PAR LIKUMIEM – CILVĒKU VALODĀ

“Loga” izdotajā jaunajā “Pašvaldības deputāta rokasgrāmatā” apkopotas atbildes uz jautājumiem, kas radušies un varētu rasties jaunievēlētajiem deputātiem. Atbildēt uz tiem apņēmās LPS neapstrīdētā autoritāte un “pašvaldību enciklopēdija” – vecākais padomnieks (viņš arī Latvijas Universitātes profesors) Māris Pūķis, bet pierakstīja Daina Oliņa.

Iespējams, ka šīs atbildes var vērtēt gan kā objektīvas, gan vietumis subjektīvas, taču jebkurā gadījumā – absolūti godīgas un ilggadējā praksē, kā arī plašajā teorētisko zinību bagāžā balstītas. Turklāt tādas, kas jau iepriekš norāda uz iespējamiem zemūdens strāvojumiem, ar kuriem negribēti var saskarties pašvaldības deputāts. Protams, jautājumi pieļauj arī pavisam citādu atbildes formu – striktu likumu un citu normatīvo aktu pantu uzskaitījumu. Tomēr būtiski ir Māra Pūķa teiktie vārdi: “Likumos viss ir norādīts precīzāk, taču cilvēkiem grūtāk saprotami.”

Šoreiz publicējam tās atbildes, kas vietas trūkuma dēļ palika ārpus rokasgrāmatas vākiem.

Kā lobēt pašvaldības intereses valdībā?

Tas ir garāks stāsts, tomēr jāizšķir divas situācijas. Kad pašvaldības intereses sakrīt ar kopējām interesēm, visizdevīgāk izmantot LPS struktūras vai pašiem iet un uzstāties LPS vārdā; turpretim gadījumos, kad pašvaldības konkurē savā starpā, piemēram, resursu sadalē un jūs vēlaties iegūt labumu pirms kaimiņu pašvaldības, tad pašiem jālobē jebkurā likumā atļautā veidā – vērsties ministrijās, uzstāties presē, cildinot sevi kā labāko iespējamo kandidātu resursu saņemšanai utt.

Kā lobēt pašvaldības intereses Saeimā?

Līdzīgi kā valdībā, tikai kontaktpersonas jāmeklē deputātu frakcijās vai Saeimas komisijās. Loģiski, ka no partijām ievēlētie deputāti vispirms vērsīsies savā frakcijā, un sagaidāms, ka Saeimas deputāti atbalstīs savējos. Uz komisijas sēdi var iet gan individuāli, gan kopā ar LPS pārstāvi. Prakse liecina, ka individuālu apmeklētāju pirmajā reizē noteikti uzklausīs, bet vai tam būs tālejošākas sekas, grūti paredzēt. Iespējams, ka, kopā ar LPS paužot šo viedokli kā kopīgu uzskatu, iespēju panākt pozitīvu risinājumu būs vairāk.

Kā lobēt pašvaldības intereses nozaru ministrijās?

Princips līdzīgs tam kā lobējot valdībā – visos likumā atļautos veidos. Pagaidām, pirms nav ieviests lobētāju reģistrs, jums sava vizīte vai rīcība speciāli nav jāreģistrē. Zvaniet, rakstiet, runājiet – pārlieciniet! Bieži vien savu ierosinājumu var veiksmīgi pamatot ar kādu teoriju un iestāstīt, ka to vislabāk būtu ieviest tieši jūsu pašvaldībā.

Kāpēc būtu jāatturas no pašvaldību uzņēmumu sadalīšanas mazākās vienībās?

Pats jautājums balstās uz pieņēmumu, ka lielākas vienības ir izdevīgākas. Ne vienmēr tas tā ir. Nekāda vadības zinātne neapstiprina ideju, ka lielākas saimnieciskās vienības ir labākas par vidējām, bet vidējās – par mazajām. Daudzās teorijas pierāda tikai to, ka viss atkarīgs no apstākļiem, un parasti laba kombinācija izveidojas no noteikta skaita lielu, vidēju un mazu uzņēmumu. Tāpēc uzreiz nevajadzētu teikt, ka tos nevajag sadalīt. Taču attiecībā uz pašvaldības uzņēmumiem nelielos novados pašlaik ir tendence gūt noteiktus labumus no cilvēkresursu ekonomijas. Ciktāl iespējams gūt labumu no šīs ekonomijas un pārvaldīšanas no viena centra, kādu brīdi liela saimnieciskā struktūra var likties izdevīgāka. Tomēr vajadzētu atturēties no pārliecības, ka viena slimnīca vai skola ar trim filiālēm noteikti ir labāka par četrām slimnīcām vai skolām. Ja atrodat talantīgus direktorus visās četrās skolās, iespējams, ka, savstarpēji konkurējot, viņu vadībā skolas gūs ļoti labus panākumus. Tomēr jāatzīst, ka pašlaik valstī valdošā ir koncentrācijas tendence.

Cik liela ir nepieciešamība veikt izvērtējumu, pirms tiek atlaisti esošie darbinieki un pieņemti jauni pēc principa “mans labs paziņa”?

Jautājums nav risināms viennozīmīgi. Darba likumdošana un pašvaldību likumdošana atbalsta pašreizējo darbinieku garantijas, tomēr elastība valsts pārvaldē un pašvaldībā esošo speciālistu nomaiņā nav pārāk liela, tāpēc noteiktā laikposmā apmaiņai ir jānotiek. Pats par sevi fakts, ka, mainoties politiskajai vadībai, kāda daļa darbinieku nomainās, ir pareizs process neatkarīgi no likumos rakstītā. Uzsākot darbu, vispirms jānoskaidro, vai izpildvara ir vienos uzskatos par galvenajiem attīstības mērķiem un virzieniem ar politisko vadību. Aplami sagaidīt sekmīgu darbību, ja pašvaldības vadītājam un izpilddirektoram ir diametrāli pretēji uzskati. Tad katrā iespējamā gadījumā izpilddirektors vārdos gan piekritīs vadītāja norādēm, bet īstenībā būs jūtama pretdarbība un nāksies domāt, kā likumā noteiktā veidā, ievērojot arī bijušā darbinieka sociālās garantijas, tikt no viņa vaļā. Diemžēl tiesu sistēma ir visai tendencioza un strīdu gadījumos nereti nostājas atlaistā darbinieka pusē. Vienīgais ieteikums – kopā ar juristu pasēdēt pie rīkojuma trīsreiz ilgāk. No otras puses, nav vēlams speciāli organizēt darbiniekam materiālas vai cita veida nepatikšanas, “piesieties” viņam, izplatīt melīgus paziņojumus. Šis ir pats sliktākais veids, kā atlaist darbinieku. Korektāk būtu atklātā sarunā izklāstīt potenciāli atlaižamajam darbiniekam uzskatu atšķirības un mēģināt vienoties.

Kāds ir savu un savu paziņu uzņēmumu lobēšanas risks pakalpojumu sniegšanā?

Šo vārdu salikumu par šādiem uzņēmumiem regulē attiecīgas likuma normas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Kriminālkodeksā. Ja kodeksa normas nepārkāpjat, tomēr kaut kādā mērā ietekme ir jūtama veidos, kas nav aizliegti, visdrīzāk var iestāties politiskā atbildība – faktu atklātībai nodos žurnālisti, tomēr īpašas sankcijas nesekos. Noteikts vilinājums būt savtīgam ir cilvēka dabā. Zinātnieki, analizējot politiķu uzvedību visā pasaulē, apgalvo, ka ir normāli rīkoties arī personiskajās interesēs; tikai šizofrēnijas slimniekam raksturīga personības dalīšanās. Politiķa māksla, par spīti visam, sabiedrības acīs tomēr liek būt gana altruistiskam, lai neveidotos priekšstats, ka viņš vai viņa no rīta līdz vakaram domā tikai par personiskajām interesēm, bet īpaši nosodīt cilvēku par to, ka viņam ir savs bizness un viņš vēlas normāli rūpēties par savu ģimeni, nevajadzētu. Lobēšana drīzāk ir morāles nekā likumdošanas jautājums. Turklāt – lobējot jāievēro interešu konfliktu novēršanai domātie aizliegumi.

Kā jāsaprot likuma “Par pašvaldībām” 38. panta pirmās daļas ceturtais punkts, kurā uzskaitīti amati, kurus deputāts nedrīkst ieņemt papildus likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” noteiktajiem amatu savienošanas ierobežojumiem?

Visus šos amatus var ieņemt līdz ievēlēšanai, pēc tam pašam jāizšķiras. Visos uzskaitītajos gadījumos dome nav tiesīga jums atļaut ieņemt kādu no minētajiem amatiem. Dome gan var atļaut vienlaikus būt pedagogam vai ārstam. Gribētu piebilst, ka nevienu no minētajiem VARAM rosinātajiem priekšlikumiem Pašvaldību savienība neatbalstīja, tomēr saprotamas bija neērtības, kas dažos gadījumos varēja rasties. Lielā mērā šie grozījumi radās pašvaldību dzīvē reāli sastopamu situāciju dēļ, ko vietējā vara pati nespēja atrisināt. Nācās pieņemt aizliegumus, kas kopumā diemžēl pasliktina pašvaldību demokrātiju un kvalitāti.

Vai domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības, izglītības un kultūras jautājumos var vienlaicīgi ieņemt šīs pašas pašvaldības izglītības pārvaldes vadītāja amatu? Vai var šos amatus apvienot un pildīt vienu – būt domes priekšsēdētāja vietnieks attīstības, izglītības un kultūras jautājumos?

Parasti lielākajā daļā pašvaldību priekšsēdētāja vietnieks nav vietnieks kādos speciālos jautājumos, bet ir tikai vietnieks. Kompetenču sadale rodas tad, ja ieceļ vairākus vietniekus. Vietnieks pilda priekšsēdētāja funkcijas tikai viņa prombūtnē. Sfēru papildu dalījums liecina, ka, priekšsēdētājam esot, teiksim, ārzemēs, viens vietnieks vadītāja vārdā atbildēs par vienu pašvaldības darbības jomu, bet otrs – par pārējo. Taču šiem vietniekiem, ja viņi sāk strādāt kā atbrīvotie vietnieki, parasti uztic vēl kādus uzdevumus. Priekšsēdētājs lielākoties ir uz vietas pašvaldībā, tāpēc nav jēgas turēt vietniekus bez darba. Šādās pašvaldībās bieži tiek sadalītas kompetences starp izpildvaru un vietniekiem, to aprakstot iekšējos dokumentos. Pārvaldes vadītājs apvienot gan var, bet šajos gadījumos ir jāizvēlas, par kuru darbu saņemt algu. Loģisks variants būtu saņemt pārvaldes vadītāja algu, vienlaikus pildot arī priekšsēdētāja vietnieka funkcijas bez atalgojuma, kad priekšsēdētāja nav uz vietas. Otrs risinājums – ieņemt priekšnieka vietnieka amatu, atsakoties no pārvaldes vadītāja algas.

Kas notiek ar deputātu gadījumā, kad viņš ir iepirkumu komisijas priekšsēdētājs vai loceklis un IUB piemēro Administratīvo pārkāpumu kodeksa 166.21 pantā un vēl vairākos līdzīgos paredzēto administratīvo sodu, turklāt atņemot tiesības ieņemt valsts amatpersonas amatu? Vai, ievērojot APK paredzētās sankcijas atņemt deputāta amatu, deputāts var ieņemt amatu iepirkumu komisijā?

Šis ir jautājums, uz kuru var dot pareizu atbildi, bet vienmēr atradīsies juristi, kas sniegs pretēju viedokli. Līdzīgi gadījumi Latvijā jau ir bijuši, kad domes priekšsēdētājam atņemtas tiesības ieņemt amatu. Īstenībā visas normas, kas liedz ieņemt amatu ievēlētam domes priekšsēdētājam, ir pēc būtības nelikumīgas, jo atrodas pretrunā ar augstākiem tiesību aktiem. Tomēr šādu nelikumīgu normu, kas ir pretrunā ar starptautiskiem līgumiem, Latvijā ir daudz. Taču tāds pants ir ierakstīts, un neviens to nav atcēlis. Pareizā lietu kārtība būtu tad, ja Iepirkumu uzraudzības birojs nemaz nevarētu atstādināt deputātu, jo nevienam nav tiesību ignorēt vēlētāju gribu. Loģiski būtu attiecīgi pamainīt likuma struktūru. Tajā pašā laikā, kamēr tā nav mainīta, iespējama divējāda interpretācija. Tie juristi, kas gadījumu vērtēs pēc likuma jēgas, likumu hierarhijas un likumdevēju nodoma, apgalvos, ka deputāta amatu atņemt nevar, tāpēc deputāts var mierīgi turpināt darbu komisijā. Otra juristu grupa, kas neiedziļināsies iepriekš minētajā, mēģinās noteikt sankcijas. Jāatzīst, ka valsts pārvaldes iestādēs ļoti izplatīts nepareizais uzskats, ka pašvaldība ir zemāka institūcija – zemākā līmeņa izpildiestāde. Tāda jurista izpratnē pat pašvaldības priekšsēdētājs ir zemāka līmeņa izpilddarbinieks nekā ministrijas referents. Šāds jurists spriedīs pēc likumā rakstītā. Pieņemot, ka Latvijā tomēr ir pietiekami kvalificēti juristi, kas spēs lietu pienācīgi izvērtēt, gribu ieteikt darboties komisijā.