Rīga 19°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 11:39
Vārda dienas: Gints, Uvis
Tā pati par sevi saka “Boļānu” saimniece Maija Daina Paegle, kura ciemiņus sagaida, tērpusies Sēlpils tautastērpā, un lepni piebilst, ka viņai esot veseli divi.
“Šīs mājas ir senas, tajās dzīvojuši mana vīra senči. Kad mēs te ienācām, nospriedām, ka mūsu pienākums ir iezīmēt šo vietu ar to, kas šeit interesants. Un, kaut dzīvoju te jau daudzus gadus, visu vēl neesmu izpētījusi,” saka saimniece, izrādot mājas un pagalmu. “Mēs, boļānieši, esam pateicīgi iepriekšējām paaudzēm, ka tagad varam art un sēt viņu tīrumos, maizīti jaukt vecāsmātes atstātajā abrā, uz aku, kūti, šķūni un lielceļu iet pa viņu iemītām celītēm. Un es, dzīvodama šajā vietā, gribu apzināt tās kultūras vērtības, ko 19. un 20. gadsimtā deva tie latvieši, kas dzīvoja Sēlpils pagastā, un pirmām kārtām folklorā.”
2008. gadā, kad Sēlpilij atzīmēja 800. jubileju, nejaušība Maiju Dainu Paegli saveda kopā ar mazpulcēnu vadītāju Spodru Purviņu, un aprīlī par godu Sēlpils astoņsimtgadei “Boļānu” ļaudis kopā ar mazpulcēniem izveidoja Zaļo ozolu taku. Viņi iestādīja 111 ozoliņus, un katru no tiem grezno tautasdziesma. Tā ir atsauce uz sēlpilieša Pētera Blauberga devumu Krišjāņa Barona Dainu skapim – katrā no viņa iesūtītajām 111 tautasdziesmām minēts ozols. Bet jau nākamajā pavasarī “Boļānos” atklāja Sēlpils lauku sētas dainu skapi – kā pagodinājumu un apliecinājumu tiem sēlpiliešiem, kas 19. gadsimtā Sēlpilī pierakstīja un Dainu tēvam iesūtīja 3389 (!) tautasdziesmas. Arī jūs varat šajā skapī ieskatīties, jo Paegļu jaunākais dēls Didzis izveidojis greznu mājaslapu – www.bolani.lv.
Vienlaikus ar Sēlpils dainu skapja atvēršanu “Boļānos” aizsākta vēl kāda tradīcija – pavasara dziedāšana pakalnos jeb rotāšana. Katru pavasari birzīs, vecajos ābeļdārzos, lejās un pakalnos iespējams sadziedāties, sasaukties un pretī dziedāt kopā ar tradicionālās dziedāšanas grupu “Saucējas” un to vadītāju Ivetu Tāli, kā arī pašu saimnieci, kura citos gadalaikos dzied Krustpils folkloras kopā “Rati”. Bet maijā, sacenšoties ar lakstīgalu treļļiem, skan slavenās Sēlpils rotāšanas dziesmas, par kurām Jurjānu Andrejs teicis: “Tā ir skaistākā dziedāšana, kas latviešiem ir.” Caur Jurjānu Andreju slavenas kļuvušas “Es karā aiziedams”, “Kur tu skriesi, vanadziņi”, “Upe nesa ozoliņu” – tās nāk no Sēlpils.
“Boļāni” ir apskates saimniecība, kur gandrīz pusi no lauksaimniecības zemes aizņem bioloģiski vērtīgo zālāju pļavas. Tāpēc saimniecību visvairāk apmeklē tie, kas grib būt tuvāk dabai, kam patīk nostāsti un tautasdziesmas, interesē senču dzīvesveids un apkaimes vēsture. Ekskursantiem tiek piedāvātas arī īpašas karašas, ko Maijas kundze cep no rupmalienā maltiem kviešu miltiem. Tās ir sēļu karašas, ko cep tāpat, kā to darīja dzimtas mātes un vecāsmātes.
Jau otro gadu Boļānu saimniecībā pietrūkst saimnieka Egila Paegļa darbīgo roku, taču mātei palīdz trīs dēli – Uģis, kurš tagad ir “Boļānu” saimnieks, Andis un pastarītis Didzis un, protams, mazbērni. Tāpēc Maija uzdrošinās arī startēt projektos – 2011. gadā atbalstītā “Sēļu elpa Sēlpils “Boļānos”, Saules koku meklējot” rezultāts ir izveidotā taka, kuras apraksts atrodams internetā: www.letonika.lv, bet gadu vēlāk Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītais “Pa 20. gadsimta sēļu saimniekošanas pēdām Boļānu lauku sētā” ļāvis darboties vēl radošāk un pilnveidoties, lai tieši šeit – Sēlijas vaļņa ziemeļu gala augstākajā vietā, Daborkalna pakājē – celtu gaismā senču gara mantojumu.
Pirms pieciem gadiem šīspuses augstākajā kalnā Taborkalnā, ko vietējie biežāk dēvē par Dabora kalnu, tika atpazīts 1824. gadā nodibinātais Strūves ģeodēziskā loka punkts “Daborkalns” – tāds pats kā Jēkabpilī, Gaiziņkalnā, Arbidānkalnā un vēl 12 Latvijas vietās. Tas ir viens no UNESCO Pasaules mantojumā iekļautajiem 249 Eiropā esošajiem punktiem. Tagad uz šo Daborkalna punktu izveidota Zaļā taka ar norādēm un informācijas stendu, un Maija Daina Paegle neslēpj, ka viņai par šo vietu ir savi sapņu plāni.
Visi, kas apmeklējuši Boļānu lauku sētu un atstājuši atsauksmes viesu grāmatā, bijuši gandarīti par īpašo lauku pamatīguma auru, cauri gadsimtiem saglabāto savas zemes mīlestību, ticību darbam un cilvēka radošajam garam. Arī “Logs”, ierakstot savu vēlējumu, atzīst, ka laimīgi ir tie, kuri šo sētu var saukt par savējo.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017