Rīga 7°C, skaidrs, bez nokrišņiem, Z vējš 4m/s
Trešdiena, 2024. gada 08. maijs 08:16
Vārda dienas: Staņislava, Staņislavs, Stefānija
Jēkabpils novads izveidots 2009. gadā, apvienojot septiņus pagastus – Ābeļu, Dignājas, Dunavas, Kalna, Leimaņu, Rubenes un Zasas pagastu. Teritorijā nav nevienas pilsētas. Novada kopējā platība aizņem 90 441,7 hektārus, iedzīvotāju skaits – nedaudz pāri pieciem tūkstošiem. Jēkabpils novadu caurvij divas stīgas: grantētais ceļš, kas vairāk nekā 60 kilometru garumā no Jēkabpils ved gar Daugavu Dvietes virzienā, un krietni labāka daļēji asfaltētā Biržu–Bebrenes–Ilūkstes šoseja, kas šķērso Kalna, Leimaņu, Zasas un Rubenes pagastu. Raugoties zīmējumā, novada kontūra pašiem vietējiem atgādinot bulli, kuram aste jau ir Bebrenes pagastā, bet lasītāji katrs pats var izdomāt savu tulkojumu.
Novada īpatnība ir tā, ka domes un novada administrācijas sēdeklis ir citas pašvaldības teritorijā – Jēkabpils pilsētā, vienā ēkā ar Krustpils novada domi. Lai tiktu līdz savam novadam, domniekiem un administrācijas darbiniekiem vispirms jāšķērso tilts pār Daugavu, pēc tam Jēkabpils pilsētas teritorija, un tad var izvēlēties – ja brauc pa pirmo stīgu gar Daugavu, tūlīt aiz pilsētas robežas sākas Ābeļu pagasts, aiz kura tālāk ir Dignāja un Dunava, bet, ja ceļš ved pa otro stīgu, tad aiz Jēkabpils pilsētas jāšķērso vēl viens novads – Salas novada teritorija, un tikai pēc krietna gabala pirms Kalna pagasta stāv Jēkabpils novada robežzīme. Sarežģīti, vai ne? Turklāt ne vienu vien mulsina arī novada nosaukums, jo tāds ir republikas pilsētai, un faktiski Jēkabpils novada stari uz pagastiem aiziet prom no nosaukumā ietvertā Jēkabpils vārda.
Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Edvīns Meņķis teic, ka novada izveide bijusi diezgan mierīga un bez lielām diskusijām: “Daļēji tas bija ministrijas viedoklis – gan par nosaukumu, gan pagastiem, kas novadā jāiekļauj. Toreiz parādījās arī vairāki citi varianti, kā novads varētu saukties, – Raiņa novads, jo esam dižā dzejnieka dzimtene, Vidusdaugavas novads, kas atspoguļotu mūsu ģeogrāfisko atrašanos, vai Dignājas novads, kas ir vēsturiski sens un savulaik tā teritorija bijusi ļoti plaša, taču domāju, ka tajā laikā vienprātība par nosaukumu nebūtu panākta, vislabāk būtu izdomāt ko jaunu.
Kāpēc novada vadības sēdeklis ir Jēkabpilī? Ģeogrāfiski viducī ir Zasa, bet tad, kad novads veidojās, Zasas pagastā nebija piemērotu telpu, kur varētu izvietot domes administrāciju, jo pagasta pārvaldes mājā atrodas arī Zasas vidusskolas pirmsskolas grupas, bet palielā Zasas muiža ir privātais īpašums. Šādam risinājumam droši vien nebūtu piekritis arī Ābeļu, Dignājas un Dunavas pagasts, kam visa attīstība un arī cilvēku pārvietošanās un intereses vērstas virzienā uz Jēkabpili – nevar taču daļai iedzīvotāju likt braukt pretēji, turklāt vairākos sabiedriskā transporta maršrutos autobuss iet tikai reizi nedēļā. Tomēr tagad esam atsākuši diskusijas par domes darbinieku izvietošanu novada teritorijā, un kā nākotnes variants tiek apsvērta doma par Īpašumu apsaimniekošanas un pakalpojumu sniegšanas nodaļas pārcelšanu, lai būtu tuvāk iedzīvotājiem un ģeogrāfiski centrā.”
Jēkabpils novads – zaļā triju rakstnieku dzimtene
Jēkabpils novada teritorijā ietilpst 60 kilometri Daugavas krasta, un novads sevi dēvē par Raiņa dzimteni, kā arī zaļu, darbīgu un līdzsvarotu novadu. Arī izvirzītais sauklis un nākotnes attīstības vīzija paredz, ka Jēkabpils novads – laikmetīga, līdzsvarota, darbīga dzīve un gleznaina vide Sēlijā.
Jēkabpils novads ir bagāts ar mežiem, ezeriem, purviem un dabas objektiem. Novadā atrodas desmit Eiropas Savienības izveidotā aizsargājamo teritoriju tīkla Natura 2000 platības: deviņi dabas liegumi un daļa dabas parka “Dvietes paliene”. Ainavu arhitektūras pieminekļa statuss piešķirts Zasas muižas parkam, un krāšņs un kopts dabas parks ir arī Rubenes pagasta centrā. Dabas objekti, kam nav īpašās aizsardzības statusa, tomēr apskates cienīgi, ir šādi: Daugavas krāce “Gārde”, Kaupres pilskalns Ābeļu pagastā, kur Napoleona kara laikā ierīkota franču un prūšu skansts, Dignājas pilskalns, kas bijis viens no seno sēļu kultūras centriem (pretējā upes krastā atrodas Jersikas pilskalns, un vecie ļaudis stāsta, ka otrpus Daugavai esošo Jersikas pilskalnu un Dignājas pilskalnu savienojot apakšzemes ala), Kaldabruņas pilskalns Rubenes pagastā, Ābeļu (Burkānu) sala, dižakmens “Velna pēda” un Latvijas un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā ierakstītais peldošais ezerrieksts, kas aug Klaucānu un Priekulānu ezerā Kalna pagastā.
Vēl vairāk Jēkabpils novads lepojas ar trīs literatūras dižgariem, kuriem šeit dzimtene, – Raini, Aleksandru Grīnu un Jāni Akurateru. Rakstnieka Jāņa Akuratera piemiņa Ābeļu pagastā tiek godināta ar piemiņas akmeni, piemiņas ozolu un ekspozīciju pagasta muzejā. Pirms trim gadiem atklāta arī rakstnieka Aleksandra Grīna piemiņas vieta Kalna pagastā.
Bet Raiņa muzejs viņa dzimtajā vietā Dunavas pagasta Tadenavā ir dzejnieka būtības – viņa saules un mīlas filozofijas šūpulis. Mežu un pļavu ieskautā Tadenava staro pārlaicīgā mierā un klusumā. Pusmuižas guļbaļķu dzīvojamo ēku 1865. gadā cēlis Raiņa tēvs Krišjānis Pliekšāns, un tā ir valsts nozīmes vēstures piemineklis. Šogad, pateicoties Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta programmas “Kultūras un dabas mantojuma saglabāšana un atjaunināšana” finansējumam, uzsākta muzeja rekonstrukcija un restaurācija. Jāpiebilst, ka kilometra attālumā no muzeja Eglaines upītes ielokā atrodas piemiņas akmens vecās pirtiņas vietā, kur pasaulē nāca Jānis Pliekšāns.
Jēkabpils novada saule un bites
Neilgi pēc novada izveidošanās 2009. gadā tika izsludināts Jēkabpils novada logo izstrādes un ģerboņa ideju konkurss, kurā kā ieteikumi ģerbonim dominēja Daugavas, mežu un zemes motīvi. Respektējot iesniegtos ierosinājumus, ģerboni izstrādājis mākslinieks Vladimirs Ladusāns, par ģerboņa centrālo figūru izvēloties sauli – Rainis savu dzimto pusi dēvējis par “Saules zemi”. Likteņupi Daugavu, kas Jēkabpils novada teritorijā tek 60 kilometru garumā, attēlo ģerboņa vidējā, sudrabotā josla, bet sarkanā un zaļā krāsa simbolizē Sēlijas karoga krāsas.
Arī logo ideja radās izsludinātā konkursa gaitā, un tā pieder Rubeņu pamatskolas un Jēkabpils Mākslas skolas Zasas filiāles audzēknei Marikai Ošānei. Jēkabpils novada logo veido septiņas bišu šūnas, kas simbolizē septiņus pagastus, kuri 2009. gadā apvienojās vienotā novadā. Tāpat tajā atspoguļots novada cilvēku čaklums, vienotība un sadarbība, kā arī kopīgi paveiktā darba – medus pienesuma – saldums. Logo robežlīnijas veidotas zilā krāsā, kas simbolizē Daugavas ūdeņus.
Gandrīz pusi Jēkabpils novada teritorijas klāj meži, un tā ir viena no lielākajām novada dabas bagātībām. Savukārt lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizņem 38% no novada kopējās platības un ūdeņi – 4%. Bēdīgāki ir rādītāji, kas raksturo pašvaldības ceļus un ielas – to kopgarums Jēkabpils novadā ir 488,3 kilometri, bet tikai 7 km jeb 1,4% no kopgaruma segti ar melno segumu.
Galvenās uzņēmējdarbības formas novadā saistītas ar lauksaimniecību (graudkopība, piena un gaļas lopkopība, dārzeņu audzēšana) un mežsaimniecību. Lielākie uzņēmumi novadā ir SIA “Alko” Kalna pagastā, kas sniedz dažādus transporta pakalpojumus, SIA “DL konstrukcijas” Ābeļu pagastā, kur ražo PVC un alumīnija logus un durvis, jumta logus, aizsargžalūzijas, garāžu vārtus un alumīnija un metāla konstrukcijas, SIA “MK dizains” Ābeļu pagastā, kas nodarbojas ar bērnu rotaļu un sporta laukumu aprīkojuma izgatavošanu, SIA “Landagro” Dunavas pagastā, kas piedāvā jaunu uz polimēru bāzes veidotu šķidro lapu mēslojumu “Zelenit”, un SIA “Selko”. Tāpat novadā ir gaļas liellopu audzētāji, nesen atklāta miljona vērtā modernā ferma Kalna pagastā, darbojas lopu kautuve Zasā, vairāki uzņēmēji piedāvā pašu audzētus augļus un dārzeņus, un gana daudz vietējo pievērsušies biškopībai – ne velti novada logo veido bišu šūnas. Nodarboties ar tūrismu novadniekus pagaidām attur sliktais ceļu stāvoklis.
Novads uztur piecas pamatskolas – Ābeļu, Dignājas, Dunavas, Bērzgala un Rubenes un vienu vidusskolu – Zasā. Jēkabpils novadā ir septiņi kultūras nami, brīvdabas estrādes Ābeļos, Dignājā, Rubeņos, Zasā un Leimaņos, 11 bibliotēkas, kā arī amatniecības centrs “Rūme” Zasas pagastā un Sabiedrisko resursu centrs Dunavas pagastā, kas aptver gan bērnus, gan pieaugušos. Nesen atvērts sabiedriskais centrs Dignājā, kur ļoti sparīgi rosās Ieva Dreimane. Slates skola 2006. gadā slēgta, bet tur ir vēlēšanu iecirknis, bibliotēka, sabiedriskais interneta pieejas punkts un sieviešu klubiņa mājvieta. Pašvaldībā ir aktīvi pašdarbnieki un arī nevalstiskais sektors, ko pārstāv 15 biedrības un interešu grupas. Patīkami, ka atdzīvojušies Kalna pagasta Dubulti, kur savulaik greznais kultūras nams bija pamests likteņa varā, bet tad pēc pašvaldības skubinājuma viņi pieteicās LAD projektam, un ar tā palīdzību nu kultūras nams savests kārtībā, tur notiek dažādi pasākumi, iekārtota bibliotēka un darbojas vietējā biedrība.
Pašvaldības vadītājs Edvīns Meņķis uzsver: “Lai nodrošinātu pakalpojumus visiem iedzīvotājiem, ļoti svarīgs ir līdzsvarotas attīstības princips, ko arī ievērojam, izstrādājot projektus un veidojot infrastruktūru. Šajos gados novada teritoriju esam attīstījuši vienmērīgi, visos pagastos īstenoti kādi projekti, un vienmēr dodam zaļo gaismu arī biedrību projektiem, piešķirot pašvaldības līdzfinansējumu. Tā kā domes deputātu pārstāvniecība aptver visus pagastus, izņemot vienu, iedzīvotāji var būt droši, ka vietējo pagastu intereses allaž tiks aizstāvētas.”
Jēkabpils novads no tuvējiem kaimiņnovadiem atšķiras ar to, ka katra pagasta pārvalde darbojas kā iestāde, tai ir savs budžets un sava grāmatvedība. Kā labāk – centralizēties vai atstāt pa vecam – šajā jautājumā vienprātības pagaidām nav, un domnieki turpina par to diskutēt. Šogad lielākie veicamie darbi, ko uzņēmusies Jēkabpils novada pašvaldība, saistās ar divu ūdenssaimniecības projektu īstenošanu mazākos ciematiņos (lielajos jau tas izdarīts), rindas kārtībā ir veco ļaužu pansionāta paplašināšana Leimaņu pagastā, ko pašvaldība veic par saviem līdzekļiem, tāpat jāpabeidz Zasas vidusskolas internāta rekonstrukcija (skolai šogad nomainīts jumts un veikta pamatu hidroizolācija). Ja rocība ļautu, daudz vairāk naudas Jēkabpils novada pašvaldība gribētu ielikt pašvaldības ceļos.
Pa pirmo stīgu
Ābeļu pagasta likteņstāstus vislabāk var “izlasīt” pagasta muzejā, kas mājvietu radis pagasta pārvaldes telpās. Tajā apkopoti materiāli par pagasta kultūrvēsturisko mantojumu dažādos laika periodos, slavenāko pagasta dzimtu vēsture, materiāli par sporta dzīvi pagastā. Plašākā ekspozīcijas daļa veltīta vispazīstamākajam Ābeļu novadniekam – dzejniekam Jānim Akurateram.
No Dignājas pagasta neparastumiem gribas izcelt daudzviet Latvijā jau piemirsto “transportlīdzekli” – pārceltuvi Līvāni–Dignāja, kas savieno abus Daugavas krastus un ir vistaisnākais ceļš no Latgales uz Zemgali jeb, kā līvānieši saka, uz Kurzemi, jo zemes agrāk piederējušas Kurzemes hercogam. Senatni un tagadni savā dziesmotajā valodā savij tālu aiz pagasta un novada robežām aizskanējušās folkloras kopas “Dignōjīši” balsis. Šovasar klajā nācis viņu pirmais iedziedātais kompaktdisks “Pī Daugavas loba dzeive”, kura vāka dizainu konkursā izdomāja vietējie iedzīvotāji.
Sēlijas apceļotājam, kurš nav pārlieku steidzīgs, braucot pa ceļu Dunava–Ilūkste, nebūs grūti pamanīt gleznaino vietu, kur Dunavas pagastā likteņupes Daugavas krastā uzstādīts piemiņas akmens Daugavas plostniekiem. Turpat vēl viena pārceltuve “Dunava”, kas arī ved uz Līvāniem. Cik labi, ka pārceltuves saglabātas, jo ne tikai noder eksotiskas izjūtas alkstošiem tūristiem, bet bija un ir nozīmīgs satiksmes līdzeklis abu krastu iedzīvotājiem, arī dažāda kalibra transportlīdzekļiem.
Pa otro stīgu
Kalna pagastā atrodas jau pieminētais “dižvīram” Aleksandram Grīnam veltītais piemineklis.
Mūsdienās tik nepieciešamajai līdzcietībai un atbalstam dzīves grūtdieņiem pagastā uzcelts cits “piemineklis” – nodibinājuma “Mārtiņa fonds” rehabilitācijas centrs “Dūjas”. Ar novada pašvaldības atbalstu fonds te iekārtojis atpūtas un spēku uzkrāšanas vietu bērniem ar onkohematoloģiskajām saslimšanām. Nometnes te notiek ne tikai vasarā, bet arī ziemā.
Leimaņu pagastā goda vieta ierādīta Seno latvju zīmju parkam, kas ir biedrības “Akācija plus” veikums no idejas līdz realizācijai. Tajā šobrīd skatāmas jau astoņas senlatviešu spēka zīmes – Jumis, Austras koks, Dieva, Laimas, Zvaigznes un Saules zīmes, Māras krusts, Zalktis, kā arī kokā veidots parka nosaukums, ko var uzskatīt par devīto apskates objektu. Biedrības “Akācija plus” valdes priekšsēdētāja un idejas iniciatore ir Inita Poriete. Plānota Ugunskrusta uzstādīšana, bet tālākā nākotnē – arī Jāņa un Ūsiņa zīmes. Parks nav vienīgais biedrības veikums. Tā iecerējusi saglabāt nākotnei vēl kādu liecību – Leimaņu pagastā ir apzinātas visas viensētas, izveidota karte ar esošajām un arī bijušajām, jau neapdzīvotajām viensētām, apzināti to nosaukumi, iedzīvotāji.
Zasas pagasta lepnums ir Zasas muiža un parks. Zasa savu pašreizējo nosaukumu ieguvusi no barona fon Zasa dzimtas (viņa vārdā nosaukta arī Rīgas apkaime – Zasulauks), kam senā Viesienas muiža piederēja no 17. gadsimta. Zasas muižas pils celta 18. gadsimtā. Karos un nemieros postīta, līdz mūsdienām tā atstājusi tikai drupas, saglabājušās vien vēlāk būvētās saimniecības ēkas – klētis, zirgu stallis. Tomēr ir vērts izstaigāt plašo parku, kur aug Latvijai raksturīgi un no tālām zemēm atceļojuši koki, atrast Vilkaču koku, Velna akmeni un svētavotu. Pāri Dzirnupītei, kas tek cauri Zasas parkam, ved vairāki tiltiņi. Kā jau katrs vecais parks, arī Zasas parks un tajā esošie objekti apvīti teiksmām un nostāstiem. Folkloras cienītājiem var ieteikt pirms vai pēc pastaigas pa parku izlasīt teiku par to, kā radies Velnakmens – kad nelabais nolēmis izjokot muižkungu. Parka teritorijā, pakalnā pāri dzirnavu dīķim, paceļas baltā 1750. gadā celtā Zasas evaņģēliski luteriskā baznīca, kurai līdzās atrodas Zasu dzimtas kapi.
Sēļu amatniecības centrā “Rūme” rūmes pietiek visiem – gan lieliem, gan maziem; gan profesionāliem aroda pratējiem, gan iesācējiem. Par to gādā idejas autore keramiķe Anda Svarāne, ko sēļu ideja urda jau vairāk nekā desmit gadus. 2001. gadā Zasas vidusskolas pagrabstāvā tika atvērta Jēkabpils mākslas skolas Zasas filiāle, kuras viens no darbības pamatmērķiem ir izzināt, saglabāt un popularizēt seno sēļu kultūru. Anda bija filiāles vadītāja. Lai arī lielākā daļa sēļu apdzīvotās teritorijas atrodas Latvijā, sēļu kultūras tradīcijas tiek koptas arī Lietuvā. Zasieši šo faktu neatstāja bez ievērības un jau 2002. gadā aizsāka rīkot abu valstu mākslinieku plenērus. 2008. gadā Zasā notika plenērs “Latvijas un Lietuvas sēļu amatnieki lauku sētā”, kuru gatavojot, negaidītu interesi par seno amatu apguvi izrādīja zemnieki un citi vietējie ļaudis. Tika dibināta biedrība “Sēļu pūrs”. Kārtīgam pūram nepieciešama vieta, kur to glabāt. Biedrība izstrādāja sēļu amatniecības centra “Rūme” koncepciju, ko atbalstīja Zasas pagasta pašvaldība. Piemērots zemesgabals atradās Zasas centrā – bijušā Zasas vidusskolas mācību dārza teritorija. Projekts “Sēļu amatniecības centra “Rūme” izveide” tika iekļauts Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas projektā “Amatniecības sadarbības tīkls kā Latvijas–Lietuvas pierobežas pievilcības veicinātājs”. Kopš 2010. gada jūlija “Rūme” ir atvērta ikvienam interesentam. “Sēļu pūra” uzdevums ir saglabāt sēļu kultūrvēsturisko mantojumu – amatniecības tradīcijas. Ēkā, ko uzbūvējusi pašvaldība, ir kārtīgi darbgaldi, un, ja kādam zemniekam, piemēram, vajag sazāģēt dēli, var droši atbraukt, un meistari visu izdarīs. Meistariem ir mācekļi, un, ja amats apgūts kārtīgi, darītājam ir gan darbs, gan iztika. Pati saimniece ir keramiķe, bet varu viņa nav uzurpējusi, tāpēc pirmajā uzceltajā ēkā ir ne tikai keramikas darbnīca, bet arī zīda apgleznošanai, aušanai un kokapstrādei nepieciešamais aprīkojums.
Amatniecības centra “Rūme” attīstības plānā iecerēts izbūvēt piecu etnogrāfiska stila ēku kompleksu un labiekārtot tam atvēlēto teritoriju. Šobrīd ir izbūvēts šķūnis–darbnīca, tāpēc visiem nākas mitināties zem viena jumta. Perspektīvā paredzēts uzbūvēt klēti, kurā tiks izvietota audēju darbnīca, sēļu zāļu pirti – pirtnieka iemaņu apgūšanai, smēdi – kalēja amata apgūšanai. Noslēdzošais šajā kompleksā būs “Saietu nams”, kas paredzēts amatnieku teorētisko zināšanu apgūšanai, konferenču, semināru organizēšanai un nodrošināšanai. Nopietni darbīgajā sēļu amatnieku pasaulē draiskumu ienes bērnu spēļu laukums “Raganas dārzs”. Skulptūras darinātas 2009. gada vasarā notikušā Latvijas un Lietuvas kokgriezēju plenēra laikā.
Meža muzejs “Liepas” ir viena no retajām ēkām Latvijā, ko nu jau pusotru gadsimtu apdzīvo mežkopji. 2009. gadā gan mežniecība likvidēta, un ēku pārņēmis Jēkabpils novads. Mežniecības muzeju izveidojusi Benita Kalniņa, kundze, kura šai mežniecībā nostrādājusi 40 gadus – viņu var saukt par meža vēsturnieci. Blakus mežinieku atribūtiem, dažādu putnu ligzdām, mežsargu pasta skapītim, ieročiem, fotostendiem plauktos, failos un pierakstos ir daudz vēsturisku materiālu par apkārtnes mežiem un mežiniekiem. Šie materiāli dod priekšstatu par visas Latvijas mežu un mežinieku bieži līdzīgajiem likteņiem.
Rubenes pagasta ļaudīm ir pašiem savs akmenī iekaltais Rainis, kurš, rāmi smaidot, vēro jaunāko rubeniešu un pagasta mazo ciemiņu līksmību netālu esošajā un izdomas bagātajā Rūķu pļavā. Bet neparasto un teiksmaino vietu cienītāji var piestāt pie Dronku Velnakmens (200 m no Kaldabruņas–Ritenišku ceļa) – akmens plakaniskajā virsmā ir divas interesantas pēdas, kuras, pēc nostāsta, ieminis velns. Divi blakus esoši pēdu nospiedumi, ko velns atstājis, stāvēdams akmens malā, kopā veido Latvijas teritorijas kontūru, kur gandrīz vienmēr uzkrājas ūdens. Ūdens, kas uzkrājas pēdā, tiek uzskatīts par dziedniecisku. Varat pārbaudīt.
Sēļu lauku sēta “Gulbji” – jau vietas nosaukums apliecina piederību sēliskajiem objektiem. “Gulbji” atrodas senā apdzīvotā vietā – netālu no Dvietes upes senlejas sākuma. Te paaudžu paaudzēs ir dzīvojusi Skrējānu ģimene, “galvenie sēļi” ir Rita un Juris Skrējāni. Jēkabpils novada vadītājs Edvīns Meņķis ar lepnumu stāsta par vietu, kur saglabāts lauku sētas sēliskais veidojums, kur ciemiņiem galdā ceļ sēliskos ēdienus (tie lielākoties ir sātīgi, un tajos jūtama kaimiņu lietuviešu virtuves ietekme), pat pirts izdarībās var samanīt sēlisko piesitienu. Saimnieki pamatoti lepojas ar savu saimniecību, jo šeit ciemiņiem dota iespēja iepazīt nelielu etnogrāfisko muzeju. Dzimtas vīrieši vienmēr ir bijuši prasmīgi amatnieki, tāpēc saimnieki ir lepni par bagātīgo seno sadzīves priekšmetu krājumu, kurā atrodamas gan dažāda izmēra tīnes, lādes, vāceles, kubli un spaiņi, gan rati, ragavas un pat kuļmašīna. “Gulbju” mājas rota ir ne tikai skaistais dārzs, bet arī saimnieces viesmīlība.
Kaldabruņa iziet pasaulē ar sienu un pļavām. Biedrības “Ūdenszīmes” vadītāja Ieva Jātniece jau vairākus gadus darbojas Kaldabruņas vecajā skolā, neļaujot simtgadīgajai šķelto akmeņu ēkai aiziet bojā. Ieva izglāba ne tikai ēku, bet daudz svarīgāk – arī pašus Kaldabruņas ļaudis no bēdīgās eksistences, kas te iemājoja pēc tam, kad 2004. gadā nācās slēgt skolu. Ievas nenogurdināmo rosmi un izdomas bagāto garu novērtēja vietējie, ievēlot viņu par deputāti. To novērtē arī Jēkabpils novada vadītājs Edvīns Meņķis: “Kaut vairāk mums būtu tādu aizrautīgu un gados jaunu ienācēju, kāda ir Ieva! Rubeņos izsenis bijusi atzīstama kultūras dzīve, bet Kaldabruņai izdevies īsā laikā kļūt par īpašu kultūras saliņu, kurp brauc arī tālāki apkārtējie un piestāj ceļinieki.” Kā nepiestāsi, ja gar vecās skolas žogu “peld” dīvainas siena pīlītes? Ja tālumā vīd dažnedažādi no siena uzburti tēli, jo izrādās, ka Kaldabruņā katru gadu jūlijā rīko siena skulptūru plenēru “Siena dienas”, kas šogad jau kļuvis starptautisks. Senlaikos Ievā droši vien saskatītu kaut ko raganisku, jo viņa aizgūtnēm stāsta par katra auga un zālītes ārstnieciskajām spējām, pamāca, kā pērno Ziemassvētku egli izmantot barometra vietā. Viņa nemitīgi ģenerē jaunas idejas, raksta projektus, lai ieceres pārtaptu īstenībā, un pulcina ap sevi apkārtnes iedzīvotājus, modinot viņos ticību tam, ka Kaldabruņa izdzīvos. Izdzīvos līdzīgi Jēkabpils novada lielākajam dārgumam – Kaldabruņas jostai. Viens no biedrības “Ūdenszīmes” nozīmīgākajiem veikumiem ir unikālās jostas digitalizācijas projekts, kuru saglabāt virtuālajā vidē un padarīt visiem pieejamu ļāva VKKF finansējums projektam “Lepojies, Kaldabruņa!”. Citi, šķietami piezemētāki projekti ļauj kaldabruņiešiem justies civilizētāk – par projektu naudu iekārtota bērnistaba, duša, sauna, iebūvēts kamīns, iegādāta veļasmašīna, lai iedzīvotājiem atvieglotu mājas soli. Te darbojas lietoto mantu apmaiņas punkts. Bet līdzās gluži praktiskām lietām īstenojies arī ilgāku laiku lolots sapnis par Pļavas muzeju ar četrām sadaļām jeb vainagiem. Augšstāva zālē visa pētāmā un studējamā ir tik daudz, ka Kaldabruņā varētu nozust pat uz nedēļu, ij tad nebūtu izpētīti visi “smilgu vēstījumi”, nebūtu noskaidrots, kādi “vadātāji” senāk veduši maldu ceļos, kādas zintības un ticējumus izstāstījuši šīs puses vecajie ļaudis. Muzejā jaunie izvēlas pat salaulāties – tik īpaša ir tā aura! Biedrība “Ūdenszīmes” kopš 2007. gada īstenojusi vairāk nekā 30 projektu. Bet netrūkst arī ieceru – tiks veidotas vides klases un telšu vietas, paplašināts ārstniecības augu dārzs, sadarbībā ar Nodarbinātības valsts aģentūru biedrībā darbosies jaunieši, bet sestdienās Kaldabruņas iedzīvotāji mācīsies angļu valodu, lai ārzemniekiem var pateikt, kur veikals un benzīntanks…
Puisis ar īpašo uzvārdu Kaspars Sēlis šogad sāka strādāt par Jēkabpils novada domes sabiedrisko attiecību speciālistu. Konkursā (starp citu, pirms Kaspara sabiedriskās attiecības kūrēja Ieva Jātniece!) Kasparam izdevās apliecināt, ka ir labākais 15 kandidātu konkurencē. Vietējais kadrs no Leimaņu pagasta. Beidzis Zasas vidusskolu, par bakalauru kļuvis Tallinā, apgūstot audiovizuālo mediju prasmes. Kāpēc pirmās darba iemaņas nenoslīpēt dzimtajā pusē? Turklāt, vācot un saglabājot ziņas par Leimaņu pagasta viensētām, lieti noder augstskolā mācītais. “Liekas, ka Latvijā nav daudz cilvēku ar šo uzvārdu. Tā saknes gan esot meklējamas Vidzemē. Mani saista dzimtā sēļu puse, arī uzvārds rada papildu piederības sajūtu, es šeit ļoti labi jūtos. Katru dienu, ceļojot pa novadu, uzzinu kaut ko jaunu, daru to zināmu citiem mājaslapā, novada avīzītē, citos saziņas līdzekļos,” atzīst sēlis Kaspars Sēlis.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017