JAUNI IZAICINĀJUMI

Latvijas Pašvaldību savienības 24. kongresā, kas 9. augustā notika Aucē, bija pārstāvētas 105 pašvaldības.

Meklējot vispiemērotāko saukli šāgada kongresam, tika apspriesti daudzi varianti, līdz izvēle apstājās pie pavisam lakoniskā – jauni izaicinājumi. Lai gan LPS vēsture, kas mērāma jau gandrīz ceturtdaļgadsimta garumā, pilna ar visdažādākajiem sarežģījumiem un kompromisa meklējumiem un pati par sevi ir viens liels izaicinājums salīdzinājumā ar citu valstu pašvaldību asociāciju darbu, jo ar daudz mazākiem resursiem jāspēj aizstāvēt visu pašvaldību intereses un jābūt līdzvērtīgai partnerei sarunās ar valdību, šābrīža politiskā un ekonomiskā situācija liek meklēt jaunas darbības formas – gan visiem novadiem un pilsētām, gan Latvijas pašvaldības apvienojošajai organizācijai.

Atklājot LPS 24. kongresu, namatēvs – Auces novada domes priekšsēdētājs Gints Kaminskis kolēģus un viesus uzrunāja ar vārdiem: “Jūs esat atbraukuši uz pilsētu, kurai laikam vienīgajai Latvijā ir vārda diena, ko svinam ceturtajā martā. Jūs esat ieradušies vienā no septiņām Aucēm, un man pašam ir pārsteigums, pa cik daudz ceļiem šeit var ierasties.” Cerot uz ražīgu darba dienu, Auces saimnieks novēlēja: “Lai mūsu lēmumi ir tādi, kuriem ir rezultāts, un lai mūs sadzird visi, kuriem tas ir jāsadzird!”

Aucenieki delegātus un viesus savā pilsētā un novadā uzņēma ar īpašu izdomu – fanfaru skaņas pūtēju orķestra “Auce” mūziķu izpildījumā no kongresa mājvietas – kultūras nama balkona atskanēja ikreiz, kad katru atbraukušo ciemiņu sagaidīja pats grāfs Mēdems ar kundzi. Savukārt muižas rakstvedis lūdza ikvienam dalībniekam atbildēt uz jautājumu, vai atbilst patiesībai uz senā pergamenta rakstītās Alunāna dziesmas rindiņas “Ar to ar’ esam slaveni, ka gludi mūsu lielceļi...”. Pergamentu muižkungs nodeva LPS priekšsēdim Andrim Jaunsleinim, lai pašvaldības kopā spētu ne tikai atbildēt uz šo svarīgo vaicājumu, bet arī panāktu risinājumu ceļu lietās, kas satrauc gan Auces, gan citu novadu un pilsētu vietvalžus. Muzikālu sveicienu ciemiņiem bija sarūpējuši Auces jaunākās paaudzes dejotāji – kā uzsvēra muižkungs – “lai lustīga dziedāšana un dancošana piedotu riktīgu štimmungu šim svarīgajam pasākumam”.

Kongresā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs, kā arī sadarbības partneri – Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Vitālijs Gavrilovs, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs Pēteris Krīgers un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs Spārītis.

Diemžēl Aucē nevarēja ierasties Valsts prezidents Andris Bērziņš, bet viņš bija atsūtījis apsveikumu kongresam.

Valsts prezidenta Andra Bērziņa apsveikums

“Godājamie Latvijas pašvaldību vadītāji un deputāti! Dāmas un kungi!

Sveicu visus deputātus, kuri pirmo reizi ievēlēti kādā no Latvijas pašvaldībām, kā arī tos, kuri ar saviem paveiktajiem darbiem izpelnījušies atkārtotu vēlētāju uzticību!

Pirms gada jūs izvirzījāt apsveicamu mērķi – nodrošināt izcilu uzņēmējdarbības vidi, samazinot administratīvo slogu visos valsts pārvaldības līmeņos. Šis ir ļoti nozīmīgs uzdevums, un ceļš uz tā sasniegšanu ir jāturpina, jo birokrātijas mazināšana nāktu par labu ne tikai pašiem komersantiem, bet arī visai Latvijas tautsaimniecībai kopumā.

Vēlos uzsvērt, ka esmu nodibinājis speciālu ekspertu grupu, kas nodarbojas ar valsts pārvaldības modeļa pilnveidi, un daļa no ekspertu priekšlikumiem pašvaldību sistēmas pilnveidošanai ir veltīti tieši administratīvā sloga samazināšanai. Ceru, ka likumdevējs ņems vērā ekspertu ieteikumus un iestrādās tos attiecīgajos normatīvajos aktos.

Uzskatu, ka šo mērķi efektīvāk ļaus sasniegt arī ciešāka Latvijas pašvaldību sadarbība, apvienojot savus spēkus, zināšanas un pieredzi, piemēram, papildu finansējuma iegūšanai vai investīciju piesaistei reģionam. Ciešāka sadarbība būtu iespēja Latvijas novadiem kļūt vēl zinošākiem, spēcīgākiem un konkurētspējīgākiem.

Savukārt kā savas darbības prioritāti nākamajam periodam aicinu izvirzīt darbu iedzīvotāju ekonomiskās aktivitātes paaugstināšanai un labklājības celšanai. Tikai tā mēs varēsim atgriezt atpakaļ kaut daļu no aizbraukušajiem, vienlaicīgi arī sniedzot iespēju visai Latvijas teritorijai vienmērīgi un veiksmīgi attīstīties. Lai sasniegtu šo mērķi, pašvaldību deputātiem un vadībai jābūt gataviem veikt dinamiskas izmaiņas un jauninājumus savu vēlētāju labā, vienlaikus lēmumu pieņemšanas procesā aktīvāk iesaistot pašus novadu un pilsētu iedzīvotājus.

Pašvaldība ir vistuvāk iedzīvotājiem, vislabāk pārzina vietējās vajadzības un problēmas, tādēļ arī pašvaldības deputātu padarītais vai nepadarītais vislabāk redzams un visprecīzāk vērtējams. Patiesi ceru, ka, strādājot vietējās varas struktūrās un baudot vēlētāju piešķirto uzticēšanos, godprātīgi veiksiet savus pienākumus un strādāsiet, lai veicinātu Latvijas pilsētu un novadu izaugsmi.”

Abas augstās valsts amatpersonas – Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidents LPS 24. kongresa dalībniekus sveica klātienē.

No Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas uzrunas

– Vietējo pašvaldību tradīcijas Latvijā ir senākas par valstiskumu. Tieši vietējās pašpārvaldēs – pagastos – savu pirmo politisko pieredzi guva tie, kas vēlāk izveidoja Latvijas valsti. Gribu to atgādināt, jo vājinās izpratne par pašvaldību vietu un nozīmi sabiedrībā, par valdības un pašvaldību attiecībām un par to, ko nozīmē veselīgas pašvaldības veselīgā valsts pārvaldē.

Dialogs un uzticēšanās – tie ir atslēgas vārdi, kam būtu jāraksturo valsts politikas veidotāju un pašvaldību attiecības. Bet vai tā ir? Vēlos uzsvērt – valsts politikas veidotājiem ir jāraugās uz pašvaldībām nevis kā uz mazajiem brāļiem, bet kā uz vecākajām māsām. Tā nav vienkārši metafora, jo cilvēku spēja risināt problēmas savā ciematā, novadā un pilsētā ir svarīga arī pilnvērtīgai demokrātijai valsts līmenī. Par to pārliecināmies tajās reizēs, kad valsts augstākajās institūcijās pietrūkst elementāras sadarbības un spējas kopīgi risināt jautājumus. Daudzās pašvaldībās šādu problēmu nav vai to ir krietni mazāk. Visiem un jo īpaši mums, politiķiem, svarīgi atcerēties un pašiem sev atgādināt, ka valsts un pašvaldību attiecības nav priekšnieku un padoto attiecības. Tās pirmām kārtām ir partnerattiecības, kurām viens kopīgs mērķis – iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošana. Laba pārvalde prasa, lai katrs jautājums tiktu risināts tam visatbilstošākajā līmenī un tajā vietā, kur to atrisināt ir visērtāk un visātrāk.

Valsti var salīdzināt ar varenu ozolu – tā stumbrs ir parlaments, kas sargā Satversmē iesakņotās vērtības un likuma garu, sazaroto lapotni veido ministrijas un strādājošie uzņēmumi, kas nodrošina budžeta zīļu ražu, savukārt pašvaldības ir ozola saknes, ar kurām mūsu valsts turas pie zemes, gūstot tās spēku un stabilitāti. Šo salīdzinājumu atgādinu tādēļ, ka tieši pašvaldības kā vietējās varas struktūras atrodas ļaudīm vistuvāk un to darbs parāda, vai spējam paši sevi pārvaldīt. Ikviens Latvijas nostūris un ikkatrs Latvijas iedzīvotājs ir pelnījis uzmanību un godīgu attieksmi. Pat visattālākās mājas ir mūsu pašu mājas, kurās cilvēki vēlas būt pārliecināti, ka spēs samaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus, būt droši par savu darba vietu, audzināt un skolot bērnus, pārvietoties pa izbraucamiem ceļiem, skatīties televīziju latviešu valodā un vienkārši – justies piederīgi. Savukārt aizbraukušie cer uz reālu iespēju atgriezties mājās un saistīt dzīvi ar savu novadu, ar savu Latviju.

Dažkārt un arī politiķu vidū nereti nākas sastapties ar mazliet vīzdegunīgu attieksmi – sak’, pašvaldībām jau jānodarbojas tikai ar ielām un trubām, savukārt Saeimā un valdībā – tur nu gan tiek risināti augstās politikas jautājumi. Šī pieeja ir pilnīgi aplama, jo ne jau tas, par ko lemj, nosaka politiķu darba rezultātu, bet gan tas, kā un cik kvalitatīvi tiek lemts un cik lielā mērā pieņemtais lēmums atbilst ikviena iedzīvotāja ilgtermiņa interesēm. Tā attiecībā uz sociālo problēmu risināšanu valsts politikas veidotāji aizvien vairāk saprot, ka to rīcībā esošie līdzekļi ir ierobežoti, lai efektīvi mīkstinātu ekonomiskās krīzes radītās sekas. Savukārt pašvaldības, krietni labāk par valsts birokrātiju pārzinot konkrētās vietas sociālās problēmas, šeit ir neaizstājams valdības partneris, bez kura iesaistīšanās valsts savus uzdevumus vienkārši nespēs veikt. Tieši tādēļ vēlreiz atgriežos pie efektīva dialoga ar pašvaldībām, un tas, manuprāt, ir valsts politikas goda un prestiža jautājums. Taču abām pusēm reizēm pietrūkst svarīgā resursa – uzticēšanās, un tās veidošanā gan Saeimai, gan tās komisijām un frakcijām jāiegulda neatlaidīgs darbs.

Runājot par pašvaldību un valsts attiecībām, nevaram izvairīties no jautājuma par politisko partiju un ideoloģiju lomu šajā sadarbībā. Jau sen novērojams, ka pašvaldības cenšas distancēties no valsts līmeņa politikas, no partiju ķīviņiem un sadursmēm. Lielā mērā tās ir pašu partiju vājuma problēmas, taču šo situāciju nevajag uzskatīt par pašpietiekamu un normālu. Pašvaldībām būtu aktīvāk jāiesaistās debatēs par valsts nākotni – tas nevar būt vienpusējs process, kurā dominētu Rīgas politika no augšas un tās uzstādītie jautājumi. Gluži pretēji – partiju dzīves atveseļošanai ļoti svarīgas ir vietējās iniciatīvas, to iesaiste lēmumu pieņemšanas procesā. Tādēļ man ir patiess prieks, ka kongress ne tikai izvērtēs pašvaldību padarīto, bet arī pieņems virkni rezolūciju, kas skar gan pašvaldību iekšējo darbu, gan vidēja termiņa politiku valstī, kura tieši attiecas uz pašvaldībām un galu galā tomēr attiecas uz mūsu valsts attīstību kopumā.

Šobrīd, kad statistiskie rādītāji liecina par ekonomiskās situācijas stabilu uzlabošanos, īpaši svarīgi ir domāt par nevienlīdzības un nabadzības mazināšanu valstī, un pašvaldībām šeit ir ļoti nozīmīga loma. Nav noslēpums, ka minimālo algu valstī saņem ap divsimt tūkstošiem strādājošo. Tas nozīmē, ka minimālo algu saņem gandrīz katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs jeb, saucot lietas īstajā vārdā – ceturtā daļa mūsu valsts iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības sliekšņa! Šo situāciju vērst labāku varam tikai kopīgiem spēkiem. Tāpēc budžetā tiek plānota minimālās algas palielināšana līdz 225 latiem jeb 320 eiro, tāpat paredzēts ieviest diferencētu neapliekamo minimumu un atvieglojumu paaugstināšanu par apgādībā esošām personām līdz 98 latiem mēnesī. Manuprāt, tie ir ļoti būtiski soļi, jo, tos īstenojot, ģimenei, kurā aug divi bērni un abi vecāki strādājot saņem minimālo algu, ienākumi gadā pieaugs par 804 latiem jeb 1144 eiro. Ņemot vērā, ka mājsaimniecības izdevumi viena ģimenes locekļa uzturam pērn bija vidēji 55 lati mēnesī, šo potenciālo ieguvumu varēs pārvērst kā maksu par pārtiku trīsarpus mēnešiem, samaksu par mājokli, ūdeni, elektroenerģiju un gāzi piecu mēnešu apjomā vai septiņu mēnešu maksu par transportu. Tā ir nevienlīdzības mazināšanas politika, kurā lielāks ieguvums paredzēts tieši tiem cilvēkiem, kas dzīvo uz nabadzības sliekšņa un trūkumu izjūt visvairāk. Tas nozīmē lielāku atbalstu ģimenēm ar bērniem un vēl vienu soli tuvāk tādai Latvijai, kurā ikkatrs jūtas pieņemts, gaidīts, kur dzimst bērni un cilvēki jūtas droši par savas ģimenes nākotni.

Šogad aizvadījām pašvaldību vēlēšanas, un tajās Latvijas iedzīvotāji pauda, manuprāt, skaidru atbalstu nevis tukšu, uzpūstu vai radikālu reformu solītājiem, bet reāla darba veicējiem, kas savā iepriekšējā darbībā parādījuši ieinteresētību savas pašvaldības attīstībā un cilvēku labklājības veicināšanā. Jaunais mandāts nozīmē ne tikai jaunu darba cēlienu, bet arī laiku bez priekšvēlēšanu stresa palūkoties uz savas pašvaldības līdzšinējo darbības veidu un iespējām, kā to pilnveidot, kā jaunajai komandai realizēt tos uzdevumus, kas katrā konkrētajā vietā ir visvairāk nepieciešami. Un būsim reālisti – arī veiksmīgas ekonomiskās attīstības gadījumā diez vai budžeti būs tik lieli, cik mēs vēlētos. Tādēļ ir jādomā par jaunu piesaistīšanas mehānismu izveidi un nepārtrauktu dialogu ar iedzīvotājiem, kas pārvaldi padarītu efektīvāku un atbilstošāku cilvēku vajadzībām. Tas ir jautājums par mūsu vietējās demokrātijas ilgtspēju un vienlaikus arī par katra pašvaldības politiķa nākotni.

Valdība un Saeima ir pašvaldību partneris, nevis priekšnieks vai pat ienaidnieks. Šajās attiecībās bieži pietrūkst resursa, kas ir deficīts visā Latvijā – uzticēšanās. Taču tā nerodas no deklarācijām un skaistām runām, uzticēšanās rodas no reālas sadarbības, izpratnes un doto solījumu turēšanas. Vēlreiz uzsvēršu – Saeima ir atvērta jūsu idejām, Saeima ir jūsu partneris, un tikai kopā mēs varam izveidot tādu Latviju, kādā vēlamies dzīvot paši un mūsu bērni.

No Ministru prezidenta Valda Dombrovska uzrunas

– Vispirms atļaujiet jūs apsveikt ar panākumiem nesenajās pašvaldību vēlēšanās, saņemot iedzīvotāju uzticību strādāt savas pilsētas, sava novada attīstībai! Aicinu pret šo darbu izturēties ar vislielāko atbildību un novēlu turpmākajos četros gados sasniegt tos mērķus, kurus vēlētāji uzticējuši jums īstenot!

Esmu pārliecināts, ka atšķirībā no iepriekšējo četru gadu cēliena, kad valsts kopā ar pašvaldībām lielu uzmanību veltīja krīzes pārvarēšanai, šajā posmā mums ir maksimāli efektīvi jāizmanto visas iespējas, lai caur ekonomisko izaugsmi celtu valsts un sabiedrības labklājību. Lai ātrāk virzītos uz mūsu kopīgajiem mērķiem – stabilu izaugsmi un tautas labklājības un dzīves līmeņa pieaugumu, ir svarīgi valdības un pašvaldību darbu vērst vienā virzienā.

Viens no instrumentiem šo mērķu sasniegšanai ir valsts un pašvaldību budžeta politika. Gatavojot nākamā gada budžetu, iespējams, ir pārspēts Latvijas rekords ministriju un iestāžu pieprasījumu un budžeta iespēju attiecību ziņā – ministriju un iestāžu iesniegtie pieprasījumi pārsniedz pusmiljardu latu, bet budžeta ierobežoto iespēju dēļ prioritāriem pasākumiem varēsim novirzīt tikai ap 60–70 miljoniem latu.

Lai pilnvērtīgi uzsāktu darbu pie budžeta izdevumu daļas, jāizvērtē arī valsts budžeta un pašvaldību budžeta ieņēmumu daļa. Pašvaldību savienība aicina darbaspēka nodokļu samazināšanas problēmas nerisināt uz pašvaldību budžeta rēķina, bet meklēt alternatīvus variantus. Tieši tāds ir sagatavots, un šis scenārijs paredz nevis par diviem procentpunktiem samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, bet par vienu procentpunktu samazināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, ieviest diferencētu neapliekamo minimumu, kas atkarībā no iedzīvotāju ienākumu līmeņa ir starp 65 un 140 eiro, un no nākamā gada pirmā janvāra palielināt atvieglojumu par apgādībā esošām personām līdz 140 eiro.

Uzskatām, ka tādā veidā iespējams atrisināt vairākas problēmas saistībā ar nākamā gada budžetu. Pirmais nopietnais jautājums ir par pašvaldību budžetiem – te mēs skaidri pasakām, ka darbaspēka nodokļa samazinājuma pamatsmagumu iznesīs valsts budžets, bet pašvaldību budžeti no tā būs ieguvēji. Tādējādi tiek saglabāts uzstādījums un Pašvaldību savienībai dotais apsolījums, ka pašvaldību budžetu ieņēmumu pieaugums būs proporcionāls valsts pamatbudžeta pamatfunkciju pieaugumam – valsts un pašvaldību budžeti pieaugs līdzvērtīgi, un nebūs tā, ka valsts budžets pieaugs, bet pašvaldību budžeti stāvēs uz vietas vai pat samazināsies. Otra problēma, uz ko norādīja gan starptautiskie, gan arī pašmāju eksperti, saistīta ar ienākumu nevienlīdzības mazināšanu, tāpēc plānots neapliekamā minimuma un atvieglojuma par apgādībā esošām personām paaugstinājums, līdz ar to lielāks atbalsts paredzēts iedzīvotājiem ar mazākiem ienākumiem un arī ģimenēm ar bērniem. Trešā problēma skar uzņēmējus un darba devējus, tādēļ turpināsim samazināt darbaspēka nodokļus, pazeminot sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi un arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa slogu, īpaši mazākatalgotiem darbiniekiem. Darbaspēka nodokļu samazināšana būs nākamā gada budžeta centrālā prioritāte, bet ne vienīgā, jo jārisina arī daudzi citi jautājumi. Tā kā jaunais priekšlikums uzlabo budžeta bilanci par 26 miljoniem latu, tos varēsim novirzīt citiem prioritāriem pasākumiem. Protams, par šo jauno piedāvājumu vēl jāpanāk politiska vienošanās koalīcijā.

Attiecībā uz pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondu nākamgad būtiskas izmaiņas nav paredzētas – ne proporcijā starp pilsētām un novadiem (53/47), ne arī tām papildu dotācijām, kas tiek sniegtas izlīdzināšanas fonda ietvaros pilsētām un novadiem ar zemākajiem vērtētajiem ienākumiem – šie līdzekļi jau iekļauti 2014. gada budžeta bāzē un būs pašvaldībām pieejami.

Pēdējā laikā daudz diskutēts par proporciju starp valsts un pašvaldību budžetiem un to, vai krīzes rezultātā un pēckrīzes periodā tā nav izmainījusies par sliktu pašvaldībām. Atzīmēšu, ka pašvaldību budžetu iespējas proporcionāli valsts budžetam pašreiz ir tuvu vēsturiskajam maksimumam, raugoties desmit gadu periodā. Salīdzinot valsts un pašvaldību budžetu apjomus pret tā saucamo trekno 2007. gadu, redzams, ka pašvaldību budžeti jau tagad par desmit procentiem pārsniedz 2007. gada līmeni, bet valsts budžets 2007. gada līmeni vēl nav sasniedzis, līdz ar to nevar uzskatīt, ka valsts risinātu problēmas uz pašvaldību rēķina. Taču mums ir daudz jautājumu, kas jārisina budžetā, un tie nav tikai valdības, bet visas valsts un arī pašvaldību jautājumi. Budžeta prioritātes, ko piedāvājam no savas puses, ir nabadzības un nevienlīdzības mazināšana, demogrāfiskās situācijas uzlabošana, veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības veicināšana un transporta un ceļu infrastruktūras attīstība, turklāt tās cieši saistītas ar reģionālo attīstību un ne tikai Rīgas, bet visu reģionu labklājību.

Taču mēs nesagaidīsim ilgtspējīgu un stabilu ekonomisko izaugsmi, ja valsts vai pašvaldības tikai pasīvi gaidīs, kad izaugsmes augļi paši no sevis iekritīs klēpī. Arī pašvaldībām aktīvi jāstrādā pie jaunu ieņēmumu un darbavietu radīšanas caur investīciju piesaisti un uzņēmējdarbības aktivitātes celšanas savā teritorijā. To uzskatu par vienu no būtiskākajiem jautājumiem nākamajos četros gados gan valsts, gan pašvaldību darbā. Šo mērķu sasniegšanu var sekmēt vairāki darba aspekti un pirmām kārtām aktīva rīcība investīciju piesaistē. Valsts veic daudzus pasākumus, lai investīciju ieplūdi, īpaši ražošanas sektorā padarītu pēc iespējas vienkāršāku, mazinot birokrātiju, radot jaunus atbalsta instrumentus, pilnveidojot esošos un investējot infrastruktūrā, taču valsts viena vai valdība viena visu izdarīt nevar. Lai investīciju projektu novestu līdz realitātei, tas jāīsteno kādas konkrētas pašvaldības teritorijā, un te ļoti liela nozīme ir vietējās pašvaldības atvērtībai un pretimnākšanai. Pašvaldībām vērts analizēt faktorus, no kā atkarīga investīciju ieplūde, kādas ir administratīvās un finansiālās iespējas nodrošināt infrastruktūru, cik iedzīvotājiem draudzīga un efektīva ir būvvalde un citi pakalpojumu sniedzēji, vai komunikācija ar vietējiem iedzīvotājiem ir pietiekami efektīva, izskaidrojot ieguvumus no jaunas ražotnes izveides, cik prasmīgi tiek izmantotas Eiropas Savienības fondu piedāvātās iespējas un citus. Katrai pašvaldībai būtu jāidentificē savas priekšrocības investīciju piesaistē, jāatrod potenciālo investoru loks un jāizveido ar tiem ciešs dialogs. Vērtīgi apgūt arī to pašvaldību praksi, kam jau ir labi rezultāti investīciju piesaistē.

Otrs jautājums cieši saistīts ar pašvaldību finansiālo un administratīvo kapacitāti. Tām pašvaldībām, kam līdz šim nav veicies tik labi, jāmeklē vājo rezultātu iemesli, neizslēdzot arī iespēju apvienoties, ja pašvaldības mazais izmērs ir acīmredzams šķērslis tās spējai vairot uzņēmējdarbības aktivitāti un nodrošināt kvalitatīvus pakalpojumus iedzīvotājiem. Latvijā ir atsevišķi novadi, kur valsts vai pašvaldības finansētās iestādes ir gandrīz vai vienīgās darba devējas šajā teritorijā, tāpēc novadiem jāmeklē iespējas radīt darba vietas privātajā sektorā.

Pagājušajā gadā pašvaldību rokās nodevām nekustamā īpašuma nodokļa administrēšanu, paplašinot vietējo pašvaldību iespējas noteikt gan nodokļa likmi, gan atlaides vai kā citādi ietekmēt šā nodokļa politiku. Šis ir labs instruments, kas var palīdzēt pašvaldībām investīciju piesaistē un arī lai piespiestu īpašniekus sakārtot savus īpašumus – diferencējot likmes, nosakot maksimālās likmes nesakārtotiem īpašumiem un tamlīdzīgi. Pašvaldībām iespējams arī nekustamā īpašuma nodokļa atlaides formā sniegt mērķētu sociālo atbalstu mazākturīgiem iedzīvotājiem. Taču kopš jaunās pieejas ieviešanas parādījušies vairāki negatīvi blakusefekti. Tā atsevišķas pašvaldības izšķērdē potenciālos nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumus, bez izvērtējuma piešķirot lielas nodokļa atlaides, tādējādi mēģinot it kā konkurēt ar citām pašvaldībām attiecībā uz iedzīvotāju reģistrēšanu un cerot iegūt lielākus iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumus. Šāda rīcība nedod nekādu pievienoto vērtību valstij kopumā un vērtējama negatīvi.

Vēlos apliecināt cieņu Latvijas Pašvaldību savienībai kā prasīgam, bet konstruktīvam valdības partnerim, kas aktīvi cīnās par reģioniem, pārzinot vissīkākās detaļas. Tāpēc ciešs dialogs ar pašvaldībām vienmēr ir bijis un būs manā un valdības dienaskārtībā.

Kongresā uzrunas teica arī Latvijas Pašvaldību savienības sociālie partneri no Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK), Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) un Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA).

LDDK prezidents Vitālijs Gavrilovs atzinās, ka savulaik septiņus gadus bijis pašvaldības priekšsēdētāja vietnieks, tāpēc labi pārzina vietējo pašvaldību darbu, un par vietējās varas galveno uzdevumu viņš uzskata pārdomātu un racionālu saimniekošanu novadā vai pilsētā un visdažādāko iespēju un priekšnoteikumu radīšanu cilvēku labākai dzīvei, darbam un savas teritorijas attīstībai. Savukārt labākos partnerus pašvaldībām Gavrilova kungs iesaka meklēt organizētā pilsoniskajā un biznesa sabiedrībā. LBAS priekšsēdētājs Pēteris Krīgers Latvijas pašvaldības salīdzināja ar ķenguru, izstāstot par nesenu atgadījumu Austrālijā, kur ķengurs, visu nakti gulēdams blakus bērnam, izglābis viņu no nosalšanas.

LPS jaunākā sadarbības partnera Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša uzruna bija vērsta uz nākotni – uzsverot izglītības, zinātnes un ražošanas sinerģiju, pašvaldībām piedāvājot zinātnieku un ekspertu kvalifikāciju, zināšanas un pieredzi visdažādākajās nozarēs, lai veidotu platformu dialogam, un “atrodot trūkstošo pusmiljardu valsts budžetā” – izrādās, mūsu valsts aparātā nodarbināti seši procenti no Latvijas darba ņēmējiem un gadā tas “apēd” vienu miljardu latu. Klātesošie piekrītoši māja viņa ierosinājumam birokrātisko aparātu samazināt uz pusi – šeit tad būtu trūkstošais pusmiljards.

No LPS priekšsēža Andra Jaunsleiņa ziņojuma

– Šim ziņojumam un arī kongresam izvēlējāmies moto – jauni izaicinājumi. Kādi tie ir? Nākamgad apritēs desmit gadu, kopš esam Eiropas Savienībā, un vairs nevaram saukties par ES jauno valsti. Vairāk nekā 20 gadus esam nodzīvojuši neatkarīgā valstī un gribam zināt, kurp ejam. Šos jautājumus uzdodam gan paši sev, gan mums kā pašvaldību vadītājiem un deputātiem, kas saņēmuši uzticības mandātu no saviem iedzīvotājiem, ir jāsniedz atbilde par to, kādu vēlamies redzēt savu valsti, kā gribam dzīvot un ko ceram sasniegt.

Kopš 2008. gada pasaules ekonomiskās krīzes Latvijā valda doktrīna, ka attīstības pamats būšot taupība. Tā ir arī mūsu ģimenēs un cilvēkos iesakņojusies tradīcija, taču jāizšķir, vai ar taupību saprotam līdzekļu racionālu izlietošanu vai tā ir bezmērķīga taupīšana. Grūti iedomāties, kurai citai sabiedrībai būtu pieņemams tāds eksperiments, kā krīzes pārvarēšana notika mūsu valstī. Taupīšana nedrīkst kļūt par pašmērķi, lai nenovestu tautu vēl lielākā nabadzībā.

Krīzes gados pašvaldības bija valdības partneri, bet tagad mūsu ieteikumos vairs negrib ieklausīties. Ticēdama, ka taupības politika veicinās attīstību, un nespēdama pārstrukturēt ne ekonomiku, ne pārmērīgi birokrātisko valsts pārvaldi, centrālā valdība cenšas atrisināt savas problēmas uz pašvaldību budžeta samazinājuma un iedzīvotāju rēķina. Liela kļūda bija pērnruden pieņemtais lēmums par iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu, kas negatīvi ietekmētu pašvaldību budžetus. Savukārt “Parex” bankai, Krājbankai un “Liepājas metalurgam” vienkārši atdevām nodokļu maksātāju naudu. Likvidējot nacionālās bankas un naudas apsaimniekošanu nododot citu valstu īpašumā esošām finanšu institūcijām, esam atkarīgi no viņu žēlastības, un neticu, ka ārzemju baņķierus interesē Latvijā ieguldīt naudu attīstībai, drīzāk viņus vada domas par īstermiņa biznesu. Mana pārliecība, ka nevienam citam, izņemot mūs pašus, nerūp, kāda dzīve ir šai valstī šobrīd un kā dzīvos mūsu bērni un mazbērni. Līdz ar to, stratēģiskus lēmumus pieņemot, valstij būtu ļoti rūpīgi jāizvērtē, vai to tiešām vajag darīt vai ne, un ikreiz jāatceras latviešu sakāmvārds: septiņreiz nomērī un vienreiz nogriez! “Parex” bankas, Latvijas Krājbankas un “Liepājas metalurga” glābšana ar valsts budžeta naudu tāpat kā Hipotēku un zemas bankas pārdošana ir kļūda. Tas ir tāpat kā pārdot kādam uzvalku un vēl kabatā ielikt miljonus līdzi. Ja šī nauda būtu novirzīta, teiksim, ceļu sakārtošanai, tad Latvijas ekonomiskais stāvoklis patlaban būtu daudz labāks.

Pašvaldībās satraukumu rada idejas par ūdensapgādes un siltumsaimniecības privatizāciju, jo tikai privātais spējot to labi apsaimniekot. Bet paraudzīsimies bankrotējušo uzņēmumu sarakstā – vai tie ir valsts un pašvaldību uzņēmumi, kas bankrotē un kurus esam bijuši spiesti glābt, ieguldot nodokļu maksātāju naudu milzīgos apjomos? Efektīvi un labi var strādāt gan privātie, gan valsts un pašvaldību uzņēmumi. Panacejas te nav, jo daudzkas atkarīgs no šo uzņēmumu īpašniekiem, vadītājiem, menedžmenta un daudziem citiem faktoriem. Tāpēc vai mums par sviestmaizi vajadzētu atdot arī savus pašvaldību ūdensapgādes un siltumapgādes uzņēmumus? Nenoliedzami, tas ir izdevīgs bizness, jo, kamēr tecēs pēdējā pile no krāna un vajadzēs ūdeni un ziemā siltumu, atdosi pēdējo un samaksāsi. Tikt pie šāda monopolstāvokļa atšķirībā no privātā sektora, kur, piemēram, kurpes jāsaražo tādas, lai kāds nopirktu, ir fantastiska izdevība.

Valdība iecerējusi veikt arī publisko finanšu pārdali. Makroekonomiskais scenārijs paredz iedzīvotāju ienākuma nodokli no 25 procentiem samazināt uz 20 procentiem no bruto algas, nekompensējot relatīvās daļas samazinājumu kopbudžetā. Nav jau runa par to, ka darbaspēka nodokļi jāsamazina – tur mums ar valdību nekad nav bijušas domstarpības, taču jautājums ir par to, kā to darām – vai domājam ilgtermiņā vai pakļaujamies īstermiņa lēmumiem. Mums visiem būtu jāatceras, ka nekas nav dārgāks par īstermiņa lēmumiem, jo tie pārvēršas ilgtermiņa problēmās.

Tāpat rūpīgi būtu jāizvērtē tā saucamā veselības nodokļa ieviešana. Valdības piedāvājums ir šo nodokli ieviest uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa rēķina trīsarpus procentu apmērā no bruto algas. Premjers un finanšu ministrs šo procesu gan piebremzējuši, tomēr atteikušies no šīs ieceres nav.

Izvirzītas arī vairākas citas apšaubāmas idejas – piemēram, pašvaldībām atņemt pusi no iedzīvotāju ienākuma nodokļa un izmantot to pašvaldību finanšu izlīdzināšanai – samazināt (pat divkārt) atskaitījuma likmi, veidojot tās vietā vispārējo dotāciju. Manuprāt, šis piedāvājums slēpj mehānismu, ko varētu izmantot politisku jautājumu risināšanai.

Novērojami arī mēģinājumi regulēt pašvaldību pakalpojumus. Taču pašvaldības un teritorijas ir tikpat dažādas kā cilvēki, un centralizēti uzrakstīt vienus noteikumus visiem reģioniem nav iespējams. Nosakot vienādas jebkura pakalpojuma sniegšanas normas, tiek sadārdzināti paši pakalpojumi un pašvaldība padarīta neefektīva. Bet kāpēc to grib darīt? Tādēļ, ka centrālā valdība neuzticas ne pašvaldībām, ne cilvēkiem. Atkal jāuzsver uzticēšanās lielā nozīme un atbildība. Mēs kā pašvaldību vadītāji un deputāti to labi zinām, jo esam ievēlēti uz uzticēšanās pamata. Tā ir milzu vērtība, ko iegūst ilgākā laikā, bet pazaudēt var ātri. Šeit mūsu valsts varētu būt citiem piemērs, ja mēs spētu mainīties iekšēji un atteiktos no sīkas reglamentācijas. Pilnīgi pietiktu, ja valsts līmenī definētu principus, kas jāievēro, un par tiem būtu jāatskaitās, bet pārējo katrā vietā varētu darīt atšķirīgi, galvenais – lai tiku sasniegts mērķis.

Nav atbalstāma ideja atjaunot nomenklatūru, tajā skaitā pašvaldību kapitālsabiedrībās, un veidot vienotu darbinieku datubāzi – deviņdesmito gadu vidū taču to likvidējām. Vai gribam atgriezties pie izpildkomitejām, kur izpildkomitejas priekšsēdētājs (tagad viņu varētu saukt par izpilddirektoru) kopā ar darbiniekiem būtu centralizēti pakļauti valdībai un tā visu regulētu, deputātiem atstājot vien butaforijas lomu? Es un daudzi kongresa dalībnieki piedalījās šā procesa likvidēšanā, un, kamēr mēs darbosimies, neko tādu nepieļausim – vienalga, kādu ideju vārdā to piedāvā.

Tāpēc arī neatbalstām ideju, ka izpildvara pēc iespējas jāatdala no lēmējvaras. Kāda jēga tad ir lēmējvarai, ja izpildvara ir pati par sevi? Izpildvara ir lēmējvaras īstenotāja un dara to, ko nolēmusi lēmējvara, kurai dots vēlētāju mandāts.

Mūs kā valsts pilsoņus satrauc tiesiskais nihilisms, kas valda Latvijā, piemēram, slimnīcu finansēšanā. Ik gadu slimnīcas pārtērē līdzekļus, jo saslimušie taču jāārstē un jāsniedz pakalpojumi, bet vadītājam atliek gaidīt, vai grozīs budžetu un naudu slimnīcai tomēr iedos vai viņu vedīs uz cietumu, jo ir pārkāpta finanšu disciplīna, ārstējot cilvēkus “uz krīta”. Ko tādā veidā mānām? Paši sevi! Tāpat par ceļu uzturēšanu – likvidējot ceļu fondu, faktiski tika pārtraukts vērā ņemams finansējums, un daudzi ceļi ir tuvu sabrukšanai. Tagad ir jāatzīst, ka tā bija kļūda, bet tobrīd ceļu fonda vietā vajadzēja izveidot tādu mehānismu, lai resursi šai nozarei nepazustu un būtu saprotami un pieejami.

Vēl viena lieta, kam gribu pievērst uzmanību – vai visi resursi, kas mums pieejami un ko iekasējam no nodokļiem, tiek atklāti uzrādīti un visiem ir saprotami. Uzskatu, ka esam kļuvuši par ķīlniekiem, jo valsts iesaistījusies lielā finanšu piramīdā, ko sauc par pensiju otro līmeni. Tāpēc vajadzētu pārskatīt, vai tas, ko darām, ir pareizi ilgtermiņā, kamēr vēl neesam pazaudējuši daudz lielākas summas.

Liels drauds mums visiem ir normatīvisms, tāpēc gandarījums, ka pagājušā gada decembrī Prezidents parakstījis rīkojumu, uzdodot Tieslietu ministrijai samazināt tiesību normu skaitu un apjomu. Procesi, kas norisinās pie mums, ir līdzīgi arī Eiropā un raksturīgi krīzes situācijā, kad notiek koncentrēšana, centralizēšana un autonomijas ierobežošana. Diemžēl Latvijā centralizācija saglabājusies arī pēc krīzes beigām, tāpēc viens no steidzamākajiem uzdevumiem ir dažādu krīzes laikā pieņemto normatīvo aktu atcelšana, ja tie būtiski ierobežo pašvaldību darbu.

Bet tagad par jaunām iniciatīvām, jo kritika jau problēmas neatrisina, taču uz daudzko liek paraudzīties vērtējoši – ar domu, ka kritika vērsta uz to, lai šīs lietas uzlabotu. Ja mūsu argumenti un iepriekšējā darbība nespēj valdību pārliecināt, ir jāmeklē jaunas formas un jauni sabiedrotie un jāpierāda, ka tas, ko piedāvājam, ir viens no iespējamiem risinājumiem. Pašvaldību asociāciju pieredze liecina, ka pašvaldības gūst panākumus tajos gadījumos, kad tās prot atrast kopējās intereses un savstarpēji vienoties.

Vispirms par mūsu pašu organizācijas – Latvijas Pašvaldību savienības attīstību. Uzsvēršu, ka LPS ir biedru organizācija, kurā katra biedra intereses ir svarīgas, tāpēc sadarbība tiek turpināta arī ar tām pašvaldībām, kas apturējušas dalību LPS. Pie iepriekšējā sasaukuma ieguvumiem var minēt sadarbību ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, Latvijas Zinātņu akadēmiju un augstskolu Rektoru padomi; LPS pārstāvji piedalījušies sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Komisiju, kā arī Reformu vadības grupā, ko vada premjers; izveidots uzņēmējdarbības atbalsta tīkls; rasta kopīga pozīcija vairākos smagos jautājumos. Par zaudējumiem uzskatāma divu pašvaldību darbības apturēšana LPS un valdības neizpratne par pašvaldības jēdzienu un pašvaldības sūtību. Pēdējā laikā parādījusies arī tendence cīnīties par varu nevis atklāti vēlēšanās, bet izmantojot dažādus administratīvos resursus, arī likumdošanu, lai mainītu vēlēšanu rezultātus, liedzot deputātiem ieņemt atsevišķus amatus. Valdība arī mēģina nostādīt vienu pašvaldību grupu pret otru.

Uzsvēršu, ka skaldi un valdi politika nav tā labākā, un aicinu risinājumus meklēt sarunu ceļā, tāpēc viens no jaunajiem izaicinājumiem ir konstruktīvu sarunu atjaunošana. Lai 2012. gada negatīvais piemērs, kad finanšu sarunās valdība neslēpti mānījās un pārkāpa gada laikā dotos solījumus, palīdz sarunas padarīt konstruktīvas!

LPS pamats ir piecas komitejas, un to nostādnes nosaka ikdienas pašvaldību interešu lobēšanas darbu. Priecē, ka pieaug komiteju locekļu aktivitāte, turklāt nodrošinātas iespējas tiešsaistē piedalīties komiteju sēdēs ikvienam pašvaldību interesentam. Tuvākajos mēnešos LPS uzsāks Norvēģijas finanšu instrumenta projektu, lai paaugstinātu savu kapacitāti. Veidosim sadarbības (mācīšanās salīdzinot) tīklus, salīdzināmo datubāzi, kurā tiks iekļauti rezultatīvie rādītāji un veiksmīgās un neveiksmīgās prakses piemēri, un sekmēsim pašvaldību stratēģiju izstrādi, izmantojot faktus un pieredzi un virzot to uz rezultātu.

Domājot par visu pašvaldību attīstību, mūsu izaicinājums – panākt sabiedrības atbalstu līdzsvaram starp valdības un pašvaldību budžetiem un galvenā prasība valdībai – pašvaldību nodokļu ieņēmumi kā proporcija no visiem valsts nodokļu ieņēmumiem. Šeit mūsu pozīcija atšķiras no modeļa, ko piedāvā premjers un Finanšu ministrija. Mēs uzskatām, ka, tikai ievērojot proporcionalitātes principu, var atgriezties pie godīgām sarunām. Proporciju nodrošina, mainot atskaitījuma likmi pašvaldībām no iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Šobrīd šī proporcija ir 18,5 procenti, nākotnē ceram uz 25 procentiem.

Liels izaicinājums ir panākt budžeta atklātību – lai valdība neslēptu pārskaitījumus otrā līmeņa pensijām, lai būtu uzskaite par katrā pašvaldībā veiktajām investīcijām un saņemto atbalstu no ES fondiem un lai tiktu krāti un publicēti dati par katras pašvaldības ekonomisko attīstību.

Pašvaldībām un LPS jāspēj pierādīt esošo pašvaldību spējas. Izvērtēt administratīvi teritoriālo reformu ir pāragri, jo strukturālās pārmaiņas novados vēl ir pusceļā. Lai domātu par turpmākām centralizēti organizētām pārmaiņām, vajadzīgs laiks un zinātniski pamatots vērtējums.

Pie prioritāri veicamajiem uzdevumiem pieder šķēršļu novēršana uzņēmējdarbībai. Šobrīd definēti šādi šķēršļi: ierobežojumi valsts atbalstam no pašvaldību puses; ierobežojumi pašvaldības komercsabiedrību veidošanai; cīņa pret vietējā uzņēmēja atbalstu; dogma, ka jākavē iekšējā tirgus sildīšana. LPS pasludinājusi uzņēmējdarbības veicināšanu par prioritāti numur viens, un mūsu izaicinājums – atbalstīt savus uzņēmējus, nevis akli sekot citu valstu uzņēmēju lobijam.

Jaunais izaicinājums ir sabiedrības atbalsts daudzveidībai – vietējo resursu izmantošanai un vietējo tradīciju respektēšanai, kas ir pamats lētākajam risinājumam un precīzākai iedzīvotāju vēlmju izpildei. Dažādība ļauj salīdzināt panākumus un neveiksmes un izvēlēties labāko ceļu vienīgā vietā, kas var būt kļūda. Daudzveidības atzīšana un veicināšana ir arī pašvaldības principa pamatā.

Valstij jāpārskata daudzas jomas un strīdīgās pozīcijas, un, ja valdība un pašvaldības mācēs savā starpā sarunāties, tad ieguvēji būs Latvijas iedzīvotāji. Lai sasniegtu lielus mērķus, ir jāmāk darboties kopā. Mēs varam izvirzīt visdažādākās idejas un priekšlikumus, taču, ja nebūs vairākuma atbalsta, tos nebūs iespējams īstenot. Bet kaut ko panāksim tikai tad, ja saņemsim atbalstu no jums – pirmām kārtām no pašvaldībām un arī no sabiedrības. Mazos mērķus varam sasniegt katrs atsevišķi, lielos mērķus – tikai esot kopā. Mums jāmāk darboties kopā, tur arī slēpjas visa panākumu atslēga.

Tā kā bija, tā vairs nebūs. Būs jauni izaicinājumi, un mums jāvirzās uz priekšu. Mēs zinām, ko gribam sasniegt, un esmu pārliecināts, ka varam to izdarīt. Pašvaldības un LPS ir atvērti sarunām, taču, ja kāds izvēlēsies citas metodes – mēs attiecīgi reaģēsim.

Stipras un efektīvas pašvaldības ir mūsu nākotne. Un, cik stipras un vienotas būs pašvaldības, tik stipra būs arī Pašvaldību savienība.