Rīga 20°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 11:44
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
Kopš rīdzinieku iecienītajā atpūtas vietā Mežaparkā apsaimniekošanas rūpes pārņēmusi SIA “Rīgas meži”, dižparka gadagrāmatā katra sezona saistāma ar kādu jauninājumu. Bērnu atrakciju pilsētiņai un populārajam “Mežakaķim” reklāma vairs nav vajadzīga. Pašā vasaras izskaņā pēc ilgiem “sūnošanas” gadiem pirmos skatītājus sagaidīja Zaļais teātris. Asfaltētie celiņi allaž pilni ar riteņbraucējiem, skrituļslidotājiem, skeitotājiem, nūjotājiem un citiem veselīga dzīvesveida “vēstniekiem”. Tomēr šā stāstījuma centrā būs gaišais nams, ko skaidrības labad var dēvēt par Lielās estrādes aizmuguri, taču senioru atmiņā tam Tautsaimniecības sasniegumu izstādes nosaukums. Nu jau vairākus gadus to apdzīvo SIA “Rīgas meži” (RM) kolektīvs, bet sestdienās no pulksten 11 līdz 18 te ikvienu gaida meža nozares izstāde “Iepazīsties – koks!” (ieeja bez maksas).
5. septembrī Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas (LPIA) biedri šajā namā pulcējās meža nozarei veltītajā sēdē. Atšķirībā no citām LPIA sanāksmēm paši mežinieki “Latvijas Valsts mežu” (LVM) Komunikāciju daļas pieredzējušā vadītāja Tomasa Kotoviča personā uzņēmās arī sanāksmes meža sadaļas virsvadību.
“Rīgas mežu” valdes priekšsēdētājs Aivars Tauriņš uzrunā izskaidroja, ka viņi ir Rīgas pašvaldības uzņēmums, kam šogad uzticēta atbildība arī par citiem galvaspilsētas dārziem un parkiem, tāpēc viņi labi izprot izpilddirektoru darba specifiku un apsaimniekošanas problēmas.
Latvijas Kokrūpniecības federācijas (LKF) izpilddirektors Kristaps Klauss savukārt skaidroja, kāpēc valsts un pašvaldību ieinteresētība meža nozares attīstībā ļautu būtiski veicināt nozares izaugsmi, attiecīgi palielinot arī pašvaldību un to iedzīvotāju ienākumus. (LPIA sanāksmes prezentācijas skatiet: http://lps.lv/Izpilddirektoru_asociacija/?task=sessions&committee_id=1443). 2012. gada pirmajā pusgadā īstenojies pats veiksmīgākais scenārijs – nozares eksporta apjomi auguši, un nav bažu, ka nozares izaugsmes bāzes prognoze periodā līdz 2020. gadam sasniegs vismaz 20%. Taču valsts un pašvaldību ieinteresētība un atbilstoša rīcība ļautu izaugsmes prognozes palielināt līdz pat 50%. Lai arī bieži no augstām tribīnēm skan tēze, ka lielu labumu meža nozare valstij nedod, tomēr skaitļi vēsta ko citu – 2010. gadā samaksāto nodokļu veidā un dividendēs no AS “Latvijas Valsts meži” valsts no meža nozares ieguvusi 120 miljonus latu. Analizējot meža nozares produktu eksporta struktūru, skaidri redzams, ka absolūti lielāko apjomu veido no koksnes gatavoti produkti, bet nepārstrādātu zāģbaļķu eksporta vērtība nepārsniedz pat 3%.
Kokrūpniecības attīstības galvenais virziens ir saistīts ar zāģmateriālu tālākapstrādi, Latvijā radot produktus ar lielāku pievienoto vērtību. Šobrīd aptuveni 75% zāģmateriālu no Latvijas tiek izvesti kā augstas kvalitātes būvniecības materiāls, taču, attīstoties tālākapstrādes rūpniecībai, arvien lielāka daļa zāģmateriālu jau Latvijā tiks pārstrādāta specifiskos galaproduktos, ievērojami vairojot produkta pievienoto vērtību. Lai reģionos rastos uzņēmumi, kas zāģmateriāliem pievieno lielāku vērtību, svarīgi izveidot pienācīgu ražošanas infrastruktūru un novērst kvalificētu darbinieku trūkumu. Nodrošinot ražošanas infrastruktūru – pievadceļus, elektrības pieslēgumus utt., konkrētās pašvaldības veicinātu koksnes tālākapstrādes uzņēmumu attīstību savā teritorijā, un, uzlabojot pašvaldību profesionālo mācību iestāžu darba kvalitāti un spēju sagatavot laikmetam atbilstošus speciālistus, kas prot strādāt ar jaunākajām tehnoloģijām, varētu veiksmīgi risināt nodarbinātības problēmu, jo kokapstrādē strauji sarūk pieprasījums pēc nekvalificēta darbaspēka, aizstājot to ar darbgaldu operatoriem, kuri spēj ražošanas procesu kontrolēt efektīvāk.
Nozares izaugsme ir tieši atkarīga ne tikai no tehnoloģijām un darbiniekiem, bet to lielā mērā ietekmē arī sabiedrības viedoklis, kas bieži balstās uz emocionāliem pieņēmumiem, nevis racionāliem aprēķiniem. Viens no galvenajiem maldiem skar meža saimniecisko izmantošanu, uzskatot, ka labāk ciršanas vecumu sasniegušu mežu necirst tagad, bet atstāt mazbērniem. Diemžēl visas koku sugas agrāk vai vēlāk pēc ciršanas vecuma sasniegšanas zaudē savu saimniecisko kvalitāti, un, necērtot šādus kokus, mazbērniem atstātā saimnieciskā meža vērtība tikai samazināsies. Tāpat aplami ir nosodīt kailcirtes, jo, atjaunojot šādas cirsmas, iespējams ieaudzēt kvalitatīvu selekcijas materiālu, vairojot meža nākotnes vērtību. Turklāt mežu ciršana nav pretrunā ar citām meža izmantošanas iespējām – sēņu un ogu vietas izcirtumos un jaunaudzēs atjaunojas visnotaļ ātri.
Vēl kāds mīts – zāģbaļķus masveidā izvedot no Latvijas! Statistika liecina, ka, piemēram, 95% skujkoku zāģbaļķu apstrādā tepat. Izpilddirektoriem svarīgo resursu – malku izved vairāk. Kāpēc tad vietējie uzņēmēji nereti sūrojas, ka viņiem nav ko pārstrādāt? Problēmas saknes meklējamas senāk, kad ražotāji jūtami kāpināja jaudas. Kaut arī koksnes piedāvājums turas noteiktā līmenī, gribētāju kļuvis vairāk. Izdzīvos stiprākais! Taras segmentā (šīs ražotnes ir nozīmīgs darba devējs laukos) – pat ja taras kluča cena nemainās, pārējie izdevumi kāpj un kāps. K. Klauss uzsvēra, ka pēdējos gados meža nozares uzņēmumos samazinās “aplokšņu algas”, kas ir valstiski atbildīgs solis, taču pieaugušās darbaspēka izmaksas rada sarežģījumus. Kāpināt produktivitāti dzīvē nav tik viegli kā teorijā. Pašlaik pašvaldībām malkas cena ir pieņemama, bet diemžēl ilgi tā nebūs. Nākotnē malkas cena var pieaugt līdz 20 latiem. Pirmapstrādes pievienotā vērtība augs, taču uzņēmumu skaits samazināsies. Ar to nākotnē jārēķinās. Ne vienmēr vietā teikt, ka lielie uzņēmumi iznīcina mazos. Visu sakārto konkurence, jo, piemēram, taras segmentā nemaz nav lielu uzņēmumu.
Latvijas Meža īpašnieku biedrības (MĪB) izpilddirektore Aiga Grasmane meža nozares izaicinājumus analizēja no cita aspekta. Biedrība ir kā “jumta organizācija”, kas cenšas panākt normatīvo aktu sakārtošanu tā, lai īpašnieki varētu sekmīgāk saimniekot mežā, nevis diendienā saskarties ar šķēršļiem. MĪB biedru vidū ir gan privātīpašnieki, gan pašvaldības un uzņēmumi. Noteikums – īpašumā jābūt mežam. Biedrība cenšas gādāt par to, lai biedri savā mežā varētu saimniekot ekonomiski efektīvi. Prezentācijā (un arī izstādē) aplūkojamā Latvijas karte apliecina, ka pašlaik meži aizņem pusi Latvijas teritorijas (1930. gadā – tikai 24 procentus). Puses proporcija saglabājas arī īpašuma struktūrā, jo 50% meža pieder valstij. Privātpersonām pieder 38%, pašvaldībām – 2%, uzņēmumiem – 10% mežu kopplatības. Ciršanas apjomu līkne privātajos mežos ir mainīga, 2008. un 2009. gadā tā strauji – vairāk nekā divkārt pazeminājās, sagādājot problēmas kokrūpniekiem, tāpēc daudzi nevēlējās pārdot mežu par nieka naudu. Jau pērn ciršanas apjomi sasniedza 2005. gada līmeni.
Latvijā ir pietiekami daudz zemes un meža, svarīgi šo bagātību efektīvi apsaimniekot. Starpkaru periodā mūsu valstī bija 3,9 miljoni hektāru efektīvas lauksaimniecības zemes un tikai 1,6 miljoni hektāru efektīvas meža zemes. Mūsdienās proporcija ir pretēja – 3,2 miljoni ha meža zemes un 2 miljoni ha lauksaimniecības zemes (pēc ZM ziņām, platībmaksājumus saņem par 1,6 miljoniem ha zemes). A. Grasmane īpaši izcēla tās platības, kas neietilpst nevienā kategorijā: 0,3 miljoni ha ir neizmantotā zeme, bet 0,6 miljoni ha meža zemes ierobežo dabas aizsardzības normas. Jādomā, kā tālredzīgāk izmantot minētos 0,3 miljonus hektāru. Starp abu īpašnieku organizācijām risinās diskusija, vai efektīvāk būtu šo zemi uzlabot līdz izmantošanai lauksaimniecībā vai lietderīgāk to pārvērst kvalitatīvā meža audzē.
MĪB izpilddirektore atgādināja, ka Latvijā arvien jaunas platības tiek atzītas par dabas aizsardzības teritoriju. Papildus īpaši aizsargājamām teritorijām mūsu valstī visos mežos jāievēro virkne aprobežojumu, kas citās valstīs ir meža īpašnieku brīvprātīga apņemšanās. 2011. gadā 21 procentam meža zemju bija kāda no aizsardzības pazīmēm. Varbūt iedzīvotājiem būtu kopā jāizlemj, kādu daļu teritorijas mēs varam atļauties aizsargāt. Vai aizsargātajos mežos negūtā peļņa un cena, ko īpašnieks maksā par sabiedrības labumu, nav pārāk liela (pēc MĪB aprēķiniem, kopš 2000. gada meža īpašnieki nav ieguvuši 45 miljonus latu)? Jābūt tomēr saprātīgam samērīgumam starp meža apsaimniekošanu un dabas aizsardzību. Senāk cirsmas tiešām izskatījās kārtīgi nokoptas, diemžēl iedzīvotāju pārmetumi par nekārtībā pamestajām cirsmām nav pamatoti. Dabas aizsardzības prasības nosaka pat to, cik kubikmetru mirušās koksnes jāatstāj uz zemes.
MĪB aktīvi iesaistījusies diskusijās par nākamā plānošanas perioda atbalsta pasākumiem un jaunaudžu kopšanu kā galveno prioritāti. Ciršanas vecumu sasniegušo koku daudzumā Latvijā priede, egle, bērzs un apse kopā veido ap 60 tūkstošus m³ – lietderīgāk būtu to izcirst un ieaudzēt jaunu kvalitatīvu mežu. Kāpēc tik daudz nenocirsta? Ietekmē meža īpašnieku struktūra – lielu meža platību īpašniekam vieglāk veikt saimniecisko darbību, bet 92% īpašumu nepārsniedz 20 hektārus. Tāpēc svarīga ir meža īpašnieku kooperācija, diemžēl aktīvi darbojas tikai desmit no 40 nodibinātajām vietējo meža īpašnieku organizācijām. Atturību pret kooperāciju var skaidrot ar neseno “kolhozu pieredzi”. Tomēr pamazām attieksme mainās. Alsungā pērn izveidots pirmais lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvs “Mežsaimnieks”, līdzīgs kooperatīvs sācis darbu arī Madonā. Izveidots interneta portāls www.cirsmuizsoles.lv. Aicinājums pašvaldībām – atbalstīt meža īpašnieku centienus veidot kooperatīvus. Diagramma liecina, ka sevišķi aktīvi kooperatīvus veido skandināvi. Lai varētu pretendēt uz ES līdzekļiem 2014. gadā, pēdējais laiks kooperatīvus veidot arī Latvijas meža īpašniekiem.
2010. gadā tika noskaidroti iemesli, kādēļ daļa meža īpašnieku neplānoja veikt saimniecisko darbību – atturēja prognozes par koksnes zemo cenu, mežā trūka pieaugušu audžu, tobrīd nebija nepieciešami papildlīdzekļi u.c. Satraucošākā bija 13% īpašnieku atbilde, ka viņi īsti nezina, ko mežā varētu cirst. Mežsaimniecību kavē arī īpašnieku neskaidrības par nodokļiem, normatīvo aktu izmaiņas – te darbs organizācijām. Nākamajā plānošanas periodā būtiski ir uzlabot meža infrastruktūru – attīstību traucē meža ceļu un meliorācijas problēmas.
Nopietno sarunu gaisotni atraktīvi kliedēja Tomass Kotovičs: “Kamēr mēs stundu diskutējām, Latvijas mežos izauguši koki, kurus var satilpināt 90 kokvedējos, no tiem 50 koki kokvedēju apjomā ir nocirsti, 15 kokvedēju “krava” ir sapuvusi, bet 25 kokvedēju tilpumam atbilstoša meža daļa nonākusi grandiozajā koksnes rezervē. Tik intensīvi rit dzīve mežā!”
LVM Šķeldu ražošanas iecirkņa vadītājs Ojārs Keziks klātesošos iepazīstināja ar to, kā uzņēmums ražo šķeldu. LVM šķeldu ražošanā izmanto triju veidu izejmateriālus: apaugumu no meliorācijas sistēmām, ciršanas atliekas un celmus. Tas nav ātri veicams darbs, jo, piemēram, ciršanas atlieku sagatavošana, pievešana līdz krautuvei, kaudžu nosegšana prasa vienu līdz sešus mēnešus. Vēl vismaz trīs siltie mēneši nepieciešami, lai materiāls izžūtu un tam nobirtu skujas. Šķeldai jāatbilst noteiktiem parametriem, visgrūtāk to panākt mitruma un pelnu satura rādītājiem, kā arī par 3 mm sīkāku daļiņu pieļaujamais saturs šķeldā. Tas reizēm neļauj startēt pašvaldību izsludinātajos konkursos. LVM šķeldo uz vietas, mežā, tāpēc mitrumu ļoti ietekmē gadalaiki.
Turpinājumā O. Keziks pievērsās šķeldu realizācijai. Vietējā tirgus daļa ir niecīga, tā nedaudz pieaugusi tikai pērn. Galvenie eksporta tirgus ceļi ved uz kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju, arī Skandināviju. Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas dati liecina, ka pērn Latvijā patērēja vairāk nekā 1,7 miljonus ber./m3 šķeldas. Turpretim 2013. gadam viņu plānotais skaitlis ir vismaz divkāršojies. Tas vieš cerību uz vietējā tirgus izaugsmi. Lai to atbalstītu, LVM izstrādājuši jaunus realizācijas principus. Līdz šim šķeldu pārdeva tam, kurš vairāk maksāja. Jaunajos principos svarīgākais ir apmierināt Latvijas pircēju vajadzības un pārdot šķeldu tieši siltumenerģijas ražotājiem.
LVM pārstāvis iepazīstināja ar trim piegādes programmām:
“Stabilitāte”, kurā varētu iesaistīties 60% klientu, slēdzot ar viņiem līgumu uz vienu līdz trim gadiem. Servisa pirmā līmeņa klienti saņemtu šķeldu atbilstoši pasūtījumam, bet otrā līmeņa klientiem paredzēta vienmērīga piegāde saskaņā ar LVM grafiku; LVM tajā sevišķi ieinteresēti, jo ilgtermiņa līgumi ļauj stabilizēt ražošanu, kuras raksturīgā problēma ir neatbilstība starp šķeldu ražošanu un patēriņu (līdz maijam pieprasījums pārsniedz piedāvājumu, tad – samainās vietām);
“Iespējas” – 30% pircēju; viena – sešu mēnešu līgums par piegādēm atbilstoši LVM grafikam;
LVM katalogs – 10% klientu, līgums līdz trim mēnešiem, noteikta apjoma piegādes līguma darbības laikā bez grafika.
Meža šķeldas potenciāls ir ap 600 – 900 tūkstošu ber./ m3 gadā, no tā savāc tikai aptuveni pusi. Problēmas saistās gan ar iepriekšējo runātāju pieminētajām vides prasībām, pievešanas apstākļiem un transportēšanas attālumu. LVM saražotā meža šķelda pašlaik aizņem ap 45% Latvijas tirgus. Šķeldu pārdošanas apjomiem nākotnē plānots pieaugums, to panākt cer, ražojot šķeldu no tievo dimensiju kokiem kopšanas cirtēs un meža infrastruktūras objektos, kā arī no celmiem.
LVM Stratēģiskās attīstības vadītājs un lielākais eksperts enerģētikas jautājumos Mārtiņš Gaigals solīja vairāk stāstīt par to, kas būs nākotnē un kā izmainīsies enerģētikas joma Latvijā, Eiropā un pasaulē. Zemeslode piedzīvojusi milzu pārmaiņas iedzīvotāju skaita ziņā, tēlaini runājot, dzīvoklī vai mājā, kur mūsu vecvecāku laikos mitinājās četri pieci cilvēki, tagad dzīvo 15. (Latvijā gan vērojama pretēja tendence nekā Āfrikā un Āzijā!) Pasaules iedzīvotāji tagad ēd par ceturtdaļu vairāk nekā pēc kara, viņu ēdienkarte izmainījusies, sevišķi vietās, kur augsta dzimstība. Naftas ieguve arvien sadārdzinās. Biodegvielas ražošana būtiski ietekmē agrākos zemes izmantošanas paradumus (ASV – kukurūzas bioetanols, Eiropā – rapša eļļa biodīzeļdegvielai, Argentīnā – sojas pupiņas biodīzeļdegvielai). Jau Marks Tvens tālredzīgi aicināja “pirkt zemi, jo to vairs neražo”!
Eiropas Savienības valstis pašlaik importē 55% enerģijas, bet tuvākajās desmitgadēs šis skaitlis var pieaugt līdz 70%. Paredzams, ka 2030. gadā ES importēs 84% dabasgāzes, 59% ogļu un 94% naftas. Vienlaikus paredzēts, ka jau 2020. gadā 20% patērētās enerģijas iegūs no atjaunojamiem resursiem. Latvijā atjaunojamo energoresursu īpatsvars ir viens no lielākajiem Eiropā.
Pieprasījuma/piedāvājuma līdzsvaru sekmējošs faktors ir koksnes plūsma, ko veicina zāģētavas (arī finiera ražotnes) un koksnes tālākā apstrāde, kuras gaitā rodas atliekas – sazāģējot 9 miljonus m3 koksnes, rodas 5,5 miljoni m3 palieku – šķelda, skaidas un miza. Biomasas ražošana dod iespēju novākt mazvērtīgu koku un krūmu apaugumu. Saražotais nonāk pašpatēriņam, jo kokapstrāde prasa siltumu, kā arī mājsaimniecībās un eksportam. Diemžēl šīs kravas ir vieglas, to pārvadāšana – mazefektīva. Visizdevīgāk pārvadāt šķidrumu (jēlnaftu), jo vienā tonnā ir daudz lielāks enerģijas potenciāls nekā šķeldām, granulām, oglēm.
Vidēji Eiropā 45% enerģijas patērē siltuma ražošanai, 31% – transportam, bet 24% – elektrībai. Latvijā šie skaitļi ir atšķirīgi – attiecīgi 60% siltumam, 25% transportam un 15% elektrībai. Siltums Latvijā vajadzīgs daudz, jo esam ziemeļu zeme, kur mājokļus kurina apmēram 200 dienas gadā. Centralizēti siltumu piegādā tikai 27% iedzīvotāju, turklāt pusi no šā tirgus aizņem Rīga. Kopā ar Jelgavu, Daugavpili, Liepāju un Ventspili Rīga aizņem ¾ centralizētās siltumapgādes tirgus. Lokālajā un individuālajā siltumapgādē vismaz 55% siltuma jau iegūst no koksnes biomasas. Latvijai diemžēl raksturīga izšķērdība siltumapgādē, to galvenokārt izraisa nenosiltinātie nami. Mūsu valstī standarta ēku siltumpatēriņš ir ap 200 kWh/m2 gadā. Eiropas Savienībā par ēkas siltumpatēriņa vidējo normu tiek uzskatīts 150 kWh/m2 gadā, tuvākajā nākotnē paredzēts to samazināt līdz 100 kWh/m2 gadā, bet augsti energoefektīvām ēkām siltumpatēriņš jau tagad nepārsniedz 50 kWh/m2 gadā.
Mārtiņš Gaigals neslēpa, ka pārāk rožaina nākotne mūs negaida. “Latvenergo” rīkotajā konferencē “Latvijas nacionālās intereses enerģētikā 2011” secināts, ka elektrības prognozējamā tirgus cena būs ap 50 eiro par megavatstundu. Ja gribam tēmēt uz elektrību par tirgus cenām, mums līdzsvaram vajadzētu kādam pārdot siltumu 160 megavatu apjomā visu katlumājas jaudu visa gada garumā par 55 eiro/megavatstundā. Tas, protams, ir nereāli.
Nākotnē cerīga ir no koksnes biomasas ražotā degviela. Prognozē, ka desmit gadu laikā ES patērēs četrreiz vairāk jaunākās paaudzes biodegvielas. Grūti iztēloties citu produktu, kam varētu tik strauji augt tirgus. Diemžēl projektos, kur biodegvielu ražo no koksnes, pašizmaksa nav iespējama zemāka par 0,81 eiro litrā. M. Gaigals mudina skaidri apzināties: nākotnes projektos pamatā jāorientējas uz cenu – 95 eiro par tonnu sausas koksnes biomasas.
Interesants bija eksperta piedāvātais Latvijas paradoksu izklāsts. Kur ir regulēšana, tur rodas paradoksi! Siltuma tarifi Latvijas šķietami nelielajā teritorijā svārstās pat 60% amplitūdā. Pērkot “zaļo elektroenerģiju”, cena var atšķirties 6,5 reizes! Turpretim degvielas cenām šādu svārstību nav – tikai nepilni 2,5%. Tāda ir Latvijas vide.
Savu uzstāšanos Mārtiņš Gaigals beidza ar dažiem sakramentāliem jautājumiem, kas pagaidām paliek bez atbildes. Vai un kā varēs palielināt meža nozares ražošanas īpatsvaru IKP? Vai gudrāk eksportēt resursus vai produktus? Kā samazināt atkarību no importētajiem fosilajiem energoresursiem, kuru Latvijā nav?
Stabilitāti nākotnes sapņiem izpilddirektori guva, izstaigājot izstādes ekspozīciju, bet īstenības problēmu loku no jauna iezīmēja Tomasa Kotoviča vadītā paneļdiskusija, kurā Aigai Grasmanei un Kristapam Klausam līdzās sēdās LVM direktors Edvīns Zakovics un izpilddirektoru priekšstāvis Normunds Tropiņš.
• Protams, ka pirmais un svarīgākais bija noskaidrot pašvaldību un mežinieku savstarpējās attiecības iepirkumos. Vai pašvaldībai jāiesaistās LVM rīkotajās pārdošanas izsolēs? Vai mežinieki seko pašvaldību iepirkumu izsolēm? E. Zakovics apliecināja, ka bez pircējiem nav jēgas ražot, tāpēc viņi rūpīgi seko pašvaldību informācijai. Ja viņi kādreiz nepiesakās izsolei, tad tikai tāpēc, ka ne vienmēr var apmierināt noteiktās prasības šķeldai vai dedzināmajai malkai. Direktors aicināja klātesošos vēlāk LVM interneta vietnē rūpīgi izpētīt un izvērtēt trīs iepriekš minētās pārdošanas programmas, lai izvēlētos piemērotāko.
• Normunds Tropiņš atgādināja senāko gadu sanāksmēs izskanējušo pretrunu: mežinieki grib pārdot iespējami dārgāk, bet pašvaldības nopirkt pēc iespējas lētāk. Vai 5. septembrī dzirdētais ļauj secināt, ka LVM vismaz daļu produkcijas var realizēt pēc citiem principiem? E. Zakovics atbildēja, ka nolikumā ir iestrādāts princips, kas ļauj pārdot pašvaldībai šķeldu par zemāko izsoles cenu, bet ne zemāk.
• Par piegādes apjomiem un termiņiem mežinieki vienmēr gatavi diskusijām.
• T. Kotovičs mudināja pašvaldību galvenos “saimniekus” būt apdomīgiem, izvēloties apkures sistēmu. Kādas pašvaldības nopirktais dārgais apkures katls bijis derīgs tikai malkas šķeldai, kas ir daudz dārgāka par meža šķeldu – tai arī nākotnē būs gan stabils noieta tirgus, gan cena.
• Ja pašvaldības īpašumu apkalpo privāta kompānija, tai gan šķeldu nepārdos par pašvaldībai domāto cenu. Pašvaldības kapitālsabiedrība ar 100 procentu kapitālu pagaidām tiek uzskatīta par uzņēmumu, tomēr mežinieki piekrita LPS padomnieces Sniedzes Sproģes ierosinājumam turpināt diskusiju, jo īsti pareizs šāds lēmums nav.
• Jānis Žoluds no Rojas novada aizskāra visas valsts apkures sistēmas sāpi – apkure ilgst tikai daļu gada, bet naudu par to iedzīvotāji maksā pakāpeniski (ja vispār maksā). Vai “Latvijas Valsts mežiem” būtu pieņemams arī vismaz daļēji atliktais maksājums vai par visu jānorēķinās uzreiz? – Par to var diskutēt, sagatavojot līgumu.
• Aiga Grasmane piebilda, ka kurināmā tirgū var piedalīties tikai lielo meža platību īpašnieki. Diemžēl vairākumam platības ir mazas, un pašvaldībai nepieciešamo apjomu viņi nespētu piedāvāt. Ja izdosies izveidot minētās organizācijas un kooperatīvus, kas apvienos sīkos mežsaimniekus, situācija var mainīties. Tāpēc S. Sproģe rosināja izpilddirektorus izvērtēt esošo vai topošo kooperatīvu darbību un pašvaldību iespējas tur iekļauties.
• S. Sproģe mudināja izvērtēt pašvaldību plānos teritorijas, kuras nākotnē būtu vērts apmežot un kuras saglabāt lauksaimniecībai. Plānošanas procesa gaitā der vienoties, kuras teritorijas paredzēt rekreācijai, kuras – dabas aizsardzībai un kurās ļaut saimniekot meža īpašniekiem.
Šķietami tālu no meža tematikas atradās, bet aktuāla un pašvaldībām svarīga bija VRAA direktores vietnieces elektroniskās pārvaldes jautājumos Vitas Narņickas (skat. prezentāciju) informācija par jauno portāla Latvija.lv pakalpojumu – e–iesniegumu.
Septembra pirmajā nedēļā pie Latvijas pašvaldību izpilddirektoriem viesojās senie draugi – čehu kolēģi, kuru prezentācijām bija atvēlēta LPIA sanāksmes otrā daļa. Čehijas Izpilddirektoru asociācijas vadītājs Jaromirs Zajičeks, sveicot Latvijas kolēģus, gandarīts atzina, ka, pēc zināma pārtraukuma viesojoties Latvijā, iespējams novērtēt valsts sasniegumus un izaugsmi. Starpvalstu tikšanos vēl nozīmīgāku vērta Čehijas Republikas vēstniecības pārstāvju klātbūtne. Čehijas – Baltijas Tirdzniecības kameras pārstāvju sagatavotās prezentācijas pavēra ieskatu šīs valsts jauno tehnoloģiju iespējās un risinājumos pašvaldību darba uzlabošanai. Čehijas partneri skaidroja arī Nodarbinātības pakta būtību un iepazīstināja ar konkrētiem rūpniecības izstrādājumiem.
Pirms piedalīšanās LPIA sanāksmē čehu delegācija viesojās Siguldas un Valmieras pašvaldībā. Liels paldies Valmieras, Siguldas, Rīgas, Sējas un Mārupes izpilddirektoriem un viņu kolēģiem par atbalstu viesu uzņemšanā!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017