Rīga 15°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, D vējš 4m/s
Sestdiena, 2024. gada 27. aprīlis 10:23
Vārda dienas: Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
Vācu filozofs Karls Gustavs Jungs kādreiz izteicies, ka cilvēkam pēc 40 gadiem ir iespējami tikai divi ceļi: vai nu viņa aktivitātes pakāpeniski sāk izsīkt, vai arī notiek tieši pretējais – viņš savā attīstībā atdzimst un sasniedz radošo spēju kulmināciju. Liekas, mani bija skāris otrais Junga pareģotais ceļš. Mani aicināja politikā. Kaut arī tēvs īsi pirms apcietināšanas paguva man pateikt: “Dēls, nekad neej politikā,” – es tomēr kļuvu par politiķi. Kļuvu ne tikai par Republikāņu partijas padomnieku, bet arī par Omahas pilsētas domnieku ASV.
1969. gada 4. maijā Omahas laikraksts “Omaha World–Herald” publicēja iepazīšanās interviju ar mani: “Ritums ir pārliecināts, ka ietiks pirmajos septiņos kandidātos.” Un turpināja: ““Lai cīnītos pret noziegumiem valstī, ir jāmāca ievērot likumus katrā mājā un katrā skolā,” saka Ritums. “Tikai tas ir vienīgais veids, kā varam nosargāt savu brīvību.” Ritums Amerikā iebrauca pirms 19 gadiem, šobrīd ir Omahas pilsētas būvuzņēmējs un plānotājs, kurš savā pirmajā tautas kandidātu vēlēšanu mēģinājumā (pilsētas deputātu vēlēšanu pirmajā kārtā) ierindojās 10. vietā. Dzimis Latvijā, dzīvojis arī Vācijā, kur studējis pilsētas plānošanu un arhitektūru Minhenes Universitātē. Ritums izvēlējās dzīvot Vidusamerikā, jo šis štats (pavalsts) ir līdzīgs viņa dzimtenei Latvijai, tādējādi viņš jūtas tuvs šejienes cilvēkiem. Turpinot studijas Nebraskā, viņš izstrādāja diplomdarbu Omahas Universitātē, specializējoties inženierzinībās. Ritums strādāja uz būvēm, vēlāk kā mūrnieks, līdz 1953. gadā izveidoja savu būvkompāniju. Privātuzņēmējs un dzīvokļu māju būvnieks nekad nav izmantojis valdības aizdevumus un naudu saviem projektiem. Strādājis tikai un vienīgi ar privātiem naudas līdzekļiem. Ritums ir 40 gadu vecs, dzīvo paša celtā mājā, viņam ir trīs bērni. Viņš ir pārliecināts, ka otrās kārtas vēlēšanās iekļūs pirmajā septiņniekā. Ritums nevēlas pacelt ūdens un kanalizācijas nodokļus, kā arī pavalsts patērētāju nodokli. Omahas lielākā problēma ir naudas trūkums, jo ir daudz pavalsts un nacionālās naudas resursu, tikai mums tā nauda jāpieprasa. Ritums saka, ka viņa mērķis ir Omahas pilsētas platības palielināšana, pievienojot apbūvētos rajonus pilsētas tuvumā. Bet, pievienojot šos rajonus, ir jāpārbauda to finansiālās saistības, lai neapgrūtinātu mūsu pilsētas nodokļu sistēmu. Ritumam patiktu redzēt vairāk zaļu laukumu, jaunajos projektos atstājot daļu teritorijas savā dabiskajā izskatā, lai mūsu bērni un mazbērni augtu un vērotu dabas procesus dabīgā vidē. Ritums ierosina izveidot Omahas simbolu – pilsētas ēku, kura būtu celta no vietējiem akmeņiem un koka, apvienojot tur nepieciešamās sabiedriskās un kultūras funkcijas, kā arī tur parādot Nebraskas vēstures mantojumu. Viņš uzskata, ka privātuzņēmēja darbības principi ļoti labi varētu tikt piemēroti arī valsts pārvaldē. Jo ir tik daudz valsts naudas iztērēts dažādiem ierosinājumiem un projektiem, kuri nekad tālāk nav attīstīti. Ritums ir par attīstību un taupīgu pilsētas pārvaldi. Ritums proponē tikai divu pakāpju vēlēšanas, lai domē vienmēr būtu jauni talanti. Vecie domnieki tur sēžot gadu no gada, jaunajiem ir grūti tos izstumt ārā. Vēl viņš iesaka apvienoties pilsētas un apriņķa dienestiem – policijai, avārijas dienestiem, dažādiem inspektoriem, iepirkuma daļām, lai nebūtu darbu dublēšanās, līdz ar to arī naudas līdzekļus varētu ietaupīt.”
Otrajā vēlēšanu kārtā – 1969. gada 13. maijā – es tiku ievēlēts par vienu no septiņiem Omahas pilsētas valdes domniekiem. Pilsētā tolaik dzīvoja ap 600 000 iedzīvotāju. Domē mani uzreiz apzīmēja kā “mazā cilvēka pārstāvi”, un dažkārt ar savu viedokli paliku viens pret pārējiem sešiem domniekiem, tā iegūstot sev savrupnieka slavu.
Iedzīvotāji no manis gaidīja aizstāvību, uzticēja risināt savas problēmas un situācijas gan politiskajā, gan sociālajā, gan uzņēmējdarbības vidē. Ikdienā es pārbaudīju pilsētas uzņēmumu un iestāžu darbu, pieprasīju dažādus paskaidrojumus no amatpersonām, iepazinos ar dokumentāciju, pieprasīju novērst likumpārkāpumus, izskatīju iedzīvotāju iesniegumus. Un, protams, piedalījos domes sēdēs, kur vienmēr kaismīgi aizstāvēju savu viedokli. Šie četri gadi politikā man bija laba skola. Te iemācījos pielāgoties dažādām situācijām, attīstīju savu pilsētu un reizē ar to attīstījos arī pats.
Starp daudzajiem amerikāņu apbalvojumiem, kādus esmu saņēmis, viens ir man ļoti svarīgs – no vecākās patriotiskās organizācijas “Doughters of American Revolution” medaļa par patriotismu kā imigrantam. Man piešķirta arī ASV prezidenta Eizenhauera nodibinātā sudraba medaļa “Captive Nations Friend” (“Apspiesto nāciju draugs”). Uzskatu sevi gan par Amerikas, gan Latvijas patriotu.
Atgriežoties uz dzīvi Latvijā, par savu dzīvesvietu izvēlējos Carnikavas novada Garciemu. Tā kā laika man gana un, kā allaž esmu radis, sekoju līdzi visam, kas notiek gan savā novadā, gan Latvijā, gan pasaulē. Salīdzinot politiskās norises un veidus, kā darbojas centrālā un vietējā vara Latvijā, ar savās pilsoņa un pilsētas pašvaldības deputāta gaitās vēroto Amerikā, man ir atšķirīgs viedoklis par daudzām šodienas norisēm Latvijā, jo mums bija pavisam citādi noteikumi, likumi un kārtība.
Latvija ir republika, nevis demokrātija – mēs nebalsojam par likumiem, bet ievēlam deputātus, un viņi balso par likumiem. Latvijas likumus izdod un apstiprina mūsu ievēlētie pārstāvji – deputāti, bet lielākā daļa cilvēku nezina, kas notiek valdībā, un viņus tas nemaz neinteresē.
Ja mēs mācītos no vēstures, tad ielāgotu, ka valstis un tautas sabrūk no iekšienes. Ja vēsture mums iemācītu divas lietas, tad tā otrā ir patiesība, ka tikai nedaudz cilvēku to redz notiekot. Tādēļ tie, kas neatceras vēstures kļūdas, tās atkal atkārto. Šīs briesmas draud arī Latvijai. Mums nav jābaidās, ka mūs var iekarot kāda ārvalsts, bet varam iznīcināt savu valsti paši ar savām rokām un domām. Citiem vārdiem sakot – esam satikuši savus ienaidniekus, un tie esam mēs paši.
Vienīgais veids, mācoties no vēstures, būtu apzināšanās, ka neesam imūni pret ekonomiskajiem likumiem. Mēs vēl varam paši ko darīt – samazināt valdību un ierēdņus, pazemināt nodokļus, bet tas jādara nekavējoties, lai mazinātu lejupslīdi un sāktu attīstīties uz augšu. Mums nav jāgaida palīdzība no Eiropas vai citām tautām, bet jāizmanto pašu spēks un zināšanas.
Taču, glābjot Latviju no krīzes, mūsu politiskā vara lieto īstermiņa metodes, kas ir līdzīgi kā smelt ūdeni ar cauru spaini no grimstoša kuģa. Tautai tiek teikts, ka tas ir vienīgais palīdzības veids, bet nepasaka, ka kuģis katru dienu grimst dziļāk un dziļāk. Mūsu politiķi nevar pārtraukt nelikumīgo un neproduktīvo naudas izsviešanu, viņu vienīgā izvēle – vai nu izdot vairāk naudas (ar saukli, ka tas ir cilvēku labā), vai netikt ievēlētiem.
Godīgi nopelnīt naudu var tikai ar ražošanu, kaut gan teorētiski ir divi dažādi veidi, kā tikt pie naudas: viens ir ražošana, cits – laupīšana. Strādnieki un uzņēmēji naudu gūst, ražojot un strādājot. Valsts dotās naudas saņēmēji to ņem no tiem, kas nodarbojas ar ražošanu. Ēriks Hofers šo mūsu laikmeta parādību nosaucis par “darba izlaišanās stāvokli”. Galarezultāts ir tāds, ka esam kļuvuši par tautu, kas dod pabalstus cilvēkiem, kuri nedara neko. Naudas sadalīšanas process iekļauts dažādās programmās, kas nopelnīto pārliek no tavas kabatas kaimiņa kabatā. Bet ekonomikas likumi saka, ka, izdodot vairāk nekā nopelnot, mēs tuvojamies defoltam.
Arī Amerika savulaik bija nonākusi dziļā krīzē. Viens no lielākajiem militārajiem konfliktiem 20. gadsimta otrajā pusē bija Vjetnamas karš, kas pamatīgi iedragāja arī Amerikas ekonomiku. Tolaik biju Omahas pilsētas pašvaldības deputāts, un man bija svarīgi, lai krīze pēc iespējas mazāk ietekmētu ekonomiskās attīstības procesus pirmām kārtām manā pilsētā.
Es kā pilsētas domnieks uzrakstīju vēstuli Prezidentam: “Jūsu “Vjetnamas vjetnamizācija” (Amerikā šo terminu lietoja, domājot par Vjetnamas karā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un postījumu atjaunošanu, kur Amerika ieguldīja milzīgus līdzekļus) Vjetnamā bijusi ļoti veiksmīga. Atbalstot Jūsu pūles pagarināt valsts palīdzību pilsētām, es visā cienībā lūdzu izskatīt manus priekšlikumus par līdzīgu pieeju, ko es nosaucu par amerikanizāciju (ar to es domāju – atdzīvināšanu) mūsu Savienoto Valstu pilsētām.
Un tas nozīmē:
izveidot vadlīnijas, pēc kurām pilsētas tiktu kvalificētas, lai saņemtu valsts pabalstus;
šīs pilsētas tiktu izvēlētas pēc to pašvaldību efektivitātes; tas nozīmē, ka šie valsts pabalsti pilsētai būtu jānopelna, nevis tikai jāsaņem kā atbalsts;
izvērtējot pilsētu pašvaldību darbības efektivitāti, tiktu izvērtēta arī to spēja strādāt ekonomiski un taupīgi.
Jo par daudz ilgi vairākums mūsu pilsētu cietušas no pārmērīgas izšķērdības, dubultas darbības pārvaldes sistēmās un nemākulīgas vadīšanas. Amerikanizējot mūsu pilsētas, tiks iekļauti visi pilsoņi, ne tikai ievēlētie politiķi.”
Manu ideju atbalstīja, saņēmu daudz uzmundrinājumu un pateicības vārdu gan no ASV senatoriem, gan kongresa pārstāvjiem. Tā rūpēs par savu pilsētu biju pievērsis uzmanību visas valsts mērogā.
Pēc dažiem mēnešiem Latvijā būs kārtējās pašvaldību vēlēšanas. Gaidot tās, sekoju līdzi šīsziemas diskusijai par deputātu skaitu pašvaldībās. Manuprāt, deputātu skaits nav noteicošais, svarīgāk ir panākt pašvaldībām brīvību un pirmām kārtām finanšu brīvību un patstāvību. To arī novēlu gan pašreizējiem, gan jaunajiem deputātiem!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017