Rīga 8°C, apmācies, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 19:05
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Laikposms no LPS 19. līdz 21. kongresam (no 2009. gada 19. marta līdz 2010. gada 21. maijam) bijis būtisku izmaiņu laiks, jo noslēdzās administratīvi teritoriālā reforma un notika jaunizveidoto 108 novadu un deviņu republikas pilsētu domju vēlēšanas, kā arī 2009. gada 21. augustā LPS 20. kongress, kurā sapulcējās jaunievēlēto pašvaldību jaunie priekšsēdētāji, pārvēlēja LPS politiskās struktūras, mainījās komitejas dalībnieku sastāvs un vadība.
Līdz pašvaldību vēlēšanām pērnā gada jūnijā Veselības un sociālo jautājumu komiteju vadīja Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece Irēna Škutāne. Komitejas priekšsēdētājas vietnieki bija Talsu pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lācarus, Aizkraukles rajona padomes izpilddirektors Guntis Libeks un Valkas pilsētas domes deputāte Erna Pormeistere.
Komitejas sēdē 2009. gada 27. jūlijā par komitejas priekšsēdētāju tika ievēlēts Guntis Libeks – Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs, par vietnieku Talsu novada domes deputāts Aivars Lācarus.
Komitejas darbs notika gan tās sēžu laikā, gan šajā periodā ļoti daudz sazinoties elektroniski, lai operatīvi informētu komitejas dalībniekus par valdības aktivitātēm likumdošanas jomā un saņemtu no viņiem viedokļus atzinumu sagatavošanai par likumu un Ministru kabineta noteikumu projektiem, jo šajā laikā valdība, īpaši veselības aprūpes jomā daudzus normatīvos aktus pieņēma steidzamības kārtībā. Komitejas dalībnieki uzskatīja, ka Veselības ministrija vienkārši izmantoja procedūru, kas ļauj izvairīties no dokumentu projektu saskaņošanas ar Latvijas Pašvaldību savienību. Tas nebija pieņemami, tādēļ tapa vēstule Ministru prezidentam ar prasību nepieļaut, ka tādi jautājumi, kas tieši skar pašvaldību darbu un budžetus (manipulācijas ar trūcīgo personu tiesībām tikt vai netikt atbrīvotiem no pacientu iemaksas un līdzmaksājuma, jaunu ienākumu līmeņu noteikšana atvieglojumu saņemšanai veselības aprūpē, kur atbilstības izvērtēšana un izziņu izsniegšana vienkārši uzlikta pašvaldību sociālajiem dienestiem u.c.), tiktu pieņemti izskatīšanai bez saskaņošanas ar LPS. Pēc Ministru prezidenta iejaukšanās situācija ir mainījusies. Atskaites periodā vissmagāk un neprognozējamāk bija strādāt tieši ar Veselības ministriju. Pavasarī vēl notika sarunas ar veselības ministru Ivaru Eglīti, bet jau pēc dažiem mēnešiem ministriju vadīja Baiba Rozentāle, un nu jau vairāk nekā mēnesi veselības ministra nav vispār.
Tradicionāli ar Labklājības ministriju, ko vada Uldis Augulis, sadarbība ir daudz konstruktīvāka, uz kopīgu valsts un pašvaldību sociālās politikas īstenošanu un krīzes seku pārvarēšanu vērsta. Arī ar Labklājības ministriju LPS šajā periodā nācās risināt komplicētus, smagus jautājumus – sociālās drošības tīkla stratēģija, garantētā minimālā ienākuma līmenis, trūcīgās personas statusa piešķiršanas nosacījumi u.c. Taču informācijas apmaiņa, diskusijas un viedokļu saskaņošana tika uzsākta savlaicīgi un norisinājās tik ilgi, cik bija nepieciešams, lai atrastu abām pusēm vispieņemamāko risinājumu.
Par nozīmīgāko sasniegumu komitejas un LPS darbā uzskatāma sociālās drošības tīkla stratēģijas izstrāde un realizēšana valstī kopš pērnā gada rudens. Tieši LPS jau pagājušā gada sākumā pirmā uzrunāja Labklājības ministriju, citas ministrijas, valdību par to, ka steidzami nepieciešams reāls rīcības plāns un finanses tā izpildei, lai palīdzētu iedzīvotājiem sociāli ekonomiskās krīzes apstākļos. Jo pašvaldībām jau gada sākumā bija skaidrs, ka krīzes apjoms pārsniegs tikai pašvaldību iespējas palīdzēt tās skartajiem iedzīvotājiem. Pateicoties LPS aktivitātei un neatlaidībai, sociālās drošības spilvens tiešām darbojas sociālajā jomā, veselības aprūpē, izglītībā.
Komitejas sēdēs izskatītie svarīgākie jautājumi:
veselības aprūpes jomas reforma un drošības tīkla atbalsta programma, par ko ziņoja veselības ministre B. Rozentāle;
jaunie nodarbinātības pakalpojumi – darba praktizēšana ar stipendiju pašvaldībās (ziņoja gan LM Darba departamenta speciālisti, gan NVA direktore B. Paševica);
sociālās jomas reforma un drošības tīkla atbalsta programma (ziņoja LM valsts sekretāra vietnieks I. Alliks un sociālās palīdzības sistēmas un monitoringa nodaļas vecākā referente M. Pavasare);
likumprojekts “Par pašvaldību darbību no 2009. gada līdz 2012. gadam” un RAPLM priekšlikumi par grozījumiem likumos un Ministru kabineta noteikumos, lai nodrošinātu šā likumprojekta piemērošanu (ziņoja LPS vecākais padomnieks M. Pūķis);
Latvijas Pensionāru federācija – aktīvs partneris sociālajā dialogā (uzstājās Latvijas Pensionāru federācijas priekšsēdētāja A. Verze);
par situāciju ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas institūciju darbībā, problēmām un nepieciešamajiem risinājumiem administratīvi teritoriālās reformas un krīzes apstākļos (ziņoja LPSAIA priekšsēdētājs, pansionāta “Madliena” direktors A. Šteinbergs);
par a/s “Latvenergo” dāvinājumu “Elektrības norēķinu kartes – 500 kWh” (ziņoja LPS padomniece S. Šimfa);
par LPS un Medicīnas darbinieku arodbiedrības nostāju veselības aprūpes krīzes situācijā (ziņoja LPS Veselības un sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājs G. Libeks);
par Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību un Latvijā plānotajām aktivitātēm (ziņoja LM Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta vienlīdzīgu iespēju nodaļas speciāliste I. Dūmiņa);
par nabadzības mērīšanu un Lākenas indikatoriem (ziņoja LM Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta vienlīdzīgu iespēju nodaļas vecākā referente E. Meijere);
par būtiskākajiem grozījumiem Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumos nr. 1046 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”, kas veikti ar 2009. gada 8. septembra MK noteikumiem nr. 1041 (spēkā kopš 03.10.2009.), 2009. gada 3. novembra MK noteikumiem nr. 1291 (spēkā kopš 21.11.2009.) un 2009. gada 22. decembra MK noteikumiem nr. 1630 (spēkā kopš 01.01.2010.) (ziņoja VM Veselības aprūpes departamenta direktors R. Joksts);
par plāna projektu “Bērniem piemērota Latvija 2010. – 2012.” (ziņoja LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktores vietnieks K. Petermanis);
par Veselības inspekcijas darba aktualitātēm, sadarbību ar pašvaldībām, veselības aprūpes līgumu un pakalpojumu uzraudzību un darbu veselības veicināšanas un profilakses jomā (ziņoja VM Veselības inspekcijas speciālists A. Čivčs);
par izmaiņām Latvijas pašvaldību attīstības vadlīniju 3. un 5. sadaļā;
par valsts un pašvaldību rīcību, sniedzot atbalstu bērniem krīzes situācijā (ziņoja LM Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniece L. Rieksta–Riekstiņa).
Šāgada 11. maijā Beverīnas novada Brenguļu pagasta multifunkcionālajā ēkā “Kaimiņi” notika komitejas izbraukuma sēde. Par šo ēku tās pasūtītāji – bijušais Brenguļu pagasts (Beverīnas novada sociālā dienesta vadītāja – A. Blīgzna–Vīķe, kura bija arī ilggadēja LPS Veselības un sociālo jautājumu komitejas dalībniece), projektētāji un celtnieki gada sākumā saņēma invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” un Ekonomikas ministrijas iedibināto balvu “Zelta kruķis”, kas tiek piešķirta konkursa kārtībā izvēlētiem objektiem ar vislabāko pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Komitejas dalībnieki iepazinās ar sociālo darbu Beverīnas novadā, Valmieras pašvaldības veco ļaužu pansionātu “Valmiera” un Camphill ciematu “Rožkalni”, kas ir institūcija pieaugušajiem ar īpašām vajadzībām.
Sakarā ar to, ka aizvadītajā periodā sociāli ekonomiskā krīze valstī kopumā pārklājās ar ieilgušo krīzi veselības aprūpē, LPS bija daudz smagu jautājumu, ko vajadzēja pārrunāt ar Veselības ministriju. LPS un Veselības ministrijas sarunas no LPS puses vadīja LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis un Veselības un sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētājas vietnieks Aivars Lācarus, bet no Veselības ministrijas puses – ministrs Ivars Eglītis un valsts sekretārs A. Ploriņš.
Sarunu grafiks un tēmas bija šādas:
08.04.2009. Stacionārā veselības aprūpe un NMP:
stacionāro pakalpojumu sistēmas pašreizējā situācija;
stacionāru tālākais attīstības modelis, lai nodrošinātu visā valsts teritorijā iedzīvotājiem pieejamu un tuvu (ceļi, sabiedriskais transports u.c.) gan neatliekamo, gan arī plānveida medicīnisko stacionāro palīdzību pamatprofilos par atbilstošu cenu;
finanšu līdzekļu sadale;
par medicīnisko pakalpojumu cenu aprēķināšanu un to piemērošanu līgumattiecībās ar dažādām daudzprofilu slimnīcām;
NMP dienesta attīstība.
06.05.2009. Primārā veselības aprūpe, sekundārā ambulatorā veselības aprūpe un sociālie pakalpojumi:
PVA pakalpojumu pieejamības nodrošinājums;
veselības aprūpes pakalpojumu apjoms un finansējums ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem;
profilakses programmu pilnveidošana; valsts organizētā skrīninga īstenošana;
pacientu līdzmaksājumi un pacientu iemaksas un pašvaldību finansiālā palīdzība iedzīvotājiem;
5) sociālo pakalpojumu pieejamība un attīstība (t.sk. slimnīcās).
03.06.2009. Veselības veicināšana un veselīgs dzīvesveids:
reģionālo veselības veicināšanas centru izveidošana;
veselības veicināšana kā valsts un pašvaldību kopīgi realizējama funkcija; VM kā valsts politikas izstrādātājas un realizētājas loma;
pašvaldību aktivitātes veselīga dzīvesveida nodrošināšanā.
01.07.2009. Kopsavilkums:
stacionārā veselības aprūpe un NMP;
primārā veselības aprūpe, sekundārā ambulatorā veselības aprūpe un sociālie pakalpojumi;
veselības veicināšana un veselīgs dzīvesveids.
10.08.2009. Saskaņotā sarunu protokola iesniegšana Finanšu ministrijā.
Pirmajās sarunās LPS ar ministriju steidzamības kārtā apsprieda finansējuma samazinājumu slimnīcām. Ar 13 aprūpes slimnīcām Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūrai (VOAVA) kopš 1. aprīļa vairs nebija līgumu par stacionāro pakalpojumu sniegšanu, bet process turpinājās, un finansējuma samazināšana stacionārajiem pakalpojumiem jau apdraudēja arī rajonu slimnīcu pastāvēšanu. Daudzas slimnīcas no VOAVA bija saņēmušas līgumu piedāvājumus ar finansējuma samazinājumu par 49 – 60%. Veselības ministrs Ivars Eglītis uzsvēra, ka Latvijā slimnīcu gultu skaits 59 slimnīcās, kurām ar VOAVA ir līgumi, ir 17 233 gultas, kas ir divreiz vairāk, nekā nepieciešams, un ka gultu skaits viena gada laikā jāsamazina par 3000 gultām. Desmit gadu laikā slimnīcu gultu skaitu Latvijā plānots samazināt līdz 10 000 gultu, sacīja ministrs. LPS padomniece veselības un sociālajos jautājumos S. Šimfa uz to norādīja, ka 60% gultu atrodas Rīgas slimnīcās, bet Rīgā ir tikai 700 tūkstošu iedzīvotāju. LPS uzskata, ka gultu skaita samazināšanā obligāti ir jāievēro proporcionalitāte pa Latvijas reģioniem atbilstoši iedzīvotāju skaitam.
I. Eglītis uzsvēra, ka ir jāattīsta slimnīcām alternatīva veselības aprūpe un ka Veselības ministrijā top jauns māsterplāns par slimnīcu optimizāciju. Attīstītajās Eiropas Savienības valstīs stacionārā aprūpe saņemot 30 – 40% no veselības aprūpes finansējuma, bet Latvijā – 60%. Ministrs gan piebilda, ka viņš nevarot iedomāties, ka rajonu slimnīcas varētu pārtraukt sniegt stacionāros pakalpojumus, tomēr Latvijā bez 13 slimnīcām, ar kurām VOAVA vairs neslēdz līgumus par stacionāro pakalpojumu sniegšanu, vēl esot 8 – 10 slimnīcas, kas neizpildot kritērijus (vismaz 300 dzemdību pieņemšana gadā utt.).
Veselības ministrs sacīja, ka finansējuma samazinājums slimnīcām nedrīkstot būt lielāks par 20%, taču slimnīcu vadītāji atgādināja, ka VOAVA piedāvātajos līgumos samazinājums ir no 49 līdz 60%. Ministrs arī atzina, ka, par 20% jeb 80 miljoniem latu samazinot ārstniecības programmas, katrs piektais cilvēks vairs netiks ārstēts par valsts naudu un puse slimnīcu būs jāslēdz ciet.
Veselības ministrs atzina, ka Latvijas medicīnai ir viens no augstākajiem standartiem Eiropas Savienībā, kaut arī finansējums ir trešais zemākais ES, vēl zemāks finansējums veselības aprūpei esot tikai Rumānijā un Bulgārijā. I. Eglītis informēja, ka jau nākamajā dienā Veselības ministrijai ir paredzētas sarunas ar Ministru prezidentu V. Dombrovski, jo jāvienojas par finansējuma samazināšanas robežu, zem kuras sākas tiešs apdraudējums iedzīvotāju veselībai un dzīvībai.
VM valsts sekretāra vietnieks Juris Bundulis iepazīstināja ar finanšu apjoma plānojumu, kas slimnīcas sadala trīs grupās. Pirmajai grupai finansējums tiek paredzēts ne mazāk par 90% no 2008. gada apjoma, un šajā grupā ietilpst Rīgas Austrumu slimnīca, Bērnu klīniskā slimnīca un Stradiņa slimnīca un Liepājas, Valmieras un Daugavpils reģionālās slimnīcas. Otrajai grupai finansējums tiek plānots ne mazāk par 85% no 2008. gada apjoma, un šajā grupā ietilpst apmēram desmit lokālās daudzprofilu slimnīcas, kuras VM joprojām nenosauca. Trešajai grupai – pārējām slimnīcām no visām 59, ar kurām VOAVA slēdz līgumus par stacionārajiem pakalpojumiem – finansējums tiek plānots zemāk par 85% no 2008. gada apjoma. Par 2008. gada apjomu slimnīcām, kurām bijušas pārstrādes, tiek ņemts līgumu apjoms, bet slimnīcām, kuras neapguva 2008. gada līgumu apjomu – 2008. gada faktiskā izpilde.
Daudzi pašvaldību un slimnīcu vadītāju uzdotie jautājumi sarunās ar VM palika bez atbildes, piemēram, kuras slimnīcas paredzēts saglabāt un kuras – likvidēt; ko darīt ar iesāktajiem ES struktūrfondu un INTERREG pārrobežu projektiem, ja slimnīcai finansējums tiek samazināts tādā apjomā, ka tā jāslēdz ciet; kas maksās atlaišanas kompensācijas likvidējamo slimnīcu darbiniekiem utt. Jāteic, ka uz šiem jautājumiem neatbildēja arī B. Rozentāle, kura pēc I. Eglīša demisijas ieņēma ministres posteni. Ministrija tā arī nesagatavoja un neiepazīstināja ar jauno māsterplānu, pie kura teicās intensīvi strādājam.
Komitejas viedokli, ka situācija veselības aprūpē ir ļoti kritiska un satraucoša un to nepieciešams skatīt visaugstākajā līmenī, apstiprināja 2009. gada 21. augustā LPS 21. kongresā pieņemtā rezolūcija “Par veselības aprūpi kā valsts prioritāti krīzes situācijā”.
Pasaules ekonomiskās krīzes laikā Latvija kā maza, atvērta ekonomika pārdzīvo grūtības, kuru pārvarēšanai jāatdala pašas neatliekamākās lietas no vispārējiem valdības uzdevumiem. Pastiprināt rūpes par cilvēku veselību šajā laikā ir tautas izdzīvošanas jautājums.
Latvijas Pašvaldību savienības kongress aicina valdību un Saeimu:
noteikt veselības aprūpi nākamā gada budžetā un turpmāk līdz krīzes pārvarēšanai par prioritāti, kurai budžeta samazinājums ir mazāks nekā citās nozarēs;
pārtraukt veselības aprūpes iestāžu centralizāciju un koncentrāciju, kas ir nepārdomāts process un diskriminē lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju;
valstij pilnībā nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību Latvijas iedzīvotājiem gan pirmsslimnīcu, gan slimnīcu, gan ambulatorā etapā;
saglabāt līdzšinējās lokālajās (pamatā – rajonu centru) slimnīcās neatliekamās palīdzības nodaļas kā terapeitiskajiem, tā traumatoloģiski ķirurģiskajiem pacientu profiliem ar reanimācijas un intensīvās terapijas sadaļu, traumpunktu, rentgena un vizuālās diagnostikas un laboratoriskās izmeklēšanas iespējām diennakts veselības aprūpes režīmā;
garantēt un nodrošināt valsts apmaksātu Katastrofu medicīnas centra sniegtās specializētās medicīniskās palīdzības apjomu Latvijas slimnīcām un citām ārstniecības iestādēm visos gadījumos, kad specializētajai neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai nepieciešamais palīdzības apjoms slimniekiem pārsniedz slimnīcu palīdzības iespējas;
finansēt jaunveidojamās aprūpes nodaļas tādā apjomā, lai pacientu stacionārā rehabilitācija un atveseļošana pēc ārstēšanās reģionālajās daudzprofilu slimnīcās, ārstēšanās plānveida kursu realizācija un paliatīvā ārstēšana būtu reāli iespējama, t.i., būtu pietiekams personāla, gultu, medikamentu, uzturēšanās, speciālo līdzekļu un materiālu nodrošinājums;
nodrošināt vienlīdz labu vienotā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbu visā Latvijas teritorijā;
atrisināt ar pacientu plūsmu izmaiņām saistītās transporta un ceļu infrastruktūras problēmas;
pēc apriņķu pašvaldību izveidošanas veselības aprūpes organizāciju un finansējumu nodot apriņķu pašvaldībām.
Neraugoties uz iedzīvotāju, mediķu un pašvaldību protestiem, Veselības ministrija turpināja koncentrēt un centralizēt stacionāro veselības aprūpi, nesakārtojot primāro veselības aprūpi tā, lai tā spētu kvalitatīvi un pieejami kompensēt stacionārās veselības aprūpes attālināšanos un samazināšanos, ko sevišķi izjūt lauku iedzīvotāji. Komitejas sēdēs vairākkārt tika skatīts arī jautājums par materiālajiem un morālajiem zaudējumiem, kas šādas politikas dēļ jācieš pašvaldībām kā slimnīcu īpašniekiem vai kapitāla daļu turētājiem.
Pēc komitejas dalībnieku iniciatīvas 2009. gada 28. septembrī LPS notika pašvaldību politiķu un slimnīcu vadītāju sanāksme par privāto struktūru piedāvājumiem situācijā, kad valsts no tām vairs pakalpojumus nepērk. Sanāksmes secinājumi bija šādi.
Veselības ministrijai nav skaidras nostājas jautājumā par slimnīcu apvienībām. Ministrijas vadības viedoklis mainās. Nav pat vidēja termiņa redzējuma par valsts apmaksātu stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas nodrošinājumu saistībā ar veselības sistēmas attīstību kopumā un pirmām kārtām ar NMP valsts dienesta adekvātu darbību un tā izveides pabeigšanu.
Reformu tiesiskais pamats ir Ministru kabineta noteikumi nr. 1046 “Veselības aprūpes organizācijas un finansēšanas noteikumi”, kas kopš gada sākuma, pārkāpjot likumu normas, netiek saskaņoti ar pašvaldībām – reģionālo un bijušo rajonu centrālo slimnīcu īpašniecēm vai kapitāla daļu turētājām.
Veselības aprūpes likuma izstrāde un pieņemšana kārtējoreiz ir atlikta uz nezināmu laiku.
Veselības ministrijas realizētās politikas rezultātā izveidota iedzīvotājiem sliktāk pieejama un dārgāka stacionāro veselības aprūpes pakalpojumu sistēma, liedzot vai ierobežojot pakalpojumus dzīvesvietas tuvumā un, slēdzot (uzspiežot) neadekvātu finansiālo apjomu līgumus, nodarīti ievērojami zaudējumi gan pašvaldību slimnīcām, gan medicīnas darbiniekiem, gan iedzīvotājiem, it sevišķi vispārējās nozīmes (nespecializētu) stacionāro pakalpojumu sniedzējiem ārpus Rīgas:
plānveida stacionārā palīdzība – maksas pakalpojums;
NMP centralizētā sistēma izraisa aizvien vairāk iebildumu. Mediķi atzīst, ka gadījumi, kad pacienti nomira NMP mašīnā, bija reti un tika uzskatīti par ārkārtējiem. Pašlaik tas jau kļuvis par normu. Nenormāla ir situācija, kad smagi slimos pacientus uz ceļa pārvieto no mašīnas mašīnā – tikai tādēļ, ka tā tiek būvēta jaunā NMP nodrošināšanas sistēma;
Veselības ministrijas politikas rezultātā slēgto un reorganizēto slimnīcu personālam atlaišanas pabalsti bija jāizmaksā no slimnīcu līdzekļiem, kas pasliktināja pārējo strādājošo stāvokli un iespaidoja arī pacientus. Tas ir prettiesiski, jo MK noteikumos nr. 1046 bija noteikts, ka atlaišanas pabalsti ir jāizmaksā no rezerves fonda līdzekļiem. Viļakas slimnīca paļāvās uz šo normu un VOAVA vēstulēs solīto kompensāciju. Pašlaik slimnīca ir kā atbildētājs tiesas procesā par vairāk nekā deviņu tūkstošu latu piedziņu kompensāciju izmaksai atlaistajiem darbiniekiem.
Slimnīcām jābeidz konkurēt savā starpā. Slimnīcu pakalpojumu nodrošināšana un attīstība jāplāno un jākoordinē reģionu līmenī. Valsts Veselības ministrijas personā ir apliecinājusi savu nevēlēšanos un neprasmi izveidot citu ES valstu veselības aprūpes sistēmām analogu sistēmu, kurā būtu adaptēta šo valstu pieredze, kas atbilst mūsu situācijai un vajadzībām. Šādi rīkojoties, valsts Veselības ministrijas personā ir sagrāvusi jebkādus tiesiskās paļāvības principus. Spilgtākais piemērs ir Ludzas slimnīca.
Dažām slimnīcām piedāvātā privāto investoru ienākšana, kapitalizējot pašvaldības SIA ieguldītās finanses un pārņemot menedžmentu, nav vērtējama viennozīmīgi. No vienas puses, tā ir izeja situācijā, kad aug kredītprocenti par slimnīcu parādsaistībām un pašvaldībām nav tādu finanšu, lai šo situāciju glābtu. No otras puses, šie privātie investori pēc samērā vienkāršas shēmas var kļūt par vienīgajiem nekustamās un kustamās mantas īpašniekiem, kas radīta, ieguldot nodokļu maksātāju naudu caur pašvaldību un valsts investīcijām. Jauno potenciālo īpašnieku attīstības plāni nav zināmi, un valsts līmenī nav tiesisku nosacījumu, kas uzliek tiem jebkādus pienākumus saistībā ar iedzīvotāju patiesajām vajadzībām un interesēm veselības aprūpes pakalpojumu pilna spektra saņemšanā.
Pašlaik negatīva tendence ir tā, ka šādu PPP modeli vairākām Latvijas pašvaldību slimnīcām dažādās vietās piedāvā Veselības fonds, kura dibinātāji ir ievērojamas personas zāļu vairumtirdzniecības biznesā. Ja notikumi turpinās šādi stihiski attīstīties, tad Latvijā var izveidoties viena vai divas monopolķēdes stacionāro pakalpojumu sniegšanā, kas būs saistītas ķēdē: zāļu lieltirgotava – aptiekas – slimnīcas. Tas radīs monopolcenas, un saņemt veselības aprūpi varēs tikai maksātspējīgs cilvēks, kādu Latvijā paliek arvien mazāk. Būtībā iedzīvotāji zaudēs vismaz divreiz – caur šā slimnīcu īpašuma radīšanā ieguldīto nodokļu naudu, kas nonāks nelielas privātpersonu grupas rokās, un otrreiz atkal no saviem līdzekļiem pērkot stacionāra pakalpojumus šajās slimnīcās.
Divi galējie viedokļi, kas izskanēja sanāksmē, ir šādi:
valdībai ir jāatdod veselības aprūpes funkcija ar visu finansējumu pašvaldībām (šajā gadījumā pašvaldības pašas varētu izlemt un izveidot optimālāko modeli, kā apvienot valsts pasūtījuma finanses, pašvaldību finanses un attiecīgās teritorijas iedzīvotāju finanses, lai veidotu gan finanšu, gan ģeogrāfiskās pieejamības ziņā konkrētajai teritorijai izdevīgāko modeli). Ideālajā variantā veselības aprūpe kā funkcija kopā ar finansēm būtu nododama vēlētiem pašvaldību reģioniem;
valdībai no visiem normatīvajiem aktiem jāsvītro pašvaldību pienākumi veselības aprūpē (visvairāk tas attiecas uz pieejamības nodrošināšanu), un pašvaldības pēc saviem ieskatiem var veidot PPP projektus vai uzreiz privatizēt slimnīcu kustamo un nekustamo mantu, maksimāli ievērojot un aizstāvot savu iedzīvotāju intereses privatizācijas procesā.
Šie secinājumi tika izskatīti arī LPS Valdes sēdē.
2009. gada sarunas starp LPS un Labklājības ministriju notika 20. maijā. No LPS puses tās vadīja LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis un komitejas priekšsēdētāja Irēna Škutāne, no LM puses – ministrs Uldis Augulis un valsts sekretārs Ringolds Beinarovičs.
Sarunās tika izskatīti šādi jautājumi:
valsts un pašvaldību sadarbība nodarbinātības veicināšanai, jaunie pasākumi nabadzības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām;
pašvaldību un LPS plānotie pasākumi, lai nodrošinātu, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas ieviešanas:
visos novados un pilsētās (neatkarīgi no iedzīvotāju skaita) darbotos sociālie dienesti,
katrā pašvaldībā visiem iedzīvotājiem būtu pieejami sociālās aprūpes pakalpojumi;
Labklājības ministrijas plānotās strukturālās reformas 2009. gada budžeta grozījumu kontekstā;
pašvaldību finansiālā atbalsta sabalansēšanas iespējas iedzīvotājiem finanšu un ekonomiskās krīzes situācijā:
nepietiekama finansējuma risks pašvaldību saistošajos noteikumos noteikto sociālās palīdzības pabalstu izmaksām krīzes situācijā,
normatīvā regulējuma maiņa, nosakot dzīvokļa pabalsta apmēra ierobežojumus bāreņiem,
Eiropas Komisijas pārtikas programmas realizācijas aktualitāte vistrūcīgākajām personām;
grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5. pantā;
normatīvajos aktos noteikto prasību vienkāršošana sociālo pakalpojumu sniedzējiem, tajā skaitā naktspatversmēm;
par sociālā darba speciālistu uzskaiti Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma kontekstā;
valsts mērķdotācijas sociālajiem darbiniekiem nodrošināšanas kārtība un apmērs;
par MK noteikumu nr. 214 “Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 15. punkta piemērošanas nosacījumiem un 19.3. apakšpunkta grozīšanu;
ANO konvencijas īstenošana pašvaldībās par tiesībām personām ar invaliditāti – pašvaldību būvvalžu speciālistu apmācības reģionos par specifiskām vides pieejamības prasībām un labajām praksēm.
Ar sarunu protokolu iespējams iepazīties LPS mājaslapā.
Pašlaik komiteja un LPS vadība ar Labklājības ministriju un RAPLM risina jautājumu, kas ir ļoti aktuāls, bet iestidzis – publiskās pārvaldes datubāzu savietojamība un operatīva pieeja tām, lai tieši, ātri un precīzi pašvaldības un sociālie dienesti varētu iegūt visu nepieciešamo informāciju lēmumu pieņemšanai.
Darbs turpinās. Procesā ir 2010. gada sarunas. Tādēļ aicinu pašvaldību vadītājus, politiķus, kuri vada mūsu komitejai analogas komitejas savās pašvaldībās, iesaistīties LPS Veselības un sociālo jautājumu komitejā, lai kopīgi pārstāvētu un aizstāvētu pašvaldību viedokli šajās tik nozīmīgajās nozarēs.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017