Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 02:04
Vārda dienas: Gints, Uvis
Pirms četriem gadiem Latvijā noslēdzās administratīvi teritoriālā reforma, bet līdz loģiskam noslēgumam nav pavirzījies jautājums par reģionālo reformu.
Grozījumi likumā “Par pašvaldībām” noteica jaunu pašvaldības statusu – visas pašvaldības ir vietējās pašvaldības. Minēts, ka Rīga ir galvaspilsēta, kā arī pieminēti novadi un republikas pilsētas. Galvaspilsētai ir vairākas dalītas atbildības funkcijas ar valsti (17². pants). Dažos jautājumos republikas pilsētas dome atšķirībā no novada domes var pieņemt saistošus noteikumus, nosakot administratīvo atbildību (44. pants). Latvijas Pašvaldību savienība ir tiesīga pārstāvēt visu pašvaldību kopīgo viedokli, ja tajā iestājušies vairāk nekā puse novadu un vairāk nekā puse republikas pilsētu pašvaldību (96. pants). Kā redzams, atšķirības starp minētajiem pašvaldību veidiem ir minimālas.
Likumā tika izdarīts būtisks papildinājums par domes priekšsēdētāja atbildību. 42. panta trešā daļa nosaka, ka “domes priekšsēdētājs par domes lēmumu lietderību un tiesiskumu atbild kā koleģiālas institūcijas loceklis”, un paskaidro, ka domes priekšsēdētājam piešķirtās pēcpārbaudes tiesības nepadara sēdes vadītāju par vienīgo atbildīgo (48. pants). Par lēmuma lietderību un tiesiskumu vienlīdz atbild visi vārdiskajā procedūrā nobalsojušie.
Lēmumu pieņemšanas gaitā var gadīties, ka kādas normas tiesiskums nav pienācīgi izvērtēts. Tas nenozīmē, ka tūlīt iestāsies administratīvā vai pat kriminālā atbildība. Visos gadījumos tiesa izvērtēs, vai pārkāpums izdarīts tīši, un kādas ir šā pārkāpuma sekas saskaņā ar likumos noteiktajām procedūrām, pat tad, ja pret deputātiem tiktu ierosināta lieta.
Vietējās reformas noslēguma fāzē saasinājās pretrunas starp valdošajām politiskajām partijām, kas centās “optimizēt” novadu teritorijas atbilstoši saviem priekšstatiem par politisko izdevīgumu, no vienas puses, un pagastu un pilsētu pašvaldībām, no otras puses, kas centās apjaust, kā reformu uztver iedzīvotāji un kā varēs organizēt darbu pēc vēlēšanām. Vairāk nekā 30 pašvaldību apstrīdēja Satversmes tiesā Ministru kabineta apstiprināto novadu karti. Pašvaldību argumenti bija tik spēcīgi un likumu (gan starptautisko, gan nacionālo) pārkāpumi tik acīmredzami, ka valdībai radās bažas par Satversmes tiesas iznākumu. Tādēļ tika izdomāts variants, kā neizskatīt pašvaldību iesniegumu Satversmes tiesā – Saeima atcēla Administratīvi teritoriālās reformas likumu un ietvēra reformas noslēgumā nepieciešamās normas citā, jaunā likumā. Tā radās Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums.
Satversmes tiesai radās iespēja izvairīties no pašvaldību prasības izskatīšanas pēc būtības, aizbildinoties, ka apstrīdētās Ministru kabineta noteikumu normas tāpat jau ir zaudējušas spēku. Tomēr noteikumu likumības izvērtējums periodā, kamēr tie vēl bija spēkā, varēja būtiski ietekmēt vietējās reformas noslēguma procesu. Satversmes tiesas tiesnešiem šī izvairīšanās no sava pienākuma pildīšanas paliks kā ētikas problēma arī nākotnē.
Likumā izdevies panākt virkni demokrātisku normu, kas nostiprina pašvaldību:
• nevar būt administratīvā teritorija bez pašvaldības (1. pants), valsts pārvaldes iestādes administratīvajā teritorijā var darboties (3. pants), taču pašvaldības esamība ir primāra;
• apriņķi ir administratīvās teritorijas, tātad tajos jāizveido pašvaldības (5. pants);
• lēmumu par administratīvo teritoriju izveidošanu pieņem Saeima (nevis Ministru kabinets, kas būtu mazāk demokrātiski).
Diemžēl atkal apstiprinājās valdības tiesiskais nihilisms un nespēja risināt reģionālās reformas jautājumus. Iesniegtais likumprojekts ierosināja apriņķus aizstāt ar plānošanas reģioniem, turklāt pašus plānošanas reģionus uzskatot nevis par pašvaldībām, bet par atvasinātām valsts pārvaldes iestādēm. Pašvaldību esamība administratīvajā teritorijā gan netiek noliegta, taču to papildina valsts pārvalde, kas ļauj divdomīgi traktēt iepriekšminēto demokrātisko normu.
Kaut arī vietējās administratīvi teritoriālās reformas noslēgumā nacionālā mēroga politiķi solīja jaunajam teritoriju dalījumam ļaut darboties vismaz divus sasaukumus, tomēr politikā solījumi reti tiek turēti. Redzot, ka reformas deklarētie mērķi nav sasniegti (tos arī nevarēja sasniegt, jo patiesībā reformatoriem bija citi mērķi), katra nākamā valdība izsaka vēlēšanos reformu turpināt.
Formāli Dombrovska trešā valdība noklausījās ziņojumu par reformas rezultātiem, taču vērtētāji nemaz neslēpa, ka vēlas turpināt apvienošanu neatkarīgi no faktiem. Ir veikta deputātu skaita samazināšana mazajos novados, kas izpaudās vēl vājākā pagastu interešu pārstāvniecībā un intereses mazināšanā par vēlēšanām.
Atbildīgajam ministram ir iecere Ministru kabinetā noteikt jauna teritoriālā dalījuma plānu un pieņemt jaunu Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, lai apvienošanu nevajadzētu skatīt Saeimā. Paplašinātas pašvaldības deputātu politiskās vajāšanas iespējas, pieņemot izmaiņas par atklātajiem balsojumiem. Tendence aizstāt demokrātiskas pašvaldības ar centrālās valdības vietvaldībām ir neapšaubāma, viens no paņēmieniem – tālāka reformas turpināšana.
Šā jautājuma tālākā risināšana būs atkarīga arī no novadu un republikas pilsētu viedokļa – vai tie labāk izvēlēsies būt valsts gubernatoru pārraudzītiem vai atbalstīs tieši vēlētu pašvaldību izveidi, vai vēlēsies saglabāt pašvaldību sadarbības iestādes – plānošanas reģionus, vai pašvaldību vadītāji, kas darbosies valdošās koalīcijas partijās, spēs ietekmēt šo partiju politiku.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017