Rīga 18°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Sestdiena, 2024. gada 18. maijs 08:46
Vārda dienas: Ēriks, Inese, Inesis
Uz žurnāla “Logs” jautājumiem atbild LPS priekšsēdis ANDRIS JAUNSLEINIS
– Tāpat kā visiem mūsu numura varoņiem – 119 pašvaldību vadītājiem – pirmais jautājums tāds pats: ko Andris Jaunsleinis darīja LPS dibināšanas laikā?
– Pašvaldību savienības veidošanas laikā biju Liepājas pilsētas domes priekšsēdētāja Imanta Vismina vietnieks. Piedalījos gan sapulcē “Daugavas” stadionā, gan LPS dibināšanas kongresā, kaut arī sākumā mūsu, kurzemnieku, attiecības ar rīcības grupu bija mazliet jocīgas. Jūs jau zināt, kādi ir kurzemnieki. Tikšanās laikā Grobiņā radās izjūta, ka rīcības grupa atbraukusi mums “mācīt dzīvot”. Visai skarbi norādījām, ka paši to labāk zinām. Iespējams, pēc tam rīcībnieki uzskatīja, ka uz mūsu līdzdalību savienībā nav ko cerēt, taču pēc tikšanās Grobiņā mēs tieši otrādi – pieņēmām lēmumu iestāties Pašvaldību savienībā, jo sapratām, ka Latvijā nepieciešama organizācija, kas aizstāvētu pašvaldību intereses. Vēstures fakti liecina, ka Liepāja bija pirmā LPS biedre no lielajām pilsētām.
Sākumposmā LPS izdzīvot un noturēties palīdzēja tieši lielo pilsētu nauda – kādu gan biedru maksu deviņdesmito gadu sākumā spēja iemaksāt nelielie pagasti! Sākumā LPS bija istabiņa Tautas frontes mītnē, bez maksas, jo nebija naudas, lai samaksātu par īri. Vēl 1993. gadā, kad sāku vadīt savienību, mums piederēja tikai viens telefons, bet telpas un mēbeles bija Tautas frontes īpašums. Sākumposmā aktīvisti darbojās sabiedriskā kārtā, LPS bija tikai viens koordinators un grāmatvede. Cilvēki brauca šurp brīvajā laikā, paši izstrādāja viedokļus un dokumentus.
– Vai aizvadītajos astoņpadsmit gados priekšsēža amatā pieļautas arī kādas kļūdas, kurās būtu gatavs atzīties? Vai kaut ko darītu citādi?
– Noteikti esmu, bet atbildēt uzreiz neņemos. Tik ilgu laiku bez kļūdām nevar nostrādāt! Tomēr, paraugoties atpakaļ, mani mierina apziņa, ka stratēģiskas kļūdas neesmu pieļāvis. Par visu, ko šajos divdesmit gados sasniegusi Pašvaldību savienība, paldies jāsaka pašvaldību vadītājiem. Un tikai. Pēc katrām vēlēšanām daļa gan nomainās, taču arī nākamie priekšsēdētāji atbalstījuši LPS – gan maksājot biedru naudas, gan piedaloties pasākumos, gan pieņemot lēmumus un aizstāvot viedokļus. Tam, ka es un mana komanda strādājam pēc labākās sirdsapziņas, ir otršķirīga nozīme, ja mums aiz muguras nebūtu pašvaldību cilvēku un viņu tālredzības, nepieļaujot organizācijas sašķelšanos. Kad pirms desmit gadiem izveidojās Latvijas Lielo pilsētu asociācija, daudzi uzskatīja, daļa pat cerēja, ka savienība vājināsies, taču tā – gluži otrādi – kļuva tikai stiprāka. Un arī tas nebija mans nopelns, bet lielo pilsētu vadītāju gudrība – spēja redzēt lietas plašāk, nekā tas šķiet pirmajā acu uzmetienā, atmest savas individuālās vēlmes un ziedot tās kopējai lietai. Protams, daudzos jautājumos viņu viedoklis bija, ir un būs atšķirīgs no savienības mazāko pašvaldību vēlmēm, bet tas nav nekas slikts. Kopā mēs esam spēks, ar kuru valstī rēķinās, sadalījušies mēs nebūsim nekas.
Paldies Jānim Bunkšam, kurš jau sākumā palīdzēja likumdošanā iestrādāt normu par organizāciju, kura pārstāv ne mazāk par pusi pašvaldību. Pirmajos gados jau vēl visi nebija LPS biedri, bija jābraukā, jāskaidro, jāpierunā.
Pašvaldību savienības pamatprincips allaž bijis – atklāti izrunāt visus jautājumus, nekad neesam centušies iekšpusē apkarot citādi domājošos. Vienkārši tas nav, taču domāju, ka tieši tāpēc LPS biedri turpina mums uzticēties.
– Pēc novadu izveidošanas strauji saruka LPS biedru skaits – vairāk par sešsimt pašvaldību vietā tagad ir 119. Kā tas izmainījis vai ietekmējis darbu?
– Kļuvis vieglāk kontaktēties, jo, piecreiz samazinoties biedru skaitam, radusies iespēja ar katru kontaktēties personiski. Citādi pārmaiņas neizjūtu.
Pašreizējiem vadītājiem, īpaši daudziem novadu priekšsēdētājiem gan iekritis pie varas būt ļoti grūtā periodā – smagā ekonomiskā krīze un novadu reforma vienlaikus. Es to salīdzinātu ar 1989. – 1994. gadu. Paies viss sasaukuma laiks, kamēr spēsim novērst reformas negatīvās sekas. Struktūras pārveidošana un citi novada sākumposma uzdevumi nav ātri izdarāms darbs. Parasti tik vērienīgai reformai pienāktos papildlīdzekļi, mums sanāca otrādi – resursus pat samazināja, jo to vienkārši nebija. Te arī izpaudās vadītāju gudrība un tālredzība – tikt galā arī ar samazinātiem resursiem un, par spīti krīzei, nodrošināt stabilitāti valstī.
– Viens no smagākajiem posmiem LPS darbībā parasti ir laiks pirms budžeta pieņemšanas, kad notiek sīksta cīkstēšanās par nodokļu sadales procentiem. Ko, vērtējot šāgada sarunu rezultātu no dažādiem aspektiem, teiktu LPS priekšsēdis, ko domes deputāts un ko vienkārši iedzīvotājs?
– Šīs bija vienas no smagākajām sarunām, kaut arī LPS vēsturē ir divi gadījumi, kad Pašvaldību savienības Dome nobalsoja par to, ka protokolu neparakstīsim. Šogad sarunām pirmoreiz LPS vēsturē tika veltītas trīs Domes sēdes, no kurām divas bija ārkārtas. Rezultāts, kā vienmēr, ir kompromiss, bet ar kompromisu nekad nevar būt apmierināta neviena puse – ja viena sarunu vedēju puse būtu apmierināta, tas nozīmētu, ka otra cieš.
Pavērtējot finanšu resursus, domāju, ka tie nākamgad spēs nodrošināt stabilitāti pašvaldību finanšu sektorā. 98 procentu garantija naudas izteiksmē ir plus vienpadsmit miljoni latu, salīdzinot ar šā gada plānoto izpildi. Protams, tikai gadam beidzoties, uzzināsim reālos skaitļus, tomēr solītie 98 procenti rada drošības izjūtu, plānojot pašvaldības budžetu. Nekustamā īpašuma nodoklis, kuru nosaka pašas pašvaldības, ievērojot 25 procentu robežu, ir ieplānots izlīdzināšanā. Protams, vienmēr var gribēt labāku rezultātu, taču situācijā, kādā mēs bijām, tas bija maksimāli iespējamais iznākums. Un atkal jāsaka paldies pašvaldību vadītājiem, kas atbrauca uz Domes ārkārtas sēdēm, definēja savu pozīciju, piedalījās diskusijās, aizstāvēja pašu viedokli. Lielākās bažas par Ceļu fondu, kur rezultāts ir kritisks, jo nodrošina finansējumu tikai pusgadam. Vasarā nāksies meklēt risinājumu nākamajai ziemai. Cerēsim, ka šoziem sniega nebūs vai tā būs maz.
– 119 pašvaldību vadītājiem lūdzām izteikt novēlējumu Pašvaldību savienībai. Kāds būtu LPS priekšsēža novēlējums 119 biedriem?
– Domāju, ka LPS vadītājs var vēlēties vienīgi to, lai mūsu biedri ticētu, ka mums kopā izdosies atrisināt jebkuru problēmu. Lai pašvaldību vadītāji piedalās notikumos un procesos, lai nebaidās arī turpmāk atklāti paust savu neapmierinātību un iebildes! Tam ir būtiska nozīme, īpaši tik sarežģītos apstākļos, kad vienlaikus sajaucas politiskās intereses, dažādu lielumu pašvaldību intereses, reģionālās intereses, kur ietilpst gan mentalitāte, gan ekonomikas un dzīves līmeņa atšķirības, gan vēl daudz nenosauktu sīkumu. Panākumus var gūt tikai atklātā sarunā, kopīgi meklējot to, kas mums ir galvenais.
Pieņemot lēmumu, jācenšas redzēt valsti kopumā, tāpēc LPS statūtos iestrādātas veto tiesības arī maniem vietniekiem – apturēt lēmumu gadījumā, ja tas aizskar kādas pašvaldību grupas intereses. Lielākoties mums izdevies vienoties, dažos gadījumos gan esam virzījuši tālāk divus atšķirīgus viedokļus. Tā nav traģēdija, tāpēc nevajag krist panikā, jo dzīvē jau nav un nevar būt vienīgās patiesības. Vienīgais pareizais viedoklis ir nosacīts, un dzīvē var sanākt tā, ka vienīgais pareizais viedoklis izrādās kļūdains. Nav jākaunas paust divus viedokļus, ja to prasa situācija. Piecdesmit gadus mēs dzīvojām valstī, kur eksistēja vienīgais pareizais viedoklis – tas, par laimi, aizgāja 90. gadu sākumā. Tagad valda viedokļu un uzskatu daudzveidība.
– LPS biedru novēlējumos vairākkārt atgādināts vēl nepaveiktais – Eiropas Vietējo pašvaldību hartas punkta par brīvu pieeju kapitāla tirgum ratificēšana.
– Tas nav vienīgais nepaveiktais uzdevums. Vēl līdz šim nav izdevies Satversmē nostiprināt pašvaldību principus. Kaut arī, valstij dibinoties, Latvijā bija pagasti un pilsētas, to principi nevarēja būt ietverti Satversmē, jo Eiropā pašvaldību sistēma nostiprinājās un veidojās tikai pēc Otrā pasaules kara. Līdz tam visur dominēja valsts, bet pašvaldības bija ļoti vārgas. Pašvaldību sistēma nostiprinājās kā viens no pamatelementiem, lai izvairītos no trešā pasaules kara. Kādā veidā? Stiprinot pašvaldības un veicinot cilvēku savstarpējo saskarsmi, uzskatīja, ka šādus iedzīvotājus tik viegli nevarēs izprovocēt karot citam pret citu – tik vienkārša filozofija bija visam apakšā. Ceram, ka mums izdosies pašvaldību jautājumu iestrādāt Satversmē. Droši vien tas nav nekas ārkārtējs, jo tik nozīmīgu dokumentu kā Satversmi nevar mainīt dažu dienu, mēnešu un pat gadu laikā.
Eiropas Pašvaldību hartu esam ratificējuši, un tā uzdod sargāt pašvaldības kā publiskās pārvaldes sastāvdaļu. Harta saskaņā ar likumdošanu ir augstāks dokuments par Satversmi, tomēr būtu loģiski, ja šis moments tiktu izdalīts arī Satversmē. Kāpēc tas nav izdevies līdz šim? Iespējams, ka Saeimas deputātiem, lai cik atšķirīgi būtu sasaukumi, ir nedaudz bail no pašvaldībām, to lemtspējas un rīcībspējas. Argumentus un aizbildinājumus, lai mazinātu pašvaldību lomu, jau varēs atrast vienmēr. Domāju, ka, attīstoties ekonomikai, agri vai vēlu atrisināsim arī jautājumu par brīvu pieeju kapitāla tirgum un pašvaldību principiem Satversmē. Toties varam būt gandarīti, ka izdevās atcelt 81. pantu par iespēju Ministru kabinetam steidzamības kārtā pieņemt likumus parlamenta brīvdienās, kas bieži radīja daudz bīstamāku situāciju.
Neatkarību mēs atguvām decentralizācijas apstākļos. Diemžēl, nostiprinoties centrālajai varai, arvien pieauga centralizācijas tendences. Tās valstī uzaudzēja milzīgu birokrātisko aparātu, nobremzējot valsts un sabiedrības attīstību. Beidzot atklāti jāpasaka, ka centralizācija ir laba īstermiņā, arī krīzes pārvarēšanas laikā, bet tā nespēs nodrošināt attīstību ilgtermiņā. Attīstību var nodrošināt tikai decentralizācija, kad daudzi cilvēki būs iesaistīti valsts attīstībā, kad katrs varēs nākt ar savu iniciatīvu.
– Ierēdņi pret to var iebilst, aizbildinoties ar iespēju radīt daudzas mazas “caristes”.
– Kāds tad ir mūsu mērķis? Mēs negribam veidot iekšēji neatkarīgas valstiņas. Mērķim jāsaistās ar iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanu, lai katras teritorijas ļaudis justos kā Eiropas līmenim atbilstoši pilsoņi. To var sasniegt tikai ar decentralizāciju, pēc iespējas ļaujot pašiem cilvēkiem pieņemt sev vēlamus un vajadzīgus lēmumus. Šādas pieejas veiksmi pārliecinoši pierādīja deviņdesmitie gadi, kad padomju likumdošana bija atcelta, bet jaunā birokrātija vēl nebija izveidota. Lai kāds nosauc tos “drausmīgi kļūdainos lēmumus”, kurus tolaik pieņēma pašvaldību deputāti! Viņus ievēlēja 1989. gadā, daudziem nebija nekādas nomenklatūras vai partijas darba pieredzes, tomēr līdz 1994. gadam viņi strādāja un, manuprāt, pieņēma pareizus un atbildīgus lēmumus. Dzīves pieredze man diktē simtprocentīgu pārliecību par to, ka cilvēkiem ir jādod iespēja pašiem pieņemt lēmumus un pašiem atbildēt par tiem. Taču es nedomāju vienpusējas tiesības – pieņemt lēmumu. Tos jāprot skaidrot, pamatot. Tiesības bez pienākumiem nav nekas. Pašlaik to cenšamies ieviest sociālajā jomā, uzticot daudz lielākus pienākumus un tiesības tiem, kuri reāli strādā šajā sfērā.
Salīdzināsim divus gadījumus, kad lēmumu pieņem viens cilvēks vai desmit! Pirmajā gadījumā viss notiks desmitreiz lēnāk, turklāt kļūdaināk, jo viņš nezinās vietējos apstākļus. Visur decentralizācija agri vai vēlu guvusi virsroku pār centralizāciju! Klasisks piemērs ir amerikāņu plāns – pēc Otrā pasaules kara sadalīt Vāciju daudzās zemēs, lai tā nekad vairs nebūtu stipra un vienota. Un kas notika? Ekonomiskā attīstība decentralizētajā Vācijā bija daudzkārt straujāka nekā pie centralizētas sistēmas. Protams, vienlaikus nepieciešama publiski pieejama informācija un kontroles iespējas.
LPS kongresā izskanēja prasība mainīt Eiropas līdzekļu sadales principus, par trešdaļu no tiem ļaujot lemt pašvaldībām un to iedzīvotājiem. Šo rezolūciju Domes sēdēs jau ir atbalstījušas gandrīz visas pašvaldības. Savu viedokli bijām izklāstījuši iepriekšējās Saeimas frakcijās. Diemžēl, Saeimas deputātu sastāvam nomainoties, sarunas un pārliecināšana būs jāsāk no jauna. Nogaidīt nācās arī tāpēc, ka prioritāte bija budžeta pieņemšana.
– Vai pēc divdesmit gadiem Latvijas Pašvaldību savienība vēl būs?
– Domāju, ka būs, turklāt vēl stiprāka un profesionālāka, jo tās tiesības būs nostiprinātas Satversmē. Latvijas publiskajā pārvaldē pašvaldībām arvien bijusi nozīmīga loma.
Neatkarības atjaunošanas smagumu faktiski iznesa pašvaldības uz saviem pleciem. Vispirms ar Tautas frontes palīdzību vinnējām pašvaldību vēlēšanas, un tas mums nodrošināja uzvaru Augstākās padomes vēlēšanās. Tagad daudziem tas piemirsies, bet pēc uzvaras Augstākās padomes vēlēšanās reālā vara valstī piederēja pašvaldībām, kas bija lojālas jaunajām idejām un veidoja jauno valsti. Pašvaldības palīdzēja izveidot daudzas valsts institūcijas, piemēram, muitu, zemessardzi, robežsardzi, visus valsts dienestus un to reģionālās struktūras. Lēmumus gan pieņēma Rīgā, bet reāli uz vietām darba iespējas tām nodrošināja pašvaldības – deva telpas, ieteica cilvēkus, atbalstīja finansiāli. Godmaņa valdības laikā, kāpjot maizes cenām un trūkstot degvielai, ik dienas notika selektora apspriedes, lai noskaidrotu situāciju uz vietām – to varēja zināt un izjust tikai un vienīgi vietējās varas pārstāvji.
– 119 pašvaldību vadītāju pulks ir ļoti raibs – tajā ir gan vecbiedri, kas pašvaldības vada visus neatkarības gadus, gan pavisam jauni puiši. Ne jau tieši viņi, taču nereti dzirdēts, kā jaunie burkšķ par vecākās paaudzes stagnātiskumu un jaunu ideju bremzēšanu. Kā tas sadzīvo LPS daudzveidībā?
– Domāju, ka Pašvaldību savienības darbā paaudžu atšķirības nāk tikai par labu. Vecbiedriem ir lielāka pieredze dažādās situācijās, jaunajiem – liels entuziasms. Vecuma struktūra mums ir ļoti dažāda, bet tas ir normāli un pat labi, jo nodrošina attīstību kopumā. Visiem kopā kaut kas sanāk.
Pašvaldības darbs ir ļoti interesants un izaicinājumu pilns, to nekur nevar iemācīties. Labi būtu, ja valsts pārvaldē un parlamentā nemaz nedrīkstētu nonākt cilvēki bez pašvaldību darba pieredzes. Tas uzlabotu publiskās pārvaldes kvalitāti, bet šai virzībai jābūt politisko partiju un sabiedrisko organizāciju iekšpusē. Cilvēkiem ar šādu pieredzi ir vieglāk strādāt, tāpēc Eiropā bez šīs pieredzes nevar nonākt lielajā politikā. Protams, atjaunotās valsts pirmsākumos mums daudz kas notika atšķirīgi no citām zemēm. Tā, piemēram, ārlietu resorā sākumā strādāja visdažādāko profesiju pārstāvji, jo nevienam nevarēja būt diplomātiskā darba pieredzes. Tagad pagājuši divdesmit gadu, pamazām varētu veidoties normāla pēctecības ķēdīte. Taču te visu noteiks partiju attīstība. Iemācīties jau var visu, vienīgi mācību periodā zaudējam attīstības tempu.
– Vai, attinot laika kamolu par astoņpadsmit gadiem, vēlreiz piekristu kļūt par LPS priekšsēdi?
– Laikam piekristu. Šajā amatā ir jāmīl cilvēki, ar kuriem tu strādā. Tādai pašai attieksmei jābūt pret visiem pašvaldību cilvēkiem. Vēlētā amatā būtu grūti strādāt formāli noteiktā darba rāmjos un ievērot noteiktas darba stundas.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017