PAŠVALDĪBU FINANŠU SISTĒMA

Budžets

Pašvaldību finanšu sistēmas pamatā ir pašvaldību darbības pamatdokuments – budžets. Tas ir līdzeklis valsts (pašvaldības) politikas īstenošanai ar finansiālām metodēm.

Pašvaldības savus budžetus izstrādā, apstiprina un izpilda patstāvīgi, ievērojot Likumu par budžetu un finanšu vadību un likumu “Par pašvaldībām”, kā arī citus likumus un Ministru kabineta noteikumus. Valsts pārvaldes institūcijas nedrīkst iejaukties pašvaldību budžetu izstrādāšanā un izpildē, ja tas nav paredzēts likumā.

Likums “Par budžetu un finanšu vadību” nosaka valsts un pašvaldību budžetu izstrādāšanas, apstiprināšanas un izpildes kārtību un atbildību budžeta procesā. Likums “Par pašvaldību budžetiem” nosaka pašvaldību budžetu sastādīšanas un izpildes kārtību.

Pašvaldību budžeti sastāv no pamatbudžeta un speciālā budžeta.

Pašvaldības pamatbudžets ietver:

• visus pašvaldības ieņēmumus, kas paredzēti izdevumu segšanai un nav iezīmēti īpašiem mērķiem;

• apropriācijas visiem pašvaldības izdevumiem, kurus paredzēts segt no pamatbudžeta līdzekļiem;

• pašvaldību budžetu aizņēmumus un aizņēmumu atmaksu.

Pamatbudžets ir budžeta galvenā daļa, kurā ieņēmumus veido nodokļu ieņēmumi no nekustamā īpašuma (par zemi un ēkām) nodokļa, likumos noteikta daļa no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, no azartspēļu nodokļa, kā arī nenodokļu ieņēmumi, kuros ietilpst maksājumi par budžeta iestāžu sniegtajiem maksas pakalpojumiem, dažādas pašvaldības nodevas un citi ieņēmumi, kā arī valsts budžeta dotācijas, mērķdotācijas un dotācijas no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda.

Pašvaldības speciālais budžets ietver:

• īpašiem mērķiem iezīmētus ieņēmumus (piemēram, privatizācijas fonda, dabas resursu nodokļa ieņēmumus, ostas maksas), speciālam mērķim domātas valsts budžeta dotācijas (piemēram, dotācija pašvaldību autoceļu fondam), kā arī ieņēmumus no citiem īpašiem mērķiem iezīmētiem ieņēmumu avotiem un ar tiem saistītos izdevumus, aizņēmumus un to atmaksu;

• pašvaldības vai noteiktas budžeta iestādes saņemtos ziedojumus vai dāvinājumus ar norādītu mērķi vai bez tā.

Informatīviem mērķiem tiek veidots valsts budžeta un pašvaldību budžetu kopsavilkums – Latvijas Republikas kopbudžets (konsolidētais kopbudžets). Informatīviem mērķiem veido arī visu pašvaldību budžetu kopsavilkumu – pašvaldību kopbudžetu.

Likuma “Par budžetu un finanšu vadību” 10. panta otrā daļa nosaka: ja pēc valsts budžeta likuma stāšanās spēkā Saeima pieņem likumus vai Ministru kabinets – lēmumus, kas kārtējā saimnieciskajā gadā izraisa pašvaldību budžetu izdevumu palielināšanos vai to ieņēmumu samazināšanos, tad šādos likumos vai lēmumos ir jānorāda, no kādiem valsts budžeta līdzekļiem tiks segts pašvaldību budžetu izdevumu pieaugums vai ieņēmumu samazinājums. Saimnieciskais gads sākas 1. janvārī un beidzas 31. decembrī. Ja pašvaldības, pārkāpjot savu kompetenci, pieņem lēmumus, kuru darbības rezultātā samazinās valsts budžeta ieņēmumi vai palielinās izdevumi, tad summas, kas nepieciešamas zaudējumu segšanai, ieskaitāmas no pašvaldību budžetiem valsts budžetā.

Pašvaldību budžetos – pamatbudžetā un speciālajā budžetā – ir ieņēmumu daļa, izdevumu daļa un finansēšanas daļa.

Pašvaldību budžeta ieņēmumus veido atskaitījumi no valsts nodokļiem un nodevām, pašvaldību nodevas, valsts budžeta dotācijas un mērķdotācijas, dotācijas no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda, norēķini ar pašvaldību budžetiem, maksājumi par pakalpojumiem, atskaitījumi no kapitālsabiedrību peļņas, ieņēmumi no pašvaldību īpašuma iznomāšanas (izīrēšanas), īpašuma pārdošanas un citi ar likumu noteikti ieņēmumi.

Atbilstoši Likuma par budžetu un finanšu vadību 42. panta pirmajai daļai pašvaldībām ir tiesības uz budžeta ieņēmumiem saskaņā ar likumiem, lai nodrošinātu pastāvīgu un drošu, makroekonomiskās stabilitātes prasībām atbilstošu ieņēmumu bāzi. Savukārt šā likuma 41. panta ceturtā daļa nosaka: ja pašvaldības darbojas kā valsts pārstāvji, tad valsts pilnībā sedz to izdevumus. Pēc valsts budžeta pieņemšanas finanšu saistības pašvaldību budžetiem nedrīkst uzlikt, ja nav norādīti līdzekļu avoti, kurus valsts piešķīrusi šo saistību izpildei.

Saskaņā ar likuma “Par pašvaldību budžetiem” 13. pantu pašvaldību budžetu sastādīšanas sākumstadijā Ministru kabinets, pamatojoties uz aprēķiniem, kas raksturo pašvaldību budžetu daļu Latvijas Republikas kopbudžetā, un valsts budžeta dotāciju nepieciešamību saistībā ar valsts budžeta līdzekļu iespēju un pašvaldību izpildāmo funkciju kopējo novērtējumu, saskaņo ar pašvaldībām plānojamā saimnieciskā gada valsts budžeta dotāciju kopapjomu pašvaldību finanšu izlīdzināšanai un plānojamā saimnieciskā gada valsts budžeta kopapjomu un tā sadalījumu starp pašvaldībām. Saskaņošanas procesā Ministru kabinetu pārstāv finanšu ministrs vai viņa pilnvarota persona, bet pašvaldības – pašvaldību sabiedriskā organizācija (Latvijas Pašvaldību savienība), kas izveidota atbilstoši likuma “Par pašvaldībām” 96. panta prasībām. Sarunu rezultāti tiek noformēti protokola veidā. Sarunu protokols par vienošanos vai domstarpībām pievienojams attiecīgajiem likumprojektiem, ko Ministru kabinets nosūta Saeimai.

Pašvaldības domes priekšsēdētājs atbild par to, lai gadskārtējais pašvaldības budžets tiktu izstrādāts un iesniegts apstiprināšanai domei ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc gadskārtējā valsts budžeta likuma izsludināšanas, kā arī par pašvaldības budžeta izpildes procesa organizāciju un vadību atbilstoši Likumam par budžetu un finanšu vadību. Ja līdz saimnieciskā gada sākumam pašvaldības budžets nav apstiprināts, pašvaldības izdevumi mēnesī nedrīkst pārsniegt divpadsmito daļu no iepriekšējā gada izdevumiem ar noteikumu, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pašvaldībai nesamazinās izpildāmo funkciju apjoms.

Pašvaldības dome organizē pašvaldības budžeta izpildi, nodrošina nodokļu iekasēšanu un līdzekļu racionālu izlietošanu, pamatojoties uz spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Budžeta izpildes gaitā dome ir tiesīga grozīt pašvaldības budžetu, arī apturēt asignējumus, samazināt vai palielināt uzdevumu finansējuma apjomus, paredzēt jaunu uzdevumu finansēšanu. Pašvaldība budžeta asignējumus var izdarīt vienīgi domes apstiprinātajā budžetā paredzētajiem mērķiem. Asignējumi nedrīkst pārsniegt budžetā noteiktos apjomus.

Pašvaldību budžetu sastādīšanas un izlietošanas atbilstību likumiem, MK noteikumiem un domes lēmumiem kontrolē pašvaldību revīzijas komisijas, kā arī Valsts kontrole, kas šo uzdevumu veikšanai ir tiesīgas pieaicināt zvērinātus revidentus vai auditorfirmas.

Vidēja termiņa budžets

Pašvaldība autonomās kompetences jomā (sava budžeta pieņemšana un izpilde pieder pie autonomās kompetences) darbojas likuma robežās – drīkst darīt to, kas nav ar likumu aizliegts. Pašvaldībai ir obligāts pienākums pieņemt ikgadējo budžetu, taču savu iedzīvotāju interesēs budžeta jomā papildus obligātajām prasībām var pieņemt arī papildu nosacījumus.

Viena gada termiņš budžetam vēsturiski tika ieviests galvenokārt tādēļ, ka šķita svarīgi nodrošināt regulāru ieņēmumu un izdevumu kontroli. Tomēr viena gada termiņš nav piemērots ne attīstības plānošanai, ne vadīšanai, tāpēc tajos gadījumos, kad naudu izmanto attīstībai, budžetu plāno vairākiem gadiem.

Piemērs ir Eiropas Savienības daudzgadu budžets. To plāno septiņiem gadiem, kā arī paredz iespēju pabeigt iesāktos darbus vēl divus gadus pēc plānošanas cikla beigām. Likums nosaka gan budžeta prioritātes, gan finansēšanas avotus, gan sadalījumu centralizēti vadāmajā un uz teritorijām decentralizētajā budžeta daļā. Decentralizācijas pamatā ir teritoriālās (dalībvalstu) kvotas, kuras nosaka, dalībvalstīm vienojoties, un apstiprina Eiropas Parlaments.

Latvijas Pašvaldību savienība kopš 90. gadu vidus daudzreiz aicinājusi valdību īstenot investīciju plānus pēc ES parauga. Taču nozaru ministrijas nekādi nespēj šķirties no privilēģijas pārvaldīt visu naudu, tādēļ LPS priekšlikumi saprātīgi vadīt attīstības procesu valstī katru reizi noraidīti.

Pasaules ekonomiskās krīzes iespaidā vidēja termiņa budžeta ideja atkal aktualizējusies. Saskaņā ar Fiskālās disciplīnas likumu1 un budžeta un finanšu vadības likumu2 paredzēts ik gadu pirms kārtējā budžeta izstrādes un pieņemšanas pieņemt trīs gadu budžeta ietvara likumu. Šāds ietvars tiktu katru gadu aktualizēts, lai nodrošinātu vidēja termiņa budžeta disciplīnu, tajā skaitā ES Fiskālajā kompaktā3 noteikto.

Galvenie iemesli vidēja termiņa budžeta nepieciešamībai:

tā ir iespēja sasaistīt attīstības pasākumus visā to īstenošanas ciklā ar budžetā paredzētu finansējumu;

tā ir iespēja sasaistīt attīstības pasākumus ar deputātu sasaukuma politisko atbildību;

tā ir iespēja sasaistīt darbinieku motivācijas sistēmu ar tiem attīstības rādītājiem, kas tiek plānoti budžetā.

Ja pašvaldība izveidos savu vidēja termiņa budžetu, tad iespējams ievērot gan valstī pielietojamos fiskālās disciplīnas principus, gan īstenot mērķtiecīgu attīstības politiku, uzņemoties saistības un nodrošinot garantijas visam vidējam termiņam.

Nodokļi

Likums “Par nodokļiem un nodevām” nosaka nodokļu un nodevu veidus un reglamentē nodokļu un nodevu noteikšanas kārtību, to iekasēšanu un piedziņu, nodokļu un nodevu maksātāju un nodokļu un nodevu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību, nodokļu maksātāju reģistrācijas kārtību, kā arī nodokļu un nodevu jautājumos pieņemto lēmumu apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtību. Likumā neviens nodokļa veids nav noteikts kā pašvaldību nodoklis.

Pašvaldības saņem šādus ieņēmumus no nodokļiem:

• 100% no nekustamā īpašuma nodokļa;

• 80% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (2013. gadā);

• 25% no azartspēļu nodokļa (ieskaita tās pašvaldības budžetā, kuras teritorijā tiek organizēta azartspēle);

• 100% no vietējā mēroga izložu nodokļa (ieskaita tās pašvaldības budžetā, kuras teritorijā tiek organizēta izloze);

• 60% no dabas resursu nodokļa par dabas resursu ieguvi vai izmantošanu vai vides piesārņošanu (ieskaita tās pašvaldības vides aizsardzības speciālajā budžetā, kuras teritorijā tiek veikta attiecīgā darbība);

• 100% no dabas resursu nodokļa par radioaktīvo vielu izmantošanu (ieskaita tās pašvaldības vides aizsardzības speciālajā budžetā, kuras teritorijā atrodas radioaktīvo atkritumu apglabāšanas vieta);

• 100% no dabas resursu nodokļa par zemes dzīļu derīgo īpašību izmantošanu, iesūknējot ģeoloģiskajās struktūrās dabasgāzi vai siltumnīcefekta gāzes (ieskaita tās pašvaldības vides aizsardzības speciālajā budžetā, kuras teritorijā tiek veikta attiecīgā darbība).

Likums “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” nosaka nodokļu maksātājus, ar nodokli apliekamos objektus un nodokļa aprēķināšanas un iekasēšanas kārtību. Nodokli administrē Valsts ieņēmumu dienests, to ieskaita Valsts kases iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales kontā, izņemot divu pašvaldību teritorijas – Rīgu un Ventspili, kur nodoklis no šo teritoriju iedzīvotājiem tiek iemaksāts tieši šo pašvaldību budžetā.

Pašvaldību budžetā ieskaitāmā iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) ieņēmumu daļa ir būtisks ikgadējo Latvijas Pašvaldību savienības un Finanšu ministrijas sarunu jautājums. Daudzus gadus LPS ir izdevies panākt, ka nodokļa pārdale notiek par labu pašvaldībām. 2004. gadā IIN ieņēmumu sadalījums starp valsts budžetu un pašvaldību budžetiem attiecīgi bija 28,4% un 71,6%; 2005. gadā sadalījums bija 27% un 73%; 2006. gadā – 25% un 75%; 2007. gadā pašvaldībām piekrītošā nodokļa daļa pieauga līdz 79%; 2008. gadā tā bija 80%, 2009. gadā – 83%, 2010. gadā – 80%, 2011. gadā – 82%, bet kopš 2012. gada pašvaldībām piekrīt 80% IIN ieņēmumu.

2014. gada budžeta veidošanas kontekstā jautājums par IIN ieņēmumu pārdali starp valsts budžetu un pašvaldību budžetu būs ļoti aktuāls, jo plānota virkne pasākumu, kas 2014. gadā būtiski samazinās nodokļa kopējos ieņēmumus: IIN likmes samazinājums (Saeimas lēmums 2014. gadā nodokļa likmi samazināt līdz 22%, Finanšu ministrijas ierosinājums palielināt atvieglojumu par apgādībā esošu personu no 80 latiem līdz 98 latiem un noteikt diferencētu neapliekamo minimumu (no 45 latiem līdz 84 latiem atkarībā no darba algas lieluma; 2013. gadā neapliekamais minimums ir 45 lati)); kā arī valsts veselības apdrošināšanas obligāto iemaksu ieviešana no 2014. gada 1. jūlija (t.s. veselības nodokli plāno ieviest uz IIN rēķina, IIN likmi samazinot ievērojami vairāk, nekā tika plānots).

2012. gadā pašvaldību ieņēmumi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa bija 697,2 miljoni latu, 2013. gadā tie plānoti 721 miljona latu apmērā.

Kalendārajā gadā pašvaldības budžetā ieskaitāmā nodokļu ieņēmumu daļa no Valsts kases iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadales konta tiek noteikta, pamatojoties uz katras pašvaldības īpatsvara koeficientu kopējos valstī iekasētajos nodokļa ieņēmumos no nodokļa maksātāju taksācijas gada ienākumiem pirms diviem gadiem – to nosaka MK 2004. gada 29. jūnija noteikumi Nr. 573 “Kārtība, kādā iedzīvotāju ienākuma nodokli, nodokļa pamatparāda palielinājumu un ar nodokli saistīto nokavējuma naudu un soda naudu ieskaita budžetā”.

Likums “Par nekustamā īpašuma nodokli” nosaka nekustamā īpašuma nodokļa objektus, maksātājus, likmi, taksācijas periodu un nodokļa aprēķināšanas kārtību, kā arī atvieglojumu veidus un maksāšanas un iekasēšanas kārtību. Nekustamā īpašuma nodoklis ir vienīgais nodoklis, ko administrē pašvaldības.

Likums nosaka, ka nodokļa objekts ir zeme, ēkas vai to daļas (t.sk. dzīvojamās mājas (to daļas)), inženierbūves un dzīvojamo māju palīgēkas, kuru platība pārsniedz 25 m2.

Ar 2013. gadu pašvaldībām ir deleģētas tiesības ar saistošajiem noteikumiem noteikt nodokļa likmi no 0,2% līdz 3% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, taču vienlaikus likumā noteikts, ka nodokļa likme var pārsniegt 1,5% robežu tikai tajos gadījumos, ja nekustamais īpašums netiek apsaimniekots atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.

Ja pašvaldība nepieņem saistošos noteikumus nodokļa likmju noteikšanai, tad saskaņā ar likumu “Par nekustamā īpašuma nodokli” ir piemērojamas šādas nodokļa likmes:

zemei, ēkām vai to daļām, izņemot dzīvojamām mājām (to daļām), nedzīvojamo ēku daļām, kuru funkcionālā izmantošana ir dzīvošana, citām telpu grupām, kuru funkcionālā izmantošana ir saistīta ar dzīvošanu (garāžām, autostāvvietām, pagrabiem, noliktavām un saimniecības telpām), ja tās netiek izmantotas saimnieciskās darbības veikšanai, un inženierbūvēm – 1,5%;

dzīvojamām mājām (to daļām) neatkarīgi no tā, vai tās ir vai nav sadalītas dzīvokļu īpašumos, nedzīvojamo ēku daļām, kuru funkcionālā izmantošana ir dzīvošana, un citām telpu grupām, kuru funkcionālā izmantošana ir saistīta ar dzīvošanu (garāžām, autostāvvietām, pagrabiem, noliktavām un saimniecības telpām), ja tās netiek izmantotas saimnieciskās darbības veikšanai – 0,2% no kadastrālās vērtības, kas nepārsniedz 40 000 latu; 0,4% no kadastrālās vērtības, kas pārsniedz 40 000 latu, bet nepārsniedz 75 000 latu; 0,6% no kadastrālās vērtības, kas pārsniedz 75 000 latu;

papildlikme 1,5% neapstrādātai lauksaimniecībā izmantojamai zemei, izņemot zemi, kuras platība nepārsniedz vienu hektāru vai kurai normatīvajos aktos ir noteikti lauksaimnieciskās darbības ierobežojumi; šo papildlikmi piemēro arī tad, ja pašvaldība neapstrādātai lauksaimniecībā izmantojamai zemei ir noteikusi nekustamā īpašuma nodokļa likmi savos saistošajos noteikumos;

3% no būvei piekritīgās zemes kadastrālās vērtības vidi degradējošām, sagruvušām vai cilvēku drošību apdraudošām būvēm, ja pašvaldības par to ir pieņēmušas saistošos noteikumus.

Pašvaldības 2013. un 2014. gadā var piemērot nodokļa apmēra pieauguma ierobežojumu zemei vai saglabāt nodokļa apmēru zemei iepriekšējā taksācijas gada līmenī, kā arī noteikt ierobežojuma apmēru un piemērošanas nosacījumus.

Ja pašvaldības vēlas izmantot likumā noteiktās tiesības lemt par nekustamā īpašuma nodokļa likmēm, tām ir ne tikai līdz pirmstaksācijas gada 1. novembrim jāpublicē atbilstošie saistošie noteikumi, bet arī ir jāievēro vairāki likumā noteiktie principi:

• objektīva grupējuma princips, saskaņā ar kuru nodokļa maksātāji vai nodokļa objekti tiek grupēti atbilstoši objektīviem kritērijiem;

• efektivitātes princips, saskaņā ar kuru pašvaldība samēro nodokļa administrēšanas izdevumus ar nodokļa ieņēmumiem;

• atbildīgas budžeta plānošanas princips, saskaņā ar kuru pašvaldība salāgo savus pienākumus ar to izpildei nepieciešamajiem līdzekļiem;

• prognozējamības un stabilitātes princips, saskaņā ar kuru nodokļa likmes laikus tiek noteiktas vismaz divu taksācijas gadu periodam, ja nekustamā īpašuma bāzes vērtības palielinājums vai samazinājums, salīdzinot bāzes vērtības taksācijas gadā un pirmstaksācijas gadā, ir mazāks par 20 procentiem.

Savukārt šādus principus likumdevējs ir noteicis kā pašvaldības brīvas izvēles principus, kurus tās var arī nepiemērot, lemjot par nodokļa likmēm:

• uzņēmējdarbības atbalsta princips, saskaņā ar kuru pašvaldība izmanto nodokļa likmi kā līdzekli savas teritorijas uzņēmēju vai noteiktu uzņēmējdarbības veidu konkurētspējas paaugstināšanai, ievērojot Eiropas Komisijas 2006. gada 15. decembra regulas (EK) Nr. 1998/2006 par Līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis (minimālā apjoma) atbalstam nosacījumus;

• teritorijas attīstības un teritorijas sakārtošanas princips, saskaņā ar kuru pašvaldība izmanto nodokļa likmi savas teritorijas attīstības veicināšanai un sakārtošanai.

Pašvaldības var noteikt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus 90%, 70%, 50% vai 25% apmērā no nekustamā īpašuma nodokļa summas, turklāt šāda satura saistošajiem noteikumiem likumā nav noteikts termiņš, līdz kuram tie jāpieņem. Noteikumi stāsies spēkā parastajā saistošo noteikumu spēkā stāšanās kārtībā, kas noteikta likumā “Par pašvaldībām”. Tomēr ar 2012. gada 18. decembri, nosakot nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus, pašvaldībai ir jāievēro objektīvā grupējuma, efektivitātes un atbildīgas budžeta plānošanas princips. Tāpat kopš 2012. gada 18. decembra, nosakot nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus kopsakarā ar nodokļa likmi vai likmēm, pašvaldībai ir jāievēro sociālās atbildības princips, saskaņā ar kuru tā it īpaši ņem vērā nodokļa ietekmi uz sociāli mazaizsargāto un trūcīgo iedzīvotāju grupām.

Pašvaldībām jāņem vērā, ka nodokļa maksātājiem, kuri ir saimnieciskās darbības veicēji, pašvaldības var piešķirt nodokļa atvieglojumus kā de minimis atbalstu, ievērojot Komisijas 2006. gada 15. decembra regulas (EK) Nr. 1998/2006 par Līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam nosacījumus. Ja regulas Nr. 1998/2006 2. panta 2. punktā noteiktais de minimis atbalsta apmērs tiek pārsniegts, pašvaldībai pirms nodokļa atvieglojuma piešķiršanas ir jāsaņem Eiropas Komisijas lēmums par individuālā atbalsta projekta atbilstību līgumam.

Līdz 2007. gadam ar nekustamā īpašuma nodokli aplika zemi pēc tās kadastrālās vērtības un saimnieciskajā darbībā izmantojamās ēkas un būves – pēc to bilances vērtības vai, ja nodokļa maksātājs bilanci nesastādīja – pēc Valsts zemes dienesta noteiktās inventarizācijas vērtības. Kopš 2007. gada 1. janvāra gan ēkas, gan zemi apliek ar nodokli pēc to kadastrālās vērtības.

Kārtību, kādā tiek prognozēts nekustamā īpašuma nodoklis nākamajam taksācijas periodam pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķinam, nosaka Ministru kabineta 2010. gada 24. augusta noteikumi Nr. 802 “Noteikumi par nekustamā īpašuma nodokļa prognozi”. Nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumu prognozi aprēķina pašvaldības, ņemot vērā Valsts zemes dienesta oficiālo informāciju par katras pašvaldības administratīvajā teritorijā esošo nekustamā īpašuma objektu (zemes vienību, būvju un telpu grupu) un zemes vienības daļu prognozētajām kadastrālajām vērtībām nākamajam taksācijas gadam un piemērojot šai kadastrālajai vērtībai likumā noteikto likmi 1,5% visiem nodokļa objektiem, izņemot likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” 3. panta pirmās daļas 2. punktā minētajiem nodokļa objektiem (mājokļiem), kuriem prognozes vajadzībām jāpiemēro zemākā likumā noteiktā likme – 0,2%. Tātad šajā prognozē netiek ņemtas vērā ne pašvaldības noteiktās nodokļa likmes, ne pašvaldību piešķirtie atvieglojumi. Par nodokļa objektu – zemi pašvaldībām jāsagatavo divas prognozes: ar nodokļa pieauguma ierobežojumu 25% apmērā un bez šā ierobežojuma.

Līdz šim pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķina vajadzībām izmantota prognoze ar nodokļa pieauguma apmēra ierobežojumu 25% apmērā. Nodokļa prognozes aprēķins tiek veikts, balstoties uz Valsts zemes dienesta datiem par nodokļa objektiem uz taksācijas perioda 1. jūniju. Aprēķināto nodokļa ieņēmumu prognozi pašvaldības koriģē ar Ministru kabineta noteikumos noteikto iekasējamības koeficientu (2014. gadam noteiktais iekasējamības koeficients ir 0,8) un līdz 7. augustam (pasta zīmogs) to iesniedz Finanšu ministrijā. Ja līdz 7. augustam šī informācija ministrijā netiek iesniegta, Finanšu ministrija pieprasa Valsts zemes dienestam ziņas par attiecīgās pašvaldības teritorijā esošo nekustamo īpašumu prognozētajām kadastrālajām vērtībām un pati aprēķina pašvaldībai prognozēto nodokļa apjomu, bet neņemot vērā noteikumos noteiktos nodokļa apjoma samazinājumus un nepiemērojot nodokļa apmēra pieauguma ierobežojumu. Jāuzsver, ka šādi prognozētie nodokļa ieņēmumi ir pašvaldību finanšu izlīdzināšanas vajadzībām, bet pašvaldības budžetā nodokļa ieņēmumi būtu jāprognozē atbilstoši gan pašvaldības noteiktajām likmēm, gan noteiktajiem atvieglojumiem, kā arī atbilstoši reāli prognozējamām iespējām taksācijas gada laikā iekasēt šo nodokli.

Pašvaldību aizņēmumi un galvojumi

Pašvaldību tiesības ņemt aizņēmumus un sniegt galvojumus pašvaldības uzņēmumiem aizdevumu ņemšanai nosaka likums “Par pašvaldību budžetiem”.

Saskaņā ar Likuma par budžetu un finanšu vadību 41. panta piekto daļu pašvaldībām ir tiesības ņemt aizņēmumus un sniegt galvojumus tikai gadskārtējā valsts budžeta likumā paredzētajos kopējo pieļaujamo palielinājumu apjomos. Ja noteiktais pašvaldību aizņēmumu vai galvojumu kopējais palielinājums ir nepietiekams, lai pašvaldības nodrošinātu finansējumu Eiropas Savienības līdzfinansēto projektu un investīciju projektu īstenošanai, finanšu ministrs par radušos situāciju nekavējoties informē Ministru kabinetu un Saeimu. Finanšu ministrs ir tiesīgs palielināt pašvaldību aizņēmumu vai galvojumu kopējo palielinājumu, ja Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija piecu dienu laikā pēc attiecīgās informācijas saņemšanas Saeimā nav iebildusi pret to.

Atbilstoši likuma “Par pašvaldību budžetiem” 22. pantam pašvaldības, pamatojoties uz domes lēmumu, var ņemt īstermiņa un ilgtermiņa aizņēmumus un uzņemties ilgtermiņa saistības. Te gan jāatzīmē, ka šo normu kopš 2009. gada ierobežo gadskārtējā valsts budžeta likumā ietvertie nosacījumi. Likumā “Par valsts budžetu 2013. gadam” noteikts, ka pašvaldībām nav tiesību uzņemties ilgtermiņa saistības atbilstoši likuma “Par pašvaldību budžetiem” 22. pantam, izņemot saistības attīstībai nozīmīgu infrastruktūras projektu pabeigšanai Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ar finanšu ministra atļauju, pakalpojumiem līdz trim gadiem, kas nepieciešami saimnieciskās darbības nodrošināšanai, un Eiropas Savienības un pārējās ārvalstu finanšu palīdzības līdzfinansēto projektu īstenošanai, kā arī Publiskās un privātās partnerības likumā noteiktajā kārtībā akceptēto publiskās un privātās partnerības projektu īstenošanai. Tāpat gadskārtējā valsts budžeta likumā tiek noteikti konkrēti mērķi, kuru realizācijai pašvaldības drīkst ņemt aizņēmumu, citiem mērķiem kredīti netiek izsniegti, tādējādi daļai pašvaldību ierobežojot iespējas risināt aktuālās problēmas to teritorijā.

2013. gadā pašvaldības aizņēmumu var ņemt šādiem mērķiem:

ES un pārējās ārvalstu finanšu palīdzības līdzfinansēto projektu īstenošanai;

infrastruktūras projektiem, kuros pašvaldības faktiskais ieguldījums nav mazāks par 75% no kopējām izmaksām un nepieciešamā aizņēmuma apmērs nav lielāks par 25% no kopējām izmaksām līdz pilnīgai objekta nodošanai ekspluatācijā 2013. gadā;

izglītības iestāžu, tajā skaitā pirmsskolas izglītības iestāžu projektiem;

sociālo programmu investīciju projektiem;

investīcijām ārkārtas (avārijas) seku neatliekamai novēršanai;

pašvaldību katlumāju (ar jaudu līdz 3 MW) energoefektivitātes uzlabošanas investīciju projektiem;

kurināmā iegādei;

transporta iegādei;

pirmpirkuma tiesību izmantošanai;

investīciju veikšanai valsts nozīmes arhitektūras pieminekļos;

pašvaldību prioritāro investīciju projektu īstenošanai ar maksimālo pašvaldības aizņēmumu summu 100 000 latu ar nosacījumu, ka netiek pārsniegts pašvaldību aizņēmumu kopējais palielinājums (mērķis no 2013. gada 1. aprīļa).

Sākot ar 2013. gada 1. janvāri, pašvaldībām ir tiesības sniegt aizņēmuma pieprasījumu Finanšu ministrijā tikai pēc tam, kad atbilstoši publisko iepirkumu normatīvajam regulējumam noslēgusies iepirkuma procedūra un izvēlēts piegādātājs ar tiesībām veikt būvdarbus, piegādāt preces vai sniegt pakalpojumus, nepieciešamības gadījumā paredzot iespēju slēgt līgumu ar piegādātāju tikai pēc aizņēmuma pieprasījuma atbalstīšanas.

Lai neaizkavētu Eiropas Savienības līdzfinansēto projektu īstenošanu, finanšu ministram ir atļauts piešķirt aizņēmumu vai sniegt galvojumu pašvaldībai arī gadījumos, kad pašvaldības saistības (aizņēmumi, galvojumi, citas ilgtermiņa saistības) pārsniedz 20% no pašvaldības saimnieciskā gada pamatbudžeta ieņēmumiem bez mērķdotācijām un iemaksām pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā ar nosacījumu, ka pašvaldība spēs pildīt savas saistības un veikt maksājumus, kuriem iestājies atmaksāšanas termiņš.

Kārtību, kādā pašvaldības var ņemt aizņēmumus un sniegt galvojumus, nosaka Ministru kabineta 2008. gada 25. marta noteikumi nr. 196 “Noteikumi par pašvaldību aizņēmumiem un galvojumiem”.

Īstermiņa aizņēmumus pašvaldības var ņemt budžeta un finanšu vadības nolūkā, lai segtu īslaicīgu pašvaldības finanšu līdzekļu deficītu. Īstermiņa aizņēmumi jāatmaksā līdz tā saimnieciskā gada beigām, kurā tie ņemti.

Lai īstenotu ekonomiskās un sociālās programmas, kam nepieciešamas investīcijas, pašvaldības var ņemt ilgtermiņa aizņēmumus. Tos nedrīkst izmantot pašvaldību pastāvīgo (kārtējo) izdevumu finansēšanai. Ilgtermiņa aizņēmumi likuma “Par pašvaldību budžetiem” izpratnē ir aizņēmumi, kuru atmaksas periods pārsniedz viena saimnieciskā gada ietvarus.

Ilgtermiņa saistības iepriekšminētā likuma izpratnē ir saistības, ko pašvaldība uzņemas, slēdzot līgumus par preču pirkšanu vai nomu vai pakalpojumu saņemšanu, vai būvdarbu veikšanu pasūtītāja vajadzībām, un līgumus, kas paredz pašvaldības budžeta līdzdalību konkrētu projektu realizācijā, bet kopējo samaksu par attiecīgo darījumu pašvaldība neveic 12 mēnešu laikā no līguma noslēgšanas brīža. Pašvaldības domes lēmumā, ar kuru pašvaldība uzņemas ilgtermiņa saistības, jāparedz arī šādu saistību izpildes finansējuma avoti.

Pašvaldības veic aizņēmumus, noslēdzot ar Valsts kasi aizņēmuma līgumu. Finanšu ministrs, ņemot vērā pašvaldību iesniegumus par konkrētu projektu īstenošanu, var apstiprināt citu aizdevēju, ja cita aizdevēja aizdevuma nosacījumi ir izdevīgāki nekā no valsts budžeta izsniedzamo aizdevumu nosacījumi.

Aizņēmuma līdzekļi ir pašvaldības budžeta līdzekļi, kurus pašvaldība izlieto tikai apropriācijas kārtībā, pamatojoties uz domes lēmumu. Pašvaldības nedrīkst nodrošināt aizņēmumus ar īpašumiem, kas nepieciešami pašvaldības pastāvīgo funkciju izpildei.

Galvojumus pašvaldības var sniegt tikai tām kapitālsabiedrībām, kurās attiecīgās pašvaldības kapitāla daļa pārsniedz 50 procentus, vai arī vairāku pašvaldību veidotai kapitālsabiedrībai, kurā pašvaldību kapitāla daļu summa pārsniedz 65%.

Pašvaldības dome var sniegt galvojumus, kas uzliek saistības pašvaldības finanšu līdzekļiem, pieņemot par to lēmumu, ja:

dome ir saņēmusi un izskatījusi nepieciešamo pamatojumu un saistības sakarā ar ierosinātajiem vai jau sniegtajiem galvojumiem;

pašvaldības budžeta izdevumi, kas saistīti ar galvojumu saistību izpildi, budžetā ir attiecināmi uz pašvaldības parādu;

galvojumi netiek nodrošināti ar pašvaldības īpašumu, kas nepieciešams pašvaldības pastāvīgo funkciju izpildei;

vairāku pašvaldību veidotai kapitālsabiedrībai sniegtā galvojuma apmērs procentuāli atbilst pašvaldības kapitāla daļu skaitam attiecīgajā pamatkapitālā.

Pašvaldība var dot galvojumu par tām parāda saistībām, ko studējošais uzņemas Augstskolu likumā noteiktā studiju kredīta un studējošo kredīta saņemšanai no kredītiestādes.

Ja pašvaldība nolēmusi ņemt aizņēmumu vai sniegt galvojumu (izņemot galvojumu studiju kredīta un studējošo kredīta saņemšanai), vispirms jāsaņem atļauja no Pašvaldību aizņēmumu un galvojumu kontroles un pārraudzības padomes.

Padomes darbību nodrošina Finanšu ministrija atbilstoši asignējumiem no valsts budžeta kārtējam gadam. Tās sastāvā ir pa vienam pārstāvim no Finanšu, Ekonomikas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Latvijas Bankas, Latvijas Pašvaldību savienības un Valsts kases.

Pašvaldībai ir tiesības ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra starpniecību iesniegt Ministru kabinetā priekšlikumus par padomes neakceptēto iesniegumu atkārtotu izvērtēšanu. Ja pašvaldības nenodrošina aizņēmumu līgumos fiksēto saistību savlaicīgu izpildi, Valsts kasei ir tiesības norakstīt līdzekļus no pašvaldību budžeta.

Pašvaldību visos aizņēmuma un galvojuma līgumos pārstāv pašvaldības domes priekšsēdētājs.

Visiem pašvaldības noslēgtajiem aizņēmuma un galvojuma līgumiem ir jābūt publiski pieejamiem katrā attiecīgajā pašvaldībā.

Likums par pašvaldību finanšu stabilizēšanu un pašvaldību finansiālās darbības uzraudzību reglamentē kārtību, kādā tiek veikta pašvaldību finanšu stabilizācija, lai nodrošinātu likumā noteikto pašvaldības pastāvīgo funkciju izpildi gadījumos, kad pašvaldības nonākušas ārkārtējās finansiālās grūtībās.

Likums paredz, ka pašvaldību finanšu stabilizēšana veicama, ja konstatēta vismaz viena no šādām pazīmēm:

pašvaldības parāda saistības, kurām iestājies atmaksāšanas termiņš kārtējā saimnieciskajā gadā, kopā ar iepriekšējo gadu parāda saistībām, kam iestājies atmaksāšanas termiņš, pārsniedz 20% no pašvaldības kārtējā saimnieciskā gada budžeta kopapjoma;

pašvaldība nespēj vai sakarā ar pierādāmiem apstākļiem nespēs nokārtot savas parāda saistības;

pašvaldības parādi pārsniedz tās īpašumā esošos aktīvus pēc šo aktīvu tirgus vērtības.

Par pašvaldības parāda saistībām iepriekšminētā likuma izpratnē atzīstami izdevumi kredītu un kredītu procentu nomaksai, izdevumi sakarā ar pašvaldības sniegtajiem galvojumiem, nokavētie maksājumi, soda naudas un citi ar šiem maksājumiem saistītie izdevumi.

Ierosināt, lai pašvaldības dome iesniedz stabilizācijas pieteikumu, var:

• pašvaldības domes priekšsēdētājs;

• ministrs, kuru Ministru kabinets pilnvarojis pašvaldību pārraudzībai;

• finanšu ministrs;

• valsts kontrolieris.

Šo personu iesniegto stabilizācijas ierosinājumu pašvaldības dome apstiprina vai ar motivētu atteikumu noraida.

Ja tiek pieņemts lēmums par pašvaldības finanšu stabilizācijas procesa uzsākšanu, finanšu ministrs ieceļ pašvaldības finanšu stabilizācijas procesa uzraugu.

Pašvaldības dome ne vēlāk kā mēneša laikā pēc stabilizācijas uzrauga iecelšanas, piedaloties stabilizācijas uzraugam, sagatavo, apstiprina un nosūta finanšu ministram pašvaldības finanšu stabilizācijas projektu. Par tā sagatavošanu un apstiprināšanu atbild pašvaldības domes priekšsēdētājs.

Pašvaldības finanšu stabilizācija veicama, izmantojot pašvaldības finanšu resursus, valsts budžeta resursus, ziedojumus, dāvinājumus un citu veidu palīdzību, arī ārvalstu palīdzību.

Stabilizācijas aizdevumus pašvaldībām piešķir gadskārtējā valsts budžeta likumā noteikto stabilizācijas aizdevumu ietvaros. Aizdevuma līgumu pēc stabilizācijas projekta apstiprināšanas slēdz pašvaldības domes priekšsēdētājs vai viņa pilnvarota persona ar finanšu ministru vai viņa pilnvarotu amatpersonu. Aizdevuma atmaksāšanas termiņu nosaka finanšu ministrs katra konkrētā stabilizācijas projekta ietvaros. Periods, kurā aizdevuma pamatsummas atmaksāšana nenotiek, nedrīkst pārsniegt trīs gadus.

Apstiprinātā stabilizācijas projekta, kā arī stabilizācijas aizdevuma līguma izpildi kontrolē stabilizācijas uzraugs.

Finanšu izlīdzināšana

Latvijā pašvaldību finanšu izlīdzināšana tika ieviesta 1995. gadā. Kopš 1998. gada izlīdzināšanas principi pēc būtības nav mainīti, tikai 2010. gada 1. janvārī likumā veiktas korekcijas, pielāgojot pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmu situācijai pēc vietējo pašvaldību administratīvi teritoriālās reformas īstenošanas. 2009. gadā, grozot likumu “Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu”, pārejas noteikumos tika iekļauta norma, kas noteica, ka līdz 2011. gada 1. janvārim Ministru kabinetam Saeimā ir jāiesniedz jauns pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumprojekts, taču tas joprojām nav izdarīts. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 2013. gada sākumā sagatavoja koncepcijas projektu “Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas uzlabošanu”, kurā piedāvāja jaunā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeļa aprises, bet pašvaldību un citu ministriju daudzskaitlīgo iebildumu dēļ jautājums tālāk virzīts pagaidām netiek.

Pašreizējais likums “Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu” nosaka kārtību, kādā veicama pašvaldību finanšu izlīdzināšana, lai radītu pašvaldībām līdzīgas iespējas ar likumu noteikto funkciju izpildei, ņemot vērā pašvaldību sociālekonomiskās atšķirības. Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma paredz pašvaldību finanšu atšķirību daļēju izlīdzināšanu, lai veicinātu pašvaldību iniciatīvu un patstāvību savu finanšu resursu veidošanā un nodrošinātu pašvaldību finansiālās darbības aizsardzību.

Pašvaldību finansējuma izlīdzināšanas sistēma ietver izdevumu vajadzību, kā arī ieņēmumu izlīdzināšanas noteikumus. Sistēma balstās galvenokārt uz starppašvaldību finansējumu (horizontālā izlīdzināšana) un daļēji – uz vispārēju valsts budžeta dotāciju (vertikālā izlīdzināšana).

Izlīdzināšana tiek veikta divām pašvaldību grupām atsevišķi: republikas pilsētu pašvaldību grupai un novadu pašvaldību grupai.

Finanšu nepieciešamību un ieņēmumu izlīdzināšanu veic integrētā veidā, par izejas punktu ņemot visu pašvaldību finanšu nepieciešamību salīdzinājumu ar ieņēmumiem. Tās pašvaldības, kuru ieņēmumu bāze par 10% pārsniedz aprēķināto finanšu nepieciešamību, iegulda sistēmā līdzekļus: 45% no pārpalikuma (bet ne vairāk par 35% no šīs pašvaldības ieņēmumiem, ko veido ienākuma nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis). Pašvaldības, kuru ieņēmumi ir zem 95% no aprēķinātās finanšu nepieciešamības, saņem dotācijas no izlīdzināšanas fonda, lai šo pašvaldību izdevumu vajadzības tiktu nosegtas attiecīgi 95% apmērā. Pašvaldības, kuru ieņēmumi sedz izdevumus attiecīgi 95% – 110% apmērā no finanšu nepieciešamības, neko neiemaksā sistēmā un neko arī no tās nesaņem (tā sauktā neitrālā zona – bez iemaksām un dotācijām).

Izlīdzināšanas sistēma balstās uz divu nodokļu – iedzīvotāju ienākuma un nekustamā īpašuma nodokļa – ieņēmumu aprēķiniem.

Tālāk, lai veiktu pašvaldību finanšu izlīdzināšanu, tiek noteikta pašvaldību kopējā finanšu nepieciešamība valstī. Līdz šim Latvijas Pašvaldību savienībai un Finanšu ministrijai nav bijis vienota viedokļa, kā to noteikt.

Finanšu ministrija pamatojas uz likuma “Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu” 8. pantu, kas nosaka, ka “pašvaldību kopējo minimālo finanšu nepieciešamību saimnieciskajam gadam nosaka gadskārtējā valsts budžeta likuma sagatavošanas procesā un iekļauj Ministru kabineta un likuma “Par pašvaldībām” 96. pantā noteiktās pašvaldību sabiedriskās organizācijas ikgadējo sarunu protokolā, par pamatu ņemot:

budžeta sagatavošanas gadam plānoto pašvaldību kopējo finanšu nepieciešamību;

saimnieciskā gada valsts makroekonomisko rādītāju prognozes;

funkciju pārdali starp pašvaldībām, kā arī starp pašvaldībām un valdību saimnieciskajā gadā;

saimnieciskajam gadam noteiktās prioritātes”.

Savukārt Latvijas Pašvaldību savienība, nosakot kopējo finanšu nepieciešamību, par pamatu ņem likuma “Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu” 1. panta 13) punktā noteikto: “Pašvaldību kopējā finanšu nepieciešamība – pašvaldību kopējie izdevumi to pašvaldību funkciju izpildei, kuras nosaka likums “Par pašvaldībām” un kuras netiek finansētas mērķfinansējuma veidā.”

Katras pašvaldības finanšu nepieciešamību nosaka, pamatojoties uz kopējās pašvaldību finanšu nepieciešamības izlīdzināšanas kritērijiem:

• pašvaldības kategorija (republikas pilsēta vai novads);

• iedzīvotāju skaits;

• bērnu skaits vecumā no 0 līdz sešiem gadiem;

• bērnu skaits vecumā no septiņiem līdz 18 gadiem;

• cilvēku skaits, kuru vecums pārsniedz darbspējas vecumu.

2013. gada 27. februārī LPS Domes sēdē tika pieņemta rezolūcija “Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanas modeli”, kurā izteiktas būtiskākās pašvaldību prasības jaunajam finanšu izlīdzināšanas modelim:

• izteikts aicinājums valdībai un Saeimai atbalstīt LPS sagatavoto likumprojektu, kurš saglabā sistēmas pēctecību un ievēro šādus nosacījumus:

finanšu nepieciešamību nosaka proporcionāli visu nodokļu kopsummai (ieskaitot VSOA iemaksas 2. pensiju līmenī), un tā pieaug līdz ar pašvaldību nodokļu daļas pieaugumu kopējos valsts un pašvaldību nodokļu ieņēmumos,

papildus četriem demogrāfiskajiem izlīdzināšanas kritērijiem tiek ieviests piektais objektīvais kritērijs – teritorija,

ieviešot piekto kritēriju un palielinot kopējās pašvaldību finanšu nepieciešamības proporciju, vienādo aprēķina algoritmu republikas pilsētām un novadiem,

atteikšanās no pašvaldību dalījuma grupās un piektā – teritorijas – kritērija ieviešana veicama, tikai nodrošinot pietiekamu valsts budžeta dotāciju, lai kompensētu novadu pašvaldību ieņēmumu samazinājumu;

• noraidījums VARAM piedāvātajam pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas maiņas risinājumam, jo tas potenciāli destabilizē pašvaldību finanšu sistēmu.

Ņemot vērā pašvaldību uzstādījumus, LPS izstrādāja jaunu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumprojektu un 2013. gada martā to nosūtīja Ministru prezidentam, finanšu ministram un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram iesniegšanai Saeimā.

LPS likumprojekts sagatavots, balstoties uz panākto vienošanos starp pašvaldību grupām (LPS bija izveidota darba grupa, kurā piedalījās pārstāvji gan no republikas pilsētām, gan novadiem). Tajā:

tiek saglabāti esošās pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmas pamatprincipi;

pašvaldību kopējā finanšu nepieciešamība noteikta kā 17,2% no valsts konsolidētā kopbudžeta nodokļu ieņēmumiem, ieskaitot sociālās apdrošināšanas iemaksas otrajā pensiju līmenī. Likumprojektā tiek piedāvāts trīs gadu pārejas periods; 2014. gadā noteiktā proporcija ir 16,6%, 2015. gadā – 16,8% un 2016. gadā – 17%;

pašvaldību kopējā finanšu nepieciešamība vairs netiek dalīta divās pašvaldību grupās: republikas pilsētas un novadi;

ir pieci pašvaldības izdevumus raksturojošie kritēriji (četri demogrāfiskie kritēriji + pašvaldības teritorija). Sākotnējais teritorijas kritērija svars ir 0,045. Ieviešot teritorijas kritēriju, sākotnēji attiecīgi tiek samazināts iedzīvotāju skaita kritērija svars;

pašvaldību finanšu izlīdzināšanu veic ar izlīdzināšanas fonda starpniecību. Fonda ieņēmumus veido izlīdzināšanas aprēķina rezultātā noteiktās pašvaldību iemaksas un valsts budžeta dotācija;

pašvaldību finanšu izlīdzināšana notiek divās kārtās. Pirmajā kārtā tiek nodrošināts, ka pašvaldību ieņēmumi nav mazāki par 95% no aprēķinātās finanšu nepieciešamības. Otrajā kārtā tiek nodrošināts, ka pašvaldību ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju pēc izlīdzināšanas nav mazāki par 90% no vidējiem ieņēmumiem uz vienu iedzīvotāju valstī;

pašvaldības piedalās tikai pirmās kārtas izlīdzināšanā, otro kārtu pilnībā sedz valsts budžeta dotācija.

Pašvaldību grāmatvedība

Likums “Par grāmatvedību” attiecas uz komersantiem, kooperatīvajām sabiedrībām, ārvalstu komersantu filiālēm un nerezidentu (ārvalstu komersantu) pastāvīgajām pārstāvniecībām, biedrībām un nodibinājumiem, politiskajām organizācijām (partijām) un to apvienībām, reliģiskajām organizācijām, arodbiedrībām, iestādēm, kas tiek finansētas no valsts budžeta vai pašvaldību budžetiem, uz valsts vai pašvaldību aģentūrām, citām juridiskajām un fiziskajām personām, kas veic saimniecisko darbību.

Pašvaldībām, pildot savas funkcijas, ir tiesības veidot pašvaldības iestādes, uzņēmumus un ar saviem līdzekļiem piedalīties komercsabiedrībās. Pašvaldības dome jeb, citiem vārdiem sakot, pārvaldes aparāts ir iestāde. Tādas izpildinstitūcijas kā bērnudārzi, skolas, bibliotēkas un kultūras nami pašvaldībās parasti tiek veidotas kā iestādes – tās darbojas, pamatojoties uz pašvaldības domes apstiprinātu nolikumu, un pamatā tiek finansētas no pašvaldības budžeta līdzekļiem. Izpildinstitūcijas, kuru galvenās funkcijas ir komunālo pakalpojumu nodrošināšana, teritorijas labiekārtošana, transporta pakalpojumi u.c., tiek veidotas kā pašvaldības komercsabiedrības, pašvaldībām ieguldot savus līdzekļus uzņēmumu pamatkapitālā. Šo uzņēmumu galvenais finansējuma avots parasti ir maksa par sniegtajiem pakalpojumiem.

Atkarībā no pašvaldības izpildinstitūcijas juridiskās formas uz attiecīgās institūcijas grāmatvedības pamatprincipiem attiecas dažādi normatīvie akti. Uz pašvaldību iestādēm attiecas likumi “Par budžetu un finanšu vadību” un “Par pašvaldību budžetu” un no tiem izrietošie citi normatīvie un administratīvie akti. Pašvaldības komercsabiedrības darbojas saskaņā ar Komerclikumu.

Gan likums “Par grāmatvedību”, gan pašvaldībām saistošie Finanšu ministrijas norādījumi nosaka, ka galīgais lēmums par grāmatvedības uzskaites pamatprincipiem (ko un kā uzskaitīt) un grāmatvedības darba organizāciju (kas uzskaita un kas par ko atbild) ir jāpieņem pašvaldības vadībai – domei.

Likums nosaka, ka par grāmatvedības kārtošanu un visu saimnieciskos darījumus apliecinošo dokumentu oriģinālu, kopiju vai datu attēlu saglabāšanu jebkurā institūcijā atbildīgs ir tās vadītājs. Pašvaldībā atkarībā no tās nolikumā noteiktās struktūras un amatpersonu atbildības likumā “Par grāmatvedību” minētais vadītājs var būt domes priekšsēdētājs, izpilddirektors, attiecīgās institūcijas vadītājs.

Darbības ar īpašumu

Pašvaldības ekonomisko pamatu veido īpašums un manta, kas atrodas pašvaldības valdījumā vai lietošanā, kā arī finanšu resursi. Pašvaldību īpašumā var būt zeme, meži, ūdens un citi dabas resursi.

Pašvaldības īpašums ir nodalīts no valsts īpašuma un no citu tiesību subjektu īpašuma. Pašvaldības pārvalda, lieto savu īpašumu un rīkojas ar to likumā noteiktajā kārtībā.

Pašvaldības īpašums izmantojams attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai, gan nododot to publiskā lietošanā (ceļi, ielas, laukumi, parki), gan veidojot iestādes un komercsabiedrības, kas nodrošina iedzīvotāju tiesības un sniedz tiem nepieciešamos pakalpojumus (pārvaldes iestādes, sociālās un veselības aprūpes, izglītības, kultūras, sporta un citas iestādes).

To īpašuma daļu, kas nav nepieciešama iepriekšminētajiem nolūkiem, pašvaldība var izmantot, lai saimnieciskā kārtā gūtu ienākumus iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai vai arī Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likuma noteiktajā kārtībā atsavinātu. Šā likuma noteiktajā kārtībā atsavināma arī valsts vai pašvaldību manta, kas nodota valsts vai pašvaldību aģentūru un kapitālsabiedrību valdījumā vai turējumā. Atļauju atsavināt pašvaldības nekustamo īpašumu dod attiecīgā dome, pašvaldības kustamo mantu – dome vai tās noteikta institūcija.

Valsts vai pašvaldības mantu aizliegts ieguldīt personālsabiedrībā.

Pašvaldībām ir tiesības griezties Ministru kabinetā ar ierosinājumu par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu likumā noteiktajā kārtībā par labu attiecīgajai pašvaldībai, ja šis īpašums nepieciešams publiskai lietošanai – ceļu, ielu, laukumu, ietvju, estakāžu, viaduktu, kā arī ostas piestātņu būvei.

Saskaņā ar likuma “Par pašvaldībām” 78. pantu vietējām pašvaldībām ir pirmpirkuma tiesības, ja pašvaldību administratīvajā teritorijā tiek atsavināts nekustamais īpašums un tas nepieciešams, lai pildītu likumā noteiktās pašvaldību funkcijas, ievērojot teritorijas plānojumā atļauto (plānoto) teritorijas izmantošanu, tiesību aktus, attīstības plānošanas dokumentus un citus dokumentus, kas pamato attiecīgā nekustamā īpašuma nepieciešamību pašvaldības funkciju īstenošanai.

Pirmpirkuma tiesības neattiecas uz nekustamo īpašumu, ko iegūst valsts, nekustamo īpašumu, ko iegūst ārvalstis savu diplomātisko vai konsulāro iestāžu vajadzībām, valsts un pašvaldību privatizējamiem objektiem, ražošanas objektiem ar visiem to piederumiem, nekustamo īpašumu, kas pāriet no vienas personas otrai bez atlīdzības vai maiņas ceļā, nekustamo īpašumu, no kura atsavina domājamo daļu un kurš paliek pārdevēja un pircēja kopīpašumā, nekustamo īpašumu, kurš tiek pārdots labprātīgā vai piespiedu izsolē, nekustamo īpašumu, attiecībā uz kuru trešajām personām ir pirmpirkuma vai izpirkuma tiesības, kas dibinātas uz likuma, līguma vai testamenta pamata, un dzīvokļa īpašumu, arī dzīvokli, kas iegūts īpašumā līdz dzīvojamās mājas privatizācijai.

Pašvaldība, kas ieguvusi nekustamo īpašumu uz pirmpirkuma tiesību pamata, piecu gadu laikā var pārdot to tikai atklātā izsolē.

Pirmpirkuma tiesību realizēšanas kārtību un termiņus nosaka Ministru kabineta 2010. gada 28. septembra noteikumi Nr. 919 “Noteikumi par vietējo pašvaldību pirmpirkuma tiesību izmantošanas kārtību un termiņiem”.

_____________________________

1 Fiskālās disciplīnas likums.

Pieņemts Saeimā 2013. gada 31. janvārī.

Šā likuma 5. panta pirmajā daļā raksturota fiskālā ietvara būtība:

“Vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektu sagatavo triju gadu periodam, un tajā maksimāli pieļaujamais valsts budžeta izdevumu kopapjoms, no kura izslēgti saskaņā ar šā likuma 18. pantu noteiktie izlīdzinātie izdevumi, – ja iepriekšējā gadā tika izstrādāts vidēja termiņa budžeta ietvara likums – attiecīgi perioda pirmajam un otrajam gadam tiek noteikts koriģēto maksimāli pieļaujamo valsts budžeta izdevumu apjomā, kādi iepriekšējā perioda ietvara likumā bija noteikti attiecīgi otrajam un trešajam gadam.”

Izslēdzamie izdevumi (18. pants) ietver: Eiropas Savienības struktūrfondu, Kohēzijas fonda, kopējās lauksaimniecības politikas un kopējās zivsaimniecības politikas izdevumus; valsts budžeta izdevumus, kas saistīti ar tās valsts parāda daļas apkalpošanu, kura ietilpst Valsts kases kompetencē.

2 Likums par budžetu un finanšu vadību.

Pieņemts Saeimā 1994. gada 24. martā.

Šajā likumā noteikta arī LPS loma, 162. panta septītajā daļā teikts:

“Izstrādājot vidēja termiņa budžeta ietvara likuma projektu vai izdarot grozījumus vidēja termiņa budžeta ietvara likumā, rīkojamas Ministru kabineta pilnvarota pārstāvja un Latvijas Pašvaldību savienības sarunas par pašvaldību intereses skarošiem ar likumprojektu saistītiem jautājumiem. Sarunu rezultātus noformē protokola veidā un pievieno likumprojektam, to virzot uz Saeimu.”

3 Fiskālais kompakts jeb ES Līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību.

Līgums paredz fiskālās disciplīnas nosacījumus eirozonas valstīm. Latvija drīkstēja pievienoties šim līgumam. Tādām valstīm kā Latvija, kam valsts parāds ir zem 60% IKP (Māstrihtas kritērijs), pieļaujamais strukturālais deficīts (prognozējamajam ekonomiskajam ciklam) ir 1% no IKP, bet ikgadējais deficīts drīkst būt līdz 3% IKP (vienam gadam). Savā Fiskālās disciplīnas likumā Latvija ir noteikusi stigrākus kritērijus, nekā prasa ES.