Rīga 7°C, mākoņains, bez nokrišņiem, Z vējš 3m/s
Otrdiena, 2024. gada 07. maijs 05:46
Vārda dienas: Henriete, Henrijs, Jete
Tā kooperāciju raksturojis viens no kustības teorētiķiem Šarls Židē. Latvijas pašreizējā situācija – pēckrīzes un pirmsizaugsmes (vismaz cerētas) periods – šķietami atbilst šim spilgtajam vērtējumam. Vai tā devusi pamatu kooperācijas attīstībai? Par to un pašvaldības iespējām atbalstīt uzņēmējus Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas (LPIA) biedri 5. aprīlī diskutēja izbraukuma sēdē Rūjienas novadā.
Mājastēvs Rūjienas novada izpilddirektors Ivo Virsis uzrunā atgādināja gan šābrīža aktualitāti – stūrgalvīgo pavasari, gan izteica pieļāvumu, ka pavasara neskaidrās jausmas uz Latvijas politiskās skatuves varētu turpināties līdz pat pašvaldību vēlēšanām vasarā. Aplausus izpelnījās vēlējums, lai “mūsu politiķi paliek savās vietās, tad arī mēs, izpilddirektori, paliksim savējās”. Tomēr ne mazāku atbalstu guva I. Virša alegorijām pārbagātais runas turpinājums: “Kāpēc mums būtu jāpaliek? Visi zina, ka Latvijā sācies darbs pie jaunas lugas iestudējuma – pašvaldību apvienošanās. Režisori ir zināmi, galvenais “vedējtēvs” ticis pie savas iecerētās lomas, gan jau arī mums kāda lomiņa tiks iedalīta. Pat pūra nauda jau noteikta. Kas atliks mums, izpilddirektoriem? Saprecināto bērnu vecāku loma! Kurš cits gan rūpēsies par jaunlaulātajiem? Kurš posīs viņus jaunajam ceļam? Domāju, ka tie būsim mēs. Turpmākais droši vien būs līdzīgs dzīvē vērotajam. Kādas pašvaldības apprecēsies mīlestības, citas – naudas pēc, vēl citas – pagaidām nenojaušamu apsvērumu vadītas. Dažs pāris varbūt drīz izšķirsies un precēsies atkal no jauna, cits dzīvos kopā tikai pieraduma dēļ, bet cits – ilgi un laimīgi, ar gadiem veidojot kuplu ģimeni ar daudziem bērniem. Cieniet savus vecākus un savus bērnus, tad lielajā dzīves teātrī cienīs arī jūs!”
Rūjienas novada domes priekšsēdētājs Guntis Gladkins tos, kuri atbraukuši uz Latvijas tālāko ziemeļu punktu, sveica ar līdz šim nedzirdētu vērtējumu: “Izpilddirektori ir tā vara, kas dara, bet tie, kuri bužina spalvas, nereti viņus izmanto.”
Pēc šīm kritiski paškritiskajām un līdzīgām sēdēm netipiskajām uzrunām sekoja tikpat neparasta uzstāšanās. Kultūras nama direktores Vitas Melbārdes dziesmas, brīvi pastaigājoties starp skatītāju rindām, bija tik uzrunājošas, ka prasījās dziedāt līdzi. “Runājot spēku zaudē, bet dziedot iegūst. Varbūt tāpēc reizi piecos gados latvieši pulcējas savos Dziesmu svētkos, lai uzkrātu spēkus. Varbūt esam līdzīgi zālei – jo vairāk mūs min kājām, jo dziļākas un spēcīgākas saknes iegūstam. Mūsu senči prata pieskandināt telpu pirms kopīgas pasēdēšanas. Aicinu jūs darīt to pašu, kopā nodziedot spēka dziesmu “Bēdu manu, lielu bēdu”!” Kaut arī neviens zālē sēdošais precīzi neuzminēja vadības zelta likumu, tomēr aiz auss to likt bija gatavs katrs: “Esi tāds vadītājs, kādu tu vēlētos pats sev.”
Gunta Gladkina prezentāciju par Rūjienas novadu šoreiz sīki nepārstāstīsim, jo 2012. gada jūnijā “Logs” viesojās visziemeļnieciskākajā novadā. Rudens pusē aprakstījām novada veiksmes kopā ar citām finālam izvirzītajām “Eiropas Gada pašvaldībām”. Atgādināšu tikai svarīgāko, bet drīzāk mudināšu vasaras brīvbrīdī aizbraukt turp pašiem, jo nosebojies pavasaris pastaigā neļāva pilnasinīgi izbaudīt Rūjienas piedāvājumu. Pat, neturot rokās tūrisma ceļvedi vai minēto “Loga” numuru, tukšā neaizbrauksit, jo katrā no iepazītgribētājiem svarīgajiem objektiem noteikti satiksit kādu aizrautīgu stāstnieku, kas “savu Rūjienu” spēs padarīt arī par “jūsējo”.
Pilsētas kontūra atgādina putnu lidojumā, arī jaunizveidotā novada robežās ar iztēli apveltīts pētītājs samanīs kādu lidoni. Apdzīvoto stārķa ligzdu centrā saredzēt var pat bez īpašas piepūles, tāpēc neordināri domājošie rūjienieši pērn iesaistījās “putnu pašvaldību” salidojumā un pilsētas centrā atklāja jaunu vides objektu “Ligzda”, cerot, ka novada “ligzda” pamazām kļūs apdzīvotāka. 2009. gadā izveidotā novada lidojums daudzās jomās ir tiešām apbrīnas cienīgs. Par spīti attālumam no galvaspilsētas, lielo uzņēmumu trūkumam, nelielajam iedzīvotāju skaitam, kas tāpat kā citur Latvijā nepieaug, bet drīzāk samazinās (“Līdzekļus jaunās paaudzes izglītībā un brīvā laika pavadīšanā guldām, taču lietotāju skaits diemžēl sarūk,” rūgtumu neslēpa Guntis Gladkins). Tomēr uzreiz piebildīšu, ka ir arī pretēji piemēri – jauni un enerģiski ļaudis, kuri no galvaspilsētas reģiona dodas šurp, lai īstenotu kādu ierosmi. Tas liecina, ka pašvaldība visiem spēkiem cenšas atbalstīt uzņēmīgus ļaudis, nevis klupināt ar ierobežojumiem un prasībām. Novada vadība palīdz izdzīvot tiem, kas nevēlas meklēt laimi citur. Tāpēc nebija pārsteiguma, vēlāk uzzinot, ka Rūjienas novadā vēlēšanām pieteikts tikai viens saraksts. Ja novadā neatrodas spēki, kas jūtas gatavi vadīt un darīt labāk par pašreizējiem deputātiem, vai paģērēt vēl kādu sarakstu nav “demokrātijas imitācija”?
Rūjienas novadam ir daudz īpašu, nostāstiem apvītu objektu un notikumu – trīs (!) Kārļa Zemdegas pieminekļi, viņa mūsdienu amata brāļa – novadnieka tēlnieka Andra Vārpas daudzveidīgās “pēdas” gan vidē, gan sadzīvē (viņa kaldinātu bronzas medaļu saņem jaundzimušie, bet statueti – Goda pilsoņi), Latvijas pirmās brīvvalsts laikā speciāli vietējai varai celtā domes ēka, Rūjienas vidusskola un tās sporta halle ar unikālajiem sienas dekoriem – vimpeļu kolekciju, divu izstāžu zāļu senās vērtības un neparastie mūsdienu ieguvumi – pat no koka darināta Lielvārdes josta un Japānas istaba. Tieši ar tālās Hokaido salas ļaudīm piecos gados izveidojušās vissiltākās attiecības, bet “romāna” cienīgs būtu stāsts par veiksmīgo nejaušību, kas satuvināja Rūjienas un Higašikavas pašvaldību. “Rūjienas saldējums” ilgus gadus ir bijis lielākais uzņēmums un atpazīstamākais simbols, tomēr G. Gladkins uzsvēra, ka rēķināties tikai ar vienu balstu būtu vieglprātīgi, tāpēc novadam rodas vēl citi zīmoli.
Rūjienas novada Attīstības nodaļas vadītāja Ieva Zemīte (ar mākslinieku Zemīšu kuplo ģimeni saistās vēl kāds novada veiksmes stāsts – Oleru muižas atjaunošana un atdzimšana) iepazīstināja ar realizētajiem projektiem. Saprotot, ka visu pašvaldību izpilddirektori veic līdzīgus darbus, runātāja centās mazāk virknēt formālos projektu skaitļus, bet vairāk raksturot virtuves pusi. Prieks par ERAF projektiem satiksmes drošībai, kas atrisinājuši samilzušas problēmas. Arī LAD naudu novads centies ieguldīt ceļu sakārtošanā. Latvijā atbalstīja astoņus mazpilsētu apzaļumošanas projektus, un Rūjiena bija to skaitā. Rūjieniešiem šajā jomā jau bija uzkrāta pieredze, jo 2006. gadā līdzīgu projektu viņi izstrādāja ar tuvākajiem kaimiņiem un sadarbības partneriem daudzās jomās – igauņiem.
Ar ELFLA finansējumu uzcelta sporta halle Rūjienā un sporta laukums Jeru pagasta Endzeles ciemā. Nākotnē tādu plāno arī novada centrā. Par multifunkcionālo jaunatnes iniciatīvu centru vislielākais paldies pienākas Šveices atbalstam. Novads nekavējies izmantot arī vides piesārņojuma samazināšanai paredzētās atbalsta iespējas. Novadā saudzīgi izturas pret seno apbūvi, tāpēc visai sarežģīts uzdevums bija risināt siltināšanas projektus tā, lai atrastu kompromisu starp komfortu un vēsturisko vērtību.
Pašlaik lielie projekti īstenoti, bet Ievu Zemīti šis klusinātais posms priecē – atliek laika pārdomām par plāniem. Prezentāciju noslēdza slaids “Ieceres” – ģerbonī iekodētā linu zieda nozīmes iedzīvināšana novadā, sporta laukums Rūjienā, jauna kapliča, atbalsts grāmatu izdošanai, kas iemūžina Rūjienas vēsturi, novada izcilās personības un savdabīgo rūveniešu valodu. Tik “kluss” ir klusais periods projektu cilvēkiem!
Tūrisma un uzņēmējdarbības speciāliste Guna Ķibere uzskatāma par novada attīstības galveno dzenskrūvi, kura nepārtraukti izdomā jaunas iespējas uzņēmēju atbalstam (arī šī pieredze detalizēti aprakstīta “Logā”, tāpēc atgādināšu būtisko, pie reizes rosinu braukt visu izzināt klātienē, jo rūjienieši allaž ir pretimnākoši pieredzes apguvējiem – varbūt tāpēc, ka paši daudzko aizgūst no citiem, to nemaz neslēpjot). Svarīga ir atziņa, ka atbalsts, kas nepieciešams uzņēmējiem, nav nekas tāds, ko nespētu “pacelt” pat neliela pašvaldība. Radošuma balvu pērn Rūjienas novada uzņēmīgie ļaudis bija godam nopelnījuši. 2001. gadā izveidots Rūjienas Tūrisma informācijas un uzņēmējdarbības atbalsta centrs (visai netipisks salikums, kas darbojas perfekti!), ko veiksmīgi vada Guna. Te uzņēmējiem bez maksas pieejami dažādi biroja pakalpojumi – kopēšana, drukāšana, internets, palīdzība reklāmas jomā, konsultācijas.
Atbalsts uzņēmējiem ir vispusīgs, prezentācijas vienā lapā pat grūti satilpināms – tikšanās reizi trijos mēnešos (uzklausītie ieteikumi līdz nākamajai reizei noteikti jāīsteno – atstājot tos bez ievērības, citreiz uzņēmējs vairs netērēs laiku neauglīgai sēdēšanai!); tūrisma bukletu izdošana, reklāmas materiālu izveide, uzņēmēju sadaļa Rūjienas mājaslapā (arī te savējos reklamē bez maksas); telpu īres atlaides pašvaldībai piederošajās ēkās (krīzes laikā sāktas, tās turpina joprojām), reklāmas filmas izveide (tā skatāma www.rujiena.lv); finansiāls atbalsts dalībai izstādēs un pieredzes braucieniem; tirdziņu, semināru un kursu organizēšana.
Īpašs stāsts par novada suvenīriem, jo G. Ķibere uzskata par nepieļaujamu pašvaldības ciemiņiem dalīt Ķīnā ražotas piemiņas veltes. Kāpēc gan uz to nemudināt vietējos amatniekus un suvenīrus nepirkt no viņiem? Linu auduma maisiņi un austas grāmatzīmes ar Rūjienas vārdu, keramikas “ligzdiņas”, koka suvenīri, piemēram, zeķu lāpāmās “sēnītes”, dažādas “ēdamlietas” ar Rūjienas simbolu un oriģināliem tekstiem (“Liepkalnu” cepumi, lielo ogu (ķirbja) sukādes). Svarīgs ir princips – savējie savējiem, ko Guna Ķibere lika pie sirds kolēģiem citās pašvaldībās. Ja nepieciešamas mēbeles, labāk izmantot savējo darinājumus, kaut arī tie izmaksātu nedaudz dārgāk nekā internetā nopērkamie priekšmeti.
Visus novada uzņēmējus – lielus un mazus – nesauksim, te veiksmīgi attīstās arī zemnieku saimniecības – govis un zirgi, cūkas un aitas (viena no pēdējo gadu prioritātēm), biškopība, dārzeņu un ogu audzēšana. Ne mazāk veiksmīgi Guna šos uzņēmējus “samiksē” – piemēram, vietējā rabarberu audzētāja produkcija pārtop rabarberu saldējumā.
Gunas Ķiberes tēzi par pieredzes apmaiņas braucienu lietderību izpilddirektoriem apliecināja arī “lietiskais pierādījums” – kooperatīva “Rūjienas oga” vadītājs Artis Lielbārdis. Viņa mamma Inta Jeru pagastā ilgus gadus audzēja visdažādākos ķirbjus – savam priekam. G. Ķiberei radās doma “lielo ogu” sukādes izmantot novada suvenīru klāstā. Krīzes gados dēlam nācās mainīt biznesa virzienu, un Igaunijas Polli dārzkopības pētījumu centrā interesants likās eksperimentālais cehs, kur pārstrādā nelielas ogu partijas. Tā pamazām ķirbju audzēšana ģimenē uzņēma jaunus apgriezienus. Ķirbju biezenis nelikās pārāk “ejoša prece”, jo attieksme pret ķirbjiem nav viennozīmīga. Turpretim visi novērtē biezsulu ar smiltsērkšķu un cidoniju skābeno piedevu (fasētu nelielās pudelītēs, to nogaršoja un par gardu atzina LPIA sēdes dalībnieki). Pati ķirbju audzētāja Inta Lielbārde todien kultūras namā izrādīja īstu veselības arsenālu no ķirbjiem, cidonijām un smiltsērkšķiem. Artis Lielbārdis atzina, ka īstus apgriezienus jaunais bizness uzņēmis pērn, kad oficiāli nodibināts kooperatīvs. Tajā ir 12 biedru, kas audzē ne tikai jau minētās ogas, bet arī tradicionālās avenes, zemenes, upenes. Kooperatīvā iesaistījušies arī kaimiņi no Naukšēnu novada. Audzēt māk daudzi lauku ļaudis, taču viņus biedē realizācijas grūtības. Kooperatīvs apzinājis biedru iespējas un izskaitļojis apjomu, ko spēj realizēt. Pašvaldība ir vidutājs, kas apzina un uzrunā šķietamos konkurentus, sasēdina viņus pie viena galda.
Pēc A. Lielbārža uzstāšanās vēlreiz vārdu ņēma Guna Ķibere, kura pastāstīja, ka tagad, kad ogu audzētāju bizness ir nokārtots, uzmanība tiks pievērsta sīkdzīvnieku un putnu audzētājiem. Saimniecībās no tuvākiem un tālākiem ceļiem atgriezušies pieaugušie bērni, kas nespēj rast sev “pielietojumu”. Varbūt kādus iedvesmos Gunas jaunās idejas? Ierasts, ka biznesa ļaudis savas ieceres tur noslēpumā, bet rūjienieši darbojas pēc citiem principiem un nejūtas vīlušies.
Beverīnas novada izpilddirektors Sandris Brālēns dalījās pieredzē kooperācijas veicināšanā savā novadā. Sīkāk novada pieredzi, pašvaldības iespējas un šķēršļus atbalstīt kooperāciju, kā arī interesantu ieskatu kopdarbības vēsturē skatiet LPIA sēdes prezentāciju sakopojumā http://www.lps.lv/Izpilddirektoru_asociacija/?task=sessions&committee_id=1484.
Rūjienas novada pieredzi papildināšu tikai ar beverīniešu galvenajām atziņām:
* Kooperatīvi ienes rosīgumu saimnieciskajā dzīvē, jo veic tos darbus, kas paliktu nedarīti, ja kooperatīvu nebūtu. Var teikt arī, ka tie rada jaunas un labas darba vietas.
* Kooperācija parasti dzimst apstākļos, kad daudzi cilvēki cieš no nabadzības, posta un netaisnības. Kooperatīvu biedri neorganizē revolūcijas un negatavo valsts apvērsumus, bet paši uzņemas atbildību par savu dzīvi un padara to labāku.
* Nav tādas dzīves jomas, kurā cilvēki nevarētu organizēties kooperācijai.
Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietniece Rigonda Lerhe sanāksmes dalībniekus informēja par vietējo pārtikas produktu īpatsvara palielināšanas iespējām vietējā patēriņā (skaitļus un grafikus par kooperatīvo sabiedrību skaitu un darbības jomām izpētiet prezentācijā!), tomēr viņas teiktais sasaucās ar iepriekšējo runātāju viedokli.
R. Lerhe uzsvēra Latvijas eksporta bilances lielāko problēmu – tikai puse ir pārstrādāti produkti, tātad – ar pievienotu vērtību. Mūsu vietējā pārtika uzskatāma par nacionālo bagātību (pašlaik tikai 65% ir pašmāju pārtika, tāpēc izvirzīts mērķis līdz 2020. gadam par 7% palielināt vietējās pārtikas īpatsvaru patēriņā). Pagaidām niecīgs ir pašmāju produktu īpatsvars iepirkumos, jo vietējie nespēj nodrošināt vajadzīgo apjomu, regularitāti un zemāko cenu. ZM pārstāve mudināja iepirkumus dalīt lotēs. Ievērību pelna ZM izstrādātais kalendārs, kur atzīmēts laiks, kad tirgū pieejami dažādi vietējie augļi un ogas; iecere veidot vēl vienu “zaļās karotītes” radinieci – produktiem, kas gan nav audzēti pašu mājās, bet ir pilnībā pārstrādāti Latvijā; kā arī plānota lauku attīstības konsultantu iesaiste vietējās produkcijas noieta palielināšanā.
Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis iepazīstināja ar centra jaunāko projektu, kurā pēta atbalsta iespējas vietējo pārtikas produktu iepirkumu veicināšanai.
LPS padomniece Sniedze Sproģe, uzjundot diskusiju, analizēja vairāku novadu pieredzi. Salacgrīvas novads sevi deklarējis kā “zaļo novadu”, lai veicinātu un popularizētu veselīgu, ekonomisku, dabai un cilvēkam draudzīgu ilgtspējīgu dzīvesveida un saimniecisko darbību. Kokneses novads prasmīgi stimulē vietējo produktu izmantošanu iepirkumos – zināmi apjomi produktiem, kas nepieciešami ēdināšanas iestādēm, un tam, ko saražo pašu mājās. Šos datus liek kopā un vērtē, ko vajag iepirkt no malas.
Par Apes novada pieredzi sadarbībā ar pārrobežas kaimiņiem Igaunijā (arī tā ne reizi vien cildināta žurnālā “Logs”) stāstīja Apes novada domes priekšsēdētāja Astrīda Harju. Atzinīgus vārdus viņa veltīja pasākuma saimniekiem – rūjieniešiem, kas “grib dzīvot, strādāt un audzināt savus bērnus savā dzimtajā novadā”. Ar šo domu Latvijas pierobežā dzīvo arī apenieši kopā ar četrām pašvaldībām no Setomā reģiona. Pēdējo gadu laikā darīts daudz, lai veicinātu vietējās produkcijas ražošanu un noietu. Abām sadarbības pusēm ir kopēja “tirgošanās lapa”, Apē plāno atvērt tirgošanās māju. Interesanti, ka Igaunijā atdzimusi darvas ražošana – šo ekoloģisko materiālu skandināvi labprāt izmanto guļbūvēs. Niša esot pabrīva! Apes novada četrās skolās izvietoti darbgaldi kokapstrādei, ko vakaros var izmantot citi interesenti. Pagaidām novadā īpašs kooperatīvs nav nodibināts, tomēr kopdarbības formas mazajiem uzņēmējiem ir! Līdzīgi rūjieniešiem arī Apes pašvaldība atbalsta uzņēmējus ar telpām, pieredzes apmaiņas braucieniem un padomiem projektu rakstīšanā.
Žurnālā esam jau stāstījuši un izrādījuši vairākus novada iepazīšanai paredzētos objektus. LPIA sēdes dalībnieki apmeklēja vidusskolu un sporta halli, speciālo pirmsskolas izglītības iestādi “Vārpiņa” ar sešām izglītības programmām un radošiem meklējumiem bērnu veselības atjaunošanā; arī izstāžu zāli. Šoreiz sīkāk par jaunumu, kurā tikko nožuvusi krāsa. Vietējie to raksturoja kā “divi vienā”, jo skaisti izremontētajā Rūjienas novada tautskolas namā atvēlētas telpas arī apsviedīgajām “rūzelēm”, kas vairākus gadus kopā sanākšanas reizēs savas prasmes nodeva cita citai, bet pērn oficiāli nodibināja amatnieku biedrību “Rūzele”. Guna Ķibere ir tās valdes priekšsēdētāja, bet viņa prot ne tikai rokdarbus vien – interesentiem viņa māca cept gardo maizi, ko nobaudīja arī izpilddirektori.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017