Rīga 4°C, apmācies, bez nokrišņiem, DR vējš 5m/s
Otrdiena, 2024. gada 23. aprīlis 15:31
Vārda dienas: Georgs, Jurģis, Juris
Staburaga pagasts atrodas apmēram pusceļā starp Aizkraukli un Jēkabpili, tomēr augstākas varas to griezušas un arī turpmāk vēlas griezt uz dienvidiem, kaut gan viņiem pašiem labāk tiktos atgriezties Sēlpils pusē.
Vecais Seces un Sēlpils robežakmens, kas saglabājies ceļa malā pie Staburaga mājām, kur tagad saimnieko Staburaga piemiņas glabātāji un arī akmeņu kolekcionāri rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks.
Vispirms ar akmeņiem sācis aizrauties Kaijaka kungs, kad pirms daudziem gadiem Krimā atradis pirmo “cauro” akmeni. Tie nesot laimi, tikai jāzina, vai meklēšana jāpārtrauc tad, kad rokā pāra vai nepāra skaitlis. Kaijaka kungs gan to pateica, bet visu jau nevar uzreiz atklāt – atbildi meklējiet paši!
Īpaši interesants eksponāts “Staburaga” saimnieku kolekcijā ir šis akmens – atgādina Latvijas kontūras, vai ne?
Rakstnieku pāris, kas mājas “Staburags” par savām sauc jau vairāk nekā 30 gadus, iekārtojuši šeit Staburaga istabu un uzņem ciemiņus vai katru dienu.
Ne kā viesi, bet jau kā savējie rakstnieku mājās kļuvuši kora “Staburags” vīri, kuri katru rudeni te kopā ar rakstniekiem atklāj jauno kora sezonu. Mārai Svīrei viņi piešķīruši Staburadzes goda nosaukumu – tāds ir tikai trim sievietēm: kora diriģentei Mārai Batragai, Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai un rakstniecei Svīrei.
Pirms gandrīz pusgadsimta Daugavas dzelmē tika nogremdēta viena no Latvijas skaistākajām vietām – teiksmām un leģendām apvītā raudošā Staburaga klints. Stāsta, ka senie sēļu karavīri pirms došanās kaujā apmazgājuši ieročus avotā un pēc kaujām ar šo ūdeni dziedējuši brūces un ievainojumus. Staburaga klints arī simbolizējusi latviešu dziesmoto garu, bet tagad tā ir mūsu tautas ciešanu un apslēpto cerību simbols.
Deviņus metrus zem ūdens līmeņa atrodas tas, kas palicis pāri no 18,5 m augstās klints. Tieši pretī nogrimušajai klintij atrodas māja “Staburags”, kas pieder Mārai Svīrei un Vladimiram Kaijakam. Rakstnieku pāris no agra pavasara līdz vēlam rudenim katru rītu kā īsti “roņi” mēro šos pakāpienus, lai izpeldētos Daugavā, un Kaijaka kungs šeit izvilcis arī tādus lomus, par ko viņu var apskaust pat rūdīti makšķernieki.
Tiešām pārbaudīts, ka līdz Staburagam no norādes zīmes ir 275 soļi, bet takas “MĪTA” nosaukums, ko izdomājuši Staburaga bērni, nozīmē mīļo taku.
Līdzās rakstnieku Svīres un Kaijaka mājām ir iemīļotā “Dieva auss” – piemiņas zīme Staburagam, ko 2001. gadā izveidojusi tēlniece Solveiga Vasiļjeva. Stāsta, ka “Dieva ausī” esot jāiečukst kāda vēlēšanās – tad tā piepildoties. Staburaga un Sēlpils pagasta vadītāji vienā mutē apgalvo, ka viņiem slepenā vēlēšanās ir līdzīga – kaut uz Sēliju reiz vestu asfaltēts ceļš!
Latvijas brīvvalsts laikā pie tagadējām Staburaga mājām Meža dienās tika iestādīts ozoliņš par godu Prezidentam Kārlim Ulmanim un birztaliņa nosaukta par Vienības birzi. II pasaules karā vācu armija birzi daļēji iznīcināja, tāpēc 1995. gadā tā atjaunota un pārdēvēta par Draudzības birzi.
1995. gadā savu kociņu Draudzības birzī kopā ar Staburaga mazpulcēniem iestādīja toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis un arī paši “Staburaga” saimnieki M. Svīre un V. Kaijaks. Pērn tiem pievienojās arī Vairas Vīķes–Freibergas un Valda Zatlera ozoliņš. Draudzības birzi krāšņāku dara dienziedes, ko dāvinājis selekcionārs Jānis Vasarietis, kurš pārcēlies uz šejieni un kļuvis par īstenu staburadzieti.
Liepavota tāpat kā Staburaga klints vairs nav, bet ikviens šeit, dzejnieces Kaldupes vārdiem runājot, var trīsreiz paklanīties Daugavkrastam tai vietā, kur bij’ Liepavota sākums.
Agrākajā Dziesmu svētku parkā 1940. gadā uzstādīja tēlnieces Aleksandras Briedes granīta skulptūru “Daina”, kas diemžēl 1975. gadā tika sabojāta. Tagad Vīgantes parkā redzamā Daina ir iepriekšējās līdziniece, ko tēlniece izveidoja no jauna.
Vairāk nekā 12 ha lielajā Vīgantes parkā ir arī trīs dīķi, no kuriem savulaik ņemts ūdens alus darīšanai, bet daļu parka ietver laukakmeņu mūra žogs. Staburaga pagasta padome par apvienošanās naudu bija iecerējusi uz bijušajām muižas klēts drupām būvēt jaunu administratīvo centru, bet ministrija to neatzina par nepieciešamāko infrastruktūras objektu. Vīgantes parks ir gan postīts, gan daļa tā appludināta, zem ūdens atstājot veco estrādi, kur notikuši Dziesmu svētki. Tagadējā uzcelta pirms 18 gadiem un patlaban piedzīvo “atdzimšanu”.
Staburaga pagasta “Skudrās”, kur dzīvojis komponists Pēteris Barisons, iekārtots viņa piemiņas muzejs.
Barisona muzejā saimnieko Jadviga Bukša un bieži iegriežas arī komponista dēls Gunārs Barisons.
Mēmo klaviatūru topošais komponists, būdams vēl puika, meistarojis pats, lai trenētu pirkstu veiklību.
Muzejā saglabātā afiša liecina, ka 1947. gada Dziesmu svētkos Staburagā Barisons bijis galvenais diriģents, bet viņa komponēto “Dziesmai šodien liela diena” kā svētku himnu kori dzied vēl tagad. Pa ceļam uz Sēlpils kapsētu jābrauc garām Pētera Barisona priedei un piemiņas akmenim, kas uzstādīts tieši tajā vietā, kur aprāvās komponista dzīve. Netālu pie Oļu mājām piemiņas akmens ir Pēterim Rizgam – biškopības un putnkopības pamatlicējam Latvijā.
Sēlpils pagastmāja, kas izvietojusies vienā ēkā ar kultūras namu un bibliotēku, astoņsimtgadi uzziedināja arī savā tiešā tuvumā.
Pie Sēlpils administratīvā nama aug arī divi pamatīgi valriekstu koki, taču pieaugušie smej, ka gatavus riekstus tajos neesot redzējuši – skolasbērniem labi smeķējot arī zaļie.
Sēlijas centrā ir piemineklis kolhoza “Sēlija” ilggadējam vadītājam Oskaram Valdmanim, un arī ielai dots viņa vārds. “Sēlija” tika izveidota 1947. gadā, un tā bija otrā kopsaimniecība Latvijā tūlīt aiz slavenās “Nākotnes”.
Raiņa klubs pagājušā gadsimta sākumā bija īsts kultūras centrs ar dzejas vakariem, izrādēm, kvēlām runām. Arī tagad te noris aktīva sabiedriskā dzīve, un, ieskandinot “Sēlpils 800” pasākumu norisi, janvāra sākumā Raiņa klubā notika Sēlpils novada muzeja izveidošanas 25. gadadienai veltīts sarīkojums. Kopā ar Lietuvas Rokišķu un Jēkabpils rajona padomi sēlpilieši iesaistījušies INTERREG projektā par koka mantojuma prezentēšanu reģionālā tūrisma attīstīšanā un izveidojuši Raiņa klubu par koka amatniecības centru.
Raiņa klubā – muzejā eksponāti stāsta gan par seno sēļu pili, gan jaunāku vēsturi un notikumiem Sēlpils dzīvē.
Raiņa klubā ierīkotas lieliskas izstāžu zāles. Patlaban te apskatāmi darbi, kas tapuši nesenajā mākslinieku plenērā jūnija beigās.
Sēlpils baznīca ir īsts rūpju bērns, jo tās atjaunošana nesokas tik riti, kā gribētos. 18. gadsimtā šeit gara dzīvi savās rokās turējis Vecais Stenders, bet pašlaik dievkalpojumi notiek brīvā dabā, jo dievnams joprojām stāv bez jumta.
Zvejnieklīcis Sēlpilī ir tradicionāla pasākumu rīkošanas vieta – te sēlpilieši ielīgo Jāņus, jūlija pēdējā sestdienā rīko Daugavas svētkus, iekļaujot programmā gan kultūras pasākumus, gan makšķerēšanu, sporta spēles, zolīti, autofigurālo vadīšanu un virves vilkšanu, gan dažādas atrakcijas, konkursus un stafetes bērniem un pusaudžiem, un, protams, lustējas zaļumballēs. Iepretim Daugavā slejas drupas no senās sēļu pils, kas agrāk stāvējusi augstā uzkalnā, nevis ūdenī.
Sēlpils vārdu godā gan pagasta jauktais koris, gan deju kolektīvs “Sēļu zeme”, gan arī veikals Sēlpils centrā.
Sēlpils pagasta padomes priekšsēdētāja Jāņa Bites mājas atrodas netālu no Vīķa ezera, kurš, kā stāsta teika, šurp atnācis pa gaisu. Viņa ģimenei gan nekas nav nokritis no gaisa, bet vākts un krāts ar lielu rūpību un mākslinieciski lietā likts.
Saimnieks ir lepns, ka prot visus zemnieka darbus un savāktos darbarīkus, kas izkārtoti kā muzejā, nav vis mangojis no svešiem lauciniekiem, bet saglabājis tikai no saviem senčiem.
Staburaga kolēģi Ainu Ķīsi Sēlpils priekšnieks gan sola izvizināt savās ragavās tikai tad, ja viņa arī turpmāk paliks tikpat laba sadarbības partnere.
“Ahā, tātad Jāņa dzimtas sievas zinājušas, ka Sēlpils no Jēkabpils nekur tālu prom netiks, tādēļ pēc pievienošanas Salai šis tautastērps jaunā novada dāmām būs pašā reizē,” spriež staburadziete.
Jāņa Bites sieva Maija skolo mazos māksliniekus, bet pašai viņai patīk apgleznot zīdu.
Un tas ir Bišu zilais, kurš cienīgs ieņemt pašas augstākās vietas Latvijas trušu saimē.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017