Rīga 20°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 1m/s
Sestdiena, 2024. gada 18. maijs 18:52
Vārda dienas: Ēriks, Inese, Inesis
LPS Tehnisko problēmu komitejā darbojas 53 locekļi, no kuriem 22 ir pašvaldību vadītāji, 15 – izpilddirektori un pieci – profesionāli nozaru speciālisti un ieinteresēto asociāciju pārstāvji. Komitejas darbā aktīvi piedalās arī četri LPS padomnieki.
Pārskata periodā notikušas deviņas komitejas sēdes, kurās izskatīti 44 jautājumi un sniegti atzinumi par 32 normatīvajiem aktiem. Komiteja šogad akcentu likusi uz izbraukuma sēdēm, jo tikai četras sēdes tika organizētas LPS telpās. Komitejas vārdā izsakām lielu paldies Lielvārdes novada domes priekšsēdētājam Aivaram Troskam, Baložu pilsētas domes priekšsēdētājam Andim Adatam, Bauskas rajona padomes priekšsēdētājam Aivaram Okmanim un Rīgas domes Enerģētikas aģentūras direktorei Maijai Rubīnai.
Aizvadītajā laikposmā komiteja risinājusi jautājumus, kas saistīti ar autoceļu un ielu finansējumu, pasažieru pārvadājumu organizēšanu, ūdenssaimniecības, enerģētikas, ugunsdzēsības un glābšanas, civilās aizsardzības, atkritumu apsaimniekošanas, dzīvokļu un komunālo jautājumu un būvniecības problēmu risinājumiem. Komiteja saka īpašu paldies komisijām, kas sagatavoja priekšlikumus Sabiedriskā transporta pakalpojumu likumam un ar to saistītajiem normatīvajiem aktiem, kā arī komisijai, kas sagatavoja priekšlikumus par mērķdotāciju sadales principiem 2008. – 2010. gadā.
Autoceļi un ielas
Vairākās komitejas sēdēs diskutēts par pašvaldību ceļu un ielu finansējumu un sagatavoti priekšlikumi sarunām ar Satiksmes ministriju. Ar gandarījumu varam atzīmēt, ka 2007. gadā mērķdotāciju apjoms pieauga par 78%, savukārt 2008. gadā plānotais apjoms pašvaldību mērķdotācijām pieaudzis vairāk nekā par 21% un veido 70,9 miljonus latu. Kopā ar Satiksmes ministriju esam panākuši, ka beidzot atjaunota valsts autoceļu programma un ir garantēts pieaugošs finansiāls atbalsts pašvaldībām, sakārtojot ceļu un ielu saimniecības nozari. Tādēļ pilnīgi negaidīti bija Satiksmes ministrijas piedāvātie grozījumi Ministru kabineta noteikumu projektā “Valsts pamatbudžeta valsts autoceļu fonda programmai piešķirto līdzekļu izlietošanas kārtība”, kas pretēji tiesiskās paļāvības principam piedāvāja radikāli izmainīt mērķdotāciju sadali un bez kāda pamatojuma Rīgas pilsētai iedalīt 36% no pašvaldību daļas līdzšinējo 21,4% vietā, kā rezultātā pārējo pašvaldību finansējums būtu pat mazāks nekā 2007. gadā. Komiteja atzīmē, ka politisku iemeslu dēļ Rīgas dome beidzamajos gados nav saņēmusi pietiekamu finansējumu pašvaldības infrastruktūras attīstībai, taču tas nav risināms uz citu pašvaldību rēķina. Esam panākuši, ka mērķdotāciju principi šogad netika mainīti.
Lai izvērtētu mērķdotāciju sadalījumu 2009. un 2010. gadam, komiteja izveidojusi darba grupu, kas meklē kompromisu mērķdotāciju sadalē un uzskata, ka 2009. gadā pašvaldību mērķdotāciju pieaugums nedrīkst būt mazāks par 15% – 16%, salīdzinot ar 2008. gadu, kā arī no mērķdotāciju sadales kritērijiem jāizslēdz pozīcija par pašvaldībā reģistrēto iedzīvotāju skaitu un tā vietā jābalstās uz jau pārbaudīto kritēriju – reģistrēto transportlīdzekļu skaitu.
Komiteja atzīmē, ka, neraugoties uz pieaugošo ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda piesaisti transporta infrastruktūras attīstībai, finansējums pašvaldību autoceļu uzturēšanai ir nepietiekams un vairāk nekā trešā daļa pašvaldību autoceļu atrodas avārijas stāvoklī. Iepriekšējā gadā uzsākts valsts otrās šķiras autoceļu finansējums 3,4 miljonu latu apmērā. Šogad valsts otrās šķiras autoceļu sakārtošanai paredzēti 12 miljoni latu. Paredzot šādu finansējumu, tikai trešdaļu no valsts otrās šķiras ceļiem varēs sakārtot tuvākajos 19 gados. Nākamajā plānošanas periodā 2007. – 2013. gadā valsts plāno ievērojamu ES fondu līdzdalību valsts galveno un pirmās šķiras autoceļu sakārtošanā, taču ES līdzfinansējums pašvaldību autoceļiem netiek plānots (atskaitot pilsētu tranzītielas un aktivitāti par satiksmes drošības uzlabojumiem apdzīvotās vietās), kā arī netiek izstrādātas nacionālās programmas pašvaldību autoceļu finansiālajam atbalstam. Atzīstot, ka valsts otrās šķiras autoceļu sakārtošana ir viena no galvenajām prioritātēm pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas sekmīgai īstenošanai, kā arī lai atbalstītu novadu ilgtermiņa attīstību pēc vietējo pašvaldību apvienošanas procesa visā valsts teritorijā, komiteja vērš uzmanību, ka līdzšinējais valsts budžeta un Eiropas Savienības finansējums galvenokārt virzīts valsts galveno un pirmās šķiras autoceļu sakārtošanai, bet valsts otrās šķiras autoceļi beidzamo 15 gadu laikā atstāti bez pastāvīga finansējuma.
Komiteja uzskata, ka:
Satiksmes ministrijas izvirzītā politikas iniciatīva par 15% palielināt valsts autoceļu finansējumam novirzīto ieņēmumu daļu no akcīzes nodokļa naftas produktiem ir atbalstāma, taču uzskata, ka, sākot no 2011. gada, valsts autoceļu nozarei jānovirza 100% no akcīzes nodokļa naftas produktiem un transporta nodevas;
sākot no 2009. gada, puse no valsts investīciju programmas novadu atbalstam novirzāma valsts otrās šķiras ceļu sakārtošanai;
2009. gadā paredzētais finansējuma apjoms (35 miljoni latu) valsts otrās šķiras autoceļu sakārtošanai ir nepietiekams, lai kaut daļēji uzlabotu to stāvokli, un uzskata, ka finansējumam jābūt vismaz 70 – 85 miljoni latu gadā;
pašvaldību autoceļu un ielu ikdienas periodiskai uzturēšanai un renovācijai nepieciešams finansējums vismaz 341 miljona latu apjomā, valstij – 236 miljoni, tādējādi sarunās ar Satiksmes ministriju ir jāpārskata valsts un pašvaldību autoceļu finansējuma proporcija;
jāpanāk, lai kopējais ceļu nozares finansējums no valsts un ES budžetiem tiktu sadalīts šādā proporcijā: valsts autoceļiem – 70% un pašvaldību autoceļiem – 30% no kopējā nozares finansējuma.
Pasažieru pārvadājumi
Vairākās komitejas sēdēs tika izskatīts jautājums par pasažieru autopārvadājumu reformu, tajā skaitā likumprojektu “Sabiedriskā transporta pakalpojumu likums” un ar to saistītajiem normatīvajiem aktiem. Savu viedokli komiteja saskaņos, rīkojot kopīgas sēdes ar rajonu padomju priekšsēdētājiem, plānošanas aģentūrām, Latvijas Lielo pilsētu asociāciju un Latvijas Pilsētu savienību. Attiecībā uz šo likumprojektu komiteja iesniedza 33 priekšlikumus likuma otrajam lasījumam un papildus astoņus priekšlikumus trešajam lasījumam. No likumprojekta 18 pantiem izmainīti 17.
Būtiskākie komitejas priekšlikumi, kurus Saeima atbalstījusi, ir šādi:
Autotransporta direkcija organizē un pārzina sabiedriskā transporta pakalpojumus maršrutu tīkla reģionālajos starppilsētu maršrutos pēc reģionālo attīstības padomju viedokļu noskaidrošanas;
līdz 2010. gadam rajonu padomes turpinās organizēt sabiedriskā transporta pakalpojumus maršrutu tīkla reģionālajos vietējas nozīmes un pēc saskaņošanas ar attiecīgo pašvaldību – rajona pilsētu nozīmes maršrutos;
pašvaldības ar saistošo noteikumu palīdzību varēs uzlikt par pienākumu savai kapitālsabiedrībai, kurā visas kapitāla daļas pieder attiecīgajai pašvaldībai, bez konkursa veikt sabiedriskā transporta pakalpojumus savā administratīvajā teritorijā;
maršrutu tīkli tiks veidoti, lai apmierinātu iedzīvotāju pieprasījumu pēc sabiedriskā transporta pakalpojumiem un nodrošinātu pamata maršrutu tīklā iespēju apmeklēt izglītības, ārstniecības, valsts un pašvaldību institūcijas, kā arī darbavietas to normālajā (vispārpieņemtajā ) darba laikā;
pārvadātāju zaudējumi pilnā apmērā no valsts budžeta tiks segti reģionālo starppilsētu pamata un reģionālo vietējās nozīmes pamata maršrutos;
pārvadātāju zaudējumi pilsētas (republikas) nozīmes pamata maršrutos 35% apmērā tiks segti no valsts budžeta;
ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus rajonu pilsētās pilsētu nozīmes maršrutu tīkla pamata maršrutos pārvadātājam kompensēs 100% no valsts budžeta.
Pasažieru pārvadājumu zaudējumu segšanai un kompensēšanai šogad no valsts budžeta valdībai bijām pieprasījuši nepieciešamos vairāk nekā 76 miljonus latu. Reāli ir saņemti 65,03 miljoni latu, tādējādi pilnīgi skaidrs, ka pilsētu maršrutiem finansējums jau ir nepietiekams, savukārt reģionālajiem maršrutiem naudas var nepietikt, jo prognoze liecina, ka, īstenojot likuma prasības, nepieciešamais valsts atbalsts varētu būt 91 miljons latu. Autotransporta direkcijas prognoze liecina, ka 2009. gadā valsts atbalstam jābūt vismaz 121 miljonam latu. Komitejas sabiedriskā transporta komisija organizējusi sešas sēdes, sagatavojot saskaņošanai virkni normatīvo aktu, kas saistīti ar pieņemto likumu (par pasažieru atvieglojumiem, zaudējumu aprēķināšanas kārtību pārvadātājiem, par maršrutu atklāšanu un slēgšanu u. c.). Daudzi no priekšlikumiem ņemti vērā, taču pašlaik saistībā ar administratīvo reformu un Eiropas Komisijas norādēm atkal tiek gatavoti grozījumi šajā likumā. Komiteja atbalsta likuma grozījumus, kas paredz, ka līdz 2008. gada 1. janvārim starp pašvaldībām un pārvadātājiem noslēgtie līgumi ir spēkā līdz 2011. gada decembrim un ka pilsētas nozīmes maršruti ir attiecināmi tikai uz republikas nozīmes pilsētām, līdz ar to novēršot vienu no komitejas izvirzītajām prasībām par rajonu centru pilsētu maršrutu risinājumiem. Joprojām notiek diskusijas par to, kas pārņems rajonu padomju saistības pēc to likvidēšanas – novadi vai plānošanas reģioni. Tas lieku reizi pierāda, cik netālredzīgi ir mūsu politiķi, turoties pretī reģionālu, tieši vēlētu pašvaldību izveidošanai. Komiteja līdz šim un arī tagad neredz citu alternatīvu kā šīs funkcijas nodošanu plānošanas reģioniem. Joprojām daudzām pašvaldībām ir neskaidrības par skolēnu pārvadājumu organizēšanu, tādēļ komiteja neatbalsta likuma grozījumos 2007. gadā veiksmīgi ielobētās normas, ka, veidojot maršrutu tīklu ārpus pilsētām, vispirms tiek nodrošināta iespēja skolēniem apmeklēt izglītības iestādes. Pašlaik vairāk nekā 140 pašvaldības organizē skolēnu pārvadājumus pēc pašpārvadājuma principa. Joprojām ir neskaidrības par reģionālo maršrutu tīklu izveidi, pilnīgā slepenībā apstiprinātas lotes starppilsētu maršrutos.
Komiteja uzskata, ka:
īstenojot ES prasības pasažieru pārvadājumu nozarē, jāpiešķir adekvāts valsts atbalsts pilsētu un rajona nozīmes maršrutu pasūtījumiem;
jāizstrādā valsts atbalsta programma skolēnu pārvadājumu nodrošināšanai, ja to pārvadāšana neatbilst apstiprinātajam maršrutu tīklam;
ir jābūt izstrādātām valsts garantijām par likumā noteikto normu finansiālo segumu.
Komiteja izsaka pateicību Sabiedriskā transporta pakalpojumu likuma priekšlikumu sagatavošanas darba grupas locekļiem Rīgas domes Satiksmes departamenta direktora vietniecei pasažieru pārvadājumu jautājumos Rudītei Reveliņai, Limbažu pilsētas domes priekšsēdētājam Jurim Žūriņam, Rēzeknes rajona padomes izpilddirektoram Valērijam Zvidriņam, Ventspils domes ekonomikas nodaļas vadītājam Andim Jansonam un Priekules pagasta padomes priekšsēdētājai Artai Braunai par ieguldīto darbu un konstruktīvajiem priekšlikumiem.
Dzīvokļu un komunālie jautājumi
Lai gan iepriekšējā kongresā tika sagatavota rezolūcija par pašvaldību dzīvojamo fondu, situācija mājokļu politikas jomā nav mainījusies. Valsts atbalsts mājokļu politikas īstenošanai šogad ir 12 miljoni latu, tajā skaitā mājokļu atbrīvošanas pabalstiem 7,45 miljoni, kaut gan pašvaldības pieprasījušas 10,8 miljonus. Tādējādi valsts institūcijas un pati valdība pārkāpušas likuma “Par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā” 26.1 panta (4) daļu, kas nosaka, ka “valsts piedalās dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalsta finansiālajā nodrošināšanā 50% apmērā no pašvaldības piešķirtajiem līdzekļiem”. Pēc mūsu informācijā esošajiem datiem, 2007. gadā tikai astoņas pašvaldības iesaistījās vienreizējā dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalsta piešķiršanā, plānojot šos pabalstus izmaksāt nedaudz vairāk nekā 1100 ģimenēm, tajā skaitā vienai pašai Rīgai – vairāk nekā 1000 ģimenēm – no valsts budžeta izmaksāts 6,1 miljons latu.
Par mērķdotācijām dzīvokļu būvniecībai. 2007. gadā valsts mērķdotācijas saņēmušas vienpadsmit pašvaldības 12 dzīvojamo māju būvniecībai, renovācijai un rekonstrukcijai, kā arī trīs atsevišķu dzīvokļu iegādei. Kopumā ar valsts atbalstu (4,5 miljoni latu) pērn izveidoti 773 jauni dzīvokļi (visā valstī!), kas, protams, ir nepiedodami maz. Pašvaldību reģistrā jeb rindā uz dzīvokli reģistrētas 15 970 ģimenes. Tātad, ja pieņem, ka valstī neviens no jauna nenāk klāt un nepiedzimst, atbilstoši pašreizējiem tempiem dzīvokļu problēmu maznodrošinātām personām varētu atrisināt 26 gados. 2008. gada mērķdotācijām bija pieteikušās 16 pašvaldības, un atbalstīti tika 12 pašvaldību projekti, valsts atbalsts 2008. gadā plānots 4,5 miljoni latu.
Izskatot jautājumu par grozījumiem MK noteikumos “Kārtība, kādā pašvaldībām piešķiramas valsts mērķdotācijas dzīvokļu jautājumu risināšanā”, komiteja uzskata, ka nepieciešams konceptuāli atteikties no noteikumu 6. punkta redakcijas, kas paredz būvniecības izmaksu pārskatīšanu reizi gadā, ievērojot inflācijas pieaugumu valstī. Valsts mērķdotācijas sociālo dzīvojamo māju un īres namu būvniecībai ir jāpalielina vismaz divkārt, jo valsts atbalsts, piemēram, 2008. gadā – 4,5 miljoni latu – ir vairāk nekā nepietiekams. Jāmaina arī attiecināmo izmaksu statuss, nosakot, ka valsts pēc pašvaldību organizētās iepirkumu procedūras sedz ne mazāk par 30% no visiem izdevumiem (t. sk. projektēšana, inženiertīklu izbūve, teritorijas labiekārtošana utt.) un attiecināmās izmaksas netiek reglamentētas ar pašreizējiem ierobežojumiem. Valsts birokrātija nespēj izsekot inflācijas pieaugumam, tādējādi radot pilnīgi nepamatotus ierobežojumus valsts atbalsta sniegšanai. Lai gan Ministru kabineta noteikumi paredz reizi gadā pārskatīt valsts atbalstu mājokļu mērķdotācijām un Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi MK noteikumu projektu, kas paredz palielināt valsts līdzfinansējumu būvniecības izmaksu apmērā no 550 līdz 700 latiem par kvadrātmetru, kā arī no 450 līdz 560 latiem par kvadrātmetru renovācijas vai rekonstrukcijas gadījumā, tas vairāk nekā divus mēnešus bija “iegūlies” Valsts kancelejā, līdz šā gada 14. aprīlī “izlēmīgā” valdība to atlika, uzdodot atbildīgajai ministrijai meklēt jaunus, “kristālskaidrus” kritērijus.
Rodas iespaids, ka saskaņā ar šiem noteikumiem tiek maksimāli radīti apgrūtinājumi, lai mērķdotāciju apjomu pašvaldībām dzīvokļu jautājumu risināšanā pēc iespējas arvien vairāk samazinātu. Prognoze liecina, ka valsts atbalsts dzīvokļu būvniecībai arī nākamgad paliks tādā pašā līmenī kā šogad – 4,5 miljoni latu, jo ministriju ierēdņiem nav nekas svētāks par bāzes skaitļiem budžetā.
Komiteja atskaites periodā izskatījusi un sagatavojusi priekšlikumus Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumam. Jāatzīmē, ka šajā frontē nekas nav mainījies, jo iepriekšējā likumprojekta redakcija, ne bez komitejas aktīva atbalsta, izbrāķēta. Atbildīgā Saeimas komisija nodibināja darba grupu, un likumprojekts tika pārstrādāts, taču tā jēga palikusi tāda pati – par varītēm uzlikt pašvaldībām jaunu funkciju – uzraudzīt daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanu un pārvaldīšanu bez attiecīgā finansējuma.
Komiteja atzīmē, ka:
likumprojektā definētā norīkotā pārvaldnieka institūcija nedrīkst būt obligāta likumā noteikta norma, bet gan apstiprināta ar pašvaldības saistošajiem noteikumiem, t. i., pašvaldību brīvprātīga funkcija;
pārstrādājama likumprojekta 25. panta 3. daļa, kas paredz, ka visus izdevumus, kas pašvaldībai radušies sakarā ar norīkotā pārvaldnieka iecelšanu un tā darbību, sedz dzīvojamās mājas īpašnieks. Tas nozīmē, ka pašvaldībām saistībā ar norīkotā pārvaldnieka darbību ir jāpiedzen nepieciešamie izdevumi, ja dzīvojamo māju īpašnieki atsakās tos segt. Nav konkrēti norādīts, kāds mehānisms darbosies starp pašvaldību un dzīvojamās mājas īpašnieku izdevumu segšanā;
valsts nepilda likuma “Par palīdzību dzīvokļu jautājuma risināšanā” 27.2 panta prasības par palīdzību dzīvojamās mājas renovācijai un restaurācijai, jo 2008. gada budžetā nav iedalīts valsts finansējums;
valstij jāizstrādā finanšu atbalsta mehānisms, lai nodrošinātu pašvaldībām apgrozījuma līdzekļus avārijas situāciju novēršanā dzīvojamajās mājās, pretējā gadījumā norīkotā pārvaldnieka institūcija ir pilnīgi lieka.
Komiteja izskatījusi daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas veicināšanas valsts atbalsta programmu 2007. – 2010. gadam, kur šīs programmas ietvaros paredzēts valsts atbalsts 6,8 miljoni latu un, sākot ar 2010. gadu, arī ERAF finansējums 14,1 miljona latu apmērā, kā arī izvērtējusi MK noteikumu projektu “Par valsts līdzfinansējuma apjomu un piešķiršanas kārtību energoefektivitātes pasākumu veikšanai dzīvojamās mājās”. Komiteja uzskata, ka noteikumos atrunātās procedūras, lai saņemtu valsts atbalstu energoaudita finansējumam, ir pārlieku birokratizētas, piemēram, lai saņemtu valsts atbalstu energoauditam 200 latu apmērā, jāsagatavo 14 dokumenti trijos eksemplāros. Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, viena energoaudita cena pārsniedz 500 latu, tādēļ uzskatām, ka, nosakot maksimumu valsts atbalstam – 200 latu, dzīvokļu īpašnieku interese nebūs pietiekama. Nacionālās programmas ietvaros tiek atbalstīts 1% no privatizējamo māju skaita!
Izbrīnu rada Ekonomikas ministrijas šā gada februārī piedāvātie grozījumi daudzdzīvokļu dzīvojamo māju renovācijas veicināšanas valsts atbalsta programmā 2007. – 2010. gadam, kas ir pretrunā ar Ivara Godmaņa vadītā Ministru kabineta deklarācijā iecerēto darbību. Piedāvātie grozījumi daudzdzīvokļu māju renovācijas programmā paredz finansējumu uzsākt tikai 2009. gadā. Salīdzinot ar apstiprināto programmu, samazināti programmas sasniegšanas rādītāji. Grozījumi paredz finansējuma samazinājumu valsts atbalstam programmas īstenošanai no 6,92 uz 5,6 miljoniem. Komiteja uzskata, ka neveiktie pasākumi daudzdzīvokļu māju renovācijas jomā veicinās strauju siltumenerģijas tarifu pieaugumu, kā arī inflāciju, tādēļ šīs programmas īstenošanai finansējums nevis jāsamazina, bet jāpalielina. Finansējumam ir jābūt ne mazākam par 6,92 miljoniem latu. Komiteja uzskata, ka šāds finansējums jāparedz gan 2009., gan 2010. gadā, ja valsts šādu finansējumu nevar atļauties, tad programma jāturpina arī 2011. gadā.
Izskatot aktivitāti “Sociālo dzīvojamo māju siltuma noturības uzlabošanas pasākumi”, kur paredzēts ERAF finansējums 6,9 miljoni latu, komitejai izdevās panākt, ka no tās netiek izslēgtas pašvaldības, kuras pakļautas stabilizācijas procesam. Nevaram atbalstīt to, ka atbalstu saņems tikai tās pilsētu pašvaldības, kas sociālās mājas reģistrējušas līdz 2007. gada 1. jūlijam. Prognozes liecina, ka plānoto ES atbalstu saņems tikai 41 – 43 sociālās mājas no 84. Vai tiešām valsts uzskata, ka, paaugstinoties inflācijai un pazeminoties iedzīvotāju dzīves līmenim un īstenojot totālo algu iesaldēšanas politiku, maznodrošināto iedzīvotāju skaits samazināsies un visā plānošanas periodā (no 2007. līdz 2013. gadam) sociālās mājas nebūs pašvaldību aktualitāte?
Komiteja uzskata, ka nepietiekams valsts atbalsts energoefektivitātes pasākumu veikšanā radīs papildu avotus inflācijas palielināšanai. Liekas, ka valdībai ir izdevīgi atturēties no jebkuru programmu īstenošanas, piesedzoties ar pretinflācijas apkarošanas plānu, taču šīs bezdarbības rezultātā inflācija nevis pazeminās, bet gan paaugstinās.
Publiskā un privātā partnerība un privatizācija
Atskaites periodā, organizējot sarunas ar Ekonomikas ministriju, komiteja aicināja paplašināt Koncesiju likuma darbības jomu un, izstrādājot PPP jumta likumu, radīt tiesisku regulējumu ne tikai koncesijai, bet arī pieejamības līgumiem.
Komiteja ierosināja definēt PPP veidus, paredzot, ka ir koncesijas līgums, par ko maksā galalietotājs, un ir pieejamības līgumi, par ko maksā publiskais sektors, piemēram, bērnudārzu izbūves gadījumā – galalietotājs – pašvaldība, kas maksā ikgadēju maksājumu par to, ka tai ir pieejams šis pakalpojums. Diskusija par šā likuma tālāku virzību atsākusies šā gada aprīlī, jo atkal darbojas valdības izveidotā darba grupa. Jāatzīmē, ka vairāki komitejas priekšlikumi šajā likumprojektā ir iekļauti, piemēram, par konkursa dialoga formu, definēta institucionālā partnerība, kas iespējama, nodibinot jaunu kapitālsabiedrību vai arī pārveidojot valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrību. Atsaucoties uz komitejas priekšlikumiem, likumprojekts tiek pārstrādāts par publiskās un privātās partnerības likumu, kur izvērtēts ne tikai koncesijas gadījums, kad par sniegto maksājumu maksā galalietotājs, bet arī definēti gadījumi, kad pie līdzvērtīgu risku pārdales maksā publiskā persona. Komiteja papildus norāda, ka būtu nepieciešams pārskatīt PVN jautājumu attiecībā uz PPP projektiem, kā arī par papildu procedūru, ja PPP attīstības iniciatīva nākusi no privātā partnera puses.
Ar gandarījumu jāatzīmē, ka pagājušajā gadā vairāki komitejas darba grupas priekšlikumi ir akceptēti Privatizācijas pabeigšanas likumā. Esam panākuši, ka:
no likuma 22. panta izslēgta norma par neapbūvēta zemesgabala nomas līguma termiņu, kas nedrīkst būt mazāks par 12 gadiem. Šā panta grozījumā noteikts, ka zemesgabala nomniekam rodas tiesības prasīt attiecīgā apbūvētā zemesgabala nodošanu atsavināšanai, ja visas nomas līgumā paredzētās ēkas un būves uz šā zemesgabala ir uzceltas un nodotas ekspluatācijā;
pagarināti privatizācijas priekšlikumu izskatīšanas termiņi;
precizētas pašvaldību tiesības rīkoties ar objektu, par kura privatizēšanu pašvaldība pieņēmusi atteikumu. Pašreizējā likuma redakcijā pašvaldībām bija liegts šo īpašumu atsavināt ātrāk par trim gadiem, bet grozījumi paredz, ka šie ierobežojumi nav attiecināmi uz gadījumiem, ja:
īpašums tiek ieguldīts kapitālsabiedrībā;
īpašums tiek mainīts;
īpašums tiek nodots bez atlīdzības valstij un pašvaldībai;
pašvaldības var veidot neapbūvētu zemesgabalu apmaiņas fondu;
valsts vai pašvaldības var izveidot neapbūvētu zemesgabalu apmaiņas fondu. Rīcību ar fondā iekļautajiem zemesgabaliem, mainot tos ar citām personām piederošu nekustamo īpašumu, regulēs MK noteikumi;
gadījumos, ja zemesgabala sadalīšanas rezultātā kāds no veidojamiem zemesgabaliem ir mazāks par pašvaldības saistošajos noteikumos atbilstoši lietošanas mērķim paredzēto minimālo zemesgabala platību vai tā konfigurācija nepieļauj attiecīgā zemesgabala izmantošanu atbilstoši apstiprinātajam teritorijas plānojumam, vai no šā zemesgabala nav iespējams nodrošināt piekļūšanu ceļam vai ielai, zemesgabalu nesadala un to izpērk visā personai pastāvīgajai lietošanai piešķirtajā platībā (šādi nosacījumi piemērojami arī tad, ja persona zemi neizpērk, bet nomā);
zemes nomas pirmtiesības personai jāizmanto viena gada laikā no zemes pastāvīgās lietošanas tiesību izbeigšanās. Ja šajā termiņā persona šīs tiesības neizmanto, pašvaldība pieņem lēmumu par attiecīgās zemes izmantošanu zemes reformas pabeigšanai.
Būvniecība
Komiteja nav atbalstījusi grozījumus Būvniecības likumā, kas nosaka, ka gadījumā, ja vietējai pašvaldībai nav spēkā esoša teritorijas plānojuma, pēc 2007. gada 31. decembra pašvaldība nav tiesīga izskatīt jaunas būvniecības vai rekonstrukcijas ieceres. Komiteja atzīst, ka tādā gadījumā vismaz trešdaļai pašvaldību varētu apturēt būvniecības procesu un tiktu īstenots valdības iecerētais “Ķekavas sindroms”. Komiteja nav atbalstījusi valdības informatīvo ziņojumu “Par priekšlikumiem konkurences apkarošanas veicināšanai būvniecības tirgū”, kas tika balstīts uz novecojušiem datiem un liecina, ka valsts izvēlējusies centralizētu pieeju konkurences samazināšanai, kas nenovedīs pie vēlamā rezultāta. Komiteja kategoriski iebilst pret ziņojumā pausto ideju organizēt centralizēto iepirkumu būvniecības nozarē un uzskata, ka galvenais uzdevums ir nevis konkurences veicināšana, bet gan pasūtītāju aizsardzība pret dempinga cenām. Komiteja nav panākusi vienošanos ar Ekonomikas ministriju par grozījumiem Vispārīgajos būvnoteikumos, kas paredz, ka pašvaldību finansētajiem projektiem var piemērot apvienoto projektēšanas un būvdarbu procedūru, ja būvniecības izmaksas nepārsniedz 300 000 latu.
Komiteja nav atbalstījusi MK noteikumu projektu “Elektronisko sakaru tīklu ierīkošanas un būvniecības kārtība” un neatbalsta šā normatīvā akta tālāku virzību, jo tajā ir nesamērīgi daudz neatbilstību ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, tajā skaitā Būvniecības likumu un Vispārīgajiem būvnoteikumiem. Noteikumu projekts neparedz pašvaldības atzinuma saņemšanu par būvniecības ieceres atbilstību teritorijas plānojumam un plānošanas un arhitektūras uzdevuma saņemšanu, kā arī nosaka, ka būvniecības īstenošanas uzsākšanai nav nepieciešama pašvaldības izsniegta būvatļauja. Šādai procesuālai kārtībai komiteja nepiekrīt. Pamatojoties uz komitejas iebildumiem, normatīvā akta projekts ir noraidīts un tiek pārstrādāts.
Pašvaldību regulatori un vienotais universālais pakalpojumu modelis
Tehnisko problēmu komitejas ietvaros turpina darboties pašvaldību regulatoru darba grupa. Komiteja uzskata, ka jāsaglabā pašreizējā divu veidu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas sistēma, atdalot valsts līmenī regulējamās nozares no pašvaldību līmenī regulējamām nozarēm. Šāds modelis saglabājams līdz pašvaldību reģionālās reformas pabeigšanai. Paradoksāli ir tas, ka valdība viena līmeņa regulatora izveidošanā redz izeju no pieaugošās inflācijas.
Komiteju satrauc straujā pakalpojumu tarifu pieaugumu lavīna, kam SPRK līdz šim nav spējusi rast ekonomiski un sociāli motivētu pretsparu.
Komiteja nav atbalstījusi koncepciju par vienota universālā pakalpojuma modeļa ieviešanu. Šī koncepcija paredz universālo pakalpojumu piemērot elektronisko sakaru, pasta pakalpojumu un elektroenerģijas apgādes nozarē. Universālā pakalpojuma lietotāju mērķgrupas ir mazaizsargātās mājsaimniecības (43,1 tūkst. mājsaimniecību), ģimenes ar trim un vairāk bērniem un invalīdi. Koncepcija paredz, ka pašvaldības, piešķirot trūcīgas mājsaimniecības statusu uz noteiktu laiku, norāda, kurš mājsaimniecības loceklis no kura universālā pakalpojuma komersanta saņems atbalstu elektronisko sakaru pakalpojumiem un elektroenerģijas apgādei, un ievada informāciju UP lietotāju bāzē.
Sagatavojot šādu datu bāzi, tiks izmantoti pašvaldību sociālo dienestu rīcībā esošie dati. Paredzēts, ka pašvaldības turpinās noteikt trūcīgās mājsaimniecības statusu. Koncepcijā norādīts, kurš trūcīgās mājsaimniecības loceklis saņems atbalstu. Komiteja atzīmē, ka vairums pašvaldību sociālajiem dienestiem un aģentūrām nav savas elektroniskās datu bāzes, līdz ar to koncepcija nesniedz atbildi, kas konkrēti nodrošinās sistēmas administrēšanu un finansēšanu starp pašvaldību sociālajiem dienestiem un Labklājības ministriju un tās padotajiem dienestiem. Nav pieļaujams, ka taps kārtējā koncepcija bez sistēmas administrēšanas, ieviešanas un uzturēšanas izmaksu izvērtēšanas. Komiteja pieprasa šo jautājumu risināt kopā ar Labklājības, e–lietu un Ekonomikas ministriju.
Enerģētika
Siltumapgādes jautājumos komiteja galvenokārt sadarbojas ar Latvijas Siltumapgādes uzņēmumu asociāciju LSUA, Latvijas Pilsētu savienību, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru LIAA, jaunizveidoto Būvniecības, enerģētikas un mājokļu valsts aģentūru BEMVA un Rīgas Enerģētikas aģentūru REA. Saeimā pēc trīs gadu garām diskusijām pieņemts viduvējas kvalitātes Energoefektivitātes likums, turpinās ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda sadales peripetijas.
Beidzot izdevies Saeimas deputātus pārliecināt par grozījumiem Enerģētikas likuma 50. pantā, paredzot ēku un būvju īpašniekiem tiesības izvēlēties izdevīgāko siltumapgādes veidu, ievērojot attiecīgās pašvaldības izdotos saistošos noteikumus. Tādējādi pēc sešu gadu cīņas ar lokālo siltumapgādes katlu tirgoņu lobiju izdevies panākt, ka pašvaldības pašas var lemt par centralizētas siltumapgādes lietderību savā teritorijā.
Tehnisko problēmu komitejas ietvaros analizēta “Latvenergo” rīcība projekta “Par elektrībai nepieslēgtajām ēkām” gaitā, kas pēc izreklamētā sākuma diemžēl apsīkusi no tīklu operatoru puses. Tas pats sakāms par darbu jautājumā par “bezīpašnieka elektrotīkliem”. Apzināti 867 objekti, noteikta to dislokācija pa tīklu rajoniem, izstrādāti varianti, kā šos objektus legalizēt un nodot “Latvenergo” īpašumā, taču jūtamas virzības šo jautājumu risināšanā nav.
Atsevišķi atzīmējams neveiksmīgais ES pasākums ar CO² kvotu tirgus izveidošanu, kas jau radījis un vēl draud ar ievērojamiem sarežģījumiem turpmākajos gados siltumenerģijas apgādē. Šo jautājumu risināšanā komitejas iebildes un ieteikumi netika ņemti vērā.
Strauji sadārdzinoties enerģijas cenām, beidzot pa īstam aktivizējies darbs energoefektivitātes sektorā – pieņemts likums, apstiprinātas pamatnostādnes, sacerēts rīcības plāns, taču valsts aparāta inerces dēļ finansējuma nodrošinājums turpina stagnēt. Komiteja atzīst, ka ES Kohēzijas fonda piesaiste aktivitātēm “Pasākumi centralizētās siltumapgādes sistēmu efektivitātes paaugstināšanai” (42,3 miljoni latu) un “Atjaunojamo energoresursu izmantojošu koģenerācijas elektrostaciju attīstība” (17,345 miljoni latu) ir vairāk nekā nepietiekama. Nav saprotams, kāpēc no pasākumiem siltumapgādes sistēmu efektivitātes paaugstināšanai tiek izslēgtas enerģijas ražotnes ar ražošanas jaudu mazāku par 1 MW un finanšu aprēķinos netiek ņemta vērā inflācija. Komiteja iebilst arī par aktivitāti “Atjaunojamo energoresursu izmantojošo koģenerācijas elektrostacijas attīstība”, jo uzskata, ka pirmām kārtām jāatbalsta tie desmit rajoni, kur nav pieejama dabasgāze.
Ar gandarījumu jāatzīmē, ka pēc ilgām diskusijām ar Ekonomikas ministriju komiteja panākusi, ka ir sagatavoti un valdībā akceptēti grozījumi MK 2001. gada 3. jūlija noteikumos nr. 297 “Noteikumi par regulējamiem sabiedrisko pakalpojumu veidiem”. Grozījumi paredz, ka sašķidrinātās naftas gāzes sadale no virszemes un pazemes tvertnēm pa cauruļvadiem līdz ievadam daudzdzīvokļu ēkā tiks pakļauta regulējamai nozarei. Tādējādi novērsta sašķidrinātās gāzes operatoru patvaļa pakalpojumu sniegšanā un neveiksmīga biznesa seku uzvelšana uz pašvaldību pleciem. Neapšaubāmi, tas ir tikai pussolis šīs nozares sakārtošanā, tādēļ priecājamies, ka šīs problēmas risinājums nonācis līdz Saeimas Tautsaimniecības komisijas kompetencei.
Atkritumu apsaimniekošana
Komiteja četrās sēdēs sagatavojusi priekšlikumus likumprojektam “Grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā”. Diemžēl jāatzīmē, ka vairākas normas šajā likumā neatbilst pašvaldību interesēm. Mūsuprāt, pilnīgi nesaprotama ir norma, ka pašvaldībām pirms saistošo noteikumu izdošanas par atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu jāsaņem Vides ministrijas atzinums par noteikumu atbilstību valsts un reģionālajiem atkritumu apsaimniekošanas plāniem. Esam panākuši, ka likumā noteikts, ka zemes īpašniekam, kura īpašuma teritorijā radīti atkritumi, ir pienākums nodrošināt vietu atkritumu konteineram un tā komersanta transportlīdzekļu piekļuvi atkritumu savākšanas punktam vai vietai, kurš nodarbojas ar atkritumu apsaimniekošanu un noslēdzis līgumu ar pašvaldību par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. Atbalstīts komitejas priekšlikums, ka personas, kas atbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu ir publisko iepirkumu pasūtītāji, var neveikt sadzīves atkritumu savākšanas un pārvadāšanas publisko iepirkumu, bet ar komersantu, kuru šajā pantā noteiktajā kārtībā izvēlējusies vietējā pašvaldība, slēgt līgumu par sadzīves atkritumu savākšanu un pārvadāšanu. Taču bažas izraisa grozījums likumprojekta 15. panta (6) daļā, kas nosaka, ka atkritumu radītājiem, kuri atbilstoši normatīvajiem aktiem atbrīvoti no dabas resursu nodokļa maksāšanas par atsevišķu veidu atkritumu apsaimniekošanu vai kuri piedalās atsevišķu veidu atkritumu apsaimniekošanas sistēmās, ir tiesības ar sadzīves atkritumu savākšanas un pārvadāšanas komersantu, kuru izvēlējies pats atkritumu radītājs, slēgt līgumu par šķirotu sadzīves atkritumu savākšanu un pārvadāšanu, par to informējot vietējo pašvaldību. Komiteja uzskata, ka šāda norma ierobežo pašvaldību kompetenci atkritumu apsaimniekošanas jomā.
Par komitejas darba organizēšanu
Komiteja uzskata, ka tās darbības uzlabošanai jāturpina sadarboties ar Latvijas Lielo pilsētu asociāciju, Pilsētu savienības valdi, Latvijas Pagastu apvienības valdi, rajonu padomēm un novadiem. Komiteja ar gandarījumu konstatē, ka pieaugusi pašvaldību aktivitāte atzinumu sniegšanā par izskatāmajiem jautājumiem. Vienlaikus Tehnisko problēmu komiteja atzīst, ka jāuzlabo darbs izskatāmo jautājumu izpildes kontroles nodrošināšanā un jāveicina pašvaldību labās prakses piemēru popularizēšana.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017