Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 0m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 18:38
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
Pēc žurnāla “Logs” Latvijas apceļotāju brigādes tradicionālās pirmskongresa vizītes pašvaldību 2014. gada kopāpulcēšanās mājvietā – Aizkraukles novadā līdzi aizvedām ciemakukuli – nelielu, skaisti noformētu un ilustrētu grāmatiņu “Aizkraukles leģendas”. Vai nav dīvaini, ka pašai savas leģendas ir vietai ar tik īsu biogrāfiju, kāda tā ir Pļaviņu HES grandiozās ieceres īstenošanai ievestā darbaspēka izmitināšanai uzceltajam Pētera Stučkas ciematam, kas 1967. gadā ieguva pilsētas statusu! Tiesa, tās galvenokārt saistās ar senseniem laikiem un Aizkraukles teritoriju plašākā nozīmē. Vietām, kur 12. gadsimta beigās atradusies Indriķa hronikā pieminētā Daugavas lībiešu koka apmetne, kas iemūžināta arī Pumpura eposā “Lāčplēsis”, bet Atskaņu hronikā jau daudzinātas zemgaļu un līvu neremdināmās cīņas pret vācu iekarotājiem 13. gadsimtā, kad te uzcelta mūra pils. Tomēr novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciālistes Zandas Silaraupas apkopotajās leģendās gadās arī pa jautram padlaiku nostāstam.
Leģenda par jucekli
Pavisam negaidītu jaunlaiku leģendu piedzīvojām paši, iPhone ekrānā izlasot mūsu atrašanās vietas nosaukumu – “Imeni Petra Stuchki”! Nez, kādos laikos aizkavējušies slavenā “Apple” sadarbības partneri, jo savu latviski seno nosaukumu Aizkraukle oficiāli atguva jau 1990. gadā. Jaunajiem ļaudīm nav saprotams, kāpēc Aizkrauklē esoša spēkstacija saucas par Pļaviņu HES. Būve bija ieplānota Pļaviņās, taču atklājās, ka tur to uzcelt būtu par dārgu. Vietu nomainīja, bet padomju laikos nosaukuma maiņa būtu pārāk birokrātiski laikietilpīga. Tā arī palika – Pļaviņu HES Aizkrauklē. Tagad arī uzņēmuma juridiskā adrese vairs nav Aizkraukles novadā. Tiesa, daļai aizkraukliešu spēkstacijā vēl ir darba vietas, kaut to skaits ir stipri sarucis.
Aizkraukles novada novietojums rada vēl kādus pārpratumus saistībā ar Latvijas novadiem šā jēdziena senajā izpratnē. Pašvaldība piepulcēta Zemgales reģionam, kas darbojas gana aktīvi un interesanti, organizējot pieredzes apmaiņas braucienus cits pie cita un veicinot NVO aktivitātes, tomēr vēsturiski Aizkraukle piederējusi Vidzemei, tāpēc pērn Dziesmu svētku gājienā tomēr lūguši novada pašdarbniekus piepulcēt vidzemniekiem.
Par nākamo vēsturisko robežzīmi uzskatāma 2001. gada nogale, kad novadu ēras pašā rītausmā pilsēta apvienojās ar Aizkraukles pagastu, izveidojot Aizkraukles novadu, kas arī šodienas vērtējumā liekas perfekts veidojums – ne par lielu, ne par mazu, gana kompakts un pārredzams, ar patstāvīgai saimniekošanai pietiekamu iedzīvotāju skaitu – aptuveni deviņi tūkstoši.
Par vienu no pilsētas skaistākajiem rajoniem pamazām kļūst Purvciems – tā tautā iesaukta padomijas izskaņā apbūvēt sāktā pilsētas daļa, kuras turpināšanai vēlākajos gados vairs nebija naudas, tāpēc tā palika nepabeigta un bez normāla labiekārtojuma. Pēdējo gadu laikā ar Eiropas Savienības finansējumu aizkrauklieši pārvērtuši savu Purvciemu labiekārtotā un pievilcīgā dzīvojamā vidē ar daudziem rotaļlaukumiem, autostāvvietām, atpūtas soliņiem, zaļajiem stādījumiem – pilsētai laimējās nokļūt to pašvaldību pulkā, kam bija iespēja startēt ERAF projektu konkursā “Nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centru izaugsmes veicināšana līdzsvarotai valsts attīstībai”.
“Plānoto esam izdarījuši, varbūt pat apsteiguši iecerēto, taču budžeta iespējas ir izsmeltas – ne tikai šim gadam, bet arī nākamajiem,” atzīst Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Leons Līdums. “Toties esam spēruši nozīmīgu soli tuvāk mērķim – radīt vietu, kur mūsu ļaudīm būs ilga un perspektīva dzīvošana, no kurienes negribēs aizceļot jaunieši un kur labprāt iesakņosies jauni investori.”
Ja neticat, kādā Latvijas apceļojumā izmetiet nelielu līkumu nostāk no Daugavpils šosejas līdz Aizkrauklei. Novērtējiet “cilvēciskotos” daudzstāvu rajonus, atdzimušo kultūras namu, godprātīgi atjaunotās ielas un ietves! Paši redzēsiet, ka ar Pētera Stučkas vārdā nosaukto ciematu HES celtniekiem tam nav ne mazākās radniecības.
Leģenda par slimnīcu
Pats priekšsēdētājs par Aizkrauklei piederīgu kļuvis devītajā klasē, kad šurp pārcēlies no netālās Sēlijas. Turpretim viņa vietniece Aizkraukles pilsētas kultūras nama direktore Anta Teivāne piedzimusi tepat, pilsētas slimnīcā, par kuru gandrīz vai nāktos teikt – bija, jo lielajā likvidēšanas tūrē tika lemts to slēgt. Tomēr pašvaldības vadība saprata, cik svarīgi vismaz nepieciešamākos aprūpes pakalpojumus saglabāt pašu mājās, lai iedzīvotājiem nenāktos mērot tālo ceļu uz Jēkabpili vai tikt turp aizvestiem ar neatliekamās palīdzības auto, kas atpakaļ vis nevedīs. Turklāt slimnīca bija mūsdienīgi izremontēta, uzlabot tās aprīkojumu palīdzēja sadraudzības pilsētas Epšteinas partneri no Vācijas. Pamest to visu laikazobam? Kaut arī dzemdību nodaļu slēdza, tomēr Aizkraukles Medicīnas centrā pieņem speciālisti, te veic plānveida operācijas, dienas stacionārs paredz arī nakšņošanas iespējas. Protams, tie pārsvarā ir maksas pakalpojumi, jo valsts kvotas ir niecīgas, tomēr bez privātā partnera piesaistes nekā tāda nebūtu. Aizkrauklieši bija starp pirmajiem, ja ne paši pirmie Latvijā, kas izšķīrās par labu privātajai un publiskajai partnerībai.
“Gadījumos, kur sastopas privātais un pašvaldības kapitāls, uzreiz atrast vienprātību grūti, tomēr šo izvēli nenožēlo ne dome, ne vietējie ļaudis,” vērtē Anta Teivāne, kuras mamma, starp citu, ir ilggadēja slimnīcas, tagad Medicīnas centra darbiniece. “Slimnīcai ir vairāk gadu nekā pilsētai, pērn tai nosvinējām 50 gadu jubileju. Sākumā gan “slimnīca” bija tikai telts ar sarkanu krustu celtnieku ārstēšanai. Kā lai šādu vēsturisku relikviju laistu postā? Centrs uztur sevi pats, dome to finansiāli nepabalsta, turklāt pašvaldība ir Medicīnas centra lielākais akciju turētājs (pašvaldībai slimnīcā pieder 71 procents daļu).”
Īstenībā slimnīca nebija tikai aizkraukliešu, bet bijušā Aizkraukles rajona padomes īpašums. 2009. gadā, kad mainījās robežas un daudzi jaunveidotie novadi jauno dzīvi sāka krīzes ēnā, bijušā rajona laikabiedri – Aizkraukle, Jaunjelgava, Koknese, Nereta, Pļaviņas un Skrīveri – dalīja kopmantu. Slimnīcu, kas turklāt samazinātā valsts finansējuma dēļ bija uz likvidācijas sliekšņa, ar parādsaistībām nācās pārņemt bijušajam rajona centram. Aizkrauklei pūrā tika arī muzejs, sporta skola, īsi pirms tam pārņemtās mūzikas un mākslas skolas un klases uzturēšana Jaunjelgavā. Peļņu neviena no tām nenes. “Tikai nedomājiet, ka paļājam šīs iestādes! Tieši otrādi – mums prieks, ka tās ir. Tikai – katrs jauns pašvaldības īpašums prasa, lai to apsaimniekotu, ieguldītu līdzekļus. Būtu mums vairāk naudas...” Anta Teivāne tomēr neļaujas sapņiem.
“Mantojums lika daudzko budžetā pārskatīt. Pēc 2009. gada no finansiāli pašpietiekamas dotētājpašvaldības esam nonākuši “pelēkajā zonā”. Citi kaimiņi, mūsuprāt, spējuši attīstīties straujāk, un daļēji to var skaidrot ar prasīgā pūra “piekabi”,” domā Leons Līdums. “Viegli ir tad, kad naudas kļūst vairāk, grūti tad, kad nākas pārvērtēt prioritātes. Zināmā mērā tās ciešā sadarbībā ar vietējiem ļaudīm pārvērtējām visplašākajā nozīmē, jo pārstrādājām visus plānošanas dokumentus. Aizkraukles novadam laimējās iekļūt VARAM un Zemgales reģiona pilotprojektā, kurā izstrādā ilgtspējīgas attīstības stratēģiju. Turpmāk jebkuram plānotam projektam teorētiski un tematiski būs jāiekļaujas stratēģijā noteiktajos virzienos un mērķos. Turklāt topošais novada teritorijas plānojums ir unikāls ar to, ka pirmoreiz Latvijas praksē kā pilotprojekts tiek iekļauts arī īpaši aizsargājamās teritorijas – Daugavas ielejas dabas parka dabas aizsardzības plāns. Projekta noslēguma konferencē visi atzina, ka tik nelielā pašvaldībā kā Aizkraukle šāds pilotprojekts darbojas veiksmīgi. Mūsu pieredze noderēs citiem, savukārt mums būtiska bija iespēja radīt jaunos plānus par projekta naudu, nevis budžeta līdzekļiem.
Bijušajā Aizkraukles rajonā esam seši nelieli novadi. Jau 2009. gadā vienojāmies par kopīgu izglītības pārvaldi, vēlāk gan Koknese un Pļaviņas jutās gana pašpietiekamas un atdalījās. Mūsuprāt, no vienotās pārvaldes iegūstam visi, turklāt šī sistēma bija ierasta kopš rajona laikiem. Ja novadā ir viena vidusskola, tad daudzas funkcijas sanāk pildīt, vāroties savā sulā, piemēram, metodiskā darba organizēšana. Divus štata darbiniekus algojam kopīgi, bet sekretāres pusslodzi finansējam mēs. Senās rajona saites turpina darboties arī dziesmu svētku kustībā, kur apmaksājam dziesmu un deju svētku virsvadītājus visam bijušajam rajonam. Nedēļu pirms LPS kongresa Aizkrauklē notiks novada svētku “trīsdiennieks”. Svarīgs akcents tajā būs festivālam “Latvju bērni danci veda”, kurā dejotāji sabrauks no malu malām. Vēl nedēļu pirms tam – Muzeju nakts.” (Par to būs atsevišķa leģenda. – D.O.)
Leģenda par Vilni Plūmi
“Maijs sanāk svētkiem pārbagāts, tomēr nešaubos, ka mans priekštecis – ilggadējais Aizkraukles novada vadītājs Vilnis Plūme būtu gandarīts par iespēju sarīkot pašvaldību kongresu. To nevarējām atļauties pirms kultūras nama lielajām pārvērtībām. Diemžēl kopš 2010. gada Viļņa Plūmes vairs nav mūsu vidū. Man kā bijušajam vietniekam nācās stāties viņa vietā. Viegli tas nebija, jo pašvaldības darba latiņa bija pacelta augstu. Tomēr tā bija liela veiksme – kaut neilgu laiku strādāt līdzās tik pieredzējušam un zinošam vadītājam. Krēsls, kurā sēžu, arī ir viņa krēsls. Šogad Plūmes kungam būtu septiņdesmit. Kopā ar viņa ģimeni nodibinājām stipendiju, ko administrē Vītolu fonds. Šie līdzekļi dod iespēju talantīgiem, taču mazturīgiem Aizkraukles jauniešiem iegūt augstāko izglītību, vienlaikus atgādinot par šā novada pamatlicēju un Saimnieku šā vārda visplašākajā nozīmē.
Pret atbalstu izglītības ieguvei man ir īpaša attieksme, jo profesionālā darbība daudzus gadus saistījās ar izglītību. Pabeidzis Daugavpils pedagoģisko institūtu, sāku strādāt par fizikas skolotāju Stučkas 2. vidusskolā, ko pats esmu absolvējis. 1986. gadā, dzīvē ienākot informācijas tehnoloģijām, pievērsos šim priekšmetam. Biju un joprojām esmu aizrautīgs jauno tehnoloģiju un Apple fans. Tās izmantoju darbā, bet pērku par saviem līdzekļiem. Centos skolā ieviest visus jauninājumus. To turpinu domē, esmu pat iesaistījies “tvītotājos”. Tomēr brīžam liekas, ka mūsdienu skolēni ir pārāk datorizēti, cilvēciskais paliek novārtā.
1988. gadā kļuvu par skolas direktoru. Tas bija aizrautības pilns laiks ne tikai Latvijā, bet arī mūsu skolā. Kopā ar lieliskiem kolēģiem skolu pārveidojām par Aizkraukles novada ģimnāziju, iedibinājām plašus starptautiskos sakarus. 2006. gadā radās doma kaut ko dzīvē mainīt un, Viļņa Plūmes iedrošināts, startēju devītās Saeimas vēlēšanās. Iespējams, ka biju pārāk naivs utopists, jo jau divarpus gadu laikā sapratu, ka “lielā politika” nav un nebūs mana vide. Nespēju pieņemt aizkulisēs notiekošo, turklāt man nepatīk sēdēšana un runāšana, bet aktīva darbība, kam redzams rezultāts. Patīk komandas darbs. Tā, kā tas bija ģimnāzijā un tagad – domē.
Nesagaidījis sasaukuma beigas, 2009. gadā atgriezos Aizkrauklē, jo sapratu, ka mana īstā vieta bija, ir un būs te. Pašvaldību vēlēšanās tiku ievēlēts domē, kļuvu par Viļņa Plūmes vietnieku. Pārzināju sev tuvo izglītības, kultūras un sporta jomu. Man bija iespēja apgūt domes darbu īsta lietpratēja tuvumā, bet pēc priekšsēdētāja aiziešanas pārņemt viņa izveidotās īsti profesionālās komandas vadību. Deputāti kā politiskā vara laiku pa laikam iemet jaunus izaicinājumus, bet speciālistiem ir gana daudz gudrības un prasmju, lai tos īstenotu, sabalansējot ar finansiālajām iespējām. No priekšgājēja Viļņa Plūmes laikiem domē iedibināts saprātīgs taupības režīms – ar minimāliem resursiem, izvērtējot katra darbinieka pienākumus un lietderību, mums netiek audzēti štati, bet esošajiem speciālistiem dodam papildpienākumus. Bez darba te neviens apkārt neslaistās, piemēram, attīstības plānotājas Ilonas Kāganes rūpju lokā ir arī tūrisms un sadarbība ar uzņēmējiem. Protams, pašvaldības vadībai ir tiesības piemaksāt par papilddarbu.”
Anta Teivāne piekrīt: “Viegli ir gāzt kalnus, ja to ļauj budžets, ja plūst Eiropas nauda, daudz sarežģītāk ir to spēt, kad budžets iztērēts, bet mērķi nav piezemējušies. Priekšsēdētājam nav viegli, taču lēmējvara un izpildvara mums strādā tandēmā. Mēs nestrīdamies, tikai diskutējam. Arī domē mums nesamierināmu pretrunu nav. Un ne tikai tāpēc, ka no 15 deputātiem 11 pārstāv Vidzemes partiju. Mūsu pašvaldībā opozīcija pastāv tikai formāli līdz vēlēšanām, pēc tam visi iejūdzamies kopējā darbā, jo mērķis visiem ir viens. Priekšsēdētājs mums ir demokrātisks vadītājs. Kad paklausāmies, kas notiek apkārt, citās pašvaldībās, kļūst skumji, par ko nereti pārvēršas mūsu pašu valdība – par latvisko kašķu arēnu! Laiks tiek tērēts strīdiem un neproduktīvām darbībām. Mēs turamies pat tagad, kad budžets krietni noplicināts, lai pabeigtu visu plānoto.”
Novada tapšanā bija vēl kāds papildu pluss – industriālo pilsētas vidi tagad papildina harmoniska lauku apkārtne. Pagastam savukārt tika civilizācijas ieguvumi – ūdensvads, siltumapgāde, ielu un trotuāru sakārtošana tuvojas pilsētas līmenim. Tomēr krīze radīja jaunas problēmas. Aizkraukles pagastā vēl kolhozu laikos pirms 25 gadiem uzcēla vērienīgu kultūras namu. Vietējie bija un ir aktīvi pašdarbnieki. Diemžēl dižais projekts ir ļoti energoneefektīvs. Uzturēt to ir sarežģīti. Tāpēc nācies uzklausīt diametrāli pretējus viedokļus: gan to, ka pagasta ļaudis esot piemirsti, gan paldies, ka dižceltne nav aizslēgta! Tur ir mājvieta četriem deju kolektīviem un diviem vokālajiem ansambļiem ar gandrīz simts dalībniekiem, un tas nav maz! Viņiem ir vieta mēģinājumiem un koncertiem, taču reprezentatīvus pasākumus, uzņemot ciemiņus, neremontētās iekštelpas nepieļauj.
L. Līdums: “Aizkrauklē esam paveikuši daudz, tūlīt godam finišēsim ar pēdējiem ielu remontdarbiem. Domes ēka pagaidām paliks necilā stāvoklī, bet kurpniekam jau parasti nav kārtīgu kurpju. Kad policentriskā projekta nauda tuvojās beigām, varējām atlicināt domes renovācijai, tomēr priekšroku devām vēl vienas ielas sakārtošanai, kas iedzīvotājiem noteikti svarīgāka nekā domes ēka. Esam gandarīti, ka skolas, bērnudārzi un kultūras iestādes Aizkrauklē ir renovētas un siltinātas, ka 2010. gadā beidzot pie ģimnāzijas uzcelts sporta centrs. Atliek tikai iedzīvotājiem to visu apdzīvot. Diemžēl neveiksmīgs bija privātās hokeja halles menedžments, tāpēc pašvaldība gādāja, lai sporta centra telpas maksimālu piepildītu ar inventāru, lai ēku apdzīvotu un aktivizētu sportisko garu. Tagad zāle ir noslogota gandrīz visu dienu. Ar domes finansiālu atbalstu novadā aktīvi darbojas dažādi sporta klubi.”
Leģenda par krīzes ieguvumiem
Kopš 2009. gada novadā jūtami aktivizējies nevalstiskais sektors. Iespējams, ka to var uzskatīt par krīzes “ieguvumu” – cilvēkiem nereti zuda darbs, samazinājās ienākumi, mainījās ierastais dzīves modelis, un sabiedriskā rosība nāca kā glābiņš. Tapa un aktivizējās tautskola.
A. Teivāne: “Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā aizsākās pieaugušo izglītības sistēma. Kopā ar pieaugušo izglītības centra vadītāju ciemojoties Dānijā, iedvesmojāmies no idejas par tautskolu kā vietu, kur cilvēkam atrast sevi jebkurā vecumā. Pinot grozus, aužot vai gleznojot, cilvēks meklē sev jaunas izpausmes formas. Sākums bija pavisam vienkāršs – tas, kurš prata angļu vai spāņu valodu, to mācīja citiem, rokdarbnieces dalījās ar savām prasmēm. Tolaik tautskolā bija ap trīsdesmit dažādu interešu grupu. Vērojot dāņu tautskolēnus, likās neiespējami, ka pieaugušie pēc darbdienas vēl atrod spēku, lai dotos uz “skolu”. Tur jau ir tas fenomens, ko vēlāk izpratām pašu mājās. Kad pašam vai valstij krīze un dzīve šķiet smaga, tautskolā vai citā interešu grupā saturīgi pavadītais laiks palīdz noturēties. Tautskolu atbalstām visos iespējamos veidos, tās adrese ir domes ēkā. Kopā ar Pieaugušo izglītības un iniciatīvu centru tautskola, protams, finansējumu rod arī citos projektu konkursos, startē Nodarbinātības valsts aģentūras konkursos un apmāca bezdarbniekus.
Savukārt mēs palīdzam noturēties nevalstiskajām organizācijām. Pēc deputātu ierosinājuma rīkojam projektu konkursu, kurā var pretendēt uz finansējumu nevis pašu uzturēšanai, bet gan kādai aktivitātei sabiedrības labā. Tā, piemēram, biedrība “Vecāki Aizkrauklei” sarīkoja Tēvu dienu.”
Zanda Silaraupa ir viena no biedrības aktīvistēm: “Vecāku biedrība veidota ģimeņu atbalstam. Parasti daudzina māti, viņām ir speciāla svētku diena, tāpēc biedrība nolēma godināt tieši tēvus. Cenšamies raisīt apziņu par ģimenes vides nozīmīgumu, un biedrības mērķis ir radīt ģimenēm harmonisku dzīves vidi Aizkrauklē.”
A. Teivāne: “Pašvaldība viena nekad nespēs izpildīt visas tai uzdotās funkcijas, tāpēc tik svarīga ir sabiedrības – vecāku, uzņēmēju, pensionāru un jauniešu iesaiste. Katrs dod savu artavu. Priecājamies par aktīvajām biedrībām un arī par tām, kas sasparojas pēc diezgan garlaikotas esības. Mums, pašvaldībai, ir svarīgi uzzināt visu iedzīvotāju viedokli, jo nesaprašanās visbiežāk rodas tad, kad nav savstarpējas komunikācijas. Neesam gluži mazpilsēta, kur cits par citu zina visu, bet neesam arī pārāk liela un neaptverama pašvaldība.
2013. gadā Aizkrauklē notika nevalstisko organizāciju forums. Pārsteigti uzzinājām, ka Zemgales reģionā esam pirmajā vietā pēc nevalstisko organizāciju skaita attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Forumā saistīja doma: jo attīstītāka pašvaldība, jo tajā vairāk nevalstisko organizāciju. Un otrādi – jo vairāk nevalstisko organizāciju, jo attīstītāka pilsoniskā sabiedrība. Aizkraukles novadā uz deviņiem tūkstošiem iedzīvotāju reģistrētas 62 biedrības. Visas nav vienlīdz aktīvas, bet vairākums ir. Katrai organizācijai cenšamies dot patvērumu, kaut kripatiņu naudas, jo patiesībā jau viņi iesaistās pašvaldības funkciju veikšanā.
Latvijā grūti sokas risināt integrācijas problēmu, kas mūsu – agrāk klasiskā “migrantu pilsētā” raizes nesagādā. Cittautiešu ir 36 procenti, taču daudzas ģimenes ir jauktas, tāpēc bērnus mācīties sūta nevis mazākumtautību plūsmā, bet latviešu skolā. Uzskatu, ka dzīvojam draudzīgi. Politikas sfērā, protams, gadās pretrunas. Ārpus tās – ne. Nesen Valkā par labāko senioru vokālo ansambli Latvijas mērogā kļuva tieši Aizkraukles “Maļinovij zvon”. Dāmas allaž kuplina mūsu pasākumus, ar domes atbalstu gādājam viņām koncerta tērpus. Nevērtējam viņas zemāk par daudzskaitlīgajiem latviešu tradicionālās mākslas kolektīviem.”
Silvija Brīgere, jaunatnes lietu speciāliste: “Mūsu jau tā aktīvo jauniešu pulkā nekad netiek šķirota tautība. Visos projektos kopā ar mums ir krievu un citu tautu jaunieši.”
L. Līdums: “Reizēm nākas būt īpaši iejūtīgiem, lai neuzvilnītu kādas kolīzijas. Rudenī deputātu jaunais sastāvs plānoja skolu optimizāciju. Aizkraukles 1. vidusskolā ar mazākumtautību programmu audzēkņu skaits sarucis, bet tā ir skaisti izremontēta un atrodas jaukā vietā Daugavas krastā. Turpretim pilsētas sākumskolā ir ļoti liels audzēkņu skaits, turklāt, veidojot ģimnāziju, to nācās izmitināt diezgan nelabvēlīgā vidē – industriālajā zonā, skolai pielāgotās telpās. Deputātu grupa apmeklēja visas skolas, izrunājās ar pedagogiem un vecākiem, jo vēlējāmies, lai viss notiktu demokrātiski. Izstrādājām skolu tīkla uzlabošanas tuvāko gadu plāna trīs modeļus. Tikām arī paredzējuši 1. vidusskolu sadalīt, tomēr nācās ņemt vērā mazākumtautību skolas prasību neko nemainīt, jo skola tur atrodas jau 50 gadus. Pagaidām tā palicis. Izdarījām to, pret ko sabiedrībai nebija iebildumu – piektās un sestās klases no rūpniecības zonas pārcēlām atpakaļ uz ģimnāzijas telpām. Pārējiem nākotnē domājam celt jaunu piebūvi pie 1. vidusskolas, jo negribētos atkal pārpildīt ģimnāzijas ēku, kā tas jau reiz ir bijis. Tolaik ģimnāzijā varējām atļauties audzēkņus uzņemt ar atlasi. Protams, sarūkot dzimstībai, samazinās arī ģimnāzistu skaits. Visus desmit gadus skolai bija dienesta viesnīca, jo rajona laikos uz ģimnāziju mācīties brauca arī kaimiņu jaunieši. Mūsu izglītības piedāvājums bija konkurētspējīgs – ne tikai ģimnāzija, arī mūzikas, mākslas un sporta skolas tepat. Tagad bezmaksas dienesta viesnīcas un brīvā laika skolas ir arī kaimiņu novados, dažās skolās labākos audzēkņus pat finansiāli stimulē. Citu novadu bērni mūsu iestādēs nu ir retums. Mākslas skolai gan ir filiāle Jaunjelgavā.
Jau divus gadus bezmaksas pusdienas saņem visi sākumskolas audzēkņi līdz 6. klasei, pirmajām divām klasēm to maksā valsts, taču mēs piemaksājam, lai visiem būtu vienādas maltītes. Uzskatu, ka pašreizējā situācija, kad skola visiem iespējamiem līdzekļiem konkurē ar kaimiņskolu, nevis sakārto izglītības sistēmu, bet kropļo to. Drebot par katru audzēkni un skolas slēgšanas iespējamību, stress pavada gan direktoru, gan skolotāju ikdienu. No 2009. gada, kad krīzes dēļ saruka skolotāju algas, pašvaldība sāka palīdzēt, īpaši mākslas, mūzikas un sporta skolām, kā arī Bērnu un jauniešu centra interešu izglītības programmu nodrošināšanai. Samazinoties algu fondam, palīdzējām nezaudēt pedagoģiskā atbalsta personālu – psihologu un sociālo pedagogu. Atbalstījām arī skolas, kur maza audzēkņu skaita dēļ pedagogiem nesanāk normāls koeficients.”
A. Teivāne: “Prāta vētru diskusijās esam sprieduši par mācību programmu dažādošanu. Pedagogi pretim – kur būs tie bērni? Protams, ka arī viņi nav pret jauninājumiem, bet visu nosaka izdzīvošanas pamats. Finanses mums sanāk kā jumts pāri idejai, vajadzētu būt otrādi, lai skolās valdītu tik labestīga gaisotne, kāda tā ir pagasta sākumskolā.”
Leģenda par riteni
Aizkraukles novada ģerbonī iekodētajam simbolam ir vairāki skaidrojumi – trīs svētozola lapas asociējas arī ar HES turbīnu spararatu. Pavisam nejauši rata jeb riteņa simbolam radās vēl kāda asociāciju virkne, kas pamazām atdzīvina pilsētu ar savdabīgiem vides elementiem.
L. Līdums: “Pirms dažiem gadiem Aizkraukles mākslas skolas audzēkņi pieteicās Hipotēku bankas rīkotajā mazo projektu konkursā “Mēs paši”. Iecere bija pie skolas novietot māksliniecisku objektu – trīsriteni, kas vienlaikus kalpotu par puķu turētāju. Atklāšanas dienā puspajokam pusnopietni tika apspriesta iecere – ja Ventspilī ir govis, varbūt Aizkraukli varētu atdzīvināt velosipēdi. Tā sanāca, ka pirmie šo ideju tālāk attīstīja jaunieši.
S. Brīgere: “Sākotnējais mērķis vis nesaistījās ar kādu konkrētu objektu, bet gan ar vēlmi aktivizēt, iesaistīt un pulcēt kopā novada jauniešus. Likās, ka riteņa idejas turpinājums tam der. Iesākumā plānojām pavisam nelielu objektiņu, bet trīs mēnešu laikā entuziasms tikai auga augumā un tapa īsts milzenis. (A. Teivāne: “Visskaistākais no visiem!”) Visu darīja jaunieši paši vakaros un brīvajās dienās. Meklējām telpas, kur nu katru darbiņu varam veikt. Darāmais atradās visiem. Tie, kas paši nelīmēja vai nelakoja, čakli slaucīja un uzkopa darba “netīrumus”. Kad ideja izauga ļoti vērienīga, jaunieši paši sameklēja un iesaistīja mūsu novada metālmākslinieku Antu Brimerbergu.”
Z. Silaraupa: “Sarosījās vecāku biedrība, kas ģimenisko vērtību iezīmēšanai izlēma velosipēdu pilsētu bagātināt ar palielu trīsriteni, kuru pērn augustā atklāja pie bibliotēkas. Iecere guva atbalstu pašvaldības mazo projektu konkursā “Aizkraukles novada iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošana”. Labā ziņa ir tā, ka aizkrauklieši negrasās apstāties ar esošajiem trim.”
Kā atzinību par jauniešu saliedēto rosību pašvaldība pērn apbalvoja brīvprātīgā darba aktīvistus ar braucienu uz sadraudzības pilsētu Tčevu Polijā. Ceļojums bagātināja ar kārtējo ideju – pie Tčevas domes ēkas jaunieši ievēroja izskatīgu sadraudzības pilsētu norādi. Tādu Aizkrauklē arī vajag! Naski vien jauniešu biedrība “Galaktika” izstrādāja projektu vides objektam “Norāde uz sadraudzības pilsētām”, protams, ne bez velosipēda klātbūtnes. “Daugavas savienības” atbalsts un Anta Brimerberga prasmes visu atrisināja tik ātri un veiksmīgi, ka novada svētkos 24. maijā to atklās, papildinot velokolekciju ar ceturto objektu.
A. Teivāne: “Uzskatām, ka ģerboņa simbols tiek veiksmīgi turpināts, jo velosipēda pamatā ir ritenis jeb tas pats rats. Tas, līdzīgi kā turbīna, apliecina nemitīgu kustību, kaut kā jauna radīšanu griežoties, piedevām atgādina par zaļo dzīvesveidu. Šo simbolu cenšamies iedzīvināt arī pasākumos. Šāgada bērnu deju kolektīvu sadancošanās moto ir “Ripo, ripo, ritenīti, Aizkrauklē!”, bet logo attēloti bērni, kam padusē atkal kaut kas apaļš.”
L. Līdums: “Pašvaldības veikumu pieņemts drīzāk kritizēt nekā uzteikt, taču vides uzlabošanas dēļ esam dzirdējuši daudzus paldies. Pat sociālajos tīklos jaunieši, kas pašlaik nedzīvo te uz vietas, pauž prieku par to, ka pilsēta vēršas arvien pievilcīgāka.”
Leģenda par “oskariem”
Gados jaunajai Aizkrauklei nevar būt sensenu tradīciju. Tās tikko dzimst, piemēram, novada jaundzimušo sveikšana, kas priecē ar to vien, ka 2012. gadā piedzima 60, bet pērn jau 90 mazuļu. Arī sportā veidojas jaunas tradīcijas: 1. maijā Aizkrauklē notika velokluba “Garām ejot” organizētais velomaratons, bet 3. maijā pirmoreiz startēja Aizkraukles pusmaratons, šo grūto distanci papildināja arī tautas skrējiens, bērnu distance un nūjotāju starts. Šogad novada sporta svētkiem piesaistīts populārais futbola turnīrs “Mītava open”. Nozīmīgas tradīcijas saistās ar novada uzņēmējiem.
L. Līdums: “Stājoties priekšsēdētāja amatā, attīstības plānotāja Ilona Kāgane man uzsvēra, cik svarīgi veidot saikni ar uzņēmējiem. Vienojāmies tikties “uzņēmēju brokastīs” katra mēneša pirmajā trešdienā. Brokastis bija nosacītas, jo ne jau ēšanai pulcējāmies. Tradīcija iedibināta, nevienu vairs īpaši neuzaicinām, tomēr katru reizi ap divdesmit uzņēmējiem atnāk – ne jau vieni un tie paši. Arī darbakārtība ikreiz atšķiras. Piedalās Investīciju aģentūras, Nodarbinātības dienesta, banku pārstāvji. Katrs analizē savas problēmas. Šogad tradīciju mazliet grozījām. Sākumā tiekamies un runājam domē, bet tad katru reizi ciemojamies pie kāda uzņēmēja viņa darbavietā.”
A. Teivāne: “Katru gadu noslēdzam ar īpašu Pārnovadu uzņēmēju dienu, šopavasar – jau trešoreiz. Turklāt tie nav tikai vietēja mēroga, bet starpnovadu svētki, jo šurp brauc arī tuvākie kaimiņi. Šogad IGA centra plašajā teritorijā un telpās kopā pulcējām vairāk nekā 150 amatnieku un tirgotāju un piecus tūkstošus apmeklētāju! Tā ir lieliska iespēja veidot savstarpējus kontaktus. Uzņēmēju dienā ir izglītojošā daļa ar tematisku konferenci, šogad Eiroparlamenta vēlēšanu gaisotnē temats saistījās ar Eiropas Savienību un tās sniegto atbalstu uzņēmējiem. Pērngad akcentējām jaunos uzņēmējus, uzņēmējdarbības uzsākšanu, zīmola veidošanu utt. Šim notikumam Attīstības komisijas locekļi un pašvaldības speciālisti gatavojas vismaz četrus mēnešus, spriežot, kā pasākumu vērst arvien lietderīgāku. Uzņēmēju dienā pasniedzam balvas desmit dažādās nominācijās. Šī balva, mūsuprāt, ir nozīmīgs simbols pašvaldības un uzņēmēju sadarbībai – divas sadotas rokas. Jūtam, ka uzņēmējiem ir prieks būt pamanītiem un novērtētiem arī savā pašvaldībā.”
Z. Silaraupa: “Starp citu, rociņas neoficiāli dēvē par Aizkraukles uzņēmēju “oskaru”. Vēlāk redzam, ka saņēmēji tās allaž nolikuši godavietā.”
A. Teivāne: “Uzņēmēji cenšas finansiāli atbalstīt domes pasākumus un ieceres. Pirms Uzņēmēju dienas, vērtējot lielāko ziedotāju, allaž izrādās, ka saraksts ir garš – ap simtu. Summas, protams, būtiski atšķiras, bet arī rocība ir dažāda. Uzņēmēju dienā akcentējam mazos un vidējos uzņēmējus, kā arī amatniekus. Bet katra mēneša trešajā sestdienā IGA centrā regulāri notiek tirgus. To zina visur Latvijā, tāpēc interesentu netrūkst. Tirgus paliek tirgus, tur netiek atraidīts neviens pārdotgribētājs, prece mēdz būt raibumraibā.”
L. Līdums: “Mūsu lielākais uzņēmums un novada veiksme ir ar senu vēsturi, jo aptuveni pirms desmit gadiem te savu otro rūpnīcu (pirmā uzcelta jau deviņdesmitajos) – kokšķiedras plātņu ražotni uzcēla pazīstams durvju ražotājs – ASV uzņēmums “Jeld Wen”. Tās bija gan darbavietas mūsējiem, gan nozīmīgs signāls citiem potenciālajiem investoriem – sak’, ja amerikāņi šo vietu atzinuši par labu esam, tad... Turklāt uzņēmums turpina paplašināties, tagad tam būs vēl viena ražotne. Aizkrauklē ir finiera lokšņu un koka paneļu, kā arī namdaru un galdniecības izstrādājumu ražošana. Svarīgi, ka tās būs vēl 70 jaunas darba vietas. Tāpēc esam gatavi ievērot viņu lūgumu – ražošanas vajadzībām slēgt vienu ielas posmu. Tas mazliet sarežģīs dzīvi apkārtējiem mazajiem uzņēmējiem, tomēr cenšamies rast kompromisus, nevis strikti uzspiest.”
Tomēr Aizkraukles novadam ir kāda īpaša tradīcija, kas to atšķir no citiem, turklāt tajā skaisti savijas rata un “oskaru” leģendas. Pilsētas dzimšanas dienā 10. janvārī tiek apbalvoti nevis Gada pilsoņi vai Gada cilvēki (šī iecere izmēģināta, tomēr īsti nav patikusi), bet Gada notikumi. Sabiedrības aptauja pakļauta nejaušību varai, un Aizkrauklē izlēma, ka notikumus vērtēs tikai un vienīgi no pašvaldības viedokļa. Anta atzīstas, ka nozīmīgu pasākumu birums ir liels, tāpēc gada laikā cītīgi atzīmē tos, kas varētu pretendēt uz kādu no nominācijām. Nedrīkst aizmirst skolēnu olimpiāžu uzvarētājus, tautas mākslas kolektīvu veiksmes, nevalstisko organizāciju jaunās ierosmes, uzņēmumu panākumus dažādos konkursos un daudzko citu, pārsvarā to, kas bijis pirmoreiz, vai kaut ko unikālu. Gada notikumu “autori” šogad pirmoreiz saņēma arī piemiņas “oskarus” – balvu, kurā redzams krauklītis uz velosipēda. Pirms tam tapa vairākas tēmas variācijas. Vienu no tām izmantoja jau gada nogalē, kad lasītmīļus un bibliotekārus Aizkrauklē pulcēja “Lielās lasītāju balvas 2013” noslēguma ceremonija. Tajā laureātiem pasniedza novada jaunā tēla – rata jeb riteņa iemiesojumu, “iemīcītu” mālā.
Leģenda par pilskalnu
A. Teivāne: “Aizkraukles vēsture vis nav tikai pilsētas 47 gadi, pat ne tikai Atskaņu hronikas rakstiskās ziņas par līvu un zemgaļu apmetnēm krustnešu laikmetā. Nē, arheologi atraduši daudz senākas liecības – apmetnes Kalna Ziedu pilskalna tuvumā bijušas jau pirmajā gadu tūkstotī. Zem Daugavas ūdens ir senkapi, ko saista ar laiku pirms Kristus dzimšanas. To visu gribam apkopot grāmatā par novada vēsturi, tādējādi cenšoties satuvināt pagasta un pilsētas iedzīvotājus, kas nav vienas dienas vai gada darbiņš. To Latvijā zina katrs, kuru skārusi teritoriālā reforma. Turklāt vietējo iedzīvotāju senākā daļa dzīvo pagastā. Viņiem sākotnēji gluži dabiski nevarēja būt atvērta sirds pret Pļaviņu HES ieceri, kas daudziem ar sāpīgu sirdi lika pamest dzimtās mājas, izmainīja upes krastu skaisto vidi un piepildīja apkārtni ar migrantiem. Sāpe jau nekur nav zudusi, mums savu iespēju robežās jācenšas to nolīdzināt.”
Aizkrauklē, kur maz senuma, muzeja “Kalna Ziedi” senās celtnes ir kā brīnumaina saliņa industrializācijas okeānā. Tikko vēl biji lielceltņu masīvā, bet te – latviskās “Straumēnu” sētas miers, kārtība un gadsimtos ierastā laika ritu un darba pēctecība. Tomēr Leons Līdums vedināja mūs paiet mazliet sāņus, jo turpat blakus atrodas kāds pavisam neparasts pašvaldības īpašums – sens pilskalns, kuru jaunā sasaukuma deputāti nolēma atpirkt no zemes īpašnieka.
L. Līdums: “Muzeja klētij ir brīnišķīga aura, labprāt tur organizējam dažādus pasākumus. Muzeju naktī, kas allaž pulcē daudz interesentu, visus cienājam ar “deputātu zupu”. Šogad tai jābūt sarkanā krāsā. Arī muzejs aktīvi izmanto projektu piedāvājumu. Mūsu sadraudzības partneri no Lietuvas Biržiem lepojas ar savu plašo muzeju Arsenālā. Mūsu projekta iecere ir pieticīgāka – “Kalna Ziedos” tiek atjaunots šķūnis, kura plašumos varēs izstādīt senos lauksaimnieku darbarīkus.”
S. Brīgere: “Arī jaunieši prot piesaistīt naudu no malu malām – kur tikai padzirdam par kādu projektu konkursu. Izglītības un zinātnes ministrijas konkursā, kurā turklāt nevajadzēja pašvaldības līdzfinansējumu, atbalstu guva iecere par āra vingrošanas laukumu skolēniem. Esam izremontējuši un iekārtojuši arī telpas sportiskām nodarbībām – vienā galda spēles un biljards, otrā trenažieri, trešajā – šautuvīte. Jaunieši tiešām mīl savu pilsētu. Par to liecina arī viņu uzņemtās filmas “Mēs mīlam Aizkraukli” nosaukums. Šai un vairākām citām iecerēm īstenoties palīdzējis Daugavas fonda atbalsts. Tagad mērķtiecīgi tiecamies uz brīvprātīgo darba sistēmas sakārtošanu, lai jauniešu pūliņus varētu apliecināt ar sertifikātu, kas noderēs, stājoties augstskolā vai darbā. Gribu gan uzsvērt, ka atsaucība bijusi arī bez kādiem taustāmiem apliecinājumiem. Jaunieši ir brīvprātīgie aktīvisti visos pasākumos, piemēram, gaidāmajos novada svētkos, kur sabrauks 3600 dejotāju, bez palīgiem nevarētu iztikt.”
Z. Silaraupa: “Cenšamies allaž pieteikties programmai “Eiropa pilsoņiem”, kas domāta partnerības projektiem. Pagājušajā gadā mērķis bija jauniešu auditorija. Iepriekš ar Biržiem un Tčevu bijām vienojušies, ka trīs gadus īpaši akcentēsim šo grupu, un mūsu draugi jau bija uzņēmuši viesus, mums krīze mazliet aizkavēja, bet pērn to paveicām, turklāt uzaicinot arī pārējās partnerpilsētas. Steigas dēļ pie mums gan atbrauca tikai jaunieši no Ungārijas pilsētas Kiškunhalašas. Ar Eiropas Savienības finansējumu sarīkojām nedēļu, kuras laikā jaunieši simulācijās varēja iejusties pašvaldības darbā, kļūt par lēmējiem, pat budžetu veidoja! No šā pasākuma radās iecere radīt kopprojektu vairākiem gadiem, bet nu jau visām sešām partnerpilsētām kopā. Savstarpējie kontakti, kas izveidojās pēc pirmā simboliskā velosipēda, starptautiskā projekta laikā un braucienā uz Tčevu jauniešiem ir ļoti nozīmīgi.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017