Rīga 24°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Piektdiena, 2024. gada 24. maijs 19:24
Vārda dienas: Ilvija, Marlēna, Ziedone
Katru pavasari Meža dienu ietvaros Pagastu apvienības valdes locekļi ieraksta paliekošas “pēdas” PAV vēsturē, iestādot kādu jaunaudzīti. Šogad šai tradīcijai turpinājums bija Rēzeknes rajona Feimaņu pagastā, kur no mazajiem bērziņiem ar gadiem, cerams, sazaļos balta birztaliņa.
Viena no pirmajām sava rajona kociņu jaunajā Feimaņu bērzu alejā gribēja iestādīt Valmieras rajona pārstāve Aina Saleniece no Kauguru pagasta. Lai kā viņa centās operatīvi izsaukt papildspēkus, nācās vien tikt galā pašai.
Feimaņu bērziņu krustmāte jeb, kā moderni būtu teikt – patronese – pagasta vadītāja Elvīra Pizāne.
Tikām cita vidzemniece – Madonas rajona Murmastienes pagasta padomes priekšsēdētāja Modra Vilkauša – pratusi piesaistīt spēkus gan no Zemgales, gan Kurzemes, bet punktu uz “i”, protams, liek pati.
Vīri parasti nemīl darboties vienatnē. Tam pierādījums arī šis kuplais pulciņš pie vienas bedrītes – galvenais stādītājs Aivars Volfs no Pūres un asistents Aivars Raščevskis no Kalupes kopā ar novērotājiem – Ainaru Āriņu no Ukriem, Viesturu Cīruli no Kokneses, Anduli Keišu no Vārmes, Daini Šviku no Lejasciema un Aldi Stradu no Lizuma.
Kokneses pagastvecis Viesturs Cīrulis kā kārtīgs vīrs savā mūžā iestādījis ne vienu vien koku, tālab viņš lieki nekavējas, jo zina, kā tas jādara.
Bērziņ, tavu kuplumiņu/Līdz pašai zemītei;/Māmiņ, tavu labumiņu/Līdz mūžiņa galiņam – šos vārdus Jelgavas rajona Glūdas pagasta vadītāja Lauma Kalvāne gan citiem skandējusi, gan gana bieži pati dzirdējusi.
Bauskas rajona un Rundāles pagasta vadītājs Aivars Okmanis, Gailīšu pagastvecis Valdis Veips un Jaunpils pagasta padomes priekšsēdētāja Ligita Gintere kā zemgalieši visu raduši darīt prātīgi un apdomīgi.
“Man jau tāds kārtīgs koks piešķirts,” priecājas Saeimas deputāts Gunārs Laicāns, “taču māku nolikt pie vietas arī vēl lielākus bērziņus.”
Sava “zīme” Feimaņos paliek arī no Pašvaldību savienības un žurnāla “Logs”.
Darbam un atpūtai – dzīvei
Šāds uzraksts lasāms pa ceļam uz Feimaņu pagasta bibliotēku. Un tas liek atcerēties, ka dzīve un ikdiena sastāv gan no darba, gan atpūtas. Sen zināms, ka kārtīga atpūta pienākas pēc pamatīga darba, bet var teikt arī otrādi – pēc riktīgas atpūtas – nopietns darbs. Tā bija organizēta Pagastu apvienības valde sēde 11. aprīlī Rēzeknes rajona Feimaņu pagastā.
Vispirms pagasta padomes priekšsēdētāja Elvīra Pizāne, kura vada Feimaņus jau 20 gadus, aicināja pagastniekus novērtēt vietējo pašdarbnieku un rokdarbnieču veikumu, iepazīties ar pagasta bibliotēku un aplūkot keramikas izstādi, tad turpat netālu no pagastmājas un kultūras nama ķerties pie vēsturiskās “zīmes” iemūžināšanas un iestādīt mazos bērziņus, bet pēc tam sēsties autobusā un doties uz “Meža mājām”, lai pēc pāris stundu izkustēšanās svaigā gaisā (daži – arī pēc kārtīgas izpēršanās) un ar pilniem vēderiem varētu ķerties pie nopietnām runām un sarunām, kas bija atstātas pēcpusdienas cēlienam.
“Olūteņu” (avotiņu) Latgalē ir pulka, arī Feimaņu pagastā pašiem savs – folkloras kopa, ko vada Irēna Ivanova. Tajā dzied arī Silvija Assare, kura pērn saņēma Kultūras mantojuma gada balvu par pagasta kultūras mantojuma izzināšanu, saglabāšanu un veicināšanu.
Mazie pamatskolas dancotāji cerēja vien izvilināt kādu priecīgāku skatu no Feimaņos sabraukušajiem nopietnajiem pagastu amatvīriem un amatsievām…
…taču paši bija bezgala pārsteigti, kad bez īpašas aicināšanas lielie onkuļi un tantes metās dejā tikpat aizrautīgi.
Adīt un tamborēt māk vai visas PAV meitenes, tikai tā laika rokdarbiem allaž nepietiek, bet pagasta vietējo meistarīšu cimdu un zeķu rakstus gan viņas novērtē ar prieku un atzinību.
Uz “Meža māju” pie saimniekiem Ināras un Jāzepa Kancāniem parasti dodas tie, kuriem ir interese par mūsu senču mantojumu, jo te savākta plaša darbarīku un sadzīves priekšmetu kolekcija.
Ļaužu “Meža mājā” bieži ir pulka, nereti Jāzepa Kancāna palīdzību meklē dažādu ligu piemeklētie, jo viņš ir sertificēts dziednieks. Saimnieki gan saka, ka pats galvenais esot, pirmkārt, ticība sev un Dievam un, otrkārt, vajagot veselīgi domāt un dzīvot, jo veselība esot katra paša rokās.
Sējas pagastvecis Guntis Liepiņš un kauguriete Aina Saleniece nevarēja vien atrauties no smaržīgajām pirts slotiņām, kam klāt nestāv nekādi “Chanell” vai “Hugo Bosi”.
Diena ir tik gara, cik ir, tādēļ šoreiz izpalika pagasta ievērojamāko kultūrvēstures objektu apmeklēšana, tāpēc atliek vien pieminēt, ka citā reizē Feimaņos noteikti jāapskata katoļu baznīca, kurai ir divi torņi, trīs altāri ar kokgriezumiem un 26 vērtīgi mākslas priekšmeti. Īpaši savdabīgas, oriģinālā tehnikā izgatavotas ir kristāla lustras, kurām Latvijas sakrālajā mākslā neesot līdzinieču. Baznīcas dārzā atrodas zvanu tornis ar četriem zvaniem. Tā kā Feimaņu baznīca iesvētīta 1760. gadā, pēc diviem gadiem tā svinēs 250. jubileju, kopš dievnams darbojas. Jāpiebilst, ka tā bēniņos glabājas Latvijā vienīgās koka klabatas, kuras gavēņa laikā uz dievkalpojumiem aicinājušas mierīgākā un mīkstākā balsī nekā spalgais metāliskais zvans. Pagasta teritorijā tāpat kā daudzviet Latgalē ir vairāki krucifiksi. Iebraucot Feimaņos no Preiļu puses, ceļa malā iepretim pagriezienam uz baznīcu ir uz mūrētām kolonnām balstīta nojume ar krucifiksu vidū. Iespējams, tas ir visvecākais krucifikss Latgalē, kas atrodas brīvā dabā. Feimaņos un apkārtnē kopš senlaikiem vienmēr godā bijis keramiķu amats. Tuvējos Silajāņos var iepazīties ar turienes meistaru izcilajiem darinājumiem. Ievērības cienīga vieta Feimaņos ir arī pēdakmens jeb Velna akmens, kura virsmā iecirstas zirga un divas cilvēka pēdas un krustiņš. Šis akmens senatnē bijis seno dievu pielūgšanas vieta. Bet pati lielākā pagasta dabas bagātība ir 14 ezeri un jo īpaši krāšņais Rušonas ezers, kurš ir astotais lielākais Latvijā.
Ceļi – lai pa tiem brauktu
Tā kā pagasta teritoriju šķērso ne vien starptautiskas nozīmes dzelzceļa līnija Sanktpēterburga–Varšava, bet arī šā paša maršruta automaģistrāle un ir daudz vietējo ceļu, gan Pagastu apvienības valdes locekļi, gan Rēzeknes rajona pašvaldību vadītāji ar interesi gaidīja sarunu par ceļiem un pasažieru pārvadājumiem. Pirmajam vārds tika dots PAV pārstāvjiem jau labi zināmajam speciālistam – VAS “Autotransporta direkcija” valdes loceklim Adrianam Ļubļinam.
Pērn stājās spēkā Sabiedriskā transporta pakalpojumu likums, kas izraisīja daudz diskusiju, bet nu sakarā ar administratīvi teritoriālo reformu un novadu veidošanu Autotransporta direkcija jau sagatavojusi grozījumus tajā. Vairāki no tiem ir būtiski, piemēram, paredzēts, ka turpmāk sabiedriskā transporta pakalpojumus organizēs plānošanas reģioni. Tas gan notiks pakāpeniski, līdz 2010. gadam. Mīkstinot šo pāreju, līdz 2011. gada beigām būs spēkā arī tie līgumi, kas starp pašvaldībām un pārvadātājiem noslēgti līdz 2008. gada 1. janvārim. A. Ļubļins aicināja pašvaldības atbalstīt šos grozījumus, kā arī nepazaudēt tos cilvēkus, kuri patlaban rajonu padomēs atbild par sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu, jo, kā viņš atzina, tādu speciālistu, kas labi prot šo darbu, Latvijā ir ļoti maz. Vēl viņš atzīmēja, ka noteikumu projektā mainīti vairāku terminu formulējumi. Visvairāk tas skar rajonu pilsētas, attiecībā uz kurām izmainīta definīcija, jo no likuma izņemts nosaukums “pilsētas” (ir tikai republikas pilsētas) un līdz ar to pilsētu maršruti tiks attiecināti uz republikas nozīmes pilsētām!
Ja skolēnu pārvadājumi tiks iekļauti vietējo maršrutu tīklā, valsts segs pārvadātāju zaudējumus 100% apmērā. Pamatjautājums – vai maršrutu tīklā tiks iekļauti maršruti, kur pārvadājami, teiksim, trīs vai pieci bērni. Tādēļ pašvaldībām jāizšķiras, vai skolēnu pārvadājumi jāiekļauj maršrutos, kas būs izteikti nerentabli, vai ērtāk organizēt skolēnu pārvadājumus pēc pašpārvadājuma principa., taču tādā gadījumā visi izdevumi jāsedz pašvaldībai. Lielākā problēma, ka valsts, apstiprinot vietējos maršrutus, raudzīsies, cik tā var atļauties segt zaudējumus pārvadātājam, tādējādi pastāv bažas, ka nerentablie maršruti (skolēnu pārvadājumi) atkal nonāks vietējo pašvaldību kompetencē.
Otrs svarīgs jautājums, ko klātesošie vēlējās dzirdēt no Satiksmes ministrijas pārstāvja, bija par laukos tik aktuālajiem skolēnu pārvadājumiem. Tā kā attiecībā uz tiem normatīvajos aktos nav paredzēts nekāds pārejas periods, nākamgada 1. janvārī “spēlei” jāsākas pilnīgi no jauna. Šobrīd tiek veidots maršrutu tīkls, un tur, kur bērnus uz skolu iespējams nogādāt ar sabiedriskā transporta palīdzību, jāorganizē konkurss un jāizvēlas pārvadātājs, bet tur, kur pašvaldība skolēnus pārvadās pati, tas paliks kā pašpārvadājums. Rajonu padomēm tāpēc vajadzētu aktīvi pastrādāt un rūpīgi raudzīties, kur paliek baltās vietas, kādi maršruti būtu jāpapildina.
Itin drīz Andrians Ļubļins nonāca īstās jautājumu krustugunīs, jo pagastu vadītājiem bija daudz jautājumu – gan par pašvaldību turpmākajām iespējām ietekmēt plānošanas reģionus sakarā ar maršrutu tīkla izveidi, gan konkursu organizēšanu un pašpārvadājumu noformēšanu, gan terminoloģiju, atskaitēm, dotācijām, koncesiju utt. Autotransporta direkcijas valdes loceklis pagastu priekšsēdētājus mierināja, ka pašvaldībām arī turpmāk paliks iniciatīvas tiesības, formālais dokumenta izsniedzējs gan būs plānošanas reģions, taču tā uzdevums – noskaidrot pašvaldību vajadzības. Starppilsētu maršruti tiks nodoti plānošanas reģioniem pakāpeniski, līdz 2020. gadam. Ja pašvaldība vēlas veikt pašpārvadājumu, tai jāizņem sertifikāts direkcijā. Par pašpārvadājumiem valsts dotācijas gan nebūs.
Skolēnu nogādāšana uz mācību iestādi un mājup ir viens no lauku pašvaldību lielākajiem rūpju bērniem. Tieši pirms gada – no LPS 17. kongresa tribīnes – lepni izskanēja toreizējās jaunās RAPLM valsts sekretāres Laimdotas Straujumas prieka ziņa par Norvēģijas valdības dāvanu Latvijas pašvaldībām. Tad noticējām, ka autobusu pietiks visiem lauku pagastiem, taču gada laikā šis skaits saruka līdz 46, un aizvien vairāk māc bažas, vai tik kārtējoreiz nebūs tā, ka “solīts makā nekrīt”. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas Attīstības instrumentu departamenta nacionālo un ārvalstu atbalsta instrumentu nodaļas vadītāja Solvita Ciganska gan solīja, ka Šveices finanšu instrumenta atbalsts skolēnu pārvadājumu nodrošināšanai būs, taču līdz tam vēl jāizpilda vairāki nosacījumi. Patlaban RAPLM, piemēram, nodarbojas ar pētījuma veikšanu par skolēnu pārvadāšanu. Kaut gan tas maksā veselu pusmiljonu (!) un, šo summu izdzirdot, demeniete Valentīna Gadzāne nevarēja atturēties no komentāra, ka LPS to izdarītu ātri un bez maksas, S. Ciganska atzina, ka tā bijusi Šveices prasība veikt šo pētījumu un noteikt kritērijus, pēc kādiem dāvinājumu sadalīt. Feimaņos Solvita bija ieradusies noskaidrot, kura no LPS institūcijām būs ministrijas partnere šajā projektā. Par to pagastnieki vienojās, ka vispiemērotākās šā darbiņa veikšanai varētu būt rajonu padomes. Taču īsti par dāvinājumus šos Šveices autobusus nevarēs uzskatīt, jo pašvaldībām būs jāiegulda savs līdzfinansējums, vēl nav skaidrs, vai tie būs 15 vai 30%.
Pašvaldību pārstāvji bija sagatavojuši daudz jautājumu arī Autotransporta inspekcijas speciālistiem, taču viņus Feimaņos nesagaidīja, tādēļ šī saruna notiks citreiz. Savukārt LPS padomnieks Aino Salmiņš, kurš lieliski spēj paturēt atmiņā skaitļus, šoreiz to demonstrēja, analizējot pašvaldību ielu un autoceļu finansējumu. Tā jau ir visiem zināma aksioma, ka ceļi mums katastrofālā stāvoklī, bet naudas nepietiek, vienīgais risinājums būtu pielīdzināt pašvaldību ceļus valsts ceļiem, lai knapā naudiņa tiktu sadalīta, ja ne pēc vienādiem, tad vismaz līdzīgākiem nosacījumiem. LPS tehnisko problēmu padomnieks uzskata, ka pašvaldību ielas varētu pielīdzināt valsts galvenajiem un pirmās šķiras ceļiem un pašvaldību ceļus – valsts otrās šķiras ceļiem. Pārrēķinot normatīvos, iznāktu, ka ielām ar melno segumu pienāktos 19,6 tūkstoši latu uz vienu kilometru, bet ielām ar grants segumu – 7,6 tūkstoši latu uz kilometru. Atbilstoši pašreizējai sadalei un pieejamajam finansējumam tikt pie cik necik normāliem ceļiem mums ir cerība pēc 50 gadiem! Ko darīt? LPS ierosina mērķdotāciju sadalē mainīt proporciju starp valsti un pašvaldībām; nodrošināt pastāvīgu finansējuma pieaugumu pašvaldībām ne mazāku par 16%; simtprocentīgi visu akcīzes nodokli no naftas produktiem piesaistīt autoceļu un ielu finansējumam; atrast alternatīvus finansējuma risinājumus valsts otrās šķiras autoceļu programmai; pusi no valsts investīciju programmas atbalsta novadu infrastruktūras attīstībai novirzīt valsts otrās šķiras autoceļiem.
Kopā strādāt labāk!
Ar šādu saukli savus darbus organizē viņi paši – akciju sabiedrība “Ceļu inženieri”. Tās valdes priekšsēdētājs Jānis Klismets Feimaņos bija ieradies, lai pagastu vadītājus iepazīstinātu ar pašvaldību autoceļu pārvaldīšanu, kurā iespējams izmantot ģeogrāfiskās informācijas sistēmas jeb ĢIS.
Pašvaldību autoceļu pārvaldīšana nozīmē ceļu un ielu objektu fiksēšanu, to fizisko parametru uzskaiti un atskaiti, ceļu un ielu tīklā veicamās darbības uzskaiti un atskaiti, kā arī valsts piešķiramā finansējuma pamatošanu. Vienkāršā valodā tas nozīmē – noskaidrot, kas kurai pašvaldībai pieder, un uzlikt to uz kartes globālās pozicionēšanās sistēmā. Lai varētu uzskatāmi attēlot ceļu un ielu objektus, tiek izmantoti dažādi materiāli: pašvaldību ceļu un ielu shēmas un saraksti, ortofotoattēli, pašvaldību kadastra kartes, topogrāfiskie uzmērījumi un komunikāciju izpilduzmērījumi. Ceļu un ielu fiziskie parametri tiek uzskaitīti, gan izmantojot kartogrāfiskos materiālus (novietojuma un garuma kontrole, iespējamo caurteku un tiltu attēlošana), gan veicot apsekošanu dabā (seguma veida un tā tehniskā stāvokļa konstatēšana, ceļa aprīkojuma, ceļa klātnes un seguma platuma fiksēšana, caurteku un tiltu inspekcija, objektu fotoarhīva izveidošana). ĢIS ļauj ceļu un ielu parametrus apkopot, izdrukāt no datubāzes ceļu un ielu kopējo sarakstu, tāpat apkopot un izdrukāt atsevišķus ceļu vai ielu darbus.
Pats galvenais, ka ar šīs sistēmas palīdzību var viegli veikt ceļu un ielu tīklā veicamo darbu uzskaiti un atskaiti: izveidot ceļu un ielu plānojamo un jau izpildīto darbu uzskaites žurnālus, kā arī elektroniski un sasaistē ar ceļu un ielu karti sagatavot uzskaites un atskaites dokumentus. Savukārt tas jo īpaši noderīgi ir gadījumā, ja pašvaldībai ar savu ceļu saimniecību operatīvi jāiepazīstina valsts institūcijas, piemēram, aplēšot zaudējumus pēc vētras, un noteikti būs aktuāli, pretendējot uz Eiropas naudām.
Pirms savu saimniecību pārvaldīt, kārtīgam saimniekam vispirms būtu jāzina, cik liela tā ir un kādā stāvoklī, tāpēc pirmais, ar ko jāsāk, ir autoceļu uzskaite (garums un parametri). Tad tiek iegūta bilde datorā, kur var aplūkot savu saimniecību, arī mājas. Kad noskaidrots, kas pašvaldībai pieder, to var paziņot valsts iestādēm un pašvaldības ceļus reģistrēt VAS “Latvijas Valsts ceļi”. Nākamajā posmā – autoceļu tīkla pārvaldīšanā – pašiem bez speciālista grūti iztikt, taču jāatceras, ka atbildība par saviem ceļiem un tiltiem gan pilnībā gulstas uz īpašnieku – pašvaldību.
MK 2004. gada 19. oktobra noteikumi nr. 871 “Valsts un pašvaldību autoceļu ikdienas uzturēšanas prasības un to izpildes kontrole” nosaka veselu virkni prasību ceļu pārvaldītājiem. A/s “Ceļu inženieri” piedāvā izmantot autoceļu tīklā veicamo darbu kontroles un uzskaites sistēmu, kas atvieglo šo darbu. Šī sistēma sastāv no divām daļām: datu vākšanas un apstrādāšanas un datu un atskaišu lietošanas vērtēšanas daļas.
Sistēma paredzēta, lai veiktu šādu prasību izpildes kontroli:
autoceļu, tiltu, satiksmes pārvadu, caurteku, gājēju celiņu un veloceliņu ikdienas uzturēšana ziemā;
tiltu, satiksmes pārvadu, caurteku un gājēju tuneļu uzturēšana;
satiksmes organizēšana;
segumu uzturēšana;
autoceļu kopšana;
autoceļu apsekošana.
“Ceļu inženieri” veic arī tiltu, caurteku un satiksmes pārvadu inventarizāciju, inspekcijas un projektēšanu, analizē un sagatavo slēdzienu par to tehnisko stāvokli, kā arī sniedz rekomendācijas bojājumu novēršanai, izstrādā remontdarbu projektus un tāmes. Jebkuras inspekcijas un izpētes nolūks ir noteikt konstrukcijas faktisko tehnisko stāvokli, tās spēju uzņemt faktiskās un potenciāli iespējamās slodzes. Pēc inspekcijas rezultātiem var novērtēt konstrukcijas ilgmūžību un tās spēju veikt paredzētās funkcijas.
Regulāras tiltu inspekcijas jāveic visu tā kalpošanas laiku. Vispārējā inspekcija veicama reizi gadā. Tās mērķis ir noteikt galveno konstrukciju bojājumus un defektus, kas var ietekmēt būves nestspēju un satiksmes drošību, kā arī noteikt defektus, kas attīstoties var palielināt tilta uzturēšanas izdevumus vai arī kaitīgi iedarbojas uz apkārtējo vidi vai bojā tilta izskatu. Vispārējās inspekcijas atskaitē tiek iekļauta bojājumu reģistrācija un to ietekmes vērtējums. Reizi piecos gados ikviens tilts pelnījis galveno inspekciju, kad tiek veikta vizuāla konstrukciju apskate, ko papildina ar mērījumiem un materiālu kvalitātes izpēti. Pēc nepieciešamības tiltam jebkurā laikā var veikt arī speciālo inspekciju, lai izpētītu konstrukciju bojājumus, izmantojot speciālas iekārtas un metodes.
Akciju sabiedrībai “Ceļu inženieri” jau izveidojusies laba sadarbība ar vairākām Latvijas pašvaldībām. Firma projektējusi objektus Bauskā, Limbažos, Cēsīs, Pļaviņās, Ogres un Iecavas novadā. “Ceļu inženieru” sniegto pakalpojumu rezultātus autoceļu vērtības noteikšanai savām finanšu atskaitēm izmanto Aizkraukles, Bauskas, Dobeles, Kuldīgas, Limbažu, Rīgas, Talsu, Valmieras un Valkas rajonā, kā arī Rūjienā, Kuldīgā, Saldū, Olainē un Rēzeknē.
Centrālais birojs: Rīgā, Maskavas ielā 322b
Tālrunis: 67846019
Valdes priekšsēdētājs – Jānis Klismets
Tālrunis: 29237597
www.celuinzenieri.lv
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017