Rīga 15°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 04. maijs 21:19
Vārda dienas: Vijolīte, Viola, Vizbulīte
Mārupes novada domē “Loga” brigāde ieradās 17. janvāra salkniebīgajā dienā. Viens no viesošanās iemesliem bija pašvaldības vadītāja Mārtiņa Bojāra sešdesmitā jubileja, bet izrādījās, ka domē Mežāžu ir vesels pulciņš. Šis pats zvaigznājs apmirdzējis arī priekšsēdētāja vietnieces Līga Kadiģes pasaulē nākšanu, ar kuru tandēmā vadīti daudzi sasaukumi. Mežāži ir deputātu, izglītības iestāžu vadībā, bāriņtiesā. M. Bojārs uzreiz izklāstīja “spēles noteikumus” – sarunā piedalīsies daļa no viņa komandas: “Bitēm – strops, skudrām – pūznis, cilvēkiem – komanda!”
M. Bojārs: – Pašvaldības darbs ir kā Mēness – vienmēr mainīgs. Te augošs, te dilstošs, nākas pārdzīvot pilnmēness un tukšmēness periodus. Domes komandā ir gan pieredzes bagāti, gan gados jauni speciālisti. Svarīga ir apziņa, ka esi palicējs, ka gribi strādāt ar perspektīvu. Katras vēlēšanas pierāda to, ka mūsu iedzīvotāji deputātu izvēlei pieiet nopietni, nevis ieraduma pēc atstāj sarakstus negrozītus, korekcijas ir jūtamas. (2013. gada pašvaldību vēlēšanās Mārupes novadā startēja deviņi saraksti, un domē iekļuva septiņu sarakstu pārstāvji. Viskuplāk pārstāvēta M. Bojāra vadītā Latvijas Zemnieku savienība (četras vietas), Reģionu aliansei, kurā kandidēja Līga Kadiģe, ir trīs deputāta mandāti, pārējiem – viens vai divi. Stabila vairākuma nodrošināšanai kā sen zināmus un prognozējamus partnerus pieaicināja divus “Saskaņas centra” deputātus. Kaut arī domē nevalda nesamierināmas pretrunas, tomēr politiskā loģika pieredzējušus vadītājus mudina nodrošināties tā, lai svarīgi balsojumi nepārvērstos gargaros ķīviņos. Ar to arī priekšvēlēšanu cīņām Mārupē tika pielikts punkts. Domes darbs rit bez “uzmešanām” un “čurikiem” – D.O.) Mūsu koalīcijai novadā ir deviņas no piecpadsmit balsīm, taču atšķirībā no Saeimas nekāda darbošanās partiju frakcijās nenotiek. Iztiekam arī bez rakstiskiem līgumiem, jo labi zinām cits citu un darbojamies saskaņā. Tomēr gribu uzsvērt, ka kopumā deputātu sastāvs ir mainījies. Pēdējo gadu jaunums ir sociālie tīkli, tiem ir nozīme pat pašvaldību vēlēšanās. Tādējādi vietējā vara izmainās – parādās gados jauni ļaudis, kas līdz tam nav saistīti ar politiku. Tas ir labi, tās ir pārmaiņas – ne tikai domes sastāvā, bet visā pašvaldības dzīvē.
Apgāžot stereotipus
Mārupes novada platība ir 10,3 tūkstoši hektāru. Novadu veido četri ciemi – Mārupe, Jaunmārupe, Skulte un Tīraine, tajos dzīvo 80 procenti no vairāk nekā 17 tūkstošiem iedzīvotāju. Novadā ir septiņas pašvaldības izglītības iestādes. Te darbojas vairāk nekā 2200 visdažādāko uzņēmumu, no kuriem pazīstamākie ir lidosta “Rīga”, “Air Baltic Corporation”, “Latvijas Pasts” un citi. Ilggadējās lauksaimniecības tradīcijas turpina “Sabiedrība Mārupe”, bet Latvijā pats atpazīstamākais un populārākais noteikti ir “Draugiem”.
Dažkārt Pierīgas apkaimi vērtē kā guļamrajonus. Varbūt šis apzīmējums vairāk piedien Rīgas mikrorajoniem, kurus padlaikos slēja attālāk no centra. Vismaz Mārupi par guļamrajonu saukt aplami, jo te iedzīvotāji nedzīvo daudzstāvu masīvos. Šeit dominē individuālā apbūve. Biezie? Jā, arī “biezie”, bet ne visi, tomēr šeit miteklis tiek celts vai izvēlēts ar pavisam citu domu – vieta, kur dzīvos mana ģimene, arī nākamās paaudzes. Tāpēc mārupiešiem pret apkārtni vis nav “kolektīvās vienaldzības”, bet paaugstināta prasīguma filozofija.
M. Bojārs: – Mārupes novadu raksturojošie lielumi ir trīs:
* jauna, turklāt skaitliski nemitīgi augoša pašvaldība ar iedzīvotāju lielu intelektuālo potenciālu;
* ģimenēm atvērta pašvaldība;
* zaļi domājoša pašvaldība.
Lai tas neizskanētu kā tukši vārdi, katrs prasa papildskaidrojumu – kāpēc. Ceru, ka mums izdosies to pierādīt. Ne velti salīdzinoši nesen izveidojām Attīstības nodaļu – pašvaldībai ir jāaug un jāattīstās reizē ar iedzīvotājiem. Turklāt attīstība noris saskaņā ar iedzīvotāju interesēm, jo regulāri notiek tikšanās, kur mārupieši ieinteresēti piedalās un pauž savas vēlmes. Jaunās ģimenes vēlas dzīvot šeit, tagad un šodien, nevis kaut kad nākotnē, kā bijām pieraduši gadu desmitos. Viņi izvirza konkrētas prasības. Tas pareizi, jo dzīve ir īsa. Tāpēc budžeta vadlīnijās vadošās ir rūpes par jaunām ģimenēm un bērnu izglītību, tai seko rūpes par vides un infrastruktūras sakārtošanu. Arī trešā – rūpes par brīvā laika saturīgumu (kultūra un sports) – apliecina iepriekšminēto un ir savstarpēji saistītas. Mēs darītu vēl vairāk, diemžēl Pierīgai ir minimālas iespējas iegūt Eiropas Savienības fondu finansējumu. Tāpat tas būs arī jaunajā plānošanas periodā, jo neesam attīstības centrs.
“Logam” ciemojoties Latvijas pašvaldībās, ikreiz īpašu sadaļu nācies veltīt “dzīvei projektos” – ar ES fondu atbalstu pēdējā septiņgadē daudzviet notikušas brīnumainas pārvērtības pašvaldību iestādēs – skolās un bērnudārzos, kultūras un sporta objektos. No iznīcības paglābti, jaunā spozmē iezaigojušies seni kultūrvēstures objekti un augšāmcēlušies jaunās arhitektūras sasniegumu tīrradņi. Iedzīvotāju apvienības un nevalstiskās organizācijas ir cītīgi sačubinājušas šķietami sīkus, bet ikdienas vajadzībām nozīmīgus projektēnus, kas krāšņo ikdienu pat nomaļos, no centriem attālos nostūros. Mārupei šo labumu lauvastiesa gājusi secen. Un tas ir viens no pretargumentiem, lai pierādītu, ka finansiālā turība ir abstrakts jēdziens. Jā, novads uzskatāms par turīgu, tāpēc Mārupe ir viena no donorpašvaldībām, kam bagātībā nākas dalīties ar tiem, kam rocība knapāka. Viņi nav vienīgie, taču daļai donoru, galvaspilsētu ieskaitot, šos zaudējumus kompensē Eiropas nauda. Mārupei lielākoties jākuļas pašu spēkiem.
L. Kadiģe: – Pašvaldības turīgums ir nosacīts lielums, bieži citēju senā seriāla nosaukumu “Bagātie arī raud”. Ja reiz nesaņemam Eiropas atbalstu, būtu godīgi mūs atbrīvot no tādu pašvaldību dotēšanas, kam projekti palīdz risināt to, ko knapais budžets nespēj. Pērn izlīdzināšanai prom aizskaitījām pusotru miljonu latu, šogad plānoti 1,7 miljoni. Uzsvēršu, ka aptuveni šādu summu pašvaldībai katru gadu nākas aizņemties.
Ideāli būtu vispirms radīt infrastruktūru, lai tai pa pēdām varētu sekot jaunās ģimenes, kuras vēlas šeit radīt savu ģimenes ligzdu. Mums sanāk nemitīgi dzēst arvien jaunus “ugunsgrēkus”. Esam priecīgi, ka pieaug jaunpienācēju – galvenokārt jaunu ģimeņu – skaits, bet tādēļ mēs nemitīgi no jauna nonākam iedzinēju lomā. Lai kā cenšamies, bez Eiropas naudas visu neizdodas sakārtot tik laikus, kā paši vēlētos. Nevaram visus nodrošināt ar vietām pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādēs. (Mārupieši bija starp pirmajiem, kas uzsāka sadarbību ar privātajiem bērnudārziem. Pirms četriem gadiem žurnālā aprakstījām viņu pieredzi – cik pamatīgi tiek izanalizēts piedāvājums, pirms izvēlēties “mazskoliņas”, ar kurām slēgt līgumu.– D.O.) No 20 privātajiem bērnudārziem nu jau par sadarbības partneriem kļuvušas vairāk nekā 40 iestādes! Diemžēl rinda rūk minimāli – vecāki pamatoti turpina gaidīt vietu pašvaldības bērnudārzos, jo privātie parasti neapmierinās ar domes maksātajiem 160 latiem (pērn), bet atrod pamatojumu, lai prasītu vecāku līdzmaksājumu.
Tiklīdz uzelpojam, ka jūtamākie “ugunsgrēki” nodzēsti, augošā novada un iedzīvotāju skaita dēļ allaž uzrodas jauna problēma. Jaunākā – jūtami pieaudzis pirmo klašu audzēkņu skaits! Protams, ka tas mūs priecē, bet... klašu skaits un telpas tam nebija gatavas.
L. Levanoviča: – Tas, ka mums šķietami veiksmīgi finanšu rādītāji, ir gan mūsu laime, gan nelaime – ne tikai tāpēc, ka nākas būt donoriem, bet arī tāpēc, ka nevaram piekļūt Eiropas finansējumam. Visu nākas veikt par iedzīvotāju nodokļu naudu vai aizņemoties (un, protams, atdodot!). Ilgus gadus iztikām bez aizņēmumiem, tagad bez tiem straujāku attīstību grūti plānot, tāpēc izglītībai nāksies atvēlēt vairāk par pusi budžeta. Tradicionāli tie ir 40 – 45 procenti.
L. Kadiģe: – Galvenais – pozitīvi vērtēt šo situāciju, tad risinājumi atrodas. 2012. gadā Jaunmārupes sākumskolu triecientempā paplašinājām septiņu mēnešu laikā! Babītē izpētījām moduļu risinājumu, tomēr tas nelikās pietiekami “silts” mazuļiem. Izvēlējāmies divas 150 kvadrātmetru lielas vienstāva koka saliekamo konstrukciju ēkas. Arī šogad 15. janvārī sākās pirmklasnieku pieteikšana, un jau pēc pāris dienām klašu komplekti bija piepildīti. Nākamajā mācību gadā atvērsim desmit pirmās klases. Sākumskolas posmā vairākums vēlas, lai atvase mācītos dzīvesvietas tuvumā.
Situācija mainās, sākot ar septīto un desmito klasi, kad daļa Mārupes spējīgāko audzēkņu startē konkursos uz valsts ģimnāzijām. Vidusskolā varam nokomplektēt tikai divas klases, tomēr šo situāciju vērtējam bez rūgtuma – ja mūsējie iztur konkursu un iekļūst galvaspilsētas ģimnāzijā, tas liecina, ka esam nodrošinājuši stabilu pamatizglītību. Turklāt virzību vēsturiski iekodēja jau padomju gados, kad Pierīgā vispār nebija vidusskolu, tās izveidoja tikai septiņdesmitajos gados.
Uzskatām, ka būsim atrisinājuši periodu, kamēr atvases iet mammai vai tētim pie rokas. Tagad prioritāte būs tas vecums, kad pusaudži kļūst patstāvīgāki – apmēram vienpadsmit gadu vecumā viņiem nepieciešams bagātīgs piedāvājums brīvā laika aizpildei. Publiski sporta laukumi un jauniešu centri, kur pulcēties un vadīt laiku atbilstoši katra interesēm. Saturīgai laika pavadīšanai!
– Kā šādā neprognozējamības situācijā iespējams kaldināt attīstības plānus?
I. Krēmere: – Novada iedzīvotāju skaits ir augšupejošs, un, salīdzinot ar citiem, aizbraucēju nav daudz. Pilnīgi noteikti plānojam attīstību. Esam uzsākuši novada “sejas” izstrādi, īpašu mārketinga stratēģiju. Mūsu sapnis, lai iedzīvotāji ar lepnumu teiktu: “Esmu mārupietis!” Nešaubos, ka Mārupes novada iedzīvotāju vidējais vecums ir viens no jaunākajiem Latvijā. Ģimenes ar bērniem te ir vēlamas un gaidītas. Pati esmu rīdziniece, audzinu trīs bērnus. Nākot šurp strādāt, mani pārsteidza novada rūpes par ģimeni. Kaut arī oficiāli esam daudzbērnu ģimene, Rīgā, dzīvojot pilsētas nomalē, neko tamlīdzīgu neesmu izjutusi. Varbūt tāpēc, ka Mārupes novads ir salīdzinoši pārskatāms, bet lielpilsētā vara un iedzīvotāji – pašsaprotami – ir attālināti viens no otra. Nākotnes plānu pamatā ir veiksmīgi izstrādātā attīstības programma – uzsvars uz ģimenēm, uz brīvā laika pavadīšanas iespējām. Pašlaik degpunktā ir sports, tam veltīsim nākamās tikšanās ar iedzīvotājiem.
I. Punculis: – Mārupieši bijuši aktīvi vienmēr. Tas ir viens no mūsu lielākajiem lepnumiem. Iedzīvotāji ir zinoši, inteliģenti, taču arī prasīgi. Nereti viņi no malas labāk saredz vajadzības, protams, galvenokārt katram rūp tuvākā apkārtne. Vietējie raksta elektroniskās vēstules, aktīvi piedalās aptaujās, ko ievietojam mājaslapā. Protams, finanses ir ierobežotas, ne visas vēlmes varam apmierināt uzreiz. Par laimi, kohēzijas projekts novadā ļauj cerēt uz pilnvērtīgu un mūsdienīgu ūdenssaimniecību, pēc remontdarbiem – arī uz sakārtotām ielām. Pat tiem, kuri nopērk zemesgabalu neapgūtā vietā, ir tiesības gaidīt, ka drīz te vedīs asfaltēts ceļš.
M. Bojārs: – Iedzīvotāju aktivitāti un ieinteresētību apliecina fakts, ka mums sāk veidoties iedzīvotāju apvienības pēc dzīvesvietas. Kādas ielas iemītnieki izlēma noasflatēt ielu. Paši izstrādāja projektu, savāca naudu un to paveica. Pēc tam izdomāja svinēt kopējus svētkus, tagad lūdz rast iespēju kopā sportot. Piešķīrām viņiem katru nedēļu stundu sporta zālē. Līdzīga apvienība veidojas vēl vienā ielā un kādā daudzdzīvokļu namā. Iedzīvotāju skaits pēdējos gados ir ļoti izmainījies, viņi izjūt vajadzību savstarpēji iepazīties un satuvināties. Ja kaimiņos dzīvojošās ģimenes būs vienojušās kopējā vides sakopšanā, domāju, ka jaunajā paaudzē neradīsies vēlme kaut ko lauzt un demolēt. Diemžēl bija mums arī tādi gadījumi, turklāt Rīgas nomalē dzīvo visai nelabvēlīgs kontingents, kam labpatika “paviesoties” mārupiešu namos, pie skolām siroja narkotiku tirgoņi. Jau trešo gadu mums ir sava pašvaldības policija. Sākumā ieguldījām lielus līdzekļus, bet tie sevi pilnībā attaisnojuši. Ikvienā situācijā iedzīvotāji var būt droši, ka desmit minūšu laikā ieradīsies policisti. Drošības izjūta mudina arī kaimiņus aizdomu gadījumos reaģēt, pamanot blakusmājā aizdomīgu rosību. Pat skolā, kur mūsdienās reizumis pāri mēram plūst audzēkņu visatļautība un “man pienākas” apziņa, policista klātbūtne nav mazsvarīga.
K. Nītiņa: – Arī pašu jauniešu domas ir svarīgi izzināt, izprast un atbalstīt. 2013. gada nogalē pēc jaunatnes lietu speciālistes ierosmes novadā sāka veidoties jauniešu dome.
I. Punculis: – Gribam palīdzēt viņiem kļūt par nozīmīgu spēlētāju pašvaldībā, ierādīsim atsevišķas telpas.
M. Bojārs: – Nevēlamies attīstīt tikai un vienīgi Mārupi kā centru, bet katrā no četriem ciemiem cenšamies noturēt attīstību – saglabājot izglītības iestādi, veidojot iespējas sportam. Negribam veidot novadā nomales, kaut gan saprotam, ka, koncentrējot līdzekļus, varētu uzcelt kaut ko grandiozu, kur vietas pietiktu visiem interesentiem. Bet – kāpēc braukāt? Pat tad, ja ir personiskais auto, gan jaunās ģimenes, gan seniori atbalsta brīvā laika pavadīšanu tuvāk mājām.
U. Bērziņa: – Cenšamies tuvoties iedzīvotājiem, nevis otrādi. Pērnvasar Jaunmārupē atklājām sabiedrisko centru, tajā ir “vienas pieturas aģentūra”, sociālais dienests. Turp pārcēlās Mazcenas bibliotēka, un lasītāju skaits dubultojās!
– Kaut arī nereti pašvaldību vidū tīši vai netīši rodas savstarpēja greizsirdība vai konflikti, tomēr bieži dzirdam stāstus par pieredzes apmaiņas braucieniem. Vai tādi notiek arī jums? Jūsu iespējas tomēr atšķiras no kolēģu vairākuma.
L. Kadiģe: – Tāpēc jau sevišķi interesanti izpētīt, kā visus pašvaldības uzdevumus iespējams īstenot ar mazu naudiņu.
L. Levanoviča: – Aizgūšanas cienīgus “zelta graudus” atrodam gan turīgā, gan nelielā novadā. Aizvadītajā vasarā bijām Ķekavā, kur sevišķi pārsteidza viņu starptautiskās sadarbības vēriens un kultūras nami. Cieņu pelna arhīvs, kas ir lielisks palīgs darba organizācijā. Līdzīga lieluma un turīguma pašvaldībā vieglāk saprast to, ko arī mums būtu iespējams paveikt. Cits stāsts un citi iespaidi ir no brauciena uz Jaunpili. Daļu no tā, ko Mārupes novadā veic domes darbinieki, šajā nelielajā pašvaldībā pilda iedzīvotāju nevalstiskās organizācijas. Daudzas funkcijas ir deleģētas biedrībām!
Ziemeļvalstu projekta ietvaros domes pārstāvjiem bija iespēja iepazīt sociālo jomu vispāratzītajās labklājības zemēs. Apmeklējām Norvēģiju un Zviedriju, kur vērtīgas idejas aizguvām ne tikai sociālo problēmu risināšanā, bet arī izglītībā. Sociālais budžets tur gadu no gada aug visstraujāk. Viņi to neuzskata kā slogu vai apgrūtinājumu, bet svarīgu nepieciešamību. Neaizmirstamus iespaidus guvām bērnudārzos, kas vis nav tik daudz tendēti uz materiālajiem labumiem, bet gan uz audzēkņu vispusīgu attīstību, savstarpējas cieņas ieaudzināšanu. Mēs Latvijā pagaidām jūtamies laimīgi, ja izdodas puslīdz savest kārtībā izglītības iestāžu materiālo pusi.
– Daudzu pašvaldību budžeti pārdzīvoja kritisku periodu krīzes gados, kad sociālais budžets citus tēriņus aizbīdīja otrajā plānā. Kā bija Mārupes novadā?
L. Levanoviča: – Gribu uzsvērt, ka budžeta pieaugums mums bija pat citur dramatiskajā krīzes periodā. Patiesībā gaidījām lielāku vajadzību pēc atbalsta, tāpēc budžetā plānotais izrādījās pat par lielu.
M. Bojārs: – Senāk nevienam pabalstu nedevām tāpat vien par nekā nedarīšanu, likām strādāt novadā nepieciešamos darbus. Tagad šīs iespējas ir ierobežotas, toties stingri uzturam noteikumu – apsekot dzīvesvietā ikvienu pabalsta prasītāju. Mēs nepaļaujamies tikai uz dokumentiem, kas apliecina trūcību, kaut patiesībā lūdzējs strādā neoficiāli, kažokā tērpts, brauc ar lepnu auto, bet pie domes pārvelk praķīti... Vai mazums šādu stāstu dzirdēts? Lūk, šī ir vēl viena normāla izmēra pašvaldības priekšrocība – zināt savus ļaudis un spēt viņus apsekot. Daudzko var uzzināt, pat apklaušinot kaimiņus. Tā ir cīņa par godīguma atjaunošanu. Diemžēl Latvijā negodīgums un meli bieži triumfē.
Tagad, kad krīze beigusies, gribam vairāk atbalstīt ģimenes ar bērniem, sevišķi daudzbērnu ģimenes – piešķiram nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus. Palīdzam pirmās grupas invalīdiem un citām iedzīvotāju grupām, kam ienākumi ir mazi, bet iespējas tos kāpināt – minimālas. Gribam savus ļaudis pasargāt no nodokļu parādiem. Iespējams, ka nākamgad atsevišķām iedzīvotāju grupām varēsim samazināt arī 1,5 procentu nodokli. Līdzīgi Jelgavai vēršamies pret tukšajiem un neizīrētajiem dzīvokļiem, kam likums nosaka iekasēt tikai no 0,2 līdz 0,6 procentiem no kadastrālās vērtības. Mēs procentus paaugstinājām līdz 1,5. Nodokļi tomēr ir viena no retajām svirām, ko pašvaldība var izmantot sev vēlamajā virzienā. Pērn par nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem kopā ar iepriekšējo gadu parādiem iekasējām aptuveni divus miljonus latu, atvieglojumu tiesa bija ap 60 tūkstošiem latu. Šāda situācija atbilst mūsu budžetam un pašvaldības izpratnei par taisnīgumu.
Lauku vide ar pilsētas vaibstiem
– Iedzīvotāju jums ir diezgan, viņi izjūt pašvaldības rūpes, tomēr pašlaik visur skan lozungs “uzņēmējdarbība” kā katras vietas attīstības pamats. Vai Mārupe plāno būt tikai perfekta dzīvesvieta? Kā domājat vairot savu “bagātību”?
I. Punculis: – Tagad domē strādā uzņēmējdarbības attīstības konsultants, kurš uztur tiešo saikni ar esošajiem un iespējamiem uzņēmējiem, sarūpē viņiem nepieciešamo informāciju par pieejamo teritoriju un infrastruktūru. Mums jau trešo gadu darbojas uzņēmēju biedrība. Pēc “Lursoft” datiem, novadā reģistrējušies vairāk nekā 2200 uzņēmumu, aptuveni simts no tiem aktīvi darbojas uzņēmēju biedrībā.
M. Bojārs: – Bagātība nav un nebūs mūsu mērķis. Uzskatu, ka speciāli dzīties pēc uzņēmumu radīšanas nav pareizi. Ja pašvaldībā būs iedzīvotāji un viņiem labvēlīga, droša vide ar infrastruktūru un komunikācijām, uzņēmēji atnāks paši. To, kas vitāli nepieciešams uzņēmējiem, esam atrisinājuši jau laikus. Sadarbība ar “Latvijas gāzi” rit jau kopš deviņdesmito gadu beigām. Uzņēmums ir izstrādājis savu Mārupes attīstības plānu, ko precizē ik pēc pieciem gadiem. Apzinoties, ka nākotnē var pietrūkt elektrības jaudas, laikus atradām zemesgabalu jaunai apakšstacijai. Viens no retajiem Eiropas fondu piedāvājumiem, kas mums pieejams, ir līdzekļi ūdensvada un kanalizācijas sistēmas sakārtošanai, rūpējamies, lai šīs civilizētai sadzīvei nepieciešamās lietas sasniegtu arī tālākus nostūrus. Ja šie trīs stratēģiski svarīgie jautājumi – gāze, elektrība un ūdens – ir atrisināti, papildus vēl Rīgas tuvums, par uzņēmējiem īpaši neraizējamies. No esošajiem uzņēmumiem vērienīgi attīstās lidosta “Rīga”, top liela ražotne iepakojuma materiālu uzņēmumam “Polipaks”. Protams, cilvēks, kurš par prāvu naudu Mārupē iegādājies apbūves zemi vai privātmāju – dzīvesvietu vairākām paaudzēm, nevēlas dzīvot blakus angāriem vai fabriku cehiem. Tāpēc esam gandarīti, ka izdevies sabalansēt novada vidi starp biznesam atvēlēto reģionu un savrupmāju pasauli. Esam definējuši, ka novada iedzīvotāju skaitam nevajadzētu pārsniegt 25–30 tūkstošus. Tas ir saprāta diktēts skaitlis, jo gandrīz 30 procentus teritorijas aizņem Natura 2000 platības, tāpēc pārapdzīvotību – ne cilvēku, ne uzņēmumu – negribam pieļaut.
Potenciālie uzņēmēji domē iegriežas bieži, esam gandarīti, ka viņi to dara, jo tad varam laikus apspriest spēles noteikumus – izzināt viņu vajadzības un izklāstīt savas prasības. Neesam ar mieru, ja kāds atnāk pie visa gatava un ir priecīgs to izmantot. Neslēpjam, ka gaidīsim arī viņu ieguldījumu novada tālākā attīstībā. Drīzumā tikšos ar ārzemju investoriem, kas plāno novadā attīstīt biznesa un dzīvojamo sektoru līdz 600 dzīvokļiem. Mūsu pretprasība ir bērnudārzs, ko ierakstījām lēmumā. Ārzemniekus, protams, tas pārsteidz, jo viņu zemēs šādus jautājumus risina municipalitātes, nevis uzņēmēji. Taču mūsu prasības atbilst mūsu vajadzībām, tāpēc “spēles noteikumus” atklāti paziņojam uzreiz, lai vēlāk nerastos runas par izspiešanas mēģinājumiem utt.
Protams, daudzējādi Rīgas tuvums ir mūsu pilnā loze, tāpat kā lidosta novada teritorijā. Pameklējiet Latvijā – vai daudzkur atradīsit lauku vidi ar pilsētas vaibstiem! Par to cilvēki gatavi maksāt. Paldies Dievam, ka ne tikai jaunizstrādātais, bet arī iepriekšējie plānojumi strikti noteica zonējumu. Turklāt domes speciālisti stingri pastāvēja pret jebkādu ieinteresēto grupējumu spiedienu. Tikai komanda spēj to izdarīt un, par spīti draudiem, palikt pie sava.
L. Kadiģe: – Atskatoties tiešām varam justies lepni – tā bija mūsu liela veiksme, ka 12 gadu laikā noturējām stingru mugurkaulu un negrozījām plānojumu, tāpēc te nav aizbūvētu pļavu un puspamestu ciemu. Jaunais plāns tapa daudz smagnējāk, veselu gadu, jo tagad lemšanā ir iespēja piedalīties arī pašiem iedzīvotājiem, kuru viedokli uzklausījām, intereses centāmies ievērot un saskaņot. Iznākums ir priecinošs – ja plānu neviens neapstrīdēja un tiesā nepārsūdzēja, tātad esam lēmuši ieinteresēti un godprātīgi.
I. Krēmere: – Starp citu, iedzīvotāji novadam nebūt nevēlas guļamrajona statusu, daudzi jaunienācēji meklē šeit arī darbu vai tie, kas atrod darbu (daudzi – lidostā), pārceļas uz dzīvi Mārupē. Esam piekrituši iesaistīties interesantā un, domāju, daudzsološā – Interreg projektā par attālināto darbavietu centru radīšanu. Pasaulē tie ir populāri, Latvijai jaunums. RTU mācībspēku virsvadībā tiks analizēts, vai šis piedāvājums var sekmēt pašvaldību uzņēmējdarbību. Līdzdalība projektā neuzliek par pienākumu izveidot šādu centru, taču esam atvērti eksperimentam. Vēl vairāk – jau tagad uzskatām, ka Mārupes novadam šis risinājums būs aktuāls, jo daudzi labprāt diendienā necīnītos ar Rīgas sastrēgumiem. Izpēte tikko sākusies, tomēr pieņemu, ka jaunais centrs varētu ieinteresēt, piemēram, individuālos uzņēmējus, kas tagad strādā mājās. Piedāvājums ar labiekārtotām telpām, ātru internetu, atbilstošām komunikācijām un komfortu darbotos arī psiholoģiski, radot apziņu – es eju uz darbu. Attālinātie darba centri var būt interesanti ne tikai Latvijas uzņēmējiem. Raksturīgs piemērs pasaulē ir Amerikas sadarbība ar Indiju. Kā zināms, abas valstis atrodas pretējās laika joslās – beidzot darbdienu, Amerikas uzņēmējs nepieciešamos datus nosūta apstrādei Indijā, kur teju sākas jauna diena. Būtībā darbs norit nepārtraukti, turklāt nav jāapmaksā virsstundas. Uzskatu, ka iespēja – projektā apgūt un izpētīt citu Eiropas zemju pieredzi tik daudzsološā jomā – lieti noderēs.
– Sarunas sākumā uzsvērāt, ka Mārupe ir “zaļš” novads.
M. Bojārs: – Padomju gados Mārupe bija slavena ar attīstītu lauksaimniecību, kas tagad Pierīgā kļuvusi problemātiska – zeme ir dārga, tajā izaudzēt lētu produkciju nav iespējams. Ne velti “Sabiedrība Mārupe” līdztekus populārajiem gurķiem un tomātiem ir specializējusies kukurūzas audzēšanā energoresursu ražošanai. Taču “zaļi” esam arī tāpēc, ka vieni no pirmajiem Latvijā veicām iepirkumu šķiroto atkritumu ieviešanai dzīvē. Reizi mēnesī (gada sākumā epastā visi saņem norādi par datumiem) atkritumu apsaimniekotāja mašīna piebrauc pie katras privātmājas un savāc īpaši atkritumu šķirošanai izdalītās somas. Bez maksas! Līdzīgu risinājumu Latvijā neesmu sastapis. Uzņēmējiem tas bija negaidīts izaicinājums, bet iznākumā apmierināti ir visi. Pie daudzdzīvokļu mājām ir savākšanas laukumi.
Sākumā saskārāmies ar iedzīvotāju neizpratni un protestiem. Laikam nespējām pienācīgi izskaidrot ieceri. Idejas pamatojums ir vienkāršs, un tāpēc tā atkritumu apsaimniekotājiem nerada zaudējumus, kā varētu šķist. Nešķiroto atkritumu daļai jāmaksā tik dārgi, lai iedzīvotājiem rastos vēlme šķirojot to samazināt. Materiālos tēriņus uzņemas atkritumu savācējs, nevis pašvaldība. Turklāt kopumā pakalpojums izmaksā lētāk nekā līdz šim. Līdz 2017. gadam noslēgtais līgums paredz 2,94 latus bez PVN par kubikmetru atkritumu. Vairāki kolēģi pētījuši mūsu pieredzi.
I. Punculis: – Protesti tiešām sākumā bija, lai kā sapulcēs centāmies skaidrot savu ieceri. Nereti atradās tādi, kas centās iedzīvotājus noskaņot kaujinieciski un naidīgi pret domes ideju, pret to, ka aplaupām vietējo uzņēmumu, kas to darīja līdz šim, taču mēs atbilstoši likumam veicām godīgu iepirkumu. Vairs neesmu uzklausījis sūdzības par šo sfēru, pat par dārdzību ne. Kas sadārdzina atkritumu izvešanu? Tās biežums! Ja iedzīvotāji šķirotos atkritumus – un tie veido lielāko daļu mūsdienu atkritumu sastāvā – var izvest bez maksas, ja gudrs saimnieks dārza stūrī ierīko kompostkaudzi, prom vedamo atkritumu paliek pavisam maz. Nereti pietiek ar nešķiroto gružu savācējmašīnas vizīti reizi mēnesī.
– Ja blakus ir galvaspilsētas bagātais un raibraibais kultūras piedāvājums, kāda loma mārupiešu dzīvē ir kultūrai?
M. Bojārs: – Vajadzētu izdalīt to kultūru, kuras radīšanā iesaistās paši iedzīvotāji – kultūras namā darbojas 17 pašdarbības kolektīvu. Pērnvasar Dziesmu un deju svētkos mūsu vidējās paaudzes deju kolektīvs “Mārupieši” izcīnīja pirmo vietu! Mums ir unikāls kolektīvs – sieviešu (senioru vai, kā mēs viņas mīļi dēvējam – vecmāmiņu) koris “Noktirne”, kur jaunākajai dalībniecei ir pāri piecdesmit. Šovasar viņas piedalīsies Pasaules koru olimpiādē Rīgā. Izrādās, ka arī citās valstīs viņām ir maz konkurentu.
L. Kadiģe: – Turpretim operu vai slavenu teātra izrādi mūsējie brauc skatīties tur, kur to var izbaudīt kvalitatīvi, nevis pielāgotos apstākļos.
K. Nītiņa: – Starp citu, Mārupe bija vienīgā vieta, kur grupai “Pērkons” nācās rīkot trīs koncertus! Domāju, ka kultūras dzīvi jūtami aktivizēs svētki, kuru tradīcijas pašlaik iedibinām. Pirms diviem gadiem atjaunojām Jāņu svinību tradīciju Jaunmārupē. Viss liecina, ka cilvēkiem patīk. Šogad ceram rīkot pirmos novada svētkus.
U. Bērziņa: – Vairāki pašdarbības kolektīvi jau nosvinējuši 30 vai 35 gadu jubilejas. Nesen izveidojās jauniešu deju kolektīvs, kas, cerams, turpinās “Mārupiešu” veiksmes stāstu. Pārsteidzoši aug koru interesentu pulks, nu jau novadā ir pieci kori. Turklāt – kolektīvi ir labā līmenī, tāpat kā kolektīvu vadītāji.
L. Kadiģe: – 2012. gadā “Mārupieši” spoži pārstāvēja Latviju XIII ASV latviešu dziesmu un deju svētkos, sniedzot pusotru stundu koncertu Nacionālajam teātrim līdzīgā skatītāju pilnā ēkā. Paši atzina, ka tādu zvaigžņu stundu viņi diezin vai Latvijā piedzīvos.
M. Bojārs: – Pašdarbības kvalitāti neceļ vārīšanās savā sulā, uzstājoties radiem, draugiem un kaimiņiem. Esam izveidojuši īpašu sistēmu – reizi divos gados katrs kolektīvs var izmantot iespēju piedalīties kādā starptautiskā konkursā. Tūrisma braucienus neatbalstām, arī konkursa dalībniekiem saistošie noteikumi paredz virkni prasību – noteikta kvalitāte, aktīva iesaistīšanās novada pasākumos, novada iedzīvotāja statuss, pašu līdzfinansējums. Novads apmaksā ceļu un konkursa izdevumus.
– Kā Mārupes novadā motivē domes darbiniekus?
U. Bērziņa: – Priekšsēdētājs katru no mums rītos sveicina ar vārdiem: “Labrīt! Kāds prieks tevi redzēt! Veiksmi darbā!” Ticiet vai neticiet, šie vārdi dara brīnumus!
M. Bojārs: – Motivācija ir pietiekami stabila. Visiem 450 pašvaldības darbiniekiem – no vadītājiem līdz apkopējām, sētniekiem un kapu pārziņiem, aizejot atvaļinājumā, tiek izmaksāts pabalsts (krīzes gados likums to liedza, tagad varam atļauties). Visiem darbiniekiem jau trešo gadu ir veselības apdrošināšanas polises. Pēc iestādes vadītāja novērtējuma darbiniekam iespējama piemaksa pie amatalgas līdz 75 procentu apmērā. Īpašs bonuss ir atvaļinājuma ilguma sasaiste ar nostrādātajiem gadiem – tiem, kam darba stāžs ir pieci gadi, papildus pienākas piecas darbdienas, ja virs pieciem gadiem – desmit dienas. Jau gadus piecus domes darbiniekiem divas atvaļinājuma nedēļas organizējam vienlaicīgi, sākot no jūlija otrās nedēļas. Paliek tikai divi trīs “dežuranti”. Pieredze liecina, ka lielu problēmu tādēļ nav bijis, savukārt domes cilvēki ir gandarīti, jo atpūtai var izmantot vasaras zenīta laiku.
L. Levanoviča: – Motivējošs ir atbalsts mācībām – ne tikai profesionālā jomā, bet personības pilnveidošanai, veselības saglabāšanai, piemēram, pret izdegšanas sindromu. Mūsu domē nestrādā daudz cilvēku, slodze katram ir pamatīga, tāpēc ar to jāprot tikt galā.
– Kolīzijas starp Rīgu un Pierīgas pašvaldībām periodiski samilst, šobrīd sabiedriskā transporta sakarā. Nav noslēpums, ka daļa mārupiešu strādā galvaspilsētā. Ja rastos plāns Rīgā nodarbinātajiem daļu ienākuma nodokļa ieskaitīt galvaspilsētas budžetā, vai novada budžets stipri ciestu?
M. Bojārs: – Rīga ir mūsu sadarbības partneris, varbūt visaugstākajā līmenī sarunas nevedas pārāk raiti, toties ar speciālistiem sadarbojamies lietišķi. Rīgas plānošanas reģionā esam izveidojuši Pierīgas pašvaldību sadarbības padomi, kas tiekas reizi trijos mēnešos (tajā piedalās arī Rīgas pārstāvis), jo problēmas visiem kopējas. Lai pilnvērtīgi nodrošinātu cilvēka dzīvi, līdzekļus vajag gan uzņēmējdarbības vides, gan dzīves vides sakārtošanai. Daudzi mūsējie paši strādā Rīgā, bet bērni, kā jau Līga minēja, ir saistīti ar mūsu pašvaldības iestādēm. Vakaros brīvo laiku mārupiešu vairākums vēlas vadīt mājās vai tās tuvumā. Uzskatu, ka radīt darbavietu, ja vien ir atbilstoša infrastruktūra, prasa mazāk naudas nekā viss pārējais.
Ienākuma nodokļa pārdalē daudz svarīgāk risināt problēmu starp valsti un pašvaldībām. Ja valsts ieguldījums ir tik niecīgs kā līdzšinējais, jebkādi lēmumi par nodokļu pārdali tikai sarīdītu pašvaldības. Ja reiz Rīgā koncentrētas galvenās visiem Latvijas iedzīvotājiem nepieciešamās iestādes, tad valstij jāpiedalās šīs “galvas” attīstībā, uzturot visiem vajadzīgos pakalpojumus. Pārējais – Rīgas ziņā. Ceru, ka jaunā Ministru prezidente Laimdota Straujuma – cilvēks, kurš perfekti pārzina lauku dzīves problēmas, rosinās daudz produktīvākas izmaiņas. Pēdējo divu trīs gadu laikā valstij nebija normāla dialoga ar pašvaldībām, tās atradās strupceļā, jo politiķi neieklausījās pašvaldību viedoklī. Nepieļaujami, ja valsts nespēj vienoties ar pašvaldībām. Valsts sastāv no iedzīvotājiem, kuri dzīvo pašvaldībās!
– Vai varat nosaukt Mārupes novada trīs “vājās” vietas?
I. Krēmere: – Lidostas tuvums mudina attīstīt tūrismu, šogad taps tūrisma stratēģija.
I. Punculis: – Tas, ka nevaram piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus.
M. Bojārs: – Budžeta nepietiekamība ir pirmā, otrā un trešā “vājā” vieta.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017