Rīga 15°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, D vējš 4m/s
Sestdiena, 2024. gada 27. aprīlis 10:56
Vārda dienas: Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
Vēl pirms apspriešanas valdībā un Saeimā masu saziņas līdzekļos jau ilgāku laiku notiek diskusija un tiek pausti pat diametrāli pretēji viedokļi par plānotajiem grozījumiem likumos “Par pašvaldībām”, “Pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likums” un “Republikas pilsētas domes un novada domes deputāta statusa likums”.
Iespējams, daļa iedzīvotāju šai diskusijai seko, bet tikpat iespējams, ka daļai šķiet, ka šie grozījumi viņus neskar. Pēdējiem vēlos iebilst, jo no tā, ko varēsim ievēlēt par deputātiem un kā tiks organizēts un apmaksāts viņu darbs, būs atkarīga novada problēmu sekmīga risināšana un budžeta līdzekļu izlietojums. Tādēļ uzskatu par savu pienākumu iedzīvotājiem skaidrot iecerēto reformu būtību un ietekmi uz novada dzīvi.
Visupirms iecerēts ierobežot to personu loku, kas var kandidēt domes vēlēšanās, nosakot amatu savienošanas ierobežojumus. Jau šobrīd par deputātu nevar būt domes izpilddirektors, un tas ir loģiski, jo tieši šī amatpersona galvenokārt atbild par domes lēmumu īstenošanu. Loģisks ir arī priekšlikums šādus ierobežojumus attiecināt uz izpilddirektora vietnieku un domes administrācijas vadītāju, kur šāds amats ir izveidots, kā arī uz pašvaldības administrācijas darbiniekiem un kapitālsabiedrību valdes locekļiem.
Jau diskutējamāks ir priekšlikums par iestāžu vadītāju tiesībām kļūt par deputātiem. Dīvains šķiet arguments, ka tad katrs to “deķi” (domāts budžets) vilks uz savu pusi. Dome lēmumus pieņem koleģiāli – balsojot, un vienam vai pāris deputātiem tik lielā mērā ietekmēt budžeta veidošanu nav iespējams. Jāatzīmē arī fakts, ka tieši iestāžu, piemēram, skolu direktori, ir labi atpazīstamas personības novadā un novada domes vēlēšanās cilvēki balso galvenokārt par personībām, nevis partijām.
Pavisam nepieņemams ir priekšlikums liegt iespēju kandidēt iestāžu darbiniekiem. Tos darbā pieņem iestādes vadītājs, viņi nav tieši atkarīgi no domes un tās izpilddirekcijas, ir tādi paši nodokļu maksātāji kā citi.
Dīvaini arī šķiet pēdējie priekšlikumi likuma grozījumiem, kas dažu nozaru pašvaldības iestāžu vadītājiem atļautu būt arī deputātiem, bet citiem – nē. Politikā pastāv princips, ka nepamatoti pilsoņu un cilvēktiesību ierobežojumi tiek uztverti kā draudi demokrātijai. Lai pilnībā izvairītos no interešu konflikta rašanās iespējas, varbūt aizliegt kandidēt arī tiem, kuru ģimenes locekļi strādā pašvaldības struktūrvienībās, kuri paši vai viņu radinieki nodarbojas ar pašdarbību vai sportu, jo arī šīm nozarēm tiek pašvaldības finansiāls atbalsts?
Varas gaiteņos tiek diskutēts arī par deputātu skaita samazināšanu, lai ietaupītu pašvaldības budžeta līdzekļus un varētu ievēlētajiem deputātiem maksāt lielāku atlīdzību. Manuprāt, nav būtiski, kāds ir ievēlēto deputātu skaits. Daudz būtiskāk ir, lai viņi spētu tikt galā ar saviem pienākumiem un būtu godprātīgi. Baldonē ir bijuši ievēlēti gan deviņi, gan 11, gan 15 deputāti, bet pieņemto lēmumu kvalitāti skaits nekādi nav iespaidojis.
Toties būtiskāks ir jautājums, ar kādu mērķi cilvēks ir nolēmis būt par tautas pārstāvi. Gandrīz 16 gadu pieredze ļauj secināt, ka lielākā daļa tomēr nāk ar misijas apziņu un vēlmi veicināt novada attīstību. Diemžēl ne mazums ir gadījumu, kad deputāts lūko izmantot savas pilnvaras savtīgos nolūkos un to dara tik rafinētiem paņēmieniem, kas ne vienmēr definēti likumā par interešu konfliktu. Dažam labam deputāta mandāts nepieciešams savu ambīciju apmierināšanai un varas apziņai, tādēļ man daudz būtiskāks šķiet jautājums par deputāta atlīdzību un deputāta statusu, kam masu saziņas līdzekļi nezin kāpēc nepievērš gandrīz nekādu uzmanību.
Līdz šim likumā par deputāta statusu ir noteikts, ka šie pienākumi tiek veikti no darba brīvajā laikā, taču grozījumi likuma 14. pantā paredz šo normu svītrot. Līdz ar to deputāta pienākumu veikšana būs pamatdarbs, par ko varēs saņemt pat ap 900 latu lielu atalgojumu. Šobrīd deputātu atalgojums dažādās pašvaldībās būtiski atšķiras atkarībā no pašvaldības rocības. Daļā tas ir noteikts kā likme par pienākumu veikšanai faktiski patērētām stundām, nosakot maksimālo apmaksājamo stundu skaitu, kā tas ir arī pie mums, Baldones domē. Citur tā ir noteikta summa. Var jau prātot, ka tad deputāti strādās godprātīgāk, profesionālāk, bet reāli grūti iedomāties, ko politiķi varētu darīt astoņas stundas piecas dienas nedēļā. Gribot negribot tas novestu pie izpilddirekcijas darba dublēšanas.
Reformas iecerētāji nav izanalizējuši situāciju, kurš gan būs gatavs kandidēt un zaudēt savu darbu uz četriem gadiem, ja nebūs nekādas sociālās garantijas pēc tam.
Jārēķinās arī ar to, cik tādas reformas izmaksās. Baldones novadam tas nozīmētu papildus vismaz 10–14 darba vietu ierīkošanu, atkarībā no deputātu skaita, tas ir – jāatrod telpas (piebūve domes ēkai vai kapitālais remonts kādā ēkā), aprīkojums (darba galdi, krēsli, skapji, datori, biroja tehnika un preces, sakaru līdzekļi utt.), transporta izdevumi, alga. Kopā pirmajā pusgadā pēc vēlēšanām tas būtu ap 100 000 latu, turpmākajos gados – ap 140 000 latu, t.sk. atalgojums un sociālās iemaksas vien ap 134 tūkstošiem latu. Domāju, ka pašvaldība, kas iztiek no saviem ienākumiem, to nevar atļauties.
Pilnīgi nepieņemami, ka Saeimas politiķi un VARAM ierēdņi, pašu ministra kungu ieskaitot, nemaz neklausās pašvaldību vadītāju argumentētajos iebildumos un apgalvo, ka tie ir tikai redakcionāli likuma labojumi, kaut gan šie labojumi būtiski maina deputāta statusu un līdz ar to jāmaina arī citas minētā likuma 14. panta daļas un citi panti. Faktiski jau nav ko brīnīties. Tā notiek, ja pašvaldību lietas risina teorētiķi, kas paši tajās nav strādājuši nevienu dienu un pēc kuru ieskatiem pašvaldību vadītāji domā tikai par savu labumu.
Pavisam traka šķiet ideja, ka paši deputāti varēs izlemt, kuram dome būs pamata darbavieta, kuram – ne. Pašvaldībās budžeti šim gadam jau ir pieņemti. Grūti iedomāties, kur ņemsim līdzekļus tik neprognozējamiem tēriņiem.
Diskusija par iespējamajiem grozījumiem vēl turpinās, bet, tā kā pie varas esošie politiķi patlaban nekādus viedokļus neizsaka, tad rodas bažas, ka pēdējā brīdī likumos var iestrādāt tādus “brīnumus”, ko nebūsim pat gaidījuši, kā tas notika ar 2013. gada budžeta projektu, kā rezultātā pašvaldības ir sadalījušās divās nometnēs – trūcīgajās un pārtikušajās.
Nevienam nav noslēpums, ka ir pašvaldības, kuru maciņš ir visai biezs, un ir pašvaldības, kam nepietiek līdzekļu pat funkciju veikšanai. Tad talkā nāk Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds (PFIF). Jebkuras pašvaldības galvenais ienākumu avots ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), par kura sadali starp valsti un pašvaldībām katru gadu tiek noslēgta vienošanās. 2011. gadā pašvaldībām tika 82% no šā nodokļa, 2012. gadā – 80%. 2013. gadā IIN tiek samazināts par procentu, bet sadalījums paliek iepriekšējais.
Pašvaldības uztrauc fakts, ka arvien pieaug tie izdevumi, kuru agrāk nebija, bet kas rodas līdz ar jaunu normatīvo aktu izdošanu. Valdība solīja arī bērnudārzu pedagogu algas maksāt no valsts budžeta, kā tas bija līdz 1998. gadam. Šā solījuma izpildei nepieciešamie līdzekļi nav iekļauti šā gada valsts budžetā. No valsts budžeta 2013. gadā vairs netiks segti 50% garantētās minimālās iztikas pabalsta un 20% dzīvokļa pabalsta, ko kā obligāto pabalstu nosaka likums, līdz ar to pieaugs pašvaldības izdevumi. Kur nu vēl gaidāmie izdevumi par mācību līdzekļiem skolām! Šobrīd tos prognozēt tikpat kā neiespējami, jo attiecīgajā MK noteikumu projektā ir pārāk daudz diskutējamu nianšu.
Valdība apmaiņā pret 5% IIN ir piešķīrusi papildu dotāciju tām pašvaldībām, kuru finanšu nepieciešamība ir apmierināta mazāk nekā par 97%. Šādu pašvaldību vidū ir arī Baldones novads, kam paredzēta 31 734 latu liela dotācija. Ja mēs saņemtu 85% no IIN, tad mūsu ienākumi nākamgad būtu par 116 023 latiem lielāki. Tātad pat ar valsts dotāciju mēs zaudējam 84 289 latus. Domāju, ka Pašvaldību savienības Domes sēdē, kurā notika sarunas ar valdību par IIN sadali, daudzu pašvaldību vadītāji bija tik pārsteigti par valdības negaidīto “dāvanu”, ka nemaz neparēķināja, vai pašvaldības ir ieguvējas vai tieši otrādi, tādēļ nobalsoja par valdības piedāvāto IIN sadalījumu.
Tā kā lielākās zaudētājas šajā situācijā ir pašvaldības – donori un tās pašvaldības, kas nav nedz donori, nedz dotācijas saņēmēji, tad, protams, radās lielas pretrunas novadu un pilsētu vidū. Starp donoriem galvenokārt ir Pierīgas pašvaldības un Rīga, uz kurām pārējā Latvija raugās ar skaudību. Pēdējā laikā valdība un Saeimas deputāti apzināti veido sabiedrības viedokli, ka pašvaldības – donori ir gandrīz vai visu pārējo pašvaldību nelaimju cēlonis. Gandrīz vai komunistiska domāšana – bagātie jāaptīra. Taču jāņem vērā tas apstāklis, ka nepārtraukts iedzīvotāju skaita pieaugums tieši Rīgas reģionā rada šīm pašvaldībām papildu izdevumus infrastruktūras objektiem – bērnudārziem, skolām, ūdenssaimniecībai, ielu un ceļu uzturēšanai utt. Reizēm šķiet, ka dotāciju saņēmēji aizmirst faktu, ka viņu vajadzības daļēji tiek nodrošinātas galvenokārt tieši no bagāto pašvaldību līdzekļiem, nevis no valsts budžeta.
Tā nu valdības jezuītu cienīgā politika ir novedusi pie pašvaldību šķelšanās un apdraud arī Latvijas Pašvaldību savienības pastāvēšanu. Taču viens nav karotājs, un, tikai kopīgi darbojoties, pašvaldības var aizstāvēt savas, tātad savu iedzīvotāju intereses.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017