Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZA vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 05:28
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
Dzimstības “bums” Dobelē! Šajā demogrāfiskās krīzes laikmetā šāda ziņa liekas neticama. Un tomēr tie nav meli, jo 5. decembra nakts aizsegā tieši pirms novada egles iededzināšanas sarīkojuma Dobele kļuva bagātāka par 21 “jaundzimušo”. Patiesību sakot, pilsētas centrā uzradās 21 sniegavīrs, liekot ne vienam vien agrīnā rīta gājējam pārsteigumā apstāties. Tik neparastu velti Dobeles novada ļaužu svētku priekam sarūpēja pašvaldība kopā ar uzņēmējiem – SIA “Tenax”, kas ražo tenaporu, un SIA “Baltic candles”, kur top sveces. Ziemas tradicionālie simboli – sniega vīri un sievas – pulcējās pie novada domes, Tirgus laukumā, turpat līdzās skvērā pie tilta pār Bērzes upi un Uzvaras ielā pie sveču ražotnes. Katram savs veidols un stāsts – muzikants, slēpotājs, snovbordists, žagaru nesējs, ģimenīte ar mazuļu virteni.
Šīs ieceres idejiskais virsdiriģents bija Dobeles novada domes priekšsēdētājs Andrejs Spridzāns, bet praktiskais virsvadītājs – būvvaldes vadītājs arhitekts Jānis Kukša: “Sākotnēji ideja bija veidot sniegavīrus no parafīna, tomēr aptvērām, ka šis materiāls gan ir plastisks, tomēr smags. Sazinājāmies ar “Tenax”, jo zinājām, ka no viņu ražotā tenapora prasmīgi mākslinieki spēj radīt brīnumus. Agnese Rudzīte un Inta Berga atbildēja par māksliniecisko pusi, bet “brigādē” uzaicināja arī divus vīra cilvēkus – stikla mākslinieku Ingu Ziemeli un dramaturgu Anselu Kaugeru.” Lai visu paveiktu mēneša laikā, rīdziniekiem ik pārdienas nācās braukt uz Dobeli, lai, baltos kombinezonos ietērpti – gluži kā darināmie sniegavīri, vadītu garas un darbīgas stundas “Tenax” cehā. Arī slavenajai sveču ražotnei nebija pamata justies atraidītiem, jo sveces visneiedomājamākajos veidos rotā katru no baltajiem dobelniekiem – sveču formas ir tik dažādas, ka tās noder gan pogām, gan deguniem, gan drediem līdzīgai pārgalvīgai matu rotai.
Šī ziema neplānoti gadījusies sniegiem bagāta un īstu sniegavīru velšanai labvēlīga, taču tenapora līdziniekiem draudīgi nav nekādi klimatiskie apstākļi. Nākas gan atzīt, ka sevišķi skaisti baltie tēli mirdz uz naksnīgā fona. Izrādās, ka augumā prāvie sniegavīri izmantotās tehnoloģijas dēļ ir viegli – ap 30 kilogramu, bet... ne tu tādu rokās paņemsi, ne pār muguru pārmetīsi. Tāpēc sniegavīru armijas uzstādīšana nakts aizsegā Jānim un viņa palīgiem izvērtās par dižu piedzīvojumu. Daži vesti guļus, citi stāvus, bet atklājies, ka slēpotājs pie dzelzceļa pārbrauktuves pamanījies izlēkt laukā. To nācies steigā reanimēt.
Par to, kā iepriecināt novada ļaudis, esot domājuši arī pirms Lieldienām, kad katrā pagastā pa nakti uzradusies īpaša ola. Ziemassvētkiem sākuši gatavoties jau rudenī, jo iecere nevar rasties un īstenoties dažu dienu vai nedēļu laikā. Kad bijis skaidrs, ka simbols būs tenapora sniegavīri, arī tad vēl bija jāvienojas, cik to būs. Pirmā doma bijusi par 11 sniegavīriem, jo 2009. gada vasarā Dobeles novads radās, pilsētai pievienojot desmit pagastus – Annenieku, Auru, Bērzes, Bikstu, Dobeles, Jaunbērzes, Krimūnu, Naudītes, Penkules un Zebrenes. Vēl kāda ideja saistījās ar gada 12 mēnešiem. Beigu beigās vīru, sievu un bērneļu ir tik, cik ir – 21! Bez kādiem noteikumiem un zemtekstiem. Toties Latvijas iedzīvotājiem un ciemiņiem nu bija pamats izmest loku gar Dobeli, kurp tradicionālā tūristu plūsma ved ceriņziedu laikā. Arī “Loga” ceļotājiem (Guntai Klismetai, Ojāram Martinsonam un šo rindu autorei) balto sniegavīru fons likās atbilstošs gadumijai un 2011. gada ievadījumam. Turklāt, par spīti sniegam, dzestrajam vējam un salam, tieši Dobele godam apliecināja Latvijas saulainākās pilsētas statusu, jo pērnā gada otrajā pusē mūsu ciemu dienās visdažādākajos Latvijas novados nekad neiztika bez smīgalas un pelēcīgām debesīm.
Griezējs? Šuvējs? Nē, palīgs!
Pēc reformas 2009. gadā par Dobeles novada domes priekšsēdētāju ievēlēja Zaļo un zemnieku savienības pārstāvi Andreju Spridzānu, kurš līdz tam bija SIA “Dobeles un apkārtnes slimnīca” valdes priekšsēdētājs. Sabiedriski aktīvs cilvēks un deputāts gan esot bijis visos laikos, iepriekš arī Dobeles pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks. Ieskatoties deputātu raibajā sastāvā novada mājaslapā, nākas atzīt, ka šajā pusē cīņas starp Latvijas lielajām partijām bijušas sīvas – ZZS piecas vietas, “Jaunajam laikam” – četras, Tautas partijai – trīs, Pilsoniskajai savienībai un SCP – pa divām, bet TB/LNNK – viena deputāta vieta. Tomēr paša priekšsēdētāja tēls, rāmā un izteiksmē precīzā runas maniere drīzāk mudina domāt par saskaņas pilnu ikdienu. Šo prasību priekšsēdētājs sarunā atkārto ne reizi vien. Un LPS pārstāvēm atliek vien klusībā brīnīties, kā tāds miera un nesteidzības pilns vadītājs atrod laiku ne tikai prāva novada pārredzēšanai, bet pretēji daudziem kolēģiem pats personiski ierodas Rīgā uz dažādu komiteju sēdēm, jo vēlas “visu informāciju gūt nepastarpināti”.
– Dzimis gan esmu Balvu pusē – Bērzpilī. Dobelē strādāt sāku pēc Rīgas Medicīnas institūta beigšanas, taču te biju arī praksēs, tāpēc uzskatu, ka esmu dobelnieks jau kopš 1976. gada. Ārsts ir mana mūža profesija. Arī tagad šī saikne nav pārrauta, tiesa gan, cik to atļauj mani jaunie pienākumi. Par slimnīcu man ir prieks, protams, grūti paredzēt tās nākotni veselības reformu gaitā, bet pašlaik tā joprojām strādā divdesmit četru stundu režīmā. Mūsu dzemdību nodaļa ir viena no skaistākajām un šim īpašajam notikumam atbilstošākajām visā Latvijā. Nereti pat Rīgas māmiņas te laiž pasaulē savus mazuļus. Kā dakteris esmu bijis daudzās Latvijas slimnīcās, tāpēc šo nodaļu varu slavēt bez kautrēšanās. Iepriekšējais darbs gan kā ārstam, gan vadot slimnīcu, kur diendienā bija jāpieņem atbildīgi lēmumi, man noteikti palīdz strādāt pašvaldībā un saprast cilvēkus. Kā cilvēkam un ārstam man nav pieņemama haotiska darbība un neiejūtība.
Ne katra novada vadībā nonāk cilvēks, kuru daudzi vietējie labi pazinuši arī pirms tam. Dobeles novadā tā noticis, jo dakteri, kur nu vēl vietējās slimnīcas vadītāju pazīst gandrīz vai katrs. Andrejs Spridzāns ir ķirurgs, tomēr kā aplamu noraida sabiedrībā izplatīto pieņēmumu, ka ķirurga amata pienākumi neļauj būt īpaši iejūtīgam, tāpēc šie speciālisti drīzāk zināmi kā skarbi vīri, kam nav svešs melnais humors. Priekšsēdētājs ir pilnīgs pretstats šādam tēlam. Ne tikai izskatā, bet arī vārdos.
– Kas jums labāk patīk – “griezt” vai “šūt”?
– Palīdzēt!
– Un tomēr – vai tuvāks “griezēja” vai “šuvēja” stils?
– Ja runājam šādās kategorijās, tad griezējam vieta gaļas kombinātā, bet šuvējam – šūšanas cehā. Medicīna un ārstēšana ir pavisam cita joma. Nesalīdzināmi lielumi. Gan “griežot”, gan “šujot” ir jābūt pareizai attieksmei, labām domām, maigumam. Vienmēr esmu augstu vērtējis cilvēkus, kas apzināti izvēlas mediķa vai sociālā darbinieka profesiju, jo tas ir lēmums – palīdzēt cilvēkiem tad, kad viņam ir grūti. Ne katrs to var, un ne katram tas ir lemts. Reizēm man arī naktī piezvana vēl tagad, lūdz padomu. Ja vajag, esmu gatavs palīdzēt.
Tikpat neparasta ir Andreja Spridzāna attieksme pret valodu, pret katru vārdu. Sarunā priekšsēdētāja kabinetā piedalījās arī Dobeles novada Sociālā dienesta vadītāja Beāta Limanāne un pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Agnese Liepa–Pužole. Reizēm Spridzāna kungs apstādināja runātājas, jo vēlējās precīzi strukturēt iepriekšējo vēstījumu. Mediķu vidē tik skrupuloza attieksme pret valodu reti sastopama. Tomēr vēlāk arī tam radām izskaidrojumu.
– Parasti mediķi ir caur un cauri eksakto zināšanu speciālisti. Kā bija ar jums? Kādas sekmes jums bija latviešu valodā un literatūrā? – ne bez nodoma uzdotais jautājums izrādījās trāpīgs.
– Klases audzinātāja mums bija latviešu valodas skolotāja. Ne reizi vien viņa atzinās, ka, lasot manus sacerējumus, esot raudājusi. Parasti jau par literātiem kļūst tie, kam neveicas matemātika, taču man vienlīdz labi padevās arī eksaktās zinātnes. Matemātika man daudz palīdzējusi gan kā ārstam, gan pašvaldības darbā, jo māca domājot abstrahēties no liekā. Māsa un brālis izmācījās par inženieriem. Lai visi nebūtu vienādi, izvēlējos mediķus. Lepojos, ka beidzu RMI. Studijas nebija vieglas, toties pamatīgas. Mācības man vienmēr sagādājušas baudu – gan tāpēc, ka iepazinu lieliskus pedagogus, gan baudījums, pieaugot zināšanām.
– Jūs vienmēr izskatāties smaidīgs un apmierināts cilvēks. Vai kādreiz esat dusmīgs?
– Tieši otrādi – uzskatu, ka galvenais ir nebūt dusmīgam. Aplami nākt uz darbu dusmīgam, jo tad var pieņemt nepareizus lēmumus. Ikdienā, protams, jārisina gan patīkami, gan smagi jautājumi, taču mani gandarī katra tikšanās – iespēja iedziļināties un uzklausīt. Svarīga ir mūsu atvērtība, spēja saprast, arī māka radīt mieru. Ja ieslīgsim pesimismā, tad jau nekas nenotiks.
– Pateikt to ir viegli, daudz grūtāk īstenot. Kur nu vēl, strādājot darbu, kurā jāatbild par novada 24 tūkstošu iedzīvotāju labklājību. Kas jums palīdz saglabāt mieru? Vai brīvajā laikā dziedat? Dejojat? Spēlējat šahu? Dodaties medībās?
– Laikam gan no visa nosauktā pa druskai. Esmu pieradis strādāt, neskaitot stundas. Taču tas ir mīts, ka ārstam nu nemaz nav savas dzīves. Tā arī tagad. Ir jāprot distancēties, lai pieņemtu pareizo lēmumu, lai pasargātu sevi. Esmu gan slēpojis, gan skrējis, gan medībās gājis, patīk teātra izrādes. Neesmu drošs, ka arī tuvinieki uzskata mani par absolūtā miera iemiesojumu. Dzīvē jau parasti paši tuvākie cilvēki izjūt dienas gaitā uzkrātā sekas. Ne vienmēr tās ir tikai pozitīvi lādētas. Reizēm jau sevi jāatjauno. Svarīgi pašam nepozicionēties uz sliktām izjūtām. Neviens cits jau te nepalīdzēs. Lietas loģiski jākārto, jāmeklē skaidrojumi.
Agnese Liepa–Pužole: – Priekšsēdētājs drīzāk nav vis bijis dusmīgs, bet sarūgtināts, ja mēs kaut ko neesam izdarījuši. Viņš ir atvērts pret visiem darbiniekiem, katrs var nākt aprunāties.
Kā jau tas mūsu sarunā notiek ne reizi vien, Andrejs Spridzāns arī šoreiz veikli pārtrauc labo vārdu virkni: – Es tikai gribu, lai lietas notiek loģiski, lai teiktais ir saprotams. Brīdis, kad jārisina kāda nesaprašanās, nav jānogludina, spēju būt arī strikts, taču tas netraucē tālākvirzību un sadarbību ar šo cilvēku. Man nav grūti jau pēc brīža atkal domāt pozitīvi. Nenāku uz darbu ar vēlmi kādam pāri nodarīt, atriebties. Nē, tikai kaut ko labu izdarīt. Tā laikam ir ārsta pašsaprotama vēlme, tad cilvēkus mazāk apdraudēs infarkts un citas ligas. Visi esam tikai cilvēki, vienīgi ieklausoties cits citā, varam domē nonākt pie laba rezultāta. Satiekas taču divi. Ja izdodas veidot kontaktu, ir panākumi. Mērķi taču visiem ir labi. Cits jautājums – vai uz to virzāmies pa pareizo ceļu.
Agnese: – Kopš esam novadā, izmainījusies komunikācija ar iedzīvotājiem, jo vadītājam patīk tikties un uzklausīt cilvēku domas. Pulcējam viņus gan pagastos, gan pa mērķa grupām (valsts iestāžu darbiniekus, uzņēmējus, nevalstisko organizāciju pārstāvjus). Pēc šādām tikšanās reizēm dalībnieki teikuši paldies ne tikai par iespēju tikt uzklausītiem, bet arī par iespēju iepazīties pašiem.
Kā tērēsim? Nē, ko izdarīsim!
– Pusotra gada laikā, apciemojot Latvijas jaunizveidotos novadus, esam gana bieži pārliecinājušies, cik grūtu un sāpīgu lēmumu pilns bijis pašvaldības sākuma periods, kas turklāt neveiksmīgi sakrita ar krīzi valstī. Zinot, ka Dobelē veiksmīgi darbojas daudzi lieli un slaveni uzņēmumi, atļāvāmies vaicāt – vai pilsēta krīzi nepārdzīvotu vieglāk, būdama viena pati?
– Nepieļauju spriedelēšanu, kā būtu, ja būtu. Esam novads, tāpēc vērtēt varu tikai visu jauno veidojumu kopā. Pieņemu, ka nelielajos pagastos nebūtu bijis pa spēkam šajā finansiāli grūtajā posmā rast nepieciešamo līdzfinansējumu, piemēram, pašvaldību ēku siltināšanai. Dažā pagastā novada atbalsts ļāvis veikt vajadzīgos siltuma taupīšanas darbus pat vairākām ēkām – gan skolai, gan bērnudārzam. Nevaru spriest pagastu vietā, iespējams, ka atsevišķi momenti jaunajā dzīves modelī un kārtībā kādu neapmierināja.
Jau ārsta gaitu sākumā sapratu, ka dzīvē secinājumi jāizdara nevis no sasniegumiem, bet no kļūdām. Ja spēsi tās izvērtēt, radīsies iespēja pilnveidoties un saprast citas lietas. Priekos rodas vieni secinājumi, bet tie nestimulē virzību. Virzošais spēks ir rast atbildi uz jautājumu – kāpēc šoreiz nesanāca. Dzīve tomēr ir tāds lielums, kur labās domas un darbi agri vai vēlu sabalansējas ar savu pretmetu. Svarīgākais ir izpratne un sadarbība. Pirms krīzes tiešām Dobelē bezdarbs bija viens no zemākajiem Latvijā, nācās pārorientēties uz mērskalas otru galu. Protams, lielie uzņēmumi (“Dobeles dzirnavnieks”, “Spodrība”, sveču ražotne un citi) darbu turpināja, tomēr bezdarba pieaugumu ietekmēa būvniecības un ar to saistīto ražotņu darba apjoma kritums. Tas skāra arī “Tenax”. Daudzi dobelnieki, kas strādāja Rīgā, arī palielināja bezdarbnieku procentu. Pamazām gan situācija lēni, tomēr uzlabojas.
Saimniecība, kuru pārņēmām, bija dažāda. Gadījās arī pa nepatīkamam pārsteigumam, taču kopumā pagastu iepriekšējie vadītāji bija strādājuši godprātīgi. Pieļauju, ka ne visus apmierināja mūsu novadā ieviestā varas centralizācija, bet uzskatu, ka decentralizācija atbilst tiem novadiem, kuros nav viena izteikta attīstības centra. Dobeles novadā tā nav, turklāt uzskatījām, ka tieši samazinātais finansējums prasa koncentrēt varu, lai spētu sekot naudas plūsmai. Sadalot nelielus resursus vienpadsmit daļās, varētu izrādīties, ka neviens nespēj neko izdarīt. Centralizācija ļāva atbrīvot finanšu līdzekļus un sekmīgi pabeigt jau pirmo kopādzīvošanas gadu. Mēs neko nesasteidzām, taču arī nevilcinājāmies tikai tāpēc vien, ka valdība novada izveidei bija atvēlējusi ilgāku laiku. Kāda jēga vilkt laiku, ja rezultāts būtu tāds pats!? Otrais gads aizritēja vieglāk, parādu mums nav. Tas, ka esam noturējušies un izpildījuši visas pašvaldībai lemtās funkcijas, liecina, ka izvēle bijusi pareiza un pamatota.
Pagasta pārvaldes ir katrā pagastā, pārvaldnieki gan ne visos, jo štatus un pienākumus optimizējām. Uzskatām, ka pagasta nosaukums ir vēsturiska vērtība, kas jāsaglabā. Arī vietējiem tas ir svarīgi, jo lokālpatriotisms ir laba īpašība. Tagad ir tā, ka darbiniekiem, kas veic vienāda apjoma un sarežģītības darbu, atalgojums ir vienāds it visur novadā. Un katrs novada iedzīvotājs neatkarīgi no dzīvesvietas var būt drošs, ka visi pabalsti un citi atvieglojumi visiem pienākas vienlīdzīgi, jo arī sociālais dienests darbojas kā vienots veselums, kaut, protams, sociālie darbinieki nesēž Dobelē, bet pagastos. Taču viņu virsvadība notiek domes mājā. Esam ieviesuši dokumentu elektronisko apriti, kas ļauj netērēt laiku braukājot. Pārsvarā vadība notiek no centra. Tiklīdz kaut kur rodas problēmas, varam piesaistīt papildspēkus vai resursus.
Sociālā dienesta vadītāja Beāta Limanāne: – Kad pirms Ziemassvētkiem kopā sanāca Izglītības, Kultūras un sporta pārvalde, kā arī Sociālā dienesta vadītāji, lai spriestu par atlikušajiem līdzekļiem svētku gaidīšanai, bijām vienisprātis, ka domes rīcība, centralizējot līdzekļus, ir bijusi pareiza, jo neviens un nekur nejūtas apdalīts. Pēc reformas pat vieglāk strādāt, jo resursu tīkls ir pārskatāms un saprotams. Un līdzekļu pietika visam tam, kas bijis iepriekš. Tāpēc par krīzi sūdzēties nevaram. Visi trūcīgie iedzīvotāji saņēmuši ne tikai valsts noteiktos pabalstus, pašvaldība paredzējusi vēl septiņus papildpabalstus. Turklāt pēdējā laikā pieaugusi ārkārtas palīdzība cilvēkiem, kam formāli atbalsts nepienāktos, taču dzīve liek atbalstīt. Gribas teikt, ka pašvaldība ir bijusi dāsna.
Kā jau ierasts, uzslavu Andrejs Spridzāns naski pieklusina: – Nē, esam adekvāti reaģējuši uz situāciju! Ja apzināti visi tie, kam nepieciešams atbalsts, ja dati par viņiem apkopoti datubāzē, tad ir daudz vieglāk reāli plānot nepieciešamo palīdzību. 4135 personas gan diemžēl ir sestā daļa no novada iedzīvotājiem.
Beāta tomēr vēlas pabeigt savu domu: – Priekšsēdētājs jau neļaus sevi slavēt, taču gribu pateikt, ka mums ir ļoti paveicies, jo pats priekšsēdētājs ir vadījis domes sociālo komiteju un izprot šo darbu.
– Nē, nē, nē, – atgaiņājas Andrejs Spridzāns, kurš “sieviešu teikto saliek pa plauktiņiem vīrišķīgā loģikā”. – Taisnība, ka daudzus gadus biju gan pilsētas domes deputāts, gan priekšsēdētāja vietnieks, gan vadīju sociālo nodaļu, jo man tuva veselības aprūpe. Esmu bijis klāt sociālās aprūpes sistēmas tapšanai valstī, konkrēti – Dobelē. Pārzinu šo jomu, taču tas nav nekāds nopelns. Drīzāk gan pašvaldības darbā palīdz kāda cita īpašība. Tiem, kas visu mūžu strādā ar budžeta līdzekļiem, kas droši rēķinās ar to vai citu summu, varbūt pietrūkst tās apziņas, ko guvu slimnīcā, kas bija SIA – naudu jāprot nopelnīt un arī izlietot. Iebilstu, ja kāds spriež: kā mēs tērēsim budžeta naudu? Nē, ko mēs izdarīsim par šo naudu! Tā ir ne tikai akcentu, bet arī domāšanas maiņa. Strādājot apstākļos, kad viss jāveido no jauna, tas ir svarīgi.
– Iedzīvotāji pašvaldības vadībai noteikti teiks paldies par sniegavīriem, par septiņiem papildpabalstiem, bet kādi varētu būt pārmetumi?
– Tā vērtēt nav precīzi. Viss notiek loģiskas izpratnes gaitā. Jāmāk izskaidrot lēmumus. Ja meklējam loģiskākos risinājumus un tos prasmīgi izskaidrojam, lielu pārmetumu nedrīkstētu būt. Protams, emociju uzplaiksnījumi būs vienmēr, svarīgi, lai problēmu sakne nav lietas būtībā. Arī mūsu novadā bija nepieciešama skolu optimizācija. Pārņēmām piecpadsmit skolas – tajā skaitā vienu ģimnāziju un divas vidusskolas. Pirmajā gadā nevienu neslēdzām, bet pārveidojām par lielāko skolu filiālēm. Nepareizi un pārgalvīgi būtu bijis šīs skolas slēgt uzreiz, kamēr nav sakārtota novada struktūra, arī skolēnu pārvadājumi. Bērzes un Zebrenes pagastā skolas slēdzām šajā mācību gadā. Bērzē par telpu lietderīgu izmantošanu vēl lemsim, pagaidām tur palikusi tikai pirmsskolas grupiņa, bet Zebrenē varējām pārcelt uz labākām telpām pagasta pārvaldi un bibliotēku. Skolas sporta zāli turpina izmantot vietējie. Neliekuļošu – tas ir sāpīgi, jo mazajiem labāk būtu mācīties tuvu dzīvesvietai, taču prioritāte ir izglītības kvalitāte, kas atbilst gan bērnu, gan vecāku interesēm. Šajās skolās to nodrošināt vairs nevarēja. Turklāt izmaksas uz vienu bērnu tur bija divas un vairāk reižu lielākas nekā citur. Protams, pierobežas zonā ir un būs nepieciešamas izmaksu korekcijas, speciāli koeficienti, jo nekad tur iedzīvotāju blīvums nebūs tāds kā centrā. Tomēr – līdz zināmai robežai.
Allaž iepriecina Dobeles ģimnāzijas audzēkņu sasniegumi – viņi ne reizi vien izcīnījuši Draudzīgā aicinājuma balvu. Tāpēc nemitējos atkārtot, ka svarīgi bērniem un jauniešiem dot iespējami augstāku izglītības līmeni. Tā ir viena no prioritātēm. Protams, mazsvarīga nav brīvā laika aizpildīšana. Lielāko daļu no dažādiem pulciņiem apmaksā dome, arī sporta zālēs un klubos ir bezmaksas stundas.
Viens no novada apjomīgākajiem projektiem saistās ar izglītības sfēru, turklāt to pilnībā finansēs ERAF. Esam raduši risinājumu daudzviet Latvijā vēl zem jautājuma zīmes esošajai profesionālo skolu problēmai. Veidosim multifunkcionālu izglītības centru, integrējot vispārējās vidējās un profesionālās izglītības programmu apguvi – apvienosim Dobeles 2. vidusskolu, Dobeles Amatniecības vidusskolu un Apguldes arodvidusskolu. Projekta pirmajā kārtā rekonstruēsim 2. vidusskolas ēku, nākamie darbi būs laboratorijas korpusa celtniecība un dienesta viesnīcas būve. Tā kā novadā vidējo izglītību var iegūt tikai centrā, kopmītni varētu izmantot arī citi jaunieši. Pētījumi liecina, ka 80 procenti no profesionālo skolu audzēkņiem izvēlas dzīvesvietai tuvāko skolu, tāpēc mums liekas svarīgi saglabāt šo iespēju. Audzēkņi bez vidusskolas diploma būs apguvuši arī kādu profesiju. Mūsu novadā vienmēr pieprasītas būs lauksaimniecības specialitātes; skolā varēs apgūt vairākus ar pakalpojumu sfēru saistītus arodus – sabiedriskās ēdināšanas specialitātes, friziera un autoatslēdznieka profesijas. “Spodrībai” un “Tenax” interesē speciālisti ķīmijas nozarē, arī par to domāsim. Kopā ar vidusskolas zinībām apgūta profesija ļautu jaunajiem cilvēkiem nekrist izmisumā tad, ja neizdotos iekļūt augstskolā, vai pastrādāt kādu laiku, kamēr rodas skaidrība par nākotnes plāniem.
Pagasti un tradīcijas nepazudīs!
Ar Dobeles novadu iepazīties ir ļoti viegli pat neklātienē, jo Agneses pārziņā esošā interneta vietne www.dobele.lv ir atbilstoša priekšsēdētāja prasībām – secīgi un loģiski strukturēta. Katra pagasta sadaļā iespējams uzzināt par tā pārvaldi, par izglītības iestādēm, par kultūru (gan pašdarbības kolektīviem un pagasta tradīcijām, ieskaitot pat ziņu par to, vai pagastam ir savs kultūras nams), par sportu, sociālo un veselības aprūpi, uzņēmējdarbību, tūrisma objektiem un vēsturi. Protams, ka auglīgajā Zemgales līdzenumā esošā Dobeles novada turīguma priekšnoteikums nav tikai jau pieminētie lielie uzņēmumi, bet daudzās zemnieku saimniecības un lauksaimniecības uzņēmumi. Gandrīz katra pagasta sadaļā nosaukti padsmit vai pat vairāki desmiti lielu un mazu saimniecību. Andrejs Spridzāns to uzsver īpaši: – Lieki atgādināt, ka Zemgales un arī mūsu novada spēks ir zemniekos. Viņi mūsu novadam dod pamatīgumu, jo nekāda krīze viņus neizkustinās no savas zemes un dzimtās vietas.
Novada centrs Dobele ir starp Latvijas senākajām pilsētām, jo vēstures avotos tā pirmoreiz minēta 1254. gadā. 15 metru augstajā pilskalnā Bērzes upes labajā krastā 14. gadsimtā uzcēla mūra pili. Latvija ir bagāta ar senu laikmetu lieciniecēm – pilsdrupām, taču to turpmāko likteni katra pašvaldība redz citādāk. Celtnē notika konservācijas darbi izcilā speciālista Pētera Blūma vadībā. Dobelniekiem ievērības cienīgs liekas Čehijas vēstnieka padoms (katrs zina, cik šī valsts bagāta ar senām pilīm) – neesot lietderīgi celtnes pilnībā atjaunot to vēsturiskajā godībā kā pilis, bet atrast šai vietai kādu funkcionālu pielietojumu. Varbūt nākotnē te atjaunos kapelu, kurā būs vieta muzejam, iekārtos skatu laukumu. Taču šie darbi paliek nākotnes vīzijā un tiks īstenoti tikai tad, ja izdosies piesaistīt ES finansējumu. Pašreiz prioritāte ir Tirgus laukums, jo tā rekonstrukcijai iesniegtais projekts jau atbalstīts un tuvinās šo vietu vēsturiskajam veidolam. Ar ES finansiālo atbalstu Dobelē notiek Brīvības ielas rekonstrukcija, top veloceliņš, pilsētā un Lejasstrazdos rekonstruē ūdenssaimniecību.
– Kādas tradīcijas gribat pārņemt, bet kādas veidot no jauna?
– Labajiem aizsākumiem ir jāturpinās, nekādas administratīvi teritoriālās reformas nedrīkst būt par iemeslu, lai tos pazaudētu. Veidojam novada svētkus, ko gribam gan saturiski, gan teritoriāli paplašināt, lai tajos katrs justos vajadzīgs. Šovasar novada svētkiem jau bija jauns moto: Lai skan Dobeles novads!, un uzstājās arī visi pagasti. Gribētu, lai šajos svētkos skan ne tikai priekšnesumi, bet pilsētas un pagastu ļaudis parāda visiem arī savas domas un darbus. Meteoroloģiskie novērojumi liecina, ka Dobele ir viena no siltākajām un saulainākajām pilsētām Latvijā, tāpēc gribam izmantot arī Saules motīvu.
Turpināsim atbalstīt tradicionālos Ceriņu svētkus Latvijas Valsts augļkopības institūtā, ko tautā pelnīti dēvē par Pētera Upīša dārzu ar Eiropā lielāko ceriņu kolekciju. Maija beigās un jūnija sākumā ik gadu te sabrauc tūkstošiem ciemiņu. Arī Ķiršu ziedēšanas svētkus, jo Upīša dārzā aug izcili lieli un saldi ķirši.
Dobelē pirms 140 gadiem notikuši pirmie Kurzemes dziesmu svētki. Šā notikuma atcerei jūnijā pašvaldība ar Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras atbalstu organizēja Kurzemes dziesmu svētkus. Ķestermeža estrādē pulcējās līdz tam nebijis dalībnieku skaits – 122 kori un septiņi pūtēju orķestri no Zemgales, Kurzemes, Vidzemes un Rīgas. Dobeles pilsdrupās atklājām piemiņas zīmi, bet pēc pieciem gadiem atkal esam gatavi organizēt šos svētkus. Nākamgad Dobelē būs arī liels pūtēju orķestru salidojums. Esam iedibinājuši deju kolektīvu skati “Ābolu maiss”, kur galvenā balva tiešām ir ābolu maiss. Šogad tajā pulcējās vidējās paaudzes dejotāji, nākamgad aicināsim jauniešus no visas Latvijas. Jau divas reizes noticis koru festivāls “Zem Māras zīmes”. Arī šim nosaukumam ir savs pamatojums – kori vada diriģente Māra Rozentāle. Kultūras jomā mums darbojas vairākas Māras. Latviešu folklorā Māras simboliskajam tēlam ir daudz skaidrojumu, bet visi apliecina nozīmīgumu cilvēka mūža gājumā.
Tradīcijas nebūt nav koncentrētas tikai novada centrā. Jaunajās robežās mūsu teritorijā ietilpst arī Kārļa Ulmaņa dzimtā vieta – “Pikšas”, tas mudināja būtiski mainīt akcentus. 18. novembrī tur organizējām piemiņas brīdi.
– Vai varat nosaukt vēl citus slavenos novada ļaudis?
– Kārli Ulmani un Pēteri Upīti jau minēju. Vēl vācu mācītājs un valodnieks Augusts Bīlenšteins, dzejniece Veronika Strēlerte. No mūsu laikabiedriem gribu nosaukt fizikas skolotāju Pēteri Puķīti, kurš ir autors 40 grāmatām un mācību līdzekļiem, svarcēlāju Viktoru Ščerbatihu un dambretistu Robertu Misānu. Protams, popularitāti iemantojušas arī televīzijas šovu zvaigznes – spēkavīrs Raivis Vidzis un dziedošās māsas Legzdiņas.
Gribu uzsvērt, ka Dobele ir arī sportiska pilsēta ar labi attīstītu sporta infrastruktūru dažādās jomās. Populāri ir vairāki olimpiskie sporta veidi – svarcelšana, šaušana, triatlons, riteņbraukšana, handbols. Jau tagad pie mums notiek starptautiskas sacensības, piemēram, handbolā, tāpēc virzīsim ideju par Latvijas handbola attīstības centru Dobelē. Dobeles komanda šajā sporta veidā Latvijā ir starp labākajām. Turklāt labas sporta zāles ir arī pagastos, piemēram, Jaunbērzē. Domāju, ka novada jauniešiem ir daudz iespēju ne tikai sportot vien. Dobelē darbojas Jaunatnes iniciatīvu un veselības centrs (Latvijā tam ir vēl tikai viens līdzinieks – “Papardes zieds” Rīgā), kura mērķis ir ne tikai dot iespēju saturīgi pavadīt brīvo laiku, bet arī gādāt, lai jaunā paaudze augtu veselīga, no atkarībām brīva, ar izpratni par pretējā dzimuma attiecībām un ģimenes plānošanu. Jaunieši aktīvi raksta projektus un piesaista līdzekļus savu ideju īstenošanai. Vēl kāds svarīgs novadā īstenotais projekts ir preventīvie pasākumi jauniešu noziedzības mazināšanai, kur aktīvie jaunieši darbojas vienā grupā ar tiem vienaudžiem, kuriem vajadzīga palīdzība.
Ne jau tikai Dobeles novada, bet visas Latvijas nākotni izšķirs tagadējie jaunieši. Svarīgi gādāt par to, lai grūtā brīdī viņi nemuktu prom, bet aizbraukušie atgrieztos dzimtenē. Ne jau dzīves un darba apstākļiem vien ir galvenā nozīme. Jau no mazotnes viņiem jāuzsver piederība savai dzimtajai vietai. Tāpēc novada dome nežēloja līdzekļus, lai novadam būtu savs karogs, kurš plīvo pie visām pagastu pārvaldēm, skolām un bērnudārziem līdzās valsts simbolam. Tajā uz zila fona (vēsturiski Zemgalei tradicionāla nav vis zaļā, bet zilā krāsa!) rotājas seno zemgaļu sakta.
Jūs jautājāt par lielāko izaicinājumu jaunajā 2011. gadā? Tas būs mūsu budžets. Lai šķēršļi netraucē realizēt plānoto! Lai gads būtu veiksmīgs, lai turpinātos pērngada virzība. Lai iedzīvotāji jūtas aizvien labāk, cik nu tas iespējams šajos grūtajos laikos. Lai nezūd izjūta, ka te ir viņu īstā vieta. Lai pēc tam būtu gandarījums par paveiktajiem darbiem un nebūtu neērti skatīties acīs iedzīvotājiem. Tā man bija ārsta darbā, tā gribu arī turpmāk.
– Jums kā ārstam un vadītājam gribam pajautāt, cik slima ir Latvijas sabiedrība un kā to ārstēt?
– Negribu teikt, ka slima. Daudzas lietas valstī neesam mācējuši gudri un loģiski sakārtot, radīt sistēmu, kas vestu pie labiem rezultātiem. Vairāk bijusi mētāšanās un haotiska rīcība. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mēs esam slikti! Atsevišķi jau katrs cilvēks ir gudrs, labs un varošs. Kaut arī pagājuši jau divdesmit brīvvalsts gadi, beidzot mums jārada savs – Latvijas ceļš, kas atbilst mūsu tradīcijām, iedzīvotāju īpatnībām. Un tas jānotur.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017