Rīga 11°C, skaidrs, bez nokrišņiem, Z vējš 1m/s
Pirmdiena, 2024. gada 13. maijs 20:20
Vārda dienas: Ira, Iraīda, Irēna, Irīna
Senatnē Raiskuma, Stalbes un Straupes apkārtnē atradās Idumeja, kas minēta Indriķa hronikā. Nosaukumu joprojām saglabājusi Idumejas augstiene. Kopš pērnās vasaras trīs pagasti uzsākuši kopēju dzīvi Pārgaujas novadā. Latvijas jaunzīmētajā kartē ir tikai divi novadi, kuru atrašanās vieta svešādā nosaukuma dēļ daudziem šķiet mīkla – Beverīna un Pārgauja. Amizanti, ka nevidzemniekiem šī vieta drīzāk sanāk “šaipusgauja” vai “pārbrasla”, jo novada teritorija sākas, pirms Straupes pārbraucot pāri Braslas tiltam. Novada otrā malā Gaujai tikai sveicienus var māt vai dažu skaistu ziedu tajā kaisīt. Tomēr jauna nosaukuma radīšana šķiet loģiska tad, ja savienības līgumu slēdz vairāki senāk stabili pagasti, lai priekšlaikus apsteigtu iespējamo “rīvēšanos”. Cēsu puses ļaudis allaž šo vietu saukuši tieši tā – Pārgauja. Kurzemniekiem jau arī Pārdaugava sanāktu Vecrīgā! Kā to katrs ņem un no kuras puses skatās. To 21. maijā varēs lemt citu pašvaldību vadītāji, braucot uz LPS 21. kongresu, kurš dalībniekus šoreiz pulcēs Stalbes kultūras namā. Bet “Loga” zinātkārā ceļotājvienība (Gunta Klismeta, Daina Oliņa un visa redzētā dokumentētājs fotogrāfs Ojārs Martinsons) inspekcijas braucienu organizēja jau iepriekš. Viņi pārbaudīja, cik patiess ir pārgaujiešu novada moto “No Braslas līdz Gaujai ik solis ir vērts!”.
Pašvaldību vēlēšanās pārgaujieši apliecināja uzticību bijušo pagastu vadītājiem, jo visi trīs noturējās saraksta galvgalī. Raiskuma pagasta padomes priekšsēdētājs Hardijs Vents un Straupes kolēģis Imants Kalniņš startēja sarakstā “Vienoti novadam”, kura pārstāvjiem jaunajā domē tika septiņas deputātu vietas, bet Stalbes pagasta vadītāja Alfa Lapsiņa sarakstam “Ticība, cerība, mīlestība” – četras. Pārējās divas vietas tika Straupes pagasta sarakstam “Novadnieki”. Par pārsimts punktiem apsteidzot pārējos vēlēšanās, Hardijs Vents uzvarēja arī balsojumā par novada domes priekšsēdētāju, papildinot Latvijas novadu gados jaunāko vadītāju pulciņu. Patiesībā jau Hardija staltais stāvs, kāds parasti raksturīgs cilvēkiem, kuri bijuši saskarsmē ar dejas mākslu vai militārām būšanām (pareizs izrādījās otrais minējums), īsto gadskaitli ļauj tikai minēt.
Jura Podnieka pētnieka gars mūsdienu Latvijā varētu dokumentēt atbildes uz jaunu “sakramentālo jautājumu” – vai viegli sadzīvot novadā? Ģeogrāfiskā situācija Pārgaujas novadam ir gana pretimnākoša – desmit minūtes līdz Cēsīm, 20 – līdz Limbažiem, 25 – līdz Valmierai, 40 – līdz galvaspilsētai. Iespējas atrast darbu neaprobežojas tikai ar novada aprisēm. Apvienotie pagasti ir pietiekami līdzvērtīgi – gan iedzīvotāju, gan teritorijas ziņā, nelieli lauku pagasti, kam, pat kopā summējot, mazliet pietrūkst līdz 5000 iedzīvotājiem. Atdalīties un saimniekot šķirti diezin vai kādam ir reāls pamats, tomēr daļai iedzīvotāju rūgtums nav rimis. Ne jau tikai senās Hanzas pilsētas Straupes ļaudīm vien, līdzīgus neapmierinātos var sastapt gan Stalbē, gan Raiskumā.
Par apvienotā novada centru izvēlēta Stalbe, jo ģeogrāfiski tā atrodas vidū. Pārgaujieši nolēma iztikt bez pagastu pārvaldniekiem, uzticot vietējo jautājumu pārzināšanu sekretārēm un izpilddirektorei Marutai Drubiņai. Viņas “krēsls” atrodas Stalbē. Iedzīvotājiem nepieciešamās un likumā noteiktās struktūrvienības ir visās pagastu pārvaldēs. Hardijs Vents galvenokārt sēž ierastajā vietā Raiskuma pagastmājā, bet pieņemšanas notiek arī abu pārējo pagastu pārvaldēs. Telefonu viņš neizslēdz, tāpēc vajadzības gadījumā ar priekšnieku var norunāt tikšanos uz karstām pēdām jebkurā pārvaldē. “Meganovadā” šāds saimniekošanas modelis diezin vai derētu. Par mūsdienīgu vadību liecina šogad ieviestā elektroniskā dokumentu aprite, kas jūtami atvieglo dzīvi, ļaujot ceļot informācijai, nevis darbiniekiem un iedzīvotājiem (“Mīļotais puisis “Namejs” sarežģīts liekas tikai sākumā” – H.V.).
Izdevies sastādīt pietiekami sabalansētu budžetu ar nelielu rezervīti. Kredītu novadam nav daudz (Raiskuma pagastam to pūrā vispār nebija), tāpēc jaunajā saimniecībā var droši turpināt “dzīvi projektos”. Trīs Lauku atbalsta dienesta projekti saistās ar kultūras iestādēm. Stalbē turpinās kultūras nama remontu, kas aizsākts vēl pirms novadu ēras. Sapostā zāle jau gatava uzņemt LPS kongresa delegātus, bet nelielā zālītē Rīgas ciemiņi varēja iepazīt novada iedzīvotāju daudzpusīgo hobiju izstādi. Raiskuma pagasta tautasnama vajadzībām Auciemā rekonstruēs seno muižas ēku. Straupes kultūras nams blakus pagastmājai jau atdzimis visā krāšņumā, tagad top jauniešu centrs. Sekmīgi uz priekšu virzās ūdenssaimniecības un kanalizācijas sakārtošanas projekti, pamazām tie aptvers visus centrus.
Katrā pagastā ir skola. Pieskaitot Raiskuma internātpamatskolu, kas pārgājusi novada pārziņā, to ir četras – Straupes pamatskola, Auciemā agrākais bērnudārzs pielāgots Raiskuma pamatskolas vajadzībām, bet Stalbē ir vidusskola. Sāpīgi, taču aptuveni 130 – 150 tūkstoši latu savstarpējos norēķinos “seko skolēniem”. Ne jau tikai uz Cēsīm, kas būtu saprotami, ja tur strādā vecāki, bet reizēm deklarēto un reālo dzīvesvietu līdz ar mācību iestādi šķir pat simtiem kilometru. Izmaksu amplitūdas atvēziens ir neticami liels – no 25 latiem līdz vairāk nekā 400. Tomēr novada deputātiem uzstādījums vienprātīgs – visas skolas jānotur! Pašvaldība finansiāli atbalsta arī ārpusstundu nodarbības, kas daudzus notur “savā skolā”. Atbalstu saņem arī sportisko aktivitāšu cienītāji. Interesanti, ka par sporta veidu numur viens Pārgaujā kļuvis florbols.
Novada domes priekšsēdētāja vietnieku Imantu Kalniņu sarūgtina milzīgā papīru plūsma sociālajā sfērā. Tā, piemēram, “simtlatnieku” programmas dokumentus pirmajā mēnesī nācies pārrakstīt un parakstīt nezin cik reižu, jo tos caurskatīja gan Cēsīs, gan Rīgā. Beigu beigās tomēr sanāca atgriezties pie novada pirmvarianta. Darbus jau pašvaldībā vienmēr var atrast, diemžēl lielākoties tie prasa fizisku izturību. Arī attieksme ne visiem ir godprātīga. I. Kalniņa ilggadējā vadītāja pieredze ļauj secināt: “Ne jau tie, kas skaļāk bļauj un prasa, ir paši trūcīgākie. Mani māc bažas, vai prasītāju ģimenēs neizaugs bērni ar šādiem uzskatiem. Kad piedāvājam nākt talkā kaut zarus cirst, pretī solot malkas kravu, daža saime ne ausi nepakustina. Ja ziemā nepalīdzēsim, mūs tūdaļ sunīs, ka bērniem jāsalst. Palīdzēt vajag, bet ne tikai pašvaldībai. Arī pašiem sev.” Daudz skumjāk uzklausīt stāstu par banku negodprātīgo attieksmi pret uzņēmējiem, ar ko saskāries arī kāds novada kokapstrādātājs. Aizkavējot kredīta atmaksu par dažiem tūkstošiem, banka alkatīgi atņēmusi uzņēmumu, kurā ieguldīts gandrīz izmaksāts viena miljona kredīts. Cieš jau ne tikai pats uzņēmējs, bet novadā momentā pieaug bezdarbnieku skaits.
Kā cilvēkiem palīdzēt tad, ja uzticība bankām zudusi? Pirms gadiem Cēsu rajons bija viens no pionieriem, kurā radās daudzas kooperatīvās krājaizdevu sabiedrības (KKS). Prieks bija uzzināt, ka visas “mazbankas” turpina darboties. Zem Straupes pagastmājas jumta kopš 2000. gada darbojas Straupes KKS, kas itin pravietiski no laika gala apkalpojusi visu tagadējo Pārgaujas novadu. Mirdza Kārkliņa krājaizdevu sabiedrībā par grāmatvedi strādā kopš pirmās dienas. KKS biedri var saņemt kredītu līdz 2500 latiem uz diviem gadiem, arī noguldīt liekos līdzekļus. Aizdevuma 18% nav pārāk mazi, tomēr Kārkliņas kundze uzsver KKS plusus un atšķirības no bankām: nauda neaizplūst sazin kur, uz svešām malām, bet kalpo savējiem – pašu cilvēkiem, kas sadarījuši daudz labu lietu – pērk mašīnas un lopus, remontē dzīvokļus, apstrādā zemi, brauc ceļojumos, apmaksā bērnu studijas. Klienti ir savējie, zināmi ļaudis, tāpēc faktiski nav bijis nekādu kritisku pārpratumu. Daudzi neaizņemas gadiem, bet apgalvo, ka svarīgi ir justies drošam par iespēju dabūt naudu tad, kad to vajadzēs bez lielām klapatām. Krājaizdevu sabiedrībā var iestāties no 18 gadu vecuma, jāsamaksā pieci lati un par desmit latiem jānopērk viena paja. Jaunpienācējs uzreiz var saņemt 300 latu aizdevumu. Lielākos aizņēmumus un ķīlas vērtē kredītu komisija. Kārkliņas kundze izklāsta ieceri aicināt pašvaldību garantēt savu darbinieku aizņēmumus, lai nevajadzētu kārtot ķīlas formalitātes. Straupes KKS 20 biedru pulciņš tagad pieaudzis līdz 114 “baņķieriem”. Skaits būtu vēl lielāks, bet daļai vietējo materiālo stabilitāti nodrošina līdzdalība Straupes Piensaimnieku kooperatīvajā sabiedrībā.
Vēlāk iegriezāmies arī Raiskuma pagastmājā, kuras senais nams pakāpeniski izremontēts. Bez kredītiem! Sēžu zāles stūri rotā priekšnieka “gods un lepnums” – Raiskuma pagasta karogs. Tas iesvētīts 2008. gada 18. novembrī. Veikalā par naudu to nopirkt nevar. Dāvanā to saņēma bijušie un tagadējie deputāti, katru gadu to pasniedz tikai dažiem raiskumiešiem par nopelniem pagasta dzīvē, tāpēc Raiskuma karogs tā īpašniekiem ļauj justies pagodinātiem un lepniem. Katru gadu kādu no karogiem saņem sakoptākās sētas saimnieki. Raiskumā šo konkursu rīko savdabīgi, bez iepriekšējas pieteikšanās, jo vērtē visas sētas. Sešu septiņu cilvēku komisijai gandrīz nedēļa vajadzīga, lai apbraukātu un fiksētu iespaidus par katru no aptuveni 400 mājām. Vēlāk visus aicina uz saimnieku balli. Pērn novadniekus savā viesu namā uzņēma pretrunīgi vērtētais dāņu uzņēmējs Alekss Rasmusens. Negatīvu publicitāti iemantojusī cūku ferma gan atrodas Jaunraunā, bet Raiskumā Aleksa ģimene (viņa sieva ir latviete) dzīvo un vairāk savam priekam tur nelielu gaļas lopu bariņu. Hardijs Vents uzskata, ka pašvaldībai Alekss ir īsts ieguvums, jo uzņēmējs atsaucīgi atbalsta dažādas norises, dalās ar jaunām idejām.
Tās reizēm dzimst pavisam negaidīti. Raiskuma pagastmājā uz palodzes uzmanību saista amatnieciski perfekta koka kastīte aizlūgumiem. Tās kāds vietējais iedzīvotājs pats izgatavojis un nolicis sabiedriskās vietās. Savukārt Hardijam un viņa kolēģiem tagad jātiek skaidrībā ar novada ģerboni, lai līdzīgi lepnu karogu nākotnē varētu piešķirt arī “īpašajiem” pārgaujiešiem. Hardijs Vents vairākkārt atkārtoja prātulu, ka novada īstā bagātība ir tā cilvēki, tāpēc Pārgaujas novadu iepazinām, apciemojot daļu no šīs “bagātības”. Un ne jau tikai tos, kurus katrs pazīst un daudzina.
Ozolkalnu mājas, dažādu koku un jaunbērziņu rindas ielogotas no mugurpuses, mūs sagaida ainaviski perfekti sakoptas, ar dzīvinošiem pavasarīgā zaļuma un ziedētsākušo puķu akcentiem. Tādu “Straumēnu” mieru izstarojošas. Mūsu fotogrāfs Ojārs spēj tik knikšķināt aparāta slēdzi, kaut arī zinām, ka īstie bildējamie objekti mūs vēl tikai gaida iekštelpās. Lai gan novads nav skaitliski liels, visus iedzīvotājus pazīt nav iespējams. Reizēm nejauši atklājas tādas “pērles”, kuras klusi un nemanāmi dzīvo savās “gliemežnīcās”, nealkstot tapt pamanītas, atpazītas un pagodinātas. Taču viņu veikums liek mulst cilvēka prāta un roku radošo iespēju apjausmē. Nesen Hardijs iepazinies ar Ojāru Dambi. Cēsīs dzimušais un skolā gājušais vīrs tikai pirms dažiem gadiem pārcēlies uz dzīvi Stalbes pagastā, līdz pašreizējam daiļumam pārvēršot visai nolaisto apkārtni. Neviens vīra darbs te nav pamests pusratā. Ja tā, tad jau mājiniekiem nevar rasties pretenzijas pret Dambja kunga vaļasprieku, kurš ir visai ietilpīgs gan laika, gan darba, gan – ak, jā! – arī naudas ziņā.
Padomju laikos izmācījies par tolaik populāro inženieri, kuru algas bija visai necilas, tāpēc piepelnoties nācies veikt dažādus darbus. Kādu laiku bijis arī mašīnmācības skolotājs Cēsu ģimnāzijā. Ojāra Dambja gatavotajiem modeļiem pilnās augšstāva istabas mazliet atgādina fizikas kabineta palīgtelpu, kur plauktos rindojas objekti un ierīces fizikas parādību atrādīšanai skolasbērniem. Visas tik izskatīgas un akurātas kā dižāko firmu ražotas spēļmantas, pirms tās pabijušas mazo lietotāju rokās. Turklāt sīksīkās detaļas izgatavojis pats Dambja kungs lejasstāvā ierīkotajā darbnīcā. Visā jaušams nevis padomjlaiku inženiera, bet īsta Ulmaņlaiku amatnieka perfektums. Tas, ko viņš gatavo pats savam (un dzimtas vīrieškārtas turpinājuma jaunākā atzara) priekam, ir tvaika mašīnītes.
Jautāts par to, kā iespējams apgūt tādas smalkmehāniķa iemaņas, Ojārs Dambis atceras, ka pamatus laikam ielikusi mamma – pati to neapjaušot un ne reizi vien varbūt nožēlojot. Piecu gadu vecumā Ojārs jūsmojis par vecāko brālēnu pašdarinātajiem finiera rāmīšiem ar izzāģētām mežģīnēm. Mamma tādu zāģīti nopirkusi arī Ojāram, bet – no prieka ne vēsts. Piecgadnieka roķelēm šis darbarīks nav uzreiz klausījis, palaikam lūzis – puņķi un kreņķi! Mammai bijis jānāk talkā, par ko viņa nemaz nebija sajūsmā. Taču tagad Dambja kungs spēj izgatavot vissīkāko detaļu no visdažādākajiem materiāliem. Jaunākais projekts gan ir no citas operas – darbnīcā top pulkstenis, kura detaļas, zobratus ieskaitot, ir tikai no koka. Atvainojiet, top divi pulksteņi, jo mazdēlam par asistēšanu arī vajag savu laikrādi.
Kad visas ierīces, siltuma vai cilvēka roku iekustinātas, sāk šņākt, rūkt, klabēt, griezties, šķilt dzirksteli, skandināt liegu mūziku, abas ar Guntu saprotam, ka sievietes prātam visai maz cerību šīs norises izskaidrot un apjēgt. To atstājam kungu tehniski viedo prātu ziņā. Toties neatsakāmies noklausīties mazu lekciju par Teslu (grāmatplauktā veikli tiek atrasta īstā grāmata, lai stāstījuma laikā mēs ieskatītos Nikola Teslas portretā). Izrādās, ka Leonardo da Vinči un Teslu pasaules vēsturē uzskata par vienīgajiem ģēnijiem, kuru izgudrojumi apsteidza savu laiku, tāpēc tos nenovērtēja. Dambja kungs atgādina, ka Tesla bijis pirmais un īstais radio izgudrotājs, bet Popovs un Markoni ideju papildinājuši un diemžēl arī nopelnus sev pierakstījuši. Šim ģēnijam, kurš dzimis 1856. gadā, mēs varam pateikties gan par datorsakariem un mobilo telefonu, gan maiņstrāvu un saules baterijām un daudzko citu. Jau 19. un 20. gadsimta mijā Tesla saskatīja, ka mūsu planēta atrodas milzīgā enerģijas okeānā. Pakļaujot šo enerģiju un izmantojot to dažādu sistēmu un ierīču darbināšanai, cilvēce spers milzu soli savā attīstībā. Tesla to pierādījis, bez pilītes degvielas nobraucot ceļu no Ņujorkas līdz Niagāras ūdenskritumam un atpakaļ, izmantojot tikai ceļa malās sakarinātu elektrisko spuldzīšu enerģiju. Bet... te nu Dambja kungs sadrūvējas: “Kamēr uz zemeslodes būs kaut pilīte naftas, neviens par to pat nesāks domāt.”
Stāties pretim naftas magnātiem Dambja kungs negrasās, tāpēc samiernieciski radījis pats savu vietējo “enerģijas okeānu”. Līdzās pārsvarā vācu valodā izdotām zinātnes un tehnikas grāmatām plauktos akurāti salikti arī žurnāli “Dampf Heißluft”. Tajos Teslas ideju sekotājs rod ieceres jauniem modeļiem. Te publicēti arī Dambja kunga “meistarstiķi”. Interesanti, ka, taujājot par Ojāru Dambi viszinim “Google”, manam informāciju alkstošajam prātam piedāvāja gan vārda un uzvārda brāli no “Draugiem.lv”, gan Juri Dambi līdz ar Katrīndambi un AB dambi, gan Ojārus – Vācieti, Rubeni, Feldbergu. Īsto nejauši pamanīju tikai trešajā lappusē, turklāt ieraksts bija vācu mēlē, jo ietvēra atsauci uz publikāciju minētajā “dampju” žurnālā. Praviešus jau tēvzemē nemēdz atzīt, bet ne jau visi to kāro.
Pretēji noslēpumainajam Dambja kungam, Raiskuma pagasta un nu jau visa Pārgaujas novada “labo gariņu” Gunu Rukšāni atpazīst gan “Google”, gan daudzi Latvijā. Visvairāk kā puķu selekcionāri, arī kā kultūras darbinieci un literāti. Dzīvē sastaptie puķkopji man drīzāk asociējušies ar “mieramikām”, jo paši uzsver harmoniju, ko rod saskarsmē ar zemi un dabu. Guna apgāž visus priekšstatus un priekšrakstus, jo cilpo pa dobēm ar Dambja kunga tvaikamašīnām radniecīgu enerģiju, valodojot un smieklus dāsni atbraucējiem dalot. Ja vien mugurā Gunai nebūtu zemes rūķa ekipējuma, ja aiz muguras tālumtālu nestieptos garas puķu dobes, nē, drīzāk – vagas, ja blakus prāvajai siltumnīcai, kurā peld ūdensrozes un startam gatavojas lilijas, nevīdētu vēl vienas līdzinieces aprises, varētu domāt, ka puķu aprūpe te nodota algādžu pārziņā, bet pati Guna plivinās pa šo pasauli tikpat hipijiski kā jaunībā. Palaikam jau kāds talcinieka spēks tiek izmantots, taču pārsvarā Guna visu dara pati. “Mans slavenais vīrs,” tā Guna piesaka sētsvidū iebraukušo Jāni Rukšānu – mūsu bijušo kolēģi Preses namā, žurnāla “Dārzs un Drava” ilggadējo redaktoru un puķu selekcionāru. Taču Jānim ir pašam sava saimniecība kaimiņu pagastā. Tātad “Jaunrūjas” ir Gunas valstība.
Bērnības atmiņas gan vairāk saistās ar zemeņu dobēm, to ravēšanu un ražas sargāšanu, tomēr pati jutusi, ka viņai ir “zaļie pirkstiņi”. Kad izgājusi pie vīra, slavenajam selekcionāram nācies to atzīt ne reizi vien. Vēlu atnākušais pavasaris tikai pamazām modina visneparastākos narcišu ziedus. Bez žēluma ciemiņu izglītošanai tiek izmeklēti un noplūkti visdažādāko šķirņu eksemplāri. Ierindas pilsoņiem tās būtu vienkārši narcises, dažam stiprā dzimuma pārstāvim – laksti, bet Gunai tie gluži kā bērni – katram ziedam un tā smaržai tiek raksturojums. Kazi, varbūt pat tumsā ar tausti un ožu vien spētu atšķirt. Un kad te sāk plaukt malu malās, kad saule var pārkaltēt, kad lietus var sapostīt to, kas aug zem klajas debess... Laikam taču nav miera ne dienu, ne nakti.
Tieši otrādi! Guna apgalvo, ka īsti vergošanai viņa nododas tikai divus mēnešus gadā: “Tad ir stīvas kājas un riebjas runāt. Atbrauc labākā draudzene uz kafiju, bet es trinos un knosos, jo darbi gaida.” Nupat pirmais verdzības mēnesis – no aprīļa vidus līdz maija vidum – aizvadīts. Nākamais būs septembrī.
Vienas no Gunas mīlulēm ir hostas, to kolekcija jau tuvojas simtam, bet pagaidām to varam tikai nojaust. Dobi pie mājas Guna saglabājusi tādu, kāda tā bijusi mājas vecās saimnieces laikos – ar tradicionālajām lauku sētas puķēm, kuru vērtību kādu laiku aizēnoja ārpasaules brīnumi, bet tagad latvieša sirds arvien vairāk kāro pie tām atgriezties. Tās ir ne tikai nostalģiskas bērnības atmiņas raisošas, bet arī daudz piemērotākas Latvijas neprognozējamajam klimatam. Tā, piemēram, latviešu dārzos atkal atgriežas flokši, kuru Gunas katalogā nav mazums.
Protams, selekcionāra darbā jau svarīgākais ir stādi, sīpoli, gumi, to pavairošana, tomēr ne visi it kā mazāk vērtīgo daļu – ziedus gatavi dalīt tik dāsni kā Guna. “Nesen uz pasākumu Guna veselu narcišu spaini atveda,” stāsta Hardijs. Narcišu un liliju ziedēšanas pilnbriedā allaž tiek rīkotas izstādes. Vēlāk, apceļojot novadu, Hardijs Vents norāda uz puķudobi pie Ugurmuižas – katru sezonu to izdaiļo Gunas liliju stādi. Arī sakoptākās sētas titula ieguvējiem tiek pa ilgmūžīgam pārsteigumam no puķu audzētājas.
Guna mūs interesē arī kā rakstītāja. Ja jau vergot iznāk tikai divus mēnešus, tad acīmredzot atliek gana daudz laika arī radošām izpausmēm. “Pārgaujas Novada Vēstu” aprīļa numurā Guna Rukšāne katram dārzkopim pazīstamos pavasara darbus un nedienas apraksta tik vienkārši, tēlaini un sulīgi, bez jel niecīgākās selekcionāres vīzdegunības atzīdamās arī savās kļūmēs un neveiksmēs. Raksts kā našķis, ko ķertin izķertu “lielā” prese, ticis novadniekiem! Pērn ar pašvaldības atbalstu iznāca apjomīga un poligrāfiski izskatīga grāmata par Raiskumu un tā ļaudīm, no sendienām sākot. Tās sastādītāja un redaktore ir Guna. Pašlaik līdzīgs izdevums top par Stalbi. Ietilpīgo darbu vienai veikt grūti, tāpēc Raiskuma grāmatas materiālus vākt palīdzējuši Cēsu puses kultūras un vēstures zinātāji. Profesionāļi. Stalbē Guna iecerēja uzrunāt vietējos iedzīvotājus un... sastapa negaidītu atsaucību. Tagad katrs no pieciem vietējiem aktīvistiem apzina sev uzticēto jomu. Pēc Jāņiem būšot pirmā vākuma prezentācija. Ja ir labs materiāls un “dziļš iekāriens”, grāmatu var uzrakstīt ātri. Stalbi it kā aizēno populārākie Straupes un Raiskuma vietvārdi, bet Rozulas muiža bijusi Ungurmuižas līdziniece. Ja 1905. gadā to nebūtu nodedzinājuši, kas zina, kā vēl skanētu Stalbes vārds. Broces darbā “Monumente” iemūžināta gan viena, gan otra. Un līdzīgu atradumu ir gana. “Grāmata ir jātaisa, atskatoties uz vēsturi, bet fiksējot šodienu,” Guna pauž sava rakstniecības darba pamatpostulātu.
Novada domes deputāta Jura Leimaņa izlolotā kempinga iecere atšķiras no citiem viesu namiem. Te nav plašu telpu kāzu un tusiņu rīkošanai, te ir vieta cilvēkiem, kuri klusumā un mierā vēlas izbaudīt Latvijas dabas un Raiskuma ezera piedāvātās iespējas. Pliko zemes gabalu savulaik par pajām dabūja Jura māte, bet dēls palēnām uzmeistarojis glītos namiņus, rotaļlaukumu mazajiem ciemiņiem u.c. Priekuļu tehnikuma absolvents gluži katru naglu pats neesot iedzinis, bet klāt gan stāvējis vienmēr. Visi projekti ir paša izsmadzeņoti un triju gadu laikā īstenoti. “Piekrītu Hardijam, ka nav jēgas no jauna gudrot velosipēdu. Ceļojumos tikai vajag vaļējām acīm vērot visu noderīgo un pēcāk pārradīt un pielāgot paša iecerēm,” pieredzē dalās Juris. Pieejamas gan vienkāršākas kempinga mājiņas ar koplietošanas virtuvi, gan pilnībā ekipēti namiņi ar vairākām istabām un visām labierīcībām. Būvdarbus aizsākot, “smalko” namu varēja uzcelt par tādu pašu summu kā tagad vienkāršos kempinga mitekļus. Tāpēc dažas ieceres atliktas vēlākam laikam. Šī vieta ir ideāla “kemperiem”, kuri kā gliemeži apkārt ceļo paši ar savu namu. Tikai uz riteņiem. Dažs ārzemju pensionāru pāris vēsta, ka teju pusgadu ceļojot pa pasauli. Laimīgās vecumdienas, tā sacīt!
Todien kempingā jau bija apmetušies ciemiņi no Vācijas, kuriem par šo vietu pastāstījuši paziņas. Saimnieks uzskata, ka iedarbīgākā reklāma ir tā, kuru tālāk nodod bijušie “Apaļkalna” iemītnieki. Visbiežāk ārzemnieki vēlas pabūt mierā, atpūsties, avīzīti palasīt. Viņus pat nevilina ezera bagātīgais zivju klāsts, ko katru gadu papildina ar Zivju fonda atbalstu. “Zaļais sertifikāts” gan viņiem patiktu, diemžēl Latvijā vēl nav oficiālas kempingu sertifikācijas. Tomēr galvenais trūkums ir nelabojams – tas, ka atpūtas sezona Latvijā reāli ilgst nevis 12, bet tikai trīs vasaras mēnešus, tāpēc Jurim Leimanim ir arī nesezonāls bizness – ziedu tirdzniecība. Cēsīs viņam ir savs veikaliņš.
Vai daudzie koka namiņi liecina par to, ka Juris ir meža īpašnieks? Diemžēl ne. Hardijs to īpaši uzsver Rīgas ciemiņu ielāgošanai: “Tāpat kā es Juris jau otro sasaukumu ir deputāts, bet bagātībā iedzīvojies nav. Algas ir necilas, naudas dēļ nav vērts mesties politikā. Idejas dēļ gan. Juris ir viens no pašiem apzinīgākajiem deputātiem! Turklāt cauru gadu viņš aktīvi līdzdarbojas dažādu sportisku pasākumu rīkošanā. Pretēji man Juris ir kapātājs. Ko ieņem galvā, to izdara. Pirms dažiem gadiem sadomāja apgūt balles dejas. Skaudība pārņem, skatoties, kā viņam izdodas. Tagad Juris tikpat sīksti nolēmis ielauzīties angļu valodā.”
Pie Pārgaujas novada dižajiem cilvēkiem var pieskaitīt arī baronu Baltazaru fon Kampenhauzenu. Viņa dzimtai piederējusī Ungurmuiža tagad ir pašvaldības īpašums, turklāt tā ir vienīgā Latvijā saglabājusies 18. gadsimta pirmajā pusē celtā koka muiža. Apjausmu par gandrīz pirms 300 gadiem celtās baroka pērles īstumu sevišķi pastiprina muižas restaurācijas risinājums. Tas nav senajam līdzīgi smuks pakaļdarinājums a la Melngalvju nams, bet cieņa pret katru sienas dēļa gleznojuma līniju un motīvu. Lai tos neizjauktu, starp apgleznotajiem dēļiem iebīda mazus stiķējumus. Daļa telpu gan ir mūsdienīgotas, tomēr tajās iekārtotajā muzejā itin viss apliecina cieņu muižas īpašnieka dzimtai. Ungurmuižas telpas no iznīcības pasargāja tur iekārtotā Kūduma skoliņa (tajā mācījies arī Hardijs Vents, tāpēc pastaiga pa parku un seno ēku no vienas atmiņu epizodes uzšķiļ citu). Soli pa solītim turpinās restaurācija, galvenokārt par Zviedrijas pieminekļu aizsardzības inspekcijas piešķirtajiem līdzekļiem. Speciālistu sajūsmu izpelnījusies arī viena no retajām 18. gadsimta muižu koka klētīm, jaukais tējas namiņš, bet mūs pārsteidz pat pūķu galvas lietusūdens noteku galos (lietus trūkuma dēļ ūdens šaltis līstot lejup gan neredzējām). Apmeklētājus priecē arī liepu aleja un dižžuburu ozoli, īpaši vasarās, kad pāri koku lapotnei līdz ar putnu treļļiem tradicionālajā koncertā aizskan slavenu operdziedātāju un mūziķu priekšnesumi.
Ceļu, kurš ved garām Ungurmuižai, Pārgaujas novada pašvaldība savā īpašumā nesen pārņēma no a/s “Latvijas Valsts ceļi”. “To jau vairs par ceļu nevarēja saukt, labi ja reizi gadā tika nogreiderēts,” par nesaimnieciskumu sašutis Hardijs Vents. “Tagad mums būs tiesības to pienācīgi uzturēt – par ceļu naudu, kā arī par dabas resursu nodokli, ko pašvaldība saņem par Daibē ierīkoto cieto sadzīves atkritumu poligonu. Desmit tūkstoši apmeklētāju gadā ir pelnījuši uz Ungurmuižu atbraukt pa civilizētu ceļu.”
Vēstures raksti liecina, ka nākamgad varētu svinēt gadsimta jubileju, kopš Plācī darbojas pienotava. Padomju gados te skaitījās Valmieras Piena kombināta Cēsu pienotavas sviesta cehs. Pēc Atmodas pieņemtie likumi ļāva mazajām pienotavām atdalīties no lielajiem uzņēmumiem, tāpēc 1993. gadā te dibināja piensaimnieku kooperatīvo sabiedrību “Straupe”, kuru kopš tā laika nemainīgi vada valdes priekšsēdētājs Imants Balodis. Pienbalto ēku pamana katrs Valmieras ceļa braucējs, daudziem par nemainīgu pieturvietu kļuvis kooperatīva veikals, jo Straupes produkcijai ir nemainīgi laba slava. Arī Centrāltirgus piena paviljonā Straupes stends bija pirmā bezdelīga, un vēl joprojām pie tā pulcējas pircēju rindas. Ar lielveikaliem viņi nesadarbojas, aptuveni pusi produkcijas realizē paši savos veikalos. Labāk par izdomas bagātu reklāmu noietu sekmē piena produktu īstums un kvalitāte. Par apsmieklā kritušo “izstrādājumu” ražošanu straupieši pat iedomāties nespēj. Produkcija gan nav no lētā gala, bet izrādās, ka īstumam pircēji būs vienmēr. Par spīti dietologu ieteikumiem, tauta iecienījusi arī Straupes pienu ar 4% tauku saturu un 18–procentīgo biezpienu, kādu ražo vienīgi straupieši. Labāk tad ēst retāk, toties īstu mantu! Līdztekus tradicionālajiem piena produktiem uzņēmums ražo arī kaņepju sviestu, pikanto biezpiena sviestu u.c.
Deviņdesmito gadu sākumā līdzīgu patstāvīgas saimniekošanas ceļu izvēlējās septiņas mazās pienotavas, tagad no tām darbojas tikai Straupe. Starta pozīcijas visiem bija līdzīgas, straupiešiem pat ražošanas bāze bijusi sliktāka, tomēr tagad uzņēmuma veikumam ir nemainīga augšuptiece. Salīdzinot ar kooperatīvās sabiedrības sākumu, piena pārstrāde ir trīskāršojusies, kaut arī saimniecību skaits, kurās savāc pienu, četrkārt sarucis. Agrāk jau katram lauciniekam bija viena divas gotiņas. No Stalbes un Straupes apkaimes 500 piena piegādātājiem labi ja kādi 70 palikuši, toties klāt nākuši piensaimnieki no citiem apkārtnes pagastiem. 80 procentu piena atbilst ekstra klases standartiem, kam baktēriju skaits ir daudzkārt mazāks, nekā pienam paredz Eiropas standarti. Baloža kungs mums nolasa nelielu lekciju, lai iemācītu atšķirt īstu mantu no “izstrādājumiem”, kuros daļu piena tauku aizstāj ar lētākajiem augu taukiem. Straupes produkcija ir slavena tieši tāpēc, ka nekad neko tamlīdzīgu nepieļautu, kaut, protams, pašizmaksu ar šmaukšanos var pazemināt.
Kāpēc Straupe izdzīvoja? Baloža kungs ilgi nedomā. Nav šaubu, ka uz šo jautājumu viņam nācies atbildēt ne reizi vien: “Jāprot dzīvot un strādāt pēc pilnīgi citiem – mežonīgā kapitālisma un brīvā tirgus likumiem. Pēc privatizācijas mazo pienotavu vadību lielākoties pārņēma bijušie darbinieki. Viņi bija augstas raudzes speciālisti un tehnologi, bet diemžēl neprata iztirgot savu produkciju. Varbūt tāpēc, ka biju cilvēks “no malas”, varēju uz visu skatīties citādāk. Palīdzēja sovhoza vadītāja pieredze, arī pašaudzēto kartupeļu tirgošana Krievijā padomju gados. Pirms uzsākt ražošanu, izpētījām tirgu. Lielākoties notiek otrādi. Bet ne mazāk svarīgi ir nešmaukties, tikai godīgie var ilgstoši noturēties tirgū.”
Peļņu kooperatīva statūti neparedz, īpašnieki ir visi 120 zemnieki, kam pieder pajas un kas piegādā pienu. Ja kāds nolemj pārtraukt sadarbību, viņam izmaksā pajas. Uzsākot darbu, vienas pajas vērtība bija pieci lati, tagad – 100 latu! Turklāt šis kāpums noticis, īpašniekiem neko papildus neiemaksājot, vienīgi proporcionāli nodotajam pienam sadalot gada ieņēmumu pārpalikumu. Straupieši par pienu nekad nav maksājuši grašus, pašlaik iepirkuma cena ir 18 santīmu litrā. Neslēpjot lepnumu, Imants Balodis uzsver, ka aizvadītajos gados ne reizi nav atļāvies nokavēt trīs “svētus” maksājumu datumus – piena naudas, algu un nodokļu nomaksas dienas!
Novadam Straupes PSK ir būtisks ne tikai kā nodokļu maksātājs, bet arī kā darba devējs, jo vadītājs ir pārliecināts, ka darbs pirmām kārtām jādod vietējiem cilvēkiem. Par to, ka Baloža kungs ar Straupes produkciju gatavs atbalstīt katru novadā rīkotu pasākumu, liecina daudzie pateicības raksti, kas rotā kabinetu. Bet uzņēmuma sievišķīgā un vienlaikus mūsdienīgi lietišķā tirdzniecības vadītāja Jana Velvele spēj ne tikai sekmīgi attīstīt produkcijas noieta tirgus, bet izdot arī “Pārgaujas Novada Vēstis”. Uzņēmuma rūpes Jana cenšas ietilpināt darbalaika stundās, bet liktenis iegrozījies tā, ka par Pārgaujas novada domes priekšsēdētāja Hardija Venta “labo roku” viņai nākas būt 24 stundas diennaktī.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017