3.146.37.35
20.04.2024. 07:25:07
Guntas Klismetas saruna ar izglītības un zinātnes ministru ROLANDU BROKU
– Ar kādiem jauninājumiem Latvijas skolās sāksies jaunais – 2011./2012. mācību gads – vai ir paredzētas kādas izmaiņas vispārizglītojošo skolu mācību saturā, skolēnu zināšanu novērtējumā un pedagogu darba procesā?
– Viens no jaunumiem, kas šogad tiek ieviests, ir Latvijas vēsture kā atsevišķs mācību priekšmets, sākot ar sesto klasi. Esam izstrādājuši gan metodiku, gan apmācījuši skolotājus, gan arī paredzēti finanšu līdzekļi mācību grāmatu iegādei.
Diemžēl finansiālu apsvērumu dēļ svešvalodas kā obligāta mācību priekšmeta mācīšana no pirmās klases tiek atlikta uz 2013./2014. mācību gadu, saglabājot līdzšinējo kārtību un pirmās svešvalodas apguvi uzsākot no 3. klases. Kaut gan oficiālu izmaiņu programmās attiecībā uz svešvalodu mācīšanu nav, tas neizslēdz iespēju, ka gan skolas, gan skolotāji var veidot savas autorprogrammas, reģistrēt tās Izglītības kvalitātes valsts dienestā un izglītības saturu apgūt atbilstoši tām. Autorprogrammas bieži vien ir padziļinātas programmas, par ko pienākas piemaksas. Šādas programmas iespējams gatavot visos mācību priekšmetos – pedagogi izstrādā savu programmu, tālāk tā tiek pārbaudīta un, ja atbilst izglītības saturam un mācību priekšmetu standartiem – reģistrēta, un pēc tam var uzsākt to īstenot.
Nākamais jaunums ir grozījumi Vispārējās izglītības likumā, paaugstinot prasības izglītības kvalitātei un sasniegumiem. 2011./2012. mācību gadā atestātu par vidējo izglītību varēs iegūt tikai tad, ja visi vērtējumi būs 4 balles un augstāki, ar nesekmīgām atzīmēm skolu beigt nevarēs, tāpat kā no klases uz klasi nedrīkst pārcelt ar kādu nesekmīgu vērtējumu. Apliecību par vispārējo pamatizglītību turpmāk varēs iegūt tikai tad, ja būs iegūti visi vērtējumi, un tikai viens no tiem drīkst būt zemāks par 4 ballēm.
Tāpat ir paaugstināta zemākā barjera centralizēto eksāmenu vērtējumā – jau šajā mācību gadā tiks uzskatīts, ka zemākais vērtējums centralizētajos eksāmenos nav iegūts, ja kopvērtējums ir mazāks par pieciem procentiem. Lai pārbaudījums būtu nokārtots, līdz šim pietika saņemt vienu procentu, bet turpmāk vērtējumam līdzīgi tam, kā tas ir arī citās valstīs, jābūt vismaz pieciem procentiem.
– Kā Latvijas skolas sagatavotas jaunajam mācību gadam – vai, jūsuprāt, gana tiek uzlabota materiāli tehniskā bāze, mācību līdzekļi un grāmatas skolās?
– Skolu materiāli tehniskās bāzes uzturēšana un uzlabošana ir pašvaldību kompetencē. Apmeklējot diezgan daudzas izglītības iestādes, varu teikt, ka tās ir ļoti atšķirīgas – tur, kur novada vadība izglītību ilgstoši uzskatījusi par prioritāti ne tikai vārdos, bet arī darbos – skolas tiešām ir lieliskas. Esmu bijis patālos Vidzemes novados, kur, ieejot skolā, pārņem pozitīvs pārsteigums, ka tik attālā Latvijas novadā ir tik labi sakārtota un mūsdienīga skola. Bet nācies vērot arī pretējo – salīdzinoši lielā pašvaldībā skolas izskats un aprīkojums ne tuvu nav tāds, kā varētu vēlēties. Tas atkarīgs ne tikai no novada vadības, cik tā izglītību uzskata par svarīgu, bet arī no pašas skolas – cik izglītības iestādes vadītājs un skolotāji aktīvi iesaistās projektos un kā sadarbojas ar pašvaldību.
Neraugoties uz to, ka skolu uzturēšana ir pašvaldību ziņā, Izglītības un zinātnes ministrija arī iesaistās šajā darbā, nodrošinot Eiropas Savienības struktūrfondu investīcijas. Tā, piemēram, apjomīgi Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļi paredzēti matemātikas un dabaszinību kabinetiem. Šogad skolām iegādāti moderni mācību materiāli, interaktīvās tāfeles, un tas ir ļoti pozitīvi, īpaši tādēļ, ka daudziem bērniem rodas interese par fiziku un ķīmiju, ko viņi tagad varēs apgūt ar interesantākiem mācību līdzekļiem.
Pozitīvi, ka šajā gadā finansējums mācību līdzekļiem skolām ir palielinājies. Esam nodrošinājuši, ka līdz ar izmaiņām izglītības saturā tiek nodrošināts arī finansējums mācību grāmatām. “Latvijas vēstures” grāmatu iegādei šogad atvēlēti 125 tūkstoši latu. Tāda pati summa paredzēta arī 1. klases svešvalodu apguvei nepieciešamo mācību līdzekļu iegādei. Neraugoties uz to, ka svešvalodas apmācība pirmajā klasītē tiks ieviesta tikai pēc diviem gadiem, nauda pašvaldībām mācību grāmatu iegādei tiek pārskaitīta jau šogad un arī grāmatas būs šajā mācību gadā. Pēc statistikas redzams, ka apmēram 96 procenti pirmklasnieku vecāku izvēlas svešvalodu kā fakultatīvo vai izvēles mācību priekšmetu skolās, kurās šāda iespēja tiek piedāvāta. Tātad piešķirtā nauda mācību grāmatām netiks izlietota nelietderīgi, jo pirmklasnieki mācās svešvalodu jau tagad, turklāt tās pašas grāmatas būs derīgas arī 2013. gadā, jo mācību grāmata nav domāta vienam, bet vairākiem gadiem.
– Vai ar katru gadu grāmatu lasītāju nekļūst aizvien mazāk, jo zināms, ka no Latvijas aizbrauc ne vien pieaugušie darba meklējumos, bet arī viņu atvasītes, kam jāmeklē skola svešās zemēs?
– 2010./2011. mācību gadā vispārizglītojošās dienas izglītības programmās Latvijā mācījās 216 307 skolēni – gandrīz par desmit tūkstošiem mazāk nekā iepriekšējā mācību gadā. Vēl 88 226 bērni ir reģistrēti visās pirmsskolas izglītības iestādēs. 12 732 skolēni mācījās vakara (maiņu) skolās, bet profesionālās izglītības iestādēs 2010./2011. mācību gadā bija 35 767 audzēkņi. Turpmākajos mācību gados atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes publicētajai informācijai par iedzīvotāju vecuma struktūru varam prognozēt, ka kopējais skolēnu skaits diemžēl turpinās samazināties.
Taču, raksturojot skolēnu skaita dinamiku dažādās izglītības pakāpēs, var vērot gan kritumu, gan kāpumu. Tā pirmajās četrās klasītēs audzēkņu skaits kaut nedaudz, tomēr pieaug – 2010./2011. mācību gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo pieaugums ir par vienu procentu, un tiek prognozēts, ka nākamajos trijos gados tas turpināsies. Speciālisti lēš, ka vēl pēc gada mācības pirmajā klasē uzsāks par četriem procentiem vairāk bērnu, pēc diviem gadiem šis skaitlis sasniegs septiņus un pēc trim – jau 11 procentus. Savukārt 5. – 9. klašu grupā īpašas izmaiņas netiek plānotas, bet tendence līkni zīmē uz leju: attiecīgi mīnus septiņi, astoņi un seši procenti. Lielākais kritums, kur audzēkņu skaits demogrāfijas dēļ samazinās ļoti izteikti, ir 10. – 12. klašu grupa – pagājušogad bija deviņi procenti ar mīnus zīmi, šāgada prognoze ir mīnus 15 procenti, un visas pazīmes liecina, ka turpmāk samazināsies līdz mīnus 21 un 24 procentiem. Ja palielināsies jauniešu skaits, kurus uzņem profesionālās izglītības iestādes, tad vispārizglītojošo vidusskolu 10. – 12. klašu skolēnu skaits varētu samazināties vēl straujāk.
Kopējais skolēnu skaits 2011./2012. mācību gadā varētu samazināties par aptuveni 3,5 procentiem. Kaut gan sākumskolas klasēs bērnu skaits pieaug, vidējā izglītības pakāpe ir sasniegusi demogrāfisko bedri, kas pēc dažiem gadiem pāries uz augstāko izglītību. Šobrīd galva visvairāk jālauza, meklējot risinājumus, ko darīt vidējās izglītības posmā un kā racionāli sakārtot vidusskolu un profesionālo skolu tīklu.
– Skolu optimizācija ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem arī pašvaldību darba kārtībā – kā jūs vērtējat slēgto un reorganizēto mācību iestāžu procesu?
– Lielākais izglītības iestāžu reorganizācijas un slēgšanas laiks bija 2009. gadā, kad tika reorganizētas 84 un slēgtas 57 izglītības iestādes. Pagājušajā gadā Izglītības un zinātnes ministrija saskaņoja pašvaldību lēmumus par 26 skolu reorganizēšanu un desmit slēgšanu, bet šā gada septiņos mēnešos reorganizētas 20 un slēgtas 12 izglītības iestādes, kā arī sešas dibinātas no jauna (divas sākumskolas un četras pirmsskolas izglītības iestādes).
Skolu tīkla sakārtošanas rezultātā izglītības iestāžu skaits pēdējos gados samazinājies par 116 – 2008./2009. mācību gadā valstī bija 946 izglītības iestādes, bet šogad – 830. Situācija, manuprāt, ir loģiska un dinamiska, un novadiem, plānojot savu izglītības iestāžu tīklu, vajadzētu ņemt vērā gan bērnu īpatsvaru, gan demogrāfisko prognozi. Demogrāfiskā bedre un prombraukšana skārusi visus reģionus, un visur ir skolēnu skaita kritums, tikai citviet mazāks (Rīgā – 2,4 procenti), bet citur visai ievērojams (Vidzemē – 6,4 un Zemgalē – 7,4 procenti). Savukārt jaundibinātās pirmsskolas izglītības iestādes (šogad sešas, pērn – piecas, aizpērn – divas) parāda tendenci, ka pirmsskolnieku kļūst vairāk un arī bērnudārzu skaits ar katru gadu pieaug.
Skolu reorganizēšana vai slēgšana ir novada adekvāta rīcība uz šābrīža situāciju sakarā ar skolēnu skaita samazināšanos. Manuprāt, ļoti būtiski ir novadam atrast tādu risinājumu, sevišķi vidējā izglītības pakāpē, lai skolu tomēr nevajadzētu slēgt. Pašai vidusskolai kopā ar novadu jāstrādā pie tā, lai skola piedāvātu vēl ko citu, piemēram, sporta vai kultūras aktivitātes, pieaugušo tālākizglītības programmas un tamlīdzīgi. Demogrāfija ir kā vilnis, kas pāries pāri. Jau tagad redzam, ka pirmklasnieku skaits pieaug un pēc gadiem deviņiem viņi būs vidējās izglītības pakāpē un viņiem būs vajadzīga vidusskola. Tā bedre ir jāpārdzīvo, jāatrod risinājumi, kā tikt no tās laukā, bet tajā pašā laikā novadam vēlams plānot ilgākā termiņā un padomāt, kā skolu saglabāt un piedāvāt kaut ko papildus mācībām. Tāda tendence ir visur pasaulē, kaut vai Londonā, kur ir miljoni iedzīvotāju – arī viņu skolu vadība uzskata, ka skolai jāstrādā no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā un jāpiedāvā dažādi pakalpojumi, ne tikai jāmāca skolēni līdz pusdienlaikam. Es domāju, ka tas būtu pareizais risinājums un īstais ceļš, kas ejams arī Latvijas novadu skolām.
Kā vienu no piemēriem, kur paredzēts arī atbalsts no struktūrfondiem, varu minēt integrētās izglītības iestādes veidošanu, kad pašvaldība plāno un apvieno zem viena jumta vispārējo vidējo un profesionālo izglītību – vidusskola un profesionālā skola ir kā viena izglītības iestāde. Tādējādi iespējams gan efektīvi izmantot resursus, gan rast iespēju saglabāt izglītības iestādi, gan nodrošināt plašāku piedāvājumu – tas, manuprāt, ir ļoti veiksmīgs modelis.
– Neatceros precīzu ciparu, taču presē lasīju, ka Latvijā ir ļoti daudz bērnu, kas neapmeklē skolu, un šis skaitlis tiešām šokēja – varbūt te slēpjas “neizmantotās rezerves” klašu un skolu piepildījumam? Un kā tas vispār iespējams, ka bērns nemācās skolā – cik lielā mērā tā ir valsts, pašvaldību, vecāku vai paša bērna vaina un atbildība?
– Pirms ļauties emocijām, jāanalizē, kas veido šos skaitļus, piemēram, bērni, kas kopā ar vecākiem pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs – viņi nevis neapmeklē skolu, bet atrodas ārpus Latvijas, tikai par to nav paziņojuši.
Mums ir pieeja divām sistēmām – Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datubāzē redzams, cik bērnu konkrēti pa gadiem Latvijā ir dzimuši un reģistrēti, un otra ir Valsts izglītības informācijas sistēma, kas sniedz datus par bērnu skaitu skolās. Situācija tiek uzraudzīta un monitorēta četras reizes gadā. Tātad, ja novadā X, pieņemsim, ir desmit bērnu, kuri dzimuši attiecīgajā gadā un šogad viņiem jābūt otrajā klasē, bet piektajā septembrī (datums, līdz kuram pašvaldībām jāsniedz informācija ministrijai par skolēnu skaitu) pēc novada sniegtajiem datiem Valsts izglītības informācijas sistēmā ievadīti, piemēram, astoņi, tad mēs nekavējoties ziņojam novadam, ka divu bērnu trūkst un ir jānoskaidro, kas ar viņiem noticis. Un novadi šo savu darbu dara.
Lai uzzinātu no valsts izbraukušo bērnu skaitu, šāgada pavasarī vērsāmies pie visām Eiropas Savienības valstu vēstniecībām, kas atrodas Latvijā, ar aicinājumu nosūtīt uz savas valsts Izglītības ministriju lūgumu sniegt informāciju par tiem Latvijas pilsoņiem, kuri ir reģistrēti attiecīgās valsts formālās izglītības sistēmā. Tā kā tas ir ļoti apjomīgs darbs un iesaistītas 26 dalībvalstu Izglītības ministrijas, datus vēl neesam saņēmuši, bet ceram, ka rudenī tos saņemsim un tad precīzi zināsim, cik no Latvijas izbraukušo patiešām mācās Anglijā, cik Īrijā, cik citās valstīs. Iepriekšējie aprēķini liecināja, ka no Latvijas varētu būt aizbraukuši ap 6000 bērnu.
Cita lieta ir tie bērni, kas neapmeklē skolu. Viņi parādās mūsu Izglītības informācijas sistēmā, jo ir tur reģistrēti un viņiem jābūt izglītības iestādē, taču reāli skolā viņu nav. Šajā kategorijā ietilpst gan ilgstošie slimotāji, gan, tautas valodā runājot, bastotāji, taču tādu nav daudz. Atbilstoši šogad februārī apstiprinātajiem Ministru kabineta noteikumiem skolai ir jāpaziņo gan vecākiem, gan arī pašvaldībai, ja skolēns nav ieradies skolā, tātad skolai ir pienākums sekot līdzi, lai bērni apmeklētu mācību iestādi. Statistika pa valsts novadiem uzrāda, ka, procentos izteikts, skolu neapmeklējušo skaits ir niecīgs – no nulles līdz diviem, tātad vidējais aritmētiskais Latvijā ir tikai viens procents no visiem valsts skolēniem. Salīdzinājumā ar citām valstīm tas ir labs rādītājs. Aptaujājot 80 novadus, atklājās, ka 19 novados vispār nav tādu bērnu, kas neapmeklētu skolu, 40 novados ir viens procents un 21 novadā – divi procenti.
– Tātad var secināt, ka Latvijas bērni no skolas nevairās, bet kā ir ar pedagogiem – vai divsimt latu liela alga, jūsuprāt, ir gana motivējoša, lai izvēlētos šo darbu un varētu pilnvērtīgi audzināt jauno paaudzi un augt pats?
– Pirmām kārtām gribu uzsvērt, ka arī visos smagajos budžeta konsolidācijas pasākumos mērķdotāciju pedagogu algām esam noturējuši nemainīgu un samazinājuma nav, līdz ar to naudas apjoms, kas seko skolēnam – kāds sekoja pagājušogad, tāds sekos arī šogad. 16. augustā Ministru kabinetā apstiprināti grozījumi MK noteikumos nr. 1616 “Kārtība, kādā aprēķina un sadala valsts budžeta mērķdotāciju pašvaldību un privātajām izglītības iestādēm bērnu no piecu gadu vecuma izglītošanā nodarbināto pirmsskolas izglītības pedagogu darba samaksai un pašvaldību vispārējās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iestāžu pedagogu darba samaksai””, kur precizēta valsts budžeta mērķdotācijas aprēķināšana attiecībā uz izglītības iestāžu administrāciju un atbalsta personālu, nosakot to ne vairāk kā 15 procentu apmērā.
Manā izpratnē atalgojums pedagogiem būtu jāpalielina, taču viņi saņem nevis divsimt latu, bet 250 latu par likmi plus vēl 40 procentu piemaksu par papildu veicamajiem pienākumiem. Pedagogu reālās jeb faktiskās algas Latvijā ir diferencētas un atšķirīgas dažādos novados – zinu arī tādas pašvaldības, kas pedagogiem maksā 456 latus par likmi.
Pedagogu atalgojuma apmērs ir ļoti cieši saistīts ar novada skolu tīklu. Ja Latvijā ir piecas skolas, kur kopējais bērnu skaits ir desmit, un vēl astoņas izglītības iestādes ar kopējo bērnu skaitu 20, tad grūti runāt par konkurētspējīgu pedagogu atalgojumu, jo mums taču darbojas princips “nauda seko skolēnam”. Kāda var būt darba samaksa, ja skolā mācās tikai desmit bērnu, bet ar viņiem nodarbojas vesels pedagogu komplekts, kam savstarpēji jādalās ar naudu, kas atnāk uz novadu. Tas ir vistiešākajā veidā saistīts – cik bērnu novadā un cik skolu, kurās viņi mācās, tik liela arī ir skolotāju alga. Izglītības ministrija jau nevienu skolu ne atver, ne aizver, tas ir pašvaldības kompetencē. Ja novads skolu tīklu izveido racionāli, optimāli un loģiski, tad nav problēmu arī ar samaksu, bet, ja nedara neko un pastāv skola ar desmit bērniem, tad novadam tā jādotē.
Optimizējot jau var izvēlēties dažādus variantus – piemēram, reorganizēt šo skolu par pakāpi zemāku izglītības iestādi vai veidot struktūrvienības, ietaupot administratīvos resursus, taču svarīgi ir darīt. Dažos novados pedagogi ir gatavi saņemt mazāk un dalīties, lai tikai visiem būtu darbs. Un skolotāji tur saka: mēs strādāsim, kaut būs tikai viens bērns skolā. Ir arī tādas pašvaldības, kas konsekventi nepieņem šādus nepopulārus lēmumus – ne 2009. gadā, kad ieviesām jaunu finansēšanas modeli un kad lielākā daļa pašvaldību rīkojās, ne arī tagad.
Manā rīcībā nav statistikas, kas liecinātu, ka mazajās skolās ir labāka vai sliktāka izglītības kvalitāte, mācību sasniegumi ir dažādi. Toties gribu uzsvērt racionalitāti, tāpēc minēšu kādu piemēru – biju novadā, kur ir gan vidusskola, gan pamatskola. Vidusskola nav pilna, taču strādā normāli. Pamatskolā nav gluži desmit bērnu, bet skolēnu skaits ir neliels. Starp šīm abām skolām ir pieci kilometri normāla ceļa, tiesa, ne asfalts, bet zemes ceļš, kas bija izbraucams arī agrā pavasarī, kad tur biju. Sarunā ar pamatskolas direktoru atklājās, ka 95 procenti pamatskolas skolēnu tiek atvesti uz skolu ar autobusu. Protams, uzreiz rodas jautājums – kur te loģika, ja distance ir tikai pieci kilometri, kādēļ šos 95 procentus un arī pārējos piecus nevarētu aizvest piecus kilometrus tālāk uz vidusskolu? Pašvaldībai vajadzētu padomāt, kā būtu racionālāk – var pamatskolā atstāt struktūrvienību – pirmās klasītes. Turklāt visā pasaulē bērni uz skolu tiek vesti ar skolas autobusiem. Pats redzēju, kā Ālandu salās atbrauca prāmis, no tā izkāpa maza meitene un uz skolu devās ar skolas autobusu.
Es piekrītu, ka skola veic ne tikai savu primāro funkciju – nodrošina izglītību, bet ir arī sociālais un kultūras centrs, taču nav taisnīgi, ja tai ne santīms netiek atvēlēts ne no Labklājības, ne Kultūras ministrijas budžeta. Tas nozīmē, ka šīs funkcijas tiek pildītas ar izglītības jomas līdzekļiem, taču nedomāju, ka tas ir pareizi!
– Kā vērtējat profesionālo skolu reorganizācijas procesu un cik tālu tikts profesionālās izglītības kompetences centru izveidē?
– Priecē, ka pieaug audzēkņu skaits profesionālajā izglītībā, kas, manuprāt, ir ļoti pozitīva tendence. Viens no motivējošiem faktoriem, domāju, ir stipendijas, ko valsts no Eiropas Sociālā fonda var piešķirt par sekmīgu mācīšanos, bet otrs – pozitīvi mainījusies sabiedrības uztvere, un profesionālā izglītība lēnām sāk atgūt savu prestižu.
Tuvākajā laikā Latvijā būs 14 moderni kompetences centri, kas tiek veidoti ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem, veicot skolu renovāciju, veidojot dienesta viesnīcas un iegādājoties mūsdienīgu mācību aprīkojumu. Lai celtu profesionālās izglītības prestižu, kompetences centru tīkls un funkcijas līdzināsies valsts ģimnāzijām. 16. augustā valdība apstiprinājusi Izglītības un zinātnes ministrijas sagatavotos rīkojumu projektus par profesionālās izglītības kompetences centra statusa piešķiršanu pirmajām sešām profesionālās izglītības iestādēm, kuras atbilst izvirzītajiem kritērijiem. Tās ir: Jelgavas Amatniecības vidusskola, Liepājas Valsts tehnikums, Rīgas Valsts tehnikums, Ventspils Profesionālā vidusskola, Valsts Kandavas lauksaimniecības tehnikums un Rīgas Tehniskā koledža. Šādi centri būs vēl astoņi – pa vienam Rīgā, Rīgas reģionā, Zemgalē, divi Vidzemē un trīs Latgalē.
Pārējās profesionālās skolas būs skolas ar specializāciju kādā noteiktā nozarē (27) vai arī profesionālās izglītības iestādes pamatiemaņu iegūšanai (plānotas piecas), vai arī tiks veidotas, piemēram, integrētas izglītības iestādes (plānotas septiņas), kā to jau izdarījis Ilūkstes novads, pārņemot Bebrenes profesionālo skolu un apvienojot ar vidusskolu. Tas, manuprāt, vietējiem jauniešiem ir liels pluss, jo turpat savā novadā var iegūt vai nu vidējo, vai profesionālo izglītību.
Šogad ministrija ļoti nopietni strādājusi ar Vācijas vēstniecību, lai nodrošinātu iespēju Latvijas profesionālo skolu pedagogiem stažēties Vācijas profesionālās izglītības centros. Rudenī grupa profesionālo skolu skolotāju un direktoru dosies turp uz veselu mēnesi. Veidojot kompetences centru, vienlīdz svarīgi ir gan sagādāt labu materiāli tehnisko bāzi, gan arī sniegt izpratni centru direktoriem, ka tā ir liela un svarīga institūcija, kas pilda reģionā metodisko funkciju un piedāvā plašas izglītības iespējas, tajā skaitā sniedzot pieredzi un atbalstu pārējiem.
– Viens no Pašvaldību savienības un Izglītības un zinātnes ministrijas sarunu tematiem bija par profesionālās izglītības programmu finansēšanu. Šobrīd sarunās panākts kompromiss – kā to vērtējat?
– Sarunās par profesionālo skolu uzturēšanu un profesionālās izglītības finansēšanu ar Latvijas Pašvaldību savienību izdevās rast kopsaucēju. Līdz šim tās pašvaldības, kuras no valsts pārņēma profesionālās skolas, netika finansētas. Skolotājiem algas maksā valsts, bet savstarpējie norēķini starp pašvaldībām tiek attiecināti tikai uz vispārizglītojošām skolām, un, ja audzēknis no novada A aiziet mācīties uz novadu B, tad novads A maksā novadam B kādu daļu par skolas uzturēšanu. Un te veidojās paradoksāla un netaisnīga situācija – teiksim, novadā B ir divas skolas – vienā ielas pusē vispārizglītojošā vidējā un otrā – pārņemtā profesionālā skola. Par cita novada audzēkni B novada vispārizglītojošā skola saņem līdzekļus no pašvaldību savstarpējiem norēķiniem, taču par sveša novada jaunieti B novada pašvaldības profesionālajai skolai nepienākas nekas, un tas nav taisnīgi! Vai tad profesionālās skolas audzēknis ir sliktāks par vidusskolēnu un kāpēc šim novadam būtu jāuztur cita novada skolēns?
Kopā ar Latvijas Pašvaldību savienību panācām zināmu kompromisu un vienojāmies par šādu modeli: tā kā profesionālajā izglītībā 60 procentus no izglītības satura aizņem vispārizglītojošie priekšmeti un 40 procentus – profesionālie priekšmeti, tad uz šiem 60 procentiem jeb vispārizglītojošo daļu darbosies savstarpējie norēķini.
– Jūsu viedoklis par iespējamām pārmaiņām izglītības sistēmā nākotnē – 10 baļļu sistēmu, punktiem, eksāmeniem un diplomiem, vidējās izglītības ieguvi 11 gados?
– Par desmit baļļu sistēmu vai punktiem nekāda diskusija nav bijusi un nekāds lēmums nav pieņemts, tāpēc šāda pāreja tuvākajā nākotnē noteikti nenotiks. Vienīgais jaunums ir tāds, ka turpmāk centralizētajos eksāmenos vairs nebūs zināšanu līmeņu, bet vērtējums izteikts tikai procentos. Līdz šim vērtējumam bija gan procenti, gan līmenis, un daudzi skolēni sūdzējās, ka viņu zināšanas novērtētas par zemu. Mūsuprāt, iebildes bija pārdomu vērtas, jo, piemēram, viens līmenis ir no 100 līdz 90 procentiem, bet nākamajam līmenim augšējā daļa ir no 89,9 procentiem uz leju. Faktiski robežšķirtne starp 90 un 91 ir minimāla. Un, piemēram, B līmeni var saņemt gan tas, kurš gandrīz atbilst C, gan tas, kurš gandrīz atbilst A. Tāpēc no tā atteicāmies un paliekam tikai pie procentiem.
Runāt par 11 gadu vispārējo vidējo izglītību Latvijā ir nekorekti – mums nav arī 12–gadīgas vidējās izglītības, bet gan vidējās izglītības ieguvei nepieciešami 14 gadi, jo bērni sāk mācīties no piecu gadu vecuma, kad tiek īstenota obligātā sagatavošana skolai, un pēc tam 12 gadi skolā – kopumā tas veido 14 gadus. Nesen aizsāktas diskusijas, ka vidējā izglītība būtu jāiegūst 18 gadu vecumā. Pilngadīgam jaunietim, kuram, pēc Latvijā spēkā esošās likumdošanas, ir tādas pašas tiesības kā 35–gadīgam vai 60–gadīgam, tajā skaitā, piemēram, iegādāties alkoholu, nodarboties ar azartspēlām, dibināt ģimeni, vairs nevajadzētu atrasties skolas solā, jo skola ir vieta, kur valda noteikta kārtība un pastāv ierobežojumi. Runa nav par 11 klašu ieviešanu, bet gan par to, ka jāmeklē risinājumi, kā vidējo izglītību iegūt 18 gadu vecumā. Attiecībā par klašu skaita samazināšanu jāņem vērā, ka ne mazāk kā 12–gadīga vidējā izglītība pārsvarā ir visās Eiropas valstīs un vidējās izglītības laikposms cieši saistīts ar vidējās izglītības diplomu atzīšanu Eiropā. Tas nozīmē to, ka, samazinot vidējās izglītības apguves gadu skaitu, var rasties problēmas ar Latvijas izglītības diplomu atzīšanu, jo tiek ņemts vērā ne tikai gadu skaits, bet arī mācību priekšmetu skaits un satura apjoms. Starp citu, salīdzinājām kopējo stundu skaitu 1985. gadā, kad bija 11 klases, un 2008./2009. mācību gadā – tas nav mainījies. Ieviešot 12 klašu izglītību, mācību gadā ir tikai par sešām mācību stundām vairāk, un tas ir uz sestdienu rēķina, jo atceramies, ka agrāk bērni mācījās arī sestdienās.
– Jūs esat ministra postenī deviņus mēnešus – kādas bija prioritātes, stājoties šajā amatā, un vai tās mainījušās un tagad ir citi uzstādījumi?
– Nē, uzstādījumi nav mainījušies. Kad sāku šo darbu, viena no prioritātēm bija augstākās izglītības pārmaiņas, un domāju, ka esam diezgan tālu tikuši – ir izstrādāts augstākās izglītības finansēšanas modelis, kas jau iesniegts valdībā, esam uzsākuši augstākās izglītības programmu izvērtēšanu, kas ir komplicēts darbs, izstrādājām grozījumus Augstskolu likumā, kas bija nepieciešami augstskolu efektīvākai darbībai, piemēram, ārpus formālās izglītības sistēmas iegūtas izglītības atzīšana, kredītpunktu ieguve, kopīgās studiju programmas un citi būtiski aspekti – šis likums Saeimā ir pieņemts.
Grozījumi vērsti arī izglītības kvalitātes virzienā. Līdz šāgada pavasarim Augstskolu likumā bija norma, ka augstākajā izglītībā tikai 50 procenti no kredītpunktiem, kas tiek iegūti par studiju programmu realizāciju, var būt kontaktstundas. Tas bija mākslīgs ierobežojums. Tagad ar grozījumiem šī norma izslēgta, un vairs nav ierobežojumu kontaktstundu kopējam apjomam, realizējot studiju programmu. Domāju, ka noslodze studentiem pieaugs, līdz ar to vairs nebūs divas dienas nedēļā lekcijas, bet pārējās – brīvdienas.
Visu, ko biju plānojis, nevar izdarīt deviņos mēnešos, taču, manuprāt, progress ir vērā ņemams, arī profesionālajā izglītībā, kur apmācīti pedagogi, uzsākta vērienīga skolu renovācija un infrastruktūras pilnveide, savām acīm redzēju, ka aprīkojums, kas iegādāts par ERAF līdzekļiem, patiešām ir moderns. Pavasarī biju vienā no Dienvidlatgales kompetences centra skolām – Višķu arodvidusskolā, kur jaunieši apgūst arī profesionālās izglītības programmu automehānikā un autodiagnostikā – todien viņi uzstādīja pilnīgi jaunu un modernu BOSCH autodiagnostikas iekārtu, kādas nav lielākajai daļai nākamo speciālistu darba devēju.
Un vēl nozīmīgs projekts, ko īstenojam kopā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru, ir profesionālās izglītības programmu pārskatīšana sadarbībā ar nozaru ekspertiem. Šā Eiropas projekta ietvaros piesaistām nozaru ekspertu padomes, kas vērtēs un mainīs profesionālās izglītības programmu saturu, lai atbilstu tam, kas vajadzīgs nozarei un Latvijas darba tirgum, ieviešot moduļu sistēmu, lai profesionālā izglītība ir ērta un elastīgāka darba tirgus izmaiņām.
– Vai tas, ka pats neesat strādājis skolā un nenākat no pedagogu aprindām, bet esat jurists, jums traucē vai palīdz šajā darbā?
– To man prasījuši arī skolotāji. Kad mācījos universitātē, pamatīgi apguvu valsts tiesības, administratīvos procesus un visus pārējos priekšmetus, bez kā nevar iegūt jurista kvalifikāciju, līdz ar to saprotu, kā darbojas valsts pārvalde, Saeima, Ministru kabinets, un zinu, kas jāizdara, lai sekmētu nozarei nepieciešamo lēmumu pieņemšanu. Mana izglītība drīzāk palīdz, nekā rada kādus šķēršļus, jo ar pedagoģiskiem jautājumiem labi tiek galā pedagoģijas speciālisti un profesionāļi Valsts izglītības satura centrā un departamentos, kas zina, ko vajag, un es viņiem uzticos. Savukārt, kā visu noformēt un sasniegt mērķi caur normatīvajiem aktiem – tā jau vairs nav pedagogu, bet vistiešākajā mērā juristu kompetence.
– Ja jums būtu dots daudz gadu šim darbam, ko gribētu mainīt Latvijas izglītības sistēmā?
– Tie jau būtu tie paši iesāktie darbi. Pirmām kārtām – vidējās izglītības iegūšana 18 gadu vecumā. Noteikti arī gribētos pabeigt augstākās izglītības jomā iesāktos darbus, piemēram, programmu izvērtēšanu, tāpat arī sekmēt izmaiņas profesionālajā izglītībā un redzēt pozitīvus darba rezultātus.
– Ko novēlēsit pirmajā septembrī – skolotājiem, lai viņiem gribētos strādāt, un skolēniem – lai gribētos iet uz skolu?
– Var tikai apbrīnot pedagogu darbu – tas nav viegls, turklāt situācija izglītības jomā pēdējā laikā bijusi ne no tām vieglākajām, taču pašreiz to kopumā var vērtēt kā stabilu. Mēs diemžēl par maz stāstām par Latvijas skolēnu sasniegumiem, godalgotām vietām starptautiskajās olimpiādēs, un šie gudrie bērni nāk ne tikai no Rīgas skolām, bet dažādām Latvijas vietām, taču bez skolotājiem šādi rezultāti nebūtu iespējami. Gribu pateikt viņiem paldies par šo lielo ieguldījumu un novēlēt turpināt strādāt ar tādu pašu mīlestību, degsmi un aizrautību!