Rīga 11°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 3m/s
Svētdiena, 2024. gada 28. aprīlis 08:52
Vārda dienas: Gundega, Terēze
Ciemu dienai Rūjienas novadā bija kāda īpaša iezīme – ziemeļu pierobežas nelielā pašvaldība negaidīti pavēra iespējas apšaubīt vairākus vispāratzītus pieņēmumus par vietējās varas iespējām, arī par valsts attīstību kopumā.
1. Latvijā izdzīvot varēs tikai lielo zemes platību īpašnieki. To mums skandina jau kopš atmodas sākuma gadiem. Mantras cienīgā uzcītībā atkārtots, tas arī šo rindu autorei jau bija licies gana ticams. Pēc Rūjienā uzzinātā sāku apsvērt, vai šī pozīcija nav bijis kārtējais “Trojas zirgs” lielo saimnieku lobēšanai. Viņi platību tiešmaksājumu kāpuma priekšvakarā to vien gaida, kad sīkzemnieks metīs plinti krūmos.
2. Pašvaldībai praktiski nav iespēju atbalstīt uzņēmējdarbību. Daža dome lepojas ar nodokļu atvieglojumiem jaunajiem uzņēmējiem, piemērotu telpu piedāvājumu, citviet uzsver dokumentu paātrinātu izskatīšanu, bet citi skaidri un gaiši atzīstas: “Labākais, ko varam darīt uzņēmēju labā, ir netraucēt viņiem strādāt!”
3. Pierobeža ir Latvijas bēdu stāsts, par nomalēm nerūpējas ne Saeima, ne valdība. Pieļauju lasītāju iebildes, ka beidzot Rīgas augstajos namos sēdošie pievērsuši skatu pierobežai, paredzot investīciju birumu un speciālas programmas. Piekrītu, bet... Latvijas pierobeža nav tikai Latgalē vien! Tāda ir arī Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē.
Ceru, ka materiāls, pat tad, ja pilnībā nepārliecinās, lasītājiem piedāvās vielu pārdomām par to, cik neticami strauji pašvaldības šķietami piezemēto dzīvi spēj savirpuļot daži entuziasti, kam ideju pilna galva, kas ir atvērti saskarsmei gan ar saviem ļaudīm un citu Latvijas novadu iedzīvotājiem, gan ārzemniekiem. Protams, vairāku paraugstāstu pamatā būs arī nejaušības, sagadīšanās un veiksme, bet varbūt cits, vēl lielākai laimei uzsmaidot, to atstātu bez ievērības un turpinātu sēdēt, rokas klēpī salicis, errojoties par grūtajiem laikiem un naudas trūkumu, kas neļauj dižiem kļūt.
Par “ekskursijas” vadītājiem, izrādot prezentāciju un arī turpmāk, mums kļuva Rūjienas novada domes priekšsēdētājs Guntis Gladkins un tūrisma organizatore un uzņēmējdarbības speciāliste Guna Ķibere. Materiāla tapšanu ievērojami atviegloja fakts, ka mājinieki necentās izstāstīt visu par visu un izrādīt maksimāli daudz. Tāpēc lai piedod tie deputāti, domes darbinieki un visi novada krietnie ļaudis, kuri palika aiz kadra; tāpat kā nedomājiet, ka citas pašvaldības funkcijas novadā netiek gana labi pildītas, jo nav pieminētas. Abi stāstnieki, liekas, jau iepriekš bija vienojušies par akcentiem, kurus uzskata par Rūjienas novadam svarīgiem un kas varētu dod kādu idejisku grūdienu arī citu lasītāju pašvaldībās. Tie ir izglītība, kultūrvēsturiskā vide, sadraudzība un sociālā joma. Vēl varētu piepulcēt uzņēmējdarbību, kas savdabīgi caurvij visus iepriekšnosauktos.
Modelis lidojumam
Rūjienas novadu kopš 2009. gada veido pilsēta kopā ar Ipiķu, Jeru, Lodes un Vilpulkas pagastu. Guntis Gladkins interesanti raksturoja viņu izvēlēto modeli: “Novadi tapa divējādi. Vieni jau iepriekš nosprieda, ka viss paliks pa vecam, izdomāja, kā pagastu vadītājiem saglabāt viņu amatus, vienojās, kurš būs galvenais. Mēs gājām citu ceļu – visu centralizējām. Pagastos nesaglabājām politisko vadību, visu nepieciešamo pārvaldēs kārto sekretāres. Pašvaldību vēlēšanās startēja kandidāti no trim sarakstiem. Domē ir desmit “Jaunā laika” deputātu, trīs no Tautas partijas, bet divi – zaļzemnieku pārstāvji. Ja lēmumus izsver un pieņem loģiski, kāda vēl opozīcija!” Bet Guna Ķibere papildina: “Kādas nu partijas pašvaldību vēlēšanās! Mēs ar Gunti tiešām esam partijas biedri, pārējie sarakstā – mūsu domubiedri. Laukos ievēlētu pat “bites” vai “saskaņiešu” pārstāvi, ja vien viņš būtu pierādījis savu devumu vietējo dzīvē. Tagad, slavenajām lielpartijām sabrūkot, gan radušās reģionālās partijas, kur varētu būt lielāka vietējo pārstāvniecība.” Starp citu, par Vidzemes partijas līderi pērnvasar ievēlēja Gunti Gladkinu.
Rūjienas novadā ne reizi vien tika pieminēti putni un lidojums. Putnu, mājinieku mudināti, pilsētas kontūrā saskatījām arī mēs. Pēc reformas, kurā šķietami vistuvāk kaimiņos esošais Ķoņu pagasts izlēma pievienoties Naukšēnu novadam, zaudētā teritorija “uzlabojusi” novada kontūru, turpinot putnu tēmu. Rūjienā, pēc statistikas datiem, dzīvo 3,2 tūkstoši iedzīvotāju, kopā ar pagastu ļaudīm – seši tūkstoši. Kur putni, tur ligzda. 4. augustā pilsētas svētkos Rūjienas parkā atklās tēlnieka Ģirta Burvja iecerēto “Ligzdu”, viņa ideja tika atzīta par labāko konkursā par daudzfunkcionālu atpūtas, vides, mākslas un kultūras objektu. Ligzda simbolizēs dzimto vietu, kur gribas atgriezties un savējie vienmēr būs gaidīti.
Retā pašvaldība Latvijā var lepoties ar tai speciāli celtu namu. Rūjienā pagājušā gadsimta 30. gadu beigās uzcelts valdes nams. Funkcionālisma stilā būvēto ēku vainago tornis ar dekoratīvu taisnstūra formas paviljonu, kurā gribētos uzkāpt un pavērties uz pilsētu no putna lidojuma. Žēl, ka tāda nav bijusi arhitekta iecere. Taču nevienai pašvaldībai nav trīs slavenā tēlnieka Kārļa Zemdegas pieminekļu pilsētā. Vismazāk zināmā, jo ekskursantiem grūtāk pamanāma, ir “Madonna Orans” pie Rūjienas vidusskolas. Var tikai minēt, kāpēc padomju vara “Tālavas taurētājam” ilgus gadus ļāva “taurēt” blakus esošā Ļeņintēva sabiedrībā. Turpretim kaitniecisks šķita šķietami nevainīgais “Sējējs”. Acīmredzot pretvalstiskā veltījumuzraksta dēļ – brīvvalsts zemkopības ministram Ansim Alberingam. 1951. gadā kādunakt staltais jauneklis pazuda, dodot vietu uz postamenta ģipša pionierim. 1977. gada talkā tieši bērni atrada zemē ieraktās skulptūras daļas, diemžēl bez galvas. Atmodai sākoties, pēc vietējo nostāstiem, ūdenslīdēji to izcēla no Rūjas dzelmes. Kopš 1988. gada 18. novembra “Sējējs” atkal stāv vecajā vietā ar atjaunoto uzrakstu, bet kakla “rētā” iekodēts nule vēstītais stāsts.
Iespējams, ka Taurētāju visgudri izglābis rūjienietis tēlnieks Jānis Zariņš, kurš paša kalto Ļeņina tēlu uzstādīja uz daudz pamatīgāka paaugstinājuma. J. Zariņš bija viens no padomju varas atzītajiem māksliniekiem, viņš ir autors Valmieras 11 varoņu piemineklim un viens no Salaspils memoriāla veidotājiem. Katrs zina, kā uz “tādiem” skatījās, laikiem mainoties (ne jau tikai mākslā, arī mūzikā un literatūrā), kad mazāk talantīgajiem pavērās iespējas nopulgot “komunistu līdzskrējējus” iepretim savam “izcilajam nacionālista godaprātam”. Tikai laikabiedri zina, ka padomju vara pasūtījuma darbus vis neuzticēja beztalanta niekkalbjiem. Tomēr Zariņkungs mūža izskaņā jutās atstumts un visu piemirsts. Gaismas stariņš atausa, kad sirmo meistaru uzmeklēja mācītājmuižas zirgu stallī iekārtotās izstāžu zāles (tagad to sauc par veco zāli) vadītāja Līga Siliņa: “Zāli atklāja 1992. gadā, un kopš tā laika cītīgi centos izsekot visu mūspuses mākslinieku dzīvei un gaitām. 1993. gadā Jānim Zariņam apritēja 80 gadu. Piezvanīju viņam un izstāstīju par jauno zāli. No sarunas sapratu, ka zvans viņu ļoti iepriecinājis, jo viņš jutās seno kolēģu atstumts. Ne reizi vien tikāmies, bet 2000. gadā pēc mākslinieka nāves uzzināju, ka esmu saņēmusi mantojumu – visu šķūņa saturu! Tajā daudz ģipša darbu, vairākas ārtelpām domātas skulptūras.” Ne jau Līga, bet visa Rūjiena kļuva stāvus bagāta! 85 ģipša skulptūras tagad cieši sablīvētas izstāžu zālē, un Guntis Gladkins uzsver ieceri mantojumu saudzēt, vienlaikus ierādot tam pienācīgu vietu. Rūjienas namu aklajiem brandmūriem ierīkos izgaismotas vitrīnas, kur tos izstādīt. Toties ārtelpām piemērotie darbi cits pēc cita atrod vietu pilsētas vidē. Gadu pēc tēlnieka nāves “Sāpes un mīlestība” tika atklāts kā veltījums 1941. gada 14. jūnija izsūtītajiem. “Skūpsts” turpina savu mūžu pie bijušās Rūjienas slimnīcas, kur tagad iekārtota Senioru māja – varbūt tāpēc gada laikā te saskatījušies jau četri pāri. Bronzas skulptūra “Rīts”, kuras granīta radiniece rotā Bastejkalnu, dosies uz pilsētas parku.
Izstāžu zālē iekārtota novadnieka Arvīda Straujas gleznu pastāvīgā ekspozīcija. Rūjienas slavenākais mūsdienu mākslinieks ir tēlnieks Andris Vārpa. Dzimis Rīgā, bet uzaudzis Rūjienā, viņš pelnīti kļuvis par vienu no Goda pilsoņiem, jo pilsētā ir daudz viņa darbu. Īpašs savā oriģinālajā vienkāršībā un domas ietilpībā ir piemineklis Bergmaņu dzimtai pie vecās izstāžu zāles – pret debesīm vērsts zelta krusts sašķeļ četrās daļās granīta sirdi. Tā ir cieņpilna zīme četru paaudžu Rūjienas baznīcas mācītājiem Bergmaņiem un ķirurgam, aseptikas pamatlicējam Ernstam Bergmanim.
Mācītāja Slokenberga fenomens
Andra Vārpas darināts ir arī majestātiskais mācītāja Roberta Slokenberga krūšutēls pie Rūjienas vidusskolas. Iespējams, ka tieši viņa neparastais dzīves gājums, kas apliecina aizrautīga cilvēka neierobežotās iespējas, rod atbalsi mūsdienu entuziastos. Ienācējs no Zemgales radīja īstu apvērsumu ne tikai kā lielisks mācītājs, bet līdzīgi vētrasputnam uzvilnīja pilsētas dzīvi daudzās jomās. Saņēmis atteikumu kļūt par skolotāju Rūjienas skolā, viņš ieķīlāja tēva mājas un īsā laikā pārveidoja seno ēku tieši blakus esošajai skolai par privāto pamatskolu – par modernu paraugskolu, kurā bija progresīvi skolotāji, pulētas grīdas, obligāts rīta piens un pat peldbaseins! Vai kāds brīnums, ka daudzi vecāki savas atvases pārcēla uz Slokenberga lolojumu, bet Kārlis Ulmanis atlīdzināja viņa tēriņus kopus labā. Pats mācītājs esot teicis: “Ja mērķis labs, naudu var arī no akmens izsist.” Viņu var uzskatīt par “krusttēvu” Kārļa Zemdegas skulptūrām, domes ēkai, viesnīcai, nespējnieku namam. Slaveno skolu 1944. gadā vācieši uzspridzināja, tās vietā tagad uzstādīts piemineklis. Liekas pašsaprotami, ka, sagaidot Roberta Slokenberga simtgadi, rūjienieši nepieciešamos ziedojumus tam savāca triju mēnešu laikā! Toties nav saprotami, ka mediji un tīmeklis kā leģendas un zvaigznes mums priekšā ceļ pagalam neinteresantus un pliekanus tēlus un dzīvesstāstus, bet neaizdomājas, ka jaunajiem ļaudīm, uz kuru patriotiskumu visi ceram Latvijas nākotnes vārdā, nepieciešami tieši šādi vēstījumi. Aplami būtu tajā noklusēt mācītāja amatam šķietami neatbilstošo bohēmisko dzīvesveidu, taču tieši atklātība palīdzētu jaunajiem atšķirt būtisko un paliekošo no mazsvarīgā un viendienīgā.
Andris Vārpa ir autors arī bronzas medaļai, kuru turpmāk reizi pusgadā pasniegs jaundzimušajiem rūjieniešiem. Pareizāk gan būtu teikt – mazuļu vecākiem, jo paies vairāki gadi, kamēr paši īpašnieki spēs roķelēs noturēt smago piederības zīmi. To, ka par jauno paaudzi te domā pastiprināti, netieši apliecināja Guntis Gladkins, ciemiņiem kā pirmo un svarīgāko tēmu minot izglītību.
Speciālā pirmsskolas izglītības iestāde “Vārpiņa” ir viens no Rūjienas veiksmes stāstiem. Kopš pirmās dienas jau 27 gadus to vada Lidija Budaha, cilvēks, kurš ir jaunām idejām pārbagāts un pats arī spēj kopā ar kolektīvu tās īstenot – ne vien ar pašvaldības, bet arī dažādu projektu atbalstu. Nenoliedzami, bērnudārza nosaukumā vārds “speciālā” dod vārpiņiešiem dažādas priekšrocības. Lielākā no tām – valsts finansējums speciālo grupu bērniem. Nē, tie nav bērni ar smagiem attīstības traucējumiem vai invaliditāti. Tie ir praktiski veseli bērni, bet ar kādu nelielu defektiņu. Daļai medicīnas komisija atzīst valodas traucējumus, vēl citiem somatiskus defektus, daudziem šajā sēdošajā ikdienā rodas stājas nepilnības. Mūsu laikmets laikam gan nav pārāk labvēlīgs veselīgu bērnu attīstībai, jo, aptuveni rēķinot, tikai trešdaļa audzēkņu apmeklē parastās grupas. Protams, sākumā vecāki ir satraukti, ka viņu veselīgo atvasi uzskata par slimu, tomēr drīz vien visi saprot, kāda veiksme ir speciālas nodarbības un terapija uz vietas, netērējot vecāku laiku. “Vārpiņā” uz jumta ir saules baterijas, bet pagrabtelpā kārtējais jaunums – sāls istaba elpceļu slimību ārstēšanai! Gan jau vadītāja atradīs iespēju īstenot vēl kādu sapni – āra baseinu. Lidija Budaha sapulcējusi izcilu komandu, kurā daudziem pedagogiem ir maģistra izglītība, te noorganizēta “bēbīšu skola” topošajām un “jaunizceptajām” māmiņām. Iepazīstinot ar bērnudārzu japāņu viesus, Guna Ķibere esot teikusi, ka šis ir viens no labākajiem bērnudārziem Latvijā, bet tālās austrumzemes ciemiņi noraidījuši tik zemu vērtējumu, atzīstot Rūjienas mazuļu mājvietu par vienu no labākajām pasaulē. Japāņi, kā zināms, ir lieli ceļotāji, kas daudzko redzējuši.
Tomēr 2009. gada jaunā sasaukuma deputātiem darbību nācies sākt ar nepopulāru lēmumu – slēgt Rūjas skolu. Ne tikai audzēkņu mazā skaita dēļ, problēma saistījās ar tās novietojumu – ārpus apdzīvotām vietām, meža vidū. Sadalot 43 audzēkņus pa Mazsalacas un Rūjienas vidusskolām, kā arī Jeru pamatskolu, jeriešiem radās iespēja pašfinansēties. Vecāku protesti arī vairs nav dzirdēti. Toties tagad Rūjas skolas “paradīzē” iegūta ideāla vieta dažādām nometnēm – līdz pilsētai pieci kilometri, veikalu kārdinājumos bērni neiekritīs, blakus ir Rūjas upe, mežs. Ķieģeļu ēkas iekštelpās veikts eiroremonts, ūdensapgāde un kanalizācija kārtībā, vēl tikai nepieciešams remonts virtuves blokam. Ēkā gan ir krāsns apkure, bet kam tā vajadzīga vasaras mēnešos? Nākotnē Rūjas skolas ēkā paredzēts ierīkot vides skolu. Turpretim novada vadība nešaubās par to, ka bija, ir un jābūt Vilpulkas sākumskolai, kaut arī audzēkņu skaits tajā neliels, jo Vilpulkā skola ir arī pagasta kultūras centrs.
Rūjienas vidusskolai Guna veltīja daudz atzinīgu vārdu – skolā ir septiņi deju kolektīvi! Šogad skatē visi saņēma pirmās pakāpes diplomus. Te darbojas arī viens no Vidzemes labākajiem pūtēju orķestriem. Tomēr valstiski proponētā tieksme uz attīstības centriem, kas pamatskolas beidzējus nereti mudina virzīties uz bijušā rajona centra – Valmieras skolām, neļauj mierīgi vērot notikumus. Domes un skolas vadība cenšas apsteigt iespējami negatīvos scenārijus, dažādojot vidusskolas piedāvājumu. No 1. septembra vienpadsmitklasnieki bez maksas (proti – ar domes finansējumu) varēs apgūt autovadītāja iemaņas. Jau vairākus gadus skolā ir mūzikas novirziens. Agrāk tas bija vienai no paralēlklasēm, taču pierādījies, ka muzikāli izglītotajiem bērniem sekmes arī citos priekšmetos bijušas labākas. Turpmāk paredzēts, ka visiem audzēkņiem būs papildu muzikālās nodarbības. Prasme uzstāties, dziedot vai spēlējot kādu instrumentu, dzīvē var noderēt visnegaidītākajās situācijās. “Novads ir darījis daudz, lai pamatskolas beidzēji turpinātu šeit mācības arī vidusskolā. Protams, cita saruna par profesionālo izglītību, bet mainīt vidusskolu pret vidusskolu – to mēs negribētu atbalstīt,” neslēpj Guntis Gladkins.
“Ceru, ka audzēkņi noticēs mums un mūsu jaunajam piedāvājumam,” uzsver Rūjienas vidusskolas direktors Vidars Zviedris. Abi ar domes priekšsēdētāju beiguši Sporta pedagoģijas akadēmiju. Nesen, 1. jūnijā, atklāja jauno sporta zāli, kas arhitektoniski veiksmīgi “ierakstās” skolas ēku rindā. Atklāja vērienīgi – simboliskā basketbola mačā sacentās pašvaldības komanda un Saeimas pārstāvji. Ar zāli saistās vismaz divi veiksmes stāsti. Pirmais – cik lēti krīzes laikā sanāk celtniecība! Viena kvadrātmetra izmaksas bija aptuveni 300 latu. Otrs par sevi un rūjieniešu nesavtību pret savu dzimto vietu atgādinās vēl ilgi. Rūjienā dzīvojošais mākslinieks Jānis Vaivars jaunajai sporta zālei uzdāvināja savu vimpeļu kolekciju – padomju gados tik populāros dažādu pasākumu un iestāžu simbolus, kuru autors viņš bijis. Tagad aptuveni 500 vimpeļu prasmīgi izkārtoti uz 45 planšetēm pie sienas virs skatītāju sēdvietām balkonā, radot raibu, krāsainu un dekoratīvu fonu ar visnotaļ bagātu vēsturiskās uzziņas materiālu.
Rūjienas novadam ir sava mūzikas skola, kuras 80 audzēkņu skaits jau sasniedzis maksimāli iespējamo, un sporta skola, bet īpašs stāsts ir par mākslas skolu. Tāpēc vien, ka tās direktors Jānis Galzons ir viens no Roberta Slokenberga aizrautības mantiniekiem. Kuram varētu ienākt prātā ideja no koka izgatavot Lielvārdes jostu?! Pirms dažiem gadiem 34 audzēkņi pārvērta 38 tūkstošus bērza kociņu 20 metru garā Lielvārdes jostas fragmentā, ko vēlāk izstādīja Eiropas Parlamentā. Turp devās arī paši čaklīši un viņu iedvesmotāji, tobrīd jau aizmirstot errošanos par smago un šķietami bezjēdzīgo darbu, gada garumā pulējot un pielāgojot kociņus.
Jānis Galzons ar kundzi Antru uz senču dzimteni pārcēlās no Rīgas, izveidoja mākslas skolu, kurā abi strādā joprojām. Audzēkņi te neveic tradicionālus uzdevumus, bet katrā no tiem nepieciešams iztēles lidojums. Ik gadu mainās tēma, šogad bija mazpilsētas siluets. Apbrīnojami dekoratīvas ir seno stilu un ornamentu lapas audzēkņu interpretācijā. Liec kaut tūlīt rāmī pie sienas! Starp citu, ar pašvaldības atbalstu jau izdota glīta kvadrātformas atklātņu mapīte “Etnokultūra”, kur audzēkņi caur savu skatījumu jaunradījuši latviešu etnogrāfijas pētījumos saskatīto. Drīzumā izdevumu piedzīvos arī mākslas stilu lapas.
Senioru mājas džeki
Ar džekiem nedomāju gados jaunos brāļus Rozes, kuri Rūjienā īsteno sen loloto ieceri – radīt tādu vecumdienu mītni, kas būtu kaut kas vairāk par vientuļu gultu. Direktors Jānis Roze pērn kļuva par vienu no Rūjienas Gada cilvēkiem – par mērķtiecību Senioru mājas izveidē un darba vietu saglabāšanu bijušajā Rūjienas slimnīcā. Ideja neradās kā Arhimēdam vannā vai Ņūtonam, zem ābeles sēžot. Pirms gadiem tuviniekam radās vajadzība pēc aprūpes iestādes, taču atbilstošu pansionātu atrast neizdevās. Pietrūka tās “odziņas”, kas strikti norobežotu nākamo mītnes vietu no izpratnes par pansionātu kā nabagmāju.
Pēc Rūjienas slimnīcas slēgšanas Rozes pieteica savu ideju konkursā par ēkas apsaimniekošanu un guva atbalstu. Vieta klusas un zaļas mazpilsētas meža ielokā likās ideāla. Slimnīcas ēkas plašie gaiteņi un istabas bez sliekšņiem ar sanitāro mezglu katrā ir kā radītas vecāka gadagājuma ļaudīm. Blakus korpusā saglabātas ārstu privātprakses, tāpēc medicīniskā palīdzība tepat blakus. Atlika tikai piepildīt telpas ar sen izloloto saturu – jaunu filozofiju mūža izskaņai, kurā jābūt saistošām nodarbībām, izklaidei un smadzeņu darbināšanai. Daudz neprātojot, Jānis ar ģimeni no Pierīgas pārcēlās uz dzīvi pierobežā! Uzslavu par gleznu nozīmi šādā iestādē Jānis strupi noraidīja: “Nē! Svarīgākais te ir Cilvēks! Ja pašvaldība nebūtu pirmajiem gadiem devusi deviņdesmit procentu atlaidi īres maksai, ja Rūjienas senie sadraudzības partneri un labdari no Šteinhāgenas nebūtu sagādājuši visu nepieciešamo inventāru, iespējams, ka jau būtu nogrimuši.”
Sākumā Jāni vēroju mazliet neticīgi – pārāk jauns, lai spētu iejusties novecojoša cilvēka izjūtās un vēlmēs, tādi drīzāk piecdesmitgadīgu kundzi par veceni nogodās. Šāds priekšstats esot aplams, jo Senioru mājā strādā daudz gados jaunu cilvēku. Stāstot par iemītniekiem, Jānis izmeta frāzi: “Džekam bija tāda vajadzība!” Kad sapratu, ka par džeku nogodāts seniors pāri 80, noticēju, ka direktors savus klientus nevērtē kā iznīcībai, bet gaišai un priekpilnai dzīvei lemtus. Varbūt tāpēc nosaukumā nav tradicionālā pansionāta vai sociālās aprūpes iestādes vārdkopas. Vārda “džeks” radīto ticību tālāk stiprināja cits stāsts: “Katru otro piektdienu muzicējam paši. Sociālais darbinieks spēlē akordeonu, es mazliet protu ģitārspēli. Tāds koncerts un dziedāšana, ka prieks! Prieks ir pamatā Senioru mājas jaunajai filozofijai – vairojot prieku, dot vēlmi dzīvot.”
Esam apceļojuši daudzus Latvijas pansionātus, un daudzviet apstākļi uzlabojas, pamazām tuvojoties Eiropas līmenim, daudzos rit saturīga dzīve. Tomēr pansionātus vada cilvēki ar prāvu dzīves pieredzi. Ticu, ka tādi visu dara perfekti un rūpīgi, bet tā vieglprātīgā dulluma, kas jauniem ļaudīm, viņos nav un nevar būt. Pat sporta diena ar sešām disciplīnām tika sarīkota, centušies senioriem ierādīt arī populāro “wii”. Rūjienā mēģina nevis meklēt vecumam atbilstošas pieticīgas nodarbes, bet darīt to, kas interesants liekas pašiem.
SIA oficiāli reģistrēts kā “Amicus Pro”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “draugam”. Brāļi Rozes ir savas ieceres īstenošanas sākumā – labprāt dalās pieredzē ar interesentiem, paši brauc pieredzes apmaiņā un gudro, ka godīgāk būtu diferencēt maksu par uzturēšanos (tā ir pat zemāka nekā tradicionālajos pansionātos) atkarībā no iemītnieka veselības stāvokļa. Ar gulošu rūpju daudz vairāk nekā ar džeku, kurš makšķeri no mājas līdzi atvedis. Nākotnē varētu piedāvāt turīgākiem klientiem (precīzāk laikam teikt – turīgāku bērnu vecākiem) īpašas ekstras. Bet tas viss nāks ar laiku, pagaidām – lai Senioru mājā valda prieks! Pat spieķu grupiņas katrā stāvā te izskatās dekoratīvi un priecīgi.
Sakuras birzs Rūjienā
Ar Vaivaru dzimtu saistās vēl kāds Rūjienas veiksmes stāsts, kura aizmetņiem ir sena vēsture, kopš atmodas sākuma un dižā Baltijas ceļa laikiem. Tolaik trim māsām pie Baltijas jūras bija pievērsta visas pasaules uzmanība. Kopā ar citiem fotovīriem to dienu notikumus iemūžināja arī japāņu fotogrāfs, vēlāk darbi apceļoja valsti. Arī nelielu pilsētiņu Higašikavu Hokaido salā, kas ainaviskā skaistuma dēļ tiek uzskatīta par Japānas fotogrāfiskāko pilsētu. Vietējie ļaudis, redzot notikumus sev svešajā zemē, aizrāvās īstā dedzībā un naski izveidoja biedrību Latvijas atbalstam. Tā noorganizēja vairākas mūsu valsts mākslinieku vizītes, tomēr loloja sapni – atrast sev tikpat kā nezināmajā valstī kādu līdzīgu nelielu pilsētiņu ciešākai sadraudzībai. Ilgus gadus tas nebija iespējams, jo Latvijas vēstniecību Japānā atklāja tikai 2006. gadā. Higašikavas pārstāvji nekavējās doties vizītē pie vēstnieka Pētera Vaivara (vimpeļu autora brāļadēla). Būtu jau dīvaini, ja viņš kā pirmo neiedomātos savu dzimto mazpilsētu!
Guna Ķibere atceras dienu, kad pie viņas ienācis priekšsēdētājs ar dīvainu jautājumu: “Vai draudzēsimies ar Japānu?” Zvanījusi vēstnieka mamma, kurai dēls lūdzis noskaidrot iespējamo sadraudzības partneru domas. 2007. gadā Rūjienā ieradās liela ciemiņu delegācija – ar fotogrāfu, tulku un visu, ko vien apdomīgie japāņi bija uzskatījuši par noderīgu. Pēc gada rūjieniešu atbildes vizītes laikā tika parakstīts sadraudzības līgums. Vēstnieks neslēpis izbrīnu par tik strauju notikumu pavērsienu, jo japāņiem raksturīgi visu krietni apsvērt, bet laikam jau skaidrojums slēpjas faktā, ka šo brīdi viņi gaidīja vairāk nekā 15 gadus.
Rūjienieši uzskata, ka viņu attiecības ir vērtīgākas nekā, teiksim, Rīgas un Kobes sadraudzība, jo mazpilsētā ciemiņu vizīte ir īpašs notikums, ko izjūt katrs, nevis tikai augstākās amatpersonas. Tā, piemēram, brīnišķīgi izdevās japāņu rīkotais suši šovs, kur cienāties varēja ikviens. Tagad vizītes kļuvušas regulāras, jaunajā izstāžu zālē ir speciāla Japānas telpa, kuru pilda dāsno draugu līdzatvestās dāvanas. Līga Siliņa aizgūtnēm var stāstīt par japāņu tradīcijām – Zēnu dienu un Meiteņu dienu, par suši un “moči”, netielējoties paņemt rokās ģitāru un lieliskā balsī nodziedāt pa dziesmai abās valodās. Īsto vērtību sapratēji japāņi noteikti novērtē aizrautīgās muzejnieces pūļu vainagojumu – vērtīgo grāmatu “Rūjiena toreiz, pašreiz”, kurā seno fotogrāfu iemūžinātajām pilsētas ainavām blakus mūsdienās apturētie mirkļi. Protams, ideja nav jauna, bet tās mākslinieciski augstvērtīgais risinājums (kopā ar izdevniecību “Jāņa sēta”, Gunti Apsīti un Māri Loci) konkursā “Zelta ābele 2011” tika atzīts par labāko uzziņu literatūras izdevumu.
Japāņi plāno nākotnē Rūjienā iekārtot paši savu namu. Varbūt viņus kā senatnes cienītājus ieinteresēs kāds no šobrīd visai nepievilcīgo koka namu pudura centra daļā. Pašvaldība tos atpirks, lai ne tikai saglābtu, bet iedvestu jaunu dzīvesgaru – Guna šajā vietā saredz nākotnes Amatniecības centru. Pilsētas centrā iestādīta sakuras birzs, pāri palikušie stādi izdalīti Rūjienas Raiņa ielas un Austrumu ielas iedzīvotājiem. Simboliski, ka ielā ar tik atbilstošu nosaukumu atrodas vēstnieka māja. Kopš Higašikavā pabija Vidars Zviedris, katru gadu notiek arī skolēnu apmaiņas vizītes. Divi rūjienieši turp brauc pavasarī, bet septembrī pretvizītē ierodas divi japāņu jaunieši. Šoruden, izmantojot skaipu, plānots teletilts starp abu skolu audzēkņiem.
Japāņus Latvijā sajūsmina viss senais, īstais, dabiskais. Jādomā, ka viņi jau sen pirms mums “atēdušies” Ķīnā ražoto lēto, bet nekvalitatīvo un neīsto piedāvājumu. Ciemiņus pārsteidzis pat tāds Latvijas lauku ļaudīm ierasts atribūts kā ūdenspumpis. Guna pierunājusi krusttēvu atdot nevajadzīgo ūdensnesēju no viņa dārza. 2008. gadā neparastais sūtījums ar diplomātisko pastu nogādāts un svinīgi uzstādīts Higašikavā. Gadu vēlāk rūjienieši tādu uzstādījuši arī savā centrālajā laukumā. Bet ar to vien ūdensstāsts nebeidzas. Rūjienā ir gana daudz ne vien dažāda izskata pumpju, bet saglabājušās arī akas. Ūdenssaimniecības projekts jau sen pabeigts, īpašas nepieciešamības pēc arhaiskajiem atribūtiem nav, taču Guna pat tur saskata nākotnes ideju – savest visas vietas kārtībā un izplānot tūristu taku “Aku stāsti”.
Tomēr īpaši nozīmīga ir tālās zemes viesu interese par vietējo amatnieku darinājumiem. Sākumā doma saistījusies ar izstādes sarīkošanu, lai ciemiņi iepazīst audēju, metālkalēju, kokapstrādes meistaru veikumu. Sajūsma bijusi neaprakstāma, japāņi nopirkuši visus darbus (!), ar domes atbalstu nokārtojuši dokumentāciju un sūtīšanas formalitātes. Mītnes zemē izstrādājumus pārdevuši, protams, ne gluži par Latvijas cenām, un peļņu pārskaitījuši Rūjienas pašvaldībai.
Nesen iespaidīgu sūtījumu ar domes palīdzību uz Japānu nosūtījis metālkalējs Edvīns Šakalis. Viņa idejām pārbagātie darbi japāņus aizrāvuši tā, ka daudzi vēlējušies pasūtīt sev kaut ko konkrētu. Atkal Guna nākusi talkā un sagatavojusi katalogu ar darbu fotoattēliem un aprakstu, bet Higašikavā dzīvojošā latviete tekstus pārtulkojusi. Japāņiem raksturīga pieticība, viņi netiecas pēc īpašām ērtībām sadzīvē, tomēr viņi ir turīgi ļaudis. Pasūtīts ticis pat grils velosipēda formā! Tad nu iztēlojieties paši, kā kopsvarā 760 kg smagu sūtījumu nogādāt! Ar rokām pat Raimonds Bergmanis to nepārcilātu. Lidmašīnai kaste bijusi par lielu, atlicis ūdensceļš. Vai amatnieks to spētu nokārtot? Protams, nē, toties Guna spēja. Kur vēl tiešāks un nesavtīgāks atbalsts uzņēmējdarbībai?
Tuvojoties gadskārtējām izstādēm Rīgā, Valmierā, Tallinā un Tartu, dome nopērk lielāku vai mazāku “placi” saviem uzņēmējiem, jo nomas maksas daudziem būtu pārāk dārgs prieks. Pati Guna gan uzskata, ka izstāžu rīkotājos nejūt nesavtīgu vēlmi palīdzēt ķepuroties Latvijas uzņēmējiem un amatniekiem, bet – maksimāli nopelnīt. Kā izdevīgu viņa vērtē namiņa izīrēšanu Rūjienas amatniekiem Doma laukuma Ziemsvētku tirdziņā.
Iedrošinātāji
Rūjienas novadā pamanījušies cieši savīt gan “lielo”, gan “mazo” uzņēmējdarbību. Katrs, pieminot Rūjienas vārdu, vispirms iztēlojas saldējumu. Ne reizi vien daudzināts fakts, ka “Rūjienas saldējums” palicis pēdējais mohikānis, kas spirdzinošo kārumu gatavo no īsta piena un krējuma, nepievienojot augu taukus, bet turot augstu sentēvu kvalitātes standartu. Neatkarības atjaunošanas gados uzņēmumam nācās pārdzīvot īpašnieku maiņas. Tomēr tagad tas atkal sekmīgi darbojas kā patstāvīgs uzņēmums. Sezonas jaunums ir saldējumi ar rabarberu un bumbieru piedevu. Tūrisma attīstības valsts aģentūra plāno ar Rūjienas kvalitatīvo kārumu iepazīstināt citu valstu tūrisma gadatirgos. Guntis Gladkins to vērtē atzinīgi: “Gastronomiskās “izvirtības” palīdzēs noraidīt arī citu informāciju par Rūjienu!” Bet radio jau skan reklāma par “Rūjienas ogu”, kurā ar Gunas Ķiberes aktīvu atbalstu “brālība” vienos saldējuma ražotājus un vietējos ogu audzētājus.
Sākums visam saistās ar Latvijas lielāko ogu – ķirbi, ko jau ilgus gadus Jeru pagasta “Lejas Vagaļos” audzē Inta Lielbārde, savam priekam arvien palielinot šķirņu skaitu. Mēģinājusi arī pagatavot ķirbju sukādes. Gunai, tās ieraugot, uzreiz dzimusi kārtējā ideja – kāpēc tās nepiedāvāt tūristiem ar nosaukumu “Rūjienas lielo ogu sukādes”? Tomēr pavisam citus apgriezienus ķirbju būšana uzņēma, kad, izmēģinājis laimi dažādās nodarbēs, šo nišu par savu atzinis Intas dēls Artis Lielbārdis – no dižogas top biezenis ar smiltsērkšķiem, nektārs, jau minētās sukādes. Pašvaldība finansējusi iepakojumu sukādēm – skaistās kastītes reklamē arī pašvaldību ne tikai ar nosaukumu, bet arī ar attēloto Latvijas karti un Rūjienas atzīmi. Ieguvēji ir abas puses. Artim un Gunai Ķiberei “biznesa funktieris” darbojas nevainojami, vienam otru papildinot, un ideja no “lielās ogas” paplašinājusies līdz “Rūjienas ogai”. Šo zīmolu pašvaldība jau laikus nopirkusi, jo SIA “Rūjienas saldējums” apjomīgajās saldētavās nākotnē plānots uzglabāt arī saldētās ogas. Kādēļ ziemā, kad visi alkstam pēc vitamīnu papilddevas, lielveikalos nākas pirkt citzemju saldētus labumus? Paši arī varam!
Lai būtu ko saldēt, nodibināta lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvā sabiedrība “Rūjiena”. Tās galvenais balsts ir Artis Lielbārdis, kuram pašvaldība sākumā maksā algu par to, ka viņš sakārto visu nepieciešamo dokumentāciju utt. Naivi cerēt, ka jauns cilvēks ziedos laiku tikai un vienīgi idejas vārdā, nedomājot par laiku un naudu, ko prasa braukāšana, dažādas formalitātes kārtojot. Savukārt Guna Ķibere un lauksaimniecības konsultante Iveta Buņķe iesaistījušās astoņu bezmaksas semināru organizēšanā mazo zemes platību īpašniekiem, lai mudinātu viņus izlemt, kas paša saimniecībai vispiemērotākais. Patiesībā jau neaicināti ļaudis uzreiz kā nākamie biznesmeņi, bet pieticīgi vēstīts, ka jaunākos ieteikumus varēs uzzināt arī tie, kas audzē savai lietošanai. Pirmajā seminārā par zemeņu audzēšanu piedalījušies 60 klausītāju ne tikai no pašu novada, bet kaimiņu arī. “Tas taču ir mūsu interesēs, lai šajā kooperatīvā iesaistās iespējami plašāks zemnieku loks. Kooperatīvs kļūs stiprāks, bet izaudzētie labumi reklamēs Rūjienas vārdu,” nesavtīgumu pamato Guna.
Topošā kooperatīva potenciālos biedrus pašvaldība ar lielo autobusu vedusi arī pieredzes apmaiņas braucienos, rudenī būs vēl divi ceļojumi. Kā tie izmainījuši novada sīkzemnieku domāšanu, skaidro Guna: “Pirmajā braucienā bijām uz saimniecību Alojas pusē, kur audzē krūmu ogas un gatavo no tām ievārījumus. Ieraugot lielās platības, ne viens vien saduga – kur nu man to spēt! Bet ogu audzētāju ģimene visu izstāstīja tik saprotami, ka domas sāka mainīties. Ja jau viņi to var, vai es sliktāks? Atpakaļceļā kopīgi analizējām dienas guvumus. Mudināju sarēķināt šā biznesa izdevīguma īstos iemeslus. Katrs dalībnieks samaksāja divarpus latus, par ko noklausījās stāstus ne tikai par krūmu audzēšanu, bet arī par katras ogas izcilajām īpašībām, vitamīnu klāstu tajās, par kaitēm, kuru profilaksei tās noder. Katrs piekoda baltmaizi, nomēģinot saimnieces gatavotos ievārījumus. Bet arī tas vēl nav viss. Daudzi pa kādai burciņai nopirka līdzvešanai. Pat es, kam pagrabs pilns ar “zaftēm”, četras iegādājos. Reče nu, kopā trīsdesmit cilvēku grupa tur atstāja ap trīssimt latu! Pēc šā brauciena daudziem kļuva skaidrāks, cik liela nozīme ir prasmīgam mārketingam. Nekā sarežģīta, vien jāatrod sava niša, kurā labāk sekmētos. Un, ja vēl izdomā kādu papildbonusu kā, piemēram, zemeņu audzētāja Mālpils novadā, kur saimniecībā audzē dažādas šķirnes, arī populārās “Frigo” zemenes, kas ir sevišķi pieprasītas Straupes slavenajā tirdziņā, kur saimniece tās pārdod jaukos tāšu groziņos – gan izskatīgāk, gan ogas nesaspiežas. Saku mūsējiem, lai pameklē, varbūt kāds kaimiņš savam priekam pin skalu groziņus? Idejas taču lido gaisā, vajag tikai noķert savējo.”
Pats galvenais, ka tie, kam zemes platības ir nelielas, vairs nav grīni lēmuši sevi labākajā gadījumā naturālai saimniekošanai, bet, sajutušies iedrošināti, gudro un mēģina – daži zemenes, citi ķiplokus, vēl citi garšaugus. Un tas ir tikai sākums. Guntis Gladkins un Guna Ķibere uzsver, ka zemnieku vietā jau viņi darbu nedara un nedarīs. Pašvaldība savu uzdevumu saskata iedrošināšanā, tāpēc labprāt piekrita, ka dēvējam viņus par iedrošinātājiem. Bet paši, juzdami, ka tiešām izdodas vietējos ļaudis izcelt no pesimisma un ievirzīt izdomu radošā gultnē, nolēma startēt šopavasar izsludinātajā konkursā “Radi!” un kļūt par vienu no trim uzvarētājiem (par to rakstījām žurnāla iepriekšējā numurā).
Rūzelīgās “rūzeles”
Rūjienā ciemojoties, ne reizi vien izdzirdējām kādu līdz tam nezināmu vārdu. Izrādās, ka senā rūveniešu valoda ar tādiem īpaši bagāta. Par to vēl tagad atgādina izcili noformētā kārba cepumu izlasei “Rūjiena”. Tās saturu ražo vēl kāds novadam piederīgs zīmols – maiznīca “Liepkalni”. Populārā uzņēmuma cehi pamazām specializējušies, pilsētas ceptuvē galvenokārt top cepumi. Saturs un nosaukums ir tikai daļa no ieguvuma. Pievienoto vērtību nodrošina Gunas iecerētais un mākslinieku īstenotais kārbas dizains, kas nedaudz asociējas ar Ulmaņlaiku žurnālos redzētajām reklāmām, senatnīguma auru piedod fotogrāfijas no pilsētas senvēstures. Uz kārbiņas satilpst novada un pilsētas kartes, Rūjienas vēstures kodolīgs izklāsts, bet sevišķs amizieris sanāk, mēģinot izlasīt lietošanas pamācību. “Rūvene izcepinat veģ kārp var ņemt līdz bāžinā vai bricāt uz viet.” Lejāk neliela vārdnīciņa palīdz iztulkot vēstījumu. Tā nu arī “Loga” viesiem līdzi tika iedota “bāžina” – cepumu kastīte ciemakukulim, bet Gunai kā dzimušai rūvenietei lūdzām nolasīt šo tekstu pilnībā. Tiem, kas šādu bāžinu saņems un centīsies izlasīt, smiekli garantēti. Un vietējie ar šo bāžinu labprāt siksnā pie radiem un draugiem. Atvainojiet, dodas ciemos! Tik oriģinālā iesaiņojumā pat pupu mizas daudzi saņemtu ar prieku!
Bet Rūjienas piedāvātās bāžinas saturs ir tiešām daudzveidīgs – par “lielās ogas sukādēm” jau stāstījām, par cepumiem arī. Varbūt citviet grebtās koka karotes ir izskatīgākas vai mākslinieciskākas, toties šai ir papildvērtība – pašvaldības rosināti un, protams, finansiāli atbalstīti, tās grebj pansionāta “Rūja” iemītnieki. Toties zeķu lāpāmā “sēnīte”, kuras pielietojumu jaunāki ļaudis nespēj uzminēt, ir tapusi izcilā koka meistara Kārļa Zemīša darbnīcā. Ieva un Kārlis ir novada īpašie ļaudis, jo jauno mākslinieku ģimene ar četrām atvasēm apņēmīgi soli pa solim, glābjot no iznīcības, atjauno seno Oleru muižu. Keramiķe Ieva Zemīte pērn kļuva par vienu no Sandras Kalnietes rīkotā konkursa “Atdzimt no pelniem” laureātēm, bet interjerists Kārlis izveidojis galdniecības uzņēmumu “Zaļās pēdas”, kur gatavo un restaurē mēbeles. Viņa lepnums ir arī Rīgas kanāla kuģīšu virsbūves. Un it kā ar visu iepriekšminēto un neminēto būtu par maz, Zemīši Oleru muižā regulāri organizē klasiskās mūzikas koncertus! “Ja cilvēkiem nāk pretī, viņi no sirds gatavi atbildēt tev ar to pašu. Pa desmit gadiem ar uzņēmējiem esmu “saradojusies” tik cieši, ka vajadzības brīdī atteikums nedraud,” skaidro Guna.
Bāžinai domāto sēnīti, karoti, cepumkārbu un grāmatzīmi domes ļaudis ievieto īpašā linu maisiņā, ko pašvaldībai darina SIA “Atspole” audējas. Viena no viņām – pensionāre Irma Ziemele nejauši kļuvusi par krustmāti “Rūzelēm”. Rūjienas pusē par apsviedīgu un izdarīgu cilvēku sakot: “Tu i rūzelīgs!” Pirms gadiem trim Ziemeles kundze uzbildusi Gunu, vai nevajadzētu sapulcināt rokdarbnieces. Gunai kā diplomētai mājturības skolotājai ideja iepatikās. Pirmajā reizē ieradušās nevis sešas, kā Guna gaidījusi, bet 26 prasminieces! Laikam jau nojautušas, ka arī šī Gunas ideja varētu kalpot par atspēriena punktu dzīvē. Sākumā cita citai ierādījušas savas prasmes, vēlāk jau piecreiz gadā tiek rīkoti amatnieku tirdziņi (arī japāņus gaidot).
Uzzinot, ka atvieglinātas stingrās un birokrātiskās prasības biedrību grāmatvedības jomā (izrādās, ka arī “augšas” spēj izdarīt labu darbiņu!), izlēmušas dibināt biedrību, lai rūzelēm sanāktu īsti rūzelīgs atvēziens, izmantojot projektu iespējas. Bijušās tautskolas namā pēc remonta izdarīgajām sievām un meitām (par jaunajām dubults prieks!) būs plašākas telpas, kur rokdarbnieces varēs nākt strādāt sev izdevīgā laikā. Otrs projekts palīdzēs sagādāt piemērotus galdus un citu inventāru āra tirdzniecībai. Ja reiz lavīna izkustināta, tā sev līdzi aizrauj daudzus. Rūzelēm jau uzdāvinātas četras stelles! Guna nešaubās, ka līdzīgi “no gaisa” uzradīsies arī šujmašīnas un cits nepieciešamais inventārs. Un pamazām arī rokdarbnieces, tāpat kā sīkzemnieki atradīs savu nišu, kurā knibinoties veicas vislabāk un kurā darbiņiem ir labākais noiets.
Guntis Gladkins joprojām izjūt rūgtumu par to, ka galvaspilsētas domē nav novērtējuši viņu piedāvājumu sa
rīkot Rūjienas novada dienu Rīgā, piemēram, Vērmaņdārzā, kur skatuve vasarā lielākoties stāv tukša. Ar priekšnesumiem, ar visu iepriekš minēto un arī nenosaukto Rūjienas labumu izrādīšanu un degustāciju. Nekādas atsaucības! Ieguvums taču būtu abpusējs, turklāt līdzīgas dienas noteikti būtu gatavi rīkot arī citi novadi, bagātinot Rīgas dzīvi laikā, kad tajā ir daudz ārzemnieku.
Jau kuro reizi klausoties par to, kā pašvaldība pavisam reāli – ne tikai ar vārdisku iedrošināšanu vien, bet arī ar konkrētiem naudas līdzekļiem atbalsta savus uzņēmējus, nākas jautāt, cik liels ir novada budžets, ja to var atļauties. Izrādās, ap trim miljoniem, atbalstam lielākoties lieto “Gunas naudu” – 26 tūkstoši nodrošina gan TIC darbu, gan aktivitātes uzņēmīguma atraisīšanai un pirmo soļu atvieglošanai. Domes prezentācijai domātā nauda arī netiek kaisīta vējā, veikalos piemeklējot kādus tradicionālus “vislatviskus” suvenīrus, bet, kā zināms, no vietējiem amatniekiem un uzņēmējiem mērķtiecīgi tiek nopirkti specifiski Rūjienas suvenīri. Raksturojot uzņēmējus, Guntis Gladkins pieminēja arī mēbeļu ražotni “Garants”, kas nodarbina ap 60 vietējo. Esot arī mazākas ražotnes. “Mēbeles domei cenšamies pasūtīt tikai pie savējiem, arī uzņēmējus mudinām sekot mūsu piemēram.” Arī tā var izpausties atbalsts. SIA “Aiva Plus” remontējusi vairākas pašvaldības iestādes, ieskaitot domes renovāciju.
Dižākie zemnieki savas nišas jau atraduši un atspērušies. Lielākās platības novadā aizņem graudaugi. Graudkopības kooperatīvs “Daiva” nākamgad varēs lepoties ar 20 pastāvēšanas gadiem un ceturto vietu novada uzņēmumu konkurencē apgrozījuma ziņā. Saņemto ražu te žāvē, uzglabā, realizē, meklējot katram graudam (un tā audzētājam!) izdevīgāko tirgu. Novada domes deputāts Valdis Leska zemnieku saimniecībā “Klimpas” Jeru pagastā sāka audzēt aitas, tagad tā atzīta par cienīgu, lai te atrastos kontroles un uzraudzības stacija. Pats aitkopis īpašu uzslavu pelnījis arī tāpēc, ka palīdzējis ielauzīties savā rūpalā ģimenei, kas nesen atgriezusies no Īrijas. Z/s “Kunturi” audzē tikai un vienīgi Latvijas cūkas, produkciju realizē savos veikalos Rīgā, Valmierā un Rūjienā. Pieaug govju ganāmpulki.
Paradīzes dārzs
Kad nu valstī gana uzklausītas vaimanas par neiespējamo dzīvi pierobežā, liekas tīri vai nepiedienīgi aprakstīt citas pierobežas pašvaldību, kur bezdarbs ir ap astoņiem procentiem (turklāt domē uzsvēra, ka darbu atrast varot katrs kārtīgs darba darītājs, procentus lielākoties audzē profesionālie bezdarbnieki, kam nodarbinātības dienesta piedāvājuma sarakstā neviens postenis neliekas gana labs). Domes priekšsēdētājs neslēpj, ka mazajām pašvaldībām bremžu kluču vietā ir valdības ietiepīgā vēlme – urbānā virzība, toties viņš jūtas aizskarts, dzirdot līdzjūtīgās nopūtas par dzīvi pierobežā kā bēdīgam galam nolemtu parādību.
Lai kā gribētu, materiāla apjoms neļauj izvērst stāstus, piemēram, par Rūjienas vārda dienas svinībām 29. maijā. Dienā, kad 1920. gadā Rūjienai piešķirtas pilsētas tiesības, ik gadu visus cienā ar tortēm – pa vienai katram nosaukuma burtam! Par “Omulībām”, kad reizi mēnesī ballēties nāk jauni un veci, turklāt Gunu sajūsmina tas, ka pat jaunie puiši ierodas uzvalkos. Par to, ka šeit akurātie zālieni pretēji Rīgai domāti staigāšanai un atpūtai, ne tikai dekoram vien. Par to, kā katra Gunas aizraušanās vai interese īsā laikā pieaug līdz vērienīgai iecerei. Patikšana braukt ar velosipēdu izauklējusi ideju par velobraucienu, lai iepazītu tuvākās apkārtnes un kaimiņnovadu kultūrvēstures objektus. Sākuši 47 velobraucēji, bet šogad – desmitajā reizē – jau 127! Nopietns pasākums ar policijas auto priekšgalā un tehniskās palīdzības busiņu noslēgumā. Maksimālais ceļa garums nepārsniedz 35 km, ik pēc septiņiem kilometriem atpūta, tāpēc velobraucienos labprāt piedalās ģimenes. Ja atsaucība ir tik liela, nāksies vien Gunai plānot arī vienpadsmito maršrutu. Intereses pēc Guna nolēmusi izpētīt, kāpēc ļaudis visā pasaulē tā aizrauj nūjošana. Izgājusi kursus, kļuvusi par instruktori un apmācījusi citus vietējos. Tagad nūjo daudzi, bet divreiz gadā notiek kolektīvi pārgājieni. Laikam gan lieki piebilst, ka Guna Ķibere ir viena no vistiešākajām Roberta Slokenberga gara mantiniecēm, kam neeksistē jēdziens – tas nav iespējams!
Senākais no Bergmaņu dzimtas mācītājiem Gustavs fon Bergmanis Rūjienā ieradās 1785. gadā. Viņa pirms 200 gadiem teikto vārdu aktualitāti, pirmajā uzrunā tautai citējot apliecināja Vaira Vīķe–Freiberga: “Latvija nav nekāda bēdu ieleja, bet ziedošs Paradīzes dārzs.” Par pierobežas novadu, kuru kā Latvijas tālāko ziemeļu punktu Ipiķos iezīmē Viļņa Titāna kaltā robežzīme “Baltās naktis”,– Rūjienu to var apgalvot pilnīgi noteikti.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017