Rīga 17°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 2m/s
Piektdiena, 2024. gada 17. maijs 08:12
Vārda dienas: Dailis, Herberts, Umberts
Iemeslu tam, kādēļ žurnāla Latvijas vērotāju brigāde martā nokļuva Pļaviņās (un ne tikai tur, bet arī citā Piedaugavas novadā – Skrīveros, kur notika Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas izbraukuma sanāksme), bija gana daudz: peltās un atkal augšāmceltās Sieviešu dienas mēnesis vedināja pašvaldību vadītāju pulkā noteikti izraudzīties kādu cilvēces daiļākās daļas pārstāvi. Un ja vēl abos novados pie teikšanas ir Guntas, kam 28. martā vārdības, nešaubīgi izlēmām uz vāka iemūžināt abas Daugavas krastu saimnieces – Pļaviņu novada domes priekšsēdētāju Guntu Žildi un amata māsu no Skrīveru novada – Guntu Lisenko. Kā jau taupīgi saimniekojošām kaimiņienēm klājas, LPS pasākumos nereti abas ierodas, apvienojušās vienā auto. Spilgti atmiņā LPS kongress Mārupē, kad abas daugavmalietes atbrauca pavēlu, skaļi smiedamās par “divām blondīnēm”, kas vispirms aizmaldījušās uz lidostu. Ja reiz pieminēts auto, tad īstā reize atgādināt, ka Guntu apceļojumos piedalījās arī trešā vārdamāsa – žurnāla komandas profesionālā “stūressieva” (amatu apvienošanas kārtībā arī galvenā redaktore) Gunta Klismeta.
Plūdu novads
Pļaviņas mūs vilināja (gan bez ziņkāres piešprices) arī ar mūžīgajiem pavasara plūdu draudiem. 7. martā, kad viesojāmies novadā, Daugavas tālumā vīdēja vien neliels vižņu sablīvējums, vietējie sprieda, ka plūdu nedienas šopavasar pilsētu varētu neskart. Varbūt. Likteņupes sievišķīgi kaprīzo dabu prognozēt grūti, toties “turēt roku uz pulsa” var ikviens pļavinietis, jo mājaslapas augšstūrī ir uzraksts “Informācija par faktisko stāvokli upēs un ūdenstilpēs”, kas aizved LVĢM attiecīgajā sadaļā (varbūt tāpēc jau rīta agrumā lapā ir daudz ciemiņu). Plūdiem tuvojoties, “Latvenergo” solījis uzstādīt divas videonovērošanas kameras.
Novada centra – Pļaviņu pilsētas – novietojums ir diezgan neparasts – septiņu kilometru garo pašauro zemes strēli katrs no savas puses kā sprostā tur dzelzceļš un Daugava. Īstenībā jau draudus slēpj abi – upes neprognozējamība un vilcieni, ieskaitot garumgarus prečinieku sastāvus, kas diendienā klaudzina turpat gar daudzu iedzīvotāju žogiem. Lielu nedienu saistībā ar dzelzceļu, par laimi, neesot bijis (drošības labad pie galda tomēr pieklaudzinu). Sensāciju kārotājiem var likties dīvaini, ka vietējiem attieksme pret plūdiem daudz neatšķiras no citviet dzīvojošo attieksmes pret, piemēram, krusu vai negaisu. Pļaviņu apkārtnes ļaudīm plūdi sen vairs nav nekāda ārkārtas situācija – sirdsmieru dod pieredze, ka tie ir īslaicīgi. Toties ar plūdiem saistās tāda kā atmoda, agrīnās tūrisma sezonas sākums, kas, protams, priecina vietējos uzņēmējus, kaut arī ceļotāju dzinulis lielākoties ir ziņkāre – skatīt ledus sablīvējumus, būt tuvumā spridzināšanas brīdī. Pērn pašvaldība jau izmēģināja un par labu pretlīdzekli atzina kūdras izkaisīšanu. Ja pavasaris atnāk lēni, kā tas rādās arī šogad, kūdra ir labs kausētājs. Lidmašīnu kaisīšanai nodrošina valsts, kūdra jāgādā pašiem. Civilās aizsardzības komisijas sēdēs gan nācies uzklausīt arī citus ieteikumus. Ledus zāģēšanu pļavinieši vēl saprot, bet doma par dūņu kaisīšanu uz ledus, ja tās jāsūknē no ledū iekaltās upes dzīlēm, liekas sarežģīta. Vecais dambis celts 1998. gadā un savu mūžu kalpojis godam, šogad īstenos tā rekonstrukcijas projektu. Dambis nebūs tik augsts kā kaimiņiem Jēkabpilī, tāpēc neaizsegs skatu uz Daugavu. Te paredzēts ierīkot izgaismotu un bruģētu gājēju promenādi un veloceliņu.
Ar plūdiem netieši saistās veco ļaužu un invalīdu pansionāts “Pļaviņas”, kas iekārtots agrākās slimnīcas mājā Daugavas krastā – bezgala skaistā, taču plūdu apdraudētā vietā. Gunta Žilde atceras sīvo cīkstēšanos laikā, kad iekšlietu ministrs bija Ivars Godmanis. Plūdiem tuvojoties, likts pansionāta iemītniekus pārcelt uz drošāku vietu. Vecie ļaudis bijuši kategoriski pret, jo visu mūžu vadījuši plūdu tuvumā, tāpēc zina, ka augstais līmenis upē ir tikai dažas stundas. Protams, pilnībā izplānota iespēja vajadzības gadījumā visus pārvest uz Aizkraukles slimnīcu. Turklāt iemītnieki ir drošībā, jo viņiem atvēlēts otrais un trešais stāvs. Kā tur nokļūt tiem, kam katrs solis prasa piepūli? Direktore Ingrīda Caune lepni nodemonstrē ēkas ārpusē iekārtoto liftu. Veco ļaužu drošības un labklājības sardzē diendienā stāv arī policija un neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests nama pirmajā stāvā. Bet I. Caune piekodina uzsvērt, ka novada dome piešķīrusi 20 tūkstošus latu pansionāta trešā stāva telpu remontam.
Sirsniņas novads
Stāvot pie Pļaviņu novada kartes, domes priekšsēdētāja Gunta Žilde mudina minēt, kādu figūru kontūra atgādina. Puķīti? Nē, vajagot skatīties ne tik “taisnvirzienīgi”! Mjā, papūloties arī mēs saskatām sirsniņu, kas tiešām atrodas Latvijas vidusdaļā. Novietojuma dēļ gan Pļaviņas var tikt piepulcētas teju visiem Latvijas senajiem novadiem – paši jūtas piederīgi Vidzemei, pavisam netālu sākas Latgale, bet pašlaik novads piedalīts Zemgales plānošanas reģionam. Tā aktīvā un ieinteresētā darbība pļaviniešus apmierina; īpaši vērtīga esot regulārā ciemošanās citam pie cita, kur allaž rodas kāda ideja tālākam darbam, tomēr vidzemnieku izjūta paliekot.
Pļaviņu novads radās atbilstoši RAPLM zīmētās kartes iecerei. Bijis gan variants veidot novadu visa Aizkraukles rajona mērogā (Gunta Žilde atzīst, ka varētu jau arī tā), otra iespēja – pievienoties Koknesei – viņus neesot apmierinājusi, taču esošais novads esot gana labs, loģisks un kompakts. Novada ģerbonī saglabāts ģeogrāfiskais simbols – Daugavas un Aiviekstes satece, vienīgi pilsētas ģerboņa seno mūri jaunajā atpazīstamības zīmē aizstāj trīs anemones – trīs pievienotie pagasti. Pļaviņu pilsētai piepulcējies Aiviekstes, Klintaines un Vietalvas pagasts, taču pagastu pārvaldes ir tikai divas – kāda jēga to likumpaklausīgi veidot Aiviekstes pagastā, kas atrodas tepat pilsētas pievārtē, mūžam bijis saistīts ar Pļaviņu infrastruktūru un iedzīvotājiem parocīgi savus jautājumus kārtot centrā? Oficiāla pārvaldnieka amata novadā nav, atbildīgā persona par pagastu pārvaldēm ir izpilddirektors Aivars Bardovskis. Pagastu dzīvi uzrauga un koordinē to bijušie vadītāji: priekšsēdētājas pirmais vietnieks Ainārs Arnītis – Klintainē, bet vietnieks Jānis Caune – Vietalvā. Darba kabinets viņiem ir Pļaviņās, bet pagastos – pieņemšanas laiki. Jānim nereti parocīgāk ir uzturēties Vietalvā. Pa dižceļu jau 20 kilometri tāds nieka stiepiens būtu, taču tāpat kā citos novados pļaviniešiem neatlaidīgi nākas “augšām” atgādināt par pirmsreformas solījumu, ka visus bijušos pagastus ar novada centru savienos asfaltēti ceļi. Te tev nu bija!
Pļaviņu novada domes spēku samērus izteiksmīgi demonstrē kopfoto interneta vietnē – no 15 deputātiem tikai divas daiļā dzimuma pārstāves. Vai sievieti pie teikšanas palaiduši tāpēc, lai nepārmestu eiropeiski ieteiktā dzimumu līdztiesības principa ignorēšanu? “Tas jau vēl daudz. Iepriekšējā sasaukumā pirms reformas Pļaviņu pilsētas domē biju vienīgā. Domē jau ir tāpat kā ģimenē, kur vīri bieži vien ļauj sievām to prieku uzskatīt sevi par galvenajām, kaut patiesībā ir otrādi. Mani ievēlēja par lielo priekšnieci, sākumskolas skolotāju Ilonu Lazdu – par Sociālo lietu, izglītības, kultūras un sporta komitejas vadītāju, tagad kungi var uzraudzīt, vai gana labi strādājam,” sievišķīgi un šķelmīgi smaidot, komentē Gunta Žilde, tomēr atgādina, ka pavisam pretējs spēku samērs ir darbinieku vidū, jo gandrīz visas pašvaldības iestādes “stūrē” sievietes. Tādā kolektīvā esot patīkami gan strādāt, gan atpūsties.
Citmalniekam ievērības cienīgs varētu likties raibais partiju “deķis” – pa četriem Tautas partijas un LPP/LC pārstāvjiem, divi no Pilsoniskās savienības, bet piecām partijām domē ir viena deputāta vieta – “Saskaņas centram”, LSDSP, “Jaunajam laikam”, “Visu Latvijai” un ZZS. Guntas Žildes teiktajam, ka pie viņiem tam neesot itin nekādas nozīmes, noticēt liek Jāņa Caunes vaicājums blakussēdošajam Aināram Arnītim: “Paga, tu biji no Tautas partijas?” Bet priekšsēdētāja paskaidro: “Viņi tiešām īsti vairs nezina, jo partejiskums pazuda jau pašā sākumā. Ja rodas problēma, tad “puses” sadalās attieksmē pret tās risinājumu, nevis pēc partijas piederības. Es pat brīnos, kā esam “tik tālu nodzīvojušies”– bez opozīcijas. Pilsētas domē gan bija izteikta opozīcija. Tad jau nav, kad strādāt, ja nemitīgi dala un pārdala krēslus! Vienreiz esam sadalījuši, un gana.” Jānis Caune liek tā arī uzrakstīt, ka priekšniece šo jautājumu prasmīgi nostādījusi. Kas zina, varbūt sava nozīme te novada “galvas” pedagoģes profesijai, kas tomēr māca strādāt ar visiem bērniem neatkarīgi no tā, vai viņš gudrs vai slinks, paklausīgs vai delveris.
Gunta Žilde uzsver citu šā sasaukuma īpatnību – deputātu vidū ir daudz bijušo priekšsēdētāju, seši vai septiņi kādreiz ieņēmuši pašvaldības vadītāja amatu. Viņa te nesaskata “nerealizētu ambīciju problēmu”, bet tieši otrādi – ieguvumu, jo viņi iepazinuši pašvaldības darbu un izprot tā sarežģītību. Nenākas mācīt un skaidrot, ko nozīmē, piemēram, sagatavot kādu jautājumu. Sēdēs nedzird striktu: tas ir slikti, tas nekam neder, te rosina diskutēt un izvērtēt. Iepriekš, dzīvojot pilsētas domes opozīcijas gaisotnē, bieži jau noraidījums skanēja tikai principa pēc. Kopš novada izveides likvidēta visa “papīru būšana”, pārejot tikai un vienīgi uz dokumentu elektronisko apriti. “Mūsu priekšsēdētāja iet līdzi laikmeta garam – to uzrakstiet! Un uzrāviens, ko esam spējuši pēdējos gados, lielā mērā ir Guntas rosināts un uzjundīts,” piekodina Jānis Caune.
Aiviekstes, Klintaines un Vietalvas pagasti iedzīvotāju skaita ziņā bijuši līdzīgi – nedaudz zem tūkstoša, pilsētā skaits esot starp trim un četriem tūkstošiem, taču “gājputnu laikmetā” precīzu skaitli neviens nespētu nosaukt, pat iedzīvotāju skaitītāji ne. Sākoties krīzei, iedzīvotāju skaits ik gadu sarūk aptuveni par simtu. Neviens no apvienotajiem pagastiem nav lolojis ambiciozus plānus par patstāvīgu dzīvi, arī tas veicina saskaņu darbos.
Jānis Caune: “Vietalvas pagastam sagrozīt budžetu bija grūti, jo pašvaldības aprūpē bija Odzienas pamatskola, bērnudārzs, divi medpunkti, divas bibliotēkas. Vai pagastveču mūžīgie paļātāji, kādu Latvijā netrūkst, būtu bijuši gatavi strādāt par divsimt latiem? (Ainārs Arnītis kaimiņu situāciju raksturo kodolīgi: “Vietalva tolaik strādāja idejas vārdā!”) Izturēju diezgan ilgi – no 1994. līdz 2005. gadam, pēc ceturtās ievēlēšanas aizmuku uz kādu laiku – pacēlu balto karogu. Īstenībā jau Gunta mani pierunāja startēt atkal. Mūsu pagastam finanšu ziņā novadā ir daudz vairāk iespēju. Budžets grozās ap pavisam citiem cipariem, ir iespēja kalkulēt. Sadalām budžetu, bet naudu, kas paliek pāri, varam papildus iedot prioritātēm. Desmit divdesmit tūkstoši latu tomēr ir jūtama summa. Pagasta laikos, pat labi gribot, vairāk par pāris tūkstošiem klāt piedot nevarējām.”
Budžetu tā arī dala – lai tiktu visiem. Pirmo kopdzīves gadu pabeiguši tā, kā katrs bija iesācis, bet tagad gan liek kopā naudu un galvas, vajadzības un iespējas, lai izlemtu. Uz ciemiņu jautājumu, vai tad pietiek, priekšsēdētāja atbild kodolīgi: “Visiem pietiek tik, cik pietiek. Budžets šogad ir tuvs pērnā gada līmenim.” Prioritātes katram gadam ir savas. Iepriekš bija skolas, ko saveda kārtībā ar dažādu projektu palīdzību. Jaunu jumtu ieguva gan Mākslas, gan Mūzikas skola. Interesanti, ka Pļaviņu novadā ir tikai viena vispārizglītojošā skola, kaut arī slēgšanas sāpes vietējie nav izjutuši. Vienīgais pārveidojums izglītības struktūrā – Pļaviņu ģimnāzijai tagad ir filiāle Odzienā, kur audzēkņu skaits mazs. Kad 1994. gadā Jānis Caune stājās Vietalvas pagasta galvgalī, Odzienas pamatskolā mācījās 154 bērni, nu vairs tikai 44. Toties šo skoliņu savdabīgi atbalsta pati priekšsēdētāja, jo Gunta Žilde divreiz nedēļā brauc mācīt astotajai klasei latviešu valodu. Mācot deviņus skolēnus, rodas pavisam cita pieredze nekā ģimnāzijas klasēs ar 25 audzēkņiem. J. Caune gan joko, ka priekšniece brauc pārbaudīt, kas notiek Vietalvas pusē. Tālu no patiesības šī atziņa nav, jo bieži iznāk mašīnā uzņemt kādu vietējo brauktgribētāju – tautas balss bez piepūles saklausāma, pie reizes ziemā var izvērtēt, cik kārtīgi iztīrīti ceļi.
Arī Pļaviņu ģimnāzijas audzēkņu skaits sarūk, tomēr domes priekšsēdētājas raksturojumu “viena no informāciju tehnoloģiju ziņā modernākajām skolām” direktors (arī deputāts) Vladimirs Samohins asprātīgi palabo: “Vārdus “viena no” izlaižam.” To, ka skolu “stūrē” informātikas skolotājs, apliecina piecu veidu interaktīvās tāfeles kabinetos, “dokumentu kameras”, balsošanas pultis un dažādi mūsdienu brīnumi, kas maz saprotami vecākiem un vecvecākiem, bet šķiet ierasta ikdiena audzēkņiem. Skolēni pārliecinoši startē olimpiādēs, tomēr īpaši spožu nākotni prognozē ķīmijas entuziasta skolotāja Māra Siliņa audzēknim Elvim Rubīnam. Viņa zināšanas atbilst pat pasaules olimpiādes līmenim. Katra stāva foajē novietoti ekrāni, kur, piemēram, žetonu vakarā drīz pēc svinīgās daļas fotoattēlos visi var paskatīties uz sevi “no malas”. Maldīgi domāt, ka pļaviniešu jaunā audze pilnībā iegrimusi mācībās. Skolotājs Jānis Eiduks uzsvēra, ka slido un slēpo daudzās skolās, bet pie viņiem slido un slēpo visi, turklāt inventāru neviens nestiepj no mājām! Ziemā pie skolas uzlieta plaša slidotava.
Novada veiksmes stāsts, ko var piepulcēt gan izglītības, gan kultūras jomai, ir Pļaviņu Mākslas skola. Tās aizmetņi meklējami mākslas klasē, kas bija izveidota pie Pļaviņu mūzikas skolas, bet, pieaugot interesei, pašvaldība izlēma veidot atsevišķu skolu. Un nekļūdījās! Tā dibināta tikai 2005. gadā, un pat Džemma Skulme bijusi pārsteigta, cik augstu līmeni īsā laikā spēj sasniegt mazpilsētas bērni. Uzņēmīgā direktore Iveta Ušacka radusi iespēju darboties ārpus standartrāmjiem – izmantojot projektu iespējas, iegādāta, piemēram, prāva keramikas krāsns, skolā ir iespējas apgleznot zīdu un tamlīdzīgi. Patlaban skolā mācās gandrīz 90 jauno mākslinieku, bet vakaros turp dodas pieaugušie mākslas entuziasti. Vienu eļļas gleznu radījusi arī Gunta Žilde.
Vietalvas pagastā iedzīvotāju kašķis savukārt sanācis starp kultūru un sportu – vai apvienošanās naudu ziedot jaunai sporta zālei vai kultūras nama atjaunošanai? Vajadzīgi būtu abi, taču šoreiz vadījušies pēc tīri saimnieciska aprēķina: sporta zāle atrodas blakus skolai, tātad – kopēja infrastruktūra un darbinieki. Gunta Žilde precizē, ka jauno ēku sauc “Sporta zāle – kultūras centrs”. Tas vis nav mākslīgs piekabinājums – zālei ir īpaša pārvietojamā skatuve. Un lētās uzturēšanas izmaksas apliecina lēmuma pareizību, jo kultūras centrs diezin vai spētu “pavilkt” vēl pārdesmit tūkstošu latu apsaimniekošanas izmaksas.
Klintainē par “apvienošanās sāpēm”, kas neko sāpīgas nebija, atgādina jaunuzceltā estrāde, ielu apgaismojums Rīteros, pagasta pārvaldes jaunais jumts pamanāms katram Daugavpils šosejas braucējam. Uz šīs ēkas skaisti izremontēto zāli no Pļaviņām pārcelta novada tradīciju zāle. Novadā reizi gadā godina pārus, kas kopā sagaidījuši zelta un dimanta kāzas, maijā ap Ģimenes dienu līdzīgi godi ir novada jaundzimušajiem. Šogad dome lems par īpašu piedzimšanas pabalstu. Pēdējos gados dzimstība turējusies nemainīgā līmenī – ap trīsdesmit mazuļu. Nesen dzimtsarakstu nodaļas vadītāja teikusi, ka sveikšanai vajadzēs vairāk līdzekļu, tātad – dzimstība pieaugusi. (Jānis Caune uzsprēgā, atgādinot, ka pērn taču vētru dēļ biežāk nekā citus gadus ļaudis palikuši bez elektrības, tāpēc iznākums esot likumsakarīgs.)
Pļaviņās apvienošanās nauda ļāvusi beidzot asfaltēt Raiņa ielu, par ko vietējie sapņojuši jau kopš piecdesmitajiem sešdesmitajiem gadiem, kad Pļaviņu pilsētu jau divreiz vadījusi G. Žilde – Guntas vīramāte Gunija Žilde. Visam ielas garumam gan nepietika, tomēr daudz lielāka sāpe saistās ar Pļaviņu galveno – Daugavas ielu, kas aizvijas cauri visai pilsētai septiņu kilometru garumā, pašlaik no tiem normāli saremontēti labi ja pāris kilometru, tāpēc par ceļiem te gandrīz vai rūgtāka saruna nekā par palu iespējamību. “Cīnāmies visos veidos un visās iestādēs, bet tranzītielas statusu tai nepiešķir tāpēc vien, ka pilsētai ir arī apvedceļš. Šī ir vienīgā joma, kur mūsu projektus met atpakaļ, tā vietā iesaka ierīkot maksas ceļu. Tas savukārt nestu zaudējumus mūsu uzņēmējiem, sevišķi tiem, kuru peļņa atkarīga no caurbraucējiem. Senāk Pļaviņu pilsētai ceļu uzturēšanai gadā bija 130 tūkstoši latu, tagad visam novadam – 52 tūkstoši! Vai kāds ir pavērojis braucamrīku demonstrāciju piektdienu vakaros virzienā no Rīgas un svētdienu vakaros pretējā virzienā? Ap desmit – divpadsmit tūkstošiem automašīnu, ielai grūti pāriet! Īstākais tranzītceļš, taču sekas jālikvidē pašvaldībai. Arī smagais transports, kam likums aizliedz braukt cauri Pļaviņām, nereti to dara naktīs, šoferu brālībai citam citu informējot, ka policijas nav. Ar skaitļiem un faktiem cenšamies pierādīt, ka mūsu satiksmes drošības uzlabošanas projekts būtu atbalstāms, bet nekā. Mēs, lūk, esot sadomājuši ielu arī noasfaltēt! Bet kā gan citādi drošību uzlabosim?” sūrojas Gunta Žilde.
Projektu novads
Te nu ir īstais brīdis pievērsties pašvaldību “Eiropas Savienības laikmeta dzīves” lielākajai iespējai – projektiem. Priekšsēdētāja atzīst, ka līdz 2006. gadam Pļaviņu pilsētā projekti bija īsta neskartā zeme. Nebija arī tāda speciālista. Visi šķietami baidījās no iedzīvotāju nosodījuma, ja domē algotu jaunus darbiniekus. Ilggadējais izpilddirektors A. Bardovskis atceras kuriozu: ap 2000. gadu projektu ūdenssaimniecības sakārtošanai faktiski uzrakstījis pats Pļaviņu domes priekšsēdētājs Helmuts Banders, tagad viņš, strādājot būvniecībā, to arī realizē.
Nezinātājam būtu grūti uzminēt, ka plānu, ekonomikas un attīstības speciāliste Ludmila Lencberga ir galvenā (vēl nesen – vienīgā) projektu ģenerētāja. Tagad Eiropas projekta ietvaros pieņemta vēl otra darbiniece – projektu vadītāja Ilze Kļaviņa. Pierasts, ka projektu meitenes ir jauniņas, pozitīvi ambiciozas, pārpilnas pašapziņas par savu nozīmīgo ieguldījumu pašvaldības attīstībā. Ludmilas tēls drīzāk atgādina kādu no Šukšina filmu varonēm – klusinātu, mazliet kautrīgu. Ludmila ir krieviete, dzimusi Sibīrijā, bet astoņu gadu vecumā kopā ar ģimeni pārcēlusies uz Pļaviņām. Kaut arī ar akcentu, speciāliste runā bagātā latviešu valodā. Kad pirms pieciem gadiem sākusi strādāt, neko īsti par šo mūsdienīgo sfēru nav zinājusi. Pirmajā projektā apgūtie padsmit tūkstoši šķiet tīrais nieks, jo kopš novada izveides Ludmila “ģenerējusi” 28 projektus par septiņiem miljoniem. To, ka projektu uzrāviens sev līdzi likumsakarīgi vedis arī uzrāvienu novada dzīvē, uzsvēra arī priekšsēdētājas vietnieki. Pašlaik aizņemti tikai desmit procenti kredītportfeļa, tāpēc līdzfinansējuma dēļ ierobežojumu jaunām idejām nav. Līdz reformai Pļaviņu pilsētai tas tuvojās 13 procentiem. Vēl viena apvienošanās priekšrocība!
“Projekti ir un paliek komandas darbs. Ja cilvēkam šis darbs patīk un viņš to dara ar aizrautību, prieks skatīties,” tā Gunta Žilde. “Mēs ar Ilzi viena otru papildinām,” atzīst Ludmila. Jaunajai kolēģei tuvāka ir izglītība un kultūra, viņa labi pārzina svešvalodas, turpretim Ludmilas “stihija” ir smagie infrastruktūras projekti. Naudas ziņā vērtīgākie, protams, ir ūdenssaimniecības projekti, jo zemē sarakti aptuveni četri miljoni (Vietalvas un Klintaines pagastā šie darbi jau bija paveikti pirms apvienošanās, atlika Pļaviņas un Aiviekstes pagasts). Speciālas projektu vadības izglītības viņai nebija, toties pieredze devusi daudz zināšanu. Tagad Ludmilai un izpilddirektoram klāt nācis starptautisks sertifikāts, kas atļauj apmācīt arī citus. Pirms tam pārējos domes darbiniekus nelielā projektā apmācījuši speciālisti “no malas”. Gunta cer, ka iestāžu vadītāji nu spēs gan paši radīt projektus, gan precīzi sniegt Ludmilai nepieciešamo informāciju atbilstoši projektu prasībām.
Viens no veiksmīgākajiem projektu iemiesojumiem ir senā skolas ēka, kur mājo “trīs vienā” – jauniešu iniciatīvu centrs “Ideja”, sākumskolas vecuma bērnu rotaļu un attīstības centrs “Pepija” un topošais novada muzejs. Apbrīnojama ir pietāte, ar kādu celtne atjaunota, baltais apmetums uz sarkano ķieģeļu sienu fona pat šķietami tradicionālos logus vērš neparastus. Tomēr uz vārda ticam Guntas Žildes un galvenās “idejnieces” Ināras Upenieces stāstiem, cik nepievilcīgi briesmīgas bijušas šīs telpas pirms Šveices projekta īstenošanas. Tagad katrai JIC telpai ir jauneklīgi oriģināls interjers, piemēram, “Eiropas istabā” dominē tumšzilais tonis, tapešu vietā izmantotas dažādu zemju avīzes, ko pļaviniešiem vēstniecībās sarūpēt palīdzēja “ES mājas” darbinieki. Biljarda istabā tapetes ir īsti jauniešu garā, Ināra viņiem ļauj brīvu vaļu visu darīt pēc sava prāta. Pirms diviem gadiem jaunieši izveidojuši savu nevalstisko organizāciju “Centrs”, kam sava mītne ir nama trešajā stāvā.
Būtiski, ka savu misiju JIC saista ne tikai ar brīvā laika aizpildīšanu, kam te visplašākās iespējas, bet ar jauniešu nodarbinātību un uzņēmējdarbību. Jau trešo gadu centrs organizē novada “ēnu dienu”, pēc tam apkopo jauniešu vērojumus un pārdomas, ko nodod ģimnāzijas pedagogiem, palīdzot mācības tuvināt dzīves vajadzībām. Aptaujājot uzņēmējus un iestāžu vadītājus, noskaidrots, vai viņi var/varēs piedāvāt prakses, brīvprātīgā darba vai vasaras brīvlaika darba iespējas. Informāciju publicēs mājaslapā, lai arī jaunietis Liepājā zinātu, ka te pieejamas prakses vietas, kas mūsdienu situācijā daudziem sagādā problēmas. Nesen dome apstiprinājusi brīvprātīgā darba apliecinājuma izsniegšanas kārtību. Šis pasaulē populārais darbs pamazām vēršas plašumā arī Latvijā, bet pļaviniete Gundega Grandāne bija viena no sešiem Latvijas skolēniem, kuri lielā konkurencē pērn saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas apbalvojumu par brīvprātīgo darbu. Konsultāciju kabinetā drīz regulāri viesosies karjeras konsultante.
Kaut arī atklāts pirms diviem gadiem Joku dienā, centrs “Pepija” vadītājas Tatjanas Zagorskas vadībā darbojas visnotaļ nopietni ne tikai telpās, bet brauc kopīgās izzinošās ekskursijās un nešķiras pat vasarās, kad ar pašvaldības atbalstu mazajiem rīko nometnes, kurām ir savs karogs. Tatjana un Ināra ir vietējās. Konkursos, vērtējot labākos pretendentus, pie vienāda punktu skaita priekšroka vienmēr būs novada cilvēkiem.
Muzeja telpas vēl ir pašas neapdzīvotākās, jo materiāli pagaidām glabājas Pļaviņu ģimnāzijā. Vēstures skolotāja Iveta Krastiņa ir topošā muzeja vadītāja, bet domes skatījumā nenovērtējams ir viņas projektu rakstītājas talants iedzīvotāju biedrībā “Kopsolis”. Aiz loga vērojam, ka viņu skeitparka “projektu” jau aktīvi izmanto jaunie pļavinieši, arī muzejam atspēriena nauda saņemta projektā. Reizē ar novada dzīvi aktivizējušies arī tā iedzīvotāji – dibina biedrības, sporta klubus, plāno idejas, raksta projektus, lai tās īstenotu. Ināra Upeniece gan atgādina, ka viss jau var notikt tikai tad, ja dome atbalsta, arī ar līdzfinansējumu.
JIC bija Ludmilas Lencbergas pirmais projektu “kucēns”. Nu viņas domas jau vērstas nākotnē, tomēr vienlaikus turot rūpi par atbalstīto ieceru realizāciju. To vidū arī visai prozaisks, taču ļoti svarīgs objekts – publiskā tualete pie kultūras centra, kas bijusi tiešām briesmīga. No jauna atdzims tirgus laukums, tiek siltināta ģimnāzija, Pļaviņu novads veiksmīgi iekļuvis to 24 pašvaldību pulkā, kam pirmajā kārtā atbalstīts ielu apgaismošanas modernizācijas projekts. Ar projektu idejām un jaunatrastām iespējām nākotnes startiem Ludmilai pilna galva. Atliek tikai visu celt priekšā deputātiem un novada vadībai, kam jāizlemj. Gunta Žilde: “Ludmilas panākumu pamatā ir tas, ka viņa necenšas izlikties pārgudra. Gatavojot projektus, viņa allaž piedalās semināros, piezvana, lai noskaidrotu jautājumus, izrunājas. Ludmila precīzi pārzina prasības, tāpēc mums ar projektiem veicas. Par Daugavas ielu jau cits stāsts, kam maz sakara ar viņas prasmēm.” Ja nekas cits nelīdzēs, Ludmila apliecina gatavību šim projektam meklēt dievpalīgu un mācītāja svētību.
Pļaviņu novada deputāti un darbinieki, bet Ludmila jo sevišķi gaida Eiropas Savienības nākamo plānošanas periodu un cer, ka izdosies īstenot pērngad LPS kongresā pieņemto rezolūciju, ko gada laikā atbalstījuši gandrīz visi tās biedri – par tiesībām katrai pašvaldībai kopā ar iedzīvotājiem izlemt savas prioritātes un vajadzības. “Citādi pamet visiem kādu kaulu kā suņiem, visi metas virsū – pat nedomājot, vai to mums vajag,” sūrojas projektu pārzinātāja. Bet daudzās vēl Ludmilas sapņu vīzijās auklētās idejas vārdā neminēsim, lai nenoskaustu veiksmi.
Izplānota, izdiskutēta un pieņemta ir Pļaviņu novada attīstības programma. Pamatakcents tajā likts uz uzņēmējdarbības attīstību. Lai rosinātu jaunus uzņēmējus, saistošie noteikumi paredz nodokļu atvieglojumus vairākām uzņēmēju kategorijām – tiem, kuru juridiskā adrese ir Pļaviņu novada administratīvajā teritorijā, jaunizveidotiem komersantiem, kas nodarbina Pļaviņu novada pašvaldības teritorijā deklarētas personas, uzņēmējiem, kuri ieguldījuši naudu Pļaviņu novada pašvaldībai piederošu infrastruktūras objektu izbūvē, labiekārtošanā un attīstībā. Spītējot krīzei, rodas arī jauni uzņēmumi, lielākoties gan nelieli – celtniecības, remontu, galdniecības un pakalpojumu firmas. Rūpnieciskā zona veiksmīgi iekārtojusies atstatus no pilsētas, un te vēl gana daudz vietas jaunpienācējiem. Novadā ir vairāki karjeri, kaut šobrīd tiem neklājas viegli. Ainārs Arnītis neslēpj, ka neesot viegli iespiesties pašmāju visai sarežģītām saitēm caurvītajā uzņēmējdarbības vidē, pat ar tik prozaisku mantu kā granti. Tomēr cerības saistās tieši ar šo derīgo izrakteni, jo top otrs sliežu ceļš no Skrīveriem līdz Krustpilij, drīzumā sāksies Maskavas lielceļa jaunā posma būvdarbi.
Pļaviņās nav gāzesvada, tas kavē ienākt lieliem investoriem. 2000. gada pētījumā par siltumapgādes iespējām nākotnē “Latvijas Gāze” atzinusi, ka pārāk mazā patēriņa dēļ pļavinieši neesot izdevīgi klienti. Varbūt tālaika saimnieki neprata būt gana uzstājīgi, jo attālums no gāzes vada ir nieka 2,4 kilometri. Pirms izpilddirektora amatā aizvadītās četrgades Aivars Bardovskis četrus gadus vadīja Pļaviņu komunālo saimniecību, tāpēc zina stāstīt, cik sarežģīti organizēt apkuri pilsētā, kur vairākstāvu apbūve ir abos galos. Nākas izmantot divas katlumājas. Ja pa vidu neatrastos privātais sektors, iztiktu ar vienu. Nedrīkst visu svērt un salīdzināt ar citiem, jo katrai Latvijas vietai ir sava un tikai sava specifika. Tā ietekmē arī apkuri. Pļaviņu pilsētai apkure ar šķeldu sanāk lētāk, protams, vēl lētāka ir malkas apkure Vietalvā. Arī domes mājā, izņemot priekšsēdētājas kabinetu, omulīgo siltumu nodrošina malkas krāsnis.
Tūrisma novads
Novada lielākais trumpis? Tam vajadzētu būt tūrismam, jo, novada teritorijā esošos pilskalnus vien skaitot, ar vienas rokas pirkstiem nepietiek. To vidū arī Latvijā lielākais un varenākais pilskalns – Oliņkalns. Senas baznīcas un vēsturiskas akmens zīmes, Rīteru muiža un Stukmaņu muiža, kuras cerīgā atjaunotne gan pašlaik apsīkusi. Toties neogotikas pērle Odzienas pils nesen sākusi atdzimt, jaunie īpašnieki jau apjumuši un sakārtojuši palīgēkas. Varbūt kādreiz ar Eiropas Savienības atbalstu SOS signālus vairs neraidīs arī dižās pils aklās logu ailas.
Pašvaldība izlēmusi lieki netērēt pūliņus, bet veidot Tūrisma informācijas centru, sadarbojoties ar privāto uzņēmēju, kam jau bija veiksmīgas iestrādes. Tas atrodas blakus vienam no Pļaviņu novada atpazīstamākajiem zīmoliem – “Liepkalnu” maizes ceptuvei, kurai garām pabrauc retais. Vasarā tepat var iekāpt lepnajā vikingu kuģī, bet ziemā izvizināties kamanās. TIC jaukā namiņa lejasstāva stendos ir plašs tūrisma informācijas klāsts par tuvām un attālām vietām, tūrisma sezonā to nākas cītīgi papildināt. Tepat var nopirkt dažādus suvenīrus, bet augšstāvā iespējams skatīt senus apkārtnes fotoattēlus.
Šovasar novadā svinēs Pļaviņu astoņdesmitpiecgadi, taču šim notikumam veltīti pasākumi svētku kalendārā ieplānoti gandrīz katru mēnesi visa gada garumā. Svinības kulminēs nedēļā “No Jāņiem līdz Pēteriem”, kad Pļaviņu senajā šūpulī Bebrulejā viesus pulcēs Rīgas ielas svētki, sekos svētku diena Gostiņos “Pilsēta ar septiņiem nosaukumiem”, gados jaunajiem ļaudīm ko brīnīties, bet vecajiem iedzīvotājiem atmiņu rosināšanai plānota izstāde “Daugava pirms appludināšanas” un citi notikumi.
Kultūras jomu Gunta Žilde uzskata par vienu no sakārtotākajām novadā. Citādi jau nevar būt, ja pati aizrautīgi dejo gan vidējās paaudzes deju kolektīvā “Vidupe”, gan līnijdejas. Kaut arī priekšsēdētājas sapņos nākotnē te būs zaļojošs tūrisma novads, kur visi brauc atpūsties, tomēr novads pārsteidz ar sportošanas iespējām, kam laiku nesaprotamā kārtā atrod arī galvenā amatpersona. “Es tāda aktīva...” atsmej priekšsēdētāja. Reizi nedēļā viņa apmeklē Pļaviņu jauno trenažieru zāli, kur aktīvas dzīves tīkotājiem sarūpēts tik daudz rīku, ka pat saskaitīt grūti. Iepriekš pļaviniešiem nācies braukt pie kaimiņiem uz Klintaines pagastmājā iekārtoto zāli, daži gan ierasto ceļu veic vēl tagad. Daudzi deputāti aktīvi sporto – ir futbolists, volejbolists, svarcēlājs, riteņbraucējs, slēpotāji.
Slēpotāju novads
Īpašs stāsts gan novada, gan Guntas Žildes dzīvē saistās ar slēpošanu. Guntas dzimtajā pusē Alūksnes rajona Liepnā ziemas sports bija pašsaprotams. Bijusi doma mācīties Fizkultūras institūtā, tomēr mamma mudinājusi apgūt kārtīgu profesiju. Slēpot sanāca, arī studējot Universitātes filologos. Slēpotāju nometnē Pļaviņās Gunta iepazinusies ar savu vīru, pēcāk nomainot arī dzīvesvietu – pret tikpat slēpošanai derīgu vidi. Distanču slēpotāji labi pazīst “Jauju” trasi, netālu atrodas biatlona un slēpošanas trase “Jankas”, kur skolotājs Jānis Eiduks trenē biatlonistus. Viņa prasmīgā instrukcija žurnāla Guntai ļāva trāpīt mērķī ar pirmo šāvienu. Tomēr īpašais “bonuss” visiem apkārtnes iedzīvotājiem ir apgaismotā slēpošanas trase, ko iespējams izmantot arī pēc darbdienas.
Latvija nav kalniem bagāta zeme, toties Pļaviņu novadā to netrūkst. Lauku tūrisma atpūtas un sporta kompleksa “Mežezers” vārds bija slavens vēl padomju gados. Latvijas ziemu neprognozējamībā viegli neklājas arī tagadējiem īpašniekiem, tomēr reizi gadā viņi sava dižā kalna nobraucienu trases Pļaviņu novada iedzīvotājiem piedāvā bez maksas. Šogad – tieši žurnāla ciemošanās dienā, tāpēc pievakarē te plānoja atgriezties arī Gunta Žilde. Varot arī mums aizdot slēpes, kādas tik gribot – gan distanču, gan kalnu aktivitātēm. Bet mums metās baisi, pat no pakājes vērojot, kā asu izjūtu cienītāji traucas no lielākās nogāzes, sauktas par Melno kalnu. Toties priekšsēdētāja atzinīgi novērtēja: “Malači mūsējie, daudzi sabraukuši!” Lieli un mazi.
Guntu novads
Pļaviņu novadu esat gana labi iepazinuši Ojāra Martinsona attēlos un domes vadītāju un speciālistu stāstos. Pēc senā apļa principa izskaņā varam atgriezties pie ievada vēstījuma – par sievieti vadītāju, mammu un nu jau arī sajūsmas pilnu vecmāmiņu Guntu Žildi. Pirms prombraukšanas Jānis Caune man lūdza: “Uzrakstiet par mūsu priekšsēdētāju kaut ko “ļoti foršu”. Pa šiem gadiem nevienu sliktu vārdu nevaru par viņu teikt, cilvēks īstajā vietā ar tāāādu potenciālu! Viņa saprot “štelles”, nevis pļāpā par visām tēmām. Arī iedzīvotāji to sākuši novērtēt, jo attīstības uzrāviens ir varens. Ja kāds sūkstās, ka novadā nekas nenotiek, lai atraujas vienreiz no televizora vai datora! Gunta gan saka, ka vairs nekandidēs, bet klusē kā partizāns, kad tincinām par nākotnes plāniem.” Vai Guntas ir noslēpumainas?
“Mammai esmu vienīgais un vēlīnais bērns, pati nupat nosvinēju 45 gadu jubileju, bet viņai aprīlī būs 85 – tāpat kā manām Pļaviņām! Vecāki esot domājuši par vairākiem vārdiem – Ārija man nepatiktu, ar Unu es būtu apmierināta, bet Gunta man ļoti patīk. Un patika jau bērnībā, kad tiku saukta par Guntiņu un Uguntiņu. Vārds man asociējas ar liesmu, uguni, siltumu. Man paveicās, jo gan skolā, gan augstskolā biju vienīgā Gunta. Toties tagad liekas, ka Pļaviņas ir īsta Guntu pilsēta. Manā dzimšanas dienā, kur piedalījās arī Skrīveru Gunta, bijām četras vārdamāsas. Kad mēģinu analizēt, kaut kas kopējs ir visām – aktīvas, atraktīvas. Varbūt pats vārds īpašnieci pieskaņo tam, kas vārdā iekodēts.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017