Rīga 17°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Svētdiena, 2024. gada 26. maijs 23:29
Vārda dienas: Eduards, Edvards, Varis
Vēl pirms oficiālās iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijā parādījās “jaunveidojumi”, kuru nosaukumos iekodēts ne tikai Eiropas vārds, bet to pamatos likti ES būtībai nozīmīgākie principi – sadarbība un savstarpēja cieņa ne vairs vienas valsts robežās, bet pierobežas reģionu starpā. Eiroreģions – tā ir divu vai vairāku kaimiņos esošu Eiropas valstu teritoriju sadarbība. Arī tādu, kam atšķirīgs, pat diametrāli pretējs politiskās dzīves un demokrātijas izpratnes līmenis, jo cilvēku savstarpējā saskarsmē tam bieži vien nav ne mazākās nozīmes.
Vēsturiski pirmo eiroreģionu “Euregio” 1958. gadā izveidoja Vācija un Nīderlande, septiņdesmitajos gados pēc garāka klusuma perioda pirmatklājējiem pievienojās vairākas jaunas organizācijas. Eiroreģionu pulks turpināja augt (tagad to skaits jau ir ap diviem simtiem), un to darbības koordinēšanai un sekmēšanai nodibināja Eiropas Pierobežu reģionu asociāciju (AEBR), kas izveidojusi tīklu labās prakses apmaiņai. 1996. gadā pirmdzimto sagaidījām arī mūsmājās, kad Latvijas, Krievijas un Igaunijas pierobežas rajonu un apriņķu pašvaldības izveidoja brīvprātīgu savienību – eiroreģionu “Pleskava–Livonija”. 1998. gadā pašos austrumos piedzima otrais Latvijas eiroreģions – “Ezeru zeme”. Tā kā eiroreģiona jēdziens ir labi zināms konkrēto pašvaldību iedzīvotājiem, bet mazāk izprotams neiesaistītajiem un arī mūsu žurnālā tas pieminēts vien garāmejot, “Logam” viesojoties Krāslavā, devos izzināt, kā “Ezeru zeme” sagaida 15 gadu darba jubileju.
Visu pastāvēšanas laiku eiroreģiona “Ezeru zeme” Latvijas biroju nemainīgi vada Ilze Stabulniece. Godīgi sakot, Ilzes amazonei radniecīgo tēlu vieglāk iztēloties, auļojot zirga mugurā, košajiem matiem plīvojot. Tā nav tikai vīzija, jo vectēva uzceltajās dzimtas mājās “Klajumi” tagad saimnieko Ilzes ģimene, te ierīkota daudziem tūristiem labi zināmā “zirgu sēta” ar nu jau 11 rikšotājiem.
Ilzei ir pamats iebilst pret Latvijas otrās brīvvalsts vadītāju aplamo reģionālo politiku, jo Stabulnieku dzimtas vēsture glabā pavisam citu, daudz tālredzīgāku un gudrāku pieredzi no pirmajiem Ulmaņlaikiem. 1938. gadā pusgraudnieka Jāņa Stabulnieka ģimene pārcēlās uz nomaļo Kaplavas pagastu, kur pierobežā uzcēla māju un saimniecības ēkas un audzināja deviņus bērnus. Tolaik reģionālā politika vis neskubināja ļaudis virzīties uz centriem un lielajām pilsētām, bet rūpējās par vienmērīgu apdzīvotību Latvijas valstī – uzņēmīgajiem ļaudīm, kas bija gatavi pārcelties uz dzīvi pierobežā, dzēsa pusi no aizņēmuma. Mūžīgajā paraugetalonā – Igaunijā – jau pirms daudziem gadiem pierobežā dzīvojošajiem tika paredzēti dažādi atvieglojumi. Mūsu vadoņi ilgi un stūrgalvīgi ignorējuši gan Kārļa Ulmaņa, gan igauņu pieredzi, nebēdājot par to, ka pierobeža iztukšojas no iedzīvotājiem.
Ilze Stabulniece: – Kā pierobežas iedzīvotāja priecājos par to, ka beidzot šo specifisko teritoriju problēmas tiek vērtētas atsevišķi, jo tās ir pavisam citas nekā Rēzeknē, Daugavpilī, attīstītajos novados. Diemžēl problēmu loks paplašinās – pāri robežai sākuši nākt imigrantu pulciņi, kas no Baltkrievijas cauri Latvijai cer iekļūt Eiropā. Robežsargu ir maz, visu teritoriju viņiem grūti pārredzēt. Es savā zemnieku saimniecībā viņiem ceļā stāties nespēju, pavisam drīz tā var kļūt par valsts mēroga problēmu, kas jāsāk risināt jau uzreiz.
– Dzīvojot pierobežā, laikam arī pati izjutāt to, kā politiskās pārmaiņas Latvijā skāra ikdienas dzīvi un saskarsmi ar kaimiņiem pavisam piezemētā nozīmē?
– Protams, jaunībā no Kaplavas bez kādiem šķēršļiem devāmies uz ballēm Baltkrievijā, jo tur bija labāka gaismas mūzika. Gan kājām, gan ar zirgu vai močiem. Braucām peldēties, jo Kaplavas tuvumā nav ezeru, toties otrpus robežai to ir daudz. Tāpat devāmies arī iepirkties. Pēc neatkarības atjaunošanas līdzās priekam tomēr izjutām arī zaudējumu rūgtumu, jo ierastā saikne ar baltkrievu kaimiņiem pārtrūka – tika pārrakti robežgrāvji. Eiroreģions bija iespēja atkal tuvināties. Man ir fotoattēli ar krūmiem aizaugušo robežzonu, vēlāk par Eiropas Savienības līdzekļiem Kaplavā uzbūvēja robežapsardzes ēku, arī baltkrievu pusē izbūvēja ceļu un radīja nelielu robežas infrastruktūru. Eiroreģiona darbība palīdzējusi arī ieviest vienkāršotu robežu šķērsošanu. Kaplavas robežpārejas punkts vienkāršotajai šķērsošanai darbojas izejamās un svētku dienās no pulksten deviņiem līdz septiņpadsmitiem.
– Kāpēc radās eiroreģions “Ezeru zeme”?
– 1998. gadā strādāju Krāslavas pilsētas domes Attīstības nodaļā. Līdz ar atmodu senāk brīvo robežu vietā starp ilggadējiem kaimiņiem nu bija “siena”. Rīgā vai citviet šīs pārmaiņas droši vien izjuta mazāk nekā pierobežā, tāpēc likās pašsaprotami – atkal satikties un it kā no jauna iepazīties. Idejas autori un tālākvirzītāji bija toreizējais Krāslavas rajona padomes priekšsēdētājs Andris Badūns un izpilddirektors Gunārs Upenieks (tagad viņš vada Krāslavas novada domi). Tiekoties ar pārstāvjiem no Baltkrievijas konsulāta Daugavpilī un Latvijas konsulāta Vitebskā, viņi apsprieda nākotnes sadarbības iespējas. 1998. gada 21. maijā tieši šajā Dzimtsarakstu nodaļas ēkā Brīvības ielā, kur tagad atrodamies, notika pirmā oficiālā tikšanās – konference “Latvijas–Baltkrievijas pierobežas reģionu sadarbības iespējas”. No Latvijas puses piedalījās pilsētu un rajonu vadītāji no Daugavpils, Rēzeknes un Krāslavas. Pati toreiz biju tikai “izpalīgos” dalībnieku reģistrācijā, palīdzēju arī gatavot konferences rezolūciju. Tā kā Daugavpils rajons robežojās ar Lietuvu, tika nolemts šajā sadraudzībā uzaicināt arī šos kaimiņus. Eiroreģions kā kaimiņvalstu pārrobežu sadarbības forma tolaik jau bija pazīstams, gluži jaunatklājēji vis nebijām. Nosaukuma autors precīzi nav piereģistrēts, taču divi tūkstoši ezeru ir viens no Latgales nozīmīgākajiem “brendiem”. Pašlaik eiroreģions aptver četrpadsmit Latgales pašvaldības, un nesen lēmumu par iestāšanos pieņēmis arī Balvu novads. Nākamajā sanāksmē viņus uzņemsim.
– Vai tad kādu arī neuzņemat?
– Jā, tas gan ir mazliet atšķirīgs stāsts. Mūsu eiroreģionam vēlējās pievienoties arī kaimiņi no Krievijas, tomēr pēc diskusijām nolēmām tik plašu teritoriju neaptvert, turklāt baltkrievu puse iebilda, ka Lietuvai nav robežas ar Krieviju. Tomēr sadarbība ar Krieviju pamazām izveidojusies uz sadarbības līguma pamata, pēdējos gados kopā ar viņiem esam iesaistījušies nozīmīgos pārrobežu projektos.
“Ezeru zemes” struktūra ir visai vienkārša – biroji Latvijā un Lietuvā, abās pusēs izveidotas pašvaldību dibinātas sabiedriskās organizācijas, kas līdzfinansē eiroreģiona aktivitātes. Mums ir trīs štata darbinieki, telpas nodrošina Krāslavas novada dome, tas ir viņu līdzmaksājums mūsu biedrības uzturēšanai. Pārējie maksā biedra naudu atbilstoši pašvaldības iedzīvotāju skaitam. Uzsākot jaunu projektu, tajā iesaistītās pašvaldības vai citas sadarbības partneru organizācijas (piemēram, “Latvijas Valsts meži”) nepieciešamo līdzfinansējumu sadala proporcionāli savam projekta budžetam. Nav šie maksājumi mērāmi tūkstošos!
– Vai vīzu formalitātes neapgrūtina sadarbību? Tie taču ir arī papildu līdzekļi!
– Pat iedomāties nevaru, ka būtu citādi. Vīzas ir pašsaprotamas. Tomēr uzreiz paskaidrošu, ka visas iestādes šeit, pierobežā, ir ļoti pretimnākošas. Baltkrievu konsulātā ir izsniegtas vīzas gan ar atlaidēm, gan pilnīgi bez maksas. Mūsu konsulāta darbinieki Vitebskā rīkojas līdzīgi, abas puses cenšas ievērot samērīgumu atvieglojumu ziņā. Tagad, kad ciešāk sadarbojamies arī ar Krieviju, gribu uzsvērt, ka viņu konsulāts ir pat vēl draudzīgāks. Šogad visu Latgales pašvaldību un satiksmes drošības dienestu darbiniekiem, kas iesaistīti pārrobežu projektos, izsniedza bezmaksas vīzas.
– No Rīgas starpvalstu attiecības ar Baltkrieviju un Krieviju izskatās sarežģītāk un nedraudzīgāk.
– Droši vien, jo mēs neatkarīgi no lielo valstsvīru strīdiem, sarunām un peripetijām, turpinām savu darbu. Mums, pierobežā, valda sava vietējā demokrātija, savi plāni un stratēģijas, nevaru atcerēties gadījumu, ka kādas papīru būšanas radītu šķēršļus. Tiesa gan, pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai baltkrievu partneri bija mazliet atturīgāki, jo tagad vēl vairāk atšķīrās mūsu valstu “svara kategorijas”, bet tas nebija ilgs periods. Sadarbība un kopējie projekti no tā necieta.
Sākumā mūsu pierobežas pašvaldību sadarbību būtiski sekmēja bijusī rēzekniete Elita Cakule, kura joprojām strādā Norvēģijas Vietējo un reģionālo pašvaldību asociācijā. Norvēģijas finanšu instruments tolaik bija orientēts uz Austrumu un Rietumu sadarbību, projekta ietvaros viņi mums finansēja mācību braucienus uz Norvēģiju un eiroreģiona pirmās stratēģijas izstrādi. Ne tikai finansēja, bet arī aktīvi piedalījās stratēģijas izstrādē, jo norvēģiem pūrā bija ilggadēja pārrobežu sadarbības pieredze. Protams, te viņi saskārās ar citu situāciju, jo Skandināvijas valstis nešķir slēgtas robežas. Esmu pat bijusi informācijas centra ēkā, kurai divu valstu robeža sanāk telpas vidū. Viņu eksperti pabija visās trīs eiroreģiona valstīs, gādāja par biroju personāla apmācību un tā motivāciju.
Pirmie gadi, protams, vairāk saistījās ar semināriem, tikšanās reizēm. Pamazām radās iespēja un prasmes iesaistīties PHARE un INTERREG programmā. Sākumā projektus rakstījām kopā ar tagadējo Krāslavas novada Attīstības nodaļas vadītāju Ināru Dzalbi. Tagad komandā ir projektu vadītāja Laila Vilmane. 2003. gadā tapa projekts uzņēmējdarbības veicināšanai, organizējām izstādi Baltkrievijā. Atmiņā palicis būtiskais ieguvums – satuvinājām mūsu uzņēmējus, ar prieku vēroju, kā viņi sapazīstas, apmainās vizītkartēm. Pirmo miljonu eiro apguvām 2005. gadā.
“Ezeru zemes” valdes priekšsēdētājs ir Krāslavas novada domes vadītājs Gunārs Upenieks. Gribu pateikt, ka gandrīz visas projektu idejas, it kā garāmejot, mums “pamet” tieši viņš, mēs esam darītājas un izpildītājas. Tā, piemēram, velomaršrutu projektu izstrādājām pēc tam, kad Upenieka kungs, šķietami jokojot, bija teicis: “Ja jūs man izstrādātu velomaršrutu gar Daugavu, tad es būtu ar mieru kāpt uz velosipēda un to izmēģināt.” Mūs vēl vairāk uzkurinot, viņš noteica, ka to jau mums nebūs pa spēkam uztaisīt. Āķis lūpā! Kāpēc labajā iecerē nepadalīties ar citiem? Pa šiem gandrīz piecpadsmit gadiem jau ierasts, ka ideju uzreiz gribas izprātot arī saistībā ar kaimiņiem. Starp citu, “Velomaršrutu tīkla attīstīšana Baltijas “Ezeru zemē”” kļuva par pirmo INTERREG programmas projektu Baltkrievijā. Rakstījām kopā ar lietuviešiem un baltkrieviem, taču ES dalībvalstīm projektus apstiprināja atsevišķi. Interesanti, ka, kopīgi darbojoties, izpratām arī atšķirīgo. Mums, Latvijā un Lietuvā, tūrisms saistās ar atpūtu, bet baltkrieviem tas ir sporta veids. Pašvaldībās viņiem ir Tūrisma un sporta attīstības nodaļas, Tūrisma diena tur risinās kā Sporta diena. Varbūt tāpēc baltkrievu pusē garākais velomaršruts ir 280 kilometru, to, protams, dienas laikā pieveikt nav reāli. Kopā izveidojām 51 velomaršrutu, kuru kopgarums ir vairāk nekā tūkstotis kilometru. Iekārtojām 109 atpūtas vietas, uzbūvējām vienu skatu torni Latvijā un divus Lietuvā. Latvijas teritorijā maršruts ved gar slavenajiem Daugavas lokiem. Lietuvā velosipēdisti var iepazīst skaisto un ezeriem bagāto nacionālo parku “Aukštaitija”, arī otrpus robežai Baltkrievijā atrodas brīnumains nacionālais parks “Braslavskije ozera”. Visu maršrutu galvenā vērtība ir ūdeņi – ezeri un upes. Tie, kas nokārto vīzas, var veikt tiešām skaistu vairākdienu ceļojumu pa trim valstīm.
– Vai pati esat izmēģinājusi savu “garabērnu” dzīvē?
– Esmu gan – Latvijā un Lietuvā. Ai, atcerējos – vienu maršrutu gar Glubokoje ezeru esmu apguvusi arī Baltkrievijā. Starp citu, baltkrieviem šajā projektā nopirkām arī velosipēdus, mums kā ES dalībvalstīm to neļāva, jo tā būtu uzņēmējdarbība. Mēs radījām pamatus, tālāko turpina tūrisma jomas darbinieki – informēt, reklamēt, labiekārtot, piemēram, Lietuvā vairākos velomaršrutos celiņi tagad ir asfaltēti. Šobrīd mums ir apstiprināts projekts aktīva dzīvesveida popularizēšanai, lai Latvijā un Baltkrievijā izveidotu nūjošanas un slēpošanas trases.
Velomaršrutu ideja dzima Latvijā, bet kulinārā mantojuma iecere – Lietuvā. Kā jau teicu, pieņemts uzreiz ar jauno ideju dalīties ar eiroreģiona kaimiņiem. 2001. gadā lietuvieši iepazīstināja abus pārējos sadarbības partnerus ar kulinārā mantojuma koncepciju, kas pamatos tika izstrādāta 1995. gadā Zviedrijā un Dānijā kā pārrobežu pilotprojekts. 2003. un 2004. gadā eiroreģiona Latvijas pusē īstenojām PHARE programmas projektu “Kulinārā servisa uzlabošanas tīkls Latgalē, pamatojoties uz kulinārā mantojuma koncepciju”. Nākamās divgades projekts saucās “Kulinārā mantojuma kā reģionālā tūrisma tīkls un attīstības metode eiroreģiona “Ezeru zeme” kontekstā”. Šajā tīklā iesaistījās ēdināšanas uzņēmumi, viesu mājas, arī ārstniecības augu audzētāji. Tā, piemēram, viesu mājā “Lejasmalas” Aulejas pagastā ne tikai cienā ar latgaliešu ēdieniem (kļockām, guļbišn(ņ)iekiem un citiem ekoloģiskā vidē audzētiem labumiem) skaistos māla traukos un zāļu tējām, bet pieaicina arī Aulejas dziedošās sievas. Kaut arī projekti sen beigušies, šo tīklu turpinām koordinēt. Uzņēmēji šo atbalstu augstu novērtē.
– Kā konkrēti jūs viņus atbalstījāt? Ar līdzekļiem?
– Nē, neviens no mūsu projektiem nav domāts kāda atsevišķa uzņēmēja finansiālai atbalstīšanai. Mēs viņus izglītojam un reklamējam. Sešās valodās izdevām informatīvos materiālus, izvietojām šo reklāmu dažādās interneta mājaslapās, reklamējām šo piedāvājumu tūrisma izstādēs Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā un Vācijā, arī Krievijā un Baltkrievijā.
– Jūsu rūpju zonā ietilpst ne tikai Krāslavas novads vien. Vai savējos negribas atbalstīt vairāk?
– Cenšamies strādāt ļoti demokrātiski, vienlīdzīgi un caurspīdīgi, lai eiroreģiona “labumi” tiktu proporcionāli visiem biedriem. Jā, birojs atrodas Krāslavā, te dzimst lielākā daļa ideju, bet ceru, ka pamata aizvainojumam nav nevienam. Cik uzņēmēju no katras pilsētas un novada pieteicās, piemēram, kulinārā mantojuma projektam, tik atbalstījām. Par jaunumiem personiski sazinos ar pašvaldību vadītājiem, izpilddirektoriem un attīstības nodaļām. Reizēm par kādu projektu informējam tikai atsevišķus novadus, kuriem tas aktuāls. Igaunijas–Latvijas–Krievijas pārrobežu sadarbības projekts satiksmes drošības uzlabošanai “ESTLATRUS Traffic” domāts starptautiskas nozīmes transporta koridoriem, tāpēc tur, loģiski, iesaistījās tikai tās pašvaldības, kuras šķērso tranzītmaģistrāles uz Krieviju. Šajā projektā gribējām turpināt līdzšinējo Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projekta “LATLIT Traffic” koncepciju jaunā izpildījumā, tāpēc ideja nāca no mums.
– Tātad jūs valsts vietā risināt ceļu problēmas.
– Jā, tāpēc labi, ka ir šīs pierobežas programmas. Pieteikumos tā arī rakstām, ka valstu stratēģijas pirmām kārtām paredz ceļu infrastruktūras uzlabošanu centros, pierobežas ceļi tā arī nav atsevišķi izdalīti kā attīstības prioritātes, bet gaidīt taču nevaram, mēs te dzīvojam. Pamazām rāpjamies ārā no krīzes, un ceļu sakārtošanai ir nenovērtējama nozīme. Tieši tā veicina vai bremzē pašlaik tik aktuālo prasību attīstīt uzņēmējdarbību. Ar saviem uzdevumiem uzņēmēji paši tiks galā – iekops saimniecības, algos darbiniekus, tomēr iesācējiem nav pa spēkam pašiem nodrošināt atbilstošu ceļu infrastruktūru, bet tieši tā var kavēt, piemēram, viesu nama attīstību. Kāda jēga aicināt pie sevis tūristus, ja viņi nespēj tur normāli piekļūt! Vietējie vēl pieraduši pie neceļiem, bet ārzemnieki!
Pēdējos gados katrā projektā paredzam investīciju komponenti. Aizpērn īstenojām vienu no nedaudzajiem sociālajiem projektiem. Tas bija Latvijas un Lietuvas kopprojekts par animaterapiju – rehabilitāciju ar dzīvnieku palīdzību, kurā līdzdarbojās gandrīz visas Latgales eiroreģiona pašvaldības. Aptuveni divas trešdaļas no projekta divsimt tūkstošu budžeta ieguldījām infrastruktūrā – labiekārtojām veselības centrus un atpūtas istabas bērniem ar īpašām vajadzībām, iegādājāmies pacēlājus mikroautobusiem. Projektā “Zaļās investīcijas” centāmies pievērst jauniešus zaļajai domāšanai un savas vides sakārtošanai, arī te bija investīciju komponente pilsētvides uzlabošanai, piemēram, Krāslavā labiekārtojām pils parku.
Pašlaik apritē ir pieci projekti – par satiksmes drošības projektu jau stāstīju. Otrs nozīmīgs projekts domāts arodskolām – “Latvijas un Lietuvas profesionālās izglītības iestāžu un uzņēmumu sadarbības platformas attīstība”. No Latvijas puses tajā iesaistītas Austrumlatgales un Viduslatgales profesionālās vidusskolas jeb kompetenču centri, Krāslavas novada pašvaldība, kas atbalsta Rīgas Valsts tehnikuma filiāli Krāslavā, bet no Lietuvas puses – Utenas rajona pašvaldība, kas atbalsta Utenas Profesionālās apmācības centru, un Alantas Tehnoloģiju un biznesa skola. Divgadīgo projektu uzsākām šogad aprīlī. Sadarbība notiek starp abu valstu arodskolām un uzņēmējiem četros sektoros – kokapstrādes, autoremonta, tūrisma un sabiedriskās ēdināšanas jomā. Pasniedzēji un audzēkņi iepazīst kaimiņu radniecīgās arodskolas mācību programmas, piesaistām uzņēmējus un organizēsim prakses Latvijas studentiem Lietuvā un otrādi, paplašinot iespējamo darba tirgu. Projektā ir arī mentoringa programma talantīgākajiem audzēkņiem, kuriem varētu būt pa spēkam uzsākt savu uzņēmējdarbību. Arī arodskolu projektā “smagākā” un naudas ziņā lielākā ir investīciju daļa skolu mācību bāzes uzlabošanai. Priecē, ka prasības nebūt nav piezemētas, bet drīzāk nākotnē mērķētas, piemēram, krāslavieši projektā vēlas iegādāties īpaši mūsdienīgu tehnoloģiju tā saukto robotroku kokapstrādei, kas dod iespējas projektēt un strādāt sešās dimensijās.
Trešais, ko gatavojamies uzsākt sadarbībā ar Baltkrieviju, ir projekts Kaplavas robežšķēršošanas punkta uzlabošanai, tajā iesaistīta Valsts robežsardzes Daugavpils pārvalde un attiecīgi Polockas robežsardzes pārvalde. Sakarā ar vienkāršotajām robežšķērsošanas atļaujām, ko konsulātā par divdesmit eiro var izņemt uz gadu, piecpadsmit reizes palielinājies robežšķērsotāju skaits no Latvijas puses. Nesaskatu tur neko ļaunu – saimnieciskajam rādiusam ir jāeksistē, sevišķi pierobežā, kur klājas grūti. Abpus robežai rekonstruēsim pusotru kilometru pierobežas ceļa, iegādāsimies nepieciešamās iekārtas kontroles uzlabošanai un organizēsim informatīvās kampaņas par vienkāršoto robežšķērsošanu un tās noteikumiem.
Projekts “GreenMan” paredz atbilstoši “zaļās vadības” politikai veidot zaļāku un pievilcīgāku vidi Igaunijas, Latvijas un Krievijas pierobežas lielākajās pilsētās – Tartu, Rēzeknē un Pleskavā. Projekta kopējais finansējums ir gandrīz divi miljoni eiro, mūsu birojs to koordinē Latvijā, tajā iesaistīta arī Rēzeknes pilsētas un novada dome, kā arī Daugavpils Universitāte. Cerams, ka sadarbībā ar augstskolas speciālistiem izdosies “zaļi” pārveidot ne tikai konkrētus vides objektus, piemēram, bērnu atpūtas laukumu Rēzeknes kultūras un atpūtas parkā vairāk nekā pushektāra platībā, uzlabosim segumu Ančupānu mežaparka teritorijā Rēzeknes novadā, bet apmācībās pieaugs pilsētas un novada domes speciālistu zināšanas par “zaļo vadību”, tās pieredzi Eiropā, lai ne tikai mums, bet arī nākamajām paaudzēm veidotu un saglabātu tīkamu un kvalitatīvu dzīvesvidi.
Ceram martā uzsākt jau apstiprināto Latvijas–Lietuvas–Baltkrievijas projektu, taču konkrētāk par to vēl nerunāšu. Jāņem vērā baltkrievu puses īpatnība, jo viņiem pat apstiprinātam projektam nepieciešams vēl viens apstiprinājums no viņu Ministru padomes. Ir gadījies arī tā, ka projekts šo kaimiņu dēļ “nobrūk”. Protams, zinām tēmas, kas Baltkrievijai var likties nepieņemamas, teiksim, Eiropas mērogā populārās tēmas par iedzīvotāju iesaistīšanu un demokrātijas attīstību necilājam. Tādi ir šīs valsts spēles noteikumi, tā nav Eiropas Savienība, tāpēc esam spiesti ar to rēķināties. Kā jau teicu, politikā cenšamies nejaukties, jo mums ir savas prioritātes. Arī ar Krieviju sadarbība nav tik vienkārša, jo šai lielvalstij savukārt ir lielākas ambīcijas. Pat tad, ja projektu esam izstrādājuši mēs, viņi viennozīmīgi uzskata, ka katram projekta dalībniekam pienākas vienāda finansējuma daļa. Tomēr tās ir nianses, ko sadarbības gaitā uzzinām, un pie tām pierod.
Visi iesniegtie pārrobežu projekti mums ir apstiprināti, kaut pēdējos konkursos finansējumu saņēma tikai katrs desmitais no iesniegtajiem projektiem. Mēs cenšamies, un laikam mums notic. Mūsu projekti vērsti konkrētu problēmu risināšanai pārrobežu kontekstā, un pamatdoma visiem ir ērti dzīvot, strādāt un atpūsties kopā ar kaimiņiem aiz robežas.
– Pārrobežu sadarbības projektus gatavo arī atsevišķas pašvaldības. Kā izdodas sadalīt “ietekmes sfēras”?
– Ārpus eiroreģiona pārrobežu sadarbības projektus gatavo ne tikai pašvaldības, arī Latgales plānošanas reģions. Ar viņiem esam sadalījuši “ietekmes jomas”, piemēram, viņiem aktuālāka ir tūrisma attīstība Latgalē. Neredzu pamatu uztraukumam par konkurenci. Jo vairāk atbalstītu projektu, jo labāk.
– Kā sagaidīsit “Ezeru zemes” piecpadsmit gadu jubileju?
– Sapnis par atsevišķām telpām diemžēl vēl neīstenosies. Šis Dzimtsarakstu nodaļas nams ir jauks, tomēr mājot vienā telpā ar Tūrisma informācijas centru, kur arī nāk daudz apmeklētāju, reizēm ir sarežģīti. Mums labāk patiktu kaut neliels, bet savs stūrītis. Nevaram taču noteikt pieņemamās dienas! Sapnim gan ir arī ielikti pamati – paredzēts projekts kulinārā mantojuma centra izveidei grāfa Plātera pils pārvaldnieka mājā. Ceram atrast kādu istabiņu kopā ar šo centru. Gribam ne tikai uzlabot darba apstākļus, bet piecpadsmit sadarbības gados mums uzkrājies daudz jauku dāvanu (vai gan ciemos var ierasties bez tām!) – suvenīri, grāmatas, glezniņas. Labprāt šo bagātību izliktu apskatei, domāju, ka apmeklētājiem būtu interesanti novērtēt eiroreģiona pūru.
Gribam rakstīt arvien jaunus projektus, lai mums, pierobežā, klātos ērtāk un lepnāk. Dažreiz jau rokas nolaižas, kad dzirdu, ka jaunieši vēl joprojām spiesti braukt uz ārzemēm darba un labākas dzīves meklējumos. Gadās arī tādi, kas atgriežas dzimtenē, bet daži pēc laika tomēr atkal brauc projām.
– Par ko tad aizvadītajos piecpadsmit gados jums ir lielākais prieks?
– Man ļoti patīk strādāt ar baltkrieviem, tā arī saku: mani mīļie baltkrievi! Viņu mentalitātē nav lielās valsts sindroma, viņi ir bezgala sirsnīgi – līdzīgi latgaliešiem. Kā eiroreģiona patriotei man lielākā laime būs īstenot mūsu jau apstiprināto projektu “Trešais solis”, kurā piedalīsies visas 29 eiroreģiona pašvaldības. “Ezeru zemes” biogrāfijā pirmais solis bija stratēģijas izstrādes periods 2001.–2007. gadā, to atbalstīja Norvēģijas Ārlietu ministrija un Vietējo un reģionālo pašvaldību asociācija, otrais solis (no 2008. līdz 2013. gadam) ritēja Latvijas Ārlietu ministrijas sadarbības programmas ietvaros, nākamo ceram uzsākt martā. Trešais solis mazāk saistīsies ar konkrētām taustāmām investīcijām, izņemot eiroreģiona koordinācijas centra izveidošanu Baltkrievijā. Beidzot varēsim tikties visi kopā, cits citam stāstīt par aizvadīto gadu priekiem un rūpēm, par to, ko vēlamies nākamajā sadarbības periodā no 2013. līdz 2018. gadam. Jau tagad esam ieplānojuši kopējus dziesmu svētkus Rēzeknē, investīciju forumu Baltkrievijā. Domājam organizēt pieredzes apmaiņas braucienus pašvaldību speciālistiem, piemēram, sociālajiem darbiniekiem. Viens no nākotnes plāniem ir izveidot loģistikas centru Latvijas un Baltkrievijas pierobežā. Arī tā ir Gunāra Upenieka ideja, tagad starpvalstu sarunās jāvienojas par to un jāatrod finansējums darbības uzsākšanai.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017