Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Svētdiena, 2024. gada 12. maijs 07:05
Vārda dienas: Ina, Ināra, Inārs, Valija
Novadu vadītāju pulkā vīriešu pārsvars ir acīmredzams, tāpēc šajā mēnesī, kas neatkarīgi no valsts un katra personiskās attieksmes pret 8. martu tomēr saglabā zināmu sievišķības piesitienu, par “Loga” pirmā vāka seju izvēlējāmies Apes novada domes priekšsēdētāju ASTRĪDU HARJU. Viņā nemājo kareivīga bravūra, caursišanas vēlme, bet miers, kurš trauslajā sievietē pārsteidzoši labi sadzīvo ar izlēmību un, varētu pat teikt, stūrgalvīgu vēlmi un spēju cīnīties par sava novada un tā ļaužu izdzīvošanu. Politiķes karjera viņas dzīvē ienāca pavisam negaidīti. Pēc Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma beigšanas pastrādājusi Trapenes kultūras namā, viņa “pārkvalificējās” par mammu un audzināja četras meitas. Pa vidu ģimene pārcēlās uz Api, kur vīrs izveidoja zemnieku saimniecību ar 100 ha zemes, arī tur darāmā netrūka. Meitas izauga, bet mamma sajutās esam ārpus darba tirgus. Apņēmības pilna Astrīda pabeidza augstskolu “Attīstība”, bija sociālā darbiniece, tad strādāja bāriņtiesā. Vēlāk, 2004. gadā, Latvijas Universitātē ieguva sociālo zinātņu maģistra grādu sabiedrības vadībā. Temats, starp citu, saistījās ar novadu reformu, tātad jaunos pārkārtojumus Astrīda sagaidīja teorētiski apbruņota.
Pamudinājums startēt 2001. gada pašvaldību vēlēšanās Astrīdu pārsteidza, jo neko tādu viņa nebija domājusi un plānojusi. Tomēr startēt piekrita. “Kad man telefoniski paziņoja, ka esmu savākusi visvairāk balsu, pat īsti nesapratu, ko tas nozīmē. Vēl pēc laika kolēģi atbrauca pie manis uz mājām ar vēstījumu, ka man būs jāvada dome. Nezinu, vai es tagad vairs ar savu tagadējo prātu un pieredzi piekristu. Tobrīd laikam triumfēja jaunības maksimālisms, saistīja jaunas iespējas.”
2009. gada vasarā Astrīda startēja trešoreiz, uzkrājusi gana lielu pieredzi, vadot Apes pilsētu ar lauku teritoriju. Tomēr šīs Latvijā bija īpašas pašvaldību vēlēšanas – jauno novadu robežās, kas Apei piepulcēja Gaujienas, Trapenes un Virešu pagastu. Karte uzrāda mazu, kompaktu veidojumu pie Igaunijas robežas bez kādām “kājām” no kaimiņu teritorijas. Novadu caurvij Rīgas–Veclaicenes šoseja. Apes novada modelis varēja būt arī citāds. Astrīda Harju vēlāk stāstīja, ka savā maģistra darbā 2004. gadā analizējusi arī patstāvīgas dzīvošanas iespējamību. Kaut gan tajā pusē tautas mutvārdos klejojusi arī vīzdegunīga frāze: “Kas tad Apē? Tur jau nekā nav!” Daļa Virešu pagasta iedzīvotāju pat vākuši parakstus par pievienošanos Smiltenes novadam, kas asociējas ar veikaliem, skolām, tomēr vietējo deputātu balsojums bija par labu Apei. Arī Gaujienas pusē pirms reformas apcerēja dažādus plānus, tomēr beigās visi nolēma, ka Apes novads būs optimālais variants – ne par mazu, ne par lielu.
Vēlēšanās līdzšinējie pagastu vadītāji un viņu domubiedri izveidoja vienotu sarakstu “Mēs savam novadam”, no kura iedzīvotāju lielāko atbalstu guva desmit deputātu, viņu vidū arī visi četri līdzšinējie līderi. Konkurējošās vēlētāju apvienības – “Novadnieki” un “Sadarbība” – domi papildināja attiecīgi ar diviem un vienu deputātu. Laikam gan reti kurā Latvijas novadā pirmā domes sēde pēc vēlēšanām aizritēja tik mierpilna, jo deputātu atbalsts Astrīdai Harju bija vienprātīgs. Arī vēlēšanās viņa ieguva visvairāk iedzīvotāju balsu un atbalsta plusiņu. Tā kā pietiekamu atbalstu ieguva arī pārējo pagastu līdzšinējie vadītāji, tad pārvaldes modeļa iecere varēja īstenoties.
Astrīda Harju: “Tā jau saka, ka visus vecos bukus vai nu ievēl, vai svītro. Pirms vēlēšanām bija solīta iespēja vienlaikus būt politiķim un pārvaldes vadītājam. Tas bija mūsu izvēlētais modelis – gribam būt saimnieki katrs savā zemē. Diemžēl likumdošanu neizmainīja, tāpēc mums tapa savs Apes modelis – man ir trīs vietnieki. Agrāko pagastu vadītāji turpina vadīt sev labi zināmās teritorijas un ļaudis. Ticu, ka var iebilst, ir dzirdēti iebildumi un droši vien pēc šā raksta tādi sekos, bet to, kura izvēle bijusi vistālredzīgākā, pierādīs laiks. Mūsu pluss ir tas, ka katrai “mājai” – pagastam ir saimnieks, kurš zina vietējos cilvēkus un vajadzības.”
Astrīdai Harju atstāja stratēģiskos jautājumus un novada attīstības modeļa kaldināšanu, bet līdzšinējie pagastu vadītāji palika savās mājās, vienlaikus pildot novada priekšsēdētājas vietnieka pienākumus. Gaujienietis Viesturs Dandens kļuva par vietnieku izglītības jautājumos, Virešu “priekšniece” Ārija Ceļmillere – kultūras un sporta jautājumos, bet trapenietis Jānis Liberts – sociālajos jautājumos. Droši vien tas bija tālredzīgs lēmums – pretēji valdības svārstīgajai politikai stingri turēties pie iepriekšējās – kaut dokumentā neapstiprinātās – vienošanās. Ja kāds vēlas, var uzskatīt trīs vietniekus arī par pagastu pārvalžu vadītājiem, bet šis ir viens no Apes novada sava ceļa meklējumiem. Priekšsēdētājai nav jātērē degviela, vizinoties pa pagastiem, jo viņa pilnībā uzticas saviem vietniekiem. Toties novada jaunveidojamais mikroklimats netika sagandēts ar rūgtumu. Astrīda Harju apzinājās, ka apvienošanos nedrīkst sākt ar revolucionārām pārmaiņām.
VIREŠI. Pelnrušķītes pārvērtības
Tiekoties Virešos, no kurienes sākās mūsu desmit stundu ilgais ceļojums pa Apes novadu, Virešu “galva” Ārija Ceļmillere atzina, ka pēc apvienošanās no vietējiem ļaudīm vairs nav dzirdēta vīzdegunīgā frāze par Api, “kur nekā nav”. Viņa kļuva nedaudz sentimentāla, stāstot, ka novadu apvienošanās 200 000 latu ieguldīti Sikšņu pamatskolas renovācijā, kas līdz tam likās nereāls sapnis. Kaut ko jau pašvaldība bija centusies saglābt – pārtaisīja apkuri, zāli, tomēr vecā celtne bija visai sabrukusi. Pēc remontdarbiem šķita, ka noticis brīnums. Atlikusi vēl nauda bērnudārza un pagastmājas jumta nomaiņai. Gluži kā Pelnrušķītei, kam saposties ballei palīdzēja labās fejas zižļa mājiens, par pagasta otru labdari uzskatāms LAD finansējums lauku pagastiem. Tādu stāstu Latvijā nav mazums, jo katrs zina, ka ilgus gadus dažas pašvaldības pie naudas tika “ar atvieglotiem noteikumiem”, citas netika nemaz. Un ne jau vienmēr vainīga bija pašu neizdarība. Tā dēvētā novadu sāpju nauda un LAD atbalsts uzskatāmi par atjaunotās Latvijas vēsturē pirmajiem simtprocentīgi godīgi un vienlīdzīgi sadalītajiem līdzekļiem. Tāpēc arī šai naudai bijusi visnotaļ pamanāma atdeve, turklāt šī atdeve sanākusi pat apgriezti proporcionāla turīgumam. Dižai pašvaldībai, kas projektos un investīcijās gadiem apgrozījusi miljonus, šīs summas nevarēja kļūt par gadsimta notikumu. Bet Virešos kļuva.
Sikšņu pamatskolas direktore Una Reķe ne mazāk kā par atdzimušo skolas ēku lepojas ar zaļo ekoskolas karogu, kas te plīvo jau trešo gadu. Skolas devīze skan: “Domā zaļi, dari zaļi, tad mums visiem klāsies labi.” Zaļās tradīcijas skolā ir daudz senākas, ne velti pagastā ir daudz bioloģisko zemnieku. Virešos ir sava mūsdienu klasiķe – tautā iecienītā literāte šīs skolas absolvente Kornēlija Apškrūma. Sikšņu pamatskolas bibliotēkā ir viņas stūrītis ar dzejnieces dāvinātajām personīgajām lietām. Sikšņu skoliņā mācās 44 audzēkņi, pirmā un otrā klase ir apvienota, bet šajā skolā tā bijis arī agrāk, un tas netraucē audzēkņiem gūt vēlāk panākumus olimpiādēs – varbūt tāpēc, ka cerību netikt izsauktam te pavisam maz. Tas allaž esot lielākais pārsteigums bērniem, kuri pārnāk no pilsētas skolām. Turpretim izlaidumi bez drūzmas un steigas ir tik brīnišķīgi, ka dažiem vecākiem šo svinību dēļ vien gribas šeit sūtīt savas atvases. Blakus korpusā mitinās 18 pirmsskolēnu. Skolā ir 12 pedagogu, diemžēl slodzes visiem nepietiek. Par skolu slēgšanu novadā nedomā, jo pamatskola ir nozīmīgs socializācijas centrs, kas mazajiem ļaudīm tomēr nepieciešama māju tuvumā. Turklāt Sikšņos sekmīgi veicina mūžizglītību. Pašlaik skolas bilance ir gandrīz līdzsvarā – nauda, kas ceļo līdzi vidusskolēniem, ir aptuveni vienāda ar to summu, ko saņem par kaimiņnovadu jaunāko klašu skolēniem. Astrīda Harju atzīst, ka skolu izmaksas novadā ir diezgan līdzīgas – no 40 līdz 50 latiem uz vienu audzēkni.
Interesanti, ka Liepājas pusē Sikšņu pamatskolai ir vārdamāsa, tāpēc IZM dokumenti nereti atceļo uz Api, kas sarakstā iznāk pirmā. Taču ne mazāk amizanti skan skolas pilnā adrese, jo Apes novada Virešu pagasta Sikšņu pamatskola patiesībā atrodas Vidagā, kas ir pagasta otrs centrs. Īsts kalambūrs!
“Loga” pārstāvjiem par brīnumu neviena Vidaga gan šajā pusē nedzīvojot, bet vārds taču rets un pietiekami skanīgs. Ieteicām izsludināt speciālbalvu Vidagas pirmajai Vidagai. Turklāt pagastā 5. aprīlī svin Vidagas vārdadienu, kas novadā iecerēta kā Virešu pagasta īpašā svinību reize, vēl papildu dzinulis ir renovētais saieta nams. Tā saimniece Santa Sāre (pa kreisi) ir mirdzoša kā viņai uzticētā renovētā ēka. Protams, pagasta ļaudis, kas no 1996. gada dzīvojuši bez savas kultūras iestādes, uzreiz nav un nevar būt sirsnīgi atvērti jaunajām iespējām, tomēr kopš 2009. gada jau izveidojušies pieci pašdarbības kolektīvi. Projektu vadītāja Airida Puka greznajā zālē nodemonstrēja attēlus, kā te izskatījās pirms fejas žesta, jo viņa bijusi līdzās šajā Pelnrušķītes pārvērtību gaitā.
Par svinībām Apes novadā īpašs stāsts. Daudzos Latvijas novados kopējo svētku risinājums ir salīdzinoši vienkāršs – tradicionālo svētku nosaukumā vārdu “pilsēta” aizstāj ar “novads” un cenšas svinību iecerē rast vietu katram pievienotajam pagastam, saliedējot visus kopējā pasākumā. Apē nolēma katram palikt pie saviem svētkiem: Vidagas dienu jau minējām, Gaujienai tās ir un paliks novadnieka Jāzepa Vītola mūzikas dienas jūlijā, Trapenē turpināsies mazo novada dziesmu un deju svētku tradīcija, aicinot ciemos arī kaimiņvalstu pašdarbniekus. Apes pilsētas svētku tradīcija augusta sākumā (reizē ar latviešiem bezgala svarīgo tikšanās reizi – kapu svētkiem) dzimtajā pusē no jauna pulcē “īrus, angļus, rīdziniekus” un daudz kur citur dzīvojošos apeniešus. Ja ikdienā mazpilsēta liekas klusa, tad šajā dienā “mūsu ir daudz”. Pilsētas svētkos ikreiz uzmanības centrā ir kāda iela un tās iedzīvotāji, īpaši vecāka gadagājuma ļaudis, kuru atmiņām par namiem un apeniešiem vērtība pieaug ar katru gadu. 2009. gadā Apē notika 32. Latvijas puķu draugu saiets, oficiāli apliecinot šīs vietas īpašās jūtas pret ziedošu vidi. To vēlreiz apliecināja 2010. gada notikumi, kad divas nedēļas pirms pilsētas svētkiem, kas jau tā saistās ar krietnu pārslodzi, aktīvistes izdomāja noorganizēt Mazos puķu svētkus.
Tomēr novadam iecerēti arī kopēji – nevis pielāgoti, bet no jauna radīti svētki. 2010. gada martā notika Apes novada pirmais kultūras forums ar intensīvu domu apmaiņu. Arī par svētkiem. Balsojumā pārliecinoši uzvarēja ideja par “upju festivālu”. Upes caurvij visus novada pagastus, katru vasaru kāds ciemiņus uzņems pie sevis. Pagājušā gada maijā ugunskristības piedzīvoja pirmie kopsvētki, apeniešiem aicinot visus uz laivošanu “Vaidava 2010”. Tā bija neaizmirstama atpūta ģimenēm ar amatnieku un pašdarbības kolektīvu izdomas bagāto “piešprici”, tāpēc šos svētkus, ciemojoties Apes novadā, dzirdējām pieminam vairākkārt. Nākamgad izloze lēma svētkus rīkot Gaujienas pagastam.
Ar pirmo Apes novada upju festivālu saistās vēl kāds stāsts – par novada simbolu. Protams, novadam atbilstošs būtu arī Apes ģerbonis ar sudrabotu ceļa stīgu. Tomēr heraldikas noteikumi strikti paģēr jaunai teritoriālai vienībai veidot savu atšķirīgu ģerboni. Citviet daudz pārdomu un strīdu ap to vērpjas, taču Apes novadā – vismaz pašlaik – par to nedomā, bet izvēlējušies savu ceļu. Upju svētkos pirmoreiz tautai atrādīja Gaujienas mākslinieka Ainara Gaida iecerēto novada logo, kuru jūlijā oficiāli apstiprināja dome. Šķietami vienkāršā un mūsdienīgā simbola galvenais pluss ir tā spēja tikt pielāgotam – gan gadalaikiem, gan svētkiem, mainot tonējumu, papildinot “četrlapu ziedu” ar dažādiem simboliem. Ģerbonis paliktu nemainīgs, gluži kā akmenī iecirsts, bet simbols “dzīvo līdzi” riteņbraucējiem un laivotājiem, puķu draugiem un pašdarbniekiem, kļūstot par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu.
GAUJIENA. 900 gadu virpuļos
“Loga” brigādes ceļš kopā ar Astrīdu Harju veda uz Gaujienu, kur pagasta saimnieks Viesturs Dandens tautasnamā bija sapulcinājis speciālu stāstnieku pulku, lai ciemiņiem uzburtu pagasta mozaīku vēl pirms tā apskates. Gaujienai šis ir dižas jubilejas gads, jo senā Atzele (Adzele) svin 900 gadu jubileju, kopš pirmoreiz minēta rakstu avotos. Uz gaidāmo svinību pacilātības viļņa pagastā savērpies īsts notikumu virpulis: par bibliogrāfisku retumu jau kļuvis 2011. gada kalendārs, kura neparastums meklējams skolotājas Dzintras Račevskas iecerē – katram mēnesim piemeklēt dzejas rindas un citātus no dižo novadnieku Jāzepa Vītola un Ojāra Vācieša mantojuma. Katrā lappusē “spēlē iesaistīts” Apes novada mainīgais logo, bet apbrīnojama ir autores spēja dzejnieka krājumos uztrāpīt arī ik mēnesim raksturīgu apzīmējumu, piemēram, aprīlī – “plauksmes dullums”, jūlijā – “skan liepu dvēseles mūzika”, decembrī – “balto koncertu laiks”. Brīnums, cik emocionāli uzrunājošs spēj būt neliela formāta kalendārs!
Otrs svētku apliecinājums ir apjomā daudzkārt vērienīgāks – skolotāja Harija Grāvja novadpētniecībai veltītā mūža vainagojums – grāmata “Adzele – Gaujiena” ir apjomā iespaidīga un apkopotajos 900 gadu vēstures materiālos un fotoattēlos nenovērtējama bagātība šai un daudzām nākamajām gaujieniešu paaudzēm. Veikuma grandiozo vērienu un ieguldītos pūliņus atzinīgi novērtēja arī grāmatniecības konkursa “Zelta ābele” žūrija, bet viens eksemplārs turpmāk papildinās žurnāla “Logs” bibliotēku.
Vienā no 19. gadsimtā celtās barona fon Volfa muižas unikālā ansambļa ēkām, kur pēcāk saimniekoja brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, kopš 1952. gada atrodas tautasnams, kuru kopš 1993. gada nemainīgi vada Laima Poševa. Viņa gādā par to, lai Jāzepa Vītola un citu dižo gaujieniešu augstu uzstādītā kultūras latiņa neiestigtu popsīgā paviršībā. Amatiermākslas kolektīvos dzied, dejo un spēlē teātri vairāk nekā pusotra simta pašdarbnieku. Tautasnama ēka ir savdabīgs pagasta kultūras centrs, jo zem tā jumta atrodas pagasta bibliotēka, kuras darbinieces ir vienas no aktīvākajām ideju rosinātājām, gatavojoties Atzeles jubilejai. Plašajās telpās sadzīvo arī O. Vācieša Gaujienas vidusskolas bibliotēka, bāriņtiesa un infocentrs – atšķirībā no citiem “radiniekiem” tā pilnais nosaukums ir Gaujienas pagasta Biznesa, informācijas, izglītības un tūrisma centrs. Kopš 2002. gada te rit daudzveidīga un intensīva darbība nosaukumā minētajos virzienos – šeit notiek semināri un pieaugušo apmācības, pulcējas nevalstisko organizāciju aktīvisti un, protams, te var iegūt vispilnīgāko informāciju par tūrisma iespējām ne tikai Gaujienā un Apes novadā, bet visā Latvijā. Sanitas Sproģes vadītais centrs ir atvērts katru dienu, izņemot svētdienas, visos gadalaikos.
Vasaras mēnešos gaujieniešu kultūras dzīve pārceļas “plenērā”, jo galvenās aktivitātes, J. Vītola dienas ieskaitot, notiek Egļukalna estrādē. Pērn tās rekonstrukcijā ieguldīta pagastam domātā LAD atbalsta nauda. “Novadu naudu” gaujienieši pamanījās sadalīt astoņām vajadzībām, jo vietu, kas ilgojās pēc remonta, pagastā bija daudz. Viena no vinnētājām grūtajā izvēlē bija vidusskola, kas tika pie jauna jumta. Izrādās, ka barona mantojums – muižas ēku komplekss ir pagasta laime un nelaime reizē. Kopš 1922. gada Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskola atrodas līdzās tautasnamam Jaunajā pilī, kas ir valsts nozīmes mākslas un arhitektūras piemineklis. Lai kā tās ārpuse nelūgtos pēc restaurācijas un siltināšanas, kādu ar ERAF atbalstu veic daudzās Latvijas skolās, gaujieniešu lepnums saņēma atteikumu tieši sava īpašā statusa dēļ. Jāmeklē citi projekti un citi finanšu avoti. Astrīda Harju domā, ka visai reālas iespējas saistās ar Igaunijas – Latvijas – Krievijas pārrobežu sadarbības projektu, kam drīzumā izsludinās nākamo kārtu. Pirmajā kārtā jau atbalstīta Elīnas Zālītes pieminekļa atjaunošana Apē.
Turpretim Gaujienas vidusskolas kolektīvs ir īsteni projektu veiksminieki, par dažādu ES projektu aktivitātēm viņiem Strasbūrā pasniegts sertifikāts, tāpēc paši sevi dēvē par “eiroskolu”. Direktore Ieva Zariņa steigas pilnajiem ciemiņiem atrādīja tos labumus, ko prasmīgi projektu rakstītāji spēj iemantot – izcili eksakto zinību kabineti, klēpjdatoru “armāda” rātni sagulusi riteņotu plauktu atvilktnēs. Gaujienas vidusskolā ir Ojāra Vācieša klase, bet direktore atgādināja, ka šo skolu beigusi arī domes priekšsēdētāja Astrīda un viņas vietnieks Viesturs, tātad muzeju krājumus drīzumā nāksies papildināt. Skolā ir divi muzeji – skolas un novada, bet audzēkņi pēc vecāku ierosinājuma nēsā vienotas formas, turklāt turīgākie vecāki palīdz apmaksāt pirkumu vai atrast kādu sponsoru mazturīgajiem.
Cits audzēkņu kontingents ir Gaujienas speciālajā internātpamatskolā, kuras direktore Vita Andersone atstāja īsti mūsdienīgas vadītājas iespaidu. Viņas spēkos ne tikai “valdīt” šos likteņa pabērnus, bet dzīvot un saimniekot racionāli, lai ietaupītu līdzekļus remontdarbiem. Padomā ir “šaha gājieni” nākotnei un varbūtējam audzēkņu skaita sarukumam. “Ir jākustas un jādomā, jo katrs bērns ir nauda!” Sarunā Vita izmeta, ka pašai nācies mācīties apvienotajās klasēs. Ja tāds ir rezultāts, tad Sikšņu skolai nav pamata satraukumam. Beidzot izdevies īstenot arī 12 darba gados loloto ieceri par “sapņu virtuvi”, kur audzēkņi ne tikai gatavo, klāj galdu, mazgā veļu, bet galvenais – mācās dzīvot. Lai nākotnē viņiem nerastos pēc sociālās dzīvojamās mājas nodošanas Apē samilzusī problēma. Deviņi dzīvokļi un krīzes istaba apstākļu ziņā ir, iespējams, paši labākie pilsētā. Cits jautājums – vai šie labumi daļai nav tikuši nepelnīti. Tomēr lielākās raizes rada cilvēku nespēja dzīvot pat ideālos apstākļos. Arī nevēlēšanās pūlēties, bet pārliecība, ka “man pienākas”. Apē nu top speciāls projekts, kura ietvaros šiem ļaudīm mācīs dzīves pamatiemaņas – pašiem stādīt, izaudzēt, novākt, konservēt. Speciālajā skolā par to aizdomājušies laikus. Otrs skolas lepnums – zāle – gan rekonstruēta ar ES finansējumu. Te iespējams gan sportot, gan svinēt svētkus, jo, nospiežot pogu, ciemiņu pārsteigto acu priekšā gaisā “uzbrauca” basketbola grozs, kas aizsedz skatuvi.
TRAPENE. "Pansis" un "odziņa"
Trapenes pagasta ilggadējais vadītājs Jānis Liberts mūs sagaidīja uz sociālās aprūpes nama sliekšņa. Bērnudārza ēku Alūksnes rajona veco ļaužu vajadzībām pielāgoja vēl pirms novadu reformas, 2008. gadā, bet vadītāja Dina Jāņekalne tautas valodā par “pansi” mīlīgi dēvēto iestādi var izrādīt nekautrējoties. Ne tikai gaišās un labiekārtotās telpas. Daudz izteiksmīgāka un daiļrunīgāka vizītkarte ir iemītnieku gaišās sejas. Sevišķi kundzēm, kas, sasēdušas ap galdu, tobrīd darināja apsveikuma kartītes. Taču seniorēm vienlīdz labi padodas arī modē nākusī tapošana, fantāzijā dzimušu ziedu izgatavošana un citas prasmes.
No mūža nogales atgriezāmies dzīves gaitu sākumā, jo arī trapenieši gribēja ciemiņiem izrādīt pamatskolu, tajā pirms vidusskolas gadiem Gaujienā mācījies Ojārs Vācietis un arī Astrīda Harju. Tāpat pašreizējais direktors un domes deputāts Aivars Maltavnieks ir pašu audzināts. Bijusī direktora vietniece Maija Miķele, sagaidot skolas 75. jubileju, ko svinēs maijā, cītīgi turpina vākt vēstures mozaīkas daļiņas. Izrādās, ka 1948./49. mācību gadā skolas gaitas te uzsākuši 52 pirmklasnieki!
Ja vēl dzīvotu “Sakopto pagastu” konkurss, tad par Trapenes pagasta “odziņu” mēs nominētu Fazānu māju saimnieku Zigurdu Safranoviču, kurš netīko dīki izbaudīt policistiem paredzētās izdienas pensionēšanās iespējas, bet atbilstoši savam jauneklīga žirgtuma pilnajam tēlam atradis darbu, kurš nekad nebūs padarāms līdz galam. Jau piecus gadus uz “Fazāniem” ceļo dažnedažādas citiem nevajadzīgas lietas senlietu muzeja vajadzībām. Patiesības labad gan jāsaka, ka kolekcionāra azartu pamodinājusi derīgo lietu kolekcija – no ģimenes izbraukumiem jau gadus desmit ikreiz tiek atvesta krūze ar vietas nosaukumu. Tomēr pārsvarā daudzās telpas pieblīvētas ar seniem darba rīkiem, dažādi lauksaimniecības tehnikas relikti atrodas pagalmā, senās muižas parka teritorijā. Vācis, vācis, līdz kāds paziņa ieteicis vērt muzeju vaļā, jo tāds brīdis, kad varētu uzskatīt darbu par pabeigtu, nepienāks nekad. Tā jau divus gadus muzejā ar prieku uzņem ikvienu ciemiņu. Lai jūsu sejas neizstiepjas garas, sak’, tagad jau tā modes lieta – vākt vecas mantas! Varbūt. “Fazānos” eksponātu ir tiešām daudz, taču galvenais bonuss te ir saimnieka aktiermeistarība un azartiskums. Apzinoties ciemiņu ierobežoto laiku, viņš savu “triju stundu stāstāmo” sakoncentrēja, piešķirot paātrinājumu gaitai un valodai. Taču ievērības cienīgāko objektu apskate notika, tāpat kā apmeklētājiem bez mitas uzdotie jautājumi: kas tas ir? ko ar to dara? Viens no tādiem grūti atpazīstamiem senatnes lieciniekiem ir ledusskapja sencis, kas esot kalpojis mācītājam Ernstam Glikam. Taču eksponātu vidū ir pat viens tāds, kura nozīmi pagaidām nezina arī E. Safranovičs. Gandrīz tikpat grūti viņam bijis atminēt VID darbības jēgu un mērķi. Kā godīgs pilsonis un bijušais policists viņš savam muzejam gribējis nokārtot visus oficiālos papīrus, bet cerētās atzinības vietā ticis tincināts par šo mantu izcelsmi. Tā, it kā VID būtu apciemojis dižs zaglēns.
APE. Brīnišķīgie stāsti
Ceļojumi pa Apes novadu laikā un telpā bija tik blīvi, ka mazpilsētā nonācām tikai pievakarē. Visu dienu kopā ar mums bija arī sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Ērmane, kas īstenībā ir “trīs vienā” – viņa atbild ne tikai par sabiedriskajām attiecībām un novada mājaslapas uzturēšanu, bet ir galvenā “cilvēku dvēseļu inženiere”, jo viņas pārziņā ir Apes novada kancelejas vadība un personāla lietas. Tāpat kā visos pagastos, arī Apē ciemiņus gaidīja skola, precīzāk – divas skolas. Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas direktors Jānis Ločs (pa labi) vispirms vēlējās palepoties ar jaunuzcelto sporta zāli. Skolas komplekss tapis pamazām – 1939. gadā būvētajai skolas ēkai 2002. gadā piesaistīts jaunais korpuss, bet kopš 2009. gada gaitenis to savieno ar sporta zāli. Sākumā pašvaldība ņēmusi kredītu, tad palīgā nāca valsts investīcija, vēlāk arī “apvienošanās nauda”. Te mācās 170 skolēnu, tāpēc skola finansiāli var mazliet pabalstīt novada mazākās skolas. Sporta kompleksa saimnieks Juris Ozoliņš pieminēja arī tuvākajā apkārtnē lielāko futbola laukumu un labāko hokeja laukumu. Ideja par hokeja klubu un laukumu izkristalizējusies pirmajā iedzīvotāju forumā pirms pieciem gadiem, bet laukumu kā gandrīz visu jauno Apē ierīkoja par kārtējā projekta līdzekļiem. Un tomēr – kādam taču, ziemai sākoties, katru gadu no jauna jāuzlej ūdens. Sarunu biedrenes Apes novada domē atbildēja pavisam vienkārši: “Te nav kā lielpilsētā, kur jābūt kādam vadītājam un bīdītājam. Te visi dzīvo kā cimds ar roku. Mans draugs, viņas draugs, vēl kāds... sarunā, un darīts!”
Vērojot skolēnu vieglatlētikas treniņu sporta skolotājas Aijas Latikas vadībā, īstā reize apkopot novada sportisko varēšanu. Gaujienā dzirdējām par orientēšanās sporta entuziastiem, jo Viesturs Dandens tam pievērsis gan paša dēlus, gan pagasta darbiniekus. Atis Dandens bija viens no tiem, kuru 26. februārī godināja pasākumā “Sporta laureāts 2010”, arī motobraucējus Matīsu Karro un Raivi Levanu, airētāju Kristapu Cīruli u.c. novadniekus. Īpašs stāsts ir par Nelliju Lapiņu, kura 84 gadu vecumā izcīnījusi pirmo vietu sporta soļošanā veterānu grupā Latvijā un Baltijā, tad, pārdevusi gabalu meža un pašvaldības atbalstīta, devusies uz veterānu sacensībām Austrālijā! Par aktīvu sportisko pārrobežu sadarbību balvu saņēmis arī apeniešu tuvākais kaimiņš Mēliss Motuss, kura slaveno “mežabrāļu valstību” Igaunijas pusē apciemojuši daudzi.
Bijām nokavējuši iespēju klātienē vērot projekta “Still active” dalībnieku tikšanos, toties tikšanos ar Apes puses slavenāko pedagogu, tautas mutvārdu daiļrades vācēju un tautas garīguma entuziastu Dāvi Ozoliņu, kuram šogad apritētu 150 gadu, nokavēt nevar, jo viņa līdzinieks katru sagaida skolas muzejā. Tovakar uzzinājām vairākus “brīnišķīgos stāstus”: par to, ka skolas grupa “Mistika” gandrīz 2000 latu mūzikas instrumentu iegādei dabūja, pateicoties aktīvajiem balsotājiem portālā “Labie darbi”. Par trimdā dzīvojošo mākslinieku Raimondu Gunāru Slaidiņu, kuram, no dzīves aizejot, pavadītāji izpildījuši viņa gribu – puķu vietā ziedot naudu Apes vidusskolai. Tagad tautieša piemiņa saglabāta lieliskā vizuālās mākslas kabinetā. Trešo brīnumstāstu uzklausījām pa ceļam uz Apes mūzikas skolu, precīzāk – Alūksnes mūzikas skolas filiāli. Tās divdesmit gadu ilgajā vēsturē sevišķi nozīmīgs bija 2008. gads, kad muzikālie apenieši nodarbības uzsāka jaunajā ēkā. Tās senie īpašnieki – Igaunijas Izglītības biedrība atgūto ēku vēlāk atdevusi pašvaldībai, kas savukārt gādājusi par remontdarbiem. Protams, jaunā novada robežās loģiskāk būtu filiāli piesaistīt Gaujienas mūzikas un mākslas skolai, kuras nopelni nav mazāki, tomēr pašvaldība respektē vecāku strikto vēlmi neko nemainīt.
Ceturtais brīnumstāsts ir par baznīcu. Apeniešiem nekad nav bijis sava dievnama, tuvākā – Opekalna baznīca atrodas Jaunlaicenē. Taču 60 cilvēku draudzes lūgšanas pielāgotās telpās acīmredzot bijušas tik pārliecinošas, ka notika Dieva brīnums – ar LELB finansiālo atbalstu Apē top sava baznīca.
“Mēs Apē jau gadiem attīstāmies tikai uz projektu rēķina,” dienas izskaņā, kad Apes novada domē prezentācijās vērojām pēdējo gadu notikumus, rezumēja Astrīda Harju. Tāpēc ik pa laikam “projektu meitenēm” tika veltīti apzīmējumi “brīnišķīgā, zelta, dievīgā”. Patiešām, mūsdienu Latvijā šī prasme – domāt un dzīvot projektos ir daudzu pašvaldību attīstības pamatā, tāpēc projektu meitenes visur ir godā. Kāpēc lielākoties tās ir meitenes? Astrīda domā, ka sievietēm raksturīga lielāka uzņēmība, pacietība un precizitāte, vīriešiem labāk padodas “ideju ģenerēšana”. Apes pilsētas stiprākie balsti bija un ir Liene Ābolkalne un Daiga Bojāre, “smagsvara” projektus gan uzrauga Jurijs Ronimoiss. Tieši viņš pārliecinājis Vides ministrijas ierēdņus, ka pilsētā aplami būtu uzstādīt attīrīšanas un atdzelžošanas iekārtas pirms veco cauruļu nomaiņas, ar trāpīgu salīdzinājumu – kam mums veļas mašīna, ja nav elektrības! Kaut arī Astrīda Harju negrasās lauzt pagastu ierasto autonomiju, tomēr dažas jomas prasīt prasās pēc saliedētas darbības. Nelietderīgi ir grāmatvedībai rakstīt vairākas bilances, arī projektu ļaudīm vienota darbošanās palīdzētu ātrāk “saprojektēt” visu novada teritoriju. Pašlaik no 15 novadā īstenojamiem un sešiem iesniegtajiem projektiem padsmit saistās ar Api. Lienei Ābolkalnei jautājām, kā izdodas neapjukt projektu un fondu piedāvājumā. Noderot arī LU diplomētās ekonomistes zināšanas, tomēr galvenā bagātība radusies praksē, meklējot interneta vietnes, cītīgi sekojot dažādām publikācijām. Vai pašvaldības vajadzībām tiek piemeklētas programmas? Varbūt otrādi? Astrīda Harju atzina, ka notiek gan tā, gan tā. Prioritāšu saraksts ir zināms, taču reizēm negaidīti kādu izdodas īstenot “ārpus kārtas”.
Dienas gaitā pārliecinājāmies, ka patiesībai atbilst Astrīdas vārdi par to, ka pašvaldība ir darījusi daudz, Apes pilsētā pat gandrīz visu, lai iedzīvotājiem radītu iespējas aktivitātēm visdažādākajās jomās – kultūrā, sportā, izglītībā. Katram saprotams, ka ar to vien izdzīvot nevar. Diemžēl radīt jaunas darbavietas pagaidām neizdodas. Novadā gan ir zemnieki, īpaši Trapenē un Virešos, kur senāk bija spēcīgi kolhozi. Spītējot lauku politikas aplamībām, agrākie lauksaimnieki sīksti meklē risinājumus arī ārpus tradicionālajiem – audzē ogas, vīngliemežus. Gaujienas pagasta SIA “Lienama Alūksne” īpašniece Gundega Sauškina daudziem Latvijā pazīstama kā “lielizmēra” ogu audzētāja, kurai padodas ne tikai populārās dzērvenes, bet arī mellenes un avenes. Pašiem ir savs pārstrādes cehs un liela saldētava. Bet z/s “Lejas Rudzīši” rosīgais saimnieks Andris Jegorovs, kura bioloģiskajā saimniecībā galvenokārt nodarbojas ar lopkopību, allaž mēdz atgādināt, ka Latvijā badā mirt var tikai sliņķi. SIA “Vaidens” jau desmit gadus specializējies kokapstrādē un paliktņu ražošanā, tagad savu pārsvarā uz Eiropas valstīm orientēto biznesa piedāvājumu papildinājis ar kūdru un taras dēlīšiem.
“Esmu darījusi visu, kas manos spēkos, lai mūsu pusē ienāktu kāds lielāks uzņēmējs. Ne tik sen jau gandrīz bijām tuvu savam sapnim, bet atkal – nekā. Neesam izdevīgā vietā. Ticu, ka novadā daudzi ļaudis labprāt izvēlētos darbu ražotnē, lai, durvis aizverot, varētu uzņemt mierpilnu vakaru, lai bērniem saimniecībā nav jāstrādā līdzi vecākiem cauru dienu. Tomēr Gavaru ģimenes piecas atvases kopā ar vecākiem strādā un dzīvo Virešu pagasta Līvu ciema “Ceriņos” gandrīz vai lauku dzīves idillē. Diemžēl jaunie paziņojumi par atbalstu lielsaimniecībām jau atkal skan kā draudi – jums nebūs dzīvot laukos!” Astrīdas Harju balsī mierīgo noteiktību nomaina protesta gars.
Ārija Ceļmillere Vidagā stāstīja: “Latviskajam dzīves modelim atbilstošs bija “naturālās saimniecības” veids ar zemi un nelielu skaitu lopu, kas ļāva pašiem būt paēdušiem un skolot bērnus. Visi nekad nebūs lielsaimnieki, bet uz to mūs virza. Kas neko nespēj izdomāt, dodas pasaulē. Kādam taču valstī ir jāredz un jādomā par to, lai dzīve un attīstība saglabātos visur. Prasām zemkopības ministram, viņš atbild – tā pašvaldību rūpe! Viņi balsta lielos ražotājus un uzskata, ka pareizi dara. Bet VARAM? Bet Ekonomikas ministrija? Starp citu, Pašvaldību savienība laikam ir vienīgie, kas mēģina domāt par visu un visiem, kas pārredz Latvijas teritoriju no lielpilsētām līdz maznovadiem. Jaunsleinis lien iekšā visās tēmās, bet ministri katrs norobežojas savā lauciņā.”
Astrīda Harju: “Nesen preses brīfingā Ekonomikas ministrijā izskanēja, lai braucot uz Igauniju, ja tur elektrība lētāka! Nevis gādāt un kalkulēt, kāpēc mūsējā dārga, kā to mainīt. Stāsts ir par to, ka valdība un politiķi negrib redzēt piekto apdzīvoto teritoriju – laukus. Nākamajā plānošanas periodā sola finansējumu četriem teritoriālajiem sektoriem – metropolei, piekrastes zonai, austrumu robežai un attīstības centriem. Bet lielākā Latvijas daļa – lauku apdzīvotās teritorijas paliek aiz borta, tiek izslēgti no veiksmes spēles. Tā ir pašiznīcināšanās. Divus kilometrus tālāk ir Igaunija, kur valda pavisam cita politika. Tāpēc igauņi nedodas laimi meklēt uz ārzemēm, bet atgriežas laukos, pierobežā, kur izdevīgāki noteikumi, piemēram, skolotājiem ir speciāla piemaksa, viņi saņem gandrīz divreiz vairāk nekā mūsējie. Tāda ir valsts politika.”
Gaujienā Viesturs Dandens rūgti papildināja šo skumjo stāstu: ““Swedbankas” galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks pat rosinājis maksāt kompensācijas lauku ļaudīm, lai tie pārceltos uz dzīvi pilsētās! Bet mēs gribam strādāt un dzīvot tepat, savā zemē.”
Taipus robežai darbojas platjoslu internets, bet Ārija Ceļmillere sūrojās, ka “Virešos ar internetu ir švaki. Tikai par situācijas neizpratni un nepārzināšanu varu uzskatīt to, ka valsts iestādes dažādus pārskatus liek iesniegt elektroniski. Tā ir Rīgas domāšana”.
Pamazām esam nonākuši pie Apes galvenā veiksmes stāsta, kurā lielākā nozīme bija pārrobežu sadarbības projektiem ar Igauniju. Astrīda: “Mēs no viņiem mācāmies, jo kopš 2008. gada kopīgi veidojam projektus uzņēmējdarbības veicināšanai. “Izcēlām gaismā” mūsu mazos mājražotājus, jo paši viņi nespēj sevi izvilkt.” To, cik daudz prasmīgu cilvēku līdz šim darbojušies tikai savās mājās, apzināja vietējās Apes attīstības atbalsta (AAA) kluba aktīvistes. Apes tautasnamā, ko vada Ilva Sāre, tika cepts un vārīts, rīkoti dažādi tirdziņi. Finansiālo atbalstu nodrošināja līdzdalība divos pārrobežu projektos ar Igauniju. “Buy local!” (Pērc vietējo preci!) pierādīja, ka esam gatavi pirkt vietējos ražojumus un izstrādājumus. Jau pieminētajā projektā “Still active” (Joprojām aktīvs) mērķa grupa ir ļaudis pēc 45 gadu vecuma, kuri nespēj atrast sev vietu darba tirgū. Nodarbībās viņi apgūst dažnedažādas praktisko darbu iemaņas (filcēšanu, audumu apdruku, sveču liešanu, t.s. kamīna rozes, svētku cienasta gatavošanu u.c.), no kurām izvēlas sev piemērotāko. Līdztekus praktiskajām iemaņām dalībnieki apgūst arī komerczinību un datora pamatus. Tagad ir apzināti tie mājražotāji, kurus iekļaus tūrisma maršrutos, ļaujot interesentiem iepazīt dzīvi lauku vidē (tehnikas laikmetā atrodas pat tādi, kas lūdz atļauju izravēt dobi vai aiznest govij sienu!), kā arī vērot zemnieku un amatnieku prasmes – apciemot lielogu, liellopu un aitu audzētājus, pīto mēbeļu meistaru utt.
Latviešiem ierasts “apsmaidīt” lēnīgos igauņus, šīs valsts pēdējo gadu sasniegumi tam gan nedod pat mazāko ieganstu. Apes pašvaldība no kaimiņiem mācās daudz, taču saprot, ka liela nozīme ir Igaunijas politiskajām nostādnēm, kas atšķiras no mūsējām. Grūti iztēloties, cik klapatu un sarežģītu procedūru būtu jāiziet, lai īstenotu kaut ko līdzīgu mājražotāju gadatirgum Lindorā. Apmēram 50 km no Apes ceļu krustojumā faktiski meža vidū katru gadu 28. oktobrī notiek vērienīgs pasākums. Pērn tur pirmoreiz piedalījās arī Apes mājražotāji un bija gandarīti. Mūsējie pirkuši skalu grozus un sīpolu vainagus, bet igauņi – Latvijas lauku labumus. Biedrība “Radošo ideju darbnīca” izveidoja mājaslapu www.davanupiekabe.lv, kas palīdz realizēt mājamatnieku darinājumus. Pārrobežu sadarbības mērķis ir radīt Apes un Setu novada uzņēmējdarbības apvienību, kas strādātu uz abiem tirgiem vienlaikus, meklējot un izmantojot, kuras valsts nosacījumi konkrētajā brīdī ir labāki uzņēmējdarbībai. Preču zīmē abi novadi izmantos savu simbolu.
Gribu tomēr uzsvērt kādu būtisku atšķirību šķietami radniecīgā darbībā – Apē visu virzīja pašvaldība, turpretim Setu novadā – uzņēmēji, kas vēlāk pieaicināja pašvaldību. Tāpēc šis stāsts apgāž allaž dzirdēto pašvaldību vadītāju sūrošanos – nav mūsu spēkos attīstīt un iekustināt uzņēmējdarbību; varam ierādīt telpas, sākumā piedāvāt atvieglotus noteikumus, bet tas arī viss. Apes piemērs norāda, ka kopā ar “projektu zelta meitenēm”, ar “pašvaldības palīdzīgajām rokām”– nevalstiskajām organizācijām to var izdarīt. Protams, mazās uzņēmējdarbības jomā.
Astrīdas Harju teiktais skan cerīgi: “Mēs nespējam ietekmēt valsts politiku, toties, cik tas ir mūsu spēkos, cenšamies palīdzēt vietējiem ļaudīm noturēties līdz tam laikam, kad situācija mainīsies. Nevar taču būt, ka virzīsimies tikai uz bedres pusi.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017