Rīga 12°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, ZA vējš 4m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 08:32
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
Aizvadītajā laikposmā starp kongresiem Tehnisko problēmu komiteja risinājusi jautājumus par autoceļu un ielu finansējumu, pasažieru pārvadājumu organizēšanu, enerģētiku, būvniecību, dzīvokļu un komunālo jomu un publiskajiem iepirkumiem. Komiteja sagatavojusi priekšlikumus LPS sarunām ar Ekonomikas ministriju, Aizsardzības ministriju, Satiksmes ministriju un Iekšlietu ministriju.
Mājokļu politika
LPS Tehnisko problēmu komiteja nav atbalstījusi Ekonomikas ministrijas priekšlikumu par vienotiem nosacījumiem dzīvokļa pabalsta saņemšanai, ja netiek paredzēts valsts līdzfinansējums.
Komiteja neatbalstīja likumprojekta “Dzīvojamo telpu īres likums” tālāku virzību, jo tas ievērojami ierobežo dzīvojamo māju īrnieku tiesības un pašvaldībām paredz pienākumu izveidot īres līgumu reģistru. Šāds reģistrs pašvaldībām būtu jāizveido no jauna un jānodrošina tā turpmākā uzturēšana, turklāt jāveic par saviem finanšu līdzekļiem, kas nav pašvaldību autonomā funkcija. Ignorēta pašvaldību ekskluzīvā kompetence īres maksu noteikšanā.
Komitejas viedokli esam izteikuši Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas Dzīvokļu apakškomisijā, un likumprojekta tālāka virzība pašlaik ir apturēta.
Dzīvojamo māju pārvaldīšana
Komiteja iebilda pret grozījumiem Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā, kas paredzēja obligātus tiešos norēķinus ar pakalpojuma sniedzēju un nerisināja jautājumu par pakalpojuma parādu samazinājumu. Valstī joprojām nav izstrādāts darbotiesspējīgs parādu apjoma kontroles un parādu piedziņas mehānisms. Neargumentēti pārkārtojot norēķinu kārtību, tiktu radīti papildu riski parādu apjoma pieaugumam. Grozījumi nerisina debitoru parādu apjoma samazināšanas problēmu, nenosaka juridiskās atbildības sadalījumu un nepamatoti rada apstākļus netiešam komercbanku atbalstam, kas veidotu papildu izmaksas iedzīvotāju maksājumos. Tiešo norēķinu administratīvās izmaksas par atsevišķiem pakalpojumu veidiem (elektrības patēriņš koplietošanas telpās un atkritumu apsaimniekošana) nereti var pārsniegt paša pakalpojuma izmaksas.
Komiteja uzskata, ka likumprojektā piedāvātais regulējums par tiešajiem norēķiniem starp pakalpojuma piegādātājiem un saņēmējiem būtu lietderīgs un sasniegtu izvirzīto mērķi tikai gadījumos, kad dzīvojamās mājas īpašnieki, dodot pārvaldīšanas uzdevumu pārvaldniekam, nevēlas tam uzticēt norēķinus ar pakalpojumu piegādātājiem un pieņem lēmumu par pakalpojumiem norēķināties tieši. Tehnisko problēmu komiteja uzsver, ka norēķinu kārtības unificēšana ir jāpiemēro vietējiem apstākļiem, jo katrā pašvaldībā izveidojusies sava komunālo maksājumu iekasēšanas prakse.
Esam panākuši, ka:
no Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma izslēgts regulējums, kas definēja norīkotā pārvaldnieka darbību, jo praksē šādu institūciju nebija izveidojusi neviena pašvaldība;
likumā ir noteikta kārtība pārvaldīšanas uzdevuma atsaukšanai un piedāvāto grozījumu normās precizēta dzīvokļa īpašnieka atbildība;
tikai dzīvokļa īpašnieks var izvēlēties norēķinu veidu;
norēķini par pakalpojumiem (sadalījums pa dzīvokļiem, rēķinu sagatavošana un piegāde, datubāzes izveidošana un uzturēšana, naudas iekasēšana un piedziņa) tiks izdalīti kā atsevišķs pakalpojums, par kuru saņemama atlīdzība.
Ūdenssaimniecība
Izskatot Ūdenssaimniecības pakalpojumu likumu, Tehnisko problēmu komiteja nolēma izveidot pašvaldību pārstāvju darba grupu, lai definētu ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas ekspluatācijas un uzturēšanas robežu un pakalpojuma sniedzēja izvēli, nodalot publisko iepirkumu ceļā izvēlētu komersantu no pašvaldības komersantiem.
Komiteja aicina ūdenssaimniecības objektu pieslēgumiem paredzēt finansējumu ne tikai no pašvaldību budžeta, bet arī no valsts budžeta un ES fondiem. Likumā skaidri jānodala publisko iepirkumu ceļā izvēlēta komersanta pakalpojumi no pašvaldības, tās iestādes un pašvaldības SIA ūdenssaimniecības pakalpojumu nosacījumiem. Jādefinē, ka ūdenssaimniecības pakalpojumi ir stratēģiski svarīga nozare, lai izvairītos no riska, kas saistās ar ārzemju firmu vēlmi viegli nopelnīt, izmantojot esošo infrastruktūru, un saglabātu in–house principu šajā nozarē.
Latvijas Pašvaldību savienība atzinīgi vērtē, ka vairāki tās iepriekš likumprojekta saskaņošanas procesā izteiktie iebildumi un priekšlikumi ir ņemti vērā.
Esam panākuši, ka no likumprojekta izslēgts obligātais pienākums pašvaldībām organizēt gruntsūdens līmeņa pazemināšanu, kā arī to, ka ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs var būt komersants vai pati pašvaldība.
Sabiedriskais transports
Komiteja izstrādāja grozījumus Sabiedriskā transporta pakalpojuma likumā. Tie nosaka, ka plānošanas reģionu un SIA “Autotransporta direkcija” kompetence jāapvieno Sabiedriskā transporta padomē, kas ir lemttiesīga, koleģiāla institūcija attiecībā uz sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu un maršrutu tīklu pārzināšanu reģionālajos starppilsētu un reģionālajos vietējas nozīmes maršrutos, kā arī dzelzceļa maršrutos. Likuma grozījumi Saeimā pieņemti 2013. gada 11. decembrī.
Esam panākuši, ka:
plānošanas reģioniem jāsaglabā kompetence sabiedriskā transporta plānošanā;
Padome lemj par finansējuma apjomu – ne tikai par vietējo reģionālo maršrutu finansējuma lielumu, bet uz paritātes principiem arī par starppilsētu un dzelzceļa pārvadājumiem;
Padome ir lemttiesīga par maršruta tīkla grozījumiem, dotāciju sadali un izmaksu starp pārvadājumu veidiem un pārvadātājiem, pieņem lēmumus par iepirkumu organizēšanu un apstiprina iepirkumu rezultātus gan starppilsētu, gan reģionālo vietējo un dzelzceļa pārvadājumu pakalpojuma nodrošināšanai, apstiprina braukšanas maksas tarifus un to izmaiņas u.c.;
no likuma izslēgta antikonstitucionālā norma, kas paredzēja pilnā mērā segt ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus no pašvaldību budžetiem – reģionālo vietējas nozīmes maršrutu tīklu maršrutos par to sabiedriskā pakalpojuma pasūtījuma daļu, kas pārsniedz šo pakalpojumu nodrošināšanai paredzēto valsts budžeta līdzekļu ietvarus.
Sarunās ar Satiksmes ministriju šāgada 30. aprīlī norādījām, ka nav izpildīts Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības 2013. gada vienošanās un domstarpību protokolā fiksētais, ka, sagatavojot 2014. gada budžetu, Satiksmes ministrijai jādefinē minimālais sabiedriskā transporta pakalpojumu apjoms atbilstoši Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014.–2020. gadam noteiktajam apjomam.
Satiksmes ministrijas valsts budžeta programmā 2011., 2012. un 2013. gadā plānotais finansējums kompensācijām reģionālajam vietējas nozīmes maršrutu tīklam tika apstiprināts bez ekonomiska pamatojuma. LPS norāda, ka šāda tendence turpinās, sastādot budžetu 2014. un 2015. gadam. Tā rezultātā valsts budžeta dotācijai zaudējumu segšanai sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem ar autobusiem šogad nepietiek 4,6 miljonu eiro, bet nākamgad – jau 5,2 miljonu.
Komiteja atbalsta Satiksmes ministrijas iesniegto pieprasījumu valsts jaunās politikas iniciatīvām 2015. gadam 24,056 miljonu eiro apmērā, tajā skaitā autobusiem kvalitātes prasību izpildei – 2 378 140 eiro un Latvijas Nacionālajā attīstības plānā minēto pasākumu izpildei – 4 410 903 eiro.
Satiksmes ministrija, piemērojot MK noteikumu Nr. 341 “Kārtība, kādā nosaka un kompensē ar sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanu saistītos zaudējumus un izdevumus un nosaka sabiedriskā transporta pakalpojuma tarifu” 1. pielikumu par maksimāli kompensējamo izmaksu aprēķinu par 2013. gadu, formāli ieekonomējusi 622 405 eiro starppilsētu pārvadājumos un 757 036 eiro vietējas nozīmes pārvadājumos. Tas nozīmē, ka par 2013. gadu zaudējumu kompensācija tiks samazināta par 1,4 miljoniem eiro.
Komiteja uzskata, ka saistībā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 341 piemērošanu maksimāli kompensējamo izmaksu kompensēšanas samazinājums par 1,4 miljoniem eiro ir pretrunā ar Eiropas Padomes un Parlamenta Regulas Nr. 1370/2007 prasībām.
MK noteikumi Nr. 341 diskriminē pārvadātājus, nosakot nesamērīgi zemu peļņas procentu – 1,5–2,5% no ieņēmumiem. Turklāt, aprēķinot peļņu no biļešu ieņēmumiem, tiek diskriminēti reģionālie vietējas nozīmes pārvadātāji, kam objektīvu iemeslu dēļ ir zemi biļešu ieņēmumi, un būtiski ietekmēts sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju ekonomiskais un finansiālais stāvoklis.
Izvērtējot aprīļa avansa maksājumus, kas pārrēķināti pēc šo noteikumu 1. pielikuma, daudzos gadījumos maksājumi ir būtiski samazināti. Līdz ar to vismaz 16 pārvadātājiem, kas nodrošina reģionālos vietējas nozīmes pārvadājumus Rīgas un Latgales plānošanas reģionā, rodas problēmas ar naudas plūsmas nodrošināšanu tuvākajos mēnešos un pastāv draudi par maksātnespējas iestāšanos.
Noslēgtajos koncesijas līgumos noteikts, ka zaudējumu kompensāciju aprēķina kā starpību starp ieņēmumiem nepieciešamajiem izdevumiem.
Esam vienojušies ar Satiksmes ministriju, ka:
lai netiktu apdraudēta sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšana reģionālajos starppilsētu un vietējas nozīmes maršrutos, jau šogad jāizdara grozījumi MK noteikumos Nr. 341 un 2015. gadā piemērojams jauns regulējums, kas mazinātu citu pārvadātāju vidējās pašizmaksas ietekmi uz pārvadātājam izmaksājamās dotācijas apjomu;
līdz jauna regulējuma pieņemšanai tiks noteikts, ka uzņēmumiem, kuri pārsniedz aprēķināto pašizmaksu par vairāk nekā 5%, nekompensēs zaudējumus, kas pārsnieguši šo robežu.
Valsts vietējie un pašvaldību autoceļi
Tehnisko problēmu komiteja kopā ar LPS Reģionālās attīstības un sadarbības komiteju izvērtēja VARAM, Zemkopības un Satiksmes ministrijas sniegto informāciju par valsts vietējo un pašvaldību autoceļu finansējumu un atzīmē, ka:
lai sasniegtu NAP2020 noteiktos mērķa sasniegšanas rādītājus, finansējums valsts autoceļu atjaunošanai ir jāpalielina vismaz par 655,5 miljoniem eiro, tajā skaitā valsts galvenajiem autoceļiem par 256,1 miljonu, valsts reģionālajiem autoceļiem par 281,3 miljoniem un vietējiem autoceļiem par 70,3 miljoniem eiro;
lai īstenotu NAP uzstādījumu 2014.–2020. gadam par vietējo autoceļu un pievadceļu sakārtošanu, priekšroku dodot autoceļiem, kas savieno apdzīvotās vietas ar reģionālas nozīmes attīstības centriem, kā arī lauksaimniecības, pārtikas ražošanas un mežsaimniecības uzņēmumiem un uz kuriem ir lielāka satiksmes intensitāte, plānots finansējums 188,3 miljonu eiro apmērā. Paredzētie līdzekļi no valsts budžeta (63,7 miljoni eiro) un no Lauku attīstības fonda (124,6 miljoni eiro) sedz tikai nepilnus 20% no vietējo autoceļu uzturēšanas nepieciešamības;
valdība, 2013. gada 21. maijā izskatot valsts autoceļu sakārtošanas programmu 2014.–2020. gadam, to pieņēma zināšanai, nesaistot šo programmu ar autoceļu finansēšanas modeli, kas paredz Valsts autoceļu fondam novirzīt 100% ieņēmumu no transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa un noteiktus procentus no akcīzes nodokļa ieņēmumiem par naftas produktiem;
valdības jaunākais piedāvājums jeb jaunās politikas iniciatīva paredz piešķirt tikai 20% no akcīzes nodokļa par naftas produktiem un nenodrošina autoceļu attīstību, īpaši tāpēc, ka līdz šim lielāko finansējuma daļu autoceļiem veidoja Eiropas Savienības līdzekļi. Tā dēvētā jaunā politikas iniciatīva pēc būtības izslēdz iespēju attīstīt valsts vietējos un pašvaldību autoceļus;
ne Partnerības līguma, ne darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” un tās papildinājuma teksti nenosaka garantētu līdzekļu saņemšanu reģionālas nozīmes attīstības centriem. Nosacījums, ka atbalsts plānots galvenokārt industriālajām zonām, nenodrošina pietiekamas garantijas, jo veidi, kā labāk sekmēt uzņēmējdarbību, dažādās teritorijās ir atšķirīgi. Tādējādi iespēja piedalīties vietējo autoceļu infrastruktūras sakārtošanā pašvaldībām, kas definētas kā reģionālas nozīmes attīstības centri, ir apdraudēta;
ES fondu aktivitāšu īstenošana netiek balstīta uz vietējā līmeņa teritorijas attīstības plānošanas dokumentiem, arī prioritātē “Policentriska attīstība”, kuras ietvaros finansējums tikai daļēji atbilst pašvaldību attīstības programmām, it īpaši ceļa infrastruktūras sakārtošanai (ielu rekonstrukcijai un autoceļu asfaltēšanai no novadu centru pilsētām līdz pagastu pārvalžu centriem);
Latvija ir viena no retajām ES dalībvalstīm, kur autoceļu attīstībai paredzamo finansējumu plāno galvenokārt no ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzekļiem, neparedzot adekvātu finansējumu no valsts budžeta;
pašvaldību reģionālā attīstība nav iespējama bez valsts vietējo autoceļu attīstības programmas.
Esam panākuši, ka:
Latvijas lauku attīstības programmā 2014.–2020. gadam 6.1.14. aktivitātei “Pamatpakalpojumi un ciematu atjaunošana lauku apvidos” tiks paredzēti finanšu līdzekļi visām pašvaldībām autoceļu attīstībai kvotu ietvaros, izņemot republikas pilsētas;
šogad pašvaldību finansējums salīdzinājumā ar faktisko finansējumu pieaudzis par 31,1% un salīdzinājumā ar 2013. gada budžeta bāzi – par vairāk nekā 60%. Taču jau nākamgad finansējuma apjoms autoceļiem un ielām tiks samazināts par 13% pret šāgada faktu, un vienošanās šajā jautājumā ar Satiksmes ministriju nav panākta.
Šāgada 30. aprīļa sarunās ar Satiksmes ministriju ir panākta vienošanās, ka tiks izstrādāta valsts atbalsta programma valsts vietējiem un pašvaldību autoceļiem un valsts autoceļu sakārtošanas programmai 2014.–2020. gadā paredzēs adekvātu finansējumu.
Būvniecības likums
Pēc traģiskajiem notikumiem Zolitūdē kārtējoreiz radās jauns uzstādījums Būvniecības likuma regulējumam – atbildīgās valsts amatpersonas centās norobežoties no atbildības par būvniecības procesu, visu atbildību noveļot uz pašvaldību un būvvalžu pleciem.
Komiteja uzskata, ka, ieviešot valsts uzraudzību būvniecībā, jānodrošina reāls valsts un pašvaldību kompetences sadalījums. Valstij nav jāveic papildu kontrole pār pašvaldībām, bet jāuzņemas atbildība par tehnisko projektu ekspertīzi, būvuzraudzības kontroli, būvju drošības un ekspluatācijas kontroli. Izvērtējot Būvniecības likuma pieņemšanas gaitu, komiteja uzsver, ka galvenie uzstādījumi bija administratīvo šķēršļu samazināšana un būvniecības procesa samērošana ar administratīvo procesu. Vairāk nekā četru gadu laikā diskutējot par jauno Būvniecības likumu, uzsvars nepārprotami tika likts uz ārzemju investīciju pieejamību un Doing Business indeksa uzlabošanu, kaut arī Būvniecības likumā kā viens no principiem izvirzīts inženiertehniskās kvalitātes princips, saskaņā ar kuru būves inženiertehniskajam risinājumam ir jābūt lietošanai drošam. Būvniecības likums šo regulējumu joprojām nosaka tikai daļēji.
Aicinājumu nepieņemt nesagatavotu Būvniecības likumu komiteja 2013. gada 2. decembrī nosūtīja Valsts prezidentam, uzsverot, ka galvenie uzstādījumi bija administratīvo šķēršļu samazināšana un būvniecības procesa samērošana ar administratīvo procesu. Vairāk nekā četru gadu ilgajās diskusijās par jauno Būvniecības likumu uzsvars tika likts uz ārzemju investīciju pieejamību, taču netika izvērtēti korupcijas riski arī privātajā sektorā (amatu pilnvaru izmantošana nevis uzņēmumu, bet personiskajās interesēs) un Doing Business indeksa uzlabošana kļuva par pašmērķi. Komiteja uzsvēra, ka jaunajam Būvniecības likumam jāstājas spēkā vienlaicīgi ar Latvijas Būvnoteikumiem (VBN), citiem būvniecību reglamentējošiem tiesību aktiem un Būvniecības informācijas sistēmu, kas izveidota atbilstoši jaunajam būvniecības regulējumam un ir ieviesta pašvaldību būvvaldēs.
Kaut arī sākotnēji Būvniecības likumam vajadzēja stāties spēkā 2014. gada 1. februārī, 11 normatīvie akti pirmoreiz apspriešanai tika nodoti tikai 2013. gada 19. decembrī. Neapšaubāmi, šie normatīvie akti nebija pienācīgi sagatavoti un tika izdoti steigā, paralēli tam Saeimā skatīja grozījumus vēl spēkā neesošajam Būvniecības likumam, tādēļ Tehnisko problēmu komitejas Būvniecības apakškomisijai jau gandrīz pusgadu vismaz divas reizes nedēļā jāpiedalās šo normatīvo aktu saskaņošanas procesā.
Komiteja īpaši pateicas LPS Būvniecības apakškomisijai: Ventspils domes priekšsēdētāja vietniekam Jānim Vītoliņam, Ventspils pilsētas domes Arhitektūras un pilsētbūvniecības nodaļas vadītājam Mārim Božem, Ventspils pilsētas domes Būvniecības administratīvās inspekcijas vadītājam Jurģim Rasam, Liepājas pilsētas Būvvaldes juristei Dacei Arājai, Liepājas reģiona novadu būvvaldes galvenajam arhitektam Jānim Grundbergam, Garkalnes novada pašvaldības Juridiskās daļas vadītājai Margaritai Goroškovai, Rīgas pilsētas būvvaldes Juridiskās nodaļas vadītājai Agnijai Švalkovskai un Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāja vietniekam tautsaimniecības programmā Jurijam Strodam.
Esam panākuši, ka:
jaunais Būvniecības likums stāsies spēkā šāgada 1. oktobrī;
Ekonomikas ministrijas nekvalitatīvi izstrādātie normatīvie akti tika izskatīti starpministriju sanāksmēs atkārtoti, tajā skaitā Vispārējie būvniecības noteikumi un Ēku būvnormatīvi, un kopumā panākts kompromiss;
vienojāmies par grozījumiem Būvniecības likumā, kas paredz izveidot Būvniecības kontroles biroju, kura kompetencē noteikta atbildība par būvprojektu ekspertīzēm, būvuzraudzību un būvuzraugu darbu un kompetence par ekspluatācijā esošu būvju drošības izvērtēšanu un to ekspluatācijas pārtraukšanu.
Šāgada 11. aprīlī notika kārtējās Ekonomikas ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības sarunas, kurās apsprieda jaunā Būvniecības likuma problemātiku un ar to saistīto normatīvo aktu ieviešanu, valsts institūciju un pašvaldību kompetenci būvniecības procesa kontrolē, likuma spēkā stāšanās termiņu, Būvniecības informācijas sistēmu un pašvaldību būvvalžu apmācību.
Izskatot nepieciešamos grozījumus Būvniecības likumā, puses vienojās, ka:
konceptuāli atbalstāms likumprojektā “Grozījumi Būvniecības likumā” noteiktais Būvniecības valsts kontroles biroja kompetences apjoms (t.sk. precizējot pašvaldību būvvalžu tiesības kopējā sadarbībā, paredzot būvinspektoriem tiesības apsekot būves pēc nodošanas ekspluatācijā);
prioritāte ir Būvniecības likuma spēkā stāšanās termiņa pārcelšana un Būvniecības valsts kontroles biroja izveide.
Izskatot jautājumu par valsts un pašvaldību kompetenci būvniecības procesa kontroles organizēšanā, pašvaldību pārstāvji atzīmēja, ka:
būvinspektoru kvalifikācijas problēma būtu jārisina, ieviešot pilnīgi atsevišķu, ar būvprakses sertificēšanu nesaistītu būvinspektoru atestācijas, reģistrēšanas un sistemātiskas kontroles kārtību, kuras laikā pārbauda tieši tās zināšanas, kas vajadzīgas būvinspektora darba pienākumu pildīšanai, nevis būvuzraugu un darbu vadītāju darba funkciju dublēšanai;
jaunais regulējums noteikumos par būvinspektoriem pašvaldībām nedod iespēju pieņemt darbā jaunos inženierus kā būvinspektoru palīgus un piecu gadu laikā apmācīt un ievadīt darbā, kas ļāva sagatavot kvalificētus speciālistus būvinspektora darbam;
obligāta prasība pašvaldību būvinspektoriem līdz 2017. gada 31. decembrim iegūt otrā līmeņa augstāko izglītību arhitekta vai būvinženiera studiju programmā radīs tādas sekas, ka 25% no pašvaldībās nodarbinātajiem būvinspektoriem būs jāatbrīvo no darba nepietiekamas kvalifikācijas dēļ;
prasība, ka būvinspektoram ir aizliegts stāties darba tiesiskajās attiecībās ar būvkomersantu un sniegt būvniecības pakalpojumus arī citās administratīvajās teritorijās, liedzot tiesības no amata pienākumiem brīvajā laikā veikt būvuzrauga darbu citā administratīvajā teritorijā, neapšaubāmi, radīs grūtības ar būvinspektoru nodrošinājumu pašvaldībās.
Vienojāmies, ka:
Ministru kabineta noteikumu projektā “Noteikumi par būvinspektoriem” jāiestrādā nosacījumi, ka izvirzītās prasības par paaugstinātu izglītību neattiecas uz pašlaik pašvaldību būvvaldēs strādājošiem būvinspektoriem;
jāizvērtē būvinspektora palīga institūcijas izveide būvvaldēs atsevišķu ar būvniecības kontroli saistītu pienākumu izpildei;
gada laikā jāizvērtē pašvaldību nodrošinājums ar būvinspektoriem, kā arī jāsagatavo prognoze par kvalificētu un sertificētu būvniecības speciālistu (t.sk. būvtehniķu) nodrošinājumu būvniecības nozarē;
Būvniecības informācijas sistēma (BIS) jāievieš atbilstoši Būvniecības likuma regulējumam un pašvaldībās, tai jābūt savietošanas iespējai ar Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmu un būvniecībā radušos atkritumu uzskaiti.
Izskatot šo sadaļu, LPS pārstāvji atzīmēja, ka:
pašlaik visi būvnoteikumi tiek izstrādāti tādā redakcijā, kas būvniecības procesu organizē bez sasaistes ar BIS, kas ir pretrunā ar jauno Būvniecības likumu;
jānosaka reāls Būvniecības informācijas sistēmas ieviešanas termiņš;
LPS norādījusi, ka BIS neparedz to savietot ar katras pašvaldības lietvedības sistēmu, BIS izstrādāta uz pašreizējās likumdošanas bāzes. Sistēma tiks ieviesta, taču tā būs jāpārstrādā, pamatojoties uz jauno Būvniecības likumu un balstoties uz vēl neizstrādātiem Ministru kabineta noteikumiem. Tāpat BIS nav paredzēta savietojamība ar VZD datiem par būvju tehniskās inventarizācijas lietām;
joprojām nav skaidrs, kuri no valsts izstrādātajiem valsts reģistriem tiks integrēti BIS sistēmā.
Vienojāmies, ka:
jāveido darba grupa ar mērķi izstrādāt BIS ieviešanas rīcības plānu sistēmas ieviešanai pa posmiem un savietošanai ar pārējām informācijas sistēmām un datubāzēm;
darba grupas izstrādātajam rīcības plānam jātop viena mēneša laikā pēc darba grupas izveides;
darba grupā jābūt pārstāvjiem no Ekonomikas ministrijas un LPS, pieaicinot citas institūcijas, tajā skaitā Valsts zemes dienestu.
Par būvatļaujas nodevu pašvaldībās
Atbilstoši jaunajam regulējumam būvatļauja tiek izsniegta, pamatojoties uz būvniecības ieceres iesniegumu un būvprojektu minimālā sastāvā, kas izstrādāts atbilstoši teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumos noteiktajām prasībām, tādējādi būvvaldei nebūs jāizdod plānošanas un arhitektūras uzdevums, kas pēc būtības dublē apbūves noteikumus.
Ekonomikas ministrijas sākotnējais piedāvājums – pašvaldības nodeva par būvatļaujas izsniegšanu tiks iekasēta dalīti: 40% no nodevas apmēra jāmaksā, saņemot būvatļauju, jo būvvaldei rodas izmaksas, to izsniedzot, un ne visas ieceres tiek īstenotas, savukārt 60% no nodevas apmēra ir jāmaksā pirms būvdarbu uzsākšanas.
Esam vienojušies, ka jaunais regulējums atbalstāms, vienlaikus nosakot, ka maksājums par būvniecības nodevu netiek dalīts un pašvaldības nodeva būvatļaujas saņemšanai jāiekasē kā vienreizējs maksājums 100% apmērā. Jāatzīmē, ka pašvaldības rosina ar pašvaldību saistošajiem noteikumiem paredzēt kārtību, kādā nodeva tiek piemērota.
Par pašvaldību būvvalžu apmācību
Latvijas Pašvaldību savienības pārstāvji norādīja, ka pašreizējā pašvaldību būvvalžu apmācība ir neefektīva.
Vienojāmies, ka Ekonomikas ministrija sagatavos pašvaldību būvvalžu apmācību plānu par jaunā Būvniecības likuma un tā pavadošo Ministru kabineta noteikumu piemērošanu un BIS izmantošanu un nosūtīs to saskaņošanai LPS.
Publiskais iepirkums
Daina Dzilna,
LPS iepirkumu speciāliste
Aizvadītajā starpkongresu periodā LPS piedalījusies un uzmanīgi sekojusi līdzi visām aktivitātēm publisko iepirkumu sakarā.
Lai gan tikai 2014. gada 1. janvārī stājās spēkā jaunākie grozījumi Publisko iepirkumu likumā, jau 19. martā deputātu grupa Klāva Olšteina vadībā ierosināja jaunus grozījumus, kas faktiski maina nule iedibināto kārtību par nodokļu parādu neesamības pārbaudi tikai iepirkuma uzvarētājam un paredz, ka nodokļu nomaksas fakts jāpārbauda visiem pretendentiem piedāvājumu atvēršanas dienā un netiek atļauta konstatētā parāda nomaksas iespēja. Deputātu ieskatā tādējādi tikšot uzlabota nodokļu iekasēšana.
Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē LPS iebilda pret šādu sasteigtu un nepārdomātu grozījumu virzību. Grozījumu izstrāde un pilnveidošana tika uzdota Finanšu ministrijai, un izveidota starpministriju darba grupa, kurā piedalās arī LPS. Grozījumu teksts ir pilnveidots, taču nesaskaņoti palikuši grozījumu spēkā stāšanās iespējamie termiņi, jo no Valsts reģionālās attīstības aģentūras (VRAA) nav saņemti konkrēti aprēķini par nepieciešamajiem finanšu un laika resursiem VRAA administrētās izziņu datubāzes tehniskai pārveidošanai nodokļu izziņu izdošanai grozījumos paredzētajā variantā.
Lai nodrošinātu publisko iepirkumu politikas pilnveidošanu un izstrādātu jaunu Publisko iepirkumu likumu, pārņemot jaunās Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas, kā arī apspriestu būtiskākās publisko iepirkumu problēmas pašreizējā tiesiskajā regulējumā, ar 2014. gada 17. marta rīkojumu Nr. 131 izveidota darba grupa, kas izstrādās jauno normatīvā akta projektu publisko iepirkumu jomā. Šajā darba grupā iekļauti pārstāvji no Finanšu un Tieslietu ministrijas, Valsts kancelejas, Latvijas Pašvaldību savienības, Iepirkumu uzraudzības biroja, Ārvalstu investoru padomes, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Darba devēju konfederācijas. Darba grupa pirmo reizi sanāca Finanšu ministrijā 25. aprīlī.
Visām pašvaldībām izsūtīta FM prezentācija par sākotnējo redzējumu un apspriežamie jautājumi. Pašvaldību viedoklis un ierosinājumi ir ļoti nepieciešami, lai pašvaldību intereses varētu paust diskusijās ar ministriju un uzņēmēju pārstāvjiem.
Uzņēmējdarbība
Andra Feldmane,
LPS padomniece
LPS pašvaldību uzņēmējdarbības atbalsta tīkls darbojas kopš 2013. gada 10. janvāra, un tajā pārstāvēti pašvaldību nominētie eksperti uzņēmējdarbības jomā. Pašvaldību savienības ideja par šādu uzņēmējdarbības atbalsta tīklu balstīta uz pašvaldību sadarbības veidošanu ar mērķi panākt produktīvu un saskanīgu sadarbību starp novadiem un pilsētām, lai, kopīgi apvienojot spēkus, rastu labāko veidu, kā stiprināt un attīstīt uzņēmējdarbību reģionā, pilsētā, lauku teritorijā un pagastā.
Pašvaldību uzņēmējdarbības atbalsta tīkla diskusiju laikā tiek skatītas tobrīd pašvaldībām aktuālākās tēmas, kur pēc prezentācijām seko analītiskas diskusijas. Tajās izskatīti virkne būtisku jautājumu. Tā, piemēram, diskusiju ciklā “Pašvaldības loma uzņēmējdarbības attīstībā un investīciju piesaistes veicināšanā” sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru apspriedām gan investīciju piedāvājumu gatavošanu investoriem, informācijas sniegšanu par investīciju projektiem un kā ar tiem būtu jāstrādā, gan arī ES fondu iespējas jaunajā plānošanas periodā un LIAA sniegto atbalstu uzņēmējiem un pašvaldībām.
Tāpat notikušas diskusijas par pašvaldības lomu un iespējām uzņēmējdarbības veicināšanā, kur sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārstāvjiem analizējām uzstādījumus reģionālajā politikā un pašvaldību aktivitātes uzņēmējdarbības veicināšanā (plānošanā, infrastruktūrā, administratīvā sloga mazināšanā u.c.). Šajās diskusijās arī panācām konceptuālu izpratni par atbalsta instrumenta nepieciešamību uzņēmējdarbības attīstībai, pamatojot to ar izaicinājumiem publiskās infrastruktūras kvalitātē un ar to saistītām loģistikas izmaksām, gan veicot izejvielu piegādi, gan arī galaproduktu pārvadāšanu, tāpat apzinoties, ka industriālās teritorijas, kur nav sakārtoti pievadceļi un nepilnīgas inženierkomunikācijas (ūdensapgāde, kanalizācija, siltumapgāde, gāze, nepietiekamas elektroenerģijas jaudas, interneta pieejamība u.tml.), ir ne tikai nacionālas un reģionālas nozīmes attīstības centros, bet arī pašvaldībās ārpus tā dēvētā 9+21.
LPS, apzinoties, ka pašvaldību ģeogrāfiskās, sociālekonomiskās un demogrāfiskās atšķirības neļauj identificēt vienu veiksmīgu uzņēmējdarbības atbalsta modeli un uzņēmējdarbības attīstības pamatā gan pilsētās, gan lauku teritorijās ir uzņēmēji, kuri pieņem lēmumu par uzņēmējdarbības turpināšanu un attīstīšanu vai jauna biznesa uzsākšanu, konkrētai pašvaldībai lielu nozīmi saredz ar šādu pasākumu palīdzību:
pamata infrastruktūras un komunālo pakalpojumu nodrošināšana un ES fondu ieguldījums infrastruktūrā;
pašvaldības saistošo noteikumu izstrāde un īpašu atlaižu piemērošana saviem uzņēmumiem;
pakalpojumu deleģēšana un iepirkuma principa “iegādājies vietējo ražojumu” izmantošana;
pašvaldības aktīva iesaiste saimnieciskajā darbībā, ja ir pārliecība, ka atbalsts rada jaunas ekonomiskās darbības un bez pašvaldības atbalsta piešķiršanas nenotiktu citas saimnieciskās darbības.
Aktuāls ir jautājums, kā pašvaldība varētu darboties, lai palīdzētu vietējiem uzņēmumiem, izmantojot savus publiskos līdzekļus, un lai šis atbalsts saņēmējiem netiktu klasificēts kā negodīga priekšrocība. Citas ES dalībvalstis ir atradušas veidu, kā, izmantojot publiskus līdzekļus, atbalstīt savus pašvaldības uzņēmumus, kā arī vietējos pašvaldībā darbojošos pārstrādes uzņēmumus un pakalpojumu sniedzējus. Viņu atbalsta gadījumā netiek runāts par konkurences un tirdzniecības kropļošanu. Arī Latvijā būtu jātiek skaidrībā, kā pašvaldība var iesaistīties uzņēmējdarbības attīstībā un kā piesaistīt uzņēmējus savai teritorijai.
Atbalsta pasākumi var būt dažādi – sākot no ieguldījumiem publiskajā un privātajā infrastruktūrā un beidzot ar pašvaldības vienreizēju atbalsta mehānismu risku minimizēšanai, piemēram, paredzot vienreizēju finanšu dotāciju uzņēmumam, kas plāno attīstīties konkrētajā pašvaldībā. Katrai pašvaldībai noteikti ir savas idejas, kā varētu sekmēt uzņēmējdarbību, kā arī mērķis piesaistīt ārvalstu tiešās investīcijas.
Tāpēc ļoti svarīgs bija diskusiju cikls “Par pašvaldību rīcības brīvību autonomo funkciju un uzņēmējdarbības atbalsta pasākumu īstenošanā, balstoties uz komercdarbības atbalsta nosacījumiem”. Sakām lielu paldies Finanšu ministrijas Komercdarbības atbalsta kontroles departamenta pārstāvjiem, jo ar viņu palīdzību diskusijā skārām patiesi nozīmīgus jautājumus – ko nozīmē valsts atbalsts un kādas ir tā piemērošanas jomas, de minimis noteikumi, valsts atbalsta nosacījumu piemērošana infrastruktūras projektos, tirgus nepilnību un pasākumu, kas rada ekonomiskas priekšrocības, skaidrojums, kā un ciktāl valsts un pašvaldība ir tiesīga atbalstīt komercsabiedrības, lai nepārkāptu ES noteikumus par valsts atbalstu, neizšķiestu līdzekļus un nekropļotu tirgu, un par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu pašvaldību uzņēmumu gadījumā.
Papildus šiem diskusiju cikliem LPS pašvaldību uzņēmējdarbības atbalsta tīkls risinājis jautājumus saistībā ar pašvaldības lomu sociālās uzņēmējdarbības attīstībā, definējot atbalsta funkcijas (infrastruktūra, izglītība, konsultācijas) un pašvaldības lomu tajā. LPS diskusijās secināja, ka pašvaldību redzējumā sociālā uzņēmējdarbība nozīmē pašvaldības konkrētus rīcības soļus, kā paaugstināt vietējā un reģionālā līmeņa pārvaldes lomu uzņēmējdarbības veicināšanā un uzlabot uzņēmējdarbības vidi pašvaldībā, kā palielināt pašvaldību lomu demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, kur rīcības virzieni ietver vairākas risināmas problēmas, piemēram, sekmēt pašvaldībā uzņēmējdarbības attīstību un darbavietu radīšanu, kā arī uzlabot pakalpojumu kvalitāti un pieejamību.
Tāpat ar sociālo uzņēmējdarbību būtu svarīgi risināt jauniešu bezdarba problēmas un palīdzēt viņiem pievērsties uzņēmējdarbībai (apzinoties, ka lielākās grūtības jauna biznesa uzsākšanai ir sākotnējo līdzekļu trūkums), kā arī palīdzēt darba tirgū iekļauties mazkvalificētiem cilvēkiem un iedzīvotājiem pirmspensijas vecumā.
Visas LPS diskusijas tiek piedāvātas paralēli ar videotiešraides translāciju internetā. Tas nozīmē, ka dalībnieki, kuriem nav iespējams ierasties uz diskusiju klātienē, var vērot tās norisi internetā, kā arī piedalīties diskusijās un/vai uzdot jautājumus, izmantojot e–pastu: [email protected]. Diskusijas videoieraksti savukārt atrodami vietnē: http://www.lps.lv/seminārs un video/videoieraksti/.
Enerģētika
Grozījumi Enerģētikas likumā
Spēkā esošā likuma 51. panta aktuālā redakcija par pašvaldībām likumā noteikto pastāvīgo funkciju organizēt siltumapgādi savā administratīvajā teritorijā neuzliek par pienākumu, bet gan tikai dod tiesības noteikt siltumapgādes attīstību un izdot attiecīgus saistošos noteikumus, pirms tam izvērtējot siltumapgādes drošumu un ilgtermiņa robežizmaksas. Likuma 50. pants paredz ēku un būvju īpašnieku tiesības izvēlēties izdevīgāko siltumapgādes veidu, vairs neparedzot nekādas atrunas par pašvaldības pienākumu kontrolēt, ierobežot un izvērtēt centralizētās siltumapgādes aizstāšanu ar lokālo siltumapgādi.
Pašvaldības, pildot likuma prasības, pastāvīgi veic centralizētās siltumapgādes uzlabojumus, rekonstruējot katlumājas un siltumtīklus un šim nolūkam investējot lielus līdzekļus gan no pašvaldību budžetiem, gan ES fondiem, gan ņemot kredītus. Pašreizējais likuma regulējums pieļauj atsevišķu patērētāju atslēgšanos centralizētās siltumapgādes zonās ar lielu siltuma patēriņu, radot situāciju, ka atsevišķu personu intereses netiek samērotas ar sabiedrības interesēm.
Komiteja iesniegusi Saeimas atbildīgajā komisijā priekšlikumus grozījumiem likumā.
Novērsām ierēdņu radītās problēmas darbības programmas 3.5.2.1. “Infrastruktūra un pakalpojumi” aktivitātē “Pasākumi centralizētās siltumapgādes sistēmu efektivitātes paaugstināšanai”.
LPS vasarā konstatēja, ka vairākās pašvaldībās ir aizturēta jaunu LIAA apstiprinātu projektu ieviešana, kā arī Ekonomikas ministrija no valsts atbalsta viedokļa pārvērtējusi realizētos projektus, līdz ar to veicot finanšu korekciju vairākās pašvaldībās jau īstenotiem projektiem. Tā rezultātā kohēzijas finansējums 3.5.2.1. aktivitātē finanšu risinājumu neskaidrību dēļ bija apturēts. LPS uzskatīja, ka, lai izvairītos no nozīmīgiem zaudējumiem siltumapgādes sektorā pašvaldību uzņēmumiem un nepasliktinātu situāciju iedzīvotājiem pašvaldībās, kur plānota projektu īstenošana, Ekonomikas ministrijai steidzami jārod iespējas piesaistīt finansējumu no Valsts kases.
Tāpat būtisks aspekts šajā jomā bija neadekvāta atbalsta politika siltumapgādē. Komiteja pierādīja, ka siltumapgādes pakalpojums uzskatāms par sabiedrisko pakalpojumu, jo tas tiek sniegts iedzīvotājiem un atbalsta apjoms būtu piemērojams daudz augstākā līmenī (līdz 100%), un piedāvāja grozīt MK noteikumus Nr. 824 “Noteikumi par darbības programmas “Infrastruktūra un pakalpojumi”” 3.5.2.1. aktivitāti “Pasākumi centralizētās siltumapgādes sistēmu efektivitātes paaugstināšanai””. Panācām, ka aktivitātē paredzētais atbalsts finanšu saņēmējam tiek uzskatīts kā sabiedriskais pakalpojums, par ko Ekonomikas un Finanšu ministrijas ieskatā saņemtā zemākā procentu likme nebūtu klasificējama kā valsts atbalsts un par šo procentu starpību nav jāsamazina atbalsta summa finanšu saņēmējam no Kohēzijas fonda apstiprinātā finansējuma. Jaunais regulējums stājās spēkā 2013. gada 29. novembrī.
Subsidētās enerģijas nodoklis
Komiteja izskatīja un sagatavoja priekšlikumus informatīvajam ziņojumam “Komplekss risinājums elektroenerģijas tirgus problemātikai” un likumprojektam “Subsidētās enerģijas nodoklis” un atzina, ka:
paredzētie pasākumi tikai daļēji risina jautājumus saistībā ar elektroenerģijas tirgus liberalizāciju;
plānotie pasākumi neveicina atjaunojamās enerģijas resursu attīstību;
valsts sociālais atbalsts orientēts tikai uz iespējamo elektroenerģijas pieaugumu, nevis uz siltumenerģijas cenu pieaugumu un skar tikai daļu no trūcīgajiem iedzīvotājiem;
nav pieļaujama situācija, ka pašvaldību ilgtermiņā izveidotā sociālā atbalsta sistēma tiek pakārtota tikai elektrības cenu pieaugumam un no 26,9 miljoniem eiro reducēta uz 7,1 miljonu eiro gadā;
visas pazīmes liecina, ka obligātā iepirkuma komponente ir slēptais nodoklis, kura galvenais saņēmējs – “Latvenergo” lielāko daļu ienākumu samaksā “Gazprom” un peļņu ieskaita valsts budžetā. Piedāvātais risinājums aizstāv valsts, “Gazprom” un “Latvenergo”, nevis patērētāju intereses;
subsidētā enerģijas nodokļa ieviešana ir cīņa ar sekām, taču pēc būtības netiek veikti pasākumi augstās elektroenerģijas iepirkuma cenas samazināšanai;
akcīzes nodoklis dabasgāzei (23,9 miljoni eiro) netiek izmantots atbilstoši mērķim, bet budžeta palielināšanai, turklāt kopējais elektroenerģijas cenas pieaugums veidos papildu PVN maksājumus aptuveni 9,5 miljonu eiro apmērā gadā. Tas nozīmē, ka piedāvātais risinājums ir orientēts uz budžeta papildināšanu, nevis izvirzīto mērķu sasniegšanu.
Esam panākuši, ka subsidētās enerģijas nodokļa attiecināšana uz augstas efektivitātes koģenerācijas stacijām ar uzstādīto elektrisko jaudu līdz 4 MW un atjaunojamās enerģijas koģenerācijas stacijām, kas pieslēgtas centralizētās siltumapgādes sistēmām, tiek noteikta, piemērojot nodokli 5%, nevis 10% apmērā, kā bija paredzēts sākotnēji, tādējādi samazinot iespējamo siltumapgādes maksājumu ietekmi 18 pašvaldībās.
Valsts atbalsta politika un elektroenerģijas tirgus problemātika
Komiteja savus priekšlikumus un argumentus šajā jautājumā vairākkārt darījusi zināmus gan Ekonomikas, Labklājības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, gan iepriekšējai valdībai un Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, taču vienots skatījums uz šo problēmu un tās risinājums pēc būtības nav panākts.
Pašreizējie sociālā atbalsta instrumenti attiecībā uz izmaksām par elektroenerģiju tiek pilnībā uzturēti no AS “Latvenergo” līdzekļiem – 26,88 miljonu eiro apmērā. Plānotais mērķdotācijas apjoms 2013. gada deviņos mēnešos bija 3,8 miljoni eiro, 2015. gadā – 5,12 miljoni eiro. Tas nozīmē, ka valsts atbalstu piecu eiro apmērā par pirmajiem 100 kW/h elektroenerģijas varēs saņemt tikai 11% mājsaimniecību. Nepietiekami kompensējot elektroenerģijas sadārdzinājumu, padziļināsies trūcīgo un maznodrošināto iedzīvotāju nabadzība un pieaugs neapmierinātība ar valsts politiku.
Kaut gan trūcīgo iedzīvotāju skaits samazinās, taču joprojām pārsniedz pirmskrīzes līmeni – 2012. gadā tās bija 185 146 personas, 2013. gadā, pēc LM informācijas – 158 490 personu. Pēc pašvaldību statistikas datiem, 2012. gadā 90 978 mājsaimniecības saņēma dzīvokļa pabalstus. Uzskatām, ka elektroenerģijas sadārdzinājuma kompensācijas kontekstā jāizmanto dati par mājsaimniecībām, jo kompensācija, loģiski spriežot, ir jāpiešķir mājsaimniecībai, nevis katrai personai, kura ietilpst mājsaimniecībā.
Latvijā mājsaimniecību izdevumi tikai siltumapgādē vien pārsniedz 16% no mājsaimniecību izdevumiem. ES valstīs, ja izdevumi par enerģijas patēriņu pārsniedz 10% no mājsaimniecību izdevumiem, šāda situācija tiek definēta kā enerģētiskā nabadzība, un tādā gadījumā gandrīz visas dalībvalstis sniedz valsts atbalstu iedzīvotājiem.
Ne Ekonomikas ministrija, ne Labklājības ministrija nav aprēķinājusi, cik elektroenerģijas pabalsta administrēšana izmaksās pašvaldībām. Balstoties uz pašvaldību iesniegtajiem aprēķiniem, kam par pamatu ņemti vispieticīgākie normatīvi, esam aplēsuši, ka mērķdotācijas administrēšanai pašvaldību līmenī nepieciešami 2,73 miljoni eiro gadā jeb 53% no paredzamā valsts atbalsta.
Lai apzinātu šos nesakārtotos jautājumus un vienotos par vienkāršāko, skaidrāko un izmaksu ziņā efektīvāko risinājumu, raugoties no administrēšanas viedokļa, pēc LPS priekšsēža iniciatīvas šāgada 28. janvārī notika labklājības ministra Ulda Auguļa, ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Eināra Cilinska un Andra Jaunsleiņa tikšanās. Dienu vēlāk labklājības ministrs iesniedza Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai priekšlikumus likumprojekta “Grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”” otrajam lasījumam.
3. februārī Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai savus priekšlikumus likumprojekta “Grozījumi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”” otrajam lasījumam iesniedza LPS, kā būtiskāko akcentējot un precizējot ministru un LPS priekšsēža panākto vienošanos attiecībā par 25.1. panta redakciju, jo ne darba grupas, ne komisijas sēdē LM iesniegtais priekšlikums neguva atbalstu.
Mūsu priekšlikums bija šāds:
mērķdotācijas administrēšanu veic Labklājības ministrija Ministru kabineta noteiktā kārtībā;
pašvaldības nodrošina Labklājības ministrijas izveidotajā datubāzu savietojamības un informācijas apmaiņas sistēmā to kompetencē esošos datus par personām/mājsaimniecībām, kas atbilstoši tiesību aktiem ir tiesīgas saņemt valsts piešķirto mērķdotāciju.
Vēlāk tika sagatavots likumprojekts “Par valsts atbalstu trūcīgām un maznodrošinātām mājsaimniecībām elektroenerģijas izmaksu segšanai”, kas vēl jāapstiprina Saeimā. Kopumā esam panākuši, ka datus par personām, kam ir tiesības uz atbalstu elektroenerģijas rēķinu segšanai, apkopos pašvaldības, kas tos tālāk nodos elektroenerģijas tirgotājiem, tādējādi atslogojot pašvaldības no liekiem finanšu izdevumiem.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017