Rīga 16°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 19:32
Vārda dienas: Gints, Uvis
2013. gads Eiropā izsludināts par Pilsoņu gadu, akcentējot pilsoniskuma arvien pieaugošo nozīmi valsts un sabiedrības dzīvē mūsdienās. Par šo gadu un tā saistību ar jauniešiem mūsu saruna ar biedrības “Eiropas kustība Latvijā” prezidentu ANDRI GOBIŅU.
– Interesanti, ka pilsoniskas rīcības nozīmi apliecināja pati 2013. Eiropas gada nosaukuma lemšanas gaita. Sākumā piedāvātais formulējums – Aktīva pilsoniskuma gads – manuprāt, bija daudz atbilstošāks, jo nedalīja pilsoņus un nepilsoņus, tomēr izvēle nosliecās par labu Pilsoņu gadam. Taču pārsteidza eirokomisāres Vivjenas Redingas priekšlikums – Pilsoņu gadā saturiski akcentēt mobilitāti kā vienu no Eiropas Savienības galvenajiem ieguvumiem. Diemžēl Latvijas mērogā šī mobilitāte rada ievērojamus sarežģījumus. Labi, ka Latvijas pārstāvji laikus attapās un aizstāvēja savas intereses, lai 2013. gads nekļūtu par aktīvas “emigrācijas gadu”.
– Vai Latvijas iebildumi izskanēja vientuļi vai arī jums bija domubiedri?
– Gribu uzsvērt, ka šis nebūt nebija Latvijas valsts viedoklis! Daži ierēdņi, kuri it kā pārstāvēja valsts intereses, bija pārsteidzoši neapķērīgi, tāpēc atbalstīja Redingas kundzes viedokli. Valsts “godu” glāba sabiedriskās organizācijas, kas šoreiz kļuva par “vadošajiem spēlētājiem”. Pilsoņu gadā uzsvars vairs nav uz mobilitāti, bet pilsoniskumu – uz sabiedrības iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā. Šo varam uzskatīt par vienu no veiksmes stāstiem, kas apliecina iespējas ietekmēt politiku pat visaugstākajā – Eiropas Savienības – līmenī.
Latvijā veiktās aptaujas liecina, cik niecīga ir iedzīvotāju ticība mūsu lēmumu pieņēmējiem – Saeimai, valdībai, arī tiesai un citiem. Nesen saņēmu jaunu pētījumu, kas sabalsojas ar Eiropas Pilsoņu gada ideju – Eirobarometra reprezentatīvā aptaujā vaicāts, cik lielā mērā iedzīvotāji tic tam, ka viņiem ir iespējams līdzveidot politiku dažādos līmeņos – Eiropas Savienībā, valstī, savā pašvaldībā. Nākas secināt, ka Latvijā situācija ir uzlabojusies. Savām spējām ietekmēt politiku pašvaldību līmenī tic 72 procenti no aptaujātajiem balsstiesīgajiem iedzīvotājiem. Tikai 25 procenti domā, ka tas ir neiespējami. Augstākie rādītāji (87,88 procenti) šajā grupā ir mūsu ziemeļu kaimiņiem skandināviem, taču šīm valstīm pilsoniskas sabiedrības tradīcijas ir daudz senākas. Savukārt zemākais līmenis ir Spānijā – tikai 65 procenti. Pat tāda lielvalsts kā Vācija atrodas aiz mums. Tātad Latvijas rādītāji atbilst vidusmēram. Turklāt secinājumi runā par labu pašvaldībām – jo tuvāk cilvēkam atrodas lēmumu pieņēmēji, jo vairāk viņš tic iespējām kaut ko ietekmēt. Ja aptaujā būtu nodalītas iedzīvotāju vecuma grupas, domāju, ka jaunieši būtu vēl augstākās domās par savu ietekmi politikā.
Valsts mērogā apstiprinoši atbildējuši 58 procenti Latvijas iedzīvotāju, un tas nav maz, bet Eiropas līmenī saņemti 44 procenti atbalstošu vērtējumu. Arī tas uzskatāms par cienījamu skaitli. Protams, jau minētajās ziemeļvalstīs, kam mēs tiecamies līdzināties, savas iespējas ietekmēt valsts politiku pozitīvi vērtē aptuveni 80 procenti aptaujāto. Turpretim Eiropas mērogā situācija ir cita – interesanti, ka savām iespējām visvairāk tic rumāņi (71 procents no caurmēra – 53 procentiem).
Pētījums tapis ciešā sadarbībā ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Eiropas Komisiju, kas finansēja pētījumu. Tā mērķis bija izprast Pilsoņu gada svarīgākos uzdevumus un mājasdarbus, uzrādot vājās vietas šajā saiknē ar iedzīvotājiem. Pēc tam likumsakarīgi jāseko konkrētai rīcībai.
– Kāda tā ir Latvijā?
– Latvijā izveidotas trīs darba grupas. Pirmās mērķis ir stiprināt aktīvu pilsonisko sabiedrību. Mums ir sadarbības memorands starp valdību un nevalstiskajām organizācijām, tomēr jācīnās arī par stabilāku papildfinansējumu sabiedriskajām organizācijām. Kāpēc? Lai kvalitatīvi iesaistītos lemšanā, nereti vajadzīga juristu palīdzība, bet tā prasa līdzekļus. Demokrātija ir dārga, taču viss pārējais ir vēl dārgāks. Tāpēc rūpējamies, lai par to neaizmirstu ne Eiropas, ne pašmāju budžetā.
– Skan priecinoši, bet vai šiem centieniem ir arī reāls pamats?
– Jāatzīst, ka politiskajā līmenī sapratne un atbalsts ir ievērojami lielāks nekā atsevišķiem ierēdņiem, kas diemžēl nereti baidās zaudēt savu varu vai ietekmi. Pieminēšu žurnāla auditorijai – pašvaldībām un Latvijas reģionu attīstībai tik nozīmīgos lēmumus par Eiropas struktūrfondu līdzekļiem. To gudru sadali bieži bremzē atsevišķi Finanšu ministrijas ierēdņi, aizbildinoties ar Eiropas vēlmēm. Skaidrojot Eiropas Komisijā, sastopu pavisam citu nostāju, tāpēc nākas pieņemt, ka aplamības radušās mūsu pašu “bāleliņu” galvās.
Otras darba grupas uzdevumi saistās ar konkrētākām jomām – pilsoniskuma saikni ar kultūru un sociāli ekonomiskajiem aspektiem, bet trešās (“Iekļaujošā pilsonība visiem ES teritorijā dzīvojošajiem”) mērķis ir veidot saikni ar tautiešiem ārpus Latvijas. Šo darba grupu vada Eiropas Latviešu apvienības līderis Aldis Austers. No viņiem sagaidu tiešām lietišķus priekšlikumus saiknes uzlabošanai. Atzinību pelna vietējā vara pašvaldībās, kas arvien vairāk izprot to, ka aizbraukušos aplami uzskatīt par “nodevējiem” vai dzimtenei zudušiem. Tieši otrādi – viņi var kļūt par ļoti nozīmīgu resursu – par tādu kā tiltu vai vismaz durvju atvērēju uz pasauli. Ārzemju pieredzi apguvušie tautieši var palīdzēt sakārtot pašmāju lietas jau tāpēc vien, ka būs vērojuši, ka citās zemēs kādu problēmu risina daudz vienkāršāk. Tāpēc ar viņiem iespējami jācenšas uzturēt saikni, izmantojot ģimenes, skolasbiedrus, draugus, kaimiņus. Tad vis nenāksies allaž no jauna izgudrot velosipēdu.
Mums ierasts uzskatīt, ka Latvija ir atpalikusi valsts. Taču sabiedrības iesaistes jomā tā teikt būtu kļūdaini. Mazaktīva sabiedrība rada problēmas daudzās Eiropas valstīs, sarunās ar citzemju kolēģiem tieši otrādi – nākas uzklausīt apbrīnu par to, ka daudzējādā ziņā esam tikuši tālāk par viņiem.
– Gribētu lūgt konkrētu pamatojumu.
– Lūdzu! Viens no tiem Latvijas Pašvaldību savienībai ir labi zināms – ne visur sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem ir tiesības piedalīties Ministru kabineta sanāksmēs, vietējā līmenī – arī pašvaldības domes sēdēs. Iespējams, ka to varam atļauties kā mazāka valsts. Arī valsts sekretāru sanāksmēs “uzsaukto” dokumentu aprite pieejama sabiedriskajām organizācijām. Tām iespējams ne tikai iepazīties ar dokumentu saturu, bet izteikt savu viedokli, kas nonāk anotācijās. Tādējādi ikviens ministrs var uzzināt plašākas sabiedrības viedokli par topošo likumu.
Ne tik sena vēsture ir sabiedrisko organizāciju izcīnītajām tiesībām iesaistīties likuma tapšanas darba grupās. Negribu būt liekulis – iesaiste rit tiešām veiksmīgi līdz brīdim, kad dokuments no Ministru kabineta nonāk Saeimā. Viss sākas no gala! Tāpēc viens no mērķiem – panākt, lai likumprojekts Saeimā nonāktu ar visiem pavaddokumentiem – viens pret vienu. Tehniski tas nav grūti izdarāms, bet nepieciešams skaidrs “jāvārds” no Saeimas un Ministru kabineta. Pašlaik interesentam jāskatās desmit mājaslapās, lai saprastu, kādas problēmas kur risina. Kāpēc nepanākt pretī, teiksim, man kā sabiedriski aktīvam cilvēkam? Varbūt mani interesē ģenētiski modificēta pārtika, biškopība, bibliotēku finansējums vai kaut kas pavisam cits. Ideāli būtu, ja, ierakstot interneta meklētājā šo atslēgas vārdu, uzreiz parādītos arī topošie dokumenti, kuros problēma skarta – gan Latvijas, gan Eiropas līmenī. Latvija ir maza valsts, tāpēc jo svarīgāk, lai katra gudra galva varētu dot savu ieguldījumu. Gatavojoties Eiropas Savienības prezidentūrai, tas jāpaveic. Ceru, ka tas izdosies jau šogad – Pilsoņu gadā.
Iespējams, ka līdz šim runātais šķietami nesaistās ar žurnāla tematiku – jauniešu problēmām, tomēr tas ir virspusējs secinājums. Jau teicu, ka pilsoniskās aktivitātes gadā svarīgi pieņemt kā normu savas tiesības un arī pienākumus iesaistīties valsts politikā. Tieši jauno cilvēku viedokļi bieži ir netradicionāli un neiesīkstējuši, tāpēc jo vērtīgi.
– Ko jūs nosauktu par Latvijas jauniešu pamatproblēmām?
– Galvenā noteikti ir bezdarbs, taču tas cieši saistās ar izglītību, tāpēc sākšu ar to. Diskusijas par arodizglītības nozīmi vēršas plašumā. Priecē, ka jūtama ekonomikas ministra ieinteresētība. “Eiropas kustība Latvijā” jau ilgāku laiku sarunās ar skolēniem uzklausa prasību pēc ciešākas saiknes ar reālo darba dzīvi, lai nākotnē viņiem nedraudētu bezdarbs. Līdzīgās domās ir jauniešu vecāki. Vairākas Latvijas skolas jau meklējušas savus risinājumus, veiksmīgi norit Ēnu dienas, bet ar to ir par maz. Citās valstīs vidusskolēniem ir obligātas vairāku nedēļu prakses, kas ļauj izprast, kāpēc tās vai citas zināšanas var noderēt. Tā, piemēram, Vācijā populāra ir tā sauktā duālā izglītība: arodskolēns divas dienas nedēļā pavada skolā, bet trīs – uzņēmumā, tātad visu mācību laiku viņš ir saistīts ar konkrētu uzņēmumu. Uzņēmēju viedoklis ir vienprātīgs – viņiem ļoti vajag šādus jauniešus, kas prot strādāt ne tikai ar rokām, bet arī ar galvu un spēj saslēgt abus kopā. Mums nav lieki jāpūlas gudrot no jauna, atliek tikai pārņemt šo labo pieredzi no Vācijas un Austrijas, jo šajās valstīs ir vismazākais jauniešu bezdarbs. Protams, Vācijā ir labi vispārējās nodarbinātības rādītāji, taču Francijā proporcija starp abiem šiem skaitļiem ir daudz lielāka. Latvijas jaunieši nereti sūrojas: darba devējs viņiem prasa pieredzi, bet – kur to iegūt? Tāpēc izglītības reforma ir ļoti nepieciešama.
– Diemžēl Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone nesen atzinusi, ka Latvijā šo pieredzi izmantot nevar – trūkstot lielu uzņēmumu, kas spētu uzturēt apmācību centrus. Gribu piebilst, ka arī bez reformas “no augšas” daudzviet manāmi pozitīvi aizsākumi, piemēram, Saldus novada pamatskolās audzēkņiem piedāvā praktisku ievirzi, turklāt tā nav no zila gaisa pagrābta, bet orientējas uz specialitātēm, kuras pēc devītās klases jaunieši var apgūt vietējā arodskolā.
– Interesanti! Palīdzēt tiešām var ne tikai kardinālas reformas vien. Katrā skolā audzēkņu vecāku vidū atradīsies daudz visdažādāko profesiju pārstāvju. Vai gan viņi atteiktu tikties ar jauniešiem, izrādīt savu darbavietu? Arī tā var izjust reālās dzīves garšu. Es to sauktu par bezdarba prevenciju – darīt visu, lai bezdarbs nebūtu iekodēts izglītības sistēmā.
Jauniešu bezdarbs Latvijā sasniedz 25 procentus. Daudzās Eiropas zemēs, piemēram, Spānijā, tas ir lielāks. Pašlaik pēc kāpuma pasliktinās Īrijas ekonomika, viņus emigrācijas problēma skar jau otro reizi. Pirms 30 gadiem Īrija pārdzīvoja masveida aizceļošanu, bet pēc tam, atjaunojoties ekonomikas augšupejai, daudzi atgriezās dzimtenē. Šis piemērs apliecina jau minēto sadarbības nepieciešamību ar citām valstīm, lai apgūtu viņu pieredzi.
Katram jaunietim, kuru skāris bezdarbs, ir “cits stāsts”. Tiem, kas nebeidz vidusskolu vai arodskolu, situācija ir sarežģītāka. Tomēr arī vidējo izglītību ieguvušajiem jauniešiem, kuri ilgstoši nav atraduši darbu, zūd pašapziņa, motivācija meklēt un darboties. Tāpēc Eiropas Savienībā, es ceru – itin drīz, pieņems likumu par tā saucamo jauniešu garantiju – pēc skolas beigšanas četru mēnešu laikā jaunietim ir tiesības uz darbu. Latvijai tas būs liels izaicinājums. Un arī problēma.
– Vai jūs nepieļaujat iespēju, ka mūsu valsts to varētu akceptēt ne gluži pilnībā? Tādi piemēri jau bijuši sabiedrības labklājības jomā.
– Ceru gan, ka ne, jo “garantija” ietvers ne tikai “pātagu”, bet arī “burkānu” – papildlīdzekļus jauniešu bezdarba mazināšanai (nākamajā plānošanas periodā Eiropas Savienībā tam paredzēts prāvs finansējums – ap septiņiem miljardiem eiro). Ja Latvijas puse rīkosies apņēmīgi un apsviedīgi, mums ir iespējas saņemt būtisku summu jauniešu kvalifikācijas celšanai (cerams gan, ka tie būs tiešām vajadzīgi arodi, nevis kārtējās “nagu lakotājas”). Programma paredz 50 procentu lielu valsts līdzfinansējumu, tāpēc pašvaldībām būtu aktīvi jāvirza prasība akceptēt šo piedāvājumu, apzinoties, cik nozīmīgs tas ir jauno cilvēku nākotnei.
Interesants piemērs cīņā ar jauniešu bezdarbu ir Maltā, kas ir neliela valsts, pat mazāka par Latviju. Pirms pieciem sešiem gadiem tur bija ievērojams jauniešu bezdarbs. Tika organizēts apaļais galds, uz kuru aicināja darba devējus, arodbiedrības un citas sabiedriskās organizācijas, sociālos dienestus, vecāku organizācijas un skolēnu pašpārvaldes. Protams, domu apmaiņā piedalījās arī valsts un pašvaldību pārstāvji. Kopā nolemtais izrādījās tik iedarbīgs, ka dažu gadu laikā maltieši no tabulas lejasgala nokļuva augšgalā. Tikai tāpēc, ka tika uzklausīti tik daudzpusīgi viedokļi, varēja rast vēlamo risinājumu – gan tūlītēji veicamos pasākumus, gan ilgtermiņa risinājumus. Domāju, ka šis varētu būt viens no piemēriem, ko analizēs Eiropas Pilsoņu gadam izveidotā otrā darba grupa, lai kļūtu par urdītājiem.
Šādu “prāta vētru” vajadzētu organizēt pašvaldībās, kad būs ievēlēts jaunais deputātu sastāvs, lai vietējā līmenī sāktu darīt to, kas vēlāk risināsies valsts mērogā. Gribu piebilst, ka svarīgi nav pulcēt titulētus ļaudis (akadēmiķus, visaugstākā līmeņa vadītājus), bet tādus, kuriem ir sirdsdegsme risināt konkrēto jautājumu. Tā ir izcila Latvijas iezīme – kaut arī esam mazliet ziemeļnieciski noslēgti ļaudis, vismaz es neesmu sastapis nevienu cilvēku, kurš nebūtu gatavs dalīties savā pieredzē, ja kāds lūdz padomu vai palīdzību. Katru cilvēku varam uzskatīt par “resursu”, jo vienā personā saslēdzas tik daudzi un dažādi līmeņi – meita, māte un vecmāmiņa; kaimiņš, pilsētas un valsts iedzīvotājs. Esmu pārliecināts, ka tās valstis, kas nekavējoties iesaistīsies jauniešu bezdarba risināšanā, agrāk piedzīvos ekonomikas uzplaukumu. Eiropas mērogā veiktie pētījumi atklāj kopsakarību – jo reģionā lielāks skaits iedzīvotāju ir iesaistījies sabiedriskajās organizācijās, jo mazāks bezdarbs.
– Vai brīvprātīgais darbs var kļūt par alternatīvu risinājumu jauniešu bezdarbam?
– Brīvprātīgais darbs ir viens no veidiem, kā jaunietim gūt darba pieredzi. Tas ir darbs bez atlīdzības, brīvajā laikā ar mērķi darīt kaut ko labu, radīt pievienoto vērtību. Statistika liecina, ka Latvijā vidēji katrs trešais iedzīvotājs kaut ko dara brīvprātīgi, jaunieši ir vēl aktīvāki. Ziemeļvalstīs, kur brīvprātīgā darba tradīcijas ir daudz senākas, aktīvi iesaistījušies 70 – 80 procenti iedzīvotāju. Kāds teiks: viņiem ir labāka ekonomiskā situācija! Varu droši apgalvot, ka tas nav noteicošais. Lasot mūsu jauniešu CV, allaž brīnos, ka tikai retais pieminējis skolas gadu aktivitātes, piemēram, darbošanos pašpārvaldē, klases vecākā amatu, kāda kolektīva vadīšanu, līdzdalību bērnunama vai pansionāta ikdienā. Tas ir brīvprātīgais darbs! Tā ir nepamatoti lieka kautrība, jo, piemēram, igauņu jaunieši sava dzīves gājuma aprakstā to visu prasmīgi iekļauj. Darba devējam šie šķietamie sīkumi ļauj labāk iepazīt potenciālo kadru. Ja esi ievēlēts skolas pašpārvaldē, tātad esi spējis iemantot biedru uzticību.
Nacionālajā līmenī brīvprātīgo darbu varētu attīstīt vēl plašāk. Vietējā līmenī tam jau tagad ir ļoti liela nozīme, jo pašvaldībās jauniešu atbalsts nepieciešams gan pansionātos, gan dzīvnieku patversmēs un citur.
Arvien populārāks ir starptautiskais brīvprātīgo darbs. “Eiropas kustība Latvijā” akreditēta kā viena no kustības koordinatorēm. Jauniešus iepriekš nepieciešams sagatavot, jo dzīve un prasības brīvprātīgā darba veicējiem dažādās valstīs ir atšķirīgas. Pašlaik Eiropas brīvprātīgo programma saucas “Jaunatne darbībā”, pēc gada to atpazīt varēs kā “Erasmus for all” (Erasmus visiem). Šīs programmas ietvaros organizētajam brīvprātīgo darbam ir būtiskas atšķirības ar Latvijā ierasto, jo jaunietim, kurš pusgadu vai gadu dzīvos svešumā, apmaksās ceļa naudu, veselības apdrošināšanu, valodas apguves kursus, dzīvošanu un uzturu. Paredzēta arī kabatasnauda, kas paver iespējas paceļot vai apmeklēt kādu kultūras pasākumu. Programma darbojas abpusēji, droši vien daudzi žurnāla lasītāji zinās teikt, ka viņu pašvaldībā ir bijuši brīvprātīgie no visdažādākajām valstīm. Starp citu, reizēm jaunietim Latvijā iepatīkas un viņš paliek ilgāk, vairs ne kā brīvprātīgais. Tas tikai apliecina, ka Latvija ir iespēju zeme, it sevišķi jaunam cilvēkam, kas bagāts idejām un ar ārvalstu pieredzi. Esot ārpus dzimtenes, jaunais cilvēks iegūst ne tikai darba pieredzi, bet citu skatījumu uz ierastajām lietām, nodibina kontaktus, kas vēlāk var izrādīties noderīgi. To visu viņš sev līdzi atvedīs uz Latviju.
Protams, mājās neatgriezīsies gatavs uzņēmējs, taču svarīgi, lai jaunietis par ārzemēs uzzināto un iepazīto, par jaunajām idejām pastāstītu ne tikai saviem paziņām un skolotājiem. Kāpēc ne vēstulē, teiksim, laikrakstam “Diena”? To varētu uzskatīt par profesionālas augsnes sagatavošanu atgriešanās brīdim. Brīvprātīgos gatavojot, mēs rosinām viņus rakstīt starpvalstu projektus, piemēram, uzaicināt ciemos spāņu deju grupu vai mūsu kolektīvu aizvest uz Itāliju vai Franciju. Vienlaikus būs apgūtas arī projekta vadības iemaņas.
Tātad svarīgi mainīt domāšanu – mums jāsaprot, ka aizbraukušais nav Latvijai zudis cilvēks. Savukārt aizbraucējam jāsaprot, ka viņa interesēs ir uzturēt kontaktus ar mājās palicējiem, bet palikušajiem gādāt par atgriezenisko saiti. Tad mēs krietni ātrāk tiksim uz zaļa zara. Labais piemērs – Valmieras stikla šķiedras rūpnīcai trūka darbaroku. Caur ģimenēm, draugiem, kaimiņiem, skolasbiedriem tika burtiski “samedīti” agrākie darbinieki, kas aizbraukuši strādāt svešumā. Katram sagatavoja individuālu piedāvājumu, un, lai cik neticami tas izklausās, apmēram 30 bijušo darbinieku no jauna piesaistīja rūpnīcai. Neizvēlējās vis vieglāko risinājumu – ievest bulgāru viesstrādniekus, bet atgrieza mājās savējos! Vienpusīgs ir uzskats, ka aizbraucējus atgriezties var mudināt tikai liela alga. Protams, Īrijā un Anglijā iespējams nopelnīt vairāk, bet arī dzīvoklis tur maksā dārgāk, turklāt daudzi izjūt skumjas pēc tuviniekiem, draugiem un Latvijas. Maldās tas, kas uzskata cilvēku tikai un vienīgi par materiālās vērtībās ieinteresētu būtni. Laiks atbrīvoties no brutālā kapitālisma domāšanas veida! Protams, jāspēj nomaksāt par dzīvesvietu un pārtiku, taču to, ka laime ir naudā, diezin vai būs gatavi apliecināt daudzi.
– Un kā jūs vērtētu Latvijas jauniešu pilsoniskumu? Saeimā, piemēram, jauniešu ir pavisam maz.
– Nav jau svarīgi pašam būt Saeimā, daudz lielāka nozīme ir katra jaunieša līdzdalībai valsts norisēs un lēmumu pieņemšanā. Saeimā jauniešu viedokli tikpat sekmīgi var pārstāvēt gados vecs cilvēks, kurš ir garā jauns – saprot jauniešu vēlmes un vajadzības, spēj uztvert šīs idejas un ar savu uzkrāto dzīves pieredzi pārtulkot tās likuma burtā. Tas var izrādīties vērtīgāks par to, ko jauns cilvēks spēj panākt ar degsmi un aizrautību.
Tomēr jūtamāku aktivitāti no jauniešiem gan gribētu sagaidīt. Man sāp sirds, ka skolēnu pašpārvaldes labi un pamanāmi darbojas tikai katrā trešajā vai pat ceturtajā skolā. Ballīti sarīkot viņi spēj, bet maz jūtama ir savu interešu aizstāvība – par kvalitatīvāku ēdienu kopgaldā, par telpām, kur pulcēties brīvajā laikā, un tamlīdzīgi. Ja skolas vadība vēlas visu izlemt audzēkņu vietā, jaunajiem cilvēkiem tiek atņemtas iespējas iegūt pieredzi, kas vēlāk var noderēt. Arī Saeimā vai valdībā un pašvaldībā. Rosīga pašpārvalde palīdz iemācīties diskutēt, uzklausīt dažādus viedokļus, argumentēti aizstāvēt savējo, māca prasmi sadarboties komandā. Šīs iemaņas pirms “lielās” dzīves var apgūt tikai ģimenē vai skolā.
Mana pārliecība ir tā, ka katrs cilvēks piedzimst aktīvs, ar dabisku vēlmi lietas vērst labākas. Tātad no pieaugušajiem būs atkarīgs, vai augošajam pilsonim šo vēlmi iznīcinās vai stimulēs, ļaujot izpausties. Ir taču ģimenes, kur atvasei pie pusdienu galda jāsēž klusējot, jo sarunājas tikai vecāki, bet citā saimē kopējo maltīti izmanto sarunām par aizvadīto dienu. Latvijā ir daudz piemēru, kas apliecina – arī jaunietis spēj mainīt lietas uz labo pusi.
– Kuri tad to spējuši?
– Līdzdalības portālu Mana balss.lv izveidoja puiši, kam vēl nav pat 30 gadu. Te katrs var nākt ar savu ideju un meklēt tai atbalstītājus sabiedrībā. Neticami strauji popularitāti visā pasaulē iemantoja firma “Instagram” – arī to radīja kolosāli gudri jaunieši, kuri lieliski izpratuši pasaules tendences un visiem nodemonstrē, ko spējam. Patīkami, ka nesen izveidota un mazpazīstama firma jau pērn iekļuva titula “Eiropas cilvēks Latvijā” topa devītniekā. Turklāt tas bija sabiedrisks balsojums, nevis kādas visgudras žūrijas lēmums. Vai šāda atzinība nesagādā prieku? Un Neo gadījums! Neo spēja izraisīt īstu apvērsumu valsts iesīkstējušajā kārtībā. Viņam pateicoties, tika mainīts likums! Neesmu speciālists, lai apgalvotu, ka Neo darbībā nevar atrast kādu likuma normu pārkāpumu, bet droši varu par aizvēsturiski domājošiem nosaukt tos, kas vēlas viņam piekasīties. Ja tiešām valstī ir cilvēki ar šādu domāšanu, tas tikai liecina, cik daudz ir tādu jomu, kur jauniešiem paveras plašas iespējas. No otras puses, pasaulē neatrast daudz tādu valstu, kur vienam jaunam cilvēkam būtu iespējams radīt tādu apvērsumu. Protams, būs atsitieni, bet te mums jāmācās no amerikāņiem un igauņiem. Neveiksmes viņus neiedzen izmisumā, kad atliek vien skandēt kā mantru: “Neko mēs nespējam!”, bet celties augšā no jauna. Pat pēc devītā atsitiena saglabāt cerību, ka desmitajā reizē izdosies. Neo ir vēl viens pierādījums pasakās daudzinātā “trešā tēvadēla” varēšanai.
Sastopot šādus piemērus, kur parādās jaunu cilvēku spējas un varēšana, nepārvērtējami liela var būt vecāku un vecvecāku loma. To vajadzētu īpaši uzsvērt. Tā vietā, lai, piemēram, purpinātu par to, ka bērns tērē laiku “kaut kādā pašpārvaldē”, viņam vajag uzsist uz pleca un uzslavēt – malacis!
Mūsu Nacionālais attīstības plāns jeb Naps, kā to saucam, gan ir daudz kritizēts, taču tajā ir lieliska sadaļa “Drošumspēja”. Ar šo jēdzienu daudzi vēl nav iedraudzējušies, tomēr tā ir ļoti laba un mūsdienīga ideja. Es kā indivīds nereti varu panākt daudz, bet daudz vairāk ir tādu jomu, kurās panākumus var gūt, sadarbojoties ar citiem – organizējoties, tīklojoties. Individuālā līmenī mēs esam cīnītāji, sadarbība pagaidām nevedas tikpat auglīgi. Tā, piemēram, pašvaldība jāuztver nevis kā ienaidnieks, kuru apbērt ar nebeidzamām pretenzijām un pārmetumiem, bet jāmeklē ceļi sadarbībai ar to kā līdzvērtīgu partneri. Šīs prasmes apguve būs viens no nākotnes lielākajiem izaicinājumiem.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017