Rīga 4°C, mākoņains, bez nokrišņiem, D vējš 0m/s
Otrdiena, 2024. gada 23. aprīlis 23:42
Vārda dienas: Georgs, Jurģis, Juris
2013. gads Latvijas Sporta veterānu savienībai (LSVS) bijis notikumiem bagāts, turklāt ar jubilejas noskaņu, jo 30. novembrī notiks pašvaldību veterānu 50. sporta spēļu svinīgais noslēgums un izcilnieku apbalvošana un arī kārtējā LSVS konference, kurā tiks lemts par izdarīto un vēl nepaveikto. Vēl dižāka jubileja šogad arī ilggadējā LSVS prezidenta Daumanta Znatnaja personiskajā kontā. Tik sportiskas degsmes pilnam un jauneklīgam kungam droši var minēt arī nodzīvoto gadu skaitu – 75! Nesamierināms cīnītājs pret negodīgumu un sporta principu ignorēšanu – tāds Daumants Znatnajs bijis visos laikos. Protams, tā viegli iemantot ne tikai draugu un atbalstītāju tūkstošus visā Latvijā, bet arī nelabvēļus augstākstāvošo aprindās. Gatavojoties sarunai ar Znatnaja kungu jubilejas gada izskaņā, atradu senu interviju ar veterānu sporta entuziastu. 2009. gada decembrī LETAs materiāla virsraksts skan – “Sporta veterāni uzskata, ka sports valstī ir ceļā uz iznīcību”.
– Vai četru gadu laikā izdevies kaut ko vērst par labu?
– Ja vērtējam no veterānu sporta viedokļa, tad par piecdesmit aizvadītajiem gadiem varam justies gandarīti – sportotāju skaits ikdienā un sacensībās aizvien palielinās. Situācija sevišķi uzlabojās, kad Latvijas Pašvaldību savienībā izveidoja Sporta jautājumu apakškomiteju. (Sarunā piedalījās arī LPS priekšsēža padomnieks sporta jautājumos Guntis Apīnis. – D.O.) Kopš 2006. gada veterānu sporta spēles rīkojam kopā ar pašvaldībām, un tas devis jaunu uzrāvienu, tās vairs nav tikai sporta veterānu spēkošanās. Svarīgi izcelt apzīmētāju “pašvaldību” – gan tādēļ, ka pašvaldības palīdz organizēt šīs sacensības, gan tāpēc, ka katrs sportists taču dzīvo kādā pašvaldībā un pārstāv to. Uzskatu, ka Latvijā nepieciešams dibināt Pašvaldību sporta savienību, kam jākļūst par trešo nozīmīgo spēku sporta dzīves attīstībā līdzās Latvijas Sporta federāciju padomei un Olimpiskajai komitejai. Tikai ar pašvaldību iesaistīšanos iedzīvotāju fiziskās aktivitātes kļūst masveidīgas.
To pierāda 2013. gada 50. sporta spēļu bilance. Gada pirmajā pusē 12 Latvijas pilsētās un novados risinājās finālsacensības, kurās startēja 54 pašvaldības un astoņi sporta klubi. Papildus 22 sporta veidiem programmā eksperimentāli tika iekļautas vēl deviņas disciplīnas. 31 sporta veidā piedalījās 5006 dalībnieki vecumā no 30 līdz 85 gadiem, kas sadalīti 11 vecuma grupās. Ieklausieties – 50. sacensību uzvarētājiem pasniegtas 3857 medaļas, 207 kausi un 52 speciālbalvas ilggadējiem dalībniekiem, atbalstītājiem, organizatoriem!
Tagad Sporta veterānu savienībā darbojas 54 pašvaldības. Nereti pašvaldībai kļūt par oficiālu biedru liedz juridiski šķēršļi. Tomēr nolēmām, ka nebūsim formālisti, un par biedru uzskatām pašvaldību, kas samaksā gada biedru maksu (60,70 latu) – summu, kas domāta dalībai sacensībās. Izmantojot iespēju, gribu teikt paldies Latvijas pašvaldībām, jo pakāpeniski tieši pašvaldības ir kļuvušas par sporta atbalsta centru un virzītājspēku. Sporta federācijām ir citi mērķi un intereses – izcīnīt naudu labākajiem sportistiem, bet daudz augstāks ir lielais mērķis – masveidīga izpratne par sporta nozīmi cilvēka dzīvē, par veselīgu tautu, nevis atsevišķiem izcilniekiem vien. Un par to ar katru gadu vairāk rūpējas pašvaldības, atbalstot vietējās sporta skolas, skolotājus un trenerus, arī sporta bāzes. Varu minēt pašvaldības, kas jau tagad saviem iedzīvotājiem sniedz iespēju bez maksas izmantot sporta infrastruktūru, piemēram, Madonas novads. Ja tā būs visur, tad puse problēmas tiks atrisināta. Pašvaldību vadītāji saprot, ka sporta zāles, laukumi un halles ir vēl viens “bonuss”, lai aktīvās dzīves cienītāji vieglu roku nepamestu dzīvesvietu pilsētas labumu dēļ. Turklāt iedzīvotāji, sākot ar pašiem mazākajiem līdz senioriem, varēs saturīgi aizpildīt brīvo laiku, piedevām vēl rūpējoties par savu veselīgumu.
Diemžēl Latvijā mazliet greizi aizgājusi sportistu (galvenokārt – jauno) prēmēšanas un apbalvošanas sistēma. Citās – pat daudz turīgākās – valstīs, piemēram, Anglijā, gados jaunos uzvarētājus un čempionus atbalsta ar cita veida grantiem – jauniešiem apmaksā studijas augstskolā, braucienu uz pasaules čempionātu un tamlīdzīgi.
Guntis Apīnis: – Manuprāt, tā nav normāla un stimulējoša sistēma, ja jauns cilvēks, kuram, kas zina – varbūt pirmo un vienīgo reizi mūžā – izdevies labs metiens, skrējiens vai lēciens, tiek ne tikai cildināts, bet dāsni atalgots. Īstenībā līdz šim viņā prāvus līdzekļus ir ieguldījuši vecāki, treneri, valsts, pašvaldība.
D. Znatnajs: – Mēs šādu sistēmu ceram izveidot, nodibinot īpaši pagodinošu titulu, piemēram, “Vesels cilvēks”. Vai gan pasaules čempiona medaļas īpašnieks var nebūt vesels?! Šo ideju konceptuāli jau atbalstījis Sporta federāciju padomes prezidents Einārs Fogelis. Teorētiski to atbalsta arī veselības ministre Ingrīda Circene, tomēr viņu mulsina iecere teikt paldies cilvēkam tikai par to, ka viņš ir vesels. Atbildei noder salīdzinājums: veterāniem dotā medaļa maksā divus latus un 40 santīmus, bet slimajiem valstij nākas finansēt zāles par desmitiem un simtiem latu, apmaksāt slimības lapas! Vai veselais nav pelnījis uzslavu?
Lai iekustinātu un ar sportošanu aizrautu arvien plašāku skaitu iedzīvotāju, vajadzīga arī otra puse – es to sauktu par “burkānu”. Tā ir iespēja piedalīties sacensībās ne tikai profesionālajiem sportistiem vien, mēroties spēkiem, saņemt medaļas un diplomus. Ne visi atradīs stimulu sportot vien sava prieka pēc, turpretim veterānu sacensības dod “burkānu”. Uzskatu, ka pareizs ir sportistu dalījums vecuma grupās, jo septiņdesmitgadniekam būtu grūti mēroties spēkos ar gadus divdesmit jaunāku konkurentu. Tāpēc pasniegto medaļu skaits šogad bija tik liels, bet tas jau ir tas “burkāns”.
– Vai veterānu sacensībās piedalās arī profesionālie sportisti?
– Agrāk ne, bet tagad viņu skaits pieaug. Nācies dzirdēt pat tādu vērtējumu, ka latvieši pulcējas divos gadījumos – bērēs un veterānu sacensībās. Reizēm neviļus gribas salīdzināt mūsu pasākumus (gan sacensības, gan sanāksmes) ar līdzīgām pensionāru sapulcēm, kurās parasti dominē rūgtums un pretenzijas. Mūsējie ir smaidīgi – par spīti gadiem un kaitēm. Šovasar Turīnā notika astotās pasaules senioru sporta spēles, kur izcīnījām 243 medaļas. Gatavojoties tām, mūsu senioriem bija tikai viena problēma – pirmoreiz rīkotāji prasīja izziņu par veselības stāvokli. Kur to ņemt mūsu veselīgajiem ļaudīm, kam pat ģimenes ārstu nav vajadzējis! Vēl viens apliecinājums tam, ka sporta veterānu kustība ir veselības kustība.
Šajā sporta veterānu kustībā var iesaistīties katrs, kurš sporto savam priekam un veselībai. Nav jābūt čempionam pagātnē. Labs stimuls ir pašvaldību konkurence sacensībās. Neviens negrib palikt pēdējais, tāpēc katrs visādi stimulē savus sportotgribētājus. Nākamgad mudinām pašvaldībās rīkot tādas kā priekšsacīkstes, lai atlasītu labākos Latvijas cīņām – tā vēl vairāk augs masveidīgums. Mums ir teiciens: “Veterānu kustību vajag tāpēc, lai bērni nebūtu lempji!” Visi nekad nebūs profesionāli sportotāji, taču sportot savam priekam un veselībai var katrs un to vajag darīt katram.
– Ne reizi vien esat daudzinājis, ka jums rūp ne tikai veterānu sportošana, bet jaunās paaudzes mazkustīgums, kas gan īsti neietilpst jūsu pienākumu lokā.
– Esmu profesionāls sporta darbinieks, tāpēc labi saprotu – ja nebūs veselīgu un spēcīgu bērnu, mums nākotnē nebūs panākumu lielajā sportā. Mans sauklis ir: “Par veselu cilvēku zaļā Latvijā!” Pats pēc izglītības esmu mežkopis, arī tēvs un māsa, tāpēc saprotu dabas nozīmi šajā veselības “ķēdē”, un veselīgā vidē izaudzis vesels bērns nozīmē veselu nāciju. Bērns, kurš nekustas, nebūs vesels. Pagaidām man nav izdevies atrast dzirdīgas ausis un atbalstītājus, kas saprastu, cik nepieciešami veterāniem līdzīgas sporta sacensības atjaunot arī skolēniem.
Padomju gados regulāri notika skolu spartakiādes. Nezin kāpēc mūsdienās skolotāji ir mazliet apslinkuši, tāpēc skan viedoklis, ka rezultāti un sacensības nav vajadzīgi, svarīgi, lai bērns izprastu sporta nozīmi. Vai tad tas viens otru izslēdz? Bez “burkāna” nebūs degsmes! Un par “burkānu” var kļūt vienīgi sacensību sistēma. Pērn jau biju vienojies ar Eināru Fogeli par nelielu finansējumu skolu sacensībām. Diplomiem un medaļām jau daudz naudas nevajag! Atliktu tikai Izglītības un zinātnes ministrijai izsūtīt ja ne rīkojumu, tad ieteikumu rīkot sacensības. Diemžēl neizdevās. Pašlaik dzird runas par vārda “sports” iekļaušanu Izglītības un zinātnes ministrijas nosaukumā, bet šaubos, vai tas mainīs attieksmi. Latvija ir gandrīz vai vienīgā man zināmā valsts, kur vārds “sports” nav pieminēts nevienā augšējo struktūru nosaukumā. Varbūt sportam jābūt zem citas ministrijas “cepures”, kaut gan senāk bija mēģinājums to uzticēt Veselības ministrijai, taču iznākums bija vēl bēdīgāks – ja trūkst naudas veselībai, kur to ņemt tādai “izklaidei” kā sportam?!
Tāpēc atkārtoju, ka Latvijā pašvaldībām nepieciešama lielāka vara. Latvijas Pašvaldību savienībai nav jābūt nabaga prasītājai, bet pašai pilnvērtīgi jāpiedalās pīrāga dalīšanā. Tagad kā lūdzējiem jākaulējas par nodokļu sadales procentiem. Jābūt Pašvaldību sporta savienībai, kas sēž pie lielā galda un lemj, kādu summu atvēlēt lielajam sportam – olimpiskajai komandai un federācijām, bet kādu – pašvaldībām.
Sportiskuma pamatus ielikt bez pašvaldības atbalsta ir grūti, jo dzīvē vērojams, ka uz “dārgāko” sporta veidu nodarbībām atvases ved situētie vecāki. Turpretim pašvaldību atbalsts sporta skolām un zālēm paver iespējas arī trūcīgajiem. Sporta veidu federācijām vairāk rūp dižo audzēkņu sasniegumi. Tiem rīko čempionātus, ved uz mačiem ārzemēs, bet arī pārējiem vajag sacensības!
Diemžēl no bijušajiem izglītības ministriem ir dzirdēts pat, ka sportošana bojājot bērnu veselību. Ja skolas direktors būs entuziasts, kurš turklāt apzinās, cik svarīgas ir sporta aktivitātes mūsu datoru laikmetā, viss notiks. Ikdienā trūkstot cīņas gara īstenošanai sportiskās sacensībās, jaunie ļaudis nereti šos cīniņus pārnes uz ikdienas dzīvi, jo viņi vēlas sevi pierādīt. Tad brīnāmies par kautiņiem un citām vardarbīgām attiecībām skolēnu vidū. Turpretim varētu minēt daudzus piemērus, kad, pateicoties sportam, no visai huligāniski noskaņotiem skolēniem izauguši augsta līmeņa sportisti.
– Atgriezīsimies pie veterāniem, kuriem izdevies nemainīgi būt “sportiskā formā” jau piecdesmit gadus!
– Sporta veterānu kustības iedīgļi sākās jau sešdesmitajos gados, bet astoņdesmitajos, kad biju Fiziskās kultūras un sporta komitejas vadītājs, radās iecere veterānu sportu nodalīt. Skaidrs, ka sporta federācijām rūp esošie vai nākotnes čempioni, nevis bijušie. Vispirms izveidojām Sporta veterānu padomi, 1996. gadā nosaukums tika mainīts uz Latvijas Sporta veterānu savienību. Kopš tā brīža esmu savienības vadītājs. Dalībnieku skaits veterānu sporta spēlēs pieaug ar katru gadu. Dažreiz man jautā, kā iespējamas 50. veterānu sporta spēles. Saglabājam pēctecību, jo pirmās sacensības pirms piecdesmit gadiem organizēja sporta biedrība “Vārpa”. Līdz 1997. gadam sacensības notika dalīti – pilsētu un lauku sportotājiem, tomēr izdevās dalījumu atmest, jo nav taču svarīga dzīvesvieta. Rezultāti liecina, ka laucinieki nepaliek zaudētājos. Protams, labākie sportisti ir koncentrēti pilsētās, toties lauku pašvaldības vinnē ar masveidīgumu. Kurš spēj apzināt visus pilsētas iedzīvotājus, bet laukos ir zināms, kuram labi padodas kāds sporta veids, tāpēc vieglāk apzināt un iekustināt. Šogad veterānu sacensībās pirmo un otro vietu dalīja Rīga un Jūrmala, bet pavisam tuvu bija arī Bauskas un Līvānu sporta veterāni. Mūsu kustībā tāpat kā ikvienā lietā vajadzīgs kāds “dullais”, kurš griež dzensiksnu. Vēl pirms dažiem gadiem Jūrmala ieņēma padsmitās vietas, bet tad strādāt sāka jauna sporta organizatore un visus aizrāva.
Gandarīts varu teikt, ka Eiropā mūsu veterānu savienība ir unikāla ar savu ilgo pastāvēšanu. Neraugoties uz to, ka sporta veidu federācijām ir citas prioritātes, mums izdevies sevi pierādīt un noturēt mūsu savienību līdztekus tām. Savienības noturīguma pamatu saskatu iedibinātajā sistēmā. Visi zina, ka katru gadu būs veterānu sporta spēles, atliek tikai precizēt, kur un kad. Katra pašvaldība jau oktobrī uzzināja 2014. gada veterānu sacensību grafiku, lai laikus to varētu ietvert pašvaldības sporta notikumu plānos. 2013. gada sacensību statistika liecina, ka pieaug ne tikai dalībnieku skaits, bet arī sporta veidi. Katra mēneša otrajā trešdienā mums ir valdes sēde, tajā ir 13 cilvēku. Kāds tik plašu valdi var vērtēt kā vecmodīgu, bet mums, pirms diskutējam un lemjam, ir svarīgi zināt iespējami plašākas sabiedrības viedokli. Tā, piemēram, nebiju gaidījis ierosinājumu sporta sacensībās iekļaut hokeju. Tas, protams, ir populārs sporta veids, taču ļoti dārgs. Tomēr atklājās, ka lielākas vai mazākas hokeja entuziastu komandas un līgas ir daudzviet Latvijā. Iekļāvām! Turklāt nākamgad Latvijā pirmoreiz notiks pasaules kausa izcīņa hokejā amatieriem un senioriem, kurā startēs 140 komandas, tātad mūsu lēmums ir atbilstošs tautas interesēm. Organizatori plāno, ka šis pasākums Latvijas budžetā varētu ienest trīs miljonus latu. Ja valsts no tā iegūst, arī valstij jādod savs atbalsts ne tikai “lielajam” sportam vien.
G. Apīnis: – Domāju, ka Latvijā sporta finansējuma uzskaite un informācija ir nepilnīga. Būtu interesanti, analizējot sporta budžetu, tajā summēt visu. Pagaidām parādās tikai valsts ieguldījums. Pat līdzekļi, ko sportam atvēl pašvaldības, te neparādās. Daudzviet kolektīvos vai ciematos, pilsētās, draugu vai kolēģu pulciņā bariņš interesentu izveido savas komandas – spēlē futbolu, basketbolu, paši samet naudu sacensībām. Viss notiek, tikai sporta budžeta ailēs tas neatspoguļojas. Kur tad vēl privātā nauda – vecāku ieguldījums bērnu sporta nodarbībās! Lai analizētu sporta finanses, nepietiek runāt tikai par tiem miljoniem latu, ko sportam piešķir valsts budžets.
D. Znatnajs: – Kaimiņi lietuvieši to mēģināja izskaitļot, summa bija ap 200 miljoniem litu. Daudzi “bariņi” pat negrasās reģistrēt sporta klubus, jo tas ir sarežģīti – jākārto reģistrācijas papīri, jāmaksā nauda, jābrauc uz Rīgu. Kāds no tā labums?
G. Apīnis: – Ieguvums no oficiālas reģistrācijas tomēr ir, jo sponsori var iegūt nodokļu atlaides. Tas nav mazsvarīgi.
D. Znatnajs: – Piekrītu, arī mēs šogad nebūtu spējuši noorganizēt tik vērienīgas 50. jubilejas sacensības, atklāt Likteņdārzā piemiņas akmeņus represētajiem Latvijas sportistiem un sporta darbiniekiem, apkopot materiālus par viņiem un izdot albumu par 120 dižām personībām, ja nesaņemtu ziedojumu no “Latvijas valsts mežiem”. Par to esam viņiem pateicīgi. Tomēr domāju, ka sporta klubi jānodod pašvaldību gādībā, tur ar vienkāršotu anketu tos var reģistrēt.
– Vai garajā sporta dzīves vadītāja biogrāfijā kādus gadus varat uzskatīt par sevišķi viegliem vai otrādi – neveiksmīgiem?
– Atzīšos, nemitīgi ceru lietas sakārtot tiktāl, lai pats varētu šo posteni pamest. Reiz jau posos prom, bet vairāk par mēnesi nesanāca. Runātāju jau būtu diezgan, bet pēc tam kādam ir arī jādara. Taču kopumā valdes sastāvs kļuvis daudz kvalitatīvāks. Tajā ievēlēti pašvaldību sporta organizatori, kam rūp sporta masveidīgums. Reizi divos gados savienība rīko konferenci, un tajā biedri ievēl valdi. 30. novembrī būs kārtējā konference, un, tā kā šis nav pārvēlēšanu gads, tāpēc apspriedīsim tikai paveikto un plānus nākotnei. Vakarā otrā daļa būs salidojums, kur sumināsim veterānus – šāgada Eiropas un pasaules čempionus veterānu sportā, kā arī pašvaldību ieteiktos sportistus – pasniegsim medaļu “Sporta laureāts 2013”. Lielajā Ģildē plānojam skaistu koncertu ar Raimonda Paula piedalīšanos. Mums ir deviņi apbalvojumu veidi – diplomi, Goda zīme, Sporta slavas medaļa. Prieks, ka arī pašvaldības pārņem šo pieredzi – gada beigās godināt savus aktīvos sportistus.
– Kurš sports pašlaik uzskatāms par jūsējo?
– Visu mūžu biju skrējējs, kopš sevi lika manīt senās traumas, pārorientējos uz kājāmiešanu. Kaut arī man ir pensionāriem domātā brīvkarte, pat neatceros, kad esmu braucis sabiedriskajā transportā. Ieguvumu ir daudz: precīzi varu izrēķināt, cik laika paies ceļā; nav nevajadzīgu uztraukumu, jo trolejbusā gadījies divreiz palikt bez mobilā telefona; turklāt iegūstu bezmaksas kustīgumu ikdienā. Tagad tikai jāizdomā, kā pagodināt tos, kas sporto savam priekam un veselībai. Ar titulu “Veselības laureāts”?
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017