Rīga 10°C, mākoņains, bez nokrišņiem, D vējš 1m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 09. maijs 22:42
Vārda dienas: Einārs, Ervīns, Klāvs
Danskovītes luga Baltinavu padara slavenu visā Latvijā
Baltinavas novads atrodas Latvijas ziemeļaustrumos, Austrumlatvijas zemienes Adzeles pacēlumā un Mudavas zemienes Abrenes nolaidenumā. Novads robežojas ar Tilžas pagastu dienvidrietumos, Briežuciema pagastu rietumos un ziemeļrietumos, Šķilbēnu pagastu ziemeļos, Krievijas FR ziemeļos, austrumos un dienvidaustrumos (kopējā robeža 27,8 km garumā) un Ludzas novada Salnavas pagastu dienvidos. Baltinavas novadā cilvēki dzīvojuši jau pirms 7000 gadiem. Novada kopējā platība ir 18 496 ha jeb 185 km2, vidējais apdzīvojuma blīvums – 7,3 iedzīvotāji uz 1 km2. Pastāvīgo iedzīvotāju skaits uz 2010. gada 1. janvāri – 1357. No tā darbspējīgi ir 528, bet reģistrētie bezdarbnieki – 228 jeb 43%. Šādas ziņas par Baltinavas novadu var izlasīt pašvaldības publiskajā pārskatā par 2009. gadu.
Pēc iedzīvotāju skaita – 1357 cilvēki – Baltinava ir vismazākais novads Latvijā. Bet šoruden tieši vismazākais novads kļuvis arī visslavenākais – pateicoties Danskovītes (īstajā vārdā Anita Ločmele) lugas “Ontans i Anne” pirmo trīs daļu izrādei Nacionālajā teātrī ar nosaukumu “Latgola.lv”. Biļetes uz izrādēm izpirktas jau līdz pavasarim. Televīzija, radio, avīzes, žurnāli un, protams, internets stāsta par to, cik ļoti skatītājus pievelk izrādē rādītā vienkāršā lauku cilvēku dzīve – pilna sirsnības, pārpratumu un smieklu. Tā vienkāršā, tā īstā dzīve, uz kuru pēc stresainas darba nedēļas piektdienas vakaros no Rīgas aizlokās automašīnu rindas.
Intervijai žurnālam “Logs” tāpat kā visām citām intervijām lugas autore un Baltinavas vidusskolas skolotāja ANITA LOČMELE piekrīt tikai viena iemesla dēļ – lai vēlreiz izskanētu viņas dzimtās Baltinavas vārds.
Spēks smieties
“Kur jūs ņemat savu spēku?” – es jautāju Anitai. Patiesībā man ir tikai šis viens jautājums, uz kuru sarunas laikā ceru sadzirdēt un sajust atbildi. Par spēku smieties un likt smieties skatītājiem teātra zālē, lai caur smiekliem saprastu, cik sīkas patiesībā ir visas politikas un biznesa kataklizmas. Lai caur smiekliem izprastu, kas tad cilvēka dzīvē ir pa īstam svarīgs.
“Vai tad man ir tāds spēks? Es taču mašīnu nelaužu braucot, vai ne, Ilgvar?” Anita atsmej sarunas sākumā, un viņas šoferītis Ilgvars apliecina, ka mašīnu Anita nelauž.
“Varbūt spēku dod tas, ka es varu būt tur, kur esmu staigājusi bērnībā,” Danskovīte saka sarunas beigās, rādot fotogrāfijas no 2009. gada pēdējās, Vecgada dienas, kad nolēmusi uzdāvināt pati sev gada skaistāko dienu un devusies sniegainā pastaigā pa dzimto Dansku ciemu, no kura nosaukuma ņēmusi arī savu pseidonīmu – Danskovīte.
“Šogad sarīkoju Dansku un Puncuļevas ciemu salidojumu,” stāsta Anita. “Mana mamma no Puncuļevas ir aizprecēta uz Danskiem, es no Danskiem tiku aizprecēta uz Puncuļevu.”
Tagad no 70 mājām Puncuļevā palikušas apdzīvotas tikai kādas četras piecas, Danskos arī no 68 mājām labi ja desmit apdzīvotas.
“Bet salidojums mums notika! Visu sarunāju, visi bija atsaucīgi, piekrita un bija apmierināti,” saka Anita. “Sirdī notikumi dzīvo, būtu jāuzraksta, bet kas izdos. Par Danskiem varētu izveidot spilgtus likteņstāstus.”
Teātris jau desmit gadus
Danskovītes lugu “Ontans i Anne” Baltinavas dramatiskais kolektīvs “Palādas” (Pūces) spēlē jau desmit gadus, pirmās daļas pirmizrāde notika 2001. gada Lieldienās. Ik gadu Anita uzraksta kādu daļu klāt, arī tagad jau top astotā daļa, kuru Baltinavas teātris izrādīs šopavasar, arī Lieldienās. Tas ir vesels seriāls, un katras daļas izrāde ilgst pusotru stundu, jo lauku cilvēks ilgāk teātrī sēdēt nevar, jāsteidzas mājās kopt lopiņus un saimniecību.
Baltinavas teātrī “Ontanu i Anni” spēlē arī Baltinavas vidusskolas skolotāji, Anitas kolēģi: Ontanu – vidusskolas direktors Imants Slišāns, Anni – Anita Ločmele pati.
“Spiestā kārtā!” – Anita iesaucas, jo Annes lomu esot speciāli rakstījusi citai aktrisei – Tatjanai Začestei, kura to arī spēlējusi septiņus gadus, bet tad aizgājusi darīt ko citu.
“Nevar taču pēc septiņiem gadiem visās lugas daļās ielēkt cilvēks no malas,” skaidro Anita. “Nācās vien spēlēt pašai. Bet es esmu pilnīgs pretstats Taņai Začestei. Viņa – mierīga, nosvērta, bet es reizēm pārāk ātra – furr, pa gaisu! Tāda ir arī mana mamma, un tieši viņas raksturu esmu ierakstījusi Annes lomā. Mamma komandēja tēti, viņš jau īpaši neklausīja, bet, kad mamma nokomandēja, tad bija!”
Jau desmit gadus Baltinavas teātris spēlē “Ontanu i Anni” visās Latvijas malās. 2004. gadā amatierteātru skatē Baltinavas teātra izrāde “ Ontans i Anne” ieguva Gada izrādes titulu. 2006. gadā kolektīvam tika piešķirta Latvijas Republikas Kultūras ministrijas prēmija par spilgtu devumu novada valodas un mentalitātes popularizēšanā. Amatierteātru skatē 2008. gadā Imants Slišāns par savu Ontana lomu saņēma titulu “Gada kolorītākais aktieris”, bet Anita Ločmele par Annes lomu – “Gada labākā aktrise”. 2009. gada skatē labākā aktiera titulu ieguva Jāzeps Jermacāns par Pētera lomu.
Gadu gaitā mainījies aktieru sastāvs, pašlaik kolektīvā darbojas 16 pieaugušie un divi bērni: Vija, Jāzeps, Ilze un Edgars Jermacāni, Violenta un Jānis Kubuliņi, Skaidrīte, Janīna, Aigars un Aldis Keiši, Jugita un Jānis Boldāni, Imants Slišāns, Ausma Lipska, Emīlija Keiša, Ina Gavrilova, Uldis Logins un Anita Ločmele. Teātris var spēlēt jebkuru no 12 iestudētajām lugām – kuru prasa, to arī rāda. Bez “Ontana i Annes” Baltinavas teātris ir iestudējis arī citas Danskovītes uzrakstītās lugas – “Sīvasmuotes senču laiki” trīs daļās, “Prece ai zatanu” (niķi) un citas. Anita Ločmele lugas raksta jau kopš 80. gadiem, kad vajadzēja skečus pašas vadītajam skolēnu dramatiskajam kolektīvam Baltinavas vidusskolā.
Laimes brīdis Baltinavai
Desmit gados Baltinavas teātris saņēmis pretī tik daudz skatītāju sirsnības, ka šārudens iestudējums Nacionālajā teātrī viņiem nav “sakāpis galvā”, vismaz Anitai pašai ne.
Tomēr tieši Danskovītes lugas iestudējums Nacionālajā teātrī ir atnesis Baltinavai tādu slavu, ka tagad par Baltinavas izrādi zina visi, tikai daži valsts ierēdņi, izrādās, vēl neko nebija dzirdējuši ne par Baltinavu, ne Baltinavas lugu...
“Valdis Lūriņš izrādi nosauca “Latgola.lv”, pajautāja, vai piekrītu. Sākumā uztraucos, ka tik pamatīgs nosaukums,” stāsta Anita. “Uztraucos, ka izrāde būs literārā valodā, bet pirmizrādē izdzirdēju Baltinavas izloksni! Tas, ko viņi paveikuši – cepuri nost! Izrāde ir Baltinavas izloksnē – uh! Vēl nebijis gadījums teātra vēsturē! Es saprotu, ka ir ļoti grūti runāt latgaliski cilvēkiem, kuri nav latgalieši. Tur pamatīgs darbs ieguldīts. Tas, ka viņi grib to darīt, vien jau ir kolosāli! Paldies gan Valdim Lūriņam, gan Jānim Peteram par dziesmu vārdiem un Valdim Zilverim par melodijām, kas dvēseli velk ārā!
Visa Baltinava dzīvo līdzi izrādēm. Pati neredzēju televīzijas sižetu pirms pirmizrādes, bet baltinavieši bija redzējuši un sāka zvanīt: “Anita, kas tā vispār par gultu – neapklāta, balta? Vai tad tiešām tev nav segas ko aizvest?” Es ātri uz istabaugšu, sameklēju segu, vedu un pirms izrādes iedevu Valdim Lūriņam, jo neviena sevi cienoša latgaliete neatļausies atstāt neapklātu gultu, vienmēr būs skaista austa sega virsū!”
Savas lugas iestudējumu Nacionālajā teātrī Danskovīte pirmoreiz ieraudzījusi pirmizrādē 2010. gada 21. oktobrī.
“Sajūta jocīga,” teic Anita. “Valdis Lūriņš lika kopā trīs daļas. Viņš ir atradis tādus dziļumus manā lugā! Mēs paši jau tik spēlējam uz priekšu!”
No Baltinavas uz pirmizrādi atbraucis pilns lielais autobuss, jo jau maijā internetā pasūtījuši biļetes.
“Mūsu dramatisko kolektīvu izsvieda no lielā autobusa, pateica: “Jūs esat pārāk traki”,” smejas Anita. “Tā nu mēs braucām ar atsevišķu autobusu, pēc pirmizrādes, kad devāmies mājup, ārā bija uzsnidzis sniegs un spīdēja spožs pilnmēness, tas vēl pastiprināja mūsu jauko noskaņojumu, šoferītis izslēdza gaismas, un mēs braucām kā sapnī...
Ļoti patīkami, ka baltinavieši tā brauc un atbalsta,” Anitas balsī joprojām jūt aizkustinājumu. “Todien – sabraukuši, visi puķes sapirkuši, skraida ar pušķiem pa gaiteņiem, meklē, kur es, lai atdotu savu dāvanu... Baltinava burtiski visam dzīvo līdzi, ja kas, tūlīt zvana. Pēc pirmizrādes zvanīja, e–pastus sūtīja. Tas bija laimes brīdis Baltinavai. Kolosālākā Nacionālā teātra dāvana visai Latgalei.
Baltinavas vidusskolas desmitās klases skolēni kādas nedēļas garumā ik stundu mani sagaidīja ar korrunu: “Labrīt, lieliskākā latviešu valodas skolotāja, kuras luga iestudēta Nacionālajā teātrī!” Tagad jau pie durvīm saucu: “Klusēt!”
Visi baltinavieši ir stāvā sajūsmā par Imanta Urtāna fotogrāfijām, kas tiek projicētas izrādē, tur visur ir baltinavieši. Tas ir otrs teātris, izrāde izrādē. Un tas ir ļoti mīļi. Tā ir izrāde par Latgali.”
Anitas dzīves mirkļi
“Es nedzīvoju lauku mājās, dzīvoju Baltinavas centrā. Māja jau ir sava, kādreiz arī govi turēju. Tagad piecus sešus gadus neturu nevienu lopu, tikai nepilngadīgu suni Kriksi un bezkaunīgu kaķi Muri. Suni pasolīja, ka būs mazs taksītis, pēc skata līdzīgs bija, bet tad izauga kā zirgs, kā skrien, kā ķeras ar kājām klāt, pašu nogāž gar zemi,” stāsta Anita.
“Man ir savs dārzs, katru gadu sanumurēju vagas, kas kur jāsēj. Ja nebūtu dārza, es slima kļūtu. Kad bērni bija mazi, jau oktobrī sāku gatavoties Ziemsvētkiem. Mani bērni bija tā pieradināti, ka Ziemassvētkos katram tika liels maiss ar konfektēm. No katras algas pa drusciņai sapirku un sakrāju konfektes. Ne jau dārgās, bet – lai būtu! Ziemsvētku vakarā mēs gaidām Ziemassvētkus un tikai pēc pusnakts dāvanas velkam no eglītes laukā.
Pēc Ziemassvētkiem sāku jau gatavoties dārzam. Zemes darbi man patīk, pierasts pie tiem kopš bērnības, jo tā ir zināma dvēseles nepieciešamība un arī drošība.
Pašas pirmās bērnības atmiņas? Es tikai atceros, ka kaut kur gājām, biju tētim uz pleciem uzsēdināta. Zinu, ka mēs gājām pa taciņu, un zeme tā dīvaini nolīgojās. Kad to stāstu, tad manējie smejas, ka man zemestrīce esot bijusi galvā...
Mana bērnība ir aizritējusi starp puikām, tāpēc esmu tāds dauzoņas tips. Visur līdu, mums aka bija ar grieztuvi, kāsis, kad tika vaļā, riktīgi pāršāva pieri. Spēlēju ar puikām karu, vairs neatceros – biju krievs vai vācietis, bet bēgu no zēniem tik traki, ka ieskrēju dzeloņdrātīs, atkal saplēsu pieri. Mamma tik saspieda, saspieda to pieri un nobindēja. Tad atkal motocikls uzgāzās man virsū un sadedzināja kāju. Nu, karsts motors bija! Es visur līdu klāt. Ar motociklu braucu un bēgu no policijas savos padsmit gados, bet mani noķēra. Šofera tiesības nokārtoju tikai 40 gados, neieteiktu nevienam tik vēlu, jo agrāk, jo labāk. Pirmoreiz viena punkta dēļ izkritu, otrreiz ta noliku, bet braucu kā pa mākoņiem.
Mamma Anna, Latgalē saka Aņņe, sākumā bija rēķinvede kolhozā, tad visu mūžu brigadiere. Tētis bija šoferis, cieta smagā avārijā, remontējot kāpurķēdnieku, bija palīdis apakšā. Aizķēra dzinējs ar milzīgiem apgriezieniem tētim muguru, bet viņš izdzīvoja un bija ar mums vēl kādus divpadsmit gadus, nomira 1990. gadā.
Divi brāļi man ir, es vidējā, jaunākais brālis ir divpadsmit gadus par mani jaunāks, es viņu auklēju. Vectēvs un vecāmāte drīz pēc brāļa piedzimšanas nomira, tā nu es viņu savā brīvajā laikā pieskatīju, četru gadu vecumā iedresēju bērnu lasīt ābeci, viņam ļoti nepatika, tā nevar darīt, es ar viņu pamatīgi eksperimentēju.
Kad beidzu augstskolu, 1986. gadā, vēl mācīju brāli. Atkal nelabi! Ja kaut kas – vainīgs viņš. Taisnību nemeklēju.
Tāpēc centos, lai savus bērnus skolā nemācītu, taču vecāko meitu tomēr iekrita mācīt. Biju pret viņu stingra atzīmju likšanā, lai tikai kāds nesāktu runāt, ka protežēju savu bērnu. Pāri noteikti nodarīju viņai ar to, bet bija arī slepens prieciņš, ka meita raksta gramatiski pareizi.
Tā darbošanās ar cilvēku radošo potenciālu man no mammas, jo viņa gatavoja Jaunā gada svinības savas brigādes bērniem, savāca ciema skolniekus, visi ar lukturiem ieradās vakaros uz mēģinājumiem mūsmājās. Mamma dabūja no bibliotēkas deju aprakstus un mācīja. Pati dziedāja, un mēs tur dancojām. Iestudējām arī dziesmas kā veselu izrādīti, piemēram, “Meita gāja uz avotu, zaļa krūze rociņā”. Un man tā gribējās būt tai meitai, bet mamma – nē, es biju malā, un citiem tika tās labākās lomas... Mamma man teica, lai es nedusmojos, jo es esmu viņas meita, svešajiem jādod priekšroka un viņi jāslavē, nevis savējie. Viņai šī mācība ir no bērnības. Pēc kara burtnīcas devuši ar skaitu – pa divām burtnīcām pret parakstu. Mammai devuši burtnīcas, un viena bijusi saburzīta, nosmērēta. Mamma teikusi: “Es to neņemšu, lai ņem viņa!” Rindā aiz viņas stāvējusi ļoti nabadzīga meitene. Un tad skolotāja mammu tik pamatīgi nokauninājusi: “Kā tu tā vari teikt, viņai jau tā ir grūti, tēvs miris un nekā nav!” Mamma to ļoti pārdzīvojusi, un viņai tā bijusi mācība uz visu mūžu – viņa citiem dod labāko un sev patur sliktāko. Tāpēc es arī negribu ne ar vienu darbu lielīties un arī savus bērnus lielīt negribu.
Kad es aiziešu pensijā, tad... Nē, tā nesaku, jo mana mamma tā teica: “Noliec, kad es aiziešu pensijā, tad izlasīšu.” Tagad viņa ir pensijā, bet viņai nav laika! Mammai katru svētdienu jābūt baznīcā, katrās bērēs ar pušķīti ziedu. Vēl viņa dzied saļmas – psalmus – par godu mirušajam līdz bērēm, tad četrdesmitajā dienā pēc bērēm, dažreiz pēc gada par godu tam cilvēkam. Tas ir uz divarpus stundām. Mamma to dara kopā ar sievām, kuras vēl ir palikušas dziedātājas. Ierakstījām saļmas kasetē. Tā ir vērtība, ticība un cenšanās pieminēt aizgājējus.
Kļūstot par skolotāju, esmu īstenojusi mammas sapni. Viņa gribēja būt mūzikas skolotāja, bet visu mūžu nostrādāja par brigadieri padomju saimniecībā. Es neizvēlējos filologus, gribēju būt juriste, izmeklētāja, jo biju augusi starp zēniem, spēlējusi kariņus, kāvusies ar tiem, mani tētis kā mednieks bija iemācījis tīri labi šaut mērķī, ņēma medībās par dzinēju. Ne jau katrs tēvs meitu mācīs šaut, tāpēc mani pirmie nākotnes sapņi arī saistījās ar tīri vīrišķīgu profesijas izvēli. Brāļus, protams, mācīja, tas pats par sevi saprotams. Jaunākais brālis pie tēta traktorā braukāja līdzi līdz pat skolai, arī tagad viņš visu laiku brauc. Ar baļķvedēju.
Divas reizes stājos juristos, eksāmenus noliku, taču neizturēju konkursu, jo priekšroka bija puišiem pēc armijas. Vienu gadu strādāju Baltinavas padomju saimniecībā par ekonomisti un togad izlasīju visu obligāto literatūru, ko nebiju lasījusi skolā. Ļoti pārdzīvoju, ka citi klasesbiedri ir iestājušies augstskolās, bet es netiku konkursa dēļ. Tas bija īsts lūzuma gads, kad es burtiski piestūķēju sevi ar literatūru, un tad manī it kā kaut kas atvērās – sāku citādi saprast dzeju, mani aicināja to runāt, arī pati apjautu, ka varu. Skolas laikā biju sportiste, skrēju garās distances, slēpoju ļoti labi, bet nebiju ne daiļlasītāja, ne dziedātāja.
Tagad saprotu, ka es nevarētu strādāt par izmeklētāju, jo no vardarbības, slepkavībām filmās man sirds sāk gurt. Filologos Skaidrīte Bikova mums pasniedza folkloru, un viņa to darīja tā, ka manī kaut kas aizgāja tik dziļi, tāda pamatīga interese, sāku vākt folkloru.
1985. gadā sāku savā skolā strādāt, man jau dēls Sandris bija piedzimis. Tā nu kopš 1985. gada esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja no piektās līdz divpadsmitajai klasei Baltinavas vidusskolā.
Mamma dzīvo piecus kilometrus no Baltinavas – Dansku ciemā. Turp braucu ar velosipēdu. Tas ir labākais transporta līdzeklis bezsniega laikā lauku apstākļos, kur vien varu, tur ar velosipēdu braucu. Mammas mājas sauc par Mālīšiem – tas nav oficiāls nosaukums, Baltinavas pusē oficiālos nosaukumus nelieto. Ir skaisti uzraksti pie dažām mājām, bet iesaukas ir gadu simtiem. Mālīšu mājas – tāds nosaukums esot tāpēc, ka mans vecvectēvs kritis karā, atraitne uzaudzinājusi manu vectēvu un vēl daudzus bērnus, bijusi sīka, sīksta vecenīte – Marīte vai Mālīte, tā arī viņu ar bērniem un viņu mājas iesaukuši par Mālīšiem. Oficiālos dokumentos tās ir Gaigalu mājas. Vīramātes mājas ir Stašķi.
Bērniem neparasti vārdi? Vecākajam gribēju Sandi, bet atbrauca mana mamma, ģenerālis, uz Rīgu, puikam vajagot ar “r” burtu. Kad atnācu no lekcijām, mamma jau bija izšķirstījusi kalendārus un pateica, ka būs Sandris. Sākumā man bija asociācijas ar Aleksandru, bet pieradu. Kad meita piedzima, oficiāli paziņoju: “Viņa būs Selva!” Par godu studiju biedrenei Selvai Gavriļukai no Liepājas. Viņa mācījās svešvalodniekos. Ļoti jauks cilvēks, tiešām tāds sirds cilvēks. Mamma teica Silva, Silvija, taču pēc pāris nedēļām pieņēma Selvas vārdu.
Dvīņi – dēls Jānis un meita Kaiva. Jau pirmajam dēlam gribēju dot vārdu Jānis, bet vīrs pats ir Jānis, viņš protestēja. Tad nu jaunāko dēlu nosaucu par Jāni, un viss. Studiju laikā arī satiku meiteni Kaivu no Kurzemes. Viņa laikam mācījās matemātiķos, vienu brīdi mūsu ceļi krustojās Tereškovas ielas kopmītnēs, viņa parasti brauca uz kāda deju kolektīva mēģinājumu. Dancotāja, dziedātāja! Man tas vārds tā iesēdās, ka ieliku to savai meitai.
Selva studē maģistrantūrā ekonomistos, strādā Rīgā. Sandris Ērgļos guļbūves speciālistus beidza, dzīvo Gulbenē un ar vedekliņu Daci audzina manu mīļo mazdēliņu Kristapiņu. Jānis mācās Latvijas Universitātē, Kaiva pavasarī pabeidza vidusskolu un septembrī aizbrauca uz Angliju. Sākumā ābolu novākšanā strādāja, tagad noliktavā.
Ārzemēs ļoti daudzi latvieši nodzeras, jo kaut kā pietrūkst. Nav tā, kas ir šeit. Man meita zvana ik pēc pāris dienām, un es prasu, vai negribas uz mājām. Viņa saka: “Gribas!” Es prasu:“Ko tu dari?” Viņa atbild: “Sēžam. Atnākam no darba, visu dienu guļam, vakarā ceļamies un ejam uz darbu.” Es jautāju: “Bet kad tad tu dzīvo?”
Man gribētos, lai mani bērni ir dzimtajā pusē, vismaz Latvijā. Lai viņiem visiem būtu ģimenes, lai ir darbs, mājas, lai viņi jūtas labi un nav naudas vergi. Kaut gan – nu, ko es varu teikt... Man nebija viegli četrus bērnus izaudzināt, un tagad ir vēl grūtāk audzināt mazos. Šī briesmīgā nestabilitāte, kad tu nezini, kas būs rīt...
Mazdēliņš Kristapiņš ir mans mīļums, un tas ir citādāk nekā ar pašas bērniem, jo tad bija jāskrien un mīļumam atlika tik maz laika! Bija lopi, liels tīrums, cukurbietes audzēju, lai dabūtu cukuru, runkuļus, lai dabūtu naudu, bet uzreiz notika naudas maiņa, un es nopirku par to naudu desmit palagus... Tagad domāju, kāpēc nevarējām dzīvot mierīgi, bez kādiem stresiem...
Ja man būtu pietiekami daudz laika, es gribētu adīt, izšūt un lasīt. Katram bērnam izšuvu krekliņu un pārvalciņu, kamēr viņus gaidīju. Katram savu.
Un rakstīt? Bet tas taču pats par sevi! Kad rakstu, man ir vismaz trīs melnraksti, un katru reizi kaut kas mainās un citādāk notiek. Tad dodu meitai, viņa pārraksta ar datoru. Kad sākas mēģinājumi, darbojoties izlec visādas frāzes, kas arī iekļaujas izrādē. Rakstīšana – pati par sevi, ja ir laiks, tad jau, protams, vari savākties un pārdomāt, bet, ja tu redzi burtnīcu kaudzes – jē…
Vislielākā laime man būtu auklēt mazbērnus. Bet dzīve ir tāda, kāda ir. Ļoti ātri viss notiek. Tikko bija rīts. Un ir jau vakars.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017