ARĪ ĶERMEŅA VALODĀ IR VĀRDI, TEIKUMI UN PIETURZĪMES

Ķermeņa valoda un runa ir divi atšķirīgi cilvēka sevis prezentēšanas veidi, kas sekmīgā komunikācijā viens otru papildina, bet pretējā gadījumā raida sabiedrībai divus atšķirīgus signālus, radot neuzticību, šaubas, neizpratni vai kādas citas negatīvas emocijas.

Neverbāla komunikācija ir kustības un pozas, žesti, pieskārieni, sejas izteiksme vai grimases – mīmika, skatiens, balss un intonācijas. Cilvēki sazinās neverbāli – ar žestiem, skatienu, stāju, mīmiku, izmantojot dažādu savstarpējo distanci vai attālumu, nevis ar valodu vai izmantojot kādu citu metodi. Lielisks pierādījums šim apgalvojumam ir mēmais kino. Tāpat arī teātra māksla ir darbības māksla, un, skatoties izrādi, mēs saprotam lugas sižetu un emocionālos ziņojumus, ko saņemam no aktieriem, pat ja viņi nerunā, bet tikai darbojas.

Viens no pazīstamākajiem ķermeņa valodas pētniekiem Argails definē galvenās neverbālās komunikācijas funkcijas:

emociju paušana;

starppersonālo ieviržu un attieksmju nodošana (patīk–nepatīk, varas demonstrēšana–pakļaušanās u.tml.);

sava subjektīvā viedokļa par kādu cilvēku nodošana citiem cilvēkiem;

runas ilustrēšana un bagātināšana (atgriezeniskās saiknes nodrošināšana, uzmanības izpaušana utt.).

Vērot cilvēku neverbālo komunikāciju ir ļoti interesanti. Žestu valodas pētnieks Merabians apgalvo, ka jebkurš ziņojums sastāv no 7% vārdiskās informācijas, 38% vokālās – balss intonācijas un skaņas un 55% bezvārdu jeb neverbālās informācijas. Citi pētnieki, piemēram, Bērdvistels ir pārliecināti, ka bez vārdiem sazināmies vairāk nekā 65% apjomā. Lielākā daļa pētnieku ir vienisprātis, ka vārdi pārsvarā tiek lietoti informācijas nodošanai, bet bezvārdu kanālu izmantojam attiecību noskaidrošanai, un visbiežāk tas pilnībā aizstāj vārdus. Ne velti mēdz teikt, ka sieviete var vīrieti nogalināt ar skatienu, ka “ar aknām” jūtam cita cilvēka negatīvo vai pozitīvo attieksmi un ka mūsu intuīcija mums kaut ko saka. Šajos gadījumos runa ir par otra cilvēka ķermeņa valodas dotajiem signāliem.

Mēdz būt tā, ka cilvēka vārdi nesaskan ar ķermeņa valodu, un tad īsti nesaprotam, kādēļ, bet it kā intuitīvi sākam šim cilvēkam neuzticēties. Sievietēm daudz lielākā mērā nekā vīriešiem piemīt spēja uztvert un atšifrēt neverbālos signālus un ievērot sīkas detaļas komunikācijas partnera uzvedībā. Viens no skaidrojumiem ir tas, ka pirmajos dzīves gados māte, rūpējoties par bērnu, ļoti daudz izmanto neverbālo kanālu – varbūt tādēļ sievietēm biznesa un lietišķas sarunas nereti padodas daudz labāk nekā vīriešiem.

Ķermeņa valodas pētījumi

20. gs. sākumā tika veikti pirmie pētījumi par cilvēka balsi, ārējo izskatu un apģērbu. Tas bija neverbālās valodas pētījumu aizsākums. 1925. gadā izdeva vienu no pirmajām grāmatām – Krečmera “Fiziskos rādītājus un raksturu”. Nākamais ievērības cienīgais darbs tika publicēts 1940. gadā, un tas bija Šeldona “Cilvēka fizisko raksturojumu variācijas”. Abu šo darbu galvenā ideja bija atrast veidus, kā precīzi raksturot un aprakstīt cilvēka ķermeni un pēc šiem aprakstiem izdarīt slēdzienu par konkrētās personas intelektu, temperamentu, morālajām vērtībām un viņa iespējamajiem sasniegumiem nākotnē. 1941. gadā izdeva Efrona grāmatu “Žesti un apkārtējā vide”, kas kļuva par neverbālās valodas pētījumu klasiku. Šis autors pirmais aprakstīja žestu izpētes metodes un izveidoja ķermeņa valodas un neverbālās uzvedības klasifikāciju, ko izmantoja nākamās zinātnieku paaudzes.

Lai noteiktu, vai žesti un uzvedība ir pārmantota vai katram cilvēkam ģenētiski noteikta, tiek veikti piecu veidu pētījumi:

datu iegūšana par sensoro deprivāciju, pārbaudot žestus neredzīgiem un kurlmēmiem cilvēkiem, kuriem nav iespējams iemācīties žestus un mīmiku ar vizuālajiem vai dzirdes kanāliem;

jaundzimušo novērošana – tā ir informācija, kā cilvēks uzvedas pirmajās stundās un dienās pēc dzimšanas;

vienšūnas dvīņu pētīšana, kas tiek audzināti dažādās vietās un apstākļos, pētot, cik līdzīga ir uzvedība cilvēkiem ar vienādiem gēniem;

dati par primātiem – evolucionārās attīstības pētījumi;

šķērs – kulturālie pētījumi par to, kāda uzvedība tiek izmantota, lai sasniegtu vienus un tos pašus mērķus dažādos laikos un dažādās kultūrās.

Vācu zinātnieks Eibs–Eibesfelds atklāja, ka bērniem, kuri no dzimšanas ir nedzirdīgi un neredzīgi, daudzi žesti, piemēram, smaids parādās neatkarīgi no iemācīšanās vai kopēšanas. Tātad liela daļa žestu un mīmikas ir iedzimti. Tāpat arī atšķirīgu nāciju un kultūru cilvēkiem ir daudz vienādu žestu. Tomēr otra daļa žestu sakņojas kultūrā, un tie ir iemācīti.

Lielākā daļa ķermeņa valodas ir līdzīga cilvēkiem visā pasaulē. Kad esam priecīgi, tad smejamies, kad esam dusmīgi – savelkam sasprindzinājuma grimasē pieri. Ja nesaprotam vai šaubāmies, ieplešam acis un paraustām plecus. Arī žestu valodā sacītais sastāv no vārdiem, teikumiem un pieturzīmēm.

Ar vecumu cilvēka uzvedība kļūst rafinētāka un vienkāršāka, un, lai precīzi nolasītu žestus, ir nepieciešama papildu uzmanība. Dažkārt nepieciešamības gadījumā uz īsu brīdi cilvēks spēj apzināti viltot ķermeņa valodu, lai radītu pozitīvāku iespaidu par sevi, bet to ir iespējams kontrolēt tikai ļoti neilgu laika sprīdi. Prasmīgi “meļi”, piemēram, aktieri un politiķi ir izkopuši savu ķermeni un žestus. Kā tautā saka – viņi māk melot, acīs skatīdamies. Izkopt ķermeņa valodu un iemācīties nolasīt sarunu partnera ķermeņa signālus vajadzētu visiem tiem, kas strādā profesijās “cilvēks – cilvēks”. Veiksmīgākie vadītāji un pārdevēji šo māku ir apguvuši gadu gaitā. Tas ir ilgs treniņš un novērojumi. Pētījumi pierāda, ka sabiedriskais stāvoklis, ietekme un prestižs atrodas tiešā sakarībā ar personas lietoto žestu un ķermeņa kustību skaitu. Cilvēki, kuru statuss ir augstāks, vairāk lieto vārdus un mazāk žestus. Viņi izvairās no tiem, lai nenodotu vai slēptu savas patiesās domas un attieksmi.

Par ko liecina sejas un roku žesti

Seja mūsu ķermenī ir visizteiksmīgākā. Sejas mīmiku papildina otrs ļoti izteiksmīgs saziņas līdzeklis – rokas. Ar tām pastiprinām teiktā jēgu, bet dažreiz roku žesti pat aizstāj valodu.

Plaukstas spēks

Viens no vismazāk ievērotajiem, taču visspēcīgākajiem bezvārdu signāliem tiek dots ar cilvēka plaukstu. Pareizs plaukstas izmantojums piešķir lietotājam pārākumu un apslēptas vadības spējas pār citiem.

Ir trīs galvenie plaukstas komandu žesti – plauksta uz augšu, plauksta uz leju un slēgta plauksta ar norādošu pirkstu.

Viens no kaitinošākajiem un aizvainojošākajiem žestiem ir tad, kad runātājs rāda uz tevi ar pirkstu vai – vēl ļaunāk – to krata vai it kā sit vārdu ritmā. Plauksta, saņemta dūrē, un rādītājpirksts kļuvis par simbolisku nūju – ar šo žestu cilvēks liek sev pakļauties. Šāds žests tajā pašā brīdī kļūst par slēpta vai atklāta konflikta ierosinātāju. Tā vietā būtu jāizmanto augšupvērsta plauksta, kas prasību pārvērš par lūgumu, jo to mūsu zemapziņa šifrē kā padevību un miermīlību. Uz augšu vērsta plauksta tiek uztverta kā pakļāvīgs un draudzīgs žests. Cilvēks to saprot kā lūgumu un nejūtas apdraudēts. Ja pirksta vietā tiek izmantota lejupvērsta plauksta, tad šis ir pozitīvāks žests, tomēr norāda uz autoritāti. Plauksta, pavērsta uz leju, piešķir pārākuma un varas demonstrēšanas izjūtu. Šis žests ir kā pavēle, un vienāda statusa cilvēkiem tas ir ļoti aizskarošs. Lietojot šo žestu, apkārtējos cilvēkus noskaņojam naidīgi pret sevi.

Rokasspiediens

Rokasspiediens ir alu laikmeta atavisms. Satiekoties alu cilvēki pacēla rokas uz augšu, lai parādītu, ka tajās netur un neslēpj ieročus. Gadsimtu gaitā tas izmainījies un pārtapis par sarokošanos.

Paspiežot roku, tiek nodots kāds no signāliem – partnera atzīšana, dominance, pakļaušanās vai vienaldzība. Dominance ir jūtama, ja, sniedzot roku, plauksta tiek pavērsta uz leju. Ja satiekas divi cilvēki, kas vēlas dominēt, rokasspiediens būs stingrs un kā skrūvspīlēs.

Tiek uzskatīts, ka “beigtās zivs” rokasspiediens ir nepievilcīgs sasveicināšanās žests. Satverot šādu roku, rodas sajūta, ka esi satvēris beigtu zivi, un šāds rokasspiediens neatstāj labu iespaidu.

Pirkstu galu rokasspiediens liecina par cilvēka pašpārliecinātības trūkumu, pat ja viņš savā runā šķiet dedzīgs. Šādiem cilvēkiem ir vājš raksturs. Izņēmums varētu būt cilvēki, kuru darbs ir darāms ar rokām, piemēram, mūziķi, ķirurgi, jo viņi tās sargā.

Ja sasveicinoties tiek satverts augšdelms vai plecs, tiek pārkāpta cilvēka intīmā zona, kas ir 50 cm rādiusā ap cilvēku. To drīkst atļauties tikai labi pazīstami cilvēki, kas ir draudzīgās attiecībās.

Vēl par dažiem roku žestiem

Plaukstu berzēšana saistīta ar cerībām. Svarīgs ir ātrums, ar kādu tas tiek darīts, jo tieši tas norāda, kurš no sarunas partneriem saņems labumu. Ja plaukstas cilvēks berzē ātri, tad to gūs abi vai otrs; ja lēni – tad tas, kurš berzē, un partnerim saruna var likties aizdomīga, pat īsti nesaprotot, kāpēc, bet par to signalizē šis žests.

“Jumtiņš” ir pašpārliecinātības un drosmes žests. Kad cilvēks kaut ko stāsta un skaidro savas idejas, parasti izmanto uz augšu vērsto “jumtiņu”. Ja viņš vēl nedaudz atliecis galvu atpakaļ, tad tiek demonstrēta pašapmierinātība un iedomība. Pētījumi liecina, ka šos žestus lieto augsta līmeņa vadoši darbinieki un cilvēki, kas ir līderi. Par to var pārliecināties, televīzijā skatoties politiskās diskusijas. Uz augšu paceltais “jumtiņš” pauž viedokli un vada sarunu, bet nolaistais “jumtiņš” tiek lietots klausoties. Ķermeņa valodas pētnieki Nīrenbergs un Kalero novērojuši, ka sievietes visbiežāk lieto nolaisto “jumtiņu”.

Roku salikšana, abu roku pirkstiem savijoties – pirmais iespaids par šo žestu tāds, ka tas ir nevainīgs un pauž uzticību, jo cilvēki, kas to lieto, bieži smaida un runā draudzīgi. Tomēr nereti nākas redzēt, ka saliktas rokas tiek stipri sakļautas tā, ka pat pirksti kļūst balti, un tie ir kā sametināti kopā. Nīrenberga un Kalero pētījumi par roku salikšanas žestiem ļāvuši izdarīt secinājumu, ka tas drīzāk ir samulsuma žests, kas parāda, ka personas attieksme ir negatīva. Tāpat pastāv sakarība starp roku saņemšanas augstumu un attiecīgās personas negatīvā noskaņojuma pakāpi. Tas nozīmē, ka ir grūtāk vienoties, ja rokas tiek turētas augstāk, piemēram, tās ir saņemtas sejas priekšā. Lai novērstu, jāpanāk, ka rokas tiek atraisītas.

Varas un pārākuma žests

Karalisku ģimeņu pārstāvji un valstu vadītāji parasti staigā ar paceltu galvu un tur rokas aiz muguras, ar vienu plaukstu aptverot otru roku. To dažkārt lieto arī policisti, armijas virsnieki, cilvēki, kuru rokās ir vara. Tātad tas ir varas un pārākuma žests. To lietojot, cilvēks atklāj citiem savas viegli ievainojamās vēdera, sirds, rīkles zonas. Tas ir neapzināts un vienlaikus arī iemācīts bezbailīguma žests. Pīza pētījumi liecina, ka, ieņemot šādu pozu situācijā ar augstu stresa pakāpi, ir iespējams panākt atbrīvotību, pašpārliecinātību un pārākumu. Tādēļ treneri šo žestu iesaka izmantot vadošiem darbiniekiem.

Ja plauksta apņem otras rokas locītavu – tas jau ir paškontroles atgūšanas mēģinājums, arī centieni atturēt savu roku no sitiena. Jo tālāk roka aiz muguras pacelta uz augšu, jo cilvēks dusmīgāks vai neapmierinātāks ar situāciju. Šie žesti radījuši izteicienu: “Saņem sevi rokās!”

Īkšķu atklāšana

Hiromantijā īkšķi norāda uz cilvēka rakstura stiprumu un pašapziņu, un neverbālās komunikācijas pētījumi to apstiprina. Īkšķi tiek lietoti, lai parādītu vadošo lomu, pārākumu vai agresivitāti. Īkšķu žesti ir sekundāri, un tie ir žestu virknes palīgelements. Tas ir pozitīvs signāls un tiek lietots padoto klātbūtnē “foršā priekšnieka” pozā. Vīrietis īkšķus izceļ, kad vēlas pievērst sievietes uzmanību vai valkājot prestižu apģērbu. Cilvēki, kuri valkā elegantas drēbes, biežāk izmanto īkšķu žestus.

Visbiežāk īkšķi parādās ārā no kabatām, kad pārējie pirksti nav redzami, dažkārt arī slēptā veidā no kabatām, kas atrodas mugurpusē, lai palīdzētu noslēpt pārākuma pilno attieksmi. Īkšķu demonstrēšanas žestu lieto arī sievietes. Papildus tam viņas bieži šūpojas uz papēžiem, lai radītu lielāka auguma iespaidu.

Vēl izplatīta poza, kad rokas ir sakrustotas un ar augšupvērstiem īkšķiem. Tas ir dubultsignāls, kas norāda uz aizsardzību vai negatīvu attieksmi (sakrustotās rokas), ko papildina pārākuma izjūta (īkšķi). Persona parasti kustina īkšķus un stāvot šūpojas uz papēžiem. Īkšķus lieto arī kā izsmiekla un cieņas trūkuma signālu.

Ko stāsta kāju pozas

Īpaši vēlos dalīties pārdomās par “amerikāņu” vai apstrīdošo un sāncensības pozu, kad kājas sakrustotas, bet virsējā kāja tiek celta ļoti augstu un tiek izvērsta ceļgala locītava. Nereti kāja tiek pieturēta ar roku, lai neslīd lejā.

Ja rokas aizliktas aiz galvas un ir šāda kāju poza, tad šajā brīdī ķermenis it kā saka: “Man zināmas visas iespējamās atbildes. Varbūt kādu dienu arī tu būsi gana gudrs, lai diskutētu ar mani. Es pārvaldu situāciju.” To lieto cilvēki, kuriem šķiet, ka viņi ir ļoti gudri un zinoši. Holivudas filmās bieži var vērot, kā ietekmīgi cilvēki izmanto šo pozu, un beidzamajā laikā to diezgan bieži nākas vērot arī pie mums. Bet šī poza ir lielās pretrunās ar latviešu tautas tradīcijām – mēs neceļam kājas uz galda un sarunu partnerim pie deguna. Tas varētu būt viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ daudzas darījumu sarunas nesniedz rezultātu. Darījumu partneri sakaitina ķermeņa valodas dotie signāli. Šo pozu varētu saukt par zemas kultūras apliecinājumu. Nav patīkami skatīties uz augstu paceltu kurpi, kas ir netīra, un kāju lētās, nošļukušās zeķēs. Lai sēžot ieņemtu šo pozu, pirmkārt, jābūt pārliecinātam par savu nevainojamo apģērbu un apaviem un, otrkārt, to drīkstētu darīt tikai labi pazīstamu cilvēku lokā un paskaidrojot: “Es vēlētos sēdēt šādā pozā, jo tā man šobrīd ir visērtāk.” Ļoti daudzi cilvēki apvainojas, ja saskarsmē ar viņiem tiek izmantota šī poza. Cilvēks, kurš to ieņem, cenšas demonstrēt bezgalīgu gudrību un it kā saka: “Varbūt arī tu reiz būsi tikpat slīpēts kā es!” Bet signāls, ko saņem partneri, nereti ir pavisam cits: “Es esmu prasts muļķis, kas neprot uzvesties un neciena citus!”

Ja cilvēks, ar kuru esat spiests komunicēties, ieņēmis šo pozu, tad novietojiet kādu priekšmetu ārpus viņa aizsniedzamības zonas un uzaiciniet viņu to paņemt vai apskatīt. Tā viņš būs spiests mainīt pozu. Protams, var arī spoguļot, tas ir, ieņemt tieši tādu pašu pozu un mēģināt nodemonstrēt, ka otram cilvēkam tas nav patīkami. Ja cilvēks, kurš šajā pozā sēž, ir statusa ziņā augstākā līmenī, tad šāda rīcība var viņu sadusmot. Protams, iespējama situācija, kad šo pozu lieto divi viena ranga cilvēki un rokas salikuši kā atzveltni – šajā gadījumā viņi diskutējot atpūšas. Ja “amerikāņu” poza tiek ieņemta, runājot ar klientiem, tad tas ir vairāk nekā nepiedodami. Interesanti, ka pētnieki Heps un Hols novērojumu rezultātā secinājuši, ka cilvēki, kuri šādi sēž, runājot ar klientiem, situācijās, kad komunicē ar priekšniekiem, lietoja tieši pretējas – izteiktas pakļaušanās pozas. Tas liecina, ka šī poza ir tuva cilvēkiem ar zemu pašvērtējumu.

Slēgtās ķermeņa pozas

Tās ir pozas, kad tiek sakrustotas vai nu rokas, vai kājas, vai abas vienlaikus. Par tām var teikt – noslēgts ķermenis un noslēgta attieksme. Lielākā daļa cilvēku ieņem sakrustoto roku pozīciju, kad viņi nepiekrīt tam, ko dzird, saņem vārdiskus uzbrukumus vai arī konkrētajā situācijā jūtas neveikli un uztraukti. Lai mazinātu satraukumu, cilvēks saslēdz rokas un kājas, bet tas situāciju tikai pasliktina. Katrs no mums to piedzīvojis, ka situācijās, kad nejūtamies droši, rokas un kājas it kā pret mūsu gribu krustojas. Pat saprotot to, ka šāda poza neveicina komunikāciju, ir ļoti grūti atraisīties, jo tam, kas ar prātu ir izdomāts, ķermenis neklausa.

Daudziem runātājiem neizdodas nodot savu vēstījumu, jo viņi nepamana savu klausītāju uz krūtīm sakrustotās rokas un nerīkojas, lai to mainītu. Pieredzējuši oratori zina, ka ir jāizmanto kāds “ledlauzis”, lai liktu klausītājiem ieņemt atvērtu un labvēlīgāku pozu, kas mainītu attieksmi pret viņu. To tiešām der atcerēties ikvienam – kamēr cilvēks ieņēmis sakrustoto roku pozīciju, tikmēr viņa attieksme ir negatīva. Šis kārtējoreiz ir tas gadījums, kad der cilvēkam kaut ko pasniegt vai parādīt, lai viņš būtu spiests rokas atraisīt. Jūtot otra cilvēka noraidošo attieksmi, arī mums pašiem neviļus gribas saslēgties, tomēr vajadzētu rīkoties tieši pretēji – demonstrēt atvērtas plaukstas un neaizmirst pavaicāt: “Ko jūs par manis sacīto domājat?”

Pirms daudziem gadsimtiem cilvēki lietoja vairogus, lai aizsargātos no ienaidnieka šķēpiem. Mūsdienās cilvēki lieto to, kas ir viņu rīcībā, lai simbolizētu to pašu aizsardzības attieksmi, nonākot fiziska vai vārdiska uzbrukuma priekšā.

Ja rokas sakrustotas un vēl savilktas dūrēs, tas jau ir atklāts naidīgums, agresivitāte, nevis aizsardzība. Pilnais sakrustoto roku žests dažkārt ir pārāk uzkrītošs, lai to lietotu, citiem redzot, jo tas ziņo, ka esam nobijušies un samulsuši. Tādēļ, lai sevi nenodotu, mēs mēdzam to aizvietot ar mazāk uzkrītošiem variantiem – daļēju roku sakrustošanu, kad viena roka atrodas priekšā ķermenim un satver vai pieskaras otrai rokai, veidojot barjeru, vai turot rokā kādu priekšmetu.

To lieliski var novērot dažādos saviesīgos pasākumos, kad cilvēki nejūtas brīvi un nav savstarpēji pazīstami. Otrs izplatīts daļējās roku barjeras veids ir “sadošanās rokās ar sevi”. To cilvēki lieto, stāvot auditorijas priekšā, kad saka runu vai saņem apbalvojumu. Žestu pētnieks Moriss apgalvo, ka šis žests atsauc atmiņā bērnībā piedzīvoto drošības izjūtu, kad bīstamās situācijās vecāki turēja bērna roku. Daudzas sabiedrībā labi zināmas personas saspringtā situācijā lieto maskējošos roku signālus, to pat neapzinoties, piemēram, glāzes turēšana rokās, ziedi, kāds dokuments.

Tāpat kā roku barjeru žesti arī sakrustotas kājas norāda, ka pastāv negatīva vai aizsardzības attieksme. Sākotnējais nolūks, sakrustojot rokas, bija aizsargāt sirdi un ķermeņa augšdaļu, bet kājas mūsu ķermenis grib sakrustot, lai aizsargātu dzimumorgānus.

Daudzi cilvēki apgalvo, ka krusto rokas un kājas tāpēc, ka ir nosaluši. Jā, tā ir taisnība, tādēļ pozas jālasa kontekstā. Tomēr nosalis cilvēks cenšas paslēpt plaukstas piedurknēs vai padusēs, slēpj zem elkoņa, mēģinot aptvert ķermeni.

Sakrustotas rokas izsaka negatīvāku attieksmi nekā kājas, kas ir arī mazāk redzamas. Slēgtās pozas jebkurā gadījumā nodod informāciju, ka cilvēks ir diskomfortā – noguris, nosalis, atslēdzies no notiekošā, apmulsis, neapmierināts, nobijies. Sakrustotas kājas liecina ne vien par apstrīdošu attieksmi, bet arī par sāncensību. Kad cilvēki sāk grupā justies ērti un iepazīt cits citu, tad viņi pakļaujas nerakstītam kustību kodeksam, pārejot no sakrustotu roku un kāju aizsardzības pozas uz atklāto un atbrīvoto.

Ja cilvēks nepiekrīt pārējo uzskatiem vai attieksmei, taču kautrējas vai nevēlas paust savu viedokli, tad viņš izmanto aizvietojošos žestus, ko izraisa aizturēts spriedums. Viens no šādiem žestiem ir iedomāta diega noņemšana no apģērba. Veicot šo darbību, cilvēks parasti novērš skatienu no pārējiem un skatās grīdā. Tas ir viens no izplatītākajiem nepiekrišanas signāliem, pat tad, ja vārdos izteikts atbalsts.

Roka ielikta sānos

Putni pirms riesta izpleš spārnus un spalvas, lai liktos lielāki, bet vīrieši to lieto kā vārdos neizteiktu izaicinājumu citiem vīriešiem, kuri iedomātos ienākt viņu teritorijā. Mazs bērns, kad strīdas ar vecākiem, un sportists pirms starta, uzlicis rokas uz gurniem – tas ir viens no veidiem, kā cilvēks pauž agresīvu attieksmi. Šo žestu sauc par “gatavību”, un tas patiešām tā ir, bet tā pamatnozīme tomēr ir agresija. Vārds “agresivitāte” nav jāsaprot kā kaut kas negatīvs, jo bez agresivitātes mēs nevaram paveikt nevienu darbu. Aktīva rīcība ir arī agresīva rīcība. Cilvēks, kurš ieņēmis šo pozu, neatkarīgi no tā, vai viņš sēž vai stāv, ir gatavs veikt konkrētas darbības, jo poza ir atvērta un uz priekšu vērsta. Tā, piemēram, modeles, demonstrējot tērpus, arī pamatā izmanto šo pozu.

Informācijas apmaiņa ar ķermeņa valodas palīdzību notiek jau miljoniem gadu, bet pētīta tā tiek tikai pēdējos 80 gadus. Mūsdienās tā kļuvusi par daudzu cilvēku izglītības sastāvdaļu. Ikvienu no mums ietekmē apkārtējo cilvēku ķermeņa valoda, un, lai iemācītos to izprast, ikviens no mums var kļūt par pētnieku šajā jomā.

Halla 1998. gadā un Gangestada un Snaidera 2000.gadā veiktie pētījumi liecina, ka cilvēki, kas uzrādīja augstus rezultātus neverbālās valodas signālu atšifrēšanā, ir veiksmīgāki, jo viņiem piemīt šādi personības raksturojumi:

viņi ir daudz labāk adaptējušies sabiedrībā;

viņi ir mazāk naidīgi un necenšas manipulēt ar apkārtējiem;

viņi ir demokrātiski savstarpējās attiecībās un uzmundrina partnerus;

vairumā gadījumu ir ekstraverti, ne tik kautrīgi, ar nelielu trauksmes līmeni;

attiecībās ir līdzcietīgi un veido siltas attiecības;

elastīgi uzvedībā un spriedumos;

kognitīvi daudzpusīgāk attīstīti;

cilvēki viņus mīl un ciena, jo ar viņiem ir viegli veidot attiecības.

Kā apgūt ķermeņa valodu? Vērojiet cilvēkus – kā viņi izrāda nepacietību, dusmas, bēdas, prieku un citas emocijas, izmantojot ķermeni! To var darīt jebkurā vietā – sēžot rindā pie ārsta, biznesa tikšanās laikā, viesībās, uz ielas. Arī televīzijas raidījumi ir lielisks mācību poligons. Var pat izslēgt skaņu un tikai vērot. Vērojiet, vērojiet un vēlreiz – vērojiet!