Rīga 15°C, skaidrs, bez nokrišņiem, D vējš 1m/s
Pirmdiena, 2024. gada 20. maijs 04:18
Vārda dienas: Salvis, Selva, Venta
30. augustā ar sarīkojumu Talsu rajona Laucienes estrādē sākās konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts 2008” noslēguma pasākumu tūre. Šogad konkurss notika jau 14. reizi, un tā devīze bija “Sakopts pagasts – dāvana Latvijai”. Kurzemē par šāgada sakoptākā pagasta godu sacentās četri: Kuldīgas rajona Nīkrāces, Liepājas rajona Rucavas, Saldus rajona Lutriņu un Talsu rajona Laucienes pagasts.
“Šovakar pārtapsim par māksliniekiem un visi kopā veidosim visskaistāko Kurzemes novada ainavu. Mācīsimies tajā iezīmēt nevis vējus un caurvējus, bet gan mūspuses liepas un ozolus. Mācīsimies tajā iezīmēt savas bēdas un priekus. Mācīsimies aizturēt elpu, pirms vārdā nosauksim savus pagastus. Mācīsimies saskatīt cits cita veikumu. Sumināsim un godināsim savus ļaudis,” – tā pasākuma dalībniekus Laucienē uzrunāja mājasmāte pagasta padomes priekšsēdētāja Ina Jurkeviča, aicinot dažu stundu laikā uzzīmēt skaistākās Kurzemes glezniņas ar katrai vietu raksturīgāko.
Nīkrāce
Šovasar nīkrācieši svinēja apaļu jubileju – 755 gadus, kopš dokumentos pirmoreiz minēta Dzelda – tagadējais Nīkrāces pagasts. Astoņu gadsimtu laikā tā teritorija dalīta un savienota, no jauna pārsaukta, piederējusi gan kuršiem, gan vācu ordenim, gan Aizputei un Kuldīgai, gan Saldum un Skrundai. Neizdzēšamu lappusi Latvijas vēsturē nīkrācieši ierakstījuši ar pulkveža Oskara Kalpaka vārdu, jo 1919. gadā viņa vadībā tieši no šejienes Latvijas armija uzsāka savu atbrīvošanas gājienu. Pērn ceļu sazarojumā brīvības cīņu dalībnieka Pauļa Blūma dēls Jānis uzcēlis akmens sienu kā piemiņas zīmi Latvijas atbrīvotājiem. Savukārt dažus kilometrus tālāk iepretim pagriezienam uz Dzeldu atrodas cits memoriāls – Brāļu kapu ansamblis, kurā ir tēlnieces Līvijas Rezevskas veidotā skulptūra “Pieta”, ko nīkrācieši sauc par “Māmuļu”.
Gatavojoties Nīkrāces jubilejai, pagastā šogad daudz pārmaiņu, un pašvaldība ielikusi ne mazums līdzekļu infrastruktūras sakārtošanā – vairākām daudzdzīvokļu mājām nomainīti jumti, nokrāsotas fasādes, nobruģēts laukums centrā un gājēju celiņi, ierīkots arī apgaismojums un tiek apzaļumota apkārtne. Jaunu izskatu ieguvusi padomes ēka, kur izremontēti kabineti un laulību zāle, kuras dēļ uz Nīkrāci laulāties brauc arī no citiem pagastiem. Par ieguldījumu sava pagasta attīstībā un sakoptībā ar konkursa Atzinības rakstu atzīmēti vairāki pašvaldības darbinieki: sociālā dienesta vadītāja Santa Knopkena, kultūras darba organizatore Gita Johansone, ceļu uzturēšanas un labiekārtošanas speciālists Rolands Zuntmanis, pagasta padomes attīstības speciāliste Kristīne Vērdiņa, komunālās saimniecības vadītājs Valdis Pēda un, protams, pagasta padome ar priekšsēdētāju Santu Lencbergu priekšgalā. Taču Nīkrāces turību vairo uzņēmējdarbība, un tā nav tikai tradicionālā laukkopība vai lopkopība, bet arī kokapstrāde, pārtikas ražošana un tūrisms, kurā savu artavu dod gan Lēnu katoļu baznīca, kas kopš pērnā rudens atvērta augu diennakti, gan iecienītie atpūtas namiņi pie Ventas, viesu māja Slugās, vērienīga atpūtas kompleksa izveide uzsākta zemnieku saimniecībā “Lankalni”. Pagasta padome sadarbībā ar citām novada pašvaldībām izstrādājusi ūdenstūrisma un velotūrisma maršrutus.
Laucienē tika sumināti vairāki Nīkrāces uzņēmēji. Kā pirmo konkursa rīkotāji sveica z/s “Lankalni” īpašnieku Juri Jaunzemu, kurš no nelielas gaļas pārstrādes ražotnes 15 gadu laikā pratis izveidot tādu saimniecību, kuras produkcija pazīstama arī aiz Latvijas robežām, turklāt “Lankalnu” peļņa pērn bijusi septiņreiz lielāka nekā iepriekšējā gadā un apgrozījums – vairāk nekā četri miljoni latu. Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Artūrs Bertholds pasniedza Jurim Jaunzemam speciālbalvu par nacionālās pašapziņas celšanu. Pēc viņa uz Laucienes estrādes kāpa arī citi Nīkrāces pagasta darbarūķi: zemnieku saimniecības “Kalna Ventinieki” saimnieki Līvija un Ainis Ancāni, kuri veiksmīgi uzsākuši jaunas nozares uzņēmējdarbību, z/s “Kātiņi” īpašnieks Alvis Kātiņš, kuru atzīmēja par nozaru dažādošanu uzņēmējdarbībā un gardu zemeņu audzēšanu, z/s “Ventaskrasti” saimnieki Benita un Andris Lielāmeri, kuri nodarbojas ar graudkopību un mežsaimniecību, prot savai saimniecībai piesaistīt dažādas investīcijas, turklāt izmanto videi labvēlīgas lauksaimniecības metodes, jo viņu teritorijā atrodas bioloģiski vērtīgas pļavas.
Esejā par savu pagastu Ārija Liepa rakstījusi: “Nīkrāces jaunā paaudze šogad varēja pārdomāt un izvērtēt, kā no maziem sīkiem darbiņiem rodas aizvien lielāki. Savas domas viņi izteica domrakstā par to, kas kurš ir – dabas sargātājs vai postītājs. Te izpaudās jaunās paaudzes attieksme, kas vēlāk pārtapa par apzinīgu piedalīšanos skolas un pagasta sakopšanas talkās.”
Konkursa Atzinības raksts par radošu ieceru un ideju īstenošanu tika pasniegts pamatskolas direktorei Ingai Flugrātei. Nīkrāces skoliņa, kas 1996. gadā tikusi pie jaunas ēkas, piedalās dažādos projektos. Šopavasar Skrundas novada un Nīderlandes fonda KNHM konkursa “Darīsim paši!” ietvaros ierīkota atpūtas un rotaļu telpa “Alises brīnumzeme”, ar nīderlandiešu atbalstu pērn tapis “Septiņjūdžu mežs” skolas ābeļdārzā. Nīkrāces pagasta jaunieši pirmie Kuldīgas rajonā ierīkojuši iniciatīvu centru, kur pulcēties un centra vadītājas sociālās pedagoģes Ingas Koļesovas vadībā rakstīt jaunus projektus. Vairāki no viņiem, atbalstot vienu no pašvaldības prioritātēm – tūrisma attīstību, kļuvuši par pagasta jaunajiem gidiem. Augustā Nīkrācē mazāko klašu bērniem tika organizēta vasaras skoliņa, kurā viņus ik dienu sagaidīja pašvaldības darbiniece, kura tobrīd bija pieņēmusi Pepijas Garzeķes vārdu. Gluži likumsakarīgs bija konkursa vērtēšanas komisijas lēmums atzīt nīkrāciešus par labākajiem nominācijā “Bērnam un ģimenei draudzīgs pagasts”. Ministrs Ainars Baštiks, pasniedzot Bērnu un ģimenes lietu ministrijas balvu – piecsimt latus jauniešu iniciatīvu centra materiāli tehniskās bāzes papildināšanai, mudināja nīkrāciešus nākamgad atkal startēt projektu konkursos un palīdzēt arī ar dotācijām. Jāatzīmē arī Nīkrāces pamatskolas mākslas pulciņš, kas Andas Vītolas vadībā radījis jaunu un savdabīgu pagasta prezentācijas objektu – akmeņus, uz kuriem uzgleznots pašvaldības ģerbonis. Tie dāvināti gan Nīkrāces 755. jubilejas svinību viesiem, gan arī konkursa Kurzemes vērtēšanas komisijai.
Rucava
Tikpat lielu gadskārtu šovasar svinēja arī cita Kurzemes vieta – Rucava, kurā apvienoti 18 ciemi un aptuveni pusi teritorijas aizņem dabas liegumi. Pie Rucavas bagātībām pieder Papes dabas parks, Nidas sūneklis – vienīgais purvs Latvijā, kurš atrodas tieši pie jūras, bāka pašā jūras krastā, Nidas oļainā pludmale, Muižas kalns ar dendroloģisko dārzu un netālais Leju Svētavots, pie kura aug Latvijas kuplākā ieva. Rucavā ir vidusskola, kurai 1995. gadā piešķirts Eiropas kultūras mantojuma karogs kā 30. gadu arhitektūras piemineklim, bērnudārzs, mūzikas skola, bibliotēka ar novadpētniecības ekspozīciju, tūrisma informācijas centrs, kultūras nams, sakaru nodaļa, ambulance, aptieka, divas baznīcas un 19 kapsētas. Pagasta centrā izveidotais policijas iecirknis ierīkots, pārbūvējot autobusu pieturu.
Rucavas pagastā darbojas vairāki uzņēmumi, te iegūst un pārstrādā kūdru, Papes ezerā pļauj un sagatavo niedres, uzņēmēji nodarbojas arī ar mežizstrādi un kokapstrādi, vairākās zemnieku saimniecībās audzē lielogu dzērvenes, labi sakoptas ir ogulāju plantācijas, kurās saimnieko dāņu uzņēmums SIA “Baltic Berries”. Jāpiemin arī kūdras fasēšanas uzņēmums – Anda Trumpika kārklu klūgu žogu pīšanas ražotne un privātfirmas “G. M. Koks” atpūtas komplekss “Pūķarags”, bet pavisam pagastā ir sešas viesu mājas.
Piektklasniece Ausma Elza Trumpika par savu pagastu saka tā: – Man patīk dzīvot Rucavas pagastā, jo te ir ļoti skaisti. Rucavā ir daudz ciemu. Mana māja atrodas Meirišķes ciemā, bet skola – Paurupes ciemā. Uz Līkumciemu mēs braucam mellenēs, bet Bajārciemā dzīvo oma. Uz Rucavas muižu braucam peldēties upē, uz Ģeistautiem sēņot, uz Sviļuciemu maijpuķītēs, uz Ķāķišķi meža zemenēs, uz Palaipi braucu ciemos pie draudzenes, uz Zirnāju pēc jāņuzālēm, uz Papes ornitologu staciju braucam skatīties, kā gredzeno putnus, un Papes ezerā no putnu torņa vērojam putnus. Par Rucavas etnogrāfiju, folkloru, valodu, ēdieniem, ciemu nosaukumiem, uzvārdiem un tradīcijām vairāk var uzzināt grāmatā “Rucavā, tur Paurupē…”.
Grāmata “Rucavā, tur Paurupē...” iznāca, pateicoties folkloras kopas vadītājai Sandrai Aigarei. Apkopotie materiāli stāsta, ka Rucavas lauku sētas un sabiedriskās norises kopš laika gala rotājuši ne tikai skaisti zālieni un puķu dobes, bet arī pašu cilvēku tērpi, kas laika gaitā veidoti spilgti un neatkārtojami. Gleznainā un košā Rucava konkursā “Sakoptākais Latvijas pagasts 2008 ” atzīta par labāko nominācijā “Kultūrvides veidošana pašvaldībā”, un vērtēšanas komisijas priekšsēdētāja Ligita Gintere atzīmēja, ka Rucava ir īpaša ar savu tautas tradīciju spēku.
Kultūrvidi šajā pagastā veido gan ēkas, gan cilvēki. Pie pirmajām jāmin Eiropas kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā iekļautā evaņģēliski luteriskā baznīca, kur joprojām atrodas gan 19. gs. altārglezna un divas I. Zeberiņa gleznas, gan Liepājas meistara Jēkaba Jauģieša visapjomīgākais un skaistākais darbs – pirmās latviskā gaumē darinātās ērģeles Latvijā. Papes zvejnieku sētā “Vītolnieki” jau 20 gadus darbojas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāle, kur var apskatīt senās ēkas, zvejnieku darbarīkus, apģērbu un vairāk nekā 1100 gadus vecu vienkoča laivu. Interesanta ekspozīcija no jūras izskalotajām lietām izveidota arī zvejnieksētā “Gaigalas” Nidā. Savā pirmsākumu izskatā saglabājusies etnogrāfiskā māja “Zvanītāji” – ar masīviem dziedu griestiem, lielu saimes istabu, kur ir mūrītis un maizes krāsns, un manteļskursteni ķēķī. Ar mājas īpašnieces Lilitas Patares labvēlību 2000. gadā, gatavojoties vispasaules rucavnieku saietam, māja tika iekārtota kā muzejs ar 19. gs. beigām raksturīgu iedzīvi. Nu jau sešus gadus te saimnieko Rucavas tradīciju klubs, un māja atdzīvojusies pa īstam – šeit notiek vakarēšanas, kurās netrūkst Rucavas dziesmu, tiek gatavots rucavnieku riezis, baltais sviests un sklandrauši, ko vietējie sauc par žograušiem, darināti cimdi un zeķes ar etnogrāfiskajiem Rucavas rakstiem, stellēs top raibie lupatu celiņi, vasarās rīko amatu nedēļas nometnes. “Zvanītājos” var apskatīt arī Pūķu Jāņa mūzikas instrumentu privātkolekciju. Pats viņš joprojām muzicē lauku kapelā “Paurupe”, ko izveidojis kopā ar Imantu Pričinu.
Taču vistālāk pasaulē Rucavas vārdu nesusi etnogrāfiskā grupa, kas darbojas jau vairāk nekā 25 gadus. Pašreiz ansamblī dzied 24 dalībnieki no trīs līdz 70 gadu vecumam, arī Velta Pričina un Staņislava Skudiķe, kuras ir ansamblī kopš pašiem pirmsākumiem. Rucavas dziedošās sievas iepatikās arī konkursa vērtētājiem, tādēļ viņām piešķirta speciālbalva “Pagasta odziņa” un Eiropas Parlamenta deputātes Ineses Vaideres aicinājums apciemot Briseli.
Konkursa Atzinības rakstus saņēma gan vairāki Rucavas “kultūras cilvēki”: kultūras nama direktore Staņislava Skudiķe, tradicionālās kultūras centra vadītāja Anna Strautmale un speciāliste Sandra Aigare, gan pamatskolas direktore Dita Role un biedrības “Jumītis” valdes priekšsēdētāja Valda Stadgale, gan arī sociālā darbiniece Daiga Grenovska, sporta metodiķe Daiga Gabrūna, ģimenes ārste Dzidra Trumpika, pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Bārdulis un Elmārs Bērziņš par pašaizliedzīgu pilsonisko līdzdalību Rucavas pagasta labiekārtošanā, kā arī Rucavas pagasta pašvaldības vadītājs Viktors Čamans.
Lutriņi
Arī trešajai Kurzemes glezniņai – Lutriņu pagastam – vēsture sniedzas tālajā 13. gadsimtā. Par pagastu un tā trim apdzīvotajām vietām Lutriņiem, Lašupi un Namiķiem var lasīt dzejnieka Imanta Ziedoņa grāmatā “Kurzemīte”. Lutriņu pagastā atrodas vairāki dabas un vēstures pieminekļi: Mizaiņu pilskalns ar dobumakmeni, sešus metrus resnais dižozols pie Līču mājām Lašupē, bērzu birzs pie “Pagasta mājas”, ko 1935. gadā stādījuši aizsargi un jaunsargi, Ķirmes (Ķieru) kalns, Lutriņu skolas parks, kurā aug arī divi valriekstu koki, korķa koks un ap 150 gadu vecs skābardis, Eiropas kultūras mantojuma sarakstā iekļautās Lašupes dzirnavas, atjaunotā Pakuļu spēkstacija Lašupē un citi.
No Lutriņu pagasta nākušas vairākas ievērojamas personības: J. Rozentāla prēmijas laureāti Kungu ģimene – karikatūrists un gleznotājs Elmārs Kungs, rotkale Milda Kunga un dizainere un tautas daiļamata meistare Ieva Kunga, audēja Ausma Lakstīgala, koka daiļamatnieks un masku meistars Gunārs Olbačevskis un vārdu meistars pagasta padomes priekšsēdētājs Aivars Kaņeps. Viņš pats rakstījis eseju konkursam, un tā vislabāk raksturo gan pašu vadītāju, gan viņa pašvaldību.
Katram no mums diena sākas citādāk – katram ar savām izjūtām. Manas rīta domas ir par Lutriņiem, un savos agra rīta nomoda sapņos es uzburu pagasta rītdienu. Sirds sajūtas, ar kādām vakarā dodos gulēt, noteikti atšķiras no tām, ar kurām pamostos – arī vilšanās un sarūgtinājums ir mana darba daļa, kas tomēr liek saņemties un nepazaudēt nospraustā ceļa orientierus. Un tad jau atkal klāt jauns rīts ar jaunām rīta domām. Šīs rīta izjūtas krūtīs uzbango piederību – piederību kaut kam vienreizējam, piederību savai vietai šajā lielajā pasaulē, piederību sava pagasta saimei. Esmu neizsakāmi laimīgs tai piederēt un bezgala lepns par Lutriņu pagastu un tā ļaudīm.
Lutriņu pagasts apvieno trīs ciemus, un katru gadu kādā no tiem rīkojam svētkus, lai vienotu kopīgam mērķim visus pagasta iedzīvotājus. Pagājušā gada augustā Lutriņi svinēja savas pastāvēšanas 185. jubileju. Tie bija pirmie svētki Lutriņu vēsturē, kad sirds dziļumos atvērās ikviens pagasta cilvēks un katram gribējās apzināt labāko un vērtīgāko sevī, savā apkārtnē, darīt to redzamu un zināmu citiem. Tika sakopti gan īpašumi un viensētas, gan ciemati un sabiedriskās ēkas. Katrs pielika roku, lai padarītu savu pagastu krāšņāku un tīkamāku. Un tad Lutriņi sauca savējos mājās. Sabrauca daudzi – gan no visas Latvijas, gan tālām zemēm. Viņi apmeklēja dzimto skolu, mājas, kur kādreiz dzīvojoši, un bija patīkami dzirdēt pateicības vārdus par sakoptību, tīrību, drošību, pagasta labiekārtošanu un attīstību.
Mūsu pagasta lielākā bagātība ir cilvēki. Mums, pašvaldībai, pēc iespējas vairāk jāiegulda vides sakārtotībā, cilvēku labklājībā un jaunatnes izglītībā. Mēs to gribam, varam un arī darām. Lielu uzmanību pievēršam teritorijas labiekārtošanai un uzturēšanai kārtībā. Pērn ar ERAF un valsts atbalstu izbūvēts gājēju celiņš uz Lutriņu un Namiķu ciematu. Namiķos atjaunots Melioratoru ielas asfaltbetona segums, šogad ierīkots ielu apgaismojums. Aizpagājušajā gadā kapitāli iztīrīts skolas dīķis, un šogad veidojam tur atpūtas taku. Iebraucot Lutriņos, priecē gājēju celiņš un tā malā novietotā pagasta karte, atpūtas soliņi, apgaismotās ielas.
Tādu intensīvu sakoptības un attīstības ceļu pagasts iet tikai nepilnus četrus gadus, bet nu jau varam teikt, ka “esam zirgā”. Zirgs mūsu pagasta ģerbonī atgādina par hercoga Jēkaba laikiem, kad Lutriņos audzētie šķirnes tīrasiņu rikšotāji tika eksportēti uz ārzemēm un Lutriņi piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu. Arī tagad Lutriņu pagasts ir uz daudzsološa attīstības ceļa. Mums ir tik daudz plānu un ieceru! Gribam pilnībā sakārtot vidi, izveidot dabas taku un vēl, un vēl….
Lūk, kāds stāstnieks ir Aivars Kaņeps! Starp citu, pērn viņš vietējā konkursā par Lutriņu lepnumu minēts kā atsaucīgākais pašvaldības darbinieks. Tādēļ nav brīnums, ka Lutriņu pagasts atzīts par labāko konkursa nominācijā “Dialoga meistari”. Pats pagasta padomes priekšsēdētājs gan kā lielāko pratēju šajā jomā min bērnudārza vadītāju Janu Jansoni, kurai tad arī tika gan mūsu žurnāla “Logs” balva – diktofons, gan Eiroparlamenta deputāta Ģirta Valda Kristovska dāvātais brauciens uz Briseli. Jāpiebilst, ka sava artava šīs uzvaras kaldināšanā piešķirama arī pagasta informatīvajam ikmēneša izdevumam ar interesantu nosaukumu “Žagatiņa”.
Šī nav vienīgā uzvara, ar ko šogad lepojas viens no Kurzemes konkursantpagastiem – Lutriņu pašvaldība par labāko atzīta veselās septiņās nominācijās: “Zemkopība un lauku vide”, “Mežs un sabiedrība”, “Sociālais darbs pašvaldībā”, “Sakoptākā uzņēmējdarbības vide”, “Par veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanu pagasta iedzīvotājiem”, “E–pārvaldes ieviešana Latvijas pagastos” un “Dialoga meistari”. Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, sveicot lutriņniekus, īpaši uzsvēra viņu rūpes par dižozoliem un jaunu birztalu stādīšanu un iepriecināja pagasta jauniešus, paziņodams, ka balvā viņiem piešķirta divdienu ekskursija uz interesantākajiem meža nozares objektiem un atpūtas vakars Ogres meža tehnikumā. Lutriņu pašvaldības vadītāja roku spieda arī labklājības ministre Iveta Purne un pārējo ministriju pārstāvji.
Uz Laucienes estrādes gan kāpa tikai neliels pulciņš no tiem pagasta iedzīvotājiem, kas būtu pelnījuši pateicības rakstus: Ruta un Aldis Kāpiņi par sakārtotas un labvēlīgas vides veidošanu savā saimniecībā “Mazkulpji” un pagasta tēla popularizēšanu, Mairita un Ainārs Šulci par ieguldījumu Lutriņu attīstībā un pagasta pasākumu atbalstu, Egita Eversone par ieguldījumu labdarības akcijā un pagasta pozitīvā tēla popularizēšanu, Gunta Romule par nesavtīgu palīdzību pašvaldībai un cilvēkiem personīgi, Dainis Polis par sportiskā gara uzturēšanu un bērnu un jauniešu iesaistīšanu sporta aktivitātēs, Zane Zuja par radošu garu un nesavtīgu atbalstu pagasta pasākumu sagatavošanā, Zane Ņukša par jaunības degsmi, enerģiju, jauniešu ansambļa vadīšanu un Lutriņu pagasta popularizēšanu ārpus tā robežām, Gunārs Olbačevskis par amata prasmi un ieguldījumu apkārtējās vides sakopšanā un par sava talanta tālāknodošanu bērniem, Aivars Līcis par mīlestību pret dabu, viesmīlību un vienmēr draudzīgu atbalstu pašvaldībai, Irma Vilensone par pagasta bērnu iesaistīšanu “Virtuālās enciklopēdijas” veidošanā un Lutriņu pozitīvā tēla popularizēšanu un Līga Kalniņa par nesavtīgu atbalstu pagasta un skolas pasākumu sagatavošanā.
Pie Lutriņu savdabībām noteikti jāpiemin arī šovasar izremontētā pamatskola, kurai piešķirts ekoskolas nosaukums, skolas sporta angārā ierīkotā trenažieru zāle un bērnudārzs. Skolā jau vairāk nekā 30 gadus darbojas muzejs, kura ekspozīciju papildina pagasta iedzīvotāju dāvātie darbarīki un sadzīves priekšmeti. Lielu darbu novadpētniecībā ieguldījusi skolotāja Klāra Jurcika. Patlaban skolas muzeju vada Irma Vilensone. Bet bērnudārzā “Kāpēcītis” jau piekto gadu darbojas čabulīšu skola. Čabulītis ir liela lelle, pie kuras pagasta divgadīgie mazuļi un vecāki sestdienās nāk ciemos, lai iepazītos ar pirmsskolas izglītības iestādi un rastu kontaktu ar audzinātājām. Savukārt konkursa vērtēšanas komisija tāpat kā ikviens caurbraucējs apstājās pie Lutriņu “pieminekļa”, jo tagad jau līdzīgu tehniku Latvijas laukos atrast pagrūti.
Lauciene
Un tad pienāca kārta ceturtajai glezniņai – pašai Laucienei, kas šāgada sakoptāko Kurzemes pagastu vidū atzīta par labāko gan kopvērtējumā, gan sešās nominācijās. Laucienes pašvaldība spējusi pierādīt, ka tajā ir vislabākās pagasta attīstības iespējas, izglītība un sports, vides aizsardzība, ceļi un ielas, civilā aizsardzība un ugunsdrošība, kā arī stipra pilsoniskā sabiedrība. Jāpiebilst, ka konkursa “Sakoptākais Latvijas pagasts” vēsturē deviņos gados no konkursa 14 reizēm uzvarējusi kāda Talsu rajona pašvaldība, bet laucienieši galveno balvu – uzvarētāja Goda plāksni – spējuši izcīnīt jau otrreiz. Laureātiem tika gan vides ministra Raimonda Vējoņa pasniegtais 20 tūkstošu latu vērtais apliecinājums ūdenssaimniecības projekta īstenošanai un izglītības un zinātnes ministres Tatjanas Koķes dotā balva, gan Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas dāvātā videokamera, gan LPS priekšsēža Andra Jaunsleiņa rīcības komitejas vārdā izrakstītais 1000 latu čeks, ko laucienieki varēs tērēt pēc saviem ieskatiem, gan Talsu rajona padomes vadītāja Aivara Lācarusa pasniegtie 800 latu, kas ir visu rajona pašvaldību kopīgais dāvinājums.
Konkursa vērtēšanas komisijas vadītāja Ligita Gintere Laucieni raksturoja ar trim vārdiem: pamatīgums, vērienīgums un sakārtotība. Kā to var panākt, esejā par savu pagastu raksta Laucienes pamatskolas skolotāja Antra Mēness.
Nav labāka veida dzimtenes mīlestības un apziņas audzināšanā kā darbs tās labā. Paša rokām stādīts koks netiks nolauzts, paša rokām vākti atkritumi liks padomāt, pirms nomest iesaiņojuma maisiņu vai nevērīgi izmest pa automašīnas logu tukšo pudeli. Tāpēc šogad mūsu pagastā īpaši daudz sakopšanas darbos piedalījās skolēni.
Sakopta vide un sakopta cilvēka dvēsele iet roku rokā. Dvēseles bagātība jāsāk veidot jau no bērna piedzimšanas brīža. Paši mazākie sevi var pilnveidot publiski pieejamajā rotaļu laukumā, kas ierīkots bērnudārza teritorijā, bet pagastā dzīvojošie skolēni, viņu vecāki un skolotāji tiek sveikti par bērnu sasniegumiem mācībās, par ko tiek izdarīts ieraksts “Mācību sasniegumu gadagrāmatā”, tā mudinot apzināties sevi kā savas valsts pilsoni, kurai jaunietis nav vienaldzīgs, kurai tas, gudrs un izglītots, būs vajadzīgs nākotnē.
Kā no sīkiem mozaīkas gabaliņiem, rūpīgu roku likta, veidojas brīnišķīga glezna, tā, gudru prātu un čaklu roku kopti, pagasti un pilsētas veido daiļu Latviju, un mēs katrs varam būt lepns, ka savas zemes sakopšanā ieguldīts arī mūsu darbs. Tā ir vislabākā dāvana Latvijai tās dzimšanas dienā.
Laucienes pagastā par lielo ieguldījumu īpaši tika sumināti zemnieku saimniecības “Mugas” īpašnieki Dagmāra Bērziņa un Laimonis Fārenhorsts, kuri mērķtiecīgi piesaista Eiropas Savienības līdzekļus un ievieš modernas tehnoloģijas, z/s “Jaunčakši” īpašnieki Imants un Dzintra Mierkalni par veiksmīgu un daudzveidīgu saimniekošanu lauku teritorijā (viņu bizness ir gan eglīšu audzēšana, gan “Horoskopu parks” un pirts “Pie pūces”), slavenie selekcionāri Varis un Astrīda Baņģieri par pārdomātu un mērķtiecīgu darbu dienliliju dārza pilnveidošanā, kur zied vairāk nekā tūkstotis dažādu dienliliju, z/s “Ratnieki” īpašnieks Egils Spade par ieguldījumu Laucienes pagasta iedzīvotāju labklājības veicināšanā, daiļdārza “Vijas” īpašnieki Vilnis un Ilvija Neilandi par harmoniskas vides veidošanu un mājas viesu rosināšanu uz pozitīvām pārmaiņām, SIA “Vika Wood” direktors Andris Krecers par stabilas uzņēmējdarbības vides attīstīšanu un mērķtiecīgu investīciju piesaisti, SIA “Rudus Latvija” direktors Jānis Freibergs par perspektīvu rīcību uzņēmuma izaugsmē un nesavtīgu atbalstu Laucienes pagastam, Valsts meža dienesta meža pētīšanas stacijas direktors Edgars Šmaukstelis par rūpīgu saimniekošanu Eiropas birzs teritorijā un atsaucību kopīgu pasākumu organizēšanā, biškopji Jānis un Dzintra Indriksoni par augstvērtīgas produkcijas ražošanu un sirsnīgas gaisotnes un labestības dāvāšanu, z/s “Kalndruvas” īpašnieki Uldis Ansons un Sanita Priede par bioloģiskās saimniecības attīstību un produkcijas atpazīstamību Latvijas tirgū, Laucienes sporta zāles direktors Normunds Krūze par pašaizliedzīgu darbu sporta vides pilnveidošanā un organizēšanā, komunālās saimniecības vadītājs Ints Bakanovskis par atbildīgu un saimniecisku rīcību pagasta teritorijas labiekārtošanā, ēku un apsaimniekojamās teritorijas pārzinis Ernests Paipala par akurātu attieksmi un rūpīgu pienākumu izpildi, māksliniece – noformētāja Sanita Ziemele par oriģinālu pieeju pagasta mākslinieciskā tēla veidošanā un informācijas centra “Pļavmuiža” vadītāja Dina Bērziņa par aktīvu līdzdalību projektu izstrādē un finanšu līdzekļu piesaistē.
Laucienes pagasta padomes priekšsēdētāja Ina Jurkeviča labprāt sev līdzās uz estrādes būtu nostādījusi visus laucieniekus – gan zemniekus, kas nodarbojas ar piena lopkopību, gaļas lopu audzēšanu, olu ražošanu, dārzkopību un graudkopību, gan uzņēmējus no kokzāģētavām, zivju apstrādes ceha, šitaki sēņu audzētavas, tūristu mītnēm, veikaliem un kafejnīcas “Galdiņ, klājies!”, gan pansionāta, ambulances un aptiekas ļaudis, gan kultūras nama, triju bibliotēku, sporta zāles, pamatskolas, bērnudārza un jaunā bērnu rotaļu un attīstības centra “Mārīte” darbiniekus, gan visu savu pašvaldības komandu un Laucienes jauno paaudzi. Viņi visi to godam pelnījuši, jo Laucienei piemīt īpaša aura, ko sajūt arī caurbraucēji un pagasta viesi.
Tā dažu stundu laikā Laucienē tika uzburta Kurzemes novada ainava, kurā iezīmēti visu četru pagastu labie darbi, sirdsmīlestība un prieks par paveikto. Un tā ir pati skaistākā dāvana mūsu Latvijai dzimšanas dienā.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017