie bijušās cukurfabrikas, kur tagad atrodas “Statoil” stacija, un tālāk līdz “Dinaz” degvielas uzpildes stacijai. Nedaudz tālāk Varoņu ielā pie baznīcas ir ļoti neveiksmīgs krustojums, ko šogad arī rekonstruēsim. Šie ir lielākie projekti, bet ne mazāk nozīmīgi un pilsētai un iedzīvotājiem vajadzīgi ir arī pārējie – sporta nama rekonstrukcija, citu ielu, trotuāru un skvēru iekārtošana, notekūdeņu attīrīšanas iekārtu rekonstrukcija, ūdensvada un kanalizācijas tīklu atjaunošana un paplašināšana, Jēkabpils siltumapgādes sistēmas renovācija un citi.
− Cik lielu kredītu šogad ņemsiet?
− Miljons paredzēts ūdenssaimniecības programmai, 450 tūkstoši Krustpils saliņas un tilta, kas ved uz saliņu, rekonstrukcijai, vēl četrsimt tūkstoši siltummezglu programmai. Kredītportfelī iezīmēta nauda arī jaunas kapličas būvniecībai, kopā sanāk ap divarpus miljoniem. Turpmāk, protams, vajadzēs un arī ņemsim krietni vairāk, jo jādomā arī par urbāno programmu ar trīspadsmit miljoniem latu. Mums kredītportfelis pašlaik ir 12,7 procenti ar visu iezīmēto summu, ko šogad ņemsim. Uzskatu, ka esam saglabājuši ļoti labu kredītportfeli. Šogad Jēkabpilij iedalītas arī valsts investīcijas – 250 tūkstoši latu 2. vidusskolas energoefektivitātes paaugstināšanai.
– Kāda no problēmām, kas Jēkabpilī jārisina, jūs pašu nodarbina visvairāk?
– To ir daudz, bet vispirms – mums vajadzīgi bērnudārzi. Savā laikā Jēkabpilī bija pavisam desmit dārziņu, bet pieci no tiem sen jau aizvērti un ēkas tikušas pie citiem saimniekiem, tās mums neatgūt. Taču bērnu skaits pilsētā ar katru gadu pieaug, tiesa gan, arī uz apkārtējo pagastu rēķina, un rindā uz bērnudārzu gaida 480 bērnu. Esam iekļuvuši programmā, kur naudas summas tika dalītas pa plānošanas reģioniem, un Zemgales plānošanas reģions mums piešķīris līdzekļus divu bērnudārzu kapitālā remonta veikšanai un jauna bērnudārza būvniecības uzsākšanai. Taču šī programma vēl nav atvērta. Pašlaik izstrādājam tehnisko projektu, notiek arī sarunas ar vienu privātpersonu, kurš savulaik nopircis bijušā bērnudārza ēku, un mēs piedāvāsim iespēju, lai viņš izīrē šīs telpas pilsētai. Vēl ir variants, ka nelielu bērnudārzu varētu atvērt tagadējās poļu skolas ēkā, kas arī agrāk bija bērnudārzs. Tur ir ļoti maz bērnu, poļu skolā mācās tikai 74 mazie jēkabpilieši, no kuriem īstie poļi ir tikai kādi divdesmit. Tas bija Itas Kozakevičas un vietējo poļu aktīvistu projekts Jēkabpilī, kas guva arī Polijas valdības atbalstu, un tā visus šos gadus Jēkabpilī darbojas poļu skola. Patlaban notiek pārrunas ar Polijas Republikas valdību par šīs skolas attīstību. Mēs piedāvājam renovēt to pašu ēku un esam gatavi poļu naudai pielikt savu līdzfinansējumu, taču pašlaik poļu amatpersonas izteikušas vēlmi būvēt jaunu poļu skolu. To mēs nevaram atļauties – pašiem sava pamatskola jāpaplašina, jābūvē jauns korpuss un sporta zāle, tur audzēkņu nāk arvien vairāk un vairāk. Ja līdz pavasarim poļi nepieņems lēmumu, tad domājam poļu klases pārcelt uz 2. vidusskolu, kur pašlaik mācās ap astoņsimt bērnu, bet projektā jauda ir 1400. Savukārt tagadējo poļu skoliņu varētu atkal pārveidot par pirmsskolas izglītības iestādi.
– Vai tas gandrīz pustūkstotis bērniņu, kas gaida rindā uz vietu dārziņā, visi ir pilsētnieki?
– Jā, tie ir mazie jēkabpilieši, taču apkārtējo pagastu iedzīvotāji pilsētas infrastruktūru noslogo ļoti. Kaut arī reālās izmaksas, ko pagastam vajadzētu maksāt par bērnu pilsētas bērnudārzā vai skolēnu skolā, atšķiras un ir apmēram trīsreiz augstākas no normatīvos noteiktajiem divpadsmit latiem, savstarpējos norēķinos brēku neceļam. Tā, piemēram, Jēkabpils 3. vidusskolā no 860 skolēniem 136 ir Kūku un 86 – Krustpils pagasta bērni. Ar katru gadu arvien vairāk vietu vajadzīgs skolu internātos, kurus arī mēģināsim modernizēt, un iekārtosim tādas dienesta viesnīcas, kādas mūsu jaunā paaudze ir pelnījusi. Jēkabpilī ir pavisam sešas vispārizglītojošās mācību iestādes: Valsts ģimnāzija, 2. un 3. vidusskola, pamatskola, poļu pamatskola un vakara vidusskola. Šajā mācību gadā visu pilsētas skolu pirmklasniekiem piešķīrām brīvpusdienas, nešķirojot, vai tas ir pilsētas vai pagasta bērns. Par mazuļiem un skolas bērniem gādājam un priecājamies, ka skolas ir piepildītas un skolotājiem ir darbs. Ļoti lepojamies ar mūsu skolēnu panākumiem un talantu veiksmēm gan valsts mēroga olimpiādēs un konkursos, gan aiz valsts robežām.
Jūs pats desmit gadus vadījāt izglītības iestādi, kas tagad pārtapusi par koledžu. Vai Jēkabpilī kādreiz būs arī augstskola?
– Par to domāju jau gadus septiņus astoņus. Pirmais solis bija lauksaimniecības tehnikumu pārveidot par koledžu, tad nākamais – ar Lauksaimniecības universitātes palīdzību šeit atvērt pirmā līmeņa ekonomikas programmu. Tagad Jēkabpils Agrobiznesa koledžā var apgūt jau divas pirmā līmeņa programmas, tiek gatavoti arī juristi. Nu atliek pēdējais – atvērt akadēmisko programmu. Veicām pētījumu, kas atklāja, ka Jēkabpilī vajadzētu mācīt inženiertehniskās zinātnes, taču tam vajadzīgs milzu budžets, cita infrastruktūra, ieinteresēti kadri, kuriem jānodrošina labi dzīves apstākļi. Daugavpils, piemēram, ņem kredītus un savas augstskolas mācībspēkiem būvē individuālās rindu mājas. Mēs to patlaban nevaram atļauties, tādēļ strādājam pie koncepcijas, lai augstskolu veidotu uz Agrobiznesa koledžas bāzes, piesaistot vēl citas programmas, un pārveidotu to par akadēmisko nozaru augstskolu. Domāju, ka divu trīs gadu laikā tas ir paveicams. Savā laikā iepriekšējā valdība, kad gatavoja valdības deklarāciju, ierakstīja, ka visās nacionālās nozīmes pilsētās ir jābūt reģionālajai augstskolai, vienīgi Jēkabpilī tādas vēl nav. Pagaidām. Taču augstāko izglītību jau tagad var iegūt pilsētā uz vietas, jo Jēkabpilī darbojas četru augstskolu filiāles – Baltijas Starptautiskās akadēmijas filiāle piedāvā studēt uzņēmējdarbību un tiesību zinātnes, Psiholoģijas augstskolas filiāle – psiholoģiju un sociālo darbu, biznesa augstskolas “Turība” filiālē jēkabpilieši var iegūt augstāko izglītību tiesību zinātnēs, un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Jēkabpils filiāle piedāvā studēt pedagoģiju, psiholoģiju, komercdarbību un vadību un sabiedriskās attiecības.
– Vai ir kāda joma, kurā jēkabpiliešus vai Jēkabpils pilsētas domi var dēvēt par pionieriem vai līderiem?
– Tad jāmin tā sauktās e–lietas. Pirms diviem gadiem tika ieviests Jēkabpils domes projekts “Jēkabpils pilsētas informācijas centra elektroniskie pakalpojumi iedzīvotājiem un uzņēmējiem”. Tas bija pirmais solis elektroniskajai pārvaldei pašvaldībā. Nu jau projekts apgūts ikdienas darbā, taču nepārtraukti notiek uzlabojumi elektronisko pakalpojumu papildināšanā un pilnveidē. Projekta laikā tika pārveidota arī Jēkabpils pilsētas mājaslapa un tajā izveidota jauna sadaļa “Elektroniskie pakalpojumi”, kur iedzīvotāji var pieteikties uz pieņemšanu pie domes amatpersonām, izmantojot pilsētas mājaslapu, kā arī var aizpildīt fizisko vai juridisko iesniegumu veidlapas un nosūtīt to uz domes elektronisko pastu. Domē ieviests e–paraksts, uzstādīta elektronisko dokumentu vadības jeb lietvedības sistēma. Pagājušajā gadā Jēkabpils pašvaldība sekmīgi piedalījās vairākos nozīmīgos konkursos saistībā ar e–pārvaldes projektu un guva atzīstamus panākumus. Ievērojamākais no tiem – zīme konkursā “European e–Government Awards 2007”. Pērnā gada septembrī Portugālē, Lisabonā, notika visu Eiropas Savienības valstu e–pārvaldes ministru konference, kurā tika skatīts e–pārvaldes ieviešanas progress Eiropā. Konferencē notika arī labāko ES e–pārvaldes projektu finālistu konkurss, kurā Jēkabpils pilsētas dome, pārstāvot Latviju, prezentēja savu projektu, un tas iekļuva starp 311 finālistiem. Nu mūsu projekts ir ievietots ePractice.eu datubāzē kā labās prakses piemērs. Jāpiebilst, ka publicēta tikai desmitā daļa no 52 projektiem, kas guva vislielāko ievērību. Vēl pērn Jēkabpils pašvaldība saņēma e–vadības balvu, ko piešķir elektroniskajiem medijiem, un “Efektīvas pārvaldības gada balvu 2007” un Atzinības rakstu “Par labas pārvaldības principu ieviešanu pašvaldībā”.
– Jēkabpils sevi sauc par labo pārmaiņu pilsētu. Vai saredzat, kāda tā būs pēc gadiem pieciem vai desmit?
− Te viss būs. Jēkabpils pierādījusi, ka ir Latvijas centrs, jo te ir krustceles un cauri Jēkabpilij iet gan nozīmīgas transporta maģistrāles, gan dzelzceļš. Tāpēc šeit lielu rūpnīcu uzbūvēja gan “Gaujas koks”, gan mēs paši izveidojām savu tehnoloģisko parku, kas darbojas jau četrus gadus. Tajā, piemēram, ražo koka mājas, ar kurām pilna visa Pierīgas apkārtne un kas tiek arī eksportētas. Jēkabpils pievārtē uz vecā lidlauka bāzes attīstām milzīgu loģistikas centru, un drīz šurp plūdīs simtiem tūkstošu konteineru no Ķīnas pa tā saucamo Zīda ceļu, jo tas ir visīsākais. Šobrīd ķīnieši, savas preces uz Eiropu vedot pa jūru, rēķinās ar 37 dienām, bet pa jaunveidojamo Zīda ceļu tas prasīs tikai sešpadsmit dienas. Kravas Jēkabpilī nonāks pa dzelzceļu, mēs atjaunosim pievadu uz veco lidlauku, kur būs milzu angāri, kravas šeit tiks sašķirotas un sūtītas tālāk, kur vajadzīgs. Nupat domes attīstības komitejā pieņēmām arī lēmumu par vienu zemes gabalu, un es ceru, ka uz tā tiks uzbūvēta iepakojamā materiāla ražotne, kas varētu apgādāt visu Baltiju. Uzņēmējam ir tāda tehnoloģija, lai viņš spētu ražot nevis plastmasas, bet videi draudzīgu materiālu, un viņš ir gatavs šeit investēt trīsdesmit miljonus eiro. Es domāju, ka Jēkabpils noteikti attīstīsies, un pašvaldības uzdevums ir radīt pievilcīgu sociālo vidi un infrastruktūru, lai bērni ietu labā bērnudārzā un labā skolā, lai tā būtu pietiekami aprīkota, lai viņi iegūtu labu izglītību un gribētu šeit atgriezties. Un pamazām jau viņi nāk atpakaļ. Domē krājas kaudzīte ar jauno speciālistu CV, kuri labprāt strādātu savā dzimtajā pilsētā, vai arī tādi jaunie cilvēki, kas ieguvuši specialitāti un grib to likt lietā mūsu pilsētā.
− Kā jūs svešiniekam raksturotu Jēkabpili – kas te ir labs, kas slikts, ar ko pilsēta ir interesanta, ievērojama, pievilcīga, īpaša un atšķirīga no citām vietām?
− Es varu teikt tikai to pozitīvāko par Jēkabpili. Mēs esam ļoti interesanta pilsēta. Savdabīga un atšķirīga ar to, ka te ir krustceles, no kurām ceļi ved uz visām pusēm. Vēsture Jēkabpilij devusi atšķirīgus senčus un visai pretrunīgas īpašības – sēļu diplomātisko piesardzību, latgaļu miermīlīgumu, krustnešu bravūrīgo augstprātību un krievu skaļo atvērtību. Savas pēdas atstājušas vēl citas kultūras – vācu, ebreju, poļu. Mēs varbūt neesam tik lieli patrioti kā iedzīvotāji mazpilsētās, vairāk esam tāda caurbraucēju pilsēta. Padomju laikā te uzbūvēja dažādas rūpnīcas un ieveda darbaspēku, kombinētās lopbarības rūpnīca uzcēla pat veselu mikrorajonu un no Ukrainas atveda cilvēkus, kas tagad šeit iedzīvojušies, taču viņi nav šīs vietas saimnieki un patrioti, jo viņu saknes ir citur. Agrāk dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā strādāja tikai ievestie, tagad tur ir ciemats, kurā 70 procentu nav latvieši un kur jārisina smagas sociālās problēmas. Kāds ir īstais jēkabpilietis? Tiem, kuriem šeit ir saknes paaudžu paaudzēs, cepuri nost, viņi ne vien sakopj savas mājas pagalmu, bet palīdzēs arī ielu noslaucīt, priecājas ne tikai par tām puķītēm, kas ir paša dārzā, bet arī dara visu, lai kaimiņš tās iestādītu. Ar šādiem cilvēkiem varam lepoties, un viņi ir pilsētas virzītājspēks. Kas Jēkabpilī pievilcīgs? Domāju, ka tā ir kara laikā neiznīcinātā koka apbūve. Mums ir pasakaina koka apbūve, interesantas ieliņas, piemēram, Krasta iela, kur pagājušovasar svinējām pilsētas svētkus. Parasti jau iebraucēji Krustpilij cauri izbrauc pa galveno – Rīgas ielu, bet turpat paralēli ir mazā Krasta iela, kur skaistas koka mājiņas un īpašnieki tās sakopuši. Mēs esam lepni ar savu pili, ar unikālo “Sēļu sētu” – tādas nav ne Brīvdabas muzejā Rīgā, ne vēl kur citur Latvijā. Tajā vienkopus atrodas 19. gadsimta Augšzemes jeb Sēlijas lauku celtniecības pieminekļi – dzīvojamā māja, klētis, rija, pirts, vējdzirnavas un kalve. “Sēļu sētā” tūristi var piedalīties senlaiku sadzīves un amatnieku darbos. Krustpils pusei tuvāk ir Ādamsona saliņa, kur visu vasaru notiek dažādi kultūras un izklaides pasākumi. Nu jau esam kļuvuši slaveni ar operas svētkiem, kas notikuši četras reizes. Jēkabpilī ir Meža parks, kas stādīts pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, lai pilsētu pasargātu no dolomīta karjera trokšņiem un putekļiem, bet pēc tā appludināšanas izveidojusies ūdenskrātuve ar astoņām salām, un Radžu dižakmens, ko uzskata par otro lielāko Latvijā. Ar ko vēl esam slaveni? Daudziem Jēkabpils vārds saistās ar plūdiem Daugavā, taču 1983. gadā uzbūvētais dambis visus šos gadus pilsētu ir pasargājis. Bet galvenā bagātība, neapšaubāmi, ir cilvēki, mūsu inteliģence.
– Kādu ievērojamu un pazīstamu cilvēku dzīves un darba gaitas saistītas ar Jēkabpili?
– Ar mūsu pilsētas vārdu saistīts daudzu inteliģences pārstāvju, piemēram, dzejnieces Ārijas Elksnes, literatūrzinātnieces un rakstnieces Saulcerītes Vieses, rakstnieču Lūcijas Ķuzānes un Skaidrītes Gailītes, selekcionāra un slavenā liliju audzētāja Viktora Orehova, akadēmiķa Tāļa Millera, skolotāju Jāņa Grestes, Kārļa Lamberta, Arnolda Štokmaņa un Arvīda Ozoliņa vārds. Mēs lepojamies ar saviem bērniem, pasaules olimpiāžu uzvarētājiem un labiem sportistiem, ar pasaules mēroga motobraucējiem Rupeika un Kurpnieka ekipāžu, kas ir mūsējie, ar orientieristiem, 3. vidusskolas puišiem un meitenēm, kuri guvuši panākumus krosā pasaules čempionātā Marokā, ar labiem speciālistiem. Arī ar jēkabpilieti mākslas galerijas “Mans’s” īpašnieku mākslinieku Uldi Čamani, kurš Brīvības ielas savrupmājā gaumīgi iekārtojis galeriju, kurā var veldzēties Džemmas Skulmes, Jāņa Anmaņa, Borisa Bērziņa, Ausekļa Baušķenieka, Ilzes Avotiņas, Daces Lielās un vēl daudzu citu ievērojamu mākslinieku tēlu pasaulē. Galerijas nosaukums, kas pilnā vārdā lasāms kā “Mans’s(apnis)”, atgādina, ka ar apņēmību var īstenot ikvienu sapni. Jēkabpilī ar senām tradīcijām ir teātra māksla, mums ir divi teātri – Jēkabpils tautas teātris un Krustpils kultūras nama teātris, katru gadu tiek rīkots festivāls “Laipa”, tradicionāls ir arī starptautiskais konkurss “Jaunais trompetists”.
– Vai tad, kad ejat pa pilsētu, jūtaties kā saimnieks un vai jūs pazīst?
– Jā, es sveicinu daudzus, un mani sveicina. Taču tādas vieglprātīgas pastaigas jau man nesanāk, vienmēr vēroju, kur kas izdarīts un kur vēl kas jāpadara. Katru nedēļu brīvdienās mēģinu izmest kādu līkumu arī ar mašīnu, lai redzētu, kāda ir mana pilsēta iebraucēja acīm.
– Un pārējā brīvdienu laikā ko vislabprātāk mēdzat darīt?
– Esmu aktīvs hokeja līdzjutējs un vērojis visus pēdējo gadu pasaules čempionātus un olimpiskās spēles, ir jau kabatā biļete arī uz Kanādu. Pats kādreiz spēlēju amatieru līmenī, tāpēc man ļoti rūp, lai arī Jēkabpilī būtu hokeja halle. Patlaban notiek pārrunas ar investoriem par ledus halles būvniecību, ceru, ka tās būs sekmīgas. Vēl man patīk makšķerēt, īpaši foreles, par mednieku, kaut arī apliecība ir jau septiņus gadus, tā arī neesmu kļuvis. Regulāri eju pirtī, mums ir sava draugu kompānija, ar kuru satiekamies katru otro nedēļu. Šad tad paņemu rokās ģitāru un uzdziedu, savulaik esmu spēlējis ansamblī. Ļoti patīk māksla, īpaši vecmeistari, svešās pilsētās vienmēr cenšos apskatīt tur ievērojamākos mākslas objektus. Mazbērnu man vēl nav, bet meitas izaugušas – vecākā meita beigusi Mākslas akadēmiju un nodarbojas ar tērpu dizainu, patlaban ir galvenā stiliste TV šovā “Zvaigžņu lietus”. Jaunākā meita beigusi juristus. Vēl cenšos atrast laiku savam sunim – labradoram Teo, kurš vēlas daudz uzmanības, bet sniedz arī atslodzi un prieku no saspringtās ikdienas. Jēkabpils ģerbonī arī ir zvērs – sudraba laukumā zem egles uz labo pusi ejošs lūsis dabīgās krāsās. Reiz, kad Kurzemes hercogs Jēkabs devies medīt, viņš ilgi klīdis pa savas hercogistes mežiem, bet medījums nav gadījies. Beidzot viņš nonācis Daugavas krastā, un te zem kuplas egles – lūsis. Nomedījis hercogs lūsi un pamanījis, ka tuvumā ir neliela pilsētiņa.
– Vai jēkabpilieši arī tagad ir gatavi viesiem pastāstīt šo teiku un parādīt interesantākās vietas pilsētā ?
– Protams, mēs aicinām atbraukt un iepazīt Jēkabpili, pilsētu ar diviem krastiem Daugavas abās pusēs. Pilsēta aug un attīstās, bet savdabīgās vēstures iezīmes paliek. Pilsētas vērtība ir tās cilvēki, vislabāk to var redzēt mūsu lielajos sporta un kultūras pasākumos, tādēļ esiet gaidīti pie mums gan pilsētas svētkos 6. un 7. jūnijā, gan 20. jūnijā Krustpils saliņā brīvdabas operas izrādē “Bohēma” un citos pasākumos.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017