Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZA vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 05:02
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
No 2010. gada 10. septembra līdz 10. oktobrim divpadsmit Latvijas bibliotekāri mācījās ASV – Mortensona centrā (Ilinoisas Universitātē Ērbanā–Šampeinā), apmeklēja vairāku Ilinoisas pavalsts mazpilsētu bibliotēkas un Čikāgas publiskās bibliotēkas, kā arī viesojās amišu kopienā. Mācības finansēja Bila & Melindas Geitsu fonds.
Kā bibliotekāri tika pie iespējas mācīties ASV
Iespēja piedalīties Geitsu fonda apmācību programmā tika piedāvāta divpadsmit bibliotekāriem. Atlases nosacījums bija bibliotekāru spēja ierosināt radošas un inovatīvas idejas jauniem pakalpojumiem bibliotēkās, kas palīdzētu rast risinājumus reālām, no sabiedrības vajadzībām izrietošām situācijām vai problēmām un veicinātu sabiedrības attīstību un dzīves kvalitātes uzlabošanos. Šā pilotprojekta veiksmīgas īstenošanas gadījumā Latvijas pieredzi nodos tālāk citām valstīm.
Pēc ideju rūpīgas analīzes tika sagatavots Latvijas pieteikums un nosūtīts Mortensona centram. Tikai divas valstis no desmit – Latvija un Rumānija – ieguva iespēju deleģēt bibliotekāru grupu uz apmācībām ASV.
Lai katrai grupai izstrādātu apmācību programmu, Latvijā pērnā gada jūnijā viesojās Mortensona centra direktore Barbara Forda un asociētā direktore Sūzana Šnuere, kuras iepazinās ar bibliotēku darbu un mācību kandidātiem. Projekta sagatavotājs un realizētājs – valsts aģentūra “Kultūras informācijas sistēmas” organizēja apmācībām nominēto dalībnieku iepazīšanos un izbraukšanas dokumentu sagatavošanu, lai mēs – divpadsmit agrāk nepazīstami vai mazpazīstami pagastu un mazpilsētu bibliotekāri – varētu doties apgūt bibliotēku līderu un inovatoru programmu.
Rudens mēnesi Amerikā pavadīja (no kreisās) Anita Strokša no Staiceles pilsētas bibliotēkas, Mārtiņš Lagzdons no Kursīšu pagasta bibliotēkas – informācijas centra, Antoņina Girs no Pededzes pagasta bibliotēkas, Gaļina Sabļina no Ogres Centrālās bibliotēkas, Iveta Ozoliņa no Alūksnes pilsētas bibliotēkas, Sandra Šteina no Viesatu pagasta bibliotēkas, Lidija Igaune no Ezernieku pagasta tautas bibliotēkas, Valda Ozoliņa no Brocēnu pašvaldības bibliotēkas, Valda Dzelzkalēja no Pūres pagasta bibliotēkas – informācijas un novada izpētes centra, Ilvija Ķimse no Jērcēnu pagasta bibliotēkas, kā arī Alita Kluša no Klintaines pagasta bibliotēkas un Inese Rumpa no Ugāles pagasta bibliotēkas.
Pirmā nedēļa ASV – grūtības ar laika joslu maiņu, amiši un bibliotēkas, kurās pārsteidz neredzētas lietas
10. septembrī devāmies ceļā uz ASV, un pēc garā lidojuma mūs sirsnīgi sveica un dienesta viesnīcā iekārtoja Mortensona centra darbinieki, tādēļ jutāmies gaidīti un aprūpēti. Mortensona centrs sadarbojas ar vairāk nekā 90 pasaules valstīm, nodrošinot apmācību programmas bibliotēku darbiniekiem, kā arī veicinot bibliotekāru un bibliotēku sadarbību, lai sekmētu mieru, izglītību un saprašanos.
Pateicoties viņu pieredzei, sadzīve bija organizēta teicami. Mums atvēlēja divas dienas, lai pierastu pie laika joslu maiņas (naktī nenāca miegs, dienā dažbrīd ļoti gribējās gulēt). Jau laikus tikām iepazīstināti ar sabiedriskā transporta sistēmas īpatnībām. Mūs patīkami pārsteidza pilsētas autobusu šoferu izpalīdzība un laipnība, jo neba bez misēkļiem izdevās iepazīties ar Ērbanu–Šampeinu, kur dzīvo ap 180 tūkstošiem iedzīvotāju (42 tūkstoši studentu). Īpaši spilgti atmiņā palicis gadījums, kad autobusa šoferis izkāpa no autobusa un veselu kvartālu mūs pavadīja, lai parādītu cita maršruta pieturu.
Guvām ieskatu ASV bibliotēku sistēmā un tikāmies ar kolēģiem no lielām un mazām bibliotēkām. Katrai no tām ir savas prioritātes un iespējas. Ērbanā–Šampeinā, kas veidojusies, saplūstot divām pilsētām, katra administratīvā vienība turpina uzturēt savu bibliotēku un nespēj vienoties par kopīgu bibliotēkas koncepciju. Tā kā Šampeinā bija nepieciešama jauna bibliotēkas ēka, mēģināja rast iespēju celt jaunu bibliotēku, kas būtu kopīga abām pilsētām, kuru robeža mums tā arī palika diezgan neskaidra. Tomēr rezultāts bija tāds, ka Šampeinā uzcēla jaunu ēku, bet Ērbanā tika renovēta jau esošā un izbūvēta piebūve.
Šampeinas publiskā bibliotēka lepojas ar stiklotām un plašām telpām, kur lietotāji var justies īpaši ērti brīvpieejas apstākļos. Darbinieki strādā piemērotās telpās un ar modernām iekārtām. Mūs pārsteidza lietotāju nodoto grāmatu automātiskās šķirošanas iekārta un ērti izvietotās mūsdienu tehnoloģijas. Lielās bibliotēkas ieejas blokā kārtību uzrauga apsardzes darbinieks.
Ērbanas brīvā bibliotēka atrodas vēsturiskā ēkā ar augstiem griestiem, un šeit jūtama īpaša aura. Vairāki no mūsu grupas atzina, ka labāk jūtas te, nevis bezpersoniskā jaunā ēkā. Bibliotēkā ir bagāts arhīvs un pastiprināti nodarbojas ar imigrantiem. Mūs pārsteidza, ka bibliotēkā cenšas pieņemt darbā spāņu, ķīniešu un vjetnamiešu valodas pratējus, lai bibliotekārs, kurš pārzina vairākas valodas, labāk varētu apkalpot iebraucējus un pat spētu viņiem vadīt valodu kursus.
Ļoti skaista bibliotēkā ir bērnu nodaļa, kur gaitenis un viena telpa ir ar apgleznotām sienām. Jāpiebilst, ka bērniem šeit velta īpašu uzmanību, un gan darbības pamatā, gan noformējumā tiek izmantota sirsnīga leģenda. Arī mēs uzzinājām aizkustinošo stāstu par mazo Meganu, kuras vecāki, lai iemūžinātu sava mirušā bērna piemiņu, ziedojuši naudu un rotaļlietas bibliotēkas bērnu nodaļas iekārtošanai. Meitenīte bijusi bieža bibliotēkas apmeklētāja, un šeit viņa jutusies laimīga. Tagad pilsētas bērni nāk uz bibliotēku kā ciemos pie mazās Meganas. Šeit ir arī pastkastīte vēstuļu un zīmējumu nosūtīšanai mazajai draudzenei. Un tiešām – redzējām vienu sūtījumu...
Mums sanāca viesoties arī Ārturas publiskajā bibliotēkā, kas apkalpo amišu kopienu, kurai ir atšķirīga dzīves uztvere.
Amišu dzīvesveids izveidojies, izceļotājiem no Eiropas cenšoties saglabāt nemainīgas vērtības – ticību, ģimeni un kopienu. Viņi neizmanto elektrību, jo uzskata, ka ar to ģimenē ienāk sliktas lietas, piemēram, televizors, bet lieto gāzi. Lai pārvietotos, tiek izmantoti zirgu pajūgi. Tālākiem braucieniem līgst šoferi, jo pašiem braukšanas tiesību nav. Laukus apstrādā ar zirgiem un pašu gatavotas tehnikas palīdzību. Pārsvarā amiši lieto tikai pašu audzēto un pagatavoto, arī apģērbs ir pašu austs un šūts, cik vien tas iespējams. Taču arī starp amišiem ir cilvēki, kuri ne tik stingri ievēro šo dzīvesveidu. Lielveikalā redzēju amišu ģimeni – vīrieti melnās drēbēs ar platmali un sievieti ar aubi – kā no 17. gadsimta. Viņi meklēja apavus savam divgadīgajam bērnam. Amiši dzīvo lielās ģimenēs, maksājot nodevas baznīcai – vietējai kopienai, kas tad arī sniedz atbalstu nelaimes gadījumos. Laulības amišiem sarunā vecāki, un savu piekrišanu dod baznīca, kam ir nozīmīga loma. Nereti amišiem veidojas valodas barjera, jo kopienā nerunā angliski. Bērni apmeklē tikai amišu kopienas skolas, kur mācās lasīt un rakstīt, apgūst vēsturi un arī angļu valodu. Skolotājas ir jaunas meitenes, kuras pašas beigušas šādas skolas sešas klases. Sasniedzot 18 gadus, jaunieši uz gadu var atstāt kopienu un pārbaudīt sevi neierastā – amerikāņu vidē, lai izlemtu, kur turpmāk dzīvot – kopienā vai “brīvajā” pasaulē. Ņemot vērā, ka jauniešu izglītības līmenis ir zems, nav grūti iedomāties, ko viņi izvēlas.
Amišiem bibliotēka ir retā saikne ar pasaules progresu un attīstību. Fakss, dokumentu kopēšana, darījumi internetā – tas viss bibliotekāram jādara amišu uzņēmēju vietā, kuru populārākā nodarbe ir galdniecība un bioloģiskās pārtikas ražošana. Mums bija pieteiktas pusdienas vienā no amišu saimniecībām (drosmīgākie no viņiem tādas piedāvā), un šī maltīte man atgādināja vecmāmiņas gatavotās bērnībā laukos. Sarunās ar kolēģiem radās iespaids, ka izglītotie amerikāņi kaunas par to, kas noticis ar indiāņiem viņu zemē, un ļoti cenšas respektēt amišu tiesības būt citādākiem.
Otrā nedēļa ASV – ziedošanas tradīcijas un brīvprātīgie lauku bibliotēkās
Mācību lekcijas mijās ar pieredzes apgūšanu lauku bibliotēkās. Lekcijas un diskusijas tika veltītas šādiem bibliotēkas vadītāja darbības virzieniem:
finanšu vadība bibliotēkās – kā to darīt ar ierobežotu finansējumu;
kas ir kvalitatīvas vadības pamatā – par dažādām pieejām vadības situācijām;
kā izstrādāt darbības plānu – strādājot darba grupās, mācījāmies aprakstīt bibliotēkas mērķus, vīziju, uzdevumus un aktivitātes;
sadarbība un konsorciji – ko no tiem iegūst bibliotēkas. (Šādu jautājumu uzdod arī Latvijā, kad jālemj par līdzfinansējumu reģiona galvenajai bibliotēkai.)
Neatsverama mācību procesa daļa bija pieredzes apmaiņas braucieni uz lauku bibliotēkām. Sadaloties grupās, mēs kopā apmeklējām sešas lauku bibliotēkas. Tajās jutāmies gaidīti – par mūsu bibliotēkām bija sameklēti materiāli internetā un ar Googles tulkotāja palīdzību teksts pat iztulkots latviski.
Parisas bibliotēka Ilinoisas pavalstī ASV
Izbraucām no rīta un, šķērsojuši līdzenumu ar neskaitāmiem modificētas kukurūzas un sojas laukiem, nokļuvām mazpilsētā Paris – latviskojot varētu teikt – Parīzē. Ilgojoties pēc dzimtenes, pirms kādiem simts vai divsimt gadiem to tā nosaukuši ieceļotāji. Bibliotēkas ēka ir skaista, ar kolonnām un pakāpieniem, jo ceļš uz zinībām jau arī ved uz augšu – tāda pirms 100 gadiem bijusi arhitektu iecere. Tagad ēkai izbūvēta piebūve, kur ieeja ir ielas līmenī, lai tur varētu iekļūt arī cilvēki ar īpašām vajadzībām.
Bibliotēkas vadītāja mums pastāstīja par bērnu lasīšanas programmām, kas paredz grāmatu lasīšanu un čaklāko lasītāju apbalvošanu. Dažkārt kāda picu firma dāvina picas vai talonus picērijas apmeklējumam, citreiz uzvarētāji iegūst tiesības ierakstīt grāmatas pasītē, kurš pirmais bibliotēkā šo grāmatu izlasījis – tas bērniem patīk! Bibliotēkas krājumu papildināšanai gadā tiek paredzēta ļoti liela summa.
Statistisko datu uzskaite bibliotēkā nenotiek visu gadu kā Latvijā, bet tikai kādu nedēļu, lai aptuvenos rādītājus varētu nodot štata bibliotēkai. Datorlietotājus gan reģistrē un uzskaita. Šeit darbojas bibliotēkas valde septiņu – deviņu cilvēku sastāvā, un tai bibliotēkas vadītāja atskaitās regulāri. Bibliotēka piedāvā iedzīvotājiem vairākas sapulču telpas, jo apkārtnē tādu kultūras namu kā Latvijā nav.
Parisas pilsētā dzīvo deviņi tūkstoši, bet apgabalā kopā – ap 20 tūkstošiem iedzīvotāju. Bibliotēkas uzturēšanai paredzēti noteikti procenti no nekustamā īpašuma nodokļa. Vēl bibliotēkas budžetu papildina ziedojumi. ASV iesakņojušās ziedošanas tradīcijas, un ir iedzīvotāju daļa, kam izveidojušies uzkrājumi. Pilsētas mērs ieceļ bibliotēkas valdes locekļus (pirms tam gan konsultējoties, kuri tie varētu būt), taču neiejaucas bibliotēkas darbā. Mērs tiekas ar bibliotēkas darbiniekiem vienu reizi mēnesī, jo uzskata, ka vietējai kopienai bibliotēka ir svarīga ar šeit sniegtajām iespējām piekļūt informācijai.
Guvām ieskatu arī pašvaldību darbā ASV. Mēra un četru komisiju pārziņā ir ceļi, policija, ūdensapgāde utt. Domes sēdes notiek divas reizes mēnesī un ir atklātas. Arī bibliotēkas valdes sēdes ir atklātas. Cilvēkiem dota iespēja ieteikt uzlabojumus. Pilsētā mērs un nedaudzie darbinieki domē pieņemti darbā uz pusslodzi, tikai izpilddirektors strādā pilnu slodzi. Šīs pilsētas mērs pēc profesijas ir advokāts, un viņš ar smaidu paskaidroja, ka Čikāgas mērs gan strādā pilnu slodzi, jo tik lielā pilsētā ir daudz darba. Vēl pilsētas mērs piebilda, ka pašvaldībai jāiztiek ar savu budžetu un atbilstoši tam var plānot aktivitātes. Viņiem gan nav jānodrošina katram iedzīvotājam minimālais ienākums, jo ar to nodarbojas aģentūra, kas atrodas Ilinoisas pavalsts pārziņā. Skolā mācību grāmatas bērniem tiek nodrošinātas, vecākiem iemaksājot pavisam nelielu procentu no grāmatu cenas.
Parisas pilsētas mērs atzina, ka vajadzību pēc jaunu skolu un bibliotēku ēku celtniecības ir grūti realizēt, jo par to vietējā kopienā būtu jāorganizē referendums. Tā kā vecākā gadagājuma cilvēku skaits pieaug, tad par šādu lēmumu nenobalsotu. Pirms divdesmit gadiem bibliotēkai uzbūvēja jaunu piebūvi, nevis palielinot nodokļus, bet naudu iekrājot. Arī lielākās pilsētās kā Šampeinā notiek līdzīgi, un jau vairākas reizes rīkoti referendumi par jaunas bibliotēkas ēkas celtniecību.
Atvadoties no Parisas pilsētas, nospriedām, ka tomēr derētu apskatīt bibliotēku, kurā strādā tikai viens darbinieks, jo nevaram tā īsti salīdzināt savas bibliotēkas ar amerikāņu – laikam visvairāk mulsina telpu plašums. Kaut arī tāda bibliotēka nebija iekļauta plānā, tomēr mājupceļā mēs apmeklējām Krismena publisko bibliotēku. No ārpuses tā ir necila ēka, kas liekas raksturīgi pēdējo gadu amerikāņu funkcionālajai arhitektūrai, bet bibliotēkas iekārtojums to padara neaizmirstamu. Kvadratūra līdzīga dažai labai plašai pagasta bibliotēkai – sadalīta zonās, lai pieaugušie var lasīt, apspriesties, bet tālāk ir bibliotekāres galds, tad datori un vēl tālāk bērnu stūrītis – manuprāt, visskaistākais, kādu nācies redzēt. Bibliotekāre ir zinoša un ieinteresēti stāstīja par sadarbību ar vietējiem iedzīvotājiem – kāds šeit dzīvojošs mākslinieks kā brīvprātīgais palīdzējis izveidot bērnu stūrīti. Mums atliek tikai secināt, ka šādu praksi vajadzētu stimulēt arī Latvijā. Un pirmie asni jau izspraukušies! Zinu, ka Saldus novadā ir bibliotēka ar fantastiskiem sienu gleznojumiem, kas tapuši tagad, krīzes laikā, jo – mākslinieks jau bez darba nesēdēs!
Pēc lauku bibliotēku apmeklējuma secinājām, ka bibliotēka ir piemērota vieta visu vecumu cilvēkiem. Katra bibliotēka atspoguļo savas pašvaldības (kopienas) vērtības. Tā ir arī visas valsts tēls miniatūrā. Mazākajās bibliotēkās pārliecinājāmies, ka ar brīvprātīgo darbu var sasniegt labus rezultātus un atrisināt daudzus bibliotēkas saimnieciskos jautājumus. Liels atbalsts bibliotēkas darba organizēšanā ir bibliotēkas padome. ASV ir izplatītas ziedošanas tradīcijas, jo atsevišķi sabiedrības pilsoņi gatavi dalīties uzkrātajos ienākumos.
Trešā nedēļa ASV – Čikāgas augstceltņu valdzinājums un iespējas
Vēja spārniem aiztraucās mūsu mācību trešā nedēļa. Apguvām un uzlabojām publiskās uzstāšanās un prezentācijas prasmes, ko izmantosim gan bibliotēkas aizstāvībā, gan komunikācijā ar sadarbības partneriem, diskutējām un izstrādājām darbības plānus konkrētiem mērķiem, kurus īstenosim katrs savā bibliotēkā šogad. Darbības plānu izstrādē mūs konsultēja Vermontas universitātes dekāne – latviete Māra Saule.
Čikāgas pilsētas bibliotēku apmeklējām un iepazinām tās centrālajā ēkā, kas izvietota desmit stāvos. Šajā bibliotēkā tiek realizēta trešās vietas koncepcija – katram cilvēkam jābūt mājām, darbam un vēl kādai vietai, kur viņš jūtas labi. Šeit kā šī trešā vieta izveidota bibliotēka. Tā ar filiālēm dažādos Čikāgas rajonos piedāvā 70 lielākas un mazākas tikšanās vietas (arī zāles), kur iedzīvotāji var satikties vai arī rīkot pasākumus. Tie ir gan interešu mudinātas tikšanās dzimtu vēstures pētniekiem (ģenealoģija), gan arī dažādi koncerti kā mūsu kultūras namos. Ja tas ir bezpeļņas pasākums, tad īre par telpu izmantošanu nav jāmaksā.
Mākslas un mūzikas stāvā ir atsevišķas kabīnes ar klavierēm un citiem instrumentiem, lai šeit tos varētu nākt spēlēt tie, kas grib mājās trenēties, bet nevēlas bojāt nervus kaimiņiem. Šo iespēju var izmantot rindas kārtībā. Šajās telpās ir arī ieraksti, ko izmantot mācoties, un vēl te iespējams mācīties dziedāt.
Čikāgas pilsētas bibliotēkas apmeklējuma noslēgumā nonācām desmitajā stāvā, kas iekārtots kā ziemas dārzs. Te var strādāt ar savu portatīvo datoru, jo nodrošināts bezvadu interneta tīkls, un var arī paēst pusdienas. Skaistajā telpā ir patīkami mācīties, to izīrē arī dažādiem pasākumiem.
Nedēļas galvenais notikums bija Ilinoisas bibliotēku asociācijas ikgadējās konferences apmeklējums Čikāgā. Tajā katram no mums bija iespēja piedalīties savām interesēm atbilstošās sesijās – bibliotēkas sadarbība ar uzņēmējiem, bibliotēku aizstāvība, video izmantošana bibliotēku popularizēšanā, bibliotēku un ģimeņu sadarbības veicināšana u.c. Konferences laikā apmeklējām izstādi, kurā vairāk nekā 150 dažādu kompāniju iepazīstināja ar savu produkciju un pakalpojumiem bibliotēku darbības nodrošināšanai un attīstībai.
Nedēļas nogalē iepazinām Čikāgas kultūras piedāvājumu un arhitektūru. Kopīgs secinājums – Čikāgas augstceltņu rajons ar tuvo ezeru, upi un saulaino laiku piedevām ir kaut kas līdz šim neredzēts! Tie, kuri sev atklāja Amerikas augstāko celtni Sears Tower, uzbraucot 103. stāvā, bija gandarīti, bet visdrosmīgākie pat izmantoja iespēju iziet uz stikla balkona šajā debesskrāpī un “sajust” zem savām kājām augstceltņu jumtus. Tik liela dūša bija arī Inesei Rumpai no Ugāles.
Interesanta tikšanās bija ar Čikāgas latviešu biedrības pārstāvjiem. Te arī izpildījām savu pilsoņa pienākumu, Čikāgas vēlēšanu iecirknī piedaloties 10. Saeimas vēlēšanās.
Ceturtā nedēļa ASV – jauni projekti un secinājums, ka jāstrādā pie attiecību veidošanas
Iespaidu pārbagāti atgriezāmies Ērbanā–Šampeinā – gatavi pēdējai darba nedēļai, kuras laikā ieguvām zināšanas par pakalpojumu un tehnoloģiju mārketingu un bibliotēku popularizēšanu.
Interesanti bija apgūt mobilo tehnoloģiju izmantošanu stāstu stāstīšanā ar īpašas datorprogrammas palīdzību. Mums piedāvāja mācīties izstrādāt projekta pieteikumu savas idejas realizācijai. Improvizētajā tikšanās reizē ar finansētājiem apguvām Latvijai neraksturīgas iemaņas, mutiski aizstāvot sava projekta ideju. Mācību procesa pēdējais uzdevums bija prezentēt sava projekta idejas dažādām interešu grupām – draugiem, kolēģiem, uzņēmējiem, pašvaldībai.
Noslēgumā notika individuālas pārrunas ar projekta novērtētāju, kurš izvērtēja, vai ir sasniegti apmācību programmas mērķi. Kopējais atzinums – apmācību programma apmierina visus, un pēc labi padarīta darba sekoja izlaiduma vakariņas. Tie bija skaisti svētki gan bibliotekāriem, gan apmācību organizatoriem.
Un tad jau sekoja mājupceļš ar cerībām 2011. gadā īstenot apmācību laikā rakstītos projektus par jauniem pakalpojumiem bibliotēkās. Jāatzīst, ka Mortensona centra pārstāvji rūpējās, lai katra diena bibliotekāru apmācību laikā mums pārvērstos par jaunu atklājumu un atziņu laiku, tāpēc šis mēnesis ikvienam grupas dalībniekam paliks neaizmirstamā atmiņā.
Iespēja mācīties ASV, neapšaubāmi, izmainīja mūs. Iemācījāmies daudz, taču arī pārliecinājāmies, ka Latvijā darbs bibliotēkās noris augstā līmenī. Bagātinājāmies arī savstarpēji, jo visi divpadsmit bibliotekāri, protams, dalījās pieredzē, ko un kā dara savā bibliotēkā.
Būtisks ir lekcijās uzsvērtais, ka katrs mēs esam atbildīgs par to, kā jūtamies. Jā, finansējuma bieži nepietiek, bet amerikāņi tikuši tālāk ar attiecību veidošanu. Pasniedzēja Boba Burgera padoms par finansējuma meklējumiem ir šāds: “Attiecību attīstīšana noved pie finansējuma palielināšanās iestādē vai organizācijā. Vispirms jāveido attiecības un tad uzņēmējam var lūgt ziedojumus. Un sākt veidot attiecības ar vārdiem – es nevaru galvot, ka varēšu to izdarīt, bet tomēr – kā es varētu palīdzēt jūsu biznesam?”
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017