PAIET SOLĪTI PRETĪ

Guntas Klismetas saruna ar LPS priekšsēdi ANDRI JAUNSLEINI

– Ar ko šis starpkongresu periods, kas ilga no pērnā gada augusta līdz šāgada maijam, atšķiras no citiem gadiem?

– Pirmkārt, ar to, ka šoreiz kārtējais darba cēliens starp kongresiem bijis īsāks – kopš iepriekšējā kongresa Aucē apritējuši tikai deviņi mēneši, nevis gads. Ierasts, ka Pašvaldību savienības kongresi parasti notiek maijā, bet 24. kongress pērn bija augustā, pēc pašvaldību vēlēšanām. Jauni spēki un jaunas sejas ienākušas gan pašvaldību domēs pilsētās un novados, gan LPS Valdē, komitejās un apvienībās. Otrkārt, šis gads ieies vēsturē ar to, ka Latvija pievienojās eirozonai un mūsu ikdienā un norēķinos latus nomainīja eiro. Sagatavošanās posmā pārejai uz eiro pašvaldības bija cieši iesaistītas. Trešā raksturīgākā iezīme 2014. gadā diemžēl saistīta ar notikumiem Ukrainā un valsts drošību.

– Savukārt ar ko pagājušā gada rudens, ziema un šis gads iezīmīgs Latvijas Pašvaldību savienības ikdienā?

– Viena no LPS jaunākajām prioritātēm ir atbalsts uzņēmējdarbībai – gan cenšoties panākt labvēlīgas izmaiņas likumdošanas jomā, gan praktiski. LPS izveidotais uzņēmējdarbības atbalsta tīkls šogad darbojas ļoti aktīvi un mērķtiecīgi, daudz esam darījuši, lai pašvaldību darbiniekus izglītotu par uzņēmējdarbības jautājumiem, un ar padomnieces Andras Feldmanes palīdzību uzņēmējdarbības atbalsta tīkla pašvaldību pārstāvjiem rīkojam regulārus izglītojošus un informatīvus pasākumus. Līdzīgi mēģinām strādāt arī citās jomās – tā padomniece Ināra Dundure veido tīklveida struktūru izglītības speciālistiem, pamazām tiek aptverti arī pašvaldību jaunatnes lietu un sabiedrisko attiecību speciālisti. Sociālie darbinieki, no kuriem daudzus mūsu padomniece Silvija Šimfa pazīst vaigā, kopā pulcējas LPS paspārnē izveidotajās apvienībās – Latvijas Pašvaldību sociālās aprūpes institūciju apvienībā (LPSAIA) un Latvijas Pašvaldību sociālo dienestu vadītāju apvienībā (LPSDVA). Ar tīklā iekļauto speciālistu palīdzību iespējams operatīvi iegūt informāciju abām pusēm, tāpat noskaidrot viedokli par saskaņošanai izvirzītajiem jautājumiem. Tās ir jaunas darba formas, ko esam ieviesuši tieši šajā starpkongresu laikposmā, protams, neatmetot tradicionālās – Domes un Valdes sēdes, darbību komitejās, apakškomitejās un apvienībās, dažādu semināru un konferenču rīkošanu.

– Latvijas Pašvaldību savienībai ir jau ilggadēji sadarbības partneri, bet vai šogad tiem pievienojies vēl kāds?

– Ar tradicionālajiem sociālajiem partneriem – Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, kā arī Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Latvijas Tirgotāju asociāciju un vēl citiem sadarbojamies jau gadiem, bet šogad laba sadarbība izveidojusies ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, rīkojot seminārus par uzņēmējdarbības tēmām. Šajā laikposmā vairāki informatīvi pasākumi rīkoti kopā ar Zinātņu akadēmiju, mēģinot izveidot ciešāku saistību starp zinātniekiem, pašvaldībām un uzņēmējdarbību. Tāpat arī LPS noslēgusi sadarbības līgumus ar reģionālajām augstskolām, mērķējot šo sadarbību pagriezt reģionālās attīstības virzienā un iesaistot šajā iniciatīvā arī pašvaldības, kuru teritorijā atrodas šīs augstskolas, un apkārtējos novadus.

– Rīkojot dažādus pasākumus un seminārus, Pašvaldību savienība izmanto arī mūsdienīgas tehniskās iespējas.

– Tehniskajā nodrošinājumā beidzamajos gados esam investējuši apzināti. To, ka rīkojam videokonferences, pašvaldības jau ielāgojušas, un daudzi tagad netērē tālo ceļu uz Rīgu, bet skatās pārraidi savā darba vietā pie datora. Līdz šim LPS komiteju sēdes pārraidījām slēgtajā LPS komiteju portālā, kur piekļuve bija nodrošināta visiem pašvaldību vadītājiem un izpilddirektoriem, kā arī pašvaldību deleģētajiem pārstāvjiem attiecīgajā komitejā. Šāgada jaunums ir tāds, ka komiteju dokumenti un lemjošā daļa pēc notikušās sēdes ir pieejami ne tikai šajā slēgtajā komiteju portālā, bet arī Pašvaldību savienības mājaslapā. Translējam un ierakstām arī publiskus pasākumus un tematiskus seminārus, kas tiek pārraidīti LPS mājaslapā internetā un kuru laikā iespējams arī uzdot jautājumus, bet tie, kam nav iespēju noskatīties tiešraidi, var to izdarīt vēlāk videoierakstā. Arī ministrijas sāk novērtēt šo videotiešraižu iespēju un arvien biežāk organizē savus tematiskos seminārus konkrētiem pašvaldību speciālistiem, piemēram, Izglītības un zinātnes ministrija nesen tādu rīkoja skolu un pašvaldību speciālistiem.

– Kādas ir vēl neapgūtās vai iecerētās jomas, kam LPS pievērsīs uzmanību turpmāk?

– Neesam sasnieguši apmierinošu rezultātu cīņai pret normatīvismu, kaut gan ceram, ka ar laiku izdosies labāk. Šogad pastiprinājām LPS juridisko dienestu, bet, protams, uzreiz tur nevar būt tādu redzamu rezultātu, ir jāpastrādā. Domāju, ka spēsim sagatavot konkurētspējīgus priekšlikumus dažādu normatīvu samazināšanai, kas mums ir viens no darba kārtībā veicamajiem uzdevumiem. Savu iespaidu atstājušas arī valdības un ministru maiņas, taču sadarbība ar jaunapstiprināto valdību sākusies diezgan cerīgi un pozitīvi un gribētos domāt, ka tādā veidā tā notiks līdz pat vēlēšanām. Pašvaldību ministra amatā šogad pabijuši jau divi, tomēr VARAM ministru maiņa nav atstājusi negatīvu ietekmi uz konstruktīvo sadarbību, risinot tās problēmas, kas pašvaldībām ir aktuālas. Veiksmīgs bijis pirmais mēģinājums uzsākt dialogu ar Valsts kontroli – gan organizējot tikšanos, gan nopublicējot Valsts kontroles viedokli žurnālā “Logs”. Mēs lūdzām viņus jau laikus – vēl pirms kontrolēm – informēt par tām lietām, kam jāpievērš uzmanība, lai nebūtu nevajadzīgu pārmetumu pašvaldībām.

– Katrā LPS kongresā pieņemtas kādas deklarācijas, arī Aucē. Kā šajos pēckongresa mēnešos veicies ar to izpildi?

– LPS 24. kongresā pagājušā gada augustā pieņēmām sešas rezolūcijas, no kurām svarīgākā ir pašvaldību autonomijas deklarācija un Pašvaldību savienības kongresa aicinājums Latvijas sabiedrībai apzināties, ka mūsu valstiskums būs apdraudēts, ja tā pamatā nebūs stabilas pašvaldību demokrātijas. Par to runājam jau kopš organizācijas sākuma gadiem, taču aktuāli tas ir vēl joprojām. Tāpat pagājušās vasaras kongresā pieņemtajās rezolūcijās par 2014. gada pašvaldību budžetu un vidēja termiņa budžetu, par pašvaldību tiesībām veikt uzņēmējdarbību, par ceļiem un sabiedrisko transportu prasītais jāatkārto arī šogad. Finanšu jautājumi nav apieti nevienā kongresā, arī ceļu stāvoklis pēdējo desmit gadu laikā uzsvērts vairākkārt, jo pēc ceļu fonda likvidācijas šo jautājumu valsts faktiski nerisina. Droši vien pašvaldību vadītāji šīs problēmas uzsvērs arī kongresā Aizkrauklē. Šogad gan situācija ir mazliet citāda, jo 2015. gada budžetu jau nepieņems šī valdība, bet gan jaunā valdība un jaunais parlaments pēc ievēlēšanas.

– Tā taču jau ir bijis arī agrāk.

– Jā, ir bijis, ka budžeta pieņemšana aizvelkas līdz martam. Turklāt tagad klāt nākusi prasība budžeta projektu pirms pieņemšanas saskaņot ar Eiropas atbildīgo institūciju, jo esam eirozonā. Tas viss var ievilkties.

– Pirms tam gan valdībai jāpanāk arī vienošanās ar LPS. Pērn bija tāds unikāls gadījums, ka Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības vienošanās un domstarpību protokols netika parakstīts.

– Unikāls šis fakts nav, jo protokolu neparakstīju jau otro reizi LPS vēsturē, bet nepatīkams gan. Protokola neparakstīšana nozīmē to, ka neviena no pusēm neuzņemas nekādas saistības par tām lietām, kas protokolā minētas. Taču valdība mums nepiedāvāja nekādu kompromisu, tā bija pilnīgi vienpusēja pieeja no iepriekšējās valdības puses, mums tas nebija pieņemami, tāpēc LPS Dome pieņēma lēmumu šādu protokolu neparakstīt.

– Vai tas nozīmē, ka arī šogad, nākamgad vai aiznākamgad var neparakstīt? Kas no tā mainās – paraksta vai neparaksta?

– Atšķirība ir tāda: ja protokolu paraksta, tad abas puses uzņemas kaut kādas saistības, bet, ja neparaksta, neuzņemas neviena. No valsts ilgtspējīgas attīstības viedokļa tas nav pareizi, un ceru, ka uz priekšu šāda prakse netiks piekopta. Galu galā visi procesi, domāju, arī protokola neparakstīšana noveda pie tā, ka valdība krita. Katrā ziņā MK un LPS protokola neparakstīšana nestiprināja valdības pozīcijas. Neuzskatu, ka pie tā būtu vainojama pašvaldību puse, jo vienoties taču nevar, tikai nodiktējot savas prasības un pat nemēģinot rast citus risinājumus.

– Kas ir protokola sagatavošanā slidenākais punkts – vai ieņēmumu procentuālais sadalījums starp valsti un pašvaldībām?

– Raksturojot protokola sagatavošanas gaitu ar iepriekšējo valdību, tad jāsaka, ka, sākot ar procentuālo sadalījumu līdz valdības neieinteresētībai vispār ar kādu meklēt kompromisu un beidzot ar nespēju redzēt valsti kopumā un saprast, kādi līdzekļi ir pašvaldībām un kādi paliek valdībai. Būšu skarbs, bet teikšu tā: iepriekšējās valdības izturēšanās budžeta veidošanas gaitā liecināja par principu – es esmu priekšnieks, bet tu – muļķis. Mēs no savas puses darījām visu, lai vienotos, nevis lai nevienotos. Bet, ja protokolā nav neviena jautājuma, par ko varētu vienoties, ja vienošanos var panākt tikai tad, kad viena puse pilnībā, bez ierunām piekrīt visam tam, ko piedāvā otra puse, un nekā cita nav, tad nav jēgas šādu protokolu parakstīt un tādas vienošanās droši vien nekad arī nākotnē nebūs. Domāju, ka tā ir ļoti slikta īstermiņa politika un, iespējams, atstās iespaidu ne tikai uz valdības krišanu, bet arī uz parlamenta vēlēšanām.

– Ja likumā noteikts, ka valsts budžeta projekts Saeimā jāiesniedz kopā ar LPS un Ministru kabineta vienošanās protokolu un pārējo dokumentu paketi, vai tad to var nodot bez šīs vienošanās?

– Likums paredz, ka jāiesniedz kopā ar budžeta projektu, bet tā jau ir parlamenta kompetence. Ja parlaments būtu iedziļinājies, viņi varēja nostāties arī LPS pusē un aicināt valdību tomēr vienoties ar pašvaldībām un šo protokolu parakstīt. Starp valdību un pašvaldībām viss bija izdarīts, tālāk tā ir parlamenta kompetence. Tāpēc jau arī saku, ka tas var atstāt savu ietekmi uz nākamās Saeimas vēlēšanām, jo viss jau atstāj kādas pēdas.

– Ja jūs ar toreizējo premjeru Dombrovski būtu mainītās lomās, vai tad protokols tiktu parakstīts?

– Es noteikti būtu atradis kompromisu. Bet pirms tam vajag paskatīties uz valsti kopumā, vienoties, ko gribam sasniegt un kādas ir mūsu prioritātes, un tad attiecīgi arī padalīties. Manuprāt, mazāk būtu jādod tām jomām, kur neredzu tiešu saistību ar uzņēmējdarbību vai kur finansējums nesekmē ekonomisko attīstību. Jebkurai jomai, sākot ar drošību vai izglītību, vai veselību – ikvienai jādod sava daļa, sava pievienotā vērtība, lai valstī notiktu ekonomiskā attīstība.

– Ko tad skolotāji vai ārsti var pievienot?

– Ļoti, ļoti daudz. Skolotāji var pievienot savu vērtību, dodot mūsu bērniem tādu izglītību, kas ir laba un konkurētspējīga. Diemžēl nevienā jomā mūsu valstī netiek nodrošināts adekvāts atalgojums. Taču lielākā kļūda ir tā, ka katra sfēra ir pati par sevi, teiksim, veselība un laba veselības aprūpe – ļoti nozīmīga, lai mēs būtu konkurētspējīgi, arī izglītība ir nozīmīga, pat kultūrai ir svars konkurētspējā. Jautājums, vai tas, ko mēs šajā sfērā darām, dos savu pienesumu tautsaimniecībai un ekonomikai. Mēs, pašvaldības, esam spiestas risināt daudzus sasāpējušus jautājumus un saskaramies ar visām jomām, jo redzam teritoriju un cilvēkus. Es domāju, ka neizmantotais potenciāls ir tajā, ka valsts attīstību iztēlojamies caur nozarisko pieeju. Ja mūsu princips paliks “mans lauciņš, mana teritorija, mana valsts iekš otras valsts”, tad nekur arī netiksim un tādēļ mums neveicas.

Bet tas viss ir atkarīgs no mums pašiem. Ja nemēģinām meklēt kopīgo un paziņojam: tikai man ir taisnība, turklāt domājam, ka tādā veidā var nodemonstrēt savu stingro pozīciju: sak’, es nekad nekam nepiekāpjos un nekādus kompromisus nemeklēju, – tā ir īstermiņa stratēģija, kas vienmēr beidzas slikti. Savukārt pozitīvi – ja tiek meklēti kopīgi risinājumi un paiets pretī otram soli, nu, kaut pussolīti.