Rīga 16°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 18:20
Vārda dienas: Gints, Uvis
Latvijā par “novadu ēras” sākumu pieņemts uzskatīt 2009. gada vasaru, kad mainījās visa valsts karte, iezīmējot 109 (vēlāk – 110) novadu teritorijas un deviņas lielpilsētas. Daudziem jau no atmiņas pagaisis, bet citiem pirmoreiz dzirdēts būs fakts, ka vēsturiski pirmajam novadam šogad jau 15 gadu jubileja. 1996. gadā administratīvi teritoriālās reformas pirmā zīme bija – Kandavas novada izveidošana, Kandavas pilsētai pievienojot Cēres un Kandavas pagastu, pēc gada – vēl divus kaimiņpagastus – Matkuli un Zemīti, bet Latvijas pārdales galvenajā gadā, noslēdzot reformu, novada karti kuplināja Vānes un Zantes pagasts. Kuplināja šā vārda dažādās nozīmēs, arī pārnestajā. Stāvot pie novada bijušās un jaunās kartes, Kandavas novada domes priekšsēdētājs Rolands Bārenis ciemiņus mudina atminēt abos attēlos pamanāmos tēlus – lieliem soļiem skrejošu vīrieti nomainījusi dāma garos, kuplos svārkos, varbūt pat krinolīnā tērpta. Vīzija ar senatnīgo tērpu ir visai pamatota, jo novada centrs Kandava pirmoreiz rakstos minēta jau 1230. gadā, kad tā bija viens no senās Vanemas (lībiešu valodā – “Vecās zemes”) centriem. Tāltālā pagātnē ietiecas notikumi, kurus kandavnieki īpaši atcerējās, svinot neparastu dzimšanas dienu – 777. gadskārtu. Ne katrai Latvijas pilsētai lemta tik sena vēsture! To apliecina pat novada interneta vietne, kur informācijas un fotogrāfijas kopojums paveras, it kā atritinot senu rakstu rulli.
Pirmajiem nekad nav bijis viegli, sevišķi jau, veidojot Latvijā līdz tam nebijušu administratīvo vienību – novadu, kura pamatmērķis bija finansiālie apsvērumi – apvienot pilsētas un lauku teritoriju budžetus, lai, koncentrējot tā izlietojumu, saimniekotu racionālāk un vienlaikus cerot uz kredīta iespēju palielināšanos. Vai kāds maz vairs precīzi zinās teikt, kāpēc par pirmo izraudzījās Kandavu. Varbūt tādēļ, ka pilsētas apkārtnei bija raksturīga infrastruktūras, izglītības un veselības objektu, arī kultūras un sporta iespēju koncentrācija pilsētā. Apvienošanās varēja pavērt iespēju to visu izmantot arī apkārtējo pagastu ļaudīm. Nevar teikt, ka Kandavas novada pirmie gadi bija īsts paraugmodelis, kas ļāva citiem nepacietīgi gaidīt novadizācijas brīdi. Bieži bija pat otrādi – katru pirmgājēju neveiksmi priecīgi pārtvēra un daudzināja tie, kas nevēlējās apvienoties – sak’, kur tad ir tie solītie panākumi!? Droši vien nākotnē tiks rakstīti daudzi bakalaura, maģistra vai pat doktora darbi, pētot administratīvi teritoriālās reformas norises padziļināti. Vai izaugsme bieži neatdūrās pret naudas trūkumu (ne velti vēlāk tika lemts par apvienošanās “sāpju naudu”, ko pirmatklājēji saņems tikai tagad)? Iepriekš nezināmās kārtības iedibināšanu apgrūtināja arī noteikums, ka lielajās pašvaldībās vēlēšanās varēja startēt tikai partiju sarakstos esoši ļaudis, un partijiskās ambīcijas dažkārt aizēnoja iedzīvotāju vajadzības. Ne jau Kandavas novadā vien, arī citiem sekotājiem bija līdzīgi. Un pat 2009. gada vasarā burvju zižļa mājiens neuzsāka Vislatvijas pašvaldību augšupeju. Tieši otrādi – krīze turpināja paklupināt gan celmlaužus, gan pēctečus.
Kandavas novada pirmais vadītājs bija Dainis Rozenfelds, toreizējais vietnieks Alfreds Ķieģelis vēlāk viņu nomainīja priekšsēdētāja postenī. Pēc 2009. gada vēlēšanām, kad visur Latvijā tika gudrots par dažādiem pārvaldības modeļiem nule tapušajos novados, Rolands Bārenis, stājoties jaunajā amatā, pūrā saņēma jau gatavu novada būvi.
Netipiska vadītāja novads
– Nācu no biznesa, kam nav nekāda sakara ar politiku. Pirms pieciem gadiem nopirku ar aviāciju saistītu uzņēmumu – apmācām gaisa vadības dispečerus. Mūsu mācību iestāde ir sertificēta Eiropā, pēc 15 vai 18 mēnešu kursiem dispečeri var strādāt ne tikai Latvijā. Senāk apmācījām arī mazās aviācijas pilotus, tagad pieprasījums pēc tiem sarucis. Aprēķināju, ka šis biznesa atzars nav izdevīgs. Turpretim dispečerus vajag arvien jaunus, jo viņu atbildīgais un saspringtais darbs ļauj pensionēties priekšlaicīgi. Pašlaik visā pasaulē mainās dispečeru paaudzes. Paradoksāli, ka uzņēmumam ir bijušas vairākas lidmašīnas un helikopteri, bet ne ar vienu no tiem pats lidojis neesmu, pat pasažiera statusā ne.
– Ja dispečeru apmācība ir jūsu bizness, kāda profesija tam vajadzīga?
– Esmu tikai īpašnieks, lekcijas nelasu. Pirmā profesija bija podnieks, savām rokām esmu uzmūrējis vairāk nekā desmit krāsnis un kamīnus. Varbūt tāpēc Latvijas pašvaldību situāciju redzu citādāk, jo arī katra krāsns un kamīns atšķiras cits no cita. Mūža lielākā daļa pagāja Rīgā. Bērnībā dažus gadus mācījos Kandavas internātskolā, pēc tam dzīve atkal ritēja galvaspilsētā, bet laikam jau internātskolas gadi mani saistīja ar šo pusi tik ļoti, ka uzcēlu Kandavā māju un pirms gadiem četriem vēlreiz pametu Rīgu. To darīju ar prieku. Kad māja vēl būvējās, pēc stundas, ko vadīju šurpbraucot, jutos kā nokļuvis miera ostā. Tagad vairs tā neliekas.
– Atpūšaties Rīgā?
– Varētu teikt arī tā, kaut Rīgā allaž braucu kārtot simts un vienu darīšanu, pārsvarā jau risinu novada vajadzības. Ja esi vietējā dzīvē iekšā līdz ausīm, zūd miera un brīves izjūta. Ideāli būtu, ja darbs un dzīvošana ritētu šķirti. Sanāca, ka 2009. gadā pirmoreiz kļuvu par deputātu un arī priekšsēdētāju. Tā kā es diezgan aktīvi nodarbojos ar labdarību un centos atbalstīt šīspuses izaugsmi, mani pamudināja startēt vēlēšanās.
– Pirms 15 gadiem novads tapa bez jūsu līdzdalības. Ko par to bijāt dzirdējis – labo vai slikto?
– Vairāk tomēr labo. Uzskatu, ka arī pēc reformas Latvija ir pārāk sadrumstalota. Tik mazā valstī neder simts novadu, no kuriem daži ir daudz par mazu. Varbūt pat vispareizākais modelis būtu bijuši 26 novadi rajonu robežās. Kas notiek tagad? Cilvēku masa valstī arvien sarūk, bet pašvaldībai no svara ir katrs iedzīvotājs – gan nodokļu, gan skolēnu skaita ziņā. Sanāk tā, ka kaimiņos esošie novadiņi gandrīz vai plēšas par cilvēkiem, cenšas tos pārvilināt, lai noturētu izglītības iestādes un audzētu darbaspēka rādītājus. Domāju, ka šī reforma nebija pilnīga.
Uzskatu, ka novadu saņēmu pietiekami labi izveidotu. Daži deputāti vēl palikuši no pirmajiem novada gadiem. Kaut arī sākās inflācija un krīze, nedomāju, ka tas mums kavējis īstenot plānus. Ja vien vadītājs ir gana spējīgs, grūtajos laikos var pat vairāk uzsākt. Liepājas mērs Uldis Sesks teicis, ka grūtajos gados uzņēmējdarbība gan nīkuļo, toties atliek divas būtiskas iespējas – uzlabot infrastruktūru par “Eiropas naudu” un mācīties. To arī cenšamies darīt.
Cik man bijis iespēju salīdzināt, Kandavas novadā varbūt vairāk tika apcirptas pagastu pārvaldes – katrā tikai divi darbinieki. Pārvaldes gan ir saglabātas visos pagastos. Reformas jēga bija radīt uz vietas kaut ko līdzīgu vienas pieturas aģentūrai. Sistēmai ideālajā variantā jādarbojas tā, ka savus jautājumus vari kārtot jebkurā pagasta pārvaldē, tajā, kas iznāk pa ceļam vai tuvāk mājai.
– Vai tā pie jums notiek?
– Diemžēl ne, jo cilvēkiem gadu desmitos bijis ierasts lietas kārtot “savās mājās”, bet mēs labprāt gribētu sasniegt vēlamo. Datubāze taču visiem ir kopēja.
– Kā to var panākt?
– Mainot cilvēku domāšanu!
Kurzemes Šveices pusskata novads
– Nesaskatu loģisku pamatojumu tam, kāpēc pēdējie jaunpienācēji – Vānes un Zantes pagasts novadu kartē bija pievienoti Kandavas novadam. Vieniem loģiskāk būtu atrasties Kuldīgas, bet otriem – Saldus vai Brocēnu novadā. Es, novadus plānojot, vis nebūtu skatījies pēc grūti izskaidrojamiem politiskiem apsvērumiem, bet pēc administratīvā un ģeogrāfiskā pamatojuma. Daudz loģiskāk Kandavas novadā būtu bijis iekļaut Sabili un Pūri, jo abiem šiem centriem Kandava ir tuvāk nekā Talsi un Tukums, turklāt mūs vieno Abavas senleja. Tikām gana daudzināti negatīvā nozīmē par ieceri noteikt iebraukšanas maksu. Ieceri atlikām, jo mūsu iedzīvotāji vēl nav tam gatavi, tomēr daudzviet pasaulē šī kārtība liekas pašsaprotama. Pats pieredzēju to, cik skaista ir neliela Spānijas pilsētiņa, kurai blakus ved lielā šoseja. Ja gribi no ceļa nogriezties un izbaudīt pilsētiņas šarmu – samaksā nelielu naudiņu! Visi pie tā pieraduši, nekurn un nesūdzas. Liekas, ka manu ideju atbalstīt bija gatavi apmēram trešdaļa vietējo, pārējie bija pret. Tāpēc iebraukšanas maksas ideju nobremzējām, taču unikālā Abavas senleja prasās tikt saudzēta un sakārtota. Tā sākas netālu no Pūres un turpinās līdz Rendai. Ja šis objekts nebūtu sadrumstalots triju pašvaldību vidū, mēs daudz veiksmīgāk varētu startēt dažādos projektos. Ir gan izveidota biedrība “Abavas ielejas attīstības centrs”, tomēr dalītas intereses ir un paliek dalītas. Latvijā viena no slavenākajām dabas ainavām paveras tā dēvētajā Kurzemes Šveicē, kas atrodas pusceļā starp Kandavu un Sabili. Tā nu sanāk, ka šīs ainavas lejasdaļa pieder mūsu novadam, bet kalna daļa – talsiniekiem.
– Vai tūrismā saskatāt novada “zelta dzīslu”?
– Darām visu, lai tā notiktu. Nesen Tūrisma informācijas centrā uzzināju, ka pēdējo divu gadu laikā viesu skaits audzis par trīsdesmit procentiem. Senāk Kandavas apkārtni bija iemīļojuši vācu tūristi, tagad ciemiņu pulks kļuvis internacionālāks. Kandavas novadā ir vairākas skaistas muižas, bet par īstu pērli uzskatu Rūmenes muižu, kas uzcelta tikpat kā no jauna. Tās saimnieki ir Bergu bazāra īpašnieku Karlsonu ģimene, ar kuru pašvaldībai veidojas lieliska sadarbība. Muižas telpas izrādām ciemiņiem, reizēm te rīkojam novada pasākumus. Pēdējos gados esam daudz darījuši, lai Kandava kļūtu skaistāka. Reizēm gadās kuriozs, ka ekskursantu autobusu šoferi rājas par to, ka pasažieri pārāk ilgi aizkavējas mūsu pilsētā. Tā ir laba zīme. Pilsētas centrālajā parkā atbilstoši gadalaikam cenšamies veidot interesantas ekspozīcijas, kas pievilina tūristus. Dažas idejas izdomāju pats, vēl citas ierosināja vietējie uzņēmēji.
Čužas novads
– Kandavas ģerbonī iekodētās ozolzīles pārtapušas par pilsētas simbolu – Zīļuku, kas dažādos veidos rotā pilsētu. Vai zīles aizceļos arī uz novada ģerboni?
– Zīļuks, visticamāk, paliks tikai Kandavai. Novadam ir vēl kāda unikāla bagātība, kādas nav citur Latvijā – tas ir Čužu purvs. Starp citu, tā bijusi viena no senākajām aizsargājamām dabas teritorijām Latvijā – jau kopš 1924. gada. Abavas senlejā ietilpstošajā liegumā ir vienīgā vieta Latvijā, kur tik lielā platībā savvaļā aug pēcleduslaikmeta augs – krūmu čuža. Līdz Otrajam pasaules karam tur atradās dziedniecības iestāde, kur reimatismu ārstēt palīdzēja netālu no purva iztekošo sēravotu ūdeņi un dūņas, kas bijušas tikpat vērtīgas kā Ķemeros. Tāpēc domājam, ka jauno novada ģerboni rotās čuža.
– Kā jūs tādu unikālu vērtību sargājat?
– Mans princips ir atšķirīgs no vispārpieņemtā – jo vairāk sargāsi un liksi aiz atslēgas, jo vairāk tas pamudinās uz bojāšanu. Kad uzlikām tīklu pludmales volejbola laukumā, daži grasījās vakaros to ņemt nost. Biju pret, un pagaidām viss kārtībā. Senais teiciens par aizliegtā augļa saldumu ir ļoti gudrs.
Reālās statistikas novads
Pašvaldību interneta vietnēs ieskatāmies bieži, tomēr pirmoreiz iznāca sastapt tik neparasti precīzu un atklātu demogrāfiskā stāvokļa raksturojumu. Atļaušos to citēt: “Kandavas novadā dzīvo 9897 iedzīvotāji; Kandavas pilsētā – 4225 (Kandavas novada domes dati uz 01.01.2011.). Novadā uz 2011. gada 1. janvāri, pēc Kandavas novada Sociālā dienesta datubāzes datiem (reāli, bet ne deklarācijās), dzīvoja 11 641 cilvēks 4187 mājsaimniecībās jeb ģimenēs.” Jābūt lielai drosmei un pašapziņai, lai atklāti publiskotu salīdzinoši nelabvēlīgus skaitļus. Sevišķi jau laikā, kad citur cenšas visus demogrāfiskos rādītājus drīzāk pavilkt uz augšu. Šo atkāpi no sarunas uzskatīju par būtisku, tomēr sīkāk pie Sociālā dienesta veikuma nepakavēšos, jo... tā nu sagadījies, ka oktobrī Kandavas novadā viesojās ne tikai “Loga” pārstāvji, bet pulcējās arī izpilddirektori. Turklāt izbraukuma sēdes temats bija sociālie jautājumi. Par to, kā šis darbs organizēts Kandavas novadā, varēsit uzzināt rubrikā “Izpilddirektoru asociācijā”. Sarunā gribējām uzzināt priekšsēdētāja viedokli par sociālo jomu.
– Uzskatu, ka novadā tas rit sekmīgi un atbildīgi. Visam pamatā ir precīza uzskaite, jo acu mālēšana ikdienas darbam nekā nevar palīdzēt. Katram cilvēkam jāstrādā tajā vietā, kur viņš jūtas kā zivs ūdenī. Sociālās nodaļas darbinieces tādas ir, tomēr reizēm iebilstu pret pabalstu sadali, jo nevēlos, ka mums augtu pabalstu paaudzes. Tas nekam neder, ja naudu lūgt nāk māte, meita un vēl mazmeita. Cenšamies motivēt šos ļaudis – kaut vai vasarā lasīt ogas un sēnes. Katru nedēļu personiski skaidroju, kā mainās bezdarba rādītāji un maznodrošināto skaits. Tā, piemēram, vasarā bezdarbs sarūk, ziemā – pieaug. Paradoksāli, ka novadā nav neviena liela uzņēmuma, tomēr bezdarbs mums ir viens no mazākajiem Latvijā (starp septiņiem un astoņiem procentiem). Izskaidrot to nemāku. Iespējams, ka glābiņš ir darba iespējas Rīgā un tuvējās pilsētās – Tukumā, Talsos. Turklāt Kandavas dzīve balstās uz izglītību.
Koledžas novads
– Skolotāju dienas priekšvakarā, sveicot pedagogus, jūs rakstījāt, ka novadu mēdzat saukt par “koledžas novadu”.
– Šo formulējumu lietoju ne bez pamata, jo nekur citur nezinu vietu, kur dzīve koncentrētos ap izglītības iestādēm. Mācību iestādes arī ir lielākie darba devēji, kuru nodokļi veido novada budžeta pamatu. Novadā ir Kandavas K. Mīlenbaha vidusskola un internātvidusskola, katrā pagastā ir pamatskola. Novadam ir mākslas un mūzikas skola, bērnu un jaunatnes sporta skola. Piekrītu uzskatam, ka labāk mazo skoliņu dotēt, jo slēgta skola savā ziņā var būt “nāves spriedums” pagastam. Aplami salīdzināt sevi ar citām valstīm un izmantot viņu pieredzi. Mums no seniem laikiem katrā miestā bija sava baznīca un skola pie tās. Tā ir mūsu, latviešu, tradīcija. Protams, skolu izvietojumu varētu gribēt citādu, lai tā atrastos pagasta centrā. Senāk radušos ģeogrāfiskos centrus vēlāk, kolhozu laikos, bieži ignorēja – ciematus sadomāja būvēt citur, izjaucot agrāko ieceri.
Protams, uzturēt skolu, kurā nav pat 40 audzēkņu, diezin vai ir jēga. Pagaidām tikai vienu pamatskolu pārveidojām par sākumskolu, bet nezaudējam cerību, ka nākotnē viss vēl mainīsies. Jūs neticat? Es gan. Izdarījām šķietami maznozīmīgu sīkumu – vietējo bērnudārzu no senās kroga ēkas, kurā mitruma dēļ mazie bieži slimoja, pārvietojām citās, labākās telpās. Pirmsskolnieku skaits pieauga no sešiem līdz 22 audzēkņiem, jo vecāki ar prieku turp ved bērnus. Cerams, ka vēlāk viņi izvēlēsies turpināt mācības savā pagasta skolā. Šogad esam startējuši vairākos skolu siltināšanas projektos, tā ka arī ar šīm iestādēm viss būs kārtībā. Protams, nākotnē vajadzētu remontēt internātvidusskolu. Pašlaik mākslas un mūzikas skolas mums ir šķirtas, bet plānojam abas apvienot, jo bērniem un vecākiem būtu parocīgāk, ja viss atrastos vienuviet. Visu nosaka cilvēkresursi, bet tie sarūk. Reizēm savstarpēji cīniņi par audzēkņiem notiek ne tikai starp kaimiņu novadiem. Bērnus un jauniešus savu audzēkņu pulkā kāro redzēt gan mākslas, gan mūzikas skola, deju skola un sporta komandas.
Novada īpašā zīme ir Valsts Kandavas lauksaimniecības tehnikums (tajā darbojas arī LLU filiāle). Te mācās arī vietējie jaunieši, taču gribētos, lai mūsējo būtu vairāk, kā tas bija pirms gadiem. Neesmu piekritējs pašreizējai kvotu sistēmai, kas nosaka, cik audzēkņu drīkst uzņemt, cik skolēnu drīkst būt vienam skolotājam. Mēs mācījāmies citādāk, un nebija ne vainas. Tagad tehnikumam ir piešķirts kompetences centra statuss, tāpēc arī uzskatu Kandavu par koledžas pilsētu.
Raibā partiju deķa novads
– Partiju buķete jūsu domē izskatās raiba.
– Var teikt arī tā. Pieci pārstāvji ir no Latvijas Zemnieku savienības, trīs – no LPP/LC, pa diviem no “Sabiedrības citai politikai” un “Jaunā laika”, viens Tautas partijas biedrs. Pats vēlēšanās startēju no Pilsoniskās savienības, pēc tam pārgāju pie “zemniekiem”, jo esmu darītājs. Atzīšos godīgi – mums iet kā pa viļņiem. Sākot pildīt priekšsēdētāja pienākumus, skaidri pateicu, ka nedalu cilvēkus pēc partijas piederības, bet pēc tā, kā viņi grib un spēj paveikt darbu – kā tas pieņemts biznesa vidē. Diemžēl vēlamā sistēma darbojās tikai aptuveni pusotru gadu, pēc tam sākās gadījumi, kad atsevišķas personības centās bīdīt sevi, nevis strādāt novada labā. Pieļauju, ka citās pašvaldībās ar laiku pieslīpējas. Mums sanāca otrādi. Sākumā daudziem lepni teicu, ka domē nav nedz pozīcijas, nedz opozīcijas, lemjam un strādājam kopā.
– Vai pārvērtības nevedina atgriezties biznesā?
– Godīgi sakot, reizēm par to domāju. Esmu piekritis nokalpot četrus gadus, to ceru izdarīt. Par tālāko – tad jau redzēsim. Varbūt vēlāk saskatīšu vairāk ieguvumu no priekšsēdētāja amatā pavadītajiem gadiem. Pagaidām par jaunumu varu uzskatīt tikai saskarsmi ar birokrātisko aparātu – tu esi pakārtots instancēm, ministrijām, viss buksē. Nebiju gatavs milzīgajai papīru būšanai par mazāko nieku. Biznesā nav laika gaidīt, tur lēmumi jāpieņem ātri. Varbūt tāpēc cenšos daļu no biznesa pieredzes pārnest uz pašvaldības darbu. Droši vien priekšsēdētājiem, kas amatā ir jau vairākus sasaukumus, tas viss liekas ierasts un nesagādā problēmas. Papīru būšana viņus pamazām pārvērtusi klerkos pret savu gribu. Centos ap sevi izveidot tādu komandu, kas ļautu ātri risināt jautājumus. Ja jāpieņem lēmums, darām to ātri, nevis liekam papīram ilgi gulēt uz galda. Iespējams, ka mani par vadītāju iecerēja tieši tāpēc, ka cilvēks no malas spētu pašvaldības ierastajā un nemainīgajā ritmā ienest kaut ko jaunu. Uzņēmējs arī šo darbu redz citādāk, bet vai ilgi vēlēšos cīnīties, nezinu. Aplami, ja no augšas mums norāda, ar ko vajadzētu nodarboties. Mēs paši to zinām vislabāk! Zinām, ka šodien jānoasfaltē iela, bet rīt naudu vajadzēs kultūras namam. Nevis otrādi. Apgrūtinoši, protams, ir partiju ķīviņi. Manuprāt, novada pašvaldības ir tālu no lielās politikas, tāpēc aplami bojāt dzīvi, jaucot iekšā lielo politiku. Domē prioritāra ir saimnieciskā darbība.
Pašlaik domāju, ka atgriezīšos biznesā, kaut gan tur viss notiek arī tagad, kad esmu pārņemts ar citām domām un rūpēm. Domē esam divdesmit cilvēku, biznesā vadīju lielāku kolektīvu. Senāk es strādāju no gaismas līdz tumsai. Tagad vairāk orientējos uz komandas darbu, citādi var ātri aiziet “uz citām mājām”, ja visu pats centīsies veikt.
– Vai, amatā stājoties, līdzi ņēmāt arī savus “šofera dēlus”?
– Tādu man nav. Mana veiksme bija tā, ka amatā nokļuvu bez jebkādas pagātnes bagāžas, kā pilnīgi balta lapa. Darbinieki mainās reti. Jau sākumā teicu, ka prasība ir – turēt līdzi manam tempam. Izdodas! Nevēlos ieslīgt garās diskusijās. Ja ar darbinieku nākas runāt ilgāk par desmit minūtēm, man uzreiz kļūst skaidrs, ka pretspēlētājs ir demagogs. Katrs pats zina savus pienākumus, laiku, kādā tie jāveic. Termiņus uzskatu par svarīgiem.
Pakāpeniski sakuplojušais novads
– Latvijā ir tikai nedaudz novadu, kas veidojušies, pakāpeniski paplašinoties.
– Nedalu pagastus vecajos un jaunpienācējos, neizbīdu priekšplānā Kandavu. Nemelojot varu teikt iedzīvotājiem, ka budžetu plānojam tā, lai katru gadu kaut kas tiek katram pagastam. Esam to laimīgo pašvaldību pulkā, kuru budžets pēc reformas pieauga – aptuveni par miljonu. Pirmajā gadā naudu dalījām Kandavā. Tagad aicinām pagastu iedzīvotājus izteikt prioritārās vēlmes un vajadzības, šo sarakstu pakāpeniski īstenojam, piemēram, Matkule tā beidzot tika pie savas kapličas. Diemžēl reizēm vietējie iedzīvotāji paši nav spējīgi vienoties par svarīgāko. Domāju, ka saprātīgi ieguldījām arī jaunpienācēju pagastu novadā iestāšanās naudu. Par divsimt tūkstošiem Zantē uzcelts stadions, bet Vānē noasfaltēta iela un izveidots parks.
Kaut arī pats biju aktīvs sponsors, uzskatu, ka nedrīkst nemitīgi ar pastieptu roku lūgt atbalstu. Drīzāk vajag paskatīties uz sevi un savu tuvāko apkārti ar domu – ko tu pats vari izdarīt. Pēdējā laikā gan paši ceļamies kājās, gan saceļam pilsētu un pat visa novada ļaudis. Tā, piemēram, Vanemas parka talkās strādāja ap 80 – 90 cilvēku. Bet kā citādi? Parks taču netapa domes ļaudīm, bet pašiem iedzīvotājiem. Vairākos pagastos ievērojami augusi iedzīvotāju aktivitāte, jūtams, ka viņi grib veidot savu vidi un dzīvi. Ja pats savu sētu nekopsi, tev nekā arī nebūs.
Kā atzinību domes darbam uzskatu, piemēram, šāgada novada svētkus, kuros gājienam izdevās sapulcēt divus trīs tūkstošus vietējo. Par sava darba mērītāju jeb indikatoru uzskatu pensionārus, jo viņi Latvijā ir sabiedrības aktīvākā daļa. Ik mēnesi cenšos ierasties pensionāru biedrības sapulcē. Ja tur mani nerāj, uzskatu, ka viss kārtībā.
– Vai varat nosaukt katra pagasta “odziņu”, kas to raksturo?
– Cēre asociējas ar grants karjeru. Matkulē diemžēl vairs necep agrāk slaveno maizi, bet tur joprojām ir Buses pilskalns. Vāne turpmāk asociēsies ar jauno Vanemas parku, kā arī ar slaveno kazas sieru, ko darina bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Birznieki”. Zantes pagastā ir spēcīgas zemnieku saimniecības un Kurzemes cietokšņa muzejs, kur savākta unikāla ekspozīcija par Otrā pasaules kara notikumiem. Ja uz Ilgvara Bruča muzeju vestu labs ceļš un tūrisma speciālisti palīdzētu izstrādāt mārketinga plānu, tūristi te spietot spietotu. Zemītē mums ir īpaša skola, kas atrodas skaisti sakoptā muižas ēkā, un skolas direktore Daiga Puga ir īsti piemērota savam postenim. Kandavas pagastā atrodas Valdeķi un novadā lielākais kultūras nams, kurā joprojām nezūd ballēšanās tradīcijas. Uz dažām esmu aizgājis, sieva allaž priecājas par iespēju izdejoties.
Sapņu novads
– Par kādu Kandavas novadu jūs sapņojat?
– Par tādu, kas pilns ar tūristiem, un tādu, kura iedzīvotāji ir apmierināti un lepojas ar vietu, kurā dzīvo. Vēlos, lai Kandava, sevišķi tās vecpilsēta, būtu skaista, ar sakārtotām ielām un ceļiem. Vecpilsētas ieliņas gribētos pārveidot atbilstoši vecpilsētai, nomainot asfaltu pret bruģi. Kandavā pašlaik top jauns parks, ko nosaucām par Promenādi. Pilsētu izveidot skaistu jau var viegli, pat bez naudas. Kā? Rokas taču ir! Diemžēl ceļi prasa lielus līdzekļus. Īpaši daudz problēmu šajā ziņā ir Kandavas pilsētā, kas atrodas kalnā. Ja ziemā kādu dienu neizvedam sniegu, pilsētā nevar iebraukt. Nedrīkstam kā citur sniegu nostumt malā un gaidīt, līdz pavasarī nokusīs. Ir jāatjauno Ceļu fonds, lai pašvaldībām būtu brīvākas rokas ceļu remontam! Uzskatu, ka, novadus veidojot, tika izjaukts arī sabiedriskā transporta maršrutu tīkls. Senāk tie bija pieskaņoti centriem, tagad, centriem mainoties, satiksme nav pārskaņota. Ļaudis novada centrā nereti var nokļūt tikai, braucot ar lielu līkumu. Uz Kandavu vēl ne visur ved asfalts, kaut gan kārtīgi uzturēti grants ceļi nebūt nav sliktākais risinājums.
– Ja kandavnieki gribēs, lai jūs turpināt īstenot šos sapņus, vai viņiem pirms nākamajām vēlēšanām jānāk jūs pierunāt?
– Laiks rādīs. Ja būtu jāizlemj rīt, atgrieztos biznesā.
Pēcvārda vietā. Saruna ar Kandavas novada domes priekšsēdētāju Rolandu Bāreni bija pati īsākā “Loga” ciemošanās ilgajā pieredzē, jo ilga tikai vienu stundu. Laikam biznesa vides pieredze iemāca domāt un runāt lakoniski, bet piepildīti.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017