Rīga 15°C, mākoņains, bez nokrišņiem, D vējš 5m/s
Sestdiena, 2024. gada 27. aprīlis 11:56
Vārda dienas: Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
Šāgada jūnijā notiks kārtējās pašvaldību vēlēšanas, atbilstoši notikušajai teritoriālajai reformai ievēlēs novadu un lielo pilsētu domes, jo otrā līmeņa pašvaldības – apriņķi līdz šim nav izveidoti.
Ieskatīsimies vēsturē, kā dažādos laikos Latvijā un pie dažādām valsts iekārtām veidojās pašvaldības, padomes un izpildkomitejas ar ļoti atšķirīgu deputātu skaitu.
Ar Latvijas valsts Satversmes pieņemšanu un attiecīgu normatīvo aktu izdošanu laikā no pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem līdz 1934. gada 15. maijam pilsētu un pagastu pašvaldības tika ievēlētas pēc partiju listēm. Ievēlēja domi, kas no sava sastāva ievēlēja valdi. Pilsētu domes sastāvā vidēji bija 20 – 30 deputātu, pagastos – nedaudz mazāk. Tā, piemēram, Siguldas pilsētā 1931. gada 29. martā domi ievēlēja 28 deputātu sastāvā. Arī iepriekšējās vēlēšanās – 1928. gadā – skaitliskais sastāvs bija tieši tāds pats. Dome ievēlēja valdi trīs deputātu sastāvā, ieskaitot pilsētas galvu. Līdzīgi domes ievēlēja visās pilsētās, tā Cēsīs 1928. un 1931. gada vēlēšanās ievēlēja 30 deputātus.
Pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma un valsts iekārtas izmaiņām slēdza Saeimas un pašvaldību domju darbību. No 1. jūnija iepriekšējās valdes nomainīja iekšlietu ministra ieceltie pilsētu galvas, kuri visus jautājumus kārtoja vienpersoniski. Viņiem kā palīgi bija iecelti daži padomnieki. Pilsētu galvu pilnvaras bija ierobežotas, daudzus jautājumus bez Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamenta atļaujas nevarēja nokārtot. Par to liecina piemērs par Siguldas domei nepieciešamā īpašuma Šveices ielā 6 sarežģīto iepirkumu.
Un tad nāca pārmaiņu laiks. Pilsētu un pagastu pašvaldības un apriņķa pārvalde beidza pastāvēt 1940. gada jūlijā, kad okupācijas vara iecēla izpildkomiteju priekšsēdētājus. Sākoties karam un fašistiskās Vācijas okupācijai, padomju okupācijas ieceltās izpildkomitejas nomainīja jaunās varas vietvalži, kas savukārt darbojās līdz 1944. gadam, kad Sarkanās armijas daļas ieņēma Latvijas teritoriju. Atkal tika ieceltas pagaidu izpildkomitejas, kas darbojās līdz 1948. gadam, kad notika vēlēšanas. Deputātus ievēlēja pilsētu un pagastu apgabalos, vidēji 20 – 30 apgabalos katrā balotējās viens kandidāts, kuru vēlēšanām bija izvirzījis kāds no darbaļaužu kolektīviem – iestāde, uzņēmums, arodbiedrība u.c.
Pirmā pēckara pilsētu darbaļaužu deputātu padomes 1. sasaukuma sesija notika 1948. gada februārī (1950. gadā pagastu vietā laukos izveidoja ciema padomes). Šāda vēlēšanu sistēma pastāvēja 40 gadus. Vēlāk darbaļaužu deputātu padomes pārdēvēja par Tautas deputātu padomēm. Tajos gados liela nozīme bija, ar kādu atdevi deputāts darbojās savas pilsētas vai ciema izaugsmes interesēs. Ja viņš bija savas vietas īstens patriots, tad daudz ko varēja paveikt.
1987. gada 21. jūnijā ievēlētās pilsētu 19. sasaukuma Tautas deputātu padomes aktīvi iesaistījās briestošo pārmaiņu aktivitātēs:
atbalstot un piedaloties Tautas frontes nodaļu izveidē un darbībā;
kopā ar LTF nodaļām piedaloties “Baltijas ceļa” organizēšanā 1989. gada 23. augustā;
1989. gada oktobrī – decembrī priekšvēlēšanu sapulču organizēšanā.
1989. gada 10. decembrī notika pirmās demokrātiskās – mažoritārās vietējo Tautas deputātu padomju vēlēšanas pilsētās, ciemu un rajonu padomēs. Daudzviet pilsētās, arī Cēsīs, Siguldā, Valmierā un citur, tās bija 20. sasaukuma vēlēšanas. Galvenokārt padomēs ievēlēja LTF aktīvistus un tos, kas daudz paveikuši pilsētas vai ciema attīstībā.
1990. gada 21. aprīlī Rīgā, “Daugavas” stadionā, notika Vislatvijas tautas deputātu sapulce, kurā 8002 deputāti nobalsoja par neatkarības dokumenta projektu un pieņēma aicinājumu. Būtībā tika pasludināta Latvijas neatkarība, ko juridiski 1990. gada 4. maijā apstiprināja jaunievēlētā Augstākā Padome pirmajā sesijā.
Nenovērtējama bija pašvaldību loma trauksmainajās 1991. gada janvāra barikāžu dienās – transporta organizēšanā, regulārā cilvēku nomaiņā, ēdināšanā, BUB biedru dežūrās atbildīgos objektos, ātrās palīdzības brigāžu maiņā u.c.
Tā paša gada augustā, kad Maskavā notika pučs, pašvaldības bija gatavas organizēt nevardarbīgu pretestību, darbojoties nelegāli – pagrīdes apstākļos (skat. publikācijas žurnāla “Logs” 2005. gada aprīlī un 2011. gada decembrī!).
Mažoritārajās vēlēšanās apgabalos ievēlētiem deputātiem bija cieša saite ar saviem vēlētājiem. Katrs no vēlētājiem zināja savu deputātu, kurš savukārt pazina savus vēlētājus, kam viņš atskaitījās, un gadījumos, kad viņi griezās pie deputāta pēc palīdzības vai padoma, sniedza nepieciešamo atbalstu vai ieteikumu. Diemžēl tās bija vienīgās mažoritārās vēlēšanas pašvaldību vēsturē Latvijā, kad vēlētājiem tika dota iespēja no vairākiem kandidātiem savā apgabalā izvēlēties un izvērtēt, par kuru balsot. Deputāti strādāja bez atlīdzības, un pamatdarba administrācijai viņi bija jāatbrīvo deputāta pienākumu veikšanai (piedaloties padomes un komiteju sēdēs), saglabājot vidējo algu. Sasaukuma darbības laikā ciemus atkal pārdēvēja par pagastiem.
1989. gadā ievēlētās Tautas deputātu padomes strādāja gandrīz piecus gadus, darbojās ļoti trauksmainā laikā, pārdzīvoja trīs parlamentus, trīs valdības, piedzīvoja valsts iekārtas maiņu un Latvijas valstiskuma atjaunošanu. Šis periods plaši aprakstīts Māra Pūķa grāmatā “Pašu valdība”, analizējot Latvijas pašvaldību attīstības pieredzi no 1989. gada līdz mūsdienām.
Sasaukums savu darbību beidza 1994. gada jūnijā. Turpmāk visas pašvaldības ievēlētas pēc partiju sarakstiem, deputātu skaitu samazināts vairāk nekā uz pusi. Līdz ar novadu izveidi deputātu skaits tika samazināts vēl vairāk, un saikne ar vēlētājiem ir samazinājusies. Latvijas lielajos novados ir pagasti, no kuriem novada domē nav neviena deputāta.
Tā kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas priekšlikums paredz deputātu skaitu vēl samazināt, tad varam nonākt situācijā, kāda bija 1934. gadā, kad daudzus iedzīvotājus savā teritorijā nepārstāvēja neviens deputāts. Bet valsts pamats ir tieši iedzīvotāji un viņu pašvaldības, no to rīcībspējas atkarīga valsts izaugsme, ekonomika, iedzīvotāju labklājība. Atskatoties nesenā vēsturē, likumsakarīgi rodas jautājums: kā 1990. un 1991. gadā būtu risinājušies notikumi, ja valstī nebūtu spēcīgas divu līmeņu pašvaldības ar darba spējīgiem deputātiem, kas spēja dažu stundu laikā mobilizēties, pulcēties Daugavas krastmalā kopā ar saviem vēlētājiem un uzsākt barikāžu veidošanu.
Samazinot deputātu skaitu vēl vairāk un turpmāk ievēlētajiem to veidot kā algotu pamatdarbavietu, vispirms būtu jāaprēķina, cik tas budžetam izmaksās, un jāapsver, ko šie pilnas slodzes deputāti darīs. Vai neatkārtosies 1990.–1991. gada eksperiments, kad algotais padomes priekšsēdētājs sāka traucēt izpildkomiteju darbu?
Nav saprotami arī priekšlikumi ierobežot iedzīvotāju izvēles iespējas deputātu kandidātiem, aizliedzot balotēties pagastu un novadu aktīvākajiem cilvēkiem – medicīnas, kultūras un izglītības darbiniekiem. Nesen, tiekoties ar domubiedriem – bijušajiem deputātiem, pārrunājām, kā darbojas pašreizējā vēlēšanu sistēma novados, kad ne visi pagasti ir pārstāvēti domē. Pareizākais risinājums būtu atgriezties pie mažoritāras vēlēšanu sistēmas. Atkarībā no pagastu skaita būtu katrā jāizveido pāra apgabali, un pagasta iedzīvotāji domē ievēlētu savus deputātus.
Jau tagad vairākās mūsu kaimiņvalstīs daļa deputātu tiek ievēlēti pēc sarakstiem, bet daļa – mažoritārās vēlēšanās. Risinājums ir noteikti jārod, jo domē jābūt pārstāvētai visai novada teritorijai.
Šeit būtu jāpiemin Latvijai saistošs starptautisks līgums – Eiropas Vietējo pašvaldību harta, kas pauž pašvaldību iekārtas principus. Hartas 3. pantā par vietējās pašvaldības jēdzienu teikts: “Vietējā pašvaldība nozīmē vietējās varas tiesības un spēju regulēt un vadīt nozīmīgu lietu daļu likuma robežās, savā atbildībā un vietējo iedzīvotāju interesēs. Šīs tiesības realizē padomes vai pārstāvju sapulces, kurām var būt tām atbildīgi izpildu orgāni un kuru locekļus brīvi ievēlē, aizklāti balsojot uz tiešu, vienlīdzīgu un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata.”
Tātad – ja tiek samazināts deputātu skaits, nevērtējot, cik kurā novadā ir bijušo pagastu un kā deputāti šobrīd pārstāvēti tajos, var uzskatīt, ka tas ir drauds demokrātiskai, efektīvai un optimālai iedzīvotāju interešu pārstāvniecībai. Izbrīnu rada priekšlikums visiem novadiem neatkarībā no to lieluma deputātu skaitu samazināt par četriem.
Ar šo nelielo ieskatu Latvijas pašvaldību vēsturē redzams apstiprinājums tam, ka stipras pašvaldības ir mūsu valsts attīstības pamats.
P.S. 18. novembrī Latvijas Republikas valsts svētkiem veltītajā Siguldas novada Goda dienā Aivars Janelsītis kļuva par pirmo “Siguldas novada Goda novadnieku” – par mūža ieguldījumu novada attīstībā. Apsveicam!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017