VIENS NO PĒDĒJIEM BASTIONIEM

Dainas Oliņas saruna ar vides ministru RAIMONDU VĒJONI

Vides ministrs Raimonds Vējonis, neapšaubāmi, ir viens no pašvaldībām tuvākajiem ministriem – ne tikai pārraugāmās jomas, bet arī cilvēciskās atvērtības un atsaucības dēļ. Šoruden, kad ministri īpaši nepūlējās būt personiski klāt sakoptāko pagastu godināšanas reizēs, jo vadoņu “paisums” parasti sakrīt ar Saeimas vēlēšanu tuvuma apjausmu, R. Vējonis spēja atrast laiku, lai piedalītos visu piecu novadu svinībās un apbalvotu tos, kuriem vairāk par citiem rūpējusi vides sakoptība, dabas saudzēšana utt. Turklāt viņa uzstāšanās vēl nekad nav bijusi politiski ambicioza vai “nūģiski” stiepta un nebaudāma. Vides ministrija šogad bija izkalkulējusi iespēju labākajiem atvēlēt 20 tūkstošus latu vides projekta īstenošanai. Drīz pēc “sakoptības cildināšanas” Vides ministrija un R. Vējonis atkal sumināja pašvaldības gadskārtējā “Ābola” balvas pasniegšanā. Un atkal – laureātiem tika pa divdesmit tūkstošiem!

Liels bija “Loga” redakcijas pārsteigums, atklājot, ka Raimonds Vējonis gan itin bieži zibējis žurnāla lappusēs, tomēr ne reizi viņš nav speciāli intervēts, kā tas bijis ar vairākumu citu ministru. Pašsaprotami, ka ministra viedokli vēlējāmies uzklausīt un publiskot “Zaļā “Loga”” ievadā.

– Jūs un zemkopības ministrs Mārtiņš Roze savus “portfeļus” esat saglabājuši visilgāk un noturīgāk – kopš 2002. gada rudens. Par ko tas, jūsuprāt, liecina?

– Sava loma ir arī partijas aspektam, jo abas jomas saistītas ar “zaļajiem” un “zemi”. Tomēr negribu apgalvot, ka mūsu ministrijas ir visneiekārojamākās, jo iekārojamība cieši saistīta ar finanšu resursu pieejamību un ietekmību. Tāda, nenoliedzami, vides sfērā ir, sevišķi tad, ja vēlme “sašeftēt” kaut ko neatļautu, taču mēs ar tādām lietām nenodarbojamies. Esam un paliekam viens no pēdējiem bastioniem, kas cenšas sabalansēt vides saglabāšanu ar tik nepieciešamo ekonomisko attīstību, meklējot vidusceļu. Viegli tas, protams, nav.

– 2002. gada aprīlī intervijā mūsu žurnālam jūsu priekštecis – tolaik vēl vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Vladimirs Makarovs – pieminēja Ozolsalas celulozes rūpnīcas projektu, pret ko protestēja sabiedrība. Šīs rūpnīcas nav. Vēlāk nav realizēti arī citi projekti, kuros iedzīvotāji saskatījuši draudus apkārtējai videi. Man kā iedzīvotājai par to prieks, bet... Pašreizējās krīzes kontekstā, kad izrādījies, ka ražošana Latvijā gājusi mazumā un nonākusi līdz visai kritiskai robežai, bet cerības, ka tūristu miljoni vai gāzīs apkārt mūsu viesu namus, lai tikai izbaudītu nepiesārņotās vides labumus, arī nav īstenojušās, gribas jautāt – vai reizēm vides aizstāvju protesti nav bijuši skaļāki par ekonomikas sapratējiem?

– Ozolsala bija vienīgais lielais projekts, kur speciālisti plānotās tehnoloģijas atzina par nepietiekami drošām videi, mūsu Daugavai. Sākumposmā gan bijām iesaistīti ģipškartona ražotāja “Saint–Gobain” projekta attīstīšanā Ikšķiles novada teritorijā, tomēr to nobremzēja vietējie iedzīvotāji. Žēl, ka šī aktivitāte bija mazliet mākslīgi uzkurināta un nenāca no tīras sirds, atsevišķi cilvēki un uzņēmumi negodīgi izmantoja iedzīvotājus. Šis diemžēl nav vienīgais gadījums, kad sabiedrība, to pašiem nemanot, tiek ierauta biznesa “spēlēs”, lai apkarotu konkurentus. Vides sektorā ar to iznāk saskarties bieži. Ir taču tik viegli piesaukt vides aspektus! Tā, piemēram, jau minētā “Saint–Gobain” pretinieki savus protestus argumentēja ar iedzīvotāju aptauju. Bet jautājumus jau var formulēt dažādi. Pat ideālu objektu varētu “norakt”, ja pajautātu, vai iedzīvotāji vēlas saslimt ar plaušu vēzi un nomirt. Arī es teiktu kategorisku “nē”! Esam gan iestājušies pret atsevišķiem mazākiem projektiņiem – vēlmi apbūvēt kāpas un ielauzties citās saudzējamās teritorijās. Taču attīstībai ceļā neesam stāvējuši.

– Jāpiekrīt jūsu teiktajam, jo “sakoptāko pagastu” godībās jūs allaž esat īpaši uzteicis tos, kam bijis pa spēkam vienlaikus būt labākajiem gan vides, gan pagasta attīstības un uzņēmējdarbības nominācijās. Vai šis mērķis jūs vadījis visus sešus gadus vai tomēr ministra darbības laiku varat iedalīt kādos posmos ar atšķirīgiem mērķiem un uzdevumiem?

– Esmu bijis valdībā pie Einara Repšes, Induļa Emša, divās Aigara Kalvīša valdībās un pašlaik, kad Ministru kabinetu vada Ivars Godmanis. Katrai valdībai bijuši atšķirīgi mērķi, arī situācija valstī ir mainījusies. Līdz 2004. gada 1. maijam Vides ministrijas uzdevumus visjūtamāk ietekmēja iestāšanās Eiropas Savienībā, jo mūsu pamatdarbs bija pārņemt lielo skaitu dažādu direktīvo aktu un ieviest tos Latvijas likumdošanā. Eiropas Savienībā vides joma noteikti ir viena no visvairāk regulētajām sfērām, tāpēc varu lepoties ar ministrijas cilvēkiem, kas piedalījās šajās sarunās un astoņās (!) direktīvās spēja pierādīt pārejas perioda nepieciešamību mūsu valstij. Tas ir būtisks ieguvums, jo, piemēram, kvalitatīvu dzeramo ūdeni un kanalizācijas jautājumu sakārtošanu bija neiespējami panākt uz iestāšanās brīdi. Tagad šos uzdevumus ar ES fondu atbalstu varam veikt pakāpeniski, vairākos posmos – līdz 2009. gadam, tad līdz 2012. un 2015. gadam. Varējām izstrādāt plānus atbilstoši pašvaldību lielumam un finansiālajām iespējām, jo pašvaldības vienas pašas to nespēj pacelt. Šis ir viens piemērs, kas būtiski ietekmē Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mainījās arī vides politika kopumā. Parādījās jaunas prioritātes, teiksim, klimata pārmaiņu problēma, kas agrāk nebija aktuāla. Tagad, kad Latvija kļuvusi par dalībvalsti, mums jārūpējas par visu prasību ievērošanu, jo resursi nepieciešami ne tikai kontrolei, bet arī pašvaldībām un uzņēmējiem, lai kopīgiem spēkiem katram Latvijas iedzīvotājam nodrošinātu kvalitatīvu dzīves vidi. Vēl cits izaicinājums saistījās ar struktūrfondu apgūšanu, jo vides un satiksmes sektora sakārtošanai te atvēlēti īpaši lieli līdzekļi. Rodas arī jaunas iniciatīvas. Pieaugot sabiedrības turīgumam, palielinās preču patēriņš un mūsu ministrijai rodas jaunas problēmas, kuras nākas risināt, piemēram, resursu saglabāšana ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai. Arvien vairāk iesaistāmies cilvēku izglītošanā, viņu apziņas ietekmēšanā. Vides speciālisti var vaiga sviedros pūlēties atkritumu savākšanas un šķirošanas jomā, var iekārtot poligonus un šķirošanas punktus, bet tam visam būs nulles vērtība, ja iedzīvotāji nebūs gatavi kopā ar mums gādāt par to, lai nākamajām paaudzēm atstātu tikpat tīru vidi, kāda vēl pagaidām mums ir. Atzīstami, ka aktivizējas vides jomas entuziasti un dažādas nevalstiskās organizācijas. Tā, piemēram, Pāvilostas pelēkās kāpas likteni jūtami ietekmēja vietējie dabas draugi, kas izturēja spiedienu “no augšas”. Pat ja gluži simtprocentīgi viņu plāni nav īstenoti, tomēr unikālā kāpa tiek saudzēta. Tas nebūtu iespējams bez skolotājas Gunas Grimstas un viņas aktīvajiem palīgiem. Protams, pašvaldībai un zemju īpašniekiem tas ne pārāk patīk, taču konfliktēt ar Eiropas likumdošanu mums nav tiesību. Tā nepārprotami uzsver, ka ekonomiskā darbība nedrīkst radīt zaudējumus unikāliem dabas resursiem un objektiem, jo arī pašiem uzņēmējiem gribas dzīvot tīrā vidē.

– Pirms sešiem gadiem Vladimirs Makarovs lepojās ar to, ka kandidātvalstu vidū Latvija bija pirmajā trijniekā saņemto līdzekļu jomā. Naudu tolaik guva gan no Eiropas Savienības, gan saņēma dažādu valstu dāvinājumos. Tagad esam dalībvalsts. Vai mūs turpina “apdāvināt”?

– Protams, ka ne. Tagad mums pašiem jākļūst par dāvinātājiem un jāpalīdz citiem. Mūsu atbalstāmo sadarbības partneru pulkā ir Ukraina, Moldova, Baltkrievija, Gruzija, Serbija. Viņiem sniedzam savu pieredzi, sūtām ekspertus, lai vides aizsardzībā šīs zemes drīzāk sasniegtu Eiropas prasībām atbilstošu līmeni. Latvijā galvenie finanšu avoti ir valsts un pašvaldību budžeti, kā arī ES struktūrfondi. Gribu atzīmēt, ka vairākas videi īpaši draudzīgas valstis (Šveice un Norvēģija) rūpēs par mūsu kopējo dzīves telpu radījušas speciālus tā dēvētos finanšu instrumentus, kuru daļa tiek novirzīta arī vides aizsardzībai.

– Vai pašreizējā finanšu krīze neapdraud tālejošos plānus struktūrfondu apguvē?

– Eiropas naudas apguve paliek nemainīga. Protams, valsts budžeta samazinājums skars arī vides jomu. Valsts pārvaldē samazināsies strādājošo skaits. Vides jomā tas ir visai nelabvēlīgi, jo mūsu cilvēku uzdevumi saistās gan ar likumdošanas aktu izstrādi, gan pārraudzību šo prasību ievērošanai ikdienā. Ja saruks inspektoru skaits, diemžēl varēsim atklāt mazāk pārkāpumu. Tāpēc, plānojot nākotni, centāmies iespēju robežās “neaiztikt” tos cilvēkus, kuri darbojas uz vietām, sekojot vides prasību ievērošanai. Tie ir Valsts vides dienesta, Vides pārraudzības biroja, Aizsargājamo teritoriju administrācijas ļaudis. Apcērpot savu budžetu, galvenokārt centāmies ierobežot dažas programmas, tomēr saprotam, ka tas nedrīkst būt ilgtermiņa risinājums. Tā kā budžeta mazināšana turpinās, nākamie soļi jau būs daudz sāpīgāki, jo nāksies atlaist cilvēkus. Ekonomiskā situācija valstī, protams, nav laba, tomēr esmu optimists un paļaujos uz to, ka ekonomiskie satricinājumi nekad neilgst gadu desmitiem. Tātad viss būs labi!

– Nereti rodas izjūta, ka atsevišķi ministri vāji pārzina Latvijas dzīvi attālākos reģionos un viņiem nav izpratnes par to, kādas funkcijas jāpārrauga pašvaldības vadītājam nelielā teritorijā. Galvaspilsētā par katru nozari atbild speciālistu pulciņš, bet laukos daudz kas notiek “amatu savienošanas kārtībā”. Jums šī saprašana ir. Vai tas tāpēc, ka Madonas 1. vidusskolas bioloģijas skolotājs Vējonis kļuva par deputātu?

– Tā bija ļoti interesanta pieredze cilvēkam, kurš pēc augstskolas tikai pāris gadus nostrādājis skolā. Protams, radās arī izpratne par lietu kārtību pašvaldībā. Varbūt tāpēc viens no maniem galvenajiem uzstādījumiem, stājoties Vides ministrijas vadībā, bija sadarbība ar pašvaldībām. Tās ir mūsu galvenais sadarbības partneris, ar tām nepārtraukti jākomunicē, meklējot kopējus risinājumus arī sarežģītākajos gadījumos. Mēs gan pūlamies iedzīvotāju labā, tomēr saikne ar viņiem ir pastarpināta. Šo gadu laikā esam centušies būt vidutāji starp sabiedrisko organizāciju ierosmēm un pašvaldību iespējām. Cenšamies nākt pretim arī uzņēmēju iecerēm. Tas diemžēl izdodas daudz grūtāk, tomēr mēģinām palīdzēt uzņēmējiem piesaistīt līdzekļus, kas nepieciešami vides aizsardzības prasību ievērošanai. Varu sacīt arī tā, ka esam sadarbības partneri ar visiem trim – pašvaldībām, iedzīvotājiem un uzņēmējiem.

– Jūs jau pelnīti var dēvēt par tādu kā Balto tēvu, kurš pretēji vispārējai tendencei sarežģīt pašvaldību dzīvi, uzdodot tām pildīt arvien jaunas funkcijas un nelabprāt piešķirot naudu to veikšanai, šogad esat spējis pat divkāršot naudas balvas. Divdesmit tūkstošus latu jau var uzskatīt par jūtamu atbalstu!

– Grūtie laiki un taupības režīms nedrīkst būt par attaisnojumu nevērībai. Uzskatu, ka gan pilsoņi, gan pašvaldības būtu pelnījušas, ka tām paldies saka daudz biežāk un jūtamāk. Pirms pieciem gadiem ieviestā nominācija “Ābols” bija mūsu mēģinājums to labot. Līdzīgi ar sakoptākajiem pagastiem – tas ir attieksmes jautājums. Uzskatu, ka, personiski piedaloties un sakot paldies pagastu ļaudīm, es apliecinu, ka tiešām augstu vērtēju viņu veikumu. Nauda, protams, iepriecina visus, tomēr ceru, ka mana klātbūtne arī ir svarīga, jo tā it kā vēl pastiprina šo “paldies”. Vides ministrija vienmēr cenšas uzturēt saikni ar pašvaldībām kā vidutājām starp valsts varu un iedzīvotājiem. Nedrīkst uzskatīt, ka valsts un ierēdņi ir galvastiesu pārāki par tautu. Katrs no mums taču dzīvo kādā pašvaldībā, arī ministri, deputāti, premjers un prezidents. Posteni cilvēks saņem uz kādu laiku, turpretim tās vai citas pašvaldības iedzīvotāji mēs visi būsim vienmēr. Uzskatu, ka daudzās kolīzijas ap novadiem un reģioniem būtu risinājušās mazāk sāpīgi, ja pastāvētu reāla komunikācija no valsts varas puses ar vietējo varu. Nevis paģērot pildīt “augšu” nolemto, bet kopīgi risinot un izdiskutējot iespējamos scenārijus.

– Vai jūsu pozitīvisms pret pašvaldībām palīdz arī risināt problēmas? Vai saņemat pretī tikpat pozitīvu attieksmi?

– Droši vien, jo vides aizsardzība ir kompromisu māksla. Sarunās to vienmēr ir iespējams panākt. Ja scenārijs atgādinās pasaku par diviem āžiem, kuri satiekas uz baļķa un neviens nav gatavs piekāpties, risinājumu nevarēs rast, nekas nevirzīsies uz priekšu. Sarežģītākās problēmas allaž saistās ar piekrastes apbūvi, piekrastes pašvaldību plānojuma un ciema robežu apstiprināšanu. Mēs allaž esam atraduši kompromisu. Protams, ne vienā dienā un ar vienu lēcienu, reizēm bijis jāiet sīkiem solīšiem. Līdzīgi ir ar cilvēku šķietami nelabojamo niķi mest mežos atkritumus – arī te jāiesaistās gan valdībai, gan pašvaldībām un nevalstiskajām organizācijām. Ticu, ka pamazām mums izdosies. Tāpēc jau cilvēkam ir mēle, lai runātu, skaidrotu. Krieviem ir labs teiciens par “mēli, kas pat līdz Kijevai spēj aizvest”.

– Laikā, kad kritis “dzelzs priekškars” un daudzi aizgūtnēm cenšas atgūt iekavēto, krustām šķērsām apbraukājot svešas un tālas zemes, nepopulāri ir stāstīt, cik daudz interesanta var ieraudzīt ikvienā, pat vismazākajā pašvaldībā.

– Šo gadu laikā esmu pabijis ļoti daudzās pašvaldībās. Visās gan vēl ne, tāpēc arvien izdodas atklāt kādus jaunus pārsteigumus sev pašam. Katrā pašvaldībā ir kaut kas neparasts un atmiņā paliekošs gan dabas, gan vēsturiskā aspektā. Žēl, ka to ne vienmēr un ne visi novērtē. Tāpēc nenovērtējama nozīme ir “sakoptāko pagastu” un citiem konkursiem, kur pašvaldības parāda to, ar ko jūtas lepni. Tas paplašina cilvēka redzeslauku, maina viņa vērtību sistēmu, sekmē nacionālpatriotiskumu. Varbūt pamazām ļaudis sapratīs, ka vērtība jau nav tikai piramīdas Ēģiptē vai antīkās mākslas šedevri Grieķijā, bet arī Latvijas dārgumi. Savā ziņā ekonomisko satricinājumu laiks var būt izdevīgs vērtību pārvērtēšanai un atskārsmei par sev tuvumā esošo.

– Kura vieta jums personiski ir tā, kur jūtaties vislabāk – jūras krasts, lauku miers?

– Nevarēšu atbildēt, jo katra vieta šķiet nozīmīga un nepieciešama savā reizē. Gan Vidzemes akmeņainā jūrmala, gan dzimtā Vidzeme ar kalniem un pakalniem, bet īpašas jūtas man ir pret Latgali – gan dabas, gan cilvēku dēļ. Tur man arī ir visvairāk līdz šim neatklātu vietu. Un kāda vietējo cilvēku attieksme pret dzīvi – kā nekur citur! Esot lielos s...., viņi tomēr saglabā optimismu un cer sagaidīt labākus laikus. Citos novados, arī politiķu aprindās optimisma ir daudz mazāk.

– Kuras sfēras pašlaik ir visaktuālākās Vides ministrijas un pašvaldību kopdarbā?

– Tās ir jau pieminētās ūdenssaimniecības un atkritumu saimniecības sakārtošana. Mūsu mērķis ir panākt to, lai kvalitatīvs dzeramais ūdens būtu pieejams Latvijas iedzīvotājiem jebkurā vietā neatkarīgi no tās lieluma. Protams, uzdevumu vēl vairāk sarežģī un sadārdzina fakts, ka valstī ir izklaidus apbūve. Brīžiem gan gribētos, lai pašvaldības būtu mazliet drošākas un uzņēmīgākas lēmumu pieņemšanā. Tie, kuri riskēja, daudz negudrojot par to, kur ņems struktūrfondu finansējumam nepieciešamos papildlīdzekļus, izrādījās vinnētāji, jo vēlāk inflācija projektus sadārdzināja. Drosmīgākie par to pašu summu spēja izdarīt vairāk. Protams, ūdenssaimniecību jau laikam nekad nav iespējams sakārtot simtprocentīgi, tomēr mūsu mērķis ir nākamgad pabeigt galvenos darbus Rīgā un Daugavpilī, līdz 2012. gadam tas jāpaveic visos pašreizējo rajonu centros un lielākajās mazpilsētās un ciemos. Tas ir iespaidīgs uzdevums, jo pašlaik vienlaicīgi šos projektus īsteno 88 pašvaldībās! Visgrūtāk būs risināt mazo pagastu ūdenssaimniecības sakārtošanu, to plānojam veikt līdz 2015. gadam. Jācer, ka šīs ieceres neapdraudēs kādi nepārvarami finanšu šķēršļi, teiksim, Eiropas naudas samazinājums. Domāju, ka tas nedrīkstētu notikt.

Atkritumu jomā situācija ir vieglāk risināma. Jāpabeidz vēl divu poligonu izbūve – Piejūras poligons pie Talsiem un Vidusdaugavas poligons pie Jēkabpils. Atliks tikai pats vieglākais un arī smagākais darbs – pieradināt cilvēkus pie atkritumu šķirošanas. Arī šim mērķim tuvojamies ciešā sazobē ar pašvaldībām, kam jānodrošina saviem iedzīvotājiem iespēja šķirotos atkritumus izmest speciālos konteineros. Ja visur būs šādi laukumi, nešaubos, ka agri vai vēlu vairākums iedzīvotāju pieradīs. Par to pats pārliecinājos. Dzīvoju daudzdzīvokļu namā Ogrē. Kad pie mājas parādījās pirmais konteiners PET pudelēm, pat mani māca šaubas, vai kāds būs gatavs nest turp tukšo plastmasas taru. Labi, es to darīšu, varbūt vēl kāds. Un tomēr – drīz vien konteiners bija pilns. Turklāt tas notika bez kādām speciālām izglītojošām akcijām vietējā mērogā.

Aptaujas rāda, ka liela sabiedrības daļa ir gatavi “zaļām lietām”, ja vien tam nodrošināta atbilstoša infrastruktūra. Ja katrā apdzīvotā vietā spēsim izveidot dalītās atkritumu šķirošanas sistēmu, liela daļa sabiedrības būs gatava atsaukties, jo viņi saprot, ka tas būs viņu personiskais ieguldījums kopējā labumā. Labklājības līmenim pieaugot, cilvēki gan kļūst lielāki patērētāji, tomēr informatīvajā telpā gūst pietiekami daudz faktu par apdraudējumiem mūsu planētai un katram tās iedzīvotājam, tāpēc pamazām rodas vēlme pašiem darīt kaut ko labu šajā virzienā – sašķirot atkritumus, izslēgt gaismu telpā, kur neviens neatrodas, nosiltināt logus vai namu ārsienas. Reizēm gan filozofiskā izpratne rodas “caur maciņu”, lai samazinātu maksājumus par elektrību un siltumu, taču bieži videi draudzīga rīcība ir apzināta.

– Tomēr Cūkmenam darba netrūkst! Latvijas 90. jubilejai veltītajā talkā savāktās atkritumu tonnas no zemes neizauga.

– Cerīgi raugos uz jauniešiem, jo skolās notiek daudz aktivitāšu ar mērķi pieradināt viņus dzīvot videi draudzīgi. Tas mazāk attiecas uz Rīgu, kur jaunieši nereti attālinājušies no dabas norisēm, dažs varbūt tā arī domā, ka pienu iegūst no tetrapakām. Taču pārējā Latvijas teritorijā skolās un pat bērnudārzos situācija ir atšķirīga. Tāpēc nākamgad neatkarīgi no naudas iespējām noteikti centīsimies atbalstīt dažādus vides izglītības projektus, jo tie ir ieguldījums nākotnē. Gados vecākiem cilvēkiem nereti ir grūtāk pārorientēt sevi uz jaunām lietām, bet bērni un jaunieši visu uztver citādāk un nereti pat spēj vecākus atrunāt no kādas videi nedraudzīgas rīcības.

Trešais būtiskākais jautājumu loks, kurā nepieciešams pašvaldību atbalsts, ir dabas aizsardzība. Šajā jomā varbūt ne visur līdz šim veicies vienlīdz labi. Aptuveni divpadsmit procentu no Latvijas teritorijas ietilpst īpaši aizsargājamā zonā. Katra no šīm Natura 2000 teritorijām atrodas kādā pašvaldībā, tāpēc ministrija cenšas vairāk skaidrot un atbalstīt pašvaldības, lai tās spētu atbilstoši apsaimniekot vietas, kuras ir nozīmīgas ne tikai Latvijas, bet Eiropas mērogā. Valsts viena pati nespēs nodrošināt vajadzīgo kontroli. Mēs esam šīs sadarbības sākumā, daudz kas arī mūsu speciālistiem jāmācās, lai komunikācija būtu sekmīga. Tomēr līdztekus uzraudzībai cenšamies palīdzēt atrast finansējumu, lai pašvaldībām dotu iespēju pat šajās aizsargājamās teritorijās īstenot dažādas atraktīvas idejas.

– Varbūt varat minēt kādu konkrētu piemēru?

– To gan nedarīšu, jo vienmēr var gadīties kādu piemirst, kaut būtu pelnījuši. Un tad var rasties negribēts rūgtums. Visai tradicionāls ir uzskats, ka dabas aizsardzība ir šķērslis ekonomikas attīstībai – sak’, zīriņu dēļ nevaram attīstīt Rīgas brīvostu un tamlīdzīgi. Īstenībā tā nemaz nav, izņemot, protams, dabas rezervātus. Nepieciešama tikai citāda domāšana un pieeja. Turpretim tajos brīžos, kad cilvēkiem, pat šiem kurnētājiem jānosauc lietas, ar kurām viņi Latvijā lepojas, visbiežāk piemin Latvijas dabu. Gluži tāpat ikviena pašvaldība, pat tāda, ar kuru esam strīdējušies par striktajām dabas aizsardzības prasībām, savu pusi reklamējot, pirmām kārtām uzsver dabas vērtības. Jāatzīst, ka valstij krāšņo dabas ainavu saglabāšanā ir bijusi daudz mazāka nozīme nekā cilvēkiem, kas dzīvojuši un dzīvo šajā vietā gadu desmitiem un simtiem. Tāpēc arī ministrija dara visu, lai saglabātu līdzsvarā šos šķietami pretrunīgos svaru kausus starp attīstību un dabas aizsardzību ikvienā Latvijas pašvaldībā.

– Latvijā labi pazīst zaļos karogus pie ekoskolām. Varbūt nākotnē arī pašvaldībām varētu dot iespēju cīnīties par Zaļo karogu?

– Kāpēc gan ne? Septiņas Latvijas pašvaldības jau izpildījušas Eiropas vides vadības sistēmas EMAS standartu, kas varētu būt tāds kā Zaļā karoga līdzinieks. Šīs pašvaldības pelnīti lepojas ar sasniegto, tikai nav mierā ar nepietiekamu valsts atbalstu viņu centieniem. Tur esmu gatavs piekrist. Valstij jāatrod iespēja īpaši pateikties tiem uzņēmējiem, kuri spējuši mainīt savu domāšanu videi draudzīgā virzienā. Mēģināsim likumdošanā nostiprināt iespējamos bonusus šādiem uzņēmējiem. Šogad “Ābolā” godinājām ne tikai pašvaldības, bet arī uzņēmējus.

– ““Zaļajā” Logā”, kurš iznāk gadumijā, jums kā vides ministram jāuzņemas Ziemsvētku vecīša loma, jo lasītāji gaida kādu novēlējumu.

– Pašvaldībām nākamais nebūs viegls gads, dzīvi sarežģīs reformas radītās pārmaiņas, pašvaldību vēlēšanas, tomēr novēlu būt optimistiem, nē, nevis būt, bet saglabāt savu optimismu! Ja pašvaldībās sēdēs skumji ļaudis, tad šī noskaņa vēl vairāk pārņems iedzīvotājus. Bet vietējās varas pārstāvju optimisms pavērs viņiem daudz lielākas cerības noturēties un attīstīties. Cik stipras būs pašvaldības, tik stipra būs valsts.