Rīga 10°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZA vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 04:41
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
• Līdz šim Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) kongresi notikuši jau 25 reizes – pats pirmais bija dibināšanas kongress 1991. gada decembrī, kam sekojuši 24 kongresi pēc kārtas katru gadu vai dažugad – divreiz, izņemot 1996. gadu, kad kongress nenotika.
• LPS kongresi 12 reizes aizvadīti Jūrmalā – 1991. gada 14.–15. decembrī, 1993. gada 29.–30. janvārī, 1994. gada 28. janvārī un 9.–10. septembrī, 1995. gada 15. decembrī, 1997. gada 30. maijā un 12. decembrī, 1998. gada 18. decembrī, 2001. gada 18.–19. maijā, 2003. gada 16. maijā, 2004. gada 21. maijā un 2005. gada 27. maijā.
• Pārējās 13 reizes kongresu mājvietas bijušas dažādās Latvijas pašvaldībās:
Rīgā – 1992. gada 30. maijā,
Viesītē – 1999. gada 28. maijā,
Liepājā – 2000. gada 19. maijā,
Līvānos – 2002. gada 24. maijā,
Ērgļos – 2006. gada 19. maijā,
Jelgavā – 2007. gada 18. maijā,
Priekuļos – 2008. gada 16. maijā,
Skrundā – 2009. gada 19. martā,
Mārupē 2009. gada 21. augustā,
Pārgaujas novada Stalbē – 2010. gada 21. maijā,
Koknesē – 2011. gada 20. maijā,
Preiļos – 2012. gada 18. maijā,
Aucē – 2013. gada 9. augustā.
• Kopš 1995. gada LPS kongresi ik reizi noritējuši ar savu moto:
5. kongress 1995. gada decembrī – Pašvaldību savienība – pašvaldību pārstāvis, aizstāvis, palīgs!
6. kongress 1997. gada maijā – Nodokļu maksātāju naudu – iedzīvotāju labā!
7. kongress 1997. gada decembrī – Patstāvība/Sadarbība/Attīstība;
8. kongress 1998. gada decembrī – Cienīsim dažādību, meklēsim vienotību, sekmēsim attīstību!
9. kongress 1999. gada maijā – Laiks pildīt solījumus!
10. kongress 2000. gada maijā – Pašvaldības un valdība iedzīvotājiem!
11. kongress 2001. gada maijā – Daudzveidība – pamats pozitīvām pārmaiņām;
12. kongress 2002. gada maijā – Pārmaiņās kļūsim stiprāki!
13. kongress 2003. gada maijā – Stipras pašvaldības – stipra Eiropas Savienība!
14. kongress 2004. gada maijā – Ar vārdiem Eiropā, ar darbiem...?
15. kongress 2005. gada maijā – Gribam dzīvot savā zemē!
16. kongress 2006. gada maijā – Mēs varam, jo protam un spējam!
17. kongress 2007. gada maijā – Stabilitāti pārmaiņās!
18. kongress 2008. gada maijā – Kāda reforma, tāds rezultāts!
19. kongress 2009. gada martā – Krīzi pārvarēsim, ja strādāsim kopā!
20. kongress 2009. gada augustā – Domāt un tad darīt!
21. kongress 2010. gada maijā – Vienoties un izdarīt!
22. kongress 2011. gada maijā – Attīstību vadīt pašiem!
23. kongress 2012. gada maijā – Uzņēmēji/Pašvaldības/Latvijas nākotne;
24. kongress 2013. gada augustā – Jauni izaicinājumi.
• Iepriekšējos 25 kongresos kopā pieņemtas:
Latvijas pašvaldību attīstības vadlīnijas – četras reizes (7. kongresā 1997. gada decembrī, 13. kongresā 2003. gada maijā, 16. kongresā 2006. gada maijā un 21. kongresā 2010. gada maijā);
pamatnostādnes LPS darbībai – vienu reizi (13. kongresā 2003. gada maijā);
120 rezolūcijas;
seši aicinājumi;
16 lēmumi;
četri nolikumi.
• Dibināšanas kongresā 1991. gada 14. un 15. decembrī Jūrmalā pieņemtas četras rezolūcijas:
par Latvijas Pašvaldību savienības dibināšanu,
LPS dibināšanas kongresa rezolūcija,
par demokrātiju un decentralizāciju,
par vietējā budžeta ieņēmumu palielināšanu,
divi aicinājumi:
aicinājums Latvijas Republikas Augstākajai Padomei,
aicinājums uzņēmējiem un pašvaldībām
un divi nolikumi:
par Latvijas Pašvaldību savienības iestāšanās un ikgadējās dalības maksām,
par Pašvaldību savienības (LPS) Valdes vēlēšanām.
• 1. kongresā 1992. gada 30. maijā Rīgā pieņemtas trīs rezolūcijas:
par Krievijas armiju,
par atbildību personas un sabiedrības drošības garantēšanā,
par likumprojektu “Par nekustamās mantas spiedu atsavināšanu valsts un pašvaldību vajadzībām”
un viens lēmums:
par vietējo budžetu pilnveidošanu.
• 2. kongresā 1993. gada 30. janvārī Jūrmalā pieņemtas septiņas rezolūcijas:
par pašvaldību reformu Latvijā,
par 1993. gada budžeta projektu,
par apkures talonu sistēmu,
par pašvaldību uzņēmumiem,
par likumprojektu “Par valsts robežu”,
par tautas bibliotēkām,
par ticības mācību vispārizglītojošās skolās
un viens lēmums:
par Saeimas vēlēšanām.
• 3. kongresā 1994. gada 28. janvārī Jūrmalā pieņemtas četras rezolūcijas:
par varas uzurpēšanu,
par 1994. gada budžetu,
par grozījumiem likumā “Par nodarbinātību”,
par Rīgas pilsētas pašvaldības struktūru
un trīs lēmumi:
par LR Satversmes papildināšanu ar nodaļu “Pašvaldības”,
par LPS Valdes darba grupas izstrādāto likuma projektu “Par pašvaldību iekārtu”,
par visu Latvijas pašvaldību vadītāju sasaukšanu.
• 4. kongresā 1994. gada 10. septembrī Jūrmalā pieņemtas trīs rezolūcijas:
par pašvaldību budžetu veidošanas principiem,
par dotācijām pašvaldībām un izlīdzināšanas fondu,
par pašvaldību likumdošanas attīstību
un viens lēmums:
par sarunām ar valdību.
• 5. kongresā 1995. gada 15. decembrī Jūrmalā pieņemtas sešas rezolūcijas:
par pievienošanos Eiropas Pašvaldību hartai,
par Ministru kabineta noteikumiem Nr. 322,
par likumu “Par pievienotās vērtības nodokli”,
par parādu piedziņas paātrināšanu,
par nekustamā īpašuma reģistrāciju,
par dzīvojamo māju privatizāciju.
• 6. kongresā 1997. gada 30. maijā Jūrmalā pieņemtas četras rezolūcijas:
par administratīvi teritoriālo reformu,
par pašvaldību finansēm,
par Eiropas Vietējo pašvaldību hartas īstenošanu Latvijā,
par Eiropas Reģionālo pašvaldību hartas projekta principu atzīšanu un īstenošanu.
• 7. kongresā 1997. gada 12. decembrī Jūrmalā pieņemtas Latvijas pašvaldību attīstības vadlīnijas
un viens lēmums:
par Latvijas Pašvaldību savienības uzdevumiem 1998. gadā.
• 8. kongresā 1998. gada 18. decembrī Jūrmalā pieņemtas divas rezolūcijas:
par valdības deklarāciju,
par pašvaldību finansēm.
• 9. kongresā 1999. gada 28. maijā Viesītē pieņemtas četras rezolūcijas:
par reģionālo reformu,
par valdības deklarācijas izpildi,
par 2000. gada pašvaldību budžeta veidošanas pamatprincipiem,
par atbalstu Latvijas zemniekiem
un viens lēmums:
par ēku Rīgā, Mazajā Pils ielā 1.
• 10. kongresā 2000. gada 19. maijā Liepājā pieņemtas septiņas rezolūcijas:
par pašvaldību finansiālo situāciju un budžeta veidošanas pamatprincipiem,
par valdības deklarāciju,
par valsts pienākumu garantēt iztikas minimumu,
par situāciju veselības aprūpē,
par izglītības reformu,
par situāciju laukos,
par Eiropas Vietējo pašvaldību hartas pārkāpumiem.
• 11. kongresā 2001. gada 19. maijā Jūrmalā pieņemtas astoņas rezolūcijas:
par pašvaldību reformu,
par attīstības virzieniem,
par reģionālo attīstību,
par pašvaldību finansēm,
par krīzi veselības aprūpē,
par algotiem pagaidu sabiedriskajiem darbiem,
par ceļiem,
par Latvijas mežiem.
• 12. kongresā 2002. gada 24. maijā Līvānos pieņemtas piecas rezolūcijas:
par pašvaldību attīstības vadlīniju pilnveidošanu,
par pašvaldību aizņēmumiem un galvojumiem,
par pievienotās vērtības nodokli,
par situāciju veselības aprūpē,
par ceļiem
un viens aicinājums:
aicinājums politiskajām partijām.
• 13. kongresā 2003. gada 16. maijā Jūrmalā pieņemtas Latvijas pašvaldību attīstības vadlīnijas,
pamatnostādnes LPS darbībai periodā līdz 2005. gada pašvaldību vēlēšanām
un divas rezolūcijas:
par jauna pašvaldību likuma projektu,
par grozījumiem likumā “Par valsts budžetu 2003. gadam”.
• 14. kongresā 2004. gada 21. maijā Jūrmalā pieņemtas septiņas rezolūcijas:
par Satversmes grozījumiem,
par reģioniem,
par atbalstu teritorijas plānošanai,
par grozījumiem likumā “Par valsts budžetu 2004. gadam”,
par neatliekamiem pasākumiem veselības aprūpē,
par valsts un pašvaldību autoceļiem,
par pašvaldības deputātu sociālajām garantijām,
trīs lēmumi:
par sabiedriskās organizācijas “Latvijas Pašvaldību savienība” pārveidošanu par biedrību,
par biedrības “Latvijas Pašvaldību savienība” statūtu jauno redakciju,
par biedrības “Latvijas Pašvaldību savienība” izpildinstitūciju
un divi nolikumi:
Latvijas Pašvaldību savienības Revīzijas komisijas nolikuma jaunā redakcija,
nolikums par LPS biedru dalības maksām un to maksāšanas kārtību.
• 15. kongresā 2005. gada 27. maijā Jūrmalā pieņemtas septiņas rezolūcijas:
par pašvaldību finansēm,
par grozījumiem Administratīvi teritoriālās reformas likumā,
par mājokļiem,
par veselības aprūpi,
par valsts un pašvaldību autoceļiem,
par izglītību,
par vēlēto pašvaldības amatpersonu sociālajām garantijām.
• 16. kongresā 2006. gada 19. maijā Ērgļos pieņemtas Latvijas pašvaldību attīstības vadlīnijas,
trīs rezolūcijas:
par ES fondiem 2007.–2013. gadam,
par valsts atbalstu pašvaldībām dzīvokļu jautājumu risināšanā,
par vēlēto pašvaldības amatpersonu sociālajām garantijām
un divi aicinājumi:
aicinājums politiskajām partijām,
aicinājums samazināt birokrātiju.
• 17. kongresā 2007. gada 18. maijā Jelgavā pieņemtas astoņas rezolūcijas:
par sekmīgas administratīvi teritoriālās reformas nosacījumiem,
par izmaiņām Pašvaldību vēlēšanu likumā,
par finansēm,
par nekustamā īpašuma nodokli,
par pašvaldību dzīvojamo fondu,
par valsts un pašvaldību autoceļiem un ielām,
par pasažieru sabiedrisko pārvadājumu organizēšanu,
par publisko un privāto partnerību.
• 18. kongresā 2008. gada 16. maijā Priekuļos pieņemtas deviņas rezolūcijas:
par likumprojektu “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums”,
par pašvaldību tiesisko aizsardzību,
par pašvaldību funkciju finansējuma un atbildības par to izpildi samērojamību,
par garantēto iztikas minimumu,
par ceļiem un ielām,
par enerģētiku,
par pašvaldību un valsts atbildību izglītībā,
par publisko un privāto partnerību,
par rajonu pašvaldību reorganizāciju
un viens lēmums:
par LPS biedru dalības maksām un to maksāšanas kārtību.
• 19. kongresā 2009. gada 19. martā Skrundā pieņemtas četras rezolūcijas:
par pašvaldību lomu ekonomiskās krīzes apstākļos,
par tiesiskumu ekonomiskās krīzes apstākļos,
par valsts minimālajām garantijām pašvaldību pakalpojumu nodrošināšanai ekonomiskās krīzes apstākļos,
par rīcību, ja valdība neievēros pašvaldību prasības ekonomiskās krīzes apstākļos
un divi lēmumi:
par LPS Domes funkciju deleģēšanu Valdei uz laiku no 2009. gada 1. jūlija līdz LPS 20. kongresam,
par uzdevumu risināt jautājumu par savstarpējiem norēķiniem izglītības jomā.
• 20. kongresā 2009. gada 21. augustā Mārupē pieņemtas trīs rezolūcijas:
par krīzes pārvarēšanas programmu,
par veselības aprūpi kā valsts prioritāti krīzes situācijā,
par neatliekamiem pasākumiem izglītībā
un divi lēmumi:
par galvenajiem virzieniem Latvijas pašvaldību attīstības vadlīniju pilnveidošanā,
par grozījumiem LPS 18. kongresa lēmumā “Par LPS biedru dalības maksām un to maksāšanas kārtību”.
• 21. kongresā 2010. gada 21. maijā Pārgaujas novada Stalbē pieņemtas Latvijas pašvaldību attīstības vadlīnijas,
piecas rezolūcijas:
par valsts makroekonomiskās politikas maiņu,
par valsts pienākumu izmaksāt ATR dotāciju,
par autoceļu finansējumu,
par sabiedrisko pārvadājumu dotēšanu,
par sportu
un viens aicinājums:
aicinājums politiskajām partijām.
• 22. kongresā 2011. gada 20. maijā Koknesē pieņemtas trīs rezolūcijas:
par attīstības vadības principu maiņu,
par strukturālo reformu likumdošanā,
par ceļiem.
• 23. kongresā 2012. gada 18. maijā Preiļos pieņemtas sešas rezolūcijas:
par pašvaldību ieņēmumu bāzi,
par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli””,
par pašvaldību vietu NAP,
par pašvaldību atbalstu vietējai uzņēmējdarbībai,
par demogrāfiskās krīzes ietekmi uz pašvaldību,
par izglītību.
• 24. kongresā 2013. gada 9. augustā Aucē pieņemtas sešas rezolūcijas:
pašvaldību autonomijas deklarācija,
par vidēja termiņa budžetiem,
par 2014. gada pašvaldību budžetu,
par pašvaldību tiesībām un spēju rīkoties ar pašvaldības īpašumu un veikt uzņēmējdarbību iedzīvotāju interesēs,
par ceļiem un sabiedrisko transportu,
par pašvaldību darbinieku motivācijas sistēmu.
• Neparastākā rezolūcija – 2. kongresā 1993. gada 30. janvārī pieņemtā par ticības mācību vispārizglītojošās skolās – atsaucoties uz Krāslavas rajona tautas deputātu padomes 19. sasaukuma 1993. gada 11. janvāra 17. sesijas lēmumu par skolēnu un jaunatnes audzināšanas bagātināšanu ar Dieva atklātās mīlestības, patiesības un labestības mūžīgo vērtību palīdzību, Latvijas Pašvaldību savienības 2. kongress aicināja Izglītības ministriju un pašvaldību skolu valdes no 1993. gada 1. septembra republikas skolās atjaunot ticības mācības stundas.
• Pašvaldību lielākajos forumos kopš 1991. gada četrreiz pieņemtās Latvijas pašvaldību attīstības vadlīnijas, 120 rezolūcijas un vairāki aicinājumi spilgti raksturo aizvadīto 22 gadu laiku un tābrīža aktuālākās problēmas gan pašvaldību darbā, gan Latvijas ekonomikā un sabiedrībā.
Tā, piemēram, 1. kongresā 1992. gada 30. maijā pieņemtā rezolūcija par Krievijas armiju aicināja Augstāko Padomi un Ministru Padomi pasteidzināt starpvalstu sarunas ar Krievijas valdību par nekavējošu un pilnīgu Krievijas armijas izvešanu no Latvijas.
Rezolūcija par apkures talonu sistēmu, kas tika pieņemta 2. kongresā 1993. gada janvārī, pieprasīja Ministru Padomei organizēt piegādātāju un abonentu savstarpējos norēķinus, kā arī nodrošināt avansveida finansējumu pašvaldībām apkures talonu apmaksai.
Savukārt 10. kongresā, kas notika 2000. gada 19. maijā Liepājā, pieņemtā rezolūcija par situāciju laukos uzsvēra ieilgušo krīzi Latvijas laukos un aicināja valdību apzināties, ka, novājinot laukus, ir apdraudēta mūsu valsts ilgtspējīgas pastāvēšanas iespēja, un nodrošināt lauku pašvaldībām iespējas patstāvīgi finansēt vai līdzfinansēt investīcijas izglītībā un publiskajā infrastruktūrā, veidojot nosacījumus saimniecisko aktivitāšu dažādošanai.
19. kongress 2009. gada martā Skrundā bija veltīts pašvaldību rīcībai krīzes apstākļos, pieņemot rezolūcijas par pašvaldību lomu, tiesiskumu un valsts minimālajām garantijām pašvaldību pakalpojumu nodrošināšanai un par rīcību, ja valdība neievēros pašvaldību prasības.
• Kopš dibināšanas kongresa 1991. gada decembrī Latvijas Pašvaldību savienība allaž stingri iestājusies par demokrātiju, kā pirmo pieņemot LPS dibināšanas kongresa rezolūciju, kurā atzīts, ka Augstākās Padomes izdotie grozījumi un papildinājumi likumos par pilsētu un pagastu pašvaldībām, ļaujot Augstākajai Padomei atcelt iedzīvotāju ievēlētās pašvaldības, to institūcijas un amatpersonas, ir vērsti pret demokrātijas atjaunošanu Latvijā. Kongress ar rezolūciju par demokrātiju un decentralizāciju nelokāmi iestājās par pakāpenisku decentralizācijas procesu, kam pirmām kārtām jāizpaužas funkciju un finanšu resursu pārdalē starp valsti un pašvaldībām par labu pašvaldībām. Demokrātijas pamatprincipu īstenošana uzsvērta arī Latvijas pašvaldību attīstības vadlīnijās ar mērķi panākt, lai Satversmē un likumos tiktu garantēti pašvaldības, subsidiaritātes, varu kompetences nodalījuma, administratīvās pārraudzības ierobežojuma, finansējuma un atbildības atbilstības, kā arī sarunu principi.
• Tāpat vairākos LPS kongresos rezolūciju veidā uzsvērta Eiropas hartu nozīme Latvijas pašvaldību darbībā. Jau dibināšanas kongress pieņēma aicinājumu Latvijas Republikas Augstākajai Padomei, aicinot pievienoties 1985. gada 15. oktobrī Strasbūrā pieņemtajai Eiropas Vietējo pašvaldību hartai.
1997. gada 1. aprīlī Latvijā stājās spēkā 1985. gadā Strasbūrā pieņemtā Eiropas harta par vietējo pašvaldību. Kopš šā brīža harta ir augstākā juridiskā spēka tiesību akts par pašvaldību iekārtu, un jebkurš nacionālais likums vai Ministru kabineta noteikumi ir spēkā tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar hartu. Tādēļ LPS 6. kongress 1997. gada maijā pieņēma rezolūciju par Eiropas Vietējo pašvaldību hartas īstenošanu Latvijā un aicināja Saeimu un Ministru kabinetu atbilstoši hartas 2. pantam beidzot atzīt pašvaldības principu Latvijas Republikas Satversmē, kā arī novērst pretrunas starp Latvijas tiesību sistēmu un Latvijai saistošajiem hartas paragrāfiem.
Tāpat 6. kongress pieņēma rezolūciju par Eiropas Reģionālo pašvaldību hartas projekta principu atzīšanu un īstenošanu, uzdodot Latvijas pārstāvjiem Eiropas Pašvaldību kongresā atbalstīt hartas pieņemšanu un aicinot Latvijas politiskās partijas savās programmās ietvert demokrātiskus reģionu organizēšanas principus un Saeimu un valdību nekad nepieņemt tiesību aktus, kas likvidētu tieši vēlētu tautas pārstāvniecību, kā arī valdību atteikties no mēģinājumiem veikt ekonomiski nepamatotu administratīvi teritoriālo reformu bez konsultācijām ar iedzīvotājiem.
• Tikpat svarīgs ir jautājums par pašvaldību lomu un tiesībām, kas risināts ar daudzu rezolūciju palīdzību. Tā 1993. gada janvārī 2. kongresa rezolūcija par pašvaldību reformu Latvijā paredzēja, ka pašvaldību vieta valsts struktūrā jānosaka Satversmē un pašvaldību reforma jāīsteno, decentralizējot valsts varu un pārvaldi, kompleksi un skaņoti reorganizējot pašvaldību institūcijas, teritoriālo iedalījumu, funkciju sadalījumu, budžeta, nodokļu un finanšu sistēmu, uzskaiti, lietvedību un grāmatvedību.
1994. gada janvārī 3. kongresa lēmums par LR Satversmes papildināšanu ar nodaļu “Pašvaldības” ierosināja Saeimai mūsu valsts Satversmi papildināt ar nodaļu par pašvaldībām.
4. kongresā tā paša gada septembrī tika pieņemta rezolūcija par pašvaldību likumdošanas attīstību, prasot Saeimai konstitucionāli garantēt pašvaldību pastāvēšanu un papildināt Satversmi atbilstoši starptautiskās Jūrmalas konferences 1994. gada 27. marta deklarācijai un ietverot pašvaldību likumdošanas iniciatīvas tiesības.
13. kongress 2003. gada maijā pieņēma rezolūciju par jauna pašvaldību likuma projektu.
14. kongresa (2004. gada maijā) rezolūcija par Satversmes grozījumiem aicināja valdību un Saeimu izdarīt grozījumu Satversmē, papildinot 101. pantu ar trešo daļu, ka “pašvaldība darbojas likuma ietvaros attiecīgās teritorijas iedzīvotāju interesēs. Likumā paredzētos gadījumos pašvaldība darbojas valsts vārdā”.
18. kongress 2008. gada maijā Priekuļos pieņēma rezolūciju par pašvaldību tiesisko aizsardzību.
22. kongresā 2011. gada maijā pieņemtā rezolūcija par strukturālo reformu likumdošanā uzsvēra prasību atcelt Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas, kas attiecas uz pašvaldībām, izstrādāt un nekavējoties īstenot normatīvā regulējuma vienkāršošanas programmu un strukturālās reformas gaitā decentralizējamajām funkcijām grozīt tās regulējošo Ministru kabineta noteikumu statusu uz ieteikumiem, nodrošinot pašvaldībām iespēju izvēlēties – turpināt pildīt tajos regulētās normas, kurām ir ieteikumu statuss, vai noteikt vietējiem apstākļiem piemērotāku regulējumu patstāvīgi.
Ļoti nozīmīga ir pērn 24. kongresā pieņemtā pašvaldību autonomijas deklarācija un Pašvaldību savienības aicinājums Latvijas sabiedrībai apzināties, ka mūsu valstiskums būs apdraudēts, ja tā pamatā nebūs stabilas pašvaldību demokrātijas.
Pilnvērtīgas pašvaldību demokrātijas pamatā ir:
politiskā autonomija, kas nodrošina ievēlēto deputātu spēju pārstāvēt teritorijas iedzīvotāju intereses un aizsargāt pret politiskām vajāšanām un nepamatotiem rīcības ierobežojumiem;
administratīvā autonomija, kas nodrošina tiesības izvēlēties vietējiem apstākļiem piemērotākās pārvaldes struktūras;
finanšu autonomija, kas nodrošina pašvaldību funkcijām finansējumu vismaz proporcionāli valsts kopējām finanšu iespējām un iespēju patstāvīgi lemt par finansējuma sadalījumu starp pašvaldības darbības nozarēm;
īpašuma autonomija, kas ļauj patstāvīgi izvēlēties piemērotākās formas, kā rīkoties ar teritorijas iedzīvotāju kolektīvo – pašvaldības īpašumu un tiesības to izmantot uzņēmējdarbībai savas pašvaldības iedzīvotājiem visizdevīgākajā veidā.
• Būtiskas rezolūcijas, kas veltītas pašvaldību attīstības jautājumiem, pieņemtas gan LPS sākumposmā, gan beidzamo gadu kongresos. Tā ar 2001. gada 11. kongresa rezolūciju par attīstības virzieniem LPS ierosināja turpmākās attīstības pamatvirzienus: maksimāli ievērot pakalpojumu pieprasījumu un konkrētās pašvaldības iedzīvotāju intereses, paaugstināt pakalpojumu pieejamību un kvalitāti, balstīties uz sadarbību ar nevaldības organizācijām un konkrētu ieinteresēto personu viedokļu izpēti, sakārtot funkcijas starp valsti un pašvaldībām atbilstoši subsidiaritātes principam, nodrošināt finanšu decentralizāciju, attīstīt pašvaldību sadarbību gan vietējā, gan nacionālajā, gan starptautiskajā mērogā un panākt pašvaldības konstitucionālās garantijas.
Ar 21. kongresa (2010. gada 21. maijā) rezolūciju par valsts makroekonomiskās politikas maiņu LPS aicināja valdību un Saeimu mainīt šo politiku, pārtraucot ES fondu un nacionālo investīciju iesaldēšanu; atzīt, ka atslēga izejai no krīzes ir nekavējoša iekšējā tirgus stimulēšana; grozīt budžeta veidošanas kārtību, ieviešot vidēja termiņa budžetu; nodrošināt katrai pašvaldībai iespēju palielināt finansējumu vietējo pretkrīzes sociālo pasākumu veikšanai.
LPS 22. kongress pēc gada – 2011. gada maijā šo virzienu vēl akcentēja ar rezolūciju par attīstības vadības principu maiņu, aicinot Saeimu un Ministru kabinetu, sākot ar jauno ES programmēšanas ciklu, papildināt nozaru vadības principu, paredzot nodalīt vismaz trešo daļu Latvijai piešķirtās Eiropas Savienības budžeta kvotas un nosakot katrai pašvaldībai savu ES projektu kvotu pēc principa “nauda seko iedzīvotājam”, tāpat arī katrai pašvaldībai patstāvīgas tiesības izmantot savu ES budžeta kvotu un visām pašvaldību grupām nodrošināt iespēju piedalīties ES fondu apguvē atbilstoši savām prioritātēm un savai attīstības programmai.
Arī 23. kongresa (2012. gada 18. maijā) rezolūcija par pašvaldību vietu Nacionālajā attīstības plānā (NAP) aicināja Saeimu un valdību noteikt finansējuma kvotu katrai pašvaldībai, ņemot vērā teritoriju un attīstību raksturojošos kritērijus; kopā ar pašvaldībām risināt attīstību kavējošās strukturālās problēmas, atceļot normatīvus, kas kavē attīstību, īstenojot industriālo politiku ne vien nacionālajā mērogā, bet savstarpēji papildinoši arī vietējā mērogā, pārorientējot izglītību un apmācības atbilstoši ekonomikas attīstības interesēm un veicinot vietējo un nozaru kooperāciju; nodrošinot nosacījumus, lai varētu reāli uzlabot darbaspēka mobilitāti uzņēmējdarbības attīstībai – veicināt darba algu pieaugumu atbilstoši Latvijā sasniegtajai produktivitātei, sekmēt jaunu darbavietu radīšanu, uzlabot ceļu kvalitāti un sniegt atbalstu sabiedriskajam transportam.
• Vairāku kongresu rezolūcijas atklāj pašvaldību un LPS attiecības ar valdību. Tā 3. kongress 1994. gada janvārī pieņēma rezolūciju par varas uzurpēšanu, tikai dažu Ministru kabineta noteikumu pieņemšanu Satversmes 81. panta kārtībā atzīstot kā attaisnotu ar neatliekamu vajadzību, bet šajā kārtībā notikušo masveidīgo likumu grozīšanu uzskatot par klaju Saeimas tiesību uzurpēšanu, kas liecina par stiprām totalitārisma tendencēm valdošajā politiskajā grupējumā un reālām briesmām demokrātiskai un tiesiskai valsts iekārtai. Latvijas Pašvaldību savienība aicināja Saeimu un katru tās deputātu, kuram demokrātija nav liekulīgs aizsegs, apzināties nepieciešamību nepieļaut izpildvarai lemt lēmējvaras vietā un atrast veidu, kā atcelt bez neatliekamas vajadzības pieņemtos likumu grozījumus un MK noteikumus.
4. kongress 1994. gada 10. septembrī pieņēma lēmumu par sarunām ar valdību, atzīstot, ka Pašvaldību savienības pēdējā darbības gada nozīmīgākais sasniegums ir sarunu sistēmas izveide ar Ministru kabinetu un nostiprināšana likumā “Par pašvaldībām”. Kongress uzskatīja, ka nepieciešams sakārtot pašvaldību budžeta veidošanas un pieņemšanas procesu, katras pašvaldības patstāvību budžeta pieņemšanā un izpildē, pašvaldībai veicamo funkciju vai pienākumu atbilstību šiem mērķiem paredzētajiem līdzekļiem un finansēšanas kārtību, kas sekmētu katras pašvaldības aktīvu līdzdalību teritorijas attīstībā, kā arī vienoties par ekonomiskās un sociālās politikas sabalansēšanu, panākot vismaz minimālo iztikas nodrošinājumu katram iedzīvotājam pēc īres un komunālo maksājumu nokārtošanas, tāpat arī iepriekšējo valsts saistību izpildi un finansiālu palīdzību apkures sezonas uzsākšanai. LPS atkārtoti pieprasīja arī pašvaldību demokrātijas tiesiskās garantijas – pašvaldību likumdošanas iniciatīvas tiesību un Eiropas Pašvaldību hartai atbilstošo pamatprincipu iekļaušanu Satversmē, pašvaldību tiesību apstrīdēt likumus un Ministru kabineta lēmumus iekļaušanu likumā par Satversmes tiesu un pašvaldību finanšu suverenitātes principa iekļaušanu likumos par nodokļiem, nodevām un budžetu.
8. kongress 1998. gada decembrī pieņēma rezolūciju par valdības deklarāciju, aicinot valdību un Saeimā pārstāvētās politiskās partijas konsekventi īstenot Ministru kabineta solījumus, turpināt un attīstīt Pašvaldību savienības un valdības sarunu sistēmu, palielinot LPS iespējas piedalīties MK noteikumu un likumprojektu izstrādāšanā un pieņemšanā, un turpināt un attīstīt LPS un Saeimas Prezidija un frakciju pārstāvju sarunu sistēmu.
Tāpat 10. kongresā 2000. gada maijā pieņemtā rezolūcija par valdības deklarāciju atgādināja, ka pašvaldības ir galvenās pakalpojumu sniedzējas iedzīvotājiem, un aicināja valdību apzināties, ka bez stiprām pašvaldībām nekad nebūs stipra Latvijas valsts, kā arī pašvaldību sadarbību atzīt par līdzvērtīgu attīstības variantu pašvaldību brīvprātīgai apvienošanai.
• LPS kongresos paustas arī attiecības ar partijām. 2. kongress 1993. gada janvārī pieņēma lēmumu par Saeimas vēlēšanām, aicinot visas pašvaldības atbalstīt Saeimas vēlēšanās tikai tos politiskos spēkus, kuru priekšvēlēšanu platforma ietver demokratizācijas un pašvaldību reformas koncepcijas pamatprincipus.
Ar 12. kongresā 2002. gada maijā pieņemto aicinājumu politiskajām partijām LPS aicināja katru politisko partiju, kas piedalīsies 8. Saeimas vēlēšanās, paust savu viedokli par pašvaldību iekārtu un tās turpmāko attīstību Latvijā.
16. kongresa (2006. gada maijā) aicinājums politiskajām partijām uzsvēra samilzušās problēmas tieslietās, ekonomikā un reģionālajā attīstībā un lūdza partijām tās izvērtēt un rast risinājumus, īpašu uzmanību pievēršot šādām jomām: nav atrisināta pašvaldību demokrātijas garantija Satversmē; finanšu trūkums tām attīstības prioritātēm, kas paliek ārpus Eiropas Savienības programmās paredzētajām; nepieciešams mainīt proporcijas investīciju politikā tā, lai visu līdzekļu novirzīšana ES prioritātēm nenovestu pie posta un vietējās infrastruktūras sabrukuma ar ES aktivitātēm neaptvertās teritorijas; pašvaldību daļa valsts kopbudžetā ir nesamērīgi maza attiecībā pret pašvaldību pienākumu apjomu; jāatceļ ierobežojumi pašvaldībām aizņemties; attīstības vadība valstī notiek pēc nozaru principa, un pienācīga uzmanība netiek veltīta reģionālajai attīstībai; reģionu attīstību kavē tieši vēlētu reģionālo pašvaldību trūkums; vispārējās dzīvokļu privatizācijas rezultātā pašvaldību dzīvojamais fonds ir samazinājies tiktāl, ka nav iespējams izpildīt likumos noteiktos pienākumus pret daudzām iedzīvotāju kategorijām; nepieciešama valsts palīdzība jaunu dzīvokļu celtniecībā un jāatceļ ierobežojumi publiskās un privātās partnerības projektu īstenošanai; valsts, uzņemoties atbildību par pedagoģisko darbinieku algām, nepamatoti izslēgusi pirmsskolas iestāžu pedagogus; jāievieš vienādi principi visu pedagoģisko darbinieku finansēšanā; valsts neplāno būtisku atbalstu energoefektivitātes pasākumiem; aktīvs valsts budžeta atbalsts paātrinātu ekonomisko un sociālo attīstību pašvaldību teritorijās.
21. kongress 2010. gada maijā pieņēma aicinājumu politiskajām partijām, aicinot tās pirms 10. Saeimas vēlēšanām paust skaidru attieksmi pret kongresa dokumentos izvirzītajiem jautājumiem un iekļaut programmās un pēc vēlēšanām īstenot šādus solījumus: iekļaut Satversmē pašvaldības, subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, veikt kompetenču un finanšu decentralizāciju, atteikties no ierobežojumiem pašvaldību īpašuma izmantošanā un pašvaldības uzņēmējdarbībai, atzīt, ka pašvaldības īpašuma vairošana un peļņas gūšana ir iedzīvotāju interesēs, un nodrošināt iespējas pašvaldībām piesaistīt augsti kvalificētus un talantīgus darbiniekus.
• Gandrīz katrā LPS kongresā kāds pieņemtais dokuments saistās ar finansēm. Dibināšanas kongresā 1991. gadā rezolūcija par vietējā budžeta ieņēmumu palielināšanu ierosināja Augstākajai Padomei palielināt vietējā budžeta īpatsvaru, lai tas 1992. gada pirmā pusgada Latvijas Republikas kopbudžetā veidotu ne mazāk par 50%.
1. kongresā 1992. gada maijā lēmums par vietējo budžetu pilnveidošanu lika Augstākajai Padomei un Ministru Padomei pārskatīt nodokļu un valsts un vietējo budžetu sastādīšanas politiku, kā arī, izdarot izmaiņas atsevišķos nodokļu likumos, panākt, lai pašvaldību finanšu resursi būtu pietiekami tām uzticēto funkciju veikšanai, un, sastādot budžetus 1992. gada otrajam pusgadam un nākamajiem periodiem, būtiski palielināt vietējā budžetā piesaistītos nodokļu ieņēmumus.
2. kongresā 1993. gada janvārī rezolūcija par 1993. gada budžeta projektu atzina, ka tas nenodrošina pašvaldības ar minimāliem finanšu resursiem uzlikto funkciju veikšanai, un pieprasīja Augstākajai Padomei, apstiprinot budžetu, ņemt vērā Latvijas rajonu un republikas pilsētu tautas deputātu padomju priekšsēdētāju 1993. gada 12. janvāra sanāksmē pieņemto rezolūciju.
3. kongresa rezolūcija par 1994. gada budžetu ierosināja Saeimai izdarīt grozījumus likumos “Par peļņas nodokli” un “Par apgrozījuma nodokli”, paredzot atskaitījumus – vismaz 30% par katru nodokļa veidu – pašvaldību budžetos pēc uzņēmumu, to struktūrvienību vai filiāļu atrašanās vietas.
4. kongresā 1994. gada septembrī, pieņemot rezolūciju par pašvaldību budžetu veidošanas principiem, LPS pauda uzskatu, ka, veidojot pašvaldību budžetu, jābalstās uz šādiem principiem: nosakot pašvaldību nodokļus un atskaitījuma likmes no valsts nodokļiem, jānodrošina, ka visu pašvaldību kopbudžeta ieņēmumos pašvaldību pastāvīgās funkcijas, kā arī pašvaldībām uz laiku nodotās funkcijas pilnībā finansējamas no nodokļu ieņēmumiem; valsts ekonomiskās vai sociālās politikas interesēs (izņēmuma kārtā) atsevišķas pašvaldību funkcijas pilnībā vai daļēji uz laiku var tikt finansētas ar mērķdotāciju palīdzību; ja, plānojot ikgadējo budžetu, kādai pašvaldības funkcijai līdzekļi netiek plānoti vai arī tiek plānoti nepietiekamā apmērā, tad pakalpojumi, kas saistīti ar šīs funkcijas veikšanu, sniedzami par maksu; funkcijas, kas ir valdības kompetencē, bet ar likumu vai valdības lēmumu nodotas pašvaldībām, finansējamas mērķdotāciju veidā no attiecīgo ministriju budžetiem. Kongress aicināja valdību nekavējoties izskatīt un novērst finansiālo krīzi pašvaldību budžetos. Šajā kongresā tika pieņemta arī rezolūcija par dotācijām pašvaldībām un izlīdzināšanas fondu.
1997. gada maijā ar rezolūciju par pašvaldību finansēm LPS 6. kongress aicināja Saeimu un valdību turpmāk lēmumu par pašvaldību daļu valsts kopbudžetā pieņemt politiski Saeimā pirms valsts budžeta sagatavošanas valdībā; noteikt pašvaldību patstāvīgo ieņēmumu – nodokļu un valsts dotāciju daļu valsts kopbudžetā vismaz 24% apmērā un nepieļaut tās samazināšanos; noteikt, ka pašvaldību budžetos tiek ieskaitīta daļa no pievienotās vērtības un uzņēmumu ienākumu nodokļiem; novērst nivelēšanas tendences pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumā, paredzot pietiekamu valsts dotāciju; atzīt investīcijas infrastruktūrā par patstāvīgu pašvaldības funkciju; atrisināt no iedzīvotājiem un pašvaldībām neatkarīgo parādu problēmu, sedzot šo parādu daļu no valsts budžeta; atjaunot pašvaldībām pieeju kapitāla tirgum.
Tāpat 9. kongresa rezolūcija par 2000. gada budžeta veidošanas pamatprincipiem un 10. kongresa rezolūcija par pašvaldību finansiālo situāciju un budžeta veidošanas pamatprincipiem aicināja valdību, izstrādājot valsts makroekonomiskās attīstības scenāriju un fiskālo politiku 2001.–2003. gadam, paredzēt pašvaldību budžetu daļas pieaugumu publiskajā kopbudžetā; likumā “Par nodokļiem un nodevām” noteikt iedzīvotāju ienākuma nodokli un nekustamā īpašuma nodokli kā pašvaldību nodokļus; piešķirt dotāciju ieņēmumu bāzes palielināšanai pašvaldībām, kurām ieņēmumu prognoze 2000. gadā ir mazāka nekā 1999. gadā; kompensēt pašvaldībām nekustamā īpašuma nodokļa prognozes neizpildi 2000. gadā; nodrošināt informācijas apmaiņu par nodokļu maksātājiem un faktiski iekasētajām summām par iedzīvotāju ienākuma nodokli starp Valsts ieņēmumu dienestu un pašvaldībām; likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli” noteikt, ka katru gadu visu nekustamo īpašumu kadastrālā vērtība tiek fiksēta uz 1. jūliju; pilnveidot pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēmu, precizējot kritērijus un to īpatsvaru vērtības; noteikt precīzu metodiku pašvaldību kopējās finanšu nepieciešamības aprēķinam un to ievērot; pamatojoties uz 2001.–2003. gada budžeta izstrādāšanas koncepciju, paredzēt finansējumu izdevumiem, kurus nosaka pieņemtie tiesību akti; lai nodrošinātu nākamo apkures sezonu, paaugstināt pašvaldību aizņēmumu kopējo palielinājumu 2000. gadam par 15 miljoniem latu; nepieļaut mērķdotāciju samazinājumu pašvaldībām valsts investīciju programmas ietvaros; veikt grozījumus likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem”, paredzot šādu ieņēmumu sadali: 40% – valsts pamatbudžetam un 60% – Autoceļu fondam, kā arī turpmāk paredzēt šīs proporcijas pieaugumu par labu pašvaldību ceļu attīstībai; uzlabot akcīzes nodokļa par naftas produktiem iekasēšanu.
Ar 11. kongresā 2001. gada maijā pieņemto rezolūciju par pašvaldību finansēm Latvijas Pašvaldību savienības kongress aicināja valdību sagatavot grozījumus nodokļu likumos, lai palielinātu katras atsevišķas pašvaldības patstāvīgo ienākumu bāzi, atteikties no ierobežojuma pašvaldībām aizņemties kapitāla tirgū, palielināt katrai pašvaldībai finanšu nepieciešamību vismaz par 20% un nodrošinot pašvaldībām iespējas patstāvīgi līdzfinansēt teritorijas attīstības projektus.
Kārtējā – 13. kongresa rezolūcija par grozījumiem likumā “Par valsts budžetu 2003. gadam”, kas tika pieņemta 2003. gada maijā, prasīja valdībai pildīt valsts saistības attiecībā pret pašvaldībām.
To pašu prasīja arī 2004. gada 21. maija 14. kongresa rezolūcija par grozījumiem likumā “Par valsts budžetu 2004. gadam”, kad LPS kongress atgādināja valdībai par solīto līdzfinansējumu pašvaldību projektiem, ko paredzēts finansēt no Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļiem, un uzsvēra prasību palielināt pašvaldību investīciju finansējuma apjomu, kā arī garantēt iespēju saņemt īstermiņa aizdevumus saimnieciskās darbības nodrošināšanai.
LPS 15. kongresā 2005. gada maijā pieņemtā rezolūcija par pašvaldību finansēm lūdza valdībai nodrošināt pašvaldības ar tādiem pašiem apgrozāmajiem līdzekļiem kā valsts institūcijas Eiropas Savienības projektu ieviešanas laikā.
2007. gada maijā LPS 17. kongress, pieņemot rezolūciju par finansēm, aicināja Saeimu un valdību ik gadu nodrošināt pašvaldību daļas pieaugumu valsts kopbudžetā.
Pēc gada – 18. kongresā 2008. gada maijā Latvijas Pašvaldību savienība ar rezolūciju par pašvaldību funkciju finansējuma un atbildības samērojamību par to izpildi aicināja Saeimu un valdību, gatavojot pašvaldību finanšu izlīdzināšanas izmaiņas, novērtēt kopējo finanšu resursu apjomu pašvaldību funkciju veikšanai un nodrošināt pašvaldību pašu ieņēmumus šo resursu apjomā.
Svarīga arī 23. kongresā 2012. gadā pieņemtā rezolūcija par pašvaldību ieņēmumu bāzi, uzsverot Eiropas Vietējo pašvaldību hartā noteiktos pašvaldību finanšu autonomijas principus un aicinot valdību un Saeimu nesamazināt agrāk sasniegto finanšu un īpašuma autonomijas pakāpi. Otrs šā kongresa dokuments – rezolūcija par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”” prasīja nodrošināt likuma pārejas noteikumos un kārtējo gadu valsts budžeta likumos iekļautās normas, kas paredzēja izmaiņu radītā ieņēmumu samazinājuma gadījumā pašvaldībām pilnu kompensāciju proporcionāli katra zaudētā procentpunkta vērtībai katrā nākamajā budžeta gadā.
Pagājušogad LPS 24. kongress ar rezolūciju par vidēja termiņa budžetiem aicināja Saeimu un valdību īstenot tādu valsts politiku un fiskālās disciplīnas stratēģiju, kas veicina ekonomikas izaugsmi un valsts parāda samazinājumu, bet pašvaldībām patstāvīgi iesaistīties fiskālās disciplīnas plānošanā, apvienojot katras pašvaldības ilgtermiņa stabilitāti ar mērķtiecīgu ilgtermiņa attīstību, kā arī ieviest savus vidēja termiņa budžetus, sasaistot attīstības programmas ar plānotajām finansēm. Ar rezolūciju par 2014. gada pašvaldību budžetu kongress pilnvaroja LPS Domi atbalstīt sarunās par 2014. gada valsts budžetu un trīs gadu budžeta ietvaru tikai tādus risinājumus, kas balstīti uz Eiropas Vietējo pašvaldību hartā nostiprinātajiem pašvaldību finanšu autonomijas principiem un izslēdz iespēju samazināt pašvaldību proporciju kopējos nodokļu ieņēmumos.
• Tāpat viena no sāpīgākajām problēmām, kas bieži radusi atspoguļojumu kongresu dokumentos, ir ceļi. 11. kongresā 2001. gada maijā ar rezolūciju par ceļiem LPS aicināja valdību atjaunot akcīzes nodokļa par naftas produktiem sadalījumu: 60% – ceļiem un 40% – valsts pamatbudžetā un turpmāk katru gadu palielināt sadalījumu par labu ceļiem, kā arī nekavējoši atjaunot lauku ceļu attīstības programmas finansējumu un valsts investīciju programmas un ES strukturālo fondu līdzekļus izmantot ne tikai maģistrālo, bet arī reģiona un vietējo ceļu sakārtošanai. Pēc gada 12. kongress, pieņemot tāda paša nosaukuma rezolūciju, lūdza valdībai un Saeimai 85% no akcīzes nodokļa par naftas produktiem novirzīt Valsts autoceļu fondam.
14. kongresā pirms desmit gadiem rezolūcijas par valsts un pašvaldību autoceļiem prasība valdībai bija pārskatīt lēmumu par speciālo budžetu iekļaušanu valsts pamatbudžetā; reizē ar grozījumiem 2004. gada budžetā noteikt, ka pašvaldību ceļu fonda ieņēmumu pieaugums ir proporcionāls akcīzes nodokļa par naftas produktiem pieaugumam un transportlīdzekļu nodevas pieaugumam; noteikt, ka autoceļu nozarei novirzāmi vismaz 85% no akcīzes nodokļa ieņēmumiem un transportlīdzekļu nodeva pilnā apmērā; nolūkā veicināt novadu infrastruktūras attīstību izstrādāt atsevišķu valsts atbalsta programmu valsts 2. šķiras autoceļu ar grants segumu un pašvaldību autoceļu sakārtošanai; rast risinājumu pašvaldību ceļu rekonstrukcijas un uzlabošanas projektu iekļaušanai investīciju piesaistē no ES fondu līdzekļiem.
Arī 15. kongress 2005. gadā (rezolūcija par valsts un pašvaldību autoceļiem) prasīja valdībai un Saeimai pirms izmaiņām 2005. gada valsts budžetā atbilstoši valdības deklarācijai apstiprināt valsts 2. šķiras autoceļu sakārtošanas programmu novadu atbalstam, paredzot tai pieaugošu ilgtermiņa finansējumu, un nodrošināt ceļu finansējumu tādā apmērā, kas nebūtu mazāks par 85% no akcīzes nodokļa par naftas produktiem un 100% no transportlīdzekļu nodevas, kā arī kopējo ceļu nozares finansējumu no valsts un ES budžetiem sadalīt šādā proporcijā: valsts autoceļiem – 70% un pašvaldību autoceļiem – 30% no kopējā nozares finansējuma, tāpat no valsts budžeta nodrošināt valsts 2. šķiras ceļu uzturēšanu pienācīgā stāvoklī.
Tās pašas vai līdzīgas prasības paustas gan 17. kongresā 2007. gada maijā, pieņemot rezolūciju par valsts un pašvaldību autoceļiem un ielām un aicinot Saeimu un valdību turpmāk ik gadu izdalīt no valsts budžeta nepieciešamo finansējumu valsts 2. šķiras autoceļiem un pašvaldību ielām un ceļiem vismaz tādā pašā apjomā kā valsts galvenajiem un valsts 1. šķiras ceļiem, gan 18. kongresā 2008. gadā rezolūcijā par ceļiem un ielām, ar ko kongress aicināja Saeimu un valdību palielināt valsts budžeta finansējumu ceļu nozarei: 2009. gadā līdz 90%, 2010. gadā līdz 100%, 2011. gadā – līdz 110% no plānotā akcīzes nodokļa ieņēmumiem par naftas produktiem un turpmāk valsts autoceļu programmas finansējumu sadalīt proporcionāli uzturēšanas izmaksām jeb proporcijā 60:40 starp pašvaldību un valsts ceļiem, kā arī papildus izveidot atsevišķu valsts budžeta programmu pašvaldību ielu un ceļu attīstībai un atsevišķu valsts budžeta programmu valsts 2. šķiras ceļu attīstībai.
21. kongresā 2010. gada maijā LPS kongress pieņēma rezolūciju par autoceļu finansējumu ar prasību nekavējoši īstenot ES projektos paredzēto autoceļu būvi; pildīt likumu, atjaunojot valsts autoceļu programmas piesaisti 80% no akcīzes nodokļa par naftas produktiem; noteikt ekonomiski pamatotu valsts autoceļu programmas sadalījumu: 41% – valstij un 59% – pašvaldībām; iespēju robežās novirzīt ES līdzekļus valsts vietējiem un pašvaldību autoceļiem un ielām; gatavojot ES fondu apguves programmu 2014.–2020. gadam, paredzēt pašvaldību ceļiem un ielām lielāku kvotu nekā valsts autoceļiem. Diemžēl šīs pašas prasības nācās atkārtot arī nākamā gada kongresā 2011. gada maijā – LPS 22. kongresa rezolūcija par ceļiem uzsvēra nepieciešamību būtiski palielināt investīcijas visu nozīmju ceļiem, nekavējoties īstenot ES projektos un valsts programmās paredzēto autoceļu būvi, pildīt likumu, atjaunojot valsts autoceļu programmas piesaisti 80% no akcīzes nodokļa par naftas produktiem, tāpat spēkā bija prasība par valsts autoceļu programmas sadalījumu: 41% – valstij un 59% – pašvaldībām, ES līdzekļu novirzīšanu valsts vietējiem un pašvaldību autoceļiem un ielām, 2007.–2013. gada ES fondu finansējuma pārdali un lielāku kvotu pašvaldību ceļiem un ielām salīdzinājumā ar valsts autoceļiem.
Pērn 24. kongresā pieņemtā rezolūcija par ceļiem un sabiedrisko transportu atzīmēja, ka vēsturiski izveidotā ceļu un ielu struktūra Latvijā ir viens no visbūtiskākajiem faktoriem visas teritorijas apdzīvotībai, arī izglītības, veselības pakalpojumu un sociālās palīdzības pieejamībai. Lielākā daļa publiskās infrastruktūras autoceļu (65,8%) ir pašvaldību atbildībā, bet mazākā daļa (34,2%) – valsts atbildībā. Tajā pašā laikā pašvaldību ceļu un ielu finansējums, salīdzinot ar valsts ceļu finansējumu, ir nesamērīgi mazs. Kļūdainas infrastruktūras finansēšanas politikas rezultātā ceļu un ielu struktūra ir tuvu sabrukumam, turklāt valdības iecerētā sabiedriskā transporta administrēšanas reforma var strauji paātrināt daudzu līdz šim apdzīvotu teritoriju depopulāciju. Lai apturētu ceļu sabrukumu, Latvijas Pašvaldību savienības kongress atbalstīja Latvijas centienus panākt Eiropas Komisijas piekrišanu par vairāk nekā trešdaļas ES daudzgadu budžeta Latvijā izmantošanu autoceļu infrastruktūras attīstībai; aicināja Ministru kabinetu 2014. gada un 2015. gada valsts budžetā nodrošināt finansējumu pašvaldību ceļiem un ielām, kas saglabātu pasūtījumus ceļu nozarei jaunā ES daudzgadu budžeta perioda ievadā. Un, lai atgrieztos pie ilgtspējīgiem risinājumiem ceļu un sabiedriskā transporta nozarē, kongress aicināja politiskās partijas, kas startēs 2014. gada Saeimas vēlēšanās, atjaunot ceļu fondu, kurā tiek novirzīti vismaz 80% no akcīzes nodokļa par naftas produktiem, kā arī palielināt pašvaldību daļu ceļu fonda izlietojumā atbilstoši pašvaldībām piederošās infrastruktūras saglabāšanas un attīstības vajadzībām.
• Vairākreiz kongresos pieņemtas rezolūcijas saistībā ar veselības aprūpi. 10. kongresā 2000. gada maijā rezolūcijā par situāciju veselības aprūpē Latvijas Pašvaldību savienība konstatēja, ka no valsts budžeta iedalīto finanšu resursu nepietiekamība, veselības aprūpes centralizācija un pašvaldību ietekmes iespēju samazināšana radījusi kritisku situāciju medicīnisko pakalpojumu nodrošināšanā iedzīvotājiem. LPS pieprasīja nekavējoties nodrošināt no valsts budžeta ekonomiski pamatotu un izmaksām atbilstošu veselības aprūpes finansējumu un decentralizēt veselības aizsardzības finanšu vadību.
Turpmākajos divos gados – 11. kongresā 2001. gadā ar rezolūciju par krīzi veselības aprūpē un 12. kongresā 2002. gadā ar rezolūciju par situāciju veselības aprūpē LPS kongress aicināja valdību nodrošināt valsts budžetā ekonomiski pamatotu un izmaksām atbilstošu veselības aprūpes finansējumu; sakārtot primārās veselības aprūpes finansēšanas sistēmu, neuzveļot uz pašvaldībām atbildību par finanšu sadales institūciju neizdarībām; veikt steidzamus pasākumus pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu īstenošanai visā valsts teritorijā; paredzēt valsts budžeta līdzekļus mazo lauku slimnīcu pārprofilēšanai.
Lai gan jau LPS 11. un 12. kongresa rezolūcijās tika norādīts uz kritisko stāvokli medicīnā, arī gadu vēlāk nācās konstatēt, ka stāvoklis veselības aprūpē joprojām nav uzlabojies un veselības aprūpes sistēma nenodrošina iedzīvotājiem kvalitatīvus un pieejamus pakalpojumus, valstī turpinās neapstiprināta valsts veselības aprūpes attīstības plāna (māsterplāna) ieviešana, daudzu pašvaldību veselības aprūpes uzņēmumu finansēšana tiek pārtraukta gada vidū. 14. kongresa rezolūcija par neatliekamiem pasākumiem veselības aprūpē aicināja Saeimu, Ministru kabinetu, Veselības ministriju un Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūru izstrādāt un pieņemt valsts veselības aprūpes attīstības plānu (māsterplānu), nodrošinot tā realizācijai nepieciešamos valsts budžeta līdzekļus, sakārtot veselības aprūpes finansēšanas sistēmu, nenovirzot uz pašvaldībām atbildību par finanšu sadales institūciju neizdarībām, un mazo lauku slimnīcu (veselības aprūpes centru) pārprofilēšanai vai pēkšņas finansēšanas pārtraukšanas un slēgšanas gadījumos paredzēt valsts budžeta līdzekļus.
Vēl asāka bija 15. kongresa rezolūcija par veselības aprūpi, ar ko LPS aicināja Saeimu, valdību un visas atbildīgās valsts amatpersonas, īstenojot valsts veselības aprūpes struktūrplānu, kāpināt ikgadēju finansējuma pieaugumu veselības aprūpei, iekļaujot tajā arī stabilu apmaksu ārstniecības procesam nepieciešamo ēku uzturēšanai, remontiem un medicīnisko tehnoloģiju modernizācijai; nodrošināt valsts budžeta finansējumu pašvaldību sociālās un veselības rehabilitācijas centriem, kas izveidoti vai tiks izveidoti valdības apstiprinātās programmas ieviešanas rezultātā slēgto vai reorganizēto slimnīcu vietā; pilnveidot ārstnieciskā procesa juridisko pamatojumu – radīt un pieņemt tādu likumu un to grozījumu paketi, kas sabalansētu pacientu tiesību un interešu aizsardzību, medicīnisko pakalpojumu reālu izmaksu nodrošinājuma garantijas un cilvēktiesību, īpaši bērnu tiesību visu aspektu ievērošanu.
Pirms četriem gadiem – LPS 20. kongresā 2009. gada augustā pieņemtā rezolūcija par veselības aprūpi kā valsts prioritāti krīzes situācijā aicināja noteikt veselības aprūpi par prioritāti, kurai budžeta samazinājums ir mazāks nekā citās nozarēs; pārtraukt veselības aprūpes iestāžu centralizāciju un koncentrāciju, kas ir nepārdomāts process un diskriminē lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju; valstij pilnībā nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību Latvijas iedzīvotājiem gan pirmsslimnīcu, gan slimnīcu, gan ambulatorajā etapā; saglabāt līdzšinējās lokālajās (pamatā – rajonu centru) slimnīcās neatliekamās palīdzības nodaļas gan terapeitiskajiem, gan traumatoloģiski ķirurģiskajiem pacientu profiliem ar reanimācijas un intensīvās terapijas sadaļu, traumpunktu, rentgena un vizuālās diagnostikas un laboratoriskās izmeklēšanas iespējām diennakts veselības aprūpes režīmā; finansēt jaunveidojamās aprūpes nodaļas tādā apjomā, lai pacientu stacionārā rehabilitācija un atveseļošana pēc ārstēšanās reģionālajās daudzprofilu slimnīcās, ārstēšanās plānveida kursu realizācija un paliatīvā ārstēšana būtu reāli iespējama, t.i., būtu pietiekams personāla, gultu, medikamentu, uzturēšanās, speciālo līdzekļu un materiālu nodrošinājums.
• Vairākos kongresos pieņemtas arī rezolūcijas par izglītību – gan 10. kongresā 2000. gadā, gan 15. kongresā 2005. gada maijā, gan 18. kongresā 2008. gada maijā.
20. kongresā 2009. gada augustā pieņemtā rezolūcija par neatliekamiem pasākumiem izglītībā aicināja Saeimu un valdību nodrošināt pedagoģisko darbinieku algas atbilstoši darbaspēka tirgum; krasi samazināt likumos un MK noteikumos iekļauto skolas darbību ierobežojošo normu skaitu un apjomu; atzīt, ka valsts pienākums un atbildība ir nodrošināt lielāku izglītības finansējumu mazapdzīvotās teritorijās un valsts pierobežā, un nodrošināt papildu līdzekļus šā pienākuma īstenošanai; atbalstīt, nevis apkarot privāto līdzekļu piesaistīšanu un attīstīt skolu pašpārvaldi; kompensēt visām pašvaldībām atlaišanas pabalstus skolotājiem, kas tiek atlaisti krasa mērķdotāciju samazinājuma dēļ, valstij nepildot savus pienākumus; kompensēt pirmsskolas pedagoģisko darbinieku darba algas pieaugumu, kā to nosaka valdības saistības, kas nav zaudējušas spēku; pilnībā finansēt no valsts budžeta piecgadīgo un sešgadīgo pirmsskolēnu apmācību, kā to paredz likums; nesamazināt finansējumu mūzikas un mākslas skolām, sporta skolām un interešu izglītībai vairāk nekā proporcionāli valsts pārvaldes atalgojuma samazinājumam.
Arī 23. kongresā 2012. gada maijā pieņemtā rezolūcija par izglītību aicināja Saeimu un valdību nodrošināt bezmaksas izglītības apguvi, tajā skaitā mācību grāmatu un mācību līdzekļu iegādi, bezmaksas pusdienas piecgadīgajiem un sešgadīgajiem, kā arī 1.–9. klašu skolēniem, laiku ceļā uz skolu ne vairāk par vienu stundu un transporta izdevumu segšanu no valsts budžeta; pilnveidot principu “nauda seko skolēnam”; modernizēt speciālās izglītības iestādes un internātskolas; nepieļaut pirmsskolas izglītības sistēmas sagraušanu – decentralizēti risināt pirmsskolas izglītības problēmas, neradīt nepamatotas priekšrocības privātajiem bērnudārziem un atjaunot atalgojuma nodrošinājumu pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem; panākt augstāku vispārējās un profesionālās izglītības kvalitāti nekā kaimiņvalstīs, veidojot šo sistēmu atbilstoši ekonomikas attīstības perspektīvai, pārskatīt profesionālās izglītības reformu un veikt to atbilstoši darba tirgus prasībām, nodrošināt, ka kompetenču centri gatavo speciālistus atbilstoši pašvaldību attīstības programmām un uzņēmēju pieprasījumam, nodrošināt vispārējās vidējās izglītības iestādēm iespēju realizēt profesionālās izglītības programmas, ja pašvaldības nolēmušas savās vidusskolās īstenot profesionālās programmas.
• 23. kongress 2012. gada 18. maijā notika ar moto – Uzņēmēji/Pašvaldības/Latvijas nākotne, un tajā tika pieņemta rezolūcija par pašvaldību atbalstu vietējai uzņēmējdarbībai, aicinot Saeimu un valdību nodrošināt nosacījumus, lai pašvaldība varētu attīstīt savu infrastruktūru vietējo uzņēmēju atbalstam, tajā skaitā ieviešot un attīstot de minimis (maksimālais atbalsta apmērs, ko neierobežo ES regulas) nosacījuma piemērošanu, balstoties uz pašvaldību saistošajiem noteikumiem; nodrošināt nosacījumus, lai varētu reāli veicināt darbaspēka mobilitāti uzņēmējdarbības attīstībai, veicinot darba algu pieaugumu atbilstoši Latvijā sasniegtajai produktivitātei, sekmējot jaunu darbavietu radīšanu, uzlabojot ceļu kvalitāti un sniedzot atbalstu sabiedriskajam transportam; nodrošināt pašvaldībām iespēju izvēlēties vietējiem apstākļiem piemērotus pasākumus pabalstu saņēmēju atgriešanai darba tirgū – paaugstinot minimālo darba algu, diferencējot pabalstus atkarībā no līdzdalības apjoma, ieviešot darbu pašvaldības iedzīvotāju interesēs kā nosacījumu pabalstu saņemšanai, ar valsts un pašvaldību atbalstu izveidojot darba vietas, izmantojot darba vietas ar sociālu raksturu privātajos uzņēmumos; kopā ar pašvaldībām sekmēt inovatīvu uzņēmējdarbību katrā teritorijā, attīstot kooperāciju un dibinot jaunus uzņēmumus ar valsts un pašvaldību kapitālu; grozīt likumus, atceļot uzņēmējdarbību kavējošās normas Valsts pārvaldes iekārtas likumā, Publisko iepirkumu likumā, Valsts atbalsta kontroles likumā, Likumā par pašvaldībām un Likumā par valsts un pašvaldību mantas izšķērdēšanas novēršanu, tādējādi ļaujot pašvaldībām brīvi veidot uzņēmumus un rīkoties ar īpašumu, atvieglojot iepirkuma procedūras un paplašinot tiesības atbalstīt vietējos uzņēmējus ekonomikas izrāviena sekmēšanai.
Taču par uzņēmējdarbību Pašvaldību savienība domājusi jau dibināšanas kongresā 1991. gada decembrī, pieņemot LPS Valdes aicinājumu uzņēmējiem un pašvaldībām, mudinot noskaidrot iemeslus, kas kavē uzņēmējdarbību, aicinot uzņēmējus būt aktīvākiem un pašvaldībām atbalstīt uzņēmēju darbību un jebkura cilvēka privāto iniciatīvu, pārskatot visas savas teritorijas un atrodot katrā apdzīvotā vietā iespējas visu veidu uzņēmējsabiedrībām, savlaicīgi pieņemot lēmumus par telpām un vietām, kurās ir atļauta tirdzniecība, pamatojoties uz izdotajiem patentiem.
Beidzamajā – 24. kongresā 2013. gada augustā tika pieņemta rezolūcija par pašvaldības tiesībām un spēju rīkoties ar pašvaldības īpašumu un veikt uzņēmējdarbību iedzīvotāju interesēs. Apstākļos, kad Eiropas Savienība pārdzīvo ekonomikas stagnāciju un visā tās teritorijā tiek īstenoti fiskālās disciplīnas pasākumi, krasi samazinās arī pašvaldību iespējas no budžeta finansēt attīstības pasākumus. Tāpēc pieaug nozīme vienam no Atmodas laika iekarojumiem – principam, ka pašvaldības ekonomiskais pamats ir pašvaldības īpašums. Tieši pilnvērtīgas tiesības rīkoties ar savu īpašumu, kas ir gadsimtos krāts pašvaldības iedzīvotāju kolektīvais īpašums, nodrošina gan pašvaldības autonomiju, gan demokrātiju. Tas pats attiecas uz uzņēmējdarbību, kuras mērķis ir uzlabot teritorijas iedzīvotāju dzīves un darba apstākļus. Ja pašvaldība ir atkarīga tikai no budžeta, tad centrālā valdība var vieglāk to ietekmēt, mainot likumdošanā nodokļu vai budžeta politiku. Pašvaldība, kas balstās tikai uz budžetu, nonāk neapskaužamā situācijā, kad grūtībās nokļūst kāds tās teritorijā esošs uzņēmums. Pašvaldības ilgtspējības nosacījums ir tās iedzīvotāju bagātības vairošana.
Iepriekšējā periodā ir pieņemti likumi, kas nesamērīgi ierobežo pašvaldību tiesības rīkoties ar īpašumu un veikt uzņēmējdarbību. Valdībā tiek skatīta likumprojektu pakete valsts un pašvaldību kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldīšanas jautājumos, kuras apspriešanas gaitā izvirzīti daudzi priekšlikumi pārkāpt pašvaldību administratīvo autonomiju vai pārkāpt pašvaldību īpašuma tiesības.
Tāpēc LPS kongress pieprasīja Saeimai un valdībai:
atcelt likumos ierobežojumus pašvaldībai rīkoties ar savu īpašumu, kā vienīgo kritēriju atstājot rīcību savu iedzīvotāju interesēs, un pašvaldībām dot lielākas tiesības rīkoties ar publisko īpašumu vietējās sabiedrības kopējās interesēs;
atzīt likumos, ka pašvaldība var brīvi dibināt kapitālsabiedrības, ja tas nepieciešams pašvaldības funkciju veikšanai, kā arī jomās, kur ir tirgus nepilnības, tajā skaitā gadījumos, kad pašvaldības piedalīšanās nodrošina vietējās sabiedrības sociālo mērķu sasniegšanu vai taisnīgāku publisko resursu izmantošanu vai jāpārvalda stratēģiski nozīmīgs pašvaldības īpašums;
ļaut pašvaldībām brīvi izvēlēties, kādā formā nodrošināt vietējai sabiedrībai nozīmīgus pakalpojumus;
ievērot, ka pašvaldība patstāvīgi pārvalda savu īpašumu un uzņēmumus, pieļaujama tikai šīs pārvaldīšanas likumības kontrole, bet par pārvaldīšanas lietderību pašvaldības dome atskaitās vēlētājiem;
īstenot valsts pārvaldē un veicināt pašvaldībās jaunā de minimis nosacījuma izmantošanu valsts atbalstam 500 000 eiro apmērā.
• Nereti LPS kongresi pievērsušies arī deputātu sociālajām garantijām un darbinieku motivācijai. Tā 14. kongresā 2004. gada maijā pieņemta rezolūcija par pašvaldības deputātu sociālajām garantijām, aicinot valdību un Saeimu iestrādāt sociālās garantijas pašvaldību politiķiem kā pastāvīgu normu likumā “Par pilsētu domes, rajona padomes, novada domes un pagasta padomes deputāta statusu”; attiecināt garantijas uz domju (padomju) priekšsēdētājiem, viņu vietniekiem un komiteju vadītājiem, kuri strādā pašvaldībā algotu darbu; par pamatu garantijām ņemt pašvaldības algotā darbā nostrādāto termiņu; nosakot garantijas, akcentu veltīt pārkvalificēšanās procesa nodrošināšanai.
Nākamajā – 15. kongresā 2005. gadā, pieņemot rezolūciju par vēlēto pašvaldības amatpersonu sociālajām garantijām, kongress aicināja Saeimu papildināt likumu par deputāta statusu ar tiesību normām, kas paredz bijušajām pašvaldības vēlētajām amatpersonām, kuras nostrādājušas vēlētā algotā pašvaldības amatā vismaz divus domes (padomes) pilnvaru laikus un sasniegušas pensijas vecumu vai tām noteikta invaliditāte, no attiecīgās pašvaldības budžeta izmaksāt ikmēneša piemaksu divu minimālo mēnešalgu apmērā; šādu piemaksu attiecīgajām amatpersonām maksāt arī piecu gadu periodā pirms pensijas vecuma sasniegšanas, ja tās nestrādā algotu darbu.
Ņemot vērā, ka šī rezolūcija pēc gada vēl nebija īstenota, 16. kongress 2006. gada maijā atbalstīja Latvijas Pašvaldību darba devēju asociācijas izstrādātos priekšlikumus grozījumiem likumā “Par pilsētas domes, rajona padomes, novada domes un pagasta padomes deputāta statusu” un vēlreiz pieņēma rezolūciju ar tādu pašu nosaukumu kā pirms gada, aicinot Saeimu noteikt, ka ieteiktie grozījumi attiecas uz pašvaldības vēlētajām amatpersonām, kuras ieņēmušas vēlētos amatus pēc 1989. gada pašvaldību vēlēšanām.
24. kongresā, kas notika pagājušā gada augustā, LPS pieņēma rezolūciju par pašvaldības darbinieku motivācijas sistēmu, prasot Saeimai un valdībai atjaunot likumā “Par pašvaldībām” noteikto kārtību, ka pašvaldības darbinieku atalgojumus nosaka dome, tādējādi respektējot Latvijai saistošo pašvaldību administratīvās autonomijas principu un izslēdzot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma normas, kas to attiecina uz pašvaldībām. Savukārt pašvaldībām LPS kongress ieteica izstrādāt savas personāla motivācijas sistēmas, ievērojot vietējos apstākļus un maksimāli uzlabojot pašvaldības darba produktivitāti.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017