Rīga 20°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 16:33
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
Mūsu komitejai aizvadītais periods bija pārmaiņu laiks, jo abās jomās – gan izglītībā, gan kultūrā – mainījās ministri. Tātad atkal bija jāgatavojas jauniem pavērsieniem. Tikāmies ar Inu Druvieti un Daci Melbārdi. Likumsakarīgi, ka kultūras dzīvē starpkongresu periods bija mierīgāks, jo lielais saspringtā darba un garīgā pacilājuma kopbrīdis – dziesmu un deju svētki – bija aiz muguras. Komiteju sēdēs vairāk diskutējām par izglītības problēmām, kas ir viens no aktuālākajiem jautājumiem visu pašvaldību dzīvē. Tomēr arī kultūra raisa pārdomas.
Uzskatu, ka nepieciešams precīzi sistematizēt pašvaldību kultūras iestādes – noteikt, kas ir kultūras nams, kas tautasnams, kas kultūras centrs, bet kas aģentūra. Ja nosaukumi tik dažādi, kaut kādai atšķirībai vajadzētu būt. Protams, vietējie var pat mazu istabiņu dēvēt par kultūras centru, tomēr kultūras sistēmas profesionāļiem būtu jānoprecizē katras iestādes funkcijas un finansējums. Tam nav jābūt obligāta diktāta, bet ieteikumu formā. Sabiedrībā valda uzskats, ka katrs pats labi zina, kā jāaudzina bērni, kā jāārstē slimības un kā jāorganizē kultūras dzīve. Bet tad jau velti garus gadus vadīt augstskolās, lai šajās jomās apgūtu profesionālas zināšanas. Kultūrā nemitīgi ienāk jaunas un interesantas tendences, piemēram, radošums. Ja vēlamies piesaistīt jaunos cilvēkus, tad gadu desmitos ierastais kolhoza kultūras nama līmenis nelīdzēs. It kā visi piekrīt, ka nepieciešams mainīties, bet, kā to izdarīt, īsti nav skaidrs. Un tieši te vajadzīgs profesionāļu padoms.
Izglītībā pašlaik diskutējam par pamatnostādnēm periodam no 2014. līdz 2020. gadam. Veiksmīga bijusi sadarbība ar Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieci, Izglītības departamenta direktori Eviju Papuli, kura vairākas reizes piedalījusies komitejas sēdēs, kopā ar speciālistēm skaidrojot un precizējot jaunākās nostādnes. Pamatproblēma ir un paliek skolu tīkla optimizācija – cik to būs Latvijā, cik lielam jābūt skolēnu un skolotāju skaitam. Nostādnes kā karstu kartupeli viļājam gadiem, tomēr uzskatu, ka skolu tīklu valstī nevar noteikt novads. Nepieciešamas pamatnostādnes – ko vēlamies iedot saviem bērniem, kādā līmenī gribam viņus redzēt pēc skolas beigšanas. Novads nekad nespēs pārredzēt valsts laukumu, tikai savējo. Ministrija it kā sagatavo nostādnes, taču tālāko lemšanu uztic pašvaldībām, kam “viss labāk redzams”. Tam nevar nepiekrist, tomēr pašvaldības nespēj būt objektīvas – bērnu skaits samazinās, pedagogu – ne. Finansējuma dažviet pietiek, dažviet ne, citur pašvaldības piemaksā. Katrs ķepurojas, kā spēj un prot, bet aizmirsts galvenais – bērna un skolēna nākotnes perspektīva. Tā nedrīkstētu palikt “pašvaldību izpildījumā”. Pašvaldību atšķirības lieluma un finansējuma ziņā visjūtamāk parādās izglītības jomā. Lielajām pilsētām ir savi uzstādījumi, lielākie novadi vēl būtu gatavi daudzmaz pielāgoties citu novadu interesēm, tomēr kopaina ir peripetiju pilna. No apakšas sakārtoties nevar!
Saprotams, ka lēmums slēgt skolu, lai cik niecīgs būtu audzēkņu skaits tajā, vietējam politiķim zināmā mērā draud ar politisko pašnāvību. Lielākoties pašvaldības vadītājs nespēj pieņemt tādu lēmumu, kas nodrošinās izglītības kvalitāti, vienīgi tādu, kas garantēs “mīļo mieru”. Stratēģija nav labvēlīga jēgpilnam risinājumam. Piekrītu, ka pirmo klašu mazuļiem ir labvēlīgi mācīties tuvu mājām, taču lielākos – tagad, kad visiem ir skolu autobusi, nav problēmu pārvadāt. Diemžēl cilvēki negrib mainīties. Nereti bērni ir daudz reālāk domājoši par vecākiem un skolotājiem. Viņiem svarīgāk, ka novada centra skolā būs pieejami dažādi pulciņi un sporta novirzieni, kādi mazā lauku skoliņā nevar būt. Vai drīkstam “izsist” sev politisko kapitālu, skaidri apzinoties, ka, turpinot visu ierastajā režīmā, mandāta devēju dzīve nekad neuzlabosies? Es atbalstu pedagogu algu paaugstināšanu, lai sistēmā strādātu izcilnieki, arī vīrieši. Bet nedrīkst tikai ar šo problēmu muļļāties gadu gadiem.
Izglītības pamatakmenim jābūt nevis tikai konkrētas vielas iemācīšanai, bet katra bērna spēju saskatīšanai un to attīstīšanai. No katra bērna var uztaisīt meistaru kādā jomā. Manuprāt, ar slavēšanu no jebkura cilvēka iespējams “dabūt ārā” viņa spēju maksimumu. Mēs sadalām vienkāršoti – labie un sliktie, gudrie un dumjie. Vai mums acis šķeltas kā Pēram Gintam, ka, tiecoties pēc labā, spējam saredzēt tikai slikto? Sakām: ir jau labi, bet tomēr tu neizdarīji to un to. Tā mēs mīcāmies pa pārmetumiem. Visuma likumi māca dzīvot pateicībā. Kamēr mēs caur sevi laižam slikto, zūd spēki pateikties par visu labo, kas ir mums apkārt. Arī mediji, priekšplānā izvirzot slikto un nebūšanas, neveicina sabiedrības progresu. Mūsu tautai ir tik krāšņs un sens garīgais mantojums, kas katru spēj vērst pašapzinīgāku, lepnāku. Vai tiešām to spēj dot tās uzvaras, ko gūsti, “stipro skrējienā” pa dubļiem mīcoties?
Paldies visiem pašvaldību vadītājiem un speciālistiem, kuri brauc uz mūsu komitejas sēdēm un aktīvi iesaistās domu apmaiņā! Videotiešraides dalībnieku loku vēl paplašina.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017