Diemžēl tikai iztēlē varam uzburt vīziju, kā Pļaviņu Gunta Žilde pie “Liepkalnu” maizes ceptuves iekāpj lepnajā vikingu laivā un pa Daugavu atvizinās ciemos pie amata un vārda māsas – Skrīveru novada domes priekšsēdētājas GUNTAS LISENKO. Ja nebūtu spēkstacijas, ziemā varētu pat ar ragavām atbraukt – gluži tāpat kā pirmo un vienīgo reizi mūžā pāri aizsalušajai Daugavai kamanās izvizināta pati skrīveriete, jo pasaulē nākusi Jaunjelgavas slimnīcā. Arī Guntai Lisenko vārdu devuši vecāki: “Viņi esot apsvēruši vārdu Asja, bet licies, ka to būs grūti izrunāt, sevišķi ārzemniekiem. Varbūt nepatika asociācijas ar “asumu”. Uzskatu, ka vecāki bērniem ieliek īsto un pareizo vārdu. Nekad neesmu domājusi, ka vajadzētu to mainīt. Skolā biju vienīgā, toties studiju laikā Lauksaimniecības akadēmijā 25 cilvēku grupā bijām četras Guntas!”
Pie novada robežas katru braucēju uzrunā nevis tradicionālais robežstabs, bet gan zaļi tonēts uzraksts “Andreja Upīša novads”. Vai pretrunīgi vērtētais rakstnieks, kura dzīve un labāko darbu norises vieta cieši saistīta ar Skrīveru pusi, mūsdienās šķiet pietiekami nozīmīgs dzinulis nogriezties no Daugavpils šosejas, lai līdzīgi Brīviņu Jorģim brauktu pāri straujās Dīvajas un līkumotās Maizītes pieciem tiltiņiem? Mums labskanīgāks liktos “Zaļās zemes novads”, bet Gunta Lisenko atsaka: “Mēs pašlaik vairāk domājam par Laimes lāci sava novada augšupejai.” O, arī Laimes lāča novads skanētu vareni! Izrādās, ka Skrīveru puse pie “novada” vārda tikusi jau ļoti sen, kad vidusskolā strādājis fizikas skolotājs, aizrautīgs apkārtnes entuziasts Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiras ordeņa kavalieris Leonīds Antons. 1981. gadā viņa vadībā absolventi izveidojuši pirmo dabas taku – 1050 metru garo Dīvajas taku. Arī nākamajos gados absolventi turpinājuši veidot takas, maršrutos iekļaujot Skrīveru gleznainās vietas un kultūrvēstures objektus. Tolaik arī radies “Andreja Upīša novads”.
Toties novadu reformas peripetijas te beidzās šķietami nesāpīgi, vārdu “pagasts” aizstājot ar “novadu”. Lai gan par nesāpīgu grūti saukt 200 tūkstošu latu iztrūkumu budžetā. Vienpatņiem šo naudu joprojām tikai sola. Varbūt viss būtu beidzies citādi, esot jau “ķepiņas nolaiduši”, jo sākotnējais variants par Krapes un Jumpravas pievienošanu kaimiņiem nav paticis, kaut arī krapēnieši laiku laikos bijuši cieši saistīti ar Skrīveru apkārtnes infrastruktūru. Tad aktualizējusies ideja par vienotu novadu Aizkraukles rajona robežās. Gunta Lisenko saka paldies Latvijas Pagastu apvienības toreizējam līderim Gunāram Laicānam, kurš mudinājis tik viegli vis nepadoties. Un kādēļ padoties, ja Skrīveru pagasta rādītāji atbilda reformas prasībām? Iedzīvotāju skaits pārsniedza četrus tūkstošus, centrā – divus tūkstošus, iedzīvotāju blīvums 10,5 tūkstošu hektāru teritorijā bija pietiekami liels. Deputāti strikti atteikušies balsot atkārtoti pēc toreizējās Reģionālās ministrijas prasības, reiz jau esot savu piekrišanu patstāvīgai saimniekošanai devuši, un punkts.
Pēc Skrīveru vidusskolas un Jelgavas akadēmijas beigšanas Gunta Lisenko sākusi strādāt kolhozā “Aizkraukle” dažādos amatos un darbos. Kad 1991. gadā piedzimusi jaunākā meitiņa, aizgājusi no kolhoza un izveidojusi privātfirmu, kas nodarbojusies ar tirdzniecību. Gunta ir ļoti bagāta mamma – trīs meitas un dēls, vecākā nupat beigusi neklātienes studijas RISEBA, mazmeitai drīz būs 11 gadu. 1997. gadā pirmoreiz kļuvusi par Skrīveru pagasta padomes deputāti. Kad 2006. gada beigās toreizējais pagasta priekšnieks Pēteris Jansons gatavojies pāriet par direktoru sociālās aprūpes centrā “Ziedugravas”, viņš mudinājis vietnieci Guntu Lisenko uzņemties viņa pienākumus. Kopš 2007. gada līdz pat šim brīdim palikusi spēkā vadoņu “rokāde”, jo Pēteris Jansons joprojām ir deputāts un priekšsēdētājas vietnieks.
Priekšsēdētājas kabineta stūrī aug lekns un pamatīgi sazarots “naudas koks”. Senāk esot bijis diezgan nīkulīgs, laikam vēl apdomājies, taču reizē ar novadu tiešām saņēmies. Tad jau laikam Laimes lācis kaut kur tepat vien staigā. “Man pašai cilvēciski nepatīk konkurence, kas brīžam iezogas kaimiņu starpā, sevišķi saistībā ar projektiem. Kāda konkurence? Skola jāizremontē visiem, normāli braucams ceļš arī katram nepieciešams. Tāpēc mūsu novads bez ierunām atbalsta domu par līdztiesīgu naudas sadali visām pašvaldībām. Neesam diži lieli, milzu summas mums nesanāktu, tik un tā – kaut vai gadā saņemtu 400 tūkstošus latu no Eiropas fondiem – tā būtu nauda ārpus partijām, lobijiem un citām pusslepenām būšanām. Godīga nauda. Mēs paši izlemtu, kur to ieguldīt vispirms. Tagad, līdzko uzdzirdam par kādu projektu, grābjam ciet, bez simtprocentīgas pārliecības par to, ka tas ir mums bezgala nepieciešami.”
Novada domes 13 deputāti, izrādās, sēdēm pulcējas tepat, priekšsēdētājas kabinetā, jo lielākas telpas 1926. gadā celtajā ēkā ar brīnišķīgo “Karlsona namiņu” uz jumta nemaz neesot. Mājā sadzīvo visi speciālisti, tikai Sociālajam dienestam ir atsevišķas telpas. Līdz reformai novadā nebija sava izpilddirektora. Tagad grūti iedomāties, kā iztiktu bez Aigara Orupa prasmes un tehniskā prāta, piemēram, lielā ūdenssaimniecības projekta gaitā. Visiem darbiem naudas nepietika, žēl, ka pašvaldībās līdz diviem tūkstošiem iedzīvotāju Eiropas līdzekļi paliks pāri, bet skrīveriešiem jāgaida. Par to, ka ūdensapgāde vēl nav atrisināta pilnībā, liecina objekts, ko pašvaldība uzskatīja par vitāli nepieciešamu, tāpēc ņēma kredītu un ieguldīja to... stacijas tualetes mājiņā (katrs zina, cik nepievilcīgu ainu iztēlē uzbur šo iestāžu pieminēšana vien). Skrīveros blakus sliedēm tapusi “daudzfunkcionāla iestāde” – miniatūrs sadzīves pašpakalpojumu kombināts. Te var ne tikai kārtot pamatvajadzības, bet arī izmantot dušu, veļas mazgājamo mašīnu un žāvētāju. Ne gluži par velti, tomēr daudziem šis izskatīgais namiņš palīdz risināt ūdensapgādes klapatas. Turklāt celtnes gaišdzeltenā tonalitāte vedina to uztvert vienotā apbūves kompleksā ar stacijas tuvumā esošās vidusskolas renovētajām ēkām.
Kaut arī novada teritorija palikusi nemainīga, deputātu sastāvs jūtami atšķiras no līdzšinējiem. Ieskatoties CVK arhīvā, nākas secināt, ka pārāk vienoti Skrīveru puses ļaudis nav bijuši, kaut arī pašvaldībām līdz pieciem tūkstošiem iedzīvotāju pietika ar vēlētāju apvienībām, nevis partijām. “Mēs Skrīveriem”, “Skrīveri – mūsu novads”, “Vienoti Skrīveriem”, “Skrīveri šodien un rīt”, “Savējie”. Mjā, apvienību skaits gan neliecina par nosaukumos iekodēto skrīveriešu vienotību novada labā. Pārliecinoši līderi ar deviņām deputātu vietām gan ir “Mēs Skrīveriem”, tomēr jaunajā domē ir tikai daži pieredzējušie deputāti: jau minētais Pēteris Jansons, Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš, ģimenes ārste Aija Skudra, Skrīveru mūzikas un mākslas skolas direktore Iveta Biķerniece. Gunta Lisenko atzīst: “Protams, ilgi darbojoties, jau draud zināma iesūnošana, mainīties var un vajag, tomēr sākumā likās, ka daļa jauno sev līdzi atnesuši sabiedrībā izplatīto attieksmi pret pašvaldībniekiem kā rāvīgiem izsaimniekotājiem. Reizēm arī iedzīvotāji kurn, ka mums esot pilna māja darbinieku. Ūja, kur nu vēl mazāk! Pērn saaicināju kopā atjaunotās Latvijas pirmos deputātus atcerēties notikumus pirms divdesmit gadiem. Vai zināt, cik Skrīveros viņu bija atmodas sākumā? Trīsdesmit!
Kas mazā novadā būtu ko dalīt? Senāk vietējiem bija ierasts strikti nošķirt, piemēram, pašvaldības rīkotos pasākumus un kultūras centra organizētos. Varbūt tas radās tāpēc, ka padomju laikā Skrīveros bija vairāki centri: Zemkopības institūta ciems; reiz slavenā, bet nupat jauno saimnieku rokās atdzimt gatavā “Klidziņa” uz Daugavpils šosejas ar pārtikas kombinātu; izmēģinājumu saimniecības “gals” pāri dzelzceļam. Pamazām liekas, ka izdevies mainīt šo savrupību, jo visi taču ir “mūsu pasākumi”. Varbūt nošķirtībai vairs nav objektīva pamata – pārtikas kombināts ir slēgts, institūta atlikušie darbinieki vairs aizņem tikai pusi ēkas, saimniecība sadalīta pajās, kaut cik ķepurojas tās mantiniece – Skrīveru sēklkopības sabiedrība. Uzskatu, ka visas lietas un problēmas var un vajag izrunāt, bet šā sasaukuma pirmajos mēnešos reizēm gan nepatika dažu kolēģu uzbrūkošais tonis. Bija izjūta, ka mērķis jau sākotnēji nav vis atrisināt samezglojumu, bet nojaukt to. Ieviesām kārtību, ka jautājumi iepriekš jāiesniedz elektroniski vai rakstveidā. Par ko rodas domstarpības? Samērā grūti vienoties par budžetu, jo daļa uzskata, ka aizņemties naudu nevajag, jāiztiek bez kredītiem. Tā taču ir situācijas neizpratne, jo Eiropas projektiem vajag ne tikai līdzfinansējumu vien. Kad projektā iztērēto naudu atgūstam, daļu kredīta var nosegt. Mūsu divu miljonu budžets ļautu tikai sēdēt uz krāsns, neko nedarot. Jau tā, salīdzinot ar citām pašvaldībām, projektu jomā bijām diezgan atpalikuši.”
Skrīveriem ilgi nebija sava ģerboņa, to apstiprināja Pētera Jansona laikā, tagad novadam nācies izmainīt tikai lejasmalas kontūru. Divas āboliņlapas atrodas katra savā pusē spalvai, kas varētu simbolizēt gan Skrīveru vārda sakni – senlaiku skrīvera darbarīku, gan saistīties ar rakstniecību un zinātniskiem pētījumiem. Izrādās, ka mikroliegumā pie Ašķeres gravas mitinās Latvijas faunas retums un Skrīveru lepnums – lielais susuris, pat svētkus reizēm kuplina novadam atbilstoši tēli – Skrīveris un Susuris. Bez viņiem jau nepaies arī Skrīveru dubultjubileju gads: pirms 435 gadiem šo vietu sāka saukt par Skrīveriem, bet par pilsētu tā kļuva pirms 130 gadiem. Senāk svinējuši jūnija vidū, bet latviešiem pirmsjāņu laiks ir gana steidzīgs, tādēļ izvēlējušies galvenos godus rīkot ap Pēterdienu. Tomēr jubilejas zīmoloti pasākumi ieplānoti katram mēnesim.
Skrīveru pusē ir daudz dziedošo tradīciju. Vieni no populārākajiem ir sadziedāšanās svētki “Lai sasaucamies, lai dziedam”. Jauši vai nejauši, bet svinamgada ievadpasākums noritēja “acītes” simbolikā – 21. janvārī centra zālē sadziedājās 121 dalībnieks no 21 kolektīva! Aprīlī jau trešo gadu sadziedāsies skrīveriešu “dziedošās ģimenes”. Vairāki no Skrīveru jubilejas gada pasākumiem saistīsies arī ar novadnieka Andreja Upīša vārdu. Viņa memoriālmuzejā 29. jūnijā notiks svētku sarīkojums, kurā vietējie un ciemiņi brīvdabas seansā noskatīsies un atcerēsies populāro televīzijas filmu “Aktrise Ragārēs”, ko pirms desmit gadiem Skrīveru apkārtnē veidoja režisore Daina Dumpe. Kopā ar viņu ieradīsies arī Uldis Dumpis, kurš Nacionālā teātra izrādē tēloja Brīviņu saimnieku.
Par godu 130–gadei vietējie īpaši sarosījušies. Atsaucība bijusi gan domes izsludinātajam Skrīveru jubilejas gada logo konkursam, gan aicinājumam dalīties ar citiem savā bagātībā – senos dokumentos, fotoattēlos, piemiņas zīmēs un lietās. Novadam sava muzeja pagaidām nav, par savējo viņi gan uzskata Andreja Upīša memoriālo muzeju, taču nākotnes attīstības plāns tādas krātuves izveidi saredz bijušās nabagmājas ēkā, ko, protams, nāktos renovēt. Tur veidotu amatu māju ar latvisko tradīciju ievirzi. Te varētu izvietot materiālus, ko tagad cītīgi gādā novadnieki.
Skrīveru kultūras centra vadītāja Baiba Dronka, kura koordinē visu šo kūsājošo kultūras saimniecību, allaž gādā arī par augstas klases viesmāksliniekiem. 18. novembra svinībās tos finansē dome, tāpēc zāle allaž ir pārpildīta. 2010. gadā savējiem uzdāvinājuši koncertu “Mazu brīdi pirms”, pērn skrīveriešus priecējusi Māra Zālīte un Zigfrīds Muktupāvels koncertstāstā “Pacel acis”. Kultūras centrs sen būtu pelnījis renovāciju, diemžēl tam nepieciešamas daudzas kapitālas pārbūves un liela nauda. Tomēr vietējie labprāt vēro arī savējo priekšnesumus. Amatierteātrim šis ir jau 15. darba gads, bet režisors Juris Kalvišķis, kurš reiz piekritis palīdzēt pagaidām, nesen secinājis: “Nekas nav noturīgāks par “pagaidām”!” Skrīveru vārdam gadu gados skanēt likuši pašdarbnieki: jauktais koris “Dīvaja”, sieviešu koris “Baltābele”, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Dzēse”, Eiropas deju kopa “Aiva”, sieviešu vokālais ansamblis “Akcents” un citi kolektīvi. Kultūras centra darba grafiks ļauj secināt, ka te kopā pulcējas arī Argentīnas tango entuziasti, akrobātikas un senioru vingrošanas fani, gleznotāji un pinēji. (Senāk priekšsēdētāja labprāt iegriezusies arī gleznošanas studijā, kuras vadītāja Vēsma Vītola reizi nedēļā brauc no Rīgas, šogad esot noslinkojusi, taču tekstila studiju gan cenšas apmeklēt).
Tekstila studijas stāstam nepieciešams paskaidrojums. Par spīti krīzes laikmeta aizceļotājiem, daudzi tuvāk vai tālāk aizceļojušie vietējie atgriežas. Ja arī ne uz palikšanu, tad brauc uz savu dzimto pusi ne tikai atpūsties senču mājās, bet dot savu artavu novada dzīves pilnveidošanā. Viena no tiem ir tekstilmākslas studijas vadītāja Baiba Vaivare, kura bieži ciemojas ģimenes bioloģiskajā saimniecībā. Viņa pieteikusies gan vadīt tekstilmākslas studiju, gan cītīgi domā, kā palīdzēt 130 gadu jubilejai kļūt par neaizmirstamu notikumu. Marta beigās Skrīveru kultūras centrā atklās mākslinieces darbu izstādi “Ceļojums”.
Guntas Lisenko kabinetā uz skapja pamanījām kādu patiešām monumentālu kausu, kāds piedienētu Stenlija kausam hokejā vai pasaules futbola čempionāta uzvarētājkomandai. Izrādās, ka tādu daudzus gadus patiešām saņem futbolisti, bet... vietēja mēroga mačos – starp Skrīveru ziemeļu un dienvidu daļām, kam robežšķirtne ir dzelzceļa līnija. Pasaulē populārākajā sporta spēlē Skrīveros sacenšas mazi un lieli kājbumbas fani. Vai jubilejas gada sporta svētkos uzvarēs Z vai D komanda, jautājums pagaidām paliek bez atbildes. 31. martā straujajā Dīvajas upē jauno sezonu, kā parasti, atklās Latvijas ūdenstūristi.
Laimes lācis? Šim tēlam pat vieta jau nolūkota – netālu no avotiņa un senās kulta vietas, kur ir Kraukļakmens. Kāds tas izskatīsies, vēl pāragri runāt. Lāči izsenis bijuši lieli saldummīļi. Skrīveros ķepainim ir piemērota vieta arī tāpēc, ka te senā Raudas kroga vietā atrodas “Skrīveru saldumi”, kur top gan populārās konfektes “Gotiņa”, gan citi našķi. Tinēju ievingrinātās rokas dienā paspēj satīt 7200 gotiņu, izpilddirektoru izbraukuma sēdes dalībniekiem bija jāsatin tūkstošreiz mazāk. Varat neticēt, taču dāmu pirksti nebūt nebija tie talantīgākie, dažu kungu kaut rīt varētu sēdināt rindā pie tinēju galda. No sirds varu ieteikt iegriezties “Skrīveru saldumu” atjaunotajā namiņā, veikalā iegādāties tradicionālās gotiņas vai jauno marcipāna produkciju, bet pats aizraujošākais – iesaistīties kādā no trim ekskursiju programmām!
Sūkstīties par bezdarbu novadā nav pamata, jo Skrīveri atrodas stratēģiski izdevīgā vietā – itin viegli var nokļūt uz darbu Aizkrauklē, Ogrē un Rīgā (nieka 72 km). Rītos daudzi atstāj automašīnas pie stacijas, bet tālāk dodas ar vilcienu. Rodas jauni uzņēmumi, arī ar ārzemju kapitālu. Domē nāk ļaudis prasīt apbūves gabalus. Zemniekus novadā priekšsēdētāja gan vērtē kā diezgan piesardzīgus, jo lielu saimniecību te nav. Tomēr krīze piespiedusi ļaudis sākt rosīties un domāt, ko varu es pats. Rodas nelieli uzņēmumi, piemēram, salons – radošā darbnīca “Vācelīte”, kuras saimnieci Latvijā pazīst kā dziedošās Agates Albekeites (šova “Mazo dziesmas Latvijai” dalībnieces) mammu Danuti Podvinsku. Vēl lielāks prieks par nevalstiskajām organizācijām. Pensionāru biedrība bijusi aktīva vienmēr, taču viņi nav pieraduši “dzīvot projektos”. Jaunizveidotās apvienības prasmīgi tiek galā ar naudas piesaisti.
Mazos novados katram jāprot viss, tāpēc atsevišķa “projektu cilvēka” te nav, vajadzības gadījumā algojot speciālistu. Gunta Lisenko vērtē: “Faktiski mums ir izdevies izcīnīt projektus visur, kur vien atbilstoši novada mērogam un specifikai esam drīkstējuši ielīst. Gan pašvaldība, gan vidusskola, gan biedrības.” Jāņa Purapuķes ielā parādījies gājēju un veloceliņš, bruģēts gājēju celiņš izbūvēts vienā no Skrīveru galvenās – Daugavas – ielas posmiem. Ar dažādiem sarežģījumiem, tomēr izcīnītas tiesības uzlabot ielu apgaismojumu. Tā kā Daugavas iela daļēji skaitās valsts nozīmes ceļš, tajā projektu īstenot drīkstēs tikai ietves daļā, bet ielas apgaismošanai iztērētā summa būs neattiecināmo izmaksu kategorijā.
Senāk Skrīveru domes deputāti izlēmuši, ka gāzesvads te nav nepieciešams. Grūti vērtēt, cik tālredzīgs bijis šis lēmums. Varbūt jau toreiz viņi sprieda “zaļi”, bet pašlaik novadā viens no interesantākajiem ir Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta projekts Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas siltināšanai, kur nākotnē ūdeni sildīs saules enerģija. Saules baterijas uzstādīs arī Sociālās aprūpes centrā un abos bērnudārzos. Priekšsēdētāja atceras: “Skolas siltināšanas projektu īstenojām divās daļās. Bija tik auksti, ka riskējām ņemt kredītu un sākām renovāciju vecajā korpusā. Pēc tam veiksmīgi startējām energoefektivitātes projektā, tāpēc jauno ēku siltinājām lielākoties par Eiropas līdzekļiem. Daudzi interesenti braukuši pētīt skolas sporta zāles netipisko apkuri, kas Latvijā maz pazīstama, toties Vācijā, Čehijā un citur ļoti populāra – telpā vairs nav četrdesmit radiatoru, bet siltums staro no griestiem.” (LPIA izbraukuma sēdes dienā “Loga” pārstāves ne mazāk sajūsmināja skolas gaitenis, kur stendos izdevies sakopot visu absolventu fotogrāfijas kopš 1957. gada! Kā ābeces patiesību katrs ielāgojis – skolu beidzot, jāatstāj sava fotogrāfija.)
To, cik būtiski pat niecīgs projekts spēj ietekmēt dzīvi, pārliecinājāmies pašvaldības lielākajā bērnudārzā “Sprīdītis”. Šogad tam 30 gadu, un tieši tik ilgi to nemainīgi vada Ilga Babre. Jau grasījusies doties pensijā, bet pērn viņu iestāde iekļuvusi to 15 veiksminieku pulkā, kurus izvēlējās projekta “Nāk draugi izkrāsot bērnību!” īstenošanai. Apdares materiālu ražotājfirma “Caparol”, tirdzniecības nams “Kurši” un citi atbalstītāji Latvijā iecerēja vēl nebijušu labdarības projektu – deva nepieciešamos materiālus, lai padarītu pievilcīgākas bērnu mītnes, taču remontdarbi bija jāveic bez algota darbaspēka piesaistes – tikai darbinieku un vecāku spēkiem. Valstī ir tapušas 15 krāsainas saliņas, kur sakoptas gan iekštelpas, gan rotaļu laukumi. Protams, ka organizatoriski tik svarīgā brīdī Ilga Babre nespēja doties atpūtā. Tagad viņa kopā ar pārējiem nepacietīgi gaida saules kolektoru darbības sākumu.
Viens no vērienīgākajiem projektiem ar ES un Latvijas valsts finansējumu ir dienas aprūpes centrs, kura atklāšanas lenti paredzēts pārgriezt 18. maijā. Varbūt ēkas novietojums nav pārāk izdevīgs, klientus turp no pilsētas nāksies vest, toties būs savests kārtībā paplukušais nams šosejas malā, Skrīveru sociālās aprūpes nama “Ziedugravas” teritorijā. Kaimiņu sakoptā vide, lieliskais personāls un izcilā ēdināšana (esot labākā nekā Saeimā!) toties atrisinās citas problēmas. “Ziedugravās” grūti orientēties, jo SAC drīzāk atgādina seno laiku muižas apbūvi ar mūsdienīgu galveno korpusu un dažnedažādas formas un ietilpības namiņiem ap to. Ne miņas no “sacu” tradicionālā standarta, kur prāvā bezpersoniskā daudzstāvu “kastē” abpus taisnam gaitenim kā paklausīgi ierindnieki virknējas durvis uz necilām istabiņām. Novada agrākais priekšsēdētājs Pēteris Jansons ar prieku un lepnumu steidz izrādīt tik neparasto jaunceltni – gaišu un oriģinālu. Tādā vidē arī no ierasti paskumjiem un vientulības spiedoga apzīmogotiem vecainīšiem staro priecīga vitalitāte.
Olga un Ārijs Kunkuļi pirms diviem gadiem sākuši oficiālu kopdzīvi. Kāzās vedēji bija pansionāta darbinieki, bet fotogrāfa lomā – pats direktors, kura vaļasprieks – apturētie ziedu kompozīciju mirkļi – fotoattēlos virknējas gandrīz visos gaiteņos. Tagad ģimenei ir pat sava siltumnīca. Viss kā mājās. Nē, labāk, jo pat karote neesot pašiem jāmazgā! Kāds tur brīnums, ka “jaunlaulātie” ne reizi nav strīdējušies, jo ķīviņus bieži rada kašķi par mājasdarbiem. Pēc ciemošanās citā istabiņā vēl ilgi nācās kavēties atmiņās pie apbrīnojami līksmās, kaut gultai piesaistītās Ievas kundzes, kura izteiksmīgi žestikulēja ar vienīgo kustētspējīgo roku, lai nodemonstrētu, kā viņa pat “rokas pagarinātāju” (spieķi) pagalvī gatava sataustīt, lai vicinātu šo ieroci pret katru, kurš gānītos par pansionāta dzīvi. Te esot brīnišķīgi! Un Ieviņa (tā viņu te dēvē) ir naska doties gan uz teātra izrādēm vietējā kultūras centrā, gan ekskursijā uz Saeimas namu. Ar speciālu pacēlāju viņu ieceļ personīgajā transportlīdzeklī – motorizētā ratiņkrēslā.
Pētera Jansona stāstījums par SAC ikdienas peripetijām un cīņu par izdzīvošanu tik priecīgs vis nav. Uz lapas direktors sarindojis Labklājības ministrijai adresētās pretenzijas, gaidot sen solīto ministres vizīti – gan par to, cik smagi neliela novada pašvaldībai vienai vilkt kredīta nastu, ko “Ziedugravas” korpusa būvei aizņēmās Aizkraukles rajons. Tāpēc teritoriālo reformu direktors nespēj dēvēt citādi kā par noziegumu. Vai tādēļ vien Skrīveru novads nebūtu pelnījis saņemt 200 tūkstošu latu ārpus kārtas? Pansionātu taču cēla ar domu par rajona 40 tūkstošiem iedzīvotāju, tagad to desmitkārt mazākā novadā aizpildīt nav iespējams. Kaut arī dzīve šajā pansionātā ir tiešām laba, tomēr direktoram jauni klienti jāgādā nemitīgi, lai viņsaulē aizgājušo vieta ilgi nestāvētu tukša, radot finansiālus sarežģījumus. Pašlaik 44 darbinieki aprūpē 86 iemītniekus, komanda esot izcili profesionāla. Tomēr citādi miermīlīgā Pētera Jansona iebildumi valdības un ministrijas aplamajiem lēmumiem virknējas cits aiz cita. Žēl, ka valsts atbildīgās amatpersonas nejūtas tik ieinteresētas aprūpējamo liktenī kā “Ziedugravas” darbinieki vai ārzemju partneri, kas atsaucīgi palīdz gādāt gan aprūpei nepieciešamos palīglīdzekļus, gan zāles.
Laimes lāča novadu šoreiz iepazinām divreiz – kopā ar izpilddirektoriem un vēlreiz kopā ar vienu no martā godināmajām Guntām. Skrīveru novada domes priekšsēdētājas Guntas Lisenko pārdomas par savu dzīvi, kas savijusies neatpinamā pīnē ar dzimto pusi, likās vērā ņemamas arī žurnāla lasītājiem: “Daudzko savā dzīvē sāku pārdomāt tikai tagad, kad bērni jau lieli. Kolhozā strādājot, nomainīju dažādus darbus. Biju arī priekšsēdētāja vietniece, uz kuras pleciem gūla visi kultūras pasākumi. Vakari pagāja darbā, kolhozs “Aizkraukle” bija 15 kilometru attālumā. Vecāki man daudz palīdzēja bērnu ziņā, reizēm arī pati viņus vadāju līdzi uz pasākumiem. Nesen, kad tuvojās jaunākās meitas dzimšanas diena, viņa noteica: “Tu jau, mamm, atkal nebūsi?” Tas nebija domāts kā pārmetums, bet drīzāk fakta konstatācija. Nācās aizdomāties par to, cik daudz laika esmu varējusi veltīt bērniem. Šajā sasaukumā man vēl pusotra gada, lai izdomātu, ko darīt tālāk. Vai kandidēt vēlreiz? Aplami būtu secināt, ka nožēloju to dienu, kad piekritu Pēterim nomainīt viņu priekšsēdētāja krēslā. Ja jau Pēteris (ne Jansons, bet tas, kurš augšā!) bija nolēmis, ka man jāapgūst šāda pieredze, tad tā jābūt. Esmu skrīveriete. Ja sabiedrība mani pieņēmusi un vēlēšanās guvu atbalsta plusus, laikam varu kaut ko darīt lietas labā. Vienlaikus tas mudinājis kaut ko ziedot, no kaut kā atteikties.
Pēdējos gados sabiedrībā pieaug garīgums (kaut arī reizē ar pavisam pretējām tendencēm, bet tomēr). Skrīveru novadā daudzi to meklē senču gudrajā dzīvesziņā. Pati ar latviskumu aizrāvos jau jaunībā, kopā ar mammu dziedot folkloras ansamblī. Mamma bija liela dziedātāja, arī mēs ar brāli (viņa trumpis vairāk bija dziesmu vārdu pārzināšana) jaunībā dziedājām, pat pa ielu bariņā pēc ballēm ejot. Tas bija dziedošs laiks. Vēlāk kolhozā folkloras ansamblī dziedāju kopā ar vecākajām meitām. Mēģināju iesaistīt arī puiku, kamēr sapratu, ka viņam nu nepavisam nav dziedamās balss. Līdz tam likās, ka mūsu dzimtā taču jādzied visiem. Tomēr par latvisko dzīvesziņu domāju arvien biežāk. Kāpēc Jāņus, pavasara atnākšanu un citas saulgriežu zīmīgās dienas nesvinam pēc senču kalendāra? Baznīcas kalendāra Jāņu diena tomēr svinama pēc tam, kad saule pabijusi savā augstākajā punktā un enerģētika jau iet mazumā. Mūsu ģimenē latviskumu labi zināja mamma, kura bija absolvējusi slaveno Kaucmindi.
Esmu pārbaudījusi, tāpēc zinu, cik svarīgi rītos pastāvēt pie atvērta loga un uzņemt saules enerģiju visai dienai. Un vēl – padomāt labās domas. Arī tad, ja kaut kas saiet greizi. Ja domē rodas strīdi, cenšos atcerēties, ka vaina ir arī manī. Katrs cilvēks taču sastopas tikai ar tām grūtībām (dažas dzīves laikā atgriežas vēl un vēl), ko viņam lemts izprast un atrisināt pareizi. Palīgi ir tikai labas domas, paldies un piedod! Esmu iemācījusies domās uzlikt ap sevi aizsardzībai uguns apli, jo pozitīvais iet cauri ugunij, bet ļaunums ne, tas sadeg. Tādu apli domās var uzlikt arī ap savējiem, promejot no mājas. Bet tam, kurš nācis pie tevis kašķi celt, jāsūta vienīgi gaišas domas.”
Mēs atvadoties ugunsloku sūtām Skrīveru novadam un tā Laimes lācim!