Rīga 12°C, skaidrs, bez nokrišņiem, R vējš 0m/s
Sestdiena, 2024. gada 18. maijs 03:44
Vārda dienas: Ēriks, Inese, Inesis
Pēc pašvaldības iepazītgribētāju apvienības Latvijas ceļojumiem pa vēsturiski senām un kultūrvēsturiski bagātām vietām septembra maršruts bija samērā neparasts, bet varbūt tieši tāpēc deva iespēju novērtēt pašvaldības veikumu vietā, kas paviršā vērtējumā drīzāk uzskatāma par dzīvošanai ne sevišķi labvēlīgu un aicinošu. Olaines novads radās pēc reformas, tātad tā vēsture vien divu gadu garumā. Olaines pagasts tika apvienots ar Olaines pilsētu, kam nākamgad svinama 45. dzimšanas diena. Protams, arheoloģiskie atradumi liecina, ka tik tuvu galvaspilsētai jau vieta vis tukšā nestāvēja, esot liecības par apmetnēm Olaines purvos pat akmens laikmetā.
Olaines senākais nosaukums – Skadiņu pagasts ar gandrīz 300 zemnieku saimniecībām minēts jau 17. gadsimta sākumā. Viensētas un tām likumsakarīgā filozofija jūtama vēl tagad. Kopš 1868. gada vietējie varēja lepoties ar savu dzelzceļu, kas, protams, radās ne jau Olaines dēļ, bet tāpēc, lai savienotu divas dižpilsētas – Rīgu un Jelgavu. Olaine gadījās “pa ceļam”. 19. un 20. gadsimta vēstures dokumentos jau lasāms par Olaines pagastu. Tā īpatnība vēl joprojām ir daudzās dārzkopības sabiedrības un “sezonas iemītnieki”, tomēr daļa no viņiem pamazām atsperas tiktāl, ka uzceļ sev mitekli un kļūst par pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tomēr senu muižu un piļu, elpu aizraujošu dabasskatu te nav. Par Latvijai unikālu gan var uzskatīt faktu, ka Olaines novada teritorija nav viengabalaina – pagasts sastāv no divām daļām bez savstarpējas robežas, jo vidū iespraucies Ķekavas novads. Arī pilsētas novietojums ir Latvijā reti sastopams, jo šoseja tai cauri neved. Dzīvi “kabatiņā” tas vērš iedzīvotājiem tīkamāku un drošāku, taču mazina tūrisma iespējas, jo garāmbraucējiem ērtāk piestāt pie veikala vai ēstuves ceļmalā. Kaut arī gulēt te var gana labi, par Pierīgas “guļamrajonu” Olaini nevar uzskatīt.
Olaines pirmsākumi meklējami kūdras purva strādnieku barakās, jo 1939. gadā Latvijā sākās intensīva vērtīgās izejvielas ieguve. 1956. gadā kūdras rūpnīcas ciemata tuvumā sākās ne mazāk intensīva rūpnīcu būve – plastmasu pārstrāde, ķīmiskie reaktīvi un farmācija – plašs spektrs! Tagad to var uzskatīt arī par pilsētas lielo veiksmi, jo, pretēji daudzām ražotnēm, tās neprivatizēja, lai likvidētu. “Biolar”, “Olainfarm”, “Olaines kūdra” un citi uzņēmumi turpina darbu, paplašinot ražošanu, dodot darba vietas arī vietējiem iedzīvotājiem (bezdarbs te ir daudz zemāks nekā valsts mērogā – ap 8%), veidojot starptautiskos sakarus un – pašvaldībai pats svarīgākais – gādājot par iedzīvotāju ienākuma nodokļa pieaugumu (tā, piemēram, “Olainfarm” strādā ap 800 cilvēku, no tiem 650 olainiešu). Neticami, bet fakts – Olaines pilsēta un pagasts bija un arī pēc novada izveides ir pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda nelielajā “donoru” grupā. Tomēr visām jaunradītajām ražotnēm vajadzēja darbarokas, tās dāsni piegādāja padomija. Vēl tagad pilsētas iedzīvotāju bilancē latvieši un cittautieši ir aptuveni līdzīgās attiecībās, pilsoņu skaits gan attiecību vērš pozitīvāku, taču jau tā “mazgadīgajā” pilsētā tradīcijas un kopiena faktiski bija jārada no jauna. Ekoloģiski nelabvēlīgās vides dēļ pilsētas vārdu un tās vadītājus bieži “vilka uz paklāja” masu saziņas līdzekļos sakarā ar iedzīvotāju protestiem. Ilgus gadus netīkamu auru piedeva Latvijā vienīgais alkoholisma piespiedu ārstniecības profilaktorijs, kur grādīgo dziru savaņģotos centās pāraudzināt ar darbu. Tolaik samainīt dzīvokli prom no Olaines varēja tikai ar lielām grūtībām un materiāliem zaudējumiem.
Lai lasītāji man piedod ievaddaļas visai rezignēto intonāciju, bet uzskatīju par nepieciešamu to atgādināt, lai radītu priekšstatu par to, kā soli pa solītim pamazām pilsētas saimniekiem ir izdevies sagraut Olaines negatīvo tēlu sabiedrības vērtējumā. Vismaz tie vietējie, kas ierodas pilsētā pēc ilgākas prombūtnes, esot pārsteigti par patīkamajām pārvērtībām, jo Olaine kļūst aizvien pievilcīgāka. To visu skatījām arī mēs, jo apstādījumu ziedus, ar kuriem bagātīgi izdaiļots pilsētas centrs, vēl nebija skārušas rudens salnas. Pēdējos gados iestādīts vairāk nekā 500 jaunu kociņu, kas turpinās uzlabot gaisa kvalitāti ķīmiskās rūpniecības pilsētā. Centrā iekārtotajā “tikšanās vietā” (arī olainieši esot gribējuši savu “Laimas” pulksteņa līdzinieci – randiņu vietu!) apkārt strūklakai atpūšas trīs paaudžu pārstāvji. Pievakarē, protams, te vairāk jauno ļaužu. Ja reiz pilsētai nav paveicies ar seniem pieminekļiem, tos aizstāj amizantas mazās arhitektūras formas – dažādi akmenī kalti objekti. Ābols pie domes, darba skudra parkā pie kultūras centra, pie veselības centra – zirneklis, pīles kanālmalā. Gadu vēlāk pie visām pirmsskolas izglītības iestādēm parādījās to nosaukumam (“Ābelīte”, “Dzērvenīte”, “Zīle” u.c.) atbilstoši akmens tēli. Jaunuzcelto ēku vidū jāmin katoļu baznīca, bet simbolisks krusts iezīmē vietu, kur drīzumā būs pareizticīgo dievnams.
Nemainīgie “sociķi”
Olaines novada domes priekšsēdētājs Jānis Pavlovičs un viņa vietniece Inta Purviņa par saņemto mantojumu nesūrojas, bet pārliecinoši uzsver, ka, par spīti pagātnei un sarežģījumiem, viņu prioritāte bija, ir un būs iedzīvotāji, kuri pelnījuši tādus pašus apstākļus kā “labvēlīgākās pašvaldībās”. Pirms brauciena kāda Olaines zinātāja, raksturojot turienes dzīvi, nejauši pateica, manuprāt, ļoti būtisku frāzi: “Tur jau ļaudis dzīvo kā sociālismā!”, ar to domājot šīs peltās formācijas pozitīvākās iezīmes – galvenokārt gādību par cilvēkiem. Citur Latvijā, pie varas nākot jaunlaiku “produktiem”, naski vien parādījās kapitālismam raksturīgie likumi un tikumi, kas gan paver lielas iespējas uzņēmīgākajiem, ar caursišanas spējām apveltītajiem, bet pamet likteņa varā jaunajā kārtībā apmulsušos. Abiem pašvaldības vadītājiem biogrāfijā ir gan komjaunatnes, gan arodbiedrību darba pieredze. Par to tagad daudzi jaunlaiku ļaudis smīkņā un noliedz, uzskatot par nepieņemamu un pat kaitniecisku, taču Jānis un Inta no pagātnes nekautrējas, bet uzsver, ka tieši arodbiedrību pieredze mudina domāt par cilvēkiem, būt maksimāli godprātīgiem. Itin nemaz nejutāmies pārsteigti, uzzinot, ka Olainē pie varas ir “sociāldemokrāti”, kam Saeimas mērogā nekādi neizdodas atgūt tautas atbalstu, toties pašvaldībā no 17 deputātiem astoņi ir “sociķi”, arī Jānis un Inta. J. Pavlovičs jau trešo sasaukumu ir pašvaldības “galva”, bet ar nelieliem pārtraukumiem deputāts bijis jau 25 gadus, I. Purviņa – kopš pirmā neatkarīgās Latvijas deputātu “iesaukuma”.
Abu tandēms šķiet ne vien ilggadējs (sarunas laikā Jānis ne reizi vien smaidot teica: “Kā uzskata pieredzējusī politiķe Inta Purviņa...”), bet arī veiksmīgs. To apliecina vēlēšanās saņemtie atbalsta “plusiņi”. Sākumā vēlētāju apvienība saucās “Demokrāti – Olainei”. Kad lielajās pašvaldībās drīkstēja startēt tikai partijas, viņi izvēlējās sociāldemokrātus, jo šīs pasaulē populārās partijas pamatnostādnes atbilst viņu pārliecībai. Atzīstama ir pieredzējušo vadītāju politiskā nemainība, spēja skriešus vien nemesties citu, varai tobrīd tuvāku partiju apskāvienos. Arī tas noteikti patīk iedzīvotājiem, kas gana “atēdušies” pārbēdzēju stāstiņus. Turklāt nemainīgums abiem nav tikai partiju jomā. Inta Purviņa pēc LLA absolvēšanas šurp atceļoja ar norīkojumu kā jaunā speciāliste, kopā ar vēl divām meičām sākumā dalījusi trīsistabu dzīvokli: “Tā nu sanācis, ka kopš 1966. gada, kad tur ievācos, neesmu mainījusi ne pilsētu, ne dzīvokli, ne vīru.” Bet Jānis Pavlovičs rezumē: “Mums ar Intu uzskati šajā ziņā pilnīgi sakrīt, kaut arī mūsu dienās ģimeniskā pastāvība nav pārāk bieži sastopama.”
Bažas par Latvijas nākotni rada demogrāfiskā situācija – aizbraucēji un zemā dzimstība. Novada vadītāji uzskata, ka nevajag jau nemaz tik daudz, lai iedzīvotāju skaits nesaruktu – darbs, bērnudārzs un skola. Lai būtu patīkami dzīves un sadzīves apstākļi – allaž karstais ūdens, laba satiksme (lepni autobusi uz galvaspilsētu ved ik pēc 20 – 30 minūtēm, reisi sevi atpelna; maršruts uz Sila kapiem gan bijis apdraudēts, tāpēc dome tūdaļ bija gatava piemaksāt, lai nedēļas nogalēs reisi saglabātos), asfaltētas ielas (J. Pavlovičs: “Ja, braucot pa Olaini, atradīsit kaut vienu bedri, manu foto uz vāka nelieciet!”), atbilstošs apgaismojums un drošība (Olainē jau pirms 18 gadiem izveidoja savu pašvaldības policiju; no pāris kārtības sargātājiem tā paplašinājusies līdz divām ekipāžām, un 23 policisti 24 stundas diennaktī maiņās gādā, lai novada vārdam nebūtu pamata rēgoties kriminālhronikā, pat pēdējā vilciena pasažierus te sagaida). Gadā vidēji piedzimst 120 – 140 mazuļu, rekordskaits bijis 180! Kad ķipari mazliet apvēlušies, domes zālē viņus sagaida kopā ar vecākiem, pasniedz melhiora karotīti, uz kuras iegravēts bērna vārds un dzimšanas datums, kā arī 100 latus. Līdzīgi te sumina arī “zelta pārus”, kuru skaits nav mazs – mēnesī divas trīs ģimenes. Lai noturētu Olaines iedzīvotāju skaitu arī nākotnē, pašlaik rit diskusijas par pašvaldības stipendiju labākajiem skolu audzēkņiem. Mūsdienās daudzi skolēni cenšas piepelnīties, bet pašvaldības nauda ļautu spējīgākajiem un centīgākajiem nesadalīt savu uzmanību starp izdzīvošanu un sasniegumiem zinību apguvē.
Atskatoties uz Latvijas neatkarības sākuma gadiem ar vērtējošu mūsdienu prātu, jau sen kļuvis skaidrs, ka viens no lielākajiem posta darbiem bija uzņēmumu likvidēšana un neapzināta vai ļaunprātīga izsaimniekošana. Brīnumainā kārtā Olainē tā nenotika, tomēr juku laiki bija pamatīgi. Pirms neatkarības atjaunošanas Olaines pilsētā bija ap 16 tūkstošiem iedzīvotāju, atmodas gados ne viens vien saprata, ka savu nākotni ar Latviju saistīt nevēlas, jo, padomju sistēmā auguši, “jauno kārtību” viņi neatzina, valsts valodu nebija iemācījušies un to darīt negribēja. Aptuveni divi tūkstoši aizceļoja. Piecas kopmītnes palika tukšas, bērnudārzos audzēkņu skaits dramatiski saruka, tolaik gadā piedzima labi ja 30 mazuļu. Pakāpeniski pilsētas vadībai radās iespēja pārņemt lielāko daļu no dzīvojamā fonda, kur agrāk atradās strādnieku kopmītnes, arī kultūras un sporta objektus. Kad šis posms ar lielākiem vai mazākiem sarežģījumiem beidzās, varēja pievērsties cilvēkiem, kuri šeit dzīvo. “Lieli nopelni te manam priekštecim – Ojāram Kienkasam, kurš, pretēji daudziem, nebija stagnātiski domājošs. Viņam nevajadzēja, lai vilciens diendienā pienāktu un atietu no piektā ceļa un piektā perona. Viņš spēja mainīties līdzi laikmetam, kaut arī pašvaldības budžets sastāvēja no dažiem simtiem tūkstošu latu,” uzsver Jānis Pavlovičs.
Skrējiens vilcienam pa priekšu
Tas, ka Olainē pašvaldību ēkas ir sakoptas un nosiltinātas, nevienu nepārsteigtu, jo pēdējos gados ar ES finansējumu tas notiek visur Latvijā. Pārsteidzošs ir fakts, ka visas izglītības iestādes te nosiltināja vēl pirms Eiropas Savienības piedāvājuma, par budžeta naudu un kredītiem. Pirms vēl ES prasības lika domāt par invalīdu iespējām iekļūt sabiedriskajās ēkās, Olainē jau bija uzbrauktuves pie pašvaldības iestādēm, skolām, bērnudārziem. Turklāt nevis formāla ķeksīša pēc radītas un iebrauktgribētājam stāvuma dēļ grūti pievārējamas, bet lēzenas un uzripošanai atbilstošas. Tā nu sanāca, ka skrējuši vilcienam pa priekšu, tomēr iztērēto budžeta naudu nemaz nenožēlo, jo olainiešiem ērtības tika sarūpētas pirms citiem valsts iedzīvotājiem. J. Pavlovičs: “Reizēm mazliet nesaprotu kolēģus, kuri publiski izliekas nabagāki, nekā viņi patiesībā ir, tādējādi cenšoties vairāk izspiest no valsts. Varbūt neesam tik bagāti kā tuvākie kaimiņi Ķekavā un Mārupē, kur īpašumus būvē turīgi ļaudis, kur lielāks iedzīvotāju skaits, tomēr cenšamies galvenokārt iztikt paši ar savu budžetu. Pašvaldības darbinieku algas, iespējams, daudzi gribētu lielākas, taču prioritāte mums ir cita – parādīt iedzīvotājiem, kādas iespējas paveras, prasmīgi ieguldot pašvaldības budžetu. Neesam pārgalvīgi naudas šķaidītāji, ar dažu plānu labāk nogaidām un pārkārtojam darbus uz nākamo gadu. Bet iedzīvotāju labā taupām reti. Pašu līdzekļus ieguldām arī ceļu asfaltēšanā un sakopšanā. Greiderējam un attīrām no sniega visur neatkarīgi no īpašuma. Pēc reformas lielāku uzmanību pievēršam lauku ceļiem, esam sastādījuši programmu desmit gadiem, vadoties pēc budžeta iespējām. Renovējām savu veselības centru; slimnīciņu gan slēdzām, jo sapratām, ka to uzturēt Pierīgā nav lietderīgi.”
Pa priekšsēdētāja kabineta logu redzams pirmais nams, kas Olainē siltināts. Dažos gados viņi ir atpelnījuši ieguldīto naudu, jo apkure šajā namā pērn bija 43 santīmi, bet pilsētā vidēji 60 – 65 santīmi. No pieciem tūkstošiem dzīvokļu lielākā daļa ir privatizēti, tikai 211 atstāti pašvaldības bilancē, galvenokārt tos saņem bāreņi. Reizēm kādu pārdod izsolē, precīzāk, pārdod īres tiesības uz 10 – 12 gadiem. Piedalīties drīkst novada iedzīvotāji, kas te dzīvo ne mazāk par gadu un kam nav cita īpašuma. Sākumcena nav liela, parasti to nosaka iepriekšējā īpašnieka parāda summa, kaut gan – atkarībā no Mēness fāzēm, kā smej priekšsēdētājs – reizēm izsoles aktivitātes to uzvilnī līdz neticami augstai cenai. Iespējams, ka pēc gadiem nākamie sasaukumi lems citādi un dzīvokļus pārdos.
Strīdi par vides apdraudētību pilsētā – gan no sirds nākušie, gan mākslīgi uzjundītie – pierimuši. Monitoringi liecina, ka vide Olainē ir nevainojama. Gaiss labāks nekā Rīgā, jo to maz piedraņķē automašīnas. Tikai dažos gadījumos izejošie notekūdeņi ir pārsnieguši normatīvus, bet mūsdienīgās attīrīšanas ierīces ar to tiek galā. Ne jau velti pēc to uzstādīšanas dāņu speciālists kvalitātes garantēšanai izdzēris krūzi pasmelto notekūdeņu. Senāk Misā, kur ieplūst rūpnieciskie ūdeņi, zivju pasaule bijusi visai noplicināta. Nesen darbiniece, kuras vīrs ir makšķernieks, stāstījusi, ka upē atgriezušies brekši, vēdzeles un pat vēži! Šie atpakaļrāpuļi netīru vidi sen būtu pametuši!
900 skapīšu pagrabstāvā
Olaines novadā prioritāte vienmēr bijusi izglītība. Inta Purviņa lepojas ar to, ka novadā iespējams uz vietas iegūt visu līmeņu izglītību – sākot no mazuļa gaitām bērnudārzā līdz pirmā līmeņa augstākajai izglītībai Olaines koledžā. Brīdī, kad sarucis pieprasījums pēc bērnudārziem, privatizācijai atdevuši tikai divus, tāpēc rindā olainiešu bērniem nav jāstāv! Katru gadu ap 30 tūkstošiem latu iegulda rekonstrukcijās un remontos. Olaines pagasta bērnudārzā pērn nodota otrā kārta, dubultojot audzēkņu skaitu līdz 280. Vieni no pirmajiem olainieši atvēra specializēto logopēdisko bērnudārzu ar iebūvētu peldbaseinu. Tagad uzsākta sadarbība ar privāto izglītības iestādi, kam iznomātas bijušā bērnudārza telpas, kur kādu laiku atradās slimnīca. Te vecākiem ir iespēja savu atvasi laist jau pēc gada vecuma. Pašvaldība sedz pusi šā bērnudārza izmaksu – 80 latus un diskutē par to, ka nākotnē varētu maksāt visu summu. Vecāku ziņā tad paliktu izvēle starp privāto un pašvaldības “dārziņu”.
Olaines 1. vidusskolas piebūve faktiski ir vēl viena ēka, kas uzcelta par trīs miljonu latu kredītu, jo skolā nemitīgi pieaug audzēkņu skaits un tagad pārsniedz jau 860. Kaut arī latviešu un cittautiešu proporcija Olaines pilsētā ir 50 pret 50, tomēr daudzas jaunās ģimenes, kuras vēlas savu nākotni saistīt ar Latviju, atvases sūta gan latviešu bērnudārzā, gan skolā. Grūti pat izdomāt, kā vēl tur trūkst – savas zāles ir jaunajiem māksliniekiem, savas telpas skolēnu parlamentam, pedagogiem atpūtas istaba, šoruden te nodots mūsdienīgs ēdināšanas bloks. Olaines 2. vidusskolā gan iegulda salīdzinoši mazāk līdzekļu, bet audzēkņu skaits no 900 tur samazinājies līdz 640, tāpēc, klašu skaitam sarūkot, izbrīvējušās telpas ārpusskolas nodarbībām, interešu pulciņiem, parlamentam u.c. Sagaidot skolas 35 gadu jubileju, skaisti izremontētas iekštelpas. Un vēl kaut kas visai neticams – katram Olaines audzēknim (pagaidām 2. vidusskolā, gan sākot no piektās klases) pagrabstāvā ir savs skapītis ar atslēdziņu! “Negribu gan te citus mācīt,” ieminas priekšsēdētājs, “bet iesaku katram ar saimnieka aci novērtēt pagrabus. Tā ir neizmantota rezerve ne tikai skolās vien.”
Pēc reformas darbu turpina arī Jaunolaines sākumskola. J. Pavlovičs: “Tā tik vēl trūka, lai jau ar pirmajiem kopdzīves soļiem iemantotu negatīvu slavu kā “pilsētnieki iznīcinātāji”. Vienbrīd audzēkņu skaits nedaudz saruka, bet tagad atkal ir ap simtu. Mēs viennozīmīgi uzskatām, ka mazajiem – jo skola tuvāk mājām, jo labāk.” Jaunolaines sākumskola un 2. vidusskola ir ekoskolas, bet 1. vidusskola jau saņēmusi diplomu, kas liecina, ka drīzumā arī šī skola būs zaļkarogota. Olaines Mūzikas un mākslas skolā ir ap 260 audzēkņu. Domes vadība nesūrojas, ka audzēkņu skaits te aizvien pieaug, piecu latu līdzmaksājums drīzāk ir simbolisks, un tas netiks palielināts. Šoruden mākslinieciski un muzikāli apdāvinātie bērni varēja skolā pirmoreiz ienākt pa parādes durvīm, pārbūvējot ieeju, ko līdz šim izmantoja ēkā esošo sociālo dzīvokļu iemītnieki.
Īpašs stāsts ir par Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžu, kur var ne vien apgūt profesionālo vidējo un pirmā līmeņa augstāko izglītību pilsētas rūpniecībai nepieciešamajās nozarēs, bet palīdz mainīt profesiju arī bezdarbniekiem. Ķīmijas, farmācijas, biotehnoloģijas un vides nozaru kvalifikācijas centrā, ko dibinājuši vairāki slaveni uzņēmumi – “Olainfarm”, “Grindex”, arī Olaines novada pašvaldība, sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru organizē sešu mēnešu apmācības bezdarbnieku grupām (četrus mēnešus viņi apgūst teorētiskās zinības, bet divus pavada praksē, turklāt visu laiku saņem arī 70 latu stipendiju). Programma ir unikāla tāpēc, ka visi absolventi tiek nodrošināti ar darba vietām kādā no ķīmijas uzņēmumiem. Tur mācās pat ļaudis tuvu 50 gadiem. Uzņēmumi paši sev nodrošina strādājošos, bet pilsētā rūk bezdarbs.
Rūpes par jauno paaudzi pašvaldība apliecina arī vispusīgos sporta objektos: vairāki stadioni, peldbaseins, skeitparki Olainē un Jaunolainē, pludmales volejbola laukums. Slidotava ar daudzfunkcionālo segumu ļauj vasarā te spēlēt arī basketbolu, tenisu, futbolu un florbolu, turklāt olainieši vieni no pirmajiem Latvijā aizrāvušies ar jauno “in line” hokeju uz skrituļslidām. Jānis Pavlovičs prāto, ka diezin vai vērtīgāk ir uzcelt vienu vērienīgu sporta halli, ko pēc tam grūti apsildīt, apsaimniekot un reizēm arī – pilnvērtīgi izmantot. Olaine par savu trumpi uzskata daudzos objektus un plašās izvēles iespējas. Katrs jauns objekts saistās ar jauniem pašvaldības algotiem darbiniekiem, peldbaseinā – septiņi, stadionā un hokeja laukumā – trīs četri. Sarunas biedri cits caur citu piemin vietējo sportistu sasniegumus, tomēr priekšsēdētājs atzīst, ka to varētu būt vairāk. Viņaprāt, mūsu dienās treneriem nereti pietrūkst entuziasma un pozitīvas godkāres. Dažkārt jāuzklausa agrāk nedzirdēti uzskati: sak, neesot vērts pūlēties, audzinot jaunos sportistus, kuru plūktie lauri nākotnē nesīs slavu citam trenerim. Tagad jaunas cerības un iespējas saistās ar 18. septembrī atklāto mototrasi, atjaunojot trīs gadu desmitus zudušas tradīcijas. Pašvaldība atvēlējusi zemi, noslēgusi līgumu ar jaunizveidoto sabiedrisko organizāciju. Sākumā gan finansiālais atbalsts nebūs ļoti dāsns, ja motobraucēji apliecinās īstu sportisko entuziasmu, tas pieaugs. Līdzīgi bijis ar nu jau gan Latvijā, gan daudzviet ārzemēs skanīgo dziesmu dēļ pazīstamā vokālā ansambļa “Ivuški” atbalstu, kas no tīri simboliskiem simts latiem arvien pieaudzis, vērojot dziedātāju atdevi un sasniegumus. Kaut arī pašvaldībā ir daudz pašdarbnieku, par slavenāko izdevies kļūt cittautiešu kolektīvam.
Jānis Pavlovičs atzīst: “Ilgus gadus esam daudz līdzekļu ieguldījuši izglītībā un sporta iespēju nodrošināšanā. Apzināmies, ka tagad vairāk jādomā par kultūru.” Daudzviet Latvijā izzudušie kolhozi aiz sevis atstāja kultūras namus, ko tagad var atjaunot un izmantot. Olaines pagastā tāds mantojums bija, bet pilsētā tam nācās pielāgot kinoteātri, jo pašdarbnieku un kolektīvu skaits aug. Pēdējos skolēnu dziesmu un deju svētkos piedalījās ap 230 Olaines novada bērnu. Tomēr sēdvietu zālē ir pamaz. Pavisam citādi būs jaunajā brīvdabas estrādē 500 skatītājiem, kur iecerēts svinēt nākamā gada pilsētas svētkus. Tie būs īpaši, kā jau 45 gadu jubilejā. Starp citu, pilsēta savu dzimšanas dienu parasti atzīmē divreiz – ziemā, kad izdots dekrēts par Olaines pilsētas dibināšanu, un maijā, kad senāk svinēta Ķīmiķu diena. Turpretim Olaines pagastā svin Ģimeņu svētkus ar skaistu tradīciju – jaundzimušo iedzīvotāju kolektīvu foto bērnu ratiņos.
Olaines Vēstures un mākslas muzejam domes ēkas vienā “spārnā” rit sešpadsmitais gads. Gados jaunas pilsētas ekspozīcija nevar būt tik plaša kā līdziniekiem. Toties muzeja aizgādībā norit zinātniski nozīmīgi pētījumi, ko apliecina ar pašvaldības atbalstu izdotās grāmatas, pirmā no tām bija veltīta Teodoram Zeifertam, kurš gadsimta ceturksni strādājis Olaines draudzes skolā. Viņam muzejā atvēlēta īpaša ekspozīcija, viņa vārdā nosaukta iela. Zīmīgi, ka jau pēc pieciem gadiem jauniegūto materiālu klāsts bija tik bagātīgs, ka tapa vēl viena literatūras un kultūras darbiniekam veltīta grāmata. Nākamajiem olainiešiem ne mazāk nozīmīgi ir izdevumi par Olaines Sv. Elizabetes baznīcu, savāktie likteņstāsti par apkārtnes zemnieku sētām, jo muzejs pamazām top par visa novada pagātnes krātuvi.
Muzeja fotogrāfijas mums palīdz iztēloties pašus Olaines aizmetņus – barakas kūdras purvā; daudzas melnbaltās fotogrāfijas ir padomju laikmeta liecība, kad pilsētas galvenais “trumpis” bija rūpnieciskā ražošana. Inta Purviņa mudina senajos fotoattēlos sameklēt abus pašvaldības vadoņus. Jautri! Arī tālaika produkcijas paraugi. Olaines pilsētas vadītāju fotogalerija. Sarunā bieži pieminētais Ojārs Kienkass, kurš pilsētu vadīja līdz 2001. gadam, tagad jau aizsaulē, bet daudzi iedzīvotāju dzīves uzlabojumi sākti viņa valdīšanas gados. Arī muzejs, kur 2007. gadā ar pašvaldības gādību izveidots pat muzejpedagoga amats, lai skolēni te nebūtu pavirši caurskrējēji, bet iemantotu arī zināšanas.
Integrācijas paraugmodele
Katras apdzīvotās vietas nākotnes pastāvēšana ir atkarīga ne tikai no dzimstības līknes, bet arī no jauniešiem, kuriem pavisam drīz nāksies izlemt, vai savu nākotni saistīt ar Olaines novadu vai ne. Domē nav speciāla cilvēka, kurš rūpētos tikai par jauniešiem, ir speciālists izglītības, kultūras un jauniešu lietās. Jāņa Pavloviča viedoklis ir strikts: “Galvenais – netraucēt jauniešiem!” Toties viņu idejas atbalstīt dome ir gatava, jau septiņus gadus izsludinot jauniešu projektu konkursus. Un idejas ir interesantas, piemēram, no šādas ierosmes izauga Slāvu kultūras dienas. 3. septembrī notika novada Jauniešu dienas, kas nebija “ķeksīša” pasākums, bet izvērtās par saturiski oriģināliem svētkiem. Tās reizē bija atvadas vasarai un sveiciens skolai. Gatavojoties pilsētas 45. dzimšanas dienai, izdevās pašlaik tik populārā “flešmoba” akcija – jauniešiem veidojot uzrakstu “Olaine”, kas iemūžināts fotoattēlos un videoklipā. Neparasta iecere bija draudzības skrējiens – protesta akcija “Nē demolētājiem!”. Arī sakoptajā Olainē reizēm gadās sabojāti informācijas stendi, aprakstītas sienas, papluinīti apstādījumi. Lai paustu savu attieksmi pret vienaudžu kaitnieciskajiem uzbrukumiem kopīpašumam, skrējiena maršruts vedis gar šīm postījumu vietām. Jauniešu dienas programmā bija arī militārās spēles, animācijas filmu darbnīca, dažādas sacensības un visa beigās – diskotēka līdz vēlai naktij uz hokeja laukuma grīdas. Lai nesabojātu īpašo segumu, ieejas biļetes vietā bija jāizpilda nosacījums – ierasties apavos bez spiciem papēžiem.
Olaines novada tradīcija ir paaudžu tikšanās 18. novembra svētku priekšvakarā. Muzeja telpās neformālai sarunai pulcējas Jauniešu padomes locekļi, arī citi aktīvisti. Viņu sarunu biedri ir domes pārstāvji un darbinieki, bet galvenokārt – pazīstami vietējie iedzīvotāji, kuriem ir par ko pastāstīt jaunajiem un ar kuriem interesanti raisās domu apmaiņa. Tagad dzimusi ideja uzaicināt arī kādu “zelta pāri”, kurš demogrāfiskās krīzes laikmetā varētu jaunajiem ļaudīm atklāt ilgas kopdzīves gudrības. Nozīmīgu vietu jauniešu dzīvē ieņem bērnu un jauniešu sociālā atbalsta centrs “OLAKS”, kur – un tas ir sevišķi vērtīgi – arī brīvlaikos organizē dažādas nodarbības jaunajiem olainiešiem. Turpretim tiem, kuru ģimenēs gadījušies samezglojumi, dzīvi atvieglo Olaines pagasta SOS ciematiņā pavadītās dienas stundas, kur speciālisti palīdz gan bērniem, gan vecākiem. Šīs problēmas ir sevišķi tuvas Olaines novada domes priekšsēdētāja vietniecei Intai Purviņai, kura vada LPS Bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumu apakškomiteju. Daudzām sociālā dienesta darbiniecēm ir enciklopēdiskas zināšanas par katru ģimeni, kas krātas garos darba gados. Taču domē kopā ar pieredzējušajiem politiķiem ir gan gados jauni deputāti, gan darbinieki.
Par Olaines pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālisti Nataļju Tropkinu varētu uzņemt lielisku dokumentālo filmu, kas bez tukšām frāzēm apliecinātu konkrētu integrācijas veiksmes stāstu. Augusi krievvalodīgā ģimenē, mācījusies Olaines 2. vidusskolā, bet perfekti un – kas ir vēl lielāks retums – bez akcenta runā latviski un spēj valsts valodā veidot novada avīzi. Vienlaikus viņā jaušama arī savas nacionalitātes pašapziņa, par ko liecina vārda precīzais, nevis latviski ierastais atveidojums. Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes absolvente piekrīt vērtējumam, ka viņas raksturs un īpašības īsti neder ierindas skolotāja darbam, toties viņa varētu būt laba direktore un vadītāja. Laikam pirmoreiz “Loga” ceļojumos sastapāmies ar situāciju, kad domes vadība nevis cenšas turēties pie saviem sēdekļiem, bet domā par paaudžu pēctecību. Jānis un Inta grib Nataļju gatavot politiķes karjerai. Varbūt tāpēc tieši viņa piedalījās sarunās ar Rīgas ciemiņiem. Apņēmības Nataļjai netrūkst, jo darbavietu pati sameklējusi. Pēc bakalaura studiju beigām devusies uz pieņemšanu pie priekšsēdētāja un noprasījusi, vai esot vajadzīga savai pilsētai, domājot par kādu darbiņu sev pazīstamajā izglītības “lauciņā”. Izrādījies, ka nule atbrīvojusies sabiedrisko attiecību speciālistes vieta. Jau sešus gadus Nataļja domē veido tik būtisko saikni ar iedzīvotājiem, labprāt organizē un pati iesaistās jauniešu aktivitātēs, līdzdarbojas projektos, jo vēsturiski izveidojies tā, ka domē ir tikai viens “projektu cilvēks”, toties te labi sokas darbs komandā.
Nataļja uzskata, ka jaunajai paaudzei valodu problēma nemaz nav tik aktuāla. Vietējā avīze agrāk tika dalīta divās līdzīgās valodu sadaļās. Tagad tikai svarīgāko – apmēram 30% materiālu – dublē krieviski. Kopā ar priekšsēdētāju izauklēta skaista ideja – gadumijā iedzīvotāji saņem dāvanā kalendāru, kur ievietota arī informācija par novadu, nepieciešamo kontakttelefonu numuri. Šogad tā veidošanā Nataļja aicina iesaistīties iedzīvotājus ar saviem novada dzīves fotomirkļiem. Ciemiņu ievērību izpelnās vietējās avīzes rubrika “Vārds deputātam”, kurā pēc iepriekš sastādīta grafika ikvienam deputātam – gan pozīcijas, gan opozīcijas – ir tiesības paust savu viedokli “bez labojumiem un cenzūras” (tā Nataļja un priekšsēdētājs vienojušies). Pusotra gada laikā tikai daži nav izmantojuši šo iespēju un nevis principiālu apsvērumu, bet laika trūkuma dēļ. Iecere nav mazsvarīga, jo jaunais Olaines novads netapa viegli. Tāpēc, pretēji citām reizēm, par to stāstām izskaņā.
Novads bez apvienošanās plāna
Jānis Pavlovičs atceras: “Kaut arī valdības plāns un Latvijas novadu karte paredzēja pievienot visus piepilsētu pagastus, kaimiņu pretestība bija liela un savā ziņā saprotama, jo Olaines pagasts gribēja palikt neatkarīgs, arī viņiem finanšu bija diezgan, daudzi pat uzskatīja, ka pilsēta tīko pēc viņu naudas. Mēs negribējām Olaines pagastu pievienot spaidu kārtā, tāpēc neiejaucāmies. Mums pat nebija apvienošanās plāna, pēc vēlēšanām visu izdarījām triju mēnešu laikā. Apvienojām būvvaldi un bāriņtiesu, visus “klerkus” nosēdinājām domes ēkā. Olaines pagasta pārvaldē strādā tikai daži darbinieki, tas ļauj lieki nešķērdēt līdzekļus. Domes deputāti pagastā rīko pieņemšanas, vietējie pat jūtas pārsteigti, saņemot rakstisku atbildi uz savu iesniegumu. Daļa iedzīvotāju novada ideju pieņēma uzreiz, jo gribēja baudīt tos pašus labumus, kādi, viņuprāt, ir pilsētā. Pamazām protesti pierimuši. Nesakām, ka visi ir apmierināti, kaut gan skaidri redzams, ka pēdējā laikā pagasts attīstās daudz straujāk nekā līdz šim un nekā pilsēta. Arī tāpēc, ka tur bija palicis vairāk darāmā – ceļi, sociālās sistēmas sakārtošana, apgaismojums, ielas, ūdenssaimniecība.
Toties īsti nav saprotama deputātu skaita izvēle, jo, piemēram, lielajā Daugavpils pilsētā ir tikai 15, bet mums 17 deputātu. Nācās meklēt jaunas telpas domes trešajā stāvā, kur visiem pietiktu vietas, jo līdz šim bijām 11. Mazākam skaitam iespējamas auglīgākas diskusijas. Tomēr kopumā lēmumi tagad tiek pieņemti gandrīz vienprātīgi. Iztiekam bez papīru kalniem, vienīgi svarīgākie saistošie noteikumi ir nodrukāti un pieejami stendā pie ieejas. Katram deputātam nopirkām portatīvo datoru, kas ļauj iepazīties ar lēmuma projektiem vēl pirms sēdes. Visām struktūrvienībām esam sagādājuši nepieciešamās programmas. Katram darbiniekam ir atsevišķs kabinets. Lielākoties pats nepiedalos komiteju sēdēs, lai mans viedoklis neietekmētu diskusijas. Atvaļinājuma laikā jau trešo gadu nerādos domē, bet viss notiek.”
Pēc apvienošanās ar Olaines pagastu pašvaldības vērtīborientācija uz iedzīvotājiem, protams, palika nemainīga, toties ražošanas pilsētai nu piepulcējās lauksaimniecības problēmu loks. Novadu reforma likusi mācīties arī pieredzējušajiem politiķiem, jo Olaines iedzīvotāju problēmas atšķiras no lauku ļaužu rūpēm. Viņi pieraduši dzīvot viensētās, nereti pašvaldībai jāiesaistās pilnīgi jauna virziena domstarpībās – kaimiņi nespēj vienoties par ceļu, cits sūdzas, ka kaimiņa uzbērtās zemes paaugstinājuma dēļ pārplūst viņa īpašums. Ko nozīmē lauku darbi, to Jānis iepazina bērnībā, toties zemes likumdošana, kas saistībā ar pilsētas teritoriju jau sen izpētīta, tagad bija jāstudē arī lauku zemes aspektā.
Jānis Pavlovičs atstāstīja gadījumu, kad “pieredzējušās politiķes” Intas Purviņas atbilde pārsteigusi kādu jauno deputātu, kurš spriedis par to, ka jau nākamajā rītā pēc vēlēšanām jāsāk gatavoties nākamajām vēlēšanām. “Tas viss jau sen būs aizmirsts!” ilūzijas izgaisinājusi Inta. Olaines novadā tam nav nozīmes, jo dzīve nerit, gaidot vēlēšanas, bet diendienā gādājot par pašvaldības ļaudīm. Pieņemšana domē priekšsēdētājam un vietniecei ir pirmdienās, bet uz ielas, veikalā un jo īpaši pulcēšanās vietā pie strūklakas “pieņemšana” notiek bez laika un vietas ierobežojumiem. “Kamēr varu iziet uz ielas, nevairoties satikt iedzīvotājus, tikmēr jūtos vajadzīgs,” uzskata Jānis Pavlovičs. “Un gribētu, lai ar mani sasveicinās arī pēc tam, kad vairs nebūšu šajā amatā.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017