Rīga 12°C, skaidrs, bez nokrišņiem, R vējš 0m/s
Sestdiena, 2024. gada 18. maijs 00:57
Vārda dienas: Ēriks, Inese, Inesis
Pārskata periodā deviņās komitejas sēdēs izskatīti 43 jautājumi un sniegti atzinumi par 27 normatīvo aktu projektiem.
Komiteja risina jautājumus par autoceļu un ielu finansējumu, pasažieru pārvadājumu organizēšanu, enerģētiku, atkritumu apsaimniekošanu, būvniecību, dzīvokļu un komunālo jomu un publiskajiem iepirkumiem. Tehnisko problēmu komiteja sagatavojusi priekšlikumus LPS sarunām ar Ekonomikas, Aizsardzības, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, Satiksmes un Iekšlietu ministriju, kā arī sagatavoti priekšlikumi LPS pilnvaroto pārstāvju sarunām ar Ministru prezidentu – jautājumos par autoceļu uzturēšanu, publisko iepirkumu, pašvaldību komunikācijas problēmām ar LIAA u.c.
Enerģētika
Trīs komitejas sēdēs izskatīts jautājums par siltumapgādes pakalpojumu parādsaistībām, veicot pašvaldību anketēšanu.
Arī šajā pārskata periodā esam sagatavojuši atklātu vēstuli valdībai un piespieduši to gatavot informatīvo ziņojumu par situāciju siltumapgādē, īpaši uzsverot, ka:
uzkrātie parādi un to apjoma turpmāks pieaugums apdraud visu iedzīvotāju tiesības uz garantētu komunālo pakalpojumu saņemšanu;
valstiska regulējuma trūkums negarantē parādu apjoma savlaicīgu kontroli un parādu piedziņu, būtiski apdraud komunālo pakalpojumu sniedzēju un apsaimniekotāju spēju sniegt pakalpojumus iedzīvotājiem un uzņēmumiem, pastāv reāli draudi namu apsaimniekotāju bankrotam;
Saeima trīs gadu laikā nav spējusi pieņemt grozījumus Civilprocesa likumā, kas paredzētu maksātnespējīgo nekustamo īpašumu izsoles rezultātā iegūtos līdzekļus pirms hipotekāro kredītu parāda kompensēšanas līdz 10% no izsolē iegūtajiem līdzekļiem novirzīt mājokļu apsaimniekošanas parādu dzēšanai;
vidējais tiesvedības termiņš pirmās instances tiesās komunālo maksājumu parādu piedziņā ir no gada līdz pusotram, savukārt maksa tiesu izpildītājiem par tiesas spriedumu izpildes īstenošanu (līdz 500 latiem) nereti pārsniedz piedzenamo parādu apjomu;
parādsaistību apjoms pirms apkures sezonas uzsākšanas gada laikā pieaudzis vidēji par 20% un, pēc mūsu prognozēm, beidzoties apkures sezonai, atkal tuvosies 30 – 35 miljoniem;
sešu gadu laikā apkures tarifs pieaudzis 1,7 reizes;
strauji pieaug to iedzīvotāju skaits, kas nespēj norēķināties par siltumapgādes pakalpojumiem (pēc statistikas datiem – 51% mājsaimniecību);
pašvaldību izdevumi GMI un dzīvokļa pabalstu izmaksai 2011. gadā pieauga vidēji par 20%, tajā pašā laikā valdība nespēj sniegt garantijas par līdzfinansējumu 2012. gadā, un, beidzoties apkures sezonai, līdzfinansējums dzīvokļa pabalstiem tiks pārtraukts;
nespējot sniegt pietiekamu finansiālu atbalstu pašvaldībām, valsts institūcijas cenšas centralizēti izstrādāt vienotus kritērijus pašvaldību atbalstam, tādējādi radot apstākļus pašvaldību sociālā budžeta nelietderīgai izmantošanai.
Komiteja sagatavoja un ar LPS Valdes akceptu iesniedza priekšlikumus valdībai un Saeimai.
Jautājumi par siltumapgādi valdībā izskatīti trīs reizes, un esam panākuši, ka:
Ekonomikas ministrija izstrādājusi likumprojektu “Parāda atgūšanas likums”, kas vienlaikus paredz arī nosacījumus parādnieku kredītvēstures datubāzes izveidošanai, ko ir tiesīgi veidot parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzēji;
izstrādāts likumprojekts “Grozījumi Civilprocesa likumā”, papildinot Civilprocesa likumu ar jaunu 30.3 nodaļu “Lietas par maza apmēra prasībām” (250.18 – 250.27 pants); šis likumprojekts ir pieņemts, un regulējums par maza apmēra prasību izskatīšanu stājies spēkā 2011. gada 1. oktobrī;
Saeimai sagatavoti priekšlikumi grozījumiem Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā un Dzīvokļa īpašuma likumā;
valdības informatīvajā ziņojumā iekļauts uzdevums pārskatīt ar sprieduma izpildi saistīto maksājumu apmēru, ko veido tiesu izpildītāja amata atlīdzība takses apmērā un izpilddarbību veikšanai nepieciešamie izdevumi.
Tomēr jāatzīmē, ka banku lobijs Saeimā un valdībā nav ļāvis pieņemt saprātīgu risinājumu veco (iepriekšējo sezonu) parādu samazinājumam, no kuriem vairāk nekā puse ir saistīti ar hipotekārajiem kredītiem, un piedāvātie grozījumi normatīvajos aktos parādu problēmu risinās tikai daļēji.
Komitejas sēdēs analizēta arī ES aktivitāšu ieviešanas gaita siltumapgādes sistēmu efektivitātes paaugstināšanai un dzīvojamo māju siltināšanā. Esam analizējuši Rīgas un Cēsu pašvaldības pieredzi Inteliģentās enerģijas Eiropas programmas “Intense” ieviešanā.
Komitejas sēdēs apspriesta situācija elektrības tirgū, un sagatavoti priekšlikumi Atjaunojamās enerģijas likumam.
Komiteja uzsver, ka vietējās enerģijas izmantošanu bremzē fosilās enerģijas mārketings, nesakārtotā normatīvo aktu bāze un lobijs. Latvija enerģētisko koksni (pēc siltumspējas) eksportē tikpat daudz, cik iepērk dabasgāzi, taču gāzes iepirkums maksā divreiz vairāk. TEC saražotās enerģijas cenas ir ievērojami augstākas par vidējo cenu ES tirgū. Katru dienu misteram Putinam par dabasgāzi maksājam gandrīz miljonu latu (329 miljoni gadā). Dabasgāzes koģenerācijas staciju enerģijas cenā iekļauta maksa par uzstādīto jaudu (vairāk nekā 60 miljoni latu), nevis radīto preci – enerģiju. Šāda politika pazemina “Latvenergo” konkurētspēju “Nord Pool” biržā un sadārdzina iedzīvotājiem maksājumus par elektrību. Atjaunojamā enerģija dod iespēju noslēgt pilnu enerģijas ciklu un līdz ar to pilnu finanšu aprites ciklu, radot pamatu jaunām darba vietām un drošai, videi draudzīgai un ilgtspējīgai enerģētikas attīstībai.
Sagatavojot priekšlikumus likumprojektam “Atjaunojamo energoresursu likums”, komitejas locekļi vienojās, ka:
precīzi jādefinē likuma mērķi, paredzot, ka obligāti jāstimulē mazo un vidējo energoapgādes uzņēmumu darbība siltuma pieprasījuma un energoresursu sagatavošanas tuvumā;
valsts atbalsts definējams kā obligāts elektroenerģijas iepirkums, atsakoties no visu veidu piemaksām, kas līdz šim definētas nekorekti, bez ekonomiska vai cita pamatojuma;
jāīsteno universāls obligātais iepirkums elektroenerģijai, kas ražota no atjaunojamās enerģijas resursiem, izmantojot feed–in tarifa atbalsta principu;
jādefinē termins “koģenerācijas cikls”;
pašvaldību interesēs ir iespējami efektīvāka siltumenerģijas ražošana koģenerācijas procesā, paredzot lielāku loģistikas un koģenerācijas cikla atmaksāšanās īpatsvaru elektrības sadaļai;
jāizstrādā pašvaldību rīcības plāns atjaunojamās enerģijas jomā;
pašvaldības rīcības plānā – teritorijas plānojumā (ja to nosaka normatīvie akti) jāiekļauj plānotais atjaunojamo enerģijas ražotņu veids, jauda, skaits un izvietojums un tas jāsaskaņo ar energotīklu īpašniekiem.
Jāatzīmē, ka komitejai domas dalās par siltuma tarifu regulēšanas principiem un metodēm koģenerācijas procesā. Pašlaik izveidojusies situācija, ka, pastāvot centralizētai siltumapgādes regulēšanai, pašvaldībām nav objektīvas pieejas visiem datiem, kas dotu iespēju salīdzināt pašreizējā komersanta pakalpojumu izmaksas ar citu pretendentu piedāvājumu izmaksām (ir zināmi tarifi, bet nav zināma siltuma cena). Tajā pašā laikā ekonomiski nemotivēts politisks balsojums par tarifu pamatojumu var negatīvi ietekmēt siltumapgādes uzņēmumu attīstību un investoru piesaisti.
Komiteja priekšlikumus nosūtījusi Ekonomikas ministrijai un savu viedokli prezentējusi Ekonomikas ministrijas un LPS sarunās, kas notika šāgada 12. aprīlī. Esam vienojušies, ka problēmas risinājumam ir divi ceļi – vai nu izstrādāt jaunu likumprojektu, vai apspriest, adaptēt un iekļaut Elektroenerģijas tirgus likumā jaunu nodaļu par elektrību, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem. (Šādā dokumentā iesakām atteikties no visiem formālo starpinstitucionālo procesu un procedūru aprakstiem, kas it kā saistīti ar ES direktīvu normu pārņemšanu; esam vienojušies, ka likumprojekta izstrādāšanā no jauna darba grupā tiks iesaistīti arī LPS pārstāvji.)
Janvāra sēdē komiteja analizēja jautājumu par elektroenerģijas pakalpojumu iepirkumu organizēšanu pašvaldībās, diskusijās iesaistot galvenos elektroenerģijas tirgotājus – SIA “Enefit” un “Latvenergo”, kā arī Iepirkuma uzraudzības biroja vadību.
Komiteja neatbalstīja likumprojektu “Grozījumi Aizsargjoslu likumā”, kas paredzēja aizsargjoslas platumu palielināt 3 – 4 reizes lielāku par vēja elektrostacijas augstumu no zemes virsmas līdz būves augstākajam punktam. Ja tiktu pieņemti šādi grozījumi, aizsargjoslu teritorijā esošie zemes īpašnieki radītu ap savu īpašumu zonu (līdz 800 m platu), kurā tiem veto (aizlieguma) tiesības uz kaimiņu saimniecisko darbību, vēja enerģētikas jomā tiktu pārtraukta jaunu vēja elektrostaciju būvniecība. Pateicoties pamatīgi sagatavotiem argumentiem, Saeimā likumprojekts noraidīts un tiek pārstrādāts.
Autoceļi
Komiteja vairākkārt savās sēdēs izvērtējusi finansējumu pašvaldību autoceļiem un ielām. Pārskata periodā organizētas divas sarunas ar Satiksmes ministriju. Sadarbībā ar ministriju uzsākusi darbību Ceļu fonda padome. Lai gan autoceļu nozari 2011. gadā skāra konsolidācija desmit miljonu latu apmērā, pēc vienošanās ar satiksmes ministru samazinājums tika attiecināts tikai uz valsts autoceļiem.
Pēc 2011. gada 5. maija sarunām ar Satiksmes ministriju komiteja panāca, ka:
2011. gada jūnijā valdība pieņēma lēmumu par papildu finansējuma piešķiršanu pašvaldību mērķdotācijām 3,4 miljonu latu apmērā, kas atbilst papildu finansējumam diviem mēnešiem;
aktivitātei “Tranzīta maršrutu (ielu) sakārtošana pilsētas teritorijās” tika izsludināta papildu trešā kārta ar finansējumu desmit miljonu latu apmērā (pēc šāgada 5. aprīļa vienošanās ar premjeru un vienošanās koalīcijas padomē 23. aprīlī pastāv varbūtība, ka tiks atbalstīti visi 29 pašvaldību projekti).
2011. gada 30. augustā komitejas sēdē tika izskatīts Satiksmes ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums par iespējām palielināt ceļu atjaunošanai pieejamos finanšu līdzekļus, kas paredz autoceļiem piešķiramos valsts budžeta līdzekļus piesaistīt šādiem ceļu lietotāju maksājumiem: 100% transportlīdzekļu ekspluatācijas nodoklis; daļa no akcīzes nodokļa naftas produktiem, tajā skaitā attiecīgs procentuāls sadalījums pa gadiem (2012. gadā – 40%, 2013. gadā – 50%, 2014. gadā – 60%, 2015. gadā – 70% un 2016. un turpmākajos gados – 80%). Ziņojums paredzēja, ka 30% no Valsts autoceļu fonda programmas finansējuma izmantojami pašvaldību ceļu un ielu finansēšanai kā mērķdotācija. Diemžēl šis ziņojums valdības sēdē tā arī nav izskatīts. Jāatzīmē, ka pašlaik autoceļu uzturēšanai tiek paredzēti 26% no akcīzes nodokļa, bet nekas no transporta nodevas.
Veidojot 2012. gada budžetu, valdība un Saeima ignorēja gandrīz visas iepriekšējās LPS un Satiksmes ministrijas norunas, un šāgada finansējums ir 16,07 milj. latu jeb par 32% mazāk nekā faktiskais finansējums iepriekšējā gadā. Reāli tas atbilst 2001. gada līmenim, taču, ja piedāvāto finansējumu izvērtē 2000. gada cenās, tad tik zems valsts finansējums pašvaldību mērķdotācijām nav bijis nekad. Pašreizējais valsts atbalsts pašvaldību autoceļiem un ielām ir 413 lati gadā uz vienu kilometru.
Sastādot 2012. gada budžetu, valdībā panācām, ka:
jautājumu par valsts un pašvaldību autoceļu un ielu finansēšanas modeli risinās 2012. gadā, vienojoties par iespējamiem finanšu avotiem;
autoceļu uzturēšanai paredzētais finansējums ir ierobežots; izskatīt iespēju kompensēt valsts un pašvaldību iztērētos līdzekļus autoceļu ārkārtas uzturēšanai, ko veic, lai nodrošinātu transportlīdzekļu satiksmi pa autoceļiem ārkārtējos laikapstākļos vai pa avārijas stāvoklī esošiem autoceļiem.
Šāgada 5. aprīlī sarunās ar premjeru tika panākts, ka jautājums par papildu finansējumu pašvaldību autoceļiem un ielām tiks izskatīts un Satiksmes ministrija sagatavos informatīvo ziņojumu par finansējuma palielināšanu budžeta programmā 02.00.00 “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” 4 264 000 latu apmērā pašvaldību autoceļu un ielu finansējumam. Pamatojoties uz šo sarunu, LPS nosūtījusi vēstuli premjeram un satiksmes ministram par papildu finansējuma piešķiršanu.
Atbilstoši iepriekšējā LPS kongresa lēmumam Tehnisko problēmu komiteja sarunās ar Satiksmes ministriju uzstādīja šādus nosacījumus:
risināt jautājumu par Autoceļu fonda atjaunošanu;
sagatavot izskatīšanai valdības sēdē jautājumu par valsts un pašvaldību autoceļu finansēšanas modeli, paredzot finansējumu autoceļu uzturēšanai ne mazāku par 40% no akcīzes nodokļa naftas produktiem, sākot ar 2013. gadu.
Sarunās ar ministriju esam vienojušies, ka Ministru kabineta 2008. gada 11. marta noteikumos Nr. 173 “Valsts pamatbudžeta Valsts autoceļu fonda programmai piešķirto līdzekļu izlietošanas kārtība” noteiktie koeficienti valsts budžeta mērķdotāciju sadalījumam starp pašvaldībām aprēķināti, ņemot vērā līdz 2009. gadam reģistrēto pašvaldību ceļu un ielu parametrus, un tiks saglabāti līdz 2013 .gadam.
Sabiedriskais transports
2012. gadā zaudējumu segšanai sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem valsts budžeta dotācijas plānotas 35 309 440 latu apmērā, t.i., par 5 000 000 latu jeb 14,16% mazāk nekā 2011. gadā.
Komiteja sagatavoja priekšlikumus konsolidācijas pasākumu veikšanai, un tie fiksēti LPS un valdības 2011. gada 5. decembra vienošanās un domstarpību protokolā.
Jāatzīmē, ka braukšanas tarifu paaugstināšana starppilsētu un dzelzceļa pārvadājumos ir vienīgais veiktais pasākums no plānotajiem pasākumiem piecu miljonu konsolidācijai. Saeima un valdība nav veikusi nekādus pasākumus nelegālo pārvadājumu apkarošanā, nepamatoti ilgi tiek gatavoti priekšlikumi par līdzfinansējuma paredzēšanu personām, kurām valsts noteikusi braukšanas maksas atvieglojumus. Kā zināms, sociālā tīkla stratēģijas ietvaros nākamgad braukšanas maksas atvieglojumi netiks paredzēti.
Nav izpildīta MK un LPS protokola sadaļa, kas paredz, ka Satiksmes ministrijai kopīgi ar VARAM līdz 2012. gada 1. martam jāsagatavo nepieciešamie grozījumi Autopārvadājumu likumā un arī jauni Ministru kabineta noteikumi par neregulārajiem pārvadājumiem, kur tiktu definēts termins “skolēnu pārvadājumi”. Savus priekšlikumus saistībā ar skolēnu pārvadājumiem komiteja izteica jau 2011. gada jūnija sēdē, tomēr VARAM tā arī pietrūcis drosmes tos sagatavot izskatīšanai.
Reālais valsts atbalsta deficīts sabiedriskā transporta pakalpojumiem 2012. gadā ir 5 + 1,77 + 3,2 = 9,77 miljoni latu, kur 1,77 miljoni latu ir nesegtie zaudējumi par 2011. gadu, bet 3,2 miljoni latu – prognozētie nesegtie zaudējumi 2012. gadā saistībā ar dīzeļdegvielas cenu pieaugumu.
Spēkā esošie normatīvie akti nedod skaidru metodiku nepieciešamā tīkla apjoma un maršrutu regularitātes noteikšanai. Līdz ar to finansējums tiek pakārtots iedalīto budžeta līdzekļu daudzumam, nevis ekonomiski un sociāli aprēķinātai maršrutu nepieciešamībai.
Komiteja vienojusies ar Satiksmes ministriju, ka:
šāgada maijā valdībā tiks iesniegts finanšu pieprasījums 1,77 miljonu latu apmērā 2011. gada nesegto zaudējumu kompensācijai;
jāpanāk konceptuāls risinājums par valsts noteiktajiem braukšanas maksas atvieglojumiem 11,9 milj. latu apmērā.
Šāgada 20. aprīlī valdība pieņēma lēmumu, ka Satiksmes ministrijai sadarbībā ar Finanšu ministriju jāizstrādā un jāiesniedz izskatīšanai Ministru kabineta 2012. gada 31. jūlija sēdē priekšlikumi par iespējām īstenot sociālās drošības tīkla stratēģijas pasākumu zaudējumu segšanai pārvadātājiem par valsts noteiktajiem braukšanas atvieglojumiem noteiktām pasažieru kategorijām un nepieciešamo finansējumu turpmāk paredzēt bāzes izdevumos.
Komiteja uzskata, ka nepieciešama maršrutu tīkla apjoma noteikšanas metodika:
cik reižu dienā vai nedēļā ar novadu (rajonu) centriem atkarībā no iedzīvotāju skaita, skolu, darbavietu, veselības, pašvaldības un sociālo iestāžu atrašanās vietas nepieciešams sabiedriskais transports (balstoties uz iepriekšējo sabiedriskā transporta izmantošanas statistiku);
nosakot braukšanas tarifus, ņemt vērā katras teritorijas sociālo un ekonomisko situāciju;
noteikt minimālo pasažieru skaitu reisā, kas nepieciešams, lai saglabātu maršrutu.
Tā vietā Satiksmes ministrija piedāvā grozījumus Ministru kabineta 2009. gada 26. oktobra noteikumos Nr. 1226 “Sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā radušos zaudējumu un izdevumu kompensēšanas un sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifa noteikšanas kārtība”. Komiteja uzskata, ka grozījumu projekts ir vērsts uz to, lai kompetentās iestādes uzspiestu uzņēmumiem saistības sabiedriskā transporta pakalpojuma jomā, nepiešķirot tiem pietiekamu kompensāciju par izmaksām, kas radušās par pieprasītajiem sabiedriskajiem pakalpojumiem, respektīvi – nepiešķirtu pietiekamas kompensācijas. Ar šiem noteikumu grozījumiem paredzētā turpmākā sabiedriskā transporta pakalpojumu finansējuma samazināšana ir absolūtā pretrunā ar Regulas noteikumiem un izraisīs līdzšinējās sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanas sistēmas likvidēšanu.
Komiteja sagatavojusi priekšlikumus grozījumiem Sabiedriskā transporta pakalpojuma likumā, pieprasot izslēgt normu, kas paredz pašvaldībām no sava budžeta piemaksāt gadījumā, ja valstij pietrūkst naudas reģionālo vietējo maršrutu finansēšanai.
Izskatot jautājumu par Ministru kabineta noteikumu projektu “Kārtība, kādā valsts budžetā sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai reģionālajos maršrutos paredzētos līdzekļus sadala starp plānošanas reģioniem”, komitejā vienošanās netika panākta. Piedāvātajam normatīvajam aktam atbalstu izteica tikai Latgales un Kurzemes plānošanas reģions, Rīgas reģions izteica atbalstu ar iebildēm, bet Zemgales un Vidzemes plānošanas reģions piedāvātā sadalījuma kritērijus neatbalstīja. Vairāki komitejas locekļi uzsvēra, ka atbalstāmi šādi pamatkritēriji: pašizmaksa un ceļu segums, iedzīvotāju blīvums, kvalitātes un peļņas rādītāji, savukārt autobusu noslogojums un pārvadātāju ieņēmumi jāskata kontekstā ar pašizmaksu. Valdības sēdē LPS aktīvi iebilda pret šādu sadalījumu, jo tādā gadījumā atbalstu Zemgales reģionā valsts samazinātu par vairāk nekā 47%. Atkārtoti izskatot jautājumu, panācām, ka valsts atbalsts plānošanas reģionos nevar būt mazāks par 30%.
Būvniecība
Vairāk nekā trīs gadus Saeimā apspriešanā nodots Būvniecības likums, tas vairākreiz pārstrādāts, un pēdējā gada laikā komiteja panākusi vienošanos ar Ekonomikas ministriju, ka būvniecības nozarē:
sertifikācijas sistēma jāsaglabā, taču maināms tās ietvars, atsakoties no ikviena speciālista obligātas kompetences izvērtēšanas reizi piecos gados; atbalstāma obligāto apdrošināšanas principu ieviešana nozarē;
būvniecības nozarē ir jāievieš nevis kolektīvās atbildības princips, bet gan tas, ka projektētājs atbild par projektu, būvnieks – par būves kvalitāti un drošumu, pasūtītājs – par korektu piedāvājumu;
sabiedriskajā apspriešanā pilnīgi pietiek ietekmes uz vidi novērtēšanas procesā (objektiem, kas var būtiski ietekmēt vidi, piemēram, cūku vai mājputnu intensīvās audzēšanas kompleksi) un teritorijas plānošanas, t.sk. par detālplānojumu, un tālākajā procesā ar saskaņojumu ar trešām personām, kārtību atrunājot Vispārīgajos būvnoteikumos, saskaņojumu veidus izdalot starp pilsētām un novadiem diferencēti;
būvniecības informācijas sistēmas ieviešana jāuzsāk jau šogad un uzturama par valsts līdzekļiem;
likumam jāstājas spēkā vienlaicīgi ar Ministru kabineta pieņemtajiem Vispārīgajiem būvnoteikumiem, kas atbilst šim likumam.
Komiteja uzskata
Būvniecības uzraudzība saglabājama pašvaldību līmenī. Vairākas pašvaldības kategoriski iebilst pret plānošanas reģionu ieviešanas ideju, tā būs neefektīva un nekādi neveicinās būvniecības procesa vienkāršošanu valstī. Nav skaidrs, vai funkcijas tiks dublētas ar vietējo pašvaldību funkcijām. Tāpat nav skaidrs, kam būs piekritīga administratīvā lieta, ja būvdarbu gaitā, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai un paaugstinoties būvmateriālu cenām, būvdarbu līgumcena sasniegs 120 000 latu. Projekta anotācijā būtu jāpaskaidro šādas plānošanas reģiona būvvaldes izveidošanas nepieciešamība un mērķi. Saeima nav izlēmusi, kāda institūcija (valdības veidota vai vēlēta apriņķa pašvaldība) veiks pārvaldes funkcijas reģionālajā līmenī, loģiskāk būtu reģionālajā līmenī veikt būvniecības valsts kontroli, respektīvi, izveidot Valsts būvinspekcijas reģionālās struktūrvienības, nevis būvvaldes. Jāatzīmē, ka pašlaik Saeimas darba grupa tomēr atbalstījusi viena līmeņa būvvaldes institūcijas saglabāšanu.
Būvalžu kompetencē nedrīkst ietilpt ekspluatācijā esošu ēku kontrole, pēc būtības nav loģiska būvinspektora kompetence, jo tā nav būvniecība. Tieslietu ministrijai jānodrošina būvju un telpu grupu klasifikācijas sakārtošana ar mērķi nodrošināt viennozīmīgi interpretējamus datus, lai izslēgtu iespēju, manipulējot ar klasifikāciju, mainīt kadastrālās vērtības, nodrošināt klasifikācijas atbilstību būvniecības normatīviem, nekustamā īpašuma nodokļa politikai un reālajai telpu grupu izmantošanas specifikai, vienlaikus neuzliekot privātīpašniekiem nesamērīgus pienākumus. 2012. gadā Tieslietu ministrijai jānodrošina telpu grupu lietošanas veidu datu inventarizācija Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā, nodrošinot kadastra informācijas datu aktualitāti.
Būvju klasifikācija nav veicama pēc tās izmantošanas veida, bet pēc būvnormatīviem. Jābūt pilnīgi jaunai būvju klasifikācijas politikai, atsakoties no telpu grupu lietošanas veida iedalījuma.
Attiecībā par būvniecības ieceri jānosaka, ka būvniecības dokumentāciju, kur akceptē apliecinājuma karti, izskata desmit darba dienu laikā (kā līdz šim), bet būvniecības dokumentāciju, kur akceptē paskaidrojuma rakstu (vēl vienkāršāki gadījumi) – piecu darba dienu laikā. Republikas pilsētās piecu darba dienu laikā nav iespējams pieņemt lēmumu par būvniecības ieceres akceptēšanu, izdarot atzīmi apliecinājuma kartē, vai atteikumu akceptēt būvniecības ieceri par būvniecību vienkāršotā kārtībā. Arī veicot būvniecību vienkāršotā kārtībā, nereti nepieciešama objekta apsekošana dabā, lai konstatētu, vai nav veikta patvaļīga būvniecība, turklāt lielajās pašvaldībās piecu dienu laikā saņemt, izskatīt būvniecības ieceri un sagatavot argumentētu administratīvo aktu nav iespējams.
Pēdējā laikā vērojama tendence, ka personas ierosina būves funkcijas maiņu vienkāršotā kārtībā, lai, attiecīgi izmainot funkciju, samazinātu nekustamā īpašuma nodokli. Tomēr, izvērtējot apbūves noteikumus, secināms, ka šāda funkcijas maiņa bez pārbūves nav iespējama, jo tādējādi netiktu nodrošināta būves palīgizmantošana (piemēram, nepieciešamais minimālais autostāvvietu skaits), kā arī bieži vien nākas secināt, ka netiek nodrošināta būvnormatīvu prasība attiecībā uz jauno funkciju.
Lai sagatavotu pamatotu, argumentētu rakstveida atteikumu, to nebūs iespējams veikt piecu darba dienu laikā. Izskatot būvniecības dokumentāciju (vienkāršotās būvniecības), amatpersonai ir jāpārbauda tieši tāds pats jautājumu loks kā izskatot būvprojektu (atbilstība teritorijas atļautajai izmantošanai, apbūves noteikumiem). Nesamērīgi īss laiks dokumentu izskatīšanai būvvaldē palielinās iespējamību, ka lēmumi tiks pieņemti, neizvērtējot būvniecības ieceres atbilstību visu normatīvo aktu prasībām, kas savukārt palielina risku, ka augstāka iestāde vai tiesa šos lēmumus atcels.
Publiskie iepirkumi
Komiteja savās sēdēs sagatavojusi priekšlikumus grozījumiem Publisko iepirkumu likumā (PIL) un iesniegusi Saeimas atbildīgajā komisijā. Pašvaldību viedokļi izvērtēti arī sarunā pie Ministru prezidenta šāgada 5. aprīlī.
Saeimas izveidotajā darba grupā tika izvērtēti vairāk nekā 80 priekšlikumu. Darba grupā esam vienojušies par šādiem priekšlikumiem:
netika izslēgts izņēmums, kas paredz slēgt līgumus bez likuma piemērošanas ar pašvaldību kapitālsabiedrībām;
panākts kompromiss – precizēta definīcija, kas ir pilnīgā kontrole un ko nozīmē termins “galvenokārt sniedz pakalpojumus” – t.i., 80%;
LPS vienojusies ar IUB izteikt 3. panta pirmās daļas 7. punktu šādā redakcijā: “tādas institūcijas veiktajiem būvdarbiem vai piegādēm, vai sniegtajiem pakalpojumiem, kura vienlaikus atbilst šādiem kritērijiem:
– tā atrodas viena vai vairāku pasūtītāju pilnīgā kontrolē (šāda kontrole izpaužas kā tiesības ietekmēt kontrolē esošās institūcijas darbības būtiskus mērķus un lēmumus);
– vismaz 80% tās apgrozījuma naudas izteiksmē veido konkrētu uzdevumu izpilde kontrolējošo pasūtītāju interesēs vai citu pasūtītāju interesēs, kurus kontrolē šo institūciju kontrolējošie pasūtītāji;
– tās kapitāla daļas vai akcijas pilnībā pieder pasūtītājiem, kas to kontrolē”;
saskaņots minimālais piedāvājumu iesniegšanas termiņš B daļas pakalpojumiem – desmit dienas;
precizēta 11. panta 4. daļa; persona – piegādātājs;
apakšuzņēmēju obligāta norādīšana, kas pilda vismaz 20% no apjoma; ir tiesības pārbaudīt šo apakšuzņēmēju maksātspēju un saskaņot ar pasūtītāju;
labota kļūda saistībā ar iepriekšējo informatīvo paziņojumu publicēšanu – par pasūtītāja tiesībām mainīt termiņu;
paredzētas iespējas prasīt samaksu arī par nolikuma dokumentācijas nosūtīšanu par visiem iepirkumiem.
Likumā tiks iestrādāts drošības depozīta jēdziens Publisko iepirkumu likuma 52. pantā, paredzot papildu piedāvājuma nodrošinājuma veidu – drošības depozītu, ko pretendents var iemaksāt pasūtītāja norādītajā finanšu institūcijas (kredītiestādes vai Valsts kases) kontā, piemērojot visus tos pašus nosacījumus attiecībā uz piedāvājuma nodrošinājuma derīguma termiņu un nodrošinājuma ieturēšanu, kas minēti Publisko iepirkumu likuma pašreiz spēkā esošajā redakcijā attiecībā uz trešās personas galvojumu.
Komiteja neatbalsta:
pienākumu pārtraukt konkursu, ja ir iesniegts tikai viens piedāvājums;
nav atbalstīts komitejas priekšlikums kritērijā “nepamatoti lēts piedāvājums” ietvert arī nepamatoti zemas darbietilpības kritēriju. Pašvaldības uzsver, ka viena no aktuālākajām problēmām ir nepamatoti lēta piedāvājuma pierādīšana gan pakalpojumu, gan arī būvdarbu iepirkumos. Nav skaidri saprotams, kas ir pietiekams pamatojums, lai piedāvājumu uzskatītu par nepamatoti lētu, jo nav nekādu kritēriju vai nosacījumu, atbilstoši kuriem piedāvājums būtu uzskatāms par nepamatoti lētu;
neesam panākuši vienošanos par 8.1 sliekšņa paaugstināšanu. Komiteja aicināja paaugstināt noteiktos līgumcenu sliekšņus, no kuriem tiek piemērotas PIL noteiktās procedūras, t. sk. līgumcenas robeža, no kuras iepirkums veicams PIL 8.1 panta kārtībā, tādējādi samazinot pasūtītāju administratīvo slogu, it sevišķi ES struktūrfondu līdzfinansēto projektu realizēšanā. Ierosinājām šo līgumcenu sliekšņu koriģēšanas mehānismu turpmāk piesaistīt ES noteikto līgumcenu sliekšņu koriģēšanas mehānismam, t.i., mainoties ES noteiktajiem līgumcenu sliekšņiem, paredzēt, ka tiek mainīti sliekšņi arī nacionālajā līmenī, nosakot konkrētas procentuālas attiecības, kādas jāsaglabā starp ES noteiktajiem līgumcenu sliekšņiem un nacionālajā līmenī apstiprinātiem līgumcenu sliekšņiem;
nav atbalstīts komitejas priekšlikums par iesnieguma tiesisko nodrošinājumu – par nepamatotām sūdzībām (piemēram, Nīderlandē un Lielbritānijā ir ieviestas nodevas, un līdz ar to sūdzību skaits samazinās);
par piegādātāja reputāciju – diskusijas plānots pārcelt un par šo vienoties uz 3. lasījumu. Komiteja aicina definēt likumā terminu “piegādātāja reputācija” – kā vienu no atlases kritērijiem saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma vērtēšanas kritērijos, izvēloties pretendentu. Likumā jāiestrādā instrumenti pretendenta iepriekšējās darbības rezultātu novērtējumam, vienlaikus radot atbilstīgus aizsargpasākumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret piedāvātājiem.
Komiteja nav atbalstījusi grozījumus Administratīvo pārkāpumu kodeksā (APK), kas skar arī iepirkumu procedūru, un aicina IUB pārstāvjus organizēt saskaņošanas sanāksmi (ne tikai elektroniski saskaņot), lai pārrunātu un izdiskutētu šos grozījumus APK.
Komiteja nav atbalstījusi obligāto centralizēto iepirkumu ieviešanu pašvaldībās preču grupām, kuras noteikusi valsts. Ieviešot obligātu centralizēto iepirkumu, tiek mazināta mazo un vidējo uzņēmēju iespēja piedalīties konkursos, process ir dārgāks un ilgāks, kā arī palielinās korupcijas riski. Nav pietiekami objektīvi izvērtēts piedāvājums, ka pašvaldībām ir obligāts pienākums noteikta veida preces pirkt, izmantojot tikai un vienīgi EIS starpniecību. Pašvaldībām ir atšķirīgas vajadzības un prasības attiecībā uz konkrētu preču specifikāciju, un tikai teorētiski iespējams, ka viena vai divu veidu piedāvātā prece būs derīga visiem pasūtītājiem. Attiecīgi šāds ierobežojošs noteikums var radīt problēmas pašvaldību ikdienas darbības nodrošināšanā.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017