Rīga 7°C, mākoņains, bez nokrišņiem, Z vējš 3m/s
Otrdiena, 2024. gada 07. maijs 05:14
Vārda dienas: Henriete, Henrijs, Jete
“Latvijas pašvaldībām tiek piešķirts arvien vairāk pienākumu, par ko Eiropas Komisija ir bažīga,” 11. aprīlī Briselē notikušās tikšanās laikā ar Latvijas delegāciju Reģionu komitejā atzina Eiropas Komisijas Nodarbinātības, sociālo lietu un iekļautības ģenerāldirektorāta politikas speciāliste Linda Adamaite.
2012. gadā divi sociālajā jomā būtiski Latvijas valdības lēmumi bija garantētā minimālā ienākuma pabalsta samazināšana no 40 latiem (45 lati bērniem) uz 35 latiem un valdības līdzfinansējuma pārtraukšana garantētā minimālā ienākuma līmeņa pabalstam. L. Adamaite skaidroja, ka tieši šie divi lēmumi izraisījuši Eiropas Komisijas bažas par to ietekmi uz pabalstu adekvātumu, nabadzīgo iedzīvotāju īpatsvaru, atšķirībām starp pašvaldībām, kā arī sociālās palīdzības politikas attīstību.
Eiropas Komisijas mājasdarbi Latvijai
Eiropas Komisija nākamajam plānošanas periodam – 2014.–2020. gadam – kā vienu no četrām finansējuma prioritātēm izvirzījusi augstu nodarbinātības līmeni, prasmīgus cilvēkus un iekļaujošu sabiedrību. Jāatzīst, ka nodarbinātības jomā Latvija citu Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu vidū ir vienā no vājākajām pozīcijām. Sliktākie rādītāji 2011. gadā, par kuru pieejama apkopota statistika visā ES, Latvijai ir divās jomās: ilgtermiņa bezdarba līmenis ir trešais augstākais ES jeb 8,8% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, savukārt jauniešu bezdarba līmenis ir piektais augstākais ES jeb 31%. Tāpat Latvijai raksturīgi salīdzinoši augsti nodokļi zemo algu saņēmējiem, par ko šāgada sākumā diskusiju aktualizējusi arī labklājības ministre Ilze Viņķele, norādot uz sava veida Latvijas unikalitāti, jo nabadzības riskam pakļauti daudzi strādājoši cilvēki. Kā vienu no aktivitātēm šīs problēmas risināšanai Eiropas Komisija ierosinājusi veicināt efektīvāku profesionālo izglītību, jo patlaban prakses un mācību kvalitāte ne vienmēr atbilst darba tirgus prasībām.
Tikšanās laikā emocionālas diskusijas izraisījās par iekļaujošas sabiedrības veicināšanu, proti, deinstitucionalizācijas jautājumu Latvijā – pāreju no institucionālās uz alternatīvo aprūpi bērniem, invalīdiem, cilvēkiem ar garīgām saslimšanām un vecākiem cilvēkiem. Latvijas pašvaldībās tas nozīmētu pamatīgas izmaiņas saistībā ar bērnunamiem un pansionātiem. Šajā jautājumā vērojama liela plaisa starp teoriju un praksi, jo pašvaldības patlaban nesaņem pietiekamu atbalstu alternatīvās aprūpes nodrošināšanai – ne sociālo māju būvniecībai, ne citu veidu aktivitātēm, bet tas ir ļoti būtiski, gatavojoties šāda mēroga reformai.
Gatavojoties alternatīvajai aprūpei Latvijas pašvaldībās
Latvijas Pašvaldību savienības padomniece veselības un sociālajos jautājumos Silvija Šimfa sarunā ar žurnālu “Logs” uzsvēra, cik būtiski katram politiskajam lēmumam paredzēt arī finansējumu. Viņa norādīja, ka sākotnējie Labklājības ministrijas sagatavotie priekšlikumi deinstitucionalizācijas aktivitāšu īstenošanai paredzēja 4000 klientu integrāciju sabiedrībā nākamo četru gadu laikā, par pamatu ņemot klienta vajadzību un spēju izvērtēšanu – vai cilvēks var dzīvot sabiedrībā vai tomēr klienta vajadzībām vislabāk atbilst uzturēšanās aprūpes iestādē. Taču aktivitāšu plānošanā netika ņemts vērā būtisks aspekts – šo klientu uzņemšanai laikus jāsāk gatavoties arī pašvaldībām: “Labākajā gadījumā šiem procesiem jānorit paralēli, jo jāsagatavo arī jaunas mītnes, kur šie cilvēki dzīvos pēc institūcijas atstāšanas,” norāda S. Šimfa.
Tāpat vēl viena problēma ir mazais grupu dzīvokļu skaits, kas nebūs pietiekams visiem jaunajiem klientiem. Labklājības ministrijas sniegtās ziņas liecina, ka tikai 15% šo cilvēku saglabājusies saikne ar ģimeni, tātad pārējie pēc institūcijas pamešanas nevarēs rēķināties ar atbalstu no tuvinieku puses. “Mēs zinām, cik slikta ir situācija ar brīvajām dzīvojamajām telpām – daudzkur telpas privatizētas un jaunu mājokļu būvniecība praktiski nenotiek. Savukārt jaunu īres dzīvokļu būvniecībai pašvaldībām līdzekļi no valsts puses netiek piešķirti. Problēma ir milzīga,” situācijas nopietnību atklāja Silvija Šimfa. Patlaban pozitīvi vērtējams tas, ka Labklājības ministrija deinstitucionalizācijas aktivitāšu plānošanā ņēmusi vērā Latvijas Pašvaldību savienības un nevalstisko organizāciju ieteikumus vairāk pievērst uzmanību tieši sagatavošanās posmam cilvēku integrācijai sabiedrībā. Tāpat jārod risinājumi sociālo darbinieku skaita palielināšanai sociālajos dienestos, jo institūcijas pametušajiem cilvēkiem sociālo darbinieku atbalsts un palīdzība būs nepieciešama ik dienas.
Uz līdzīgām problēmām deinstitucionalizācijas aktivitāšu veiksmīgai īstenošanai norādīja arī Rīgas domes Sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors, uzsverot, ka katrai reformai nepieciešami līdzekļi: “Reforma vienmēr prasa naudu vismaz trim lietām: darbinieku apmācībai, izmaiņām datubāzē un iedzīvotāju informēšanai. Klientu nevar vienkārši paņemt un ielikt dzīvesvietā, pat ja tāda ir.” Viņš tāpat atzina, ka vienlīdz būtiski ir paredzēt arī pārejas periodu, kad noteiktu laiku spēkā ir gan vecā, gan jaunā sistēma. Sociālās pārvaldes priekšnieks kā vēl vienu paredzamo problēmu norādīja uz sociālo darbinieku trūkumu, kuru atbalsts klientiem nenoliedzami būs ļoti svarīgs.
Deinstitucionalizācijas vēsmas Eiropā
Deinstitucionalizācijas pasākumi patlaban tiek aktīvi īstenoti virknē Eiropas Savienības valstu, taču reformu veikšanā atšķiras gan metodes, gan, protams, pieejamais finansējums. 18. un 19. aprīlī Helsinkos (Somijā) notikušajā Eiropas Sociālā tīkla konferencē Somijas Sociālo un veselības lietu ministrijas finanšu padomnieks Arto Koho norādīja, ka viņa pārstāvētajā valstī sagatavots piecu gadu deinstitucionalizācijas plāns, taču politiskie lēmumi pamatoti finanšu iespējās, lai nodrošinātu plāna reālu īstenošanu. “Mēs aprēķinājām, ka no institūcijām būs jāpārvieto 1300 klientu, taču, gatavojot plānu, ņēmām vērā to, ka turpmākajos piecos gados šādu klientu skaits vēl vairāk palielināsies. Tāpēc kopējos aprēķinos iekļāvām 3600 klientu, kuriem būs nepieciešami jauni mājokļi,” pieredzē dalījās Koho.
Arvien vairāk jautājums par alternatīvo aprūpi aktualizējas arī mūsu kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā. Lietuvas Sociālās drošības un darba ministrijā sagatavots plāns deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošanai. Atšķirībā no Latvijas tas nav Eiropas Komisijas mājasdarbs, bet gan lietuviešu pašu vēlme, taču pagaidām vēl apjomīga aktivitāšu īstenošana nav sākusies. Tāpat arī Igaunijā patlaban notiek plašas diskusijas par deinstitucionalizācijas pasākumiem. No vienas puses, institūcijās sniegtie pakalpojumi ne vienmēr ir pietiekami kvalitatīvi, taču vienlaikus tie ir dārgi. No otras puses, ne visos gadījumos cilvēkam vispiemērotākais risinājums ir mājas aprūpes pakalpojums, kas nepieciešamības gadījumā nav pieejams 24 stundas diennaktī.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017