ATVĒRT – ATCERĒTIES AIZMIRSTO – PAPLAŠINĀT ATBILDĪBAS IZJŪTU PILSĒTĀ UN LAUKOS

Cilvēks ir sociāla būtne – gan emocionāla, gan komunikatīva, gan kognitīva neatkarīgi no ikdienas, kas reizēm šķiet ikdienišķāka par ikdienišķu gluži kā pirmā ķīmijas formula, ko iemācāmies un atceramies visu mūžu: H2O: M2D – mājas – darbs – mājas. Ikdienā mēs gādājam par savu māju – ļoti ikdienišķi un pašsaprotami – slaukām putekļus un grīdu, mazgājam logus, spoguļus, aplejam un mēslojam puķes... Rūpes, kas ir tik pašsaprotamas un kas neprasa lielas investīcijas – vien mūsu gribu un vēlmi kļūt labākiem. Mēs veidojam un radām fizisko vidi sev apkārt, un mūsu gādība un mīlestība atver jaunu dimensiju – pozitīvas emocijas un vēlmi sarunāties arī ārpus mājām.

Diemžēl nereti šīs mātišķās rūpes mēs aizmirstam, izejot ārpus mājām – dzīvokļa. Kā dzīvokļa īpašniekam gan pilsētā, gan laukos bieži vien ērtāk un vienkāršāk sevi uzskatīt par “īrnieku” – neaizdomājoties un līdz galam neizprotot citu savu lomu – dzīvokļa, ēkas daļas, tuvākās apkārtnes, pilsētas vai ciema ārtelpas daļas īpašnieka lomu.

Jāatzīst, ka ikdienišķa tīrības un kārtības mīlestība palīdz mums sakārtot savu dvēseli, atvērt sirds logus un pat visdrūmākajā lietainajā dienā ieraudzīt pasauli saules gaismas pielietu. Mūsos ienāk miera un piepildījuma izjūta, kas aizskalo ekonomiskās izdzīvošanas bažas. Mēs kļūstam atvērti sabiedrībai un esam gatavi iziet ārā – esam gatavi ieraudzīt pasauli, kas tāpat kā mūsu vistuvākā telpa – mājas – alkst mīlestību, rūpes, eleganci, atbildību.

Lielā talka un radošu kvartālu veidošanās Rīgā pierādījusi, ka pavisam nesen Latvijā strauji samilzušās ekonomiskās problēmas atbrīvo ikdienas intensitātes un dažādu sociāli ekonomisko faktoru nomākto vēlmi pēc tiešas komunikācijas, līdzdalības un līdzdarbības. Komunikācijas lielu daļu vēl pavisam nesen daudziem no mums aizņēma domubiedru meklēšana sociāli virtuālajos tīklos, bet pasaule mainās, un tieši ekonomiskās problēmas izveda mūs ārā pilsētas telpā, rosina sadarbībai un jaunām aktivitātēm.

Iesākumā šķita, ka talka būs vien ātrs kaujas plānojums. Tomēr izrādījies, ka spējam sevi mobilizēt ne tikai vienai vien kaujai. Nu jau arī Latvijā piemēri liecina, ka pārdomāti īslaicīgi taktiski instrumenti ir labs pamats ilgtspējīgas pilsētvides attīstībai un apkārtnes sakārtošanai laukos. Vai tas ir kas jauns?

Izdevies taktisks risinājums ir jaunu procesu iesākšana vai veiksmīgu veco procesu turpināšana, lai mēs reaģētu uz tiem un attīstītu tālāk. Jo talka jau nav nekas cits kā reakcija uz jau esošajām iniciatīvām – mēģinot mūs mobilizēt un apvienoties. Talkas laikā mēs izjūtam vienotību, un būtiski ir nepazaudēt šo vienotības garu vēlāk ikdienā.

Šādi, pozitīvu procesu iedvesmoti, mēs turpinām rīkoties un iedvesmot pārējos. Kā jau minēts iepriekš, tas nav nekas jauns – tikai labi piemirsts vecais. Jau atkal tuvojas Lielā talka, un tāpēc ne tikai reizi gadā ir vērts atskatīties jau padarītajā un padomāt, kā mēs ikviens varam dot savu artavu, kā varam sevi atvērt jaunām dimensijām un paplašināt gan savu, gan līdzēt citiem atvērties jaunām atbildības izjūtām savā apdzīvotajā vietā. Un galvenais – celt savu pašapziņu ar izpratni par to, ka patiesībā mēs paši – ikviens ar savām nelielajām iniciatīvām, iespējams, varam būt iedvesmas avots lielākām kustībām – piemēram, pasaulē pēdējos gados plaši izplatīts ir pilsētu lauksaimniecības fenomens, kam ir nozīmīga loma ekonomiskās augšupejas pasākumos.

Dārziņu ierīkošana un kopšana pilsētas “tukšumos” pasaulē veidojas kā lielisks līdzeklis, veicinot kopienas kaimiņu attiecības un radot pulsējošu kultūras ainu. Tie veidojas tāpat kā pie mums pazīstamie ģimenes dārziņi, kur cilvēki audzē sev nepieciešamo, vai dekoratīvi puķu dārzi, vai sporta spēļu zālieni, vai eksperimentāli rotaļu laukumi bērniem. Tāpēc palūkosimies apkārt – gan šī pasaules globālā kustība, gan Lielās talkas Pagalmu kustība, ko pavada daroši – radošs gars, gribētos ticēt, ka savā ziņā iedvesmojusies un ir turpinājums mūsu pašu iedzīvotāju jau esošajām iniciatīvām, veidojot mazdārziņus, daudzdzīvokļu māju priekšdārziņus, puķu stādījumus un intīmākas pagalma atpūtas vietas.

Latvijas Universitātes ģeogrāfijas studente Krista Pētersone jau 2008. gadā savā pētījumā par daudzdzīvokļu namu pagalmos sastopamajiem priekšdārziņiem (publicēts žurnālā “Latvijas Architektūra”) minējusi vairākas motivācijas:

nespēja samierināties ar pagalmu degradāciju, jo īpaši savu logu priekšā – neformāli paplašinot savu privāto zonu, tiek veidotas estētiskas un piederību apliecinošas kvalitātes;

agrākā, galvenokārt lauku dzīvesveida pārnesums jaunā vidē;

sekošana citu paraugam;

personisks projekts – iespēja rūpēties par kādu;

telpa, kur audzēt puķes, lai būtu ko aiznest uz kapiem;

lai būtu skaisti un rādītu piemēru pārējiem;

veids, kā pavadīt laiku;

veids, kā kļūt redzamam un sastapties ar citu atzinību, iesaistīšanos, pretestību vai vienaldzību.

Tātad jebkurā gadījumā – mūsos tiek provocētas emocijas. Saglabājas bērniem raksturīgais pozitīvais, neviltotais prieks par radīšanu un skaisto, kas padara mūsu pilsētu vai ciemu, vai daudzdzīvokļu mājas apkārtni laukos zaļāku, skaistāku, tīrāku un mūs pašus – laimīgākus. Krista Pētersone, citējot N. Blumliju, savā darbā minējusi, ka pilsētdārzkopībai un dārzu ierīkošanai ir nozīmīga loma, lai ar vides dizaina palīdzību mazinātu noziedzību un nekārtības publiskajā telpā.

Mēs paši esam tie, kas var aicināt un atļaut dārzam ienākt pilsētā un skaistajam ap mūsu daudzdzīvokļu māju laukos. Apzinoties, ka tomēr un lielākoties “īrnieka” problēma paliek, lai šo situāciju kaut daļēji atrisinātu, iedzīvotāji būtu jāmotivē iesaistīties dzīvokļu īpašnieku apvienībās, kas dotu iespēju pašiem pārvaldīt un uzturēt gan savu privāto telpu, gan tuvāko publisko ārtelpu. Šo organizēšanās procesu iniciators varētu būt pašvaldība, jo intereses ir kopīgas.

Tāpat jāatzīst acīmredzamais, ka lielākoties lielāku daudzdzīvokļu ēku dzīvokļu īpašniekiem pašiem ir samērā grūti pašorganizēties un risināt situāciju. Lai gan Lielā talka nu jau ceturto gadu organizē Pagalmu kustību un ar katru gadu tā kļūst arvien populārāka, tomēr vispārējā informācijā tā var paslīdēt garām nepamanīta. Ikdienas rūpēs nomāktiem, mums nepieciešams tikai neliels grūdiens, iniciatīva un pārliecība, ka mēs varam.

Par būtisku ieguldījumu varētu izveidoties māju iedzīvotājus izglītojoši motivējoši pasākumi, kuros kā stāstnieki un padomdevēji uzstātos šo mazdārziņu “īpašnieki”, kā arī pašvaldības vai apsaimniekošanas uzņēmumi varētu mudināt un mēģināt pārliecināt dzīvokļu īpašniekus, ka, ieguldot atjaunošanas pasākumos šobrīd, ilgtermiņā šie līdzekļi atmaksāsies. Iespējams, ikvienā mājā atradīsies kāds “aktīvists”, kurš būs gatavs uzņemties iniciatīvu, apvienojot tās iedzīvotājus pagalma kopienā.

Šāda tuvākās ārtelpas sakārtošana var izpausties ne tikai kā dārziņu veidošana. Ikvienam tādējādi rodas iespējas atrast sev piemērotāko koprades veidu – tā var būt atpūtas stūrīša izveide, novietojot tur kādu atpūtas solu, bērnu spēļu objekts, sporta laukums ar tīklu vai grozu, lampu virtenes iekāršana kokā, šūpoļu salabošana, veļas žāvētavas izveide vai tējas uzvārīšana kaimiņam, kurš rosās pagalmā... Galvenais ir apvienoties un radīt kopā, priecāties kopā, iznākt ārā pagalmā – biežāk, lai būtu kopā, lai tuvāk iepazītu cits citu, lai atvērtos jaunām atbildības un kopābūšanas izjūtām.

Kā vienu no pozitīviem piemēriem varētu minēt pavisam nesen – pirms gada iedzīvotāju izveidoto Sarkandaugavas attīstības biedrību Rīgā, kas Lielās talkas ietvaros jau iecerējusi iziet ārpus saviem pagalmiem un pievērst uzmanību pilsētas publiskajai ārtelpai un tās sakārtošanai. Iedzīvotāji iecerējuši sakopt daļu no pašlaik degradētās Sarkandaugavas upes attekas krastmalas Tvaika ielas sākumā iepretim Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centram, izveidojot tur nelielu atpūtas vietu – uzstādot solus un atkritumu urnas un izveidojot eksperimentālu izglītojošu dārzu ar augiem, kuru īpašības ir piemērotas piesārņotas augsnes attīrīšanai.

Labiekārtošanas darbos ar padomu palīdzēt pieteicies arī profesionāls dārznieks. Labiekārtojot līdz šim pamesto un degradēto apkaimes telpu – Sarkandaugavas attekas ūdensmalu, apkaimieši cer, ka ne tikai projekta dalībnieku vidū, bet arī plašāk apkārtnē tiks aktualizēts jautājums par šīs vēsturiskās vietas kā sociālas telpas potenciālo attīstību. Projekta mērķis ir ne vien konkrētās vietas sakopšana, bet to vietējo iedzīvotāju, kas līdz šim nav pievienojušies biedrības aktivitātēm, iesaiste un ciešāku savstarpējo attiecību veidošana, lai nākotnē vietējie iedzīvotāji varētu darboties savas apkārtējās vides labiekārtošanā pēc pašu iniciatīvas un pastāvīgi. Idejas iniciatori tic, ka šis notikums stiprinās vietējos iedzīvotājus būt līdzatbildīgiem par vidi, kurā mēs dzīvojam – sevis un turpmāko paaudžu dēļ.

Sakārtota pievilcīga ārtelpa, kvalitatīva vide un radošums šobrīd ir pilsētu un lauku, reģionu un tautu izaugsmes dzinējspēks. Radošu indivīdu un kolektīvu izplatītā mākslinieciskā aura ilgtermiņā ir pat izdevīgāka nekā jaunu, ikonisku celtņu vai iepirkšanās centru celtniecība. Radoša telpas interpretēšanas ideja spēj mobilizēt un aktivizēt ne vien ciemus vai atsevišķas pilsētas, bet arī veselus reģionus. Neiedziļinoties mērogā, visos īslaicīgas pilsētvides atjaunošanas procesos galvenā nozīme tiek piešķirta publiskajai ārtelpai kā vietas atjaunošanas instrumentam. Tieši tās “atdzīvināšana” tālāk turpinās gan ekonomiskajā izaugsmē, gan sociālās, kultūras un tūrisma jomas attīstībā.