Rīga 20°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 02. maijs 13:45
Vārda dienas: Sigmunds, Zigismunds, Zigmunds
Runājot emocionāli: es būtu slikts komitejas vadītājs, ja savu komiteju neatzītu par pašu labāko. Tajā darbojas cilvēki, kuru pārziņā ir sociālais darbs un veselības aprūpe, un viņiem domāšana ir citādāka nekā vairumam cilvēku. Gan mediķi, gan jo īpaši sociālās jomas pārstāvji tendēti uz to, kā otram palīdzēt, un tā ir īpaša cilvēku grupa. Ja visi domātu tā kā, teiksim, biznesa cilvēki vai tie, ko mēs saucam par pragmatiskiem, tad sociālo darbinieku un mediķu mūsu valstī, iespējams, nebūtu vispār.
Beidzamajā laikā dzirdētas runas par izdegšanas sindromu, attiecinot to pirmām kārtām tieši uz sociālajiem darbiniekiem. Protams, tas ir galējais stāvoklis, taču diskusijas par izdegšanu radījušas sociālā darba supervīzijas, kas nozīmē profesionālo izaugsmi un arī citādāku pieeju, lai celtu sociālā darbinieka lomu un prestižu.
Veselības un sociālo jautājumu komitejas rūpju lokā ir visdažādākie jautājumi, kas skar mūsu visu ikdienu, un pašvaldību, LPS un arī mūsu komitejas uzdevums ir gādāt par to, lai mūsu pieņemtie lēmumi uzlabotu cilvēku labklājību, dotu visiem iespēju saņemt veselības aprūpes un medicīnas pakalpojumus, neatstātu vienus ar savām problēmām grūtā brīdī.
Aizvadītajos mēnešos komitejā pamatīgi analizējām stacionāru finansējumu un nepieciešamību izdarīt korekcijas, lai slimnīcas ar tām pieejamajiem līdzekļiem spētu sniegt neatliekamo medicīnisko palīdzību un lai kvotas, kas paredzētas plānveida medicīniskajai aprūpei, tiktu nodalītas no neatliekamajai palīdzībai atvēlētā finansējuma daļas. To darījām kopā ar Latvijas Slimnīcu biedrību un citām institūcijām, rakstījām kopīgas vēstules, savu viedokli paudām arī diskusijā Latvijas Radio.
23. aprīlī Pašvaldību savienības sarunās ar Veselības ministriju vēlreiz akcentējām šo jautājumu par stacionāriem nepieciešamo finanšu nodrošinājumu. Patīkami bija dzirdēt ministrijas pausto, ka tas vairs neesot aktuāli, jo slimnīcu vadītāji apgalvojot, ka tagad ar līgumiem viss esot kārtībā. Taču ir vēl daudz neatrisinātu problēmu – pagaidām cīnāmies par tuvākās nākotnes iespējām, bet jādomā arī par amortizācijas maksājumiem, jo līdz šim tie maksājumos netiek iekļauti. Slimnīcas, sniedzot pakalpojumus un ārstējot cilvēkus, izmanto dažādas iekārtas un tehnoloģijas, kam ir noteikts kalpošanas laiks. Lai spētu arī nākotnē nodrošināt vismaz stabilitāti, ir jāzina, vai būs iespējas saņemt kredītus, vai būs pieejami kādi Eiropas Savienības fondi vai valsts finansējums, vai tiks paredzēta kāda īpaša programma vai citas papildu iespējas. Ja par to nav skaidrības, tad ar amortizācijas atskaitījumiem uzņēmums kaut nedaudz, tomēr spēj sevi finansiāli stiprināt.
Jaunais veselības aprūpes likumprojekts patlaban joprojām ir sagatavošanas stadijā. Lai gan tiek solīti vairāki uzlabojumi, uzskatu, ka pirms tā pieņemšanas būtu nepieciešamas vēl nopietnas diskusijas gan ar LPS, gan slimnīcu vadītāju apvienību, ģimenes ārstiem un citām institūcijām. Liela sabiedrība daļa no šīm organizācijām un asociācijām gaida daudz kareivīgāku nostāju! Sarunās ar Veselības ministriju pašvaldību pārstāvji ieteica meklēt citu veselības aprūpes finansēšanas ceļu. Turklāt nav normāli, ka līdzekļus veselībai plāno pēc Finanšu ministrijas piešķirtā finansējuma, nevis pēc reālajām iedzīvotāju vajadzībām saņemt veselības aprūpes pakalpojumus.
Sarunās ar Veselības ministrijas pārstāvjiem atgādinājām to, kas mums bija jau agrāk, bet diemžēl netiek nodrošināts patlaban – nobraukto kilometru skaits “ātrajiem” palielinājies, jo pacienti jāved tālākus gabalus, ceļi nereti nav izbraucami un iekļauties normatīvos paredzētajās palīdzības minūtēs bieži nav iespējams. Bet ko tas var nozīmēt konkrētam pacientam, katram skaidrs.
Šobrīd mums ar valsti par daudzko jārunā no “ierakumu pretējām pozīcijām”, taču būtu jāpanāk, lai nevajadzētu ne ar vienu karot. Krīzes laikā daudzas lietas tika sakārtotas, bet vēl labāk, ja nevis dzīve mūs piespiež, bet paši to veidojam.
14. maijā mūsu komitejas pārstāvji devās uz sarunām ar Labklājības ministriju. Pēc šīs tikšanās jāatzīst, ka uzstādījumi sociālajā jomā kļūst citādāki nekā līdz šim. Sarunās galvenais jautājums bija par garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmeni un GMI pabalsta piešķiršanas nosacījumiem. Labklājības ministrija pirmoreiz cēla priekšā jauno koncepciju, ko valdība varētu izskatīt augusta beigās.
Koncepcijā paredzēta garantētā minimālā ienākuma līmeņa paaugstināšana līdz 60 eiro. Šobrīd izmaksas sociālajai palīdzībai pašvaldībām jāsedz no saviem līdzekļiem, bet situācija un iespējas uz vietām ir atšķirīgas. LPS un pašvaldības jau nekad nav piekritušas, ka GMI būtu pašvaldībām maksājamais pabalsta veids, jo tas ir pabalsts, kas vienāds visā Latvijā un principā nozīmē, ka te pašvaldību lomas nav. Tas ir aplami, ka garantētais minimālais ienākums, uzsveru – garantētais (to garantē valsts), ir jāsedz pašvaldībai, kas nav ne bijušais darba devējs, kam varbūt vajadzētu ko garantēt, ne VSAA, kas arī kaut ko garantē. Bet dzīvē ir tā, kā ir. Tagad mums jāizlemj, vai esam gatavi piekrist tam, ka šis līmenis tiek paaugstināts. Protams, domājot par trūcīgajiem cilvēkiem un maznodrošinātajiem, gribētos atbalstīt, bet mums stingri jārēķina līdzi, vai visas pašvaldības to var atļauties un cik smagi tas atsauktos uz mazākajām pašvaldībām.
Mūsu komitejā katru jautājumu cenšamies risināt pamatīgi, tomēr tajos “rāmjos”, kādos esam ielikti. Arī aizvadītajā starpkongresu periodā strādājām tik labi, cik esam varējuši. Cenšoties risināt sociālās problēmas, mēģinām visu skatīt kopsakarībās. Man radusies pārliecība, ka pašvaldības jautājumus skata pat valstiskāk nekā atsevišķi valsts resori. Tam ir savs pamats, jo tieši pašvaldības – pilsētas un novadi – veido valsti – bez kādas no tām mūsu valsts nebūtu tā Latvija, ko, labāk – kuru, mīlam.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017