Rīga 19°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 16:23
Vārda dienas: Gints, Uvis
Uz Eķengrāvi pie Āža – ar bānīti
Aizbraukt uz Eķengrāvi jeb Āžu miestu var un noteikti vajag, tikai tagad to sauc par Viesīti. Braucamlīdzeklis gan jāizvēlas cits, jo bānītis jau vairāk nekā 40 gadus atpūšas muzeja depo, bet Āzis Viesītes centrā ieradies pavisam nesen – šovasar pirms Līgodienas. Lai nesapītos šajā kalambūrā, visu pēc kārtas.
Eķengrāve
Jau 1477. gadā rakstos atrodamas norādes par Eķengrāves muižu (tulkojumā no viduslejvācu valodas Eķengrāve nozīmē ozolu audzi), vēlāk miestu. 1622. gadā muiža pirmo reizi pieminēta kā Eichengrabe (Ozolgrava) – no šejienes arī ozolzīles Viesītes novada ģerbonī. Muiža gājusi no viena īpašnieka rokām citās, līdz pēc 1920. gada agrārās reformas tās zeme 1333 ha kopplatībā sadalīta 29 jaunsaimniecībās.
Kā lielāka apdzīvota vieta Jaunjelgavas, Jēkabpils, Aknīstes un Neretas ceļu krustojumā Viesīte izveidojusies ap 1890. gadu. 1928. gadā izdots Latvijas Republikas valdības rīkojums par pilsētas tiesību piešķiršanu Viesītei, kuras vārds ņemts no upes un ezera vārda un, pēc akadēmiķa Jāņa Stradiņa pētījumiem, esot ļoti senas izcelsmes – tas nozīmējot lielu ūdensšķirtni. Savukārt senajā sēļu valodā Viesītes nosaukums ir tipiski sēlisks – mīlināmā formā, un vārds “viesīte” nozīmē – “vīnogulāji”, “vieta”.
Attēlā redzamā karte tagad ieņem goda vietu Viesītes novada domes priekšsēdētāja Jāņa Dimitrijeva kabinetā, bet 1990. gadā, kad viņš sācis vadīt domi, atradis to gružkastē iemestu un saburzītu. Karte izdota 1926. gadā – tieši tad, kad nelielais Āžu miests pārtapis par Viesīti, taču ir tik precīza, ka visi kadastra numuri der joprojām.
Bānītis
20. gadsimts ne tikai Viesītei, bet visai Sēlijai atnesa lielas pārmaiņas, dodot Augšzemei tehnikas brīnumu – savu dzelzceļu, kas izmainīja novada saimniecisko un kultūras dzīvi. Šaursliežu dzelzceļu uzbūvēja vācieši 1914.–1916. gadā, savukārt lokomotīve tapusi Berlīnes firmā “Schwarzkopf” 1918. gadā. Pēc I pasaules kara bānītis tika pielāgots arī pasažieru pārvadāšanai, bet padomju gados kalpojis koku izvešanai.
Mazā bānīša laiks beidzās 1972. gada 31. augustā, kad tas veica pēdējo reisu, bet pēc 30 gadiem sākās tā atdzimšana līdz ar Viesītes muzeja “Sēlija” veidošanos. Tagad muzeja Bānīša kompleksā var aplūkot gan lokomotīvi ar vagoniem un dzelzceļa fragmentus, gan depo, palīgēkas un citus apskates objektus. Kādreizējie dzelzceļnieki vēl aizvien vecajā stacijā reizi mēnesī pulcējas uz vēlajām brokastīm, un katru gadu augusta pirmajā svētdienā Viesītē notiek Dzelzceļnieku svētki. Mazā bānīša ceļš, kur kādreiz atradušās sliedes, dabā saglabājies daudzviet.
Āzis
Savukārt Viesītes jaunais simbols – Āzis te vēl tikai sāk iedzīvoties, jo ar svinīgu ceremoniju un pūtēju orķestra dziesmām tika atklāts šāgada 22. jūnijā. Skulptūras autors ir mākslinieks Andris Abiļevs, un viņš to veidojis no kompozīta materiāliem, kas ir ļoti izturīgi un nerūsē, un uz metāla armatūras pamata. Āzis ir īsts “basketbolists” – gandrīz divus metrus augsts. Cerams, ka tā kalpošanas mūžs būs ilgāks nekā bānītim.
Bet teicienu “Kungi, Āži, izkāpiet!” zina katrs viesītietis. Kad mazais bānītis tuvojies Āžu miestam, konduktors skaļā balsī brīdinājis, kāda stacija klāt: “Kungi, Āži, izkāpiet!” Kungiem tas nav paticis, bet nezin kādēļ konduktors šo teicienu nav papildinājis ar: “Kungi, dāmas, Āži klāt!”
Iedomāsimies, ka varam iekāpt bānītī un lēnām ar to pukšķināt uz veco Eķengrāvi un Āžu miestu: “Dāmas, kungi, Viesīte klāt!”
Vecais Āžu miests agrāk un mūsdienās
No tiem laikiem, kad Viesīte vēl saucās Eķengrāve un vēlāk Āžu miests, saglabājies Āžu krogs – pilsētas vecākā ēka, kas uzcelta ap 1840. gadu. Krogs un stadula zirgiem pastāvēja un darbojās arī Latvijas pirmās brīvvalsts gados, bet pēc II pasaules kara pārbūvēts un pārveidots ugunsdzēsēju depo vajadzībām, un savi ugunsdzēsēji Viesītei ir joprojām. Arī aptieka, ko 1884. gadā dibinājis tās īpašnieks Kārlis Osterhofs, ir viena no vecākajām aptiekām Latvijā un vēsturiskajā ēkā darbojas vēl aizvien.
Ar Viesīti nesaraujamām saitēm saistīta Stradiņu dzimta, tāpēc pilsētas vēsturiskajā centrā atrodas piemiņas akmens, un plāksne uz zaļās koka mājas vēsta, ka laikā no 1902. līdz 1914. gadam te dzīvojis izcilais latviešu ķirurgs, akadēmiķis, profesors un Medicīnas muzeja dibinātājs Pauls Stradiņš. Viņam arī iekārtota piemiņas istaba, kas patlaban pārtop par veselu muzejmāju. Savukārt pie Viesītes vidusskolas lepni stāv Paula Stradiņa krūšutēls, kura autori ir tēlnieks Kārlis Jansons un arhitekts Edvīns Vecumnieks.
Piemiņas zīme uzlikta arī pie mājas Brīvības ielā 15 – par godu rakstniecei Annai Brodelei, kura šeit pavadījusi bērnību, bet vēlāk pilsētu slavenu padarījusi ar romānu “Klusā pilsētiņa” par 30. gadu Viesīti.
Pilsētiņā ir vēl trīs īpašas vietas – piemineklis Viesītes atbrīvotājiem jeb brīvības, neatkarības un piemiņas simbols 1919. gada 14. oktobrim, kad Viesītes aizstāvji cīnījās pret bermontiešiem un guva uzvaru. Tas uzcelts par iedzīvotāju ziedojumiem un atklāts 1935. gada augustā. Padomju laikā šeit izveidoja Brāļu kapus, bet pieminekli viesītieši noslēpa apstādījumu aizsegā. 1989. gada Lāčplēša dienā to atklāja otrreiz.
Otra īpašā vieta – Viesītes Brīvības baznīca, kas atrodas uz Valeskalniņa, ir pēdējais Latvijā uzceltais luterāņu dievnams pirms II pasaules kara. Arī baznīca tapusi par saziedotiem līdzekļiem un iesvētīta 1939. gadā. Par pašu Valeskalniņu teika stāsta, ka reiz, diviem milžiem cīnoties un vienam no tiem krītot, tas turpat apglabāts. Milža kaps tad nu arī esot Valeskalniņš, saukts arī par Āža muguru.
Un trešā vieta ir Mīlestības saliņa ar tajā izvietoto brīvdabas estrādi. No pilsētas vēsturiskā centra turp var nokļūt pa īpaši izveidotu Mīlestības taku, kas ved cauri purvainam mežiņam apkārt Mazajam ezeram. Šī vieta jau kopš 30. gadiem ir iecienīta mīlētāju tikšanās vieta un saglabājusies kā mūžīgās mīlestības un uzticības simbols. Uz saliņas zvērētai mīlestībai esot īpašs spēks.
Pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Laura Liepiņa, kura pārstāv to vecumu, kas bieži redzams uz saliņas, atklāj, ka vistuvākajā laikā Mīlestības taka tiks “uzlabota” – tā sāksies pie domes un pa jaunizveidotu taku gar Mazo ezeru tālāk aizvedīs līdz estrādei. Viesītes novada domes projekts “Mīlestības takas rekonstrukcija Viesītes pilsētā, 1. kārta” jau guvis apstiprinājumu un aplēsts gandrīz 10 000 eiro vērtībā. Šis projekts ir daļa no lielāka projekta, ko pašvaldība plāno īstenot tuvākajos piecos gados, izveidojot atpūtas vietas ezeriņa krastā un Draudzības kalniņā, no kura var novērot ūdensputnus.
Viesīte tiek dēvēta gan par kultūras saliņu, gan Sēlijas rotu un centru. Un tam ir pamats, jo te atrodas lielākais jaunuzceltais kultūras nams Latvijas laukos. Vērienīgajā ēkā ir koncertzāle ar 450 sēdvietām, atsevišķa kinozāle, Tradīciju zāle, Deju zāle un dažādas telpas gan lielu, gan mazāku pasākumu rīkošanai.
Šo namu 80. gadu beigās sāka celt agrofirma “Daugava” un tika līdz karkasam, sienām un materiāliem, bet pēc lielajiem notikumiem un pārmaiņām valstī celtniecība apstājusies. Daudz netrūka, ka ar to viss būtu beidzies, jo vienurīt piebraukušas septiņas mašīnas, lai materiālus vestu prom. Jānis Dimitrijevs operatīvi sazinājies ar agrofirmas vadītāju un lūdzis to nedarīt. Tā viņi materiālus nosargājuši un vēlāk celtni un Kultūras pili pabeiguši saviem spēkiem, no valsts naudas tur nav ieguldīts ne santīms. To, cik šī celtne nozīmīga, liecina aizpērn veiktā interaktīvā balsojuma rezultāts – par Viesītes novada logo izraudzītajā attēlota tieši Kultūras pils.
Kultūras pils direktore Raisa Vasiļjeva lepojas arī ar ģerboni Tradīciju zālē, un iespējams, ka arī tas ir lielākais Latvijā. Ģerbonis gatavots no māla, un to veidojusi vietējā keramiķe. Savukārt lielās koka lustras Tradīciju zālē darinājis pazīstamā režisora Jāņa Streiča brālis kokmākslinieks Ēriks Streičs.
Protams, uzturēt šādu grandiozu celtni nav viegli, tāpēc tajā draudzīgi sadzīvot cenšas gan daudzie pašdarbnieku kolektīvi, gan bibliotēka, komunālā saimniecība, Valsts policijas iecirkņa, Valsts nodarbinātības aģentūras pārstāvji un robežsargi, gan arī kafejnīcas saimnieki un apmeklētāji. Laura un Viesītes jaunieši ar nepacietību gaida brīdi, kad varēs pievienoties šā skaistā nama apdzīvotājiem, jo patlaban šeit tiek iekārtota arī telpa jauniešiem. Domes priekšsēdētājs un arī vidusskolas direktors atzīst, ka, pateicoties Laurai, kurai otrs pienākums pašvaldībā ir organizēt darbu ar jaunatni, vietējie jaunieši kļuvuši daudz aktīvāki un īstenojuši vērā ņemamus projektus, piemēram, iekārtojuši hokeja laukumu, rīko konkursus un talkas, neaizmirst arī vecos ļaudis.
Tomēr visvairāk Viesīti augšupceļ gadsimtiem cauri saglabātās un arī mūslaikos koptās garamantas, kas bagātīgi rodamas Viesītes muzejā “Sēlija”. Tā pārziņā ir gan Bānīša komplekss, gan Paula Stradiņa skola – profesora piemiņas ekspozīcija, kā arī Latvijas fotogrāfijas pamatlicēja Mārtiņa Buclera kabinets Lonē. Muzeja darbinieki priecājas, ka ar katru gadu muzejs “apaug” – gan ar jaunām ekspozīcijām, gan telpām un sākusies arī muzeja parka veidošana. Pateicoties Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības projektiem, muzejmeitenes tikušas arī pie labiem kaimiņiem, jo muzeja teritorijā darbojas tūrisma informācijas punkts un Amatnieku centrs.
Viesītes Amatniecības centrs ir vieta, kur pulcējas adītājas, audējas un citu rokdarbu pratējas un arī kokapstrādes meistari. Viesītes vārdu ārpus novada robežām nes koktēlnieki brāļi Aigars un Ivars Rūrāni, kuru koka norādes zīmes un skulptūras ir sastopamas gan Viesītē, gan arī citviet Latvijā un kaimiņvalstī Lietuvā. Zem Amatniecības centra jumta aktīvi darbojas biedrība “Zīle”, un veiklo roku īpašnieču uzadītās gan vienkāršās un ikdienā valkājamās zeķes un cimdi, gan darinājumi ar sēļu jeb tā saucamajiem putraimrakstiem “aiziet tautās”. Rokdarbnieces, protams, arī tamborē, auž un izšuj un izveidojušas vietējo suvenīru – zīlītes, saskaņojot to ne tikai ar biedrības vārdu, bet arī ar Viesītes novada simbolu – ģerbonī attēlotajām zīlītēm.
Pašvaldības projekti un problēmas
Viesītes novada pašvaldība izveidota 2009. gadā, apvienojot Viesītes pilsētu ar lauku teritoriju un Elkšņu, Rites un Saukas pagastus, un, kā uzsver Viesītes novada domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs, jaunā novada vērtības ir sirsnīgi un darbīgi cilvēki, bagāts kultūrvēsturiskais mantojums, tradicionālais lauku dzīvesveids, daudzveidīga, neskarta daba – pļavas, meži, purvi, ūdeņi, klusums un miers.
Pašā “Klusajā pilsētiņā”, kā to nosaukusi rakstniece Anna Brodele, pašlaik miera gan nav, jo visas ielas ir saraktas un gaida savu kārtu asfaltēšanai. Paralēli tiek realizēti ūdenssaimniecības, kanalizācijas un siltumsaimniecības projekti. Būvdarbus veic firma no Lietuvas, un viņiem ir citādāka koncepcija, nekā pie mums ierasts, jo viņi paši arī asfaltēs. Viss notiek ļoti ātros tempos, un, kaut projekts jānoslēdz nākamā gada aprīlī, būvnieki sola, ka viss būšot kārtībā jau šoruden. Tikko novadā pabeigti divi lieli energoefektivitātes projekti, un nu mazuļi un viņu vecāki var priecāties par nosiltinātajiem bērnudārziem Ritē un Viesītē. Šie un citi projekti tapuši un īstenoti, pateicoties pašvaldības Attīstības nodaļas darbinieču Ineses Vītolas un Agneses Kalniņas ieguldītajam darbam.
Smagākais jautājums pašvaldībā ir apkure un iedzīvotāju parādi. To summa visu laiku nemainīgi turas ap 100 tūkstošiem – Viesītes rocībai tas ir ļoti daudz. Nupat sagatavots projekta pieteikums, lai siltinātu pašvaldībai piederošu māju, kas ir viena no pēdējām Viesītē uzceltajām un arī vissliktāk būvēta. Pašvaldības dzīvojamais fonds veidojies no divu lielu uzņēmumu – “Jēkabpils meliorācijas” un agrofirmas “Daugava” dzīvojamā fonda, bet vissarežģītākā situācija ir ar vienu no divām piecstāvu ēkām, kas stāv tukša un izdauzītiem logiem. Tā nepieder pašvaldībai, citādi jau būtu nojaukta. Privatizācijas laikā saimnieks, kas to iegādājās, dzīvokļus iztirgoja tālāk, un kādi 20 pārdoti svešzemniekiem – viņi Viesītē nav deklarējušies, bet īpašums te skaitās. Tā kā pašvaldībai nav iespēju ne uzrunāt, ne ietekmēt šos “saimniekus”, šobrīd tiek kārtota dokumentācija, lai uzsāktu tiesvedību.
Otra lielākā problēma saistās ar arodskolu, ko pašvaldība pārņēma savā īpašumā. Skolu slēdza pagājušā gada septembrī, bet vēl līdz šim Izglītības un zinātnes ministrija to oficiāli, ar dokumentiem nav nodevusi Viesītes novadam. Tomēr pašvaldība bijušās Viesītes arodvidusskolas teritoriju pamazām apsaimnieko, lai tā ātri neiegūtu tādu pašu paskatu kā nolaistā piecstāvu māja. Uz turieni pārvietoti abi pašvaldības uzņēmumi – SIA “Viesītes transports”, kas ne tikai nodrošina skolēnu pārvadājumus, bet arī iznomā autobusus un veic ceļu uzturēšanu, un SIA “Viesītes komunālā saimniecība” ar visu tehniku, kā arī tur darbojas Viesītes Sporta skola.
“Arodskolas teritoriju piepildīt, apsaimniekot un savest kārtībā tādam mazam novadam kā mēs nav viegli, taču mani uztrauc vēl kāda lieta: gan arodskolas, gan skolas un bērnudārzi, gan mūzikas un sporta skolas, gan muzeji un kultūras nami pilsētā un novadā ir vajadzīgi arī tāpēc, ka tas veido vietējās inteliģences sastāvu,” uzskata pašvaldības vadītājs. “Mūsu reģions un novads profesionālās izglītības iestāžu reformā cietis vissmagāk, jo pirms tam jau slēgta Saukas skola, kaut gan uzskatu, ka to varēja pārveidot, teiksim, par apmācības centru grūti audzināmajiem. Toreizējā Saukas profesionāli tehniskās skolas vadība diemžēl tam nepiekrita. Tagad skola ir izdemolēta un tukša, un īpašnieks, kas to privatizēja, mēģina pārdot, taču nesekmīgi.”
Viesītes novadā ir četras kapitālsabiedrības – “Viesītes komunālā saimniecība”, “Viesītes transports”, “Viesītes veselības un sociālās aprūpes centrs” un kempings “Pērlīte”, kas netika nodots privatizācijai. Šogad pašvaldība ķērusies pie tā sakārtošanas, un pirmais projekts par piedzīvojumu takas izveidi jau apstiprināts. Taču tas ir tikai iesākums, jo gleznainajā vietā pie Viesītes ezera ir jāatjauno gan vecās kempinga mājiņas, gan galvenā ēka, gan atpūtas bāzes teritorija. Ne mazāk gleznaina ir arī Saukas ezera apkārtne, kur izveidots Saukas dabas parks. Tuvākajā nākotnē tur tiks īstenots liels valsts mēroga projekts, kas paredz gan ezera apkārtnes labiekārtošanu, gan torņa un peldvietu atjaunošanu.
Ko viesītieši dara atšķirīgāk nekā citi?
Neraugoties uz to, ka ir neliela pašvaldība, tomēr uztur savu Sporta skolu, ko apmeklē 230 bērnu (arī no apkaimes), un Mūzikas un mākslas skolu ar 70 audzēkņiem.
Viesītes novadam ir vairākas sadraudzības pašvaldības – Rokišķi Lietuvā, Hobro Dānijā, Čeladža Polijā un Židačiva Ukrainā. Aktīvi draudzējas arī jaunā paaudze – tā šovasar futbola komanda jau pabijusi Slovākijā, četri jaunieši un pašvaldības jaunatnes lietu speciāliste Laura Liepiņa ar Sporta skolas direktoru Jāni Osi – Ukrainā, 15 bērni un divas audzinātājas kā katru gadu jūlijā devās uz nometni Polijā, bet poļu jaunieši uz Viesīti, turklāt abas grupas allaž izmanto vienu un to pašu autobusu – vienus atved, otrus aizved un tāpat atpakaļ, līdz ar to abām pusēm nav lieku tēriņu. Pateicoties sabiedriskajai organizācijai “Sēļu zīle”, kas nodarbojas ar starptautiskiem projektiem, nesen iegūti jauni draugi arī Rumānijā.
Jau divus gadus Viesītei ir savs kuģis un astoņi draugi “uz ūdens”. Patruļkuģis, kam dots vārds “Viesīte”, ir pirmais Latvijā būvētais karakuģis. Tam ir arī sava krustmāte – viesītiete Daina Vītola, un, pateicoties viņai, kuģa komandai izveidojusies cieša sadarbība ar Viesītes pašvaldību.
Viesītē pagājušā gada augustā tika atklāts “Zaļais tirgus”, kas darbojas zīmola “Mājtirgus” ietvaros. “Zaļā tirgus” dienas ir katra mēneša otrā ceturtdiena un ceturtā sestdiena, bet pārējās dienās šeit tirgojas mājražotāji un amatnieki.
Viesītē izveidotajā veselības un sociālās aprūpes centrā tiek sniegta gan īslaicīga, gan ilgstoša sociālā aprūpe un arī veselības aprūpe. Īstenībā tā ir neliela slimnīciņa ar vairāk nekā 20 gultām, un vairums pacientu tur ir veci cilvēki un invalīdi.
Vēl Viesītē ieviests jauns sociālā pakalpojuma veids sociālā dienesta darbā, kas ir popularizēšanas vērts.
Bērniem jāaug ģimenē!
Tas nav tikai sauklis, ikviens taču uzskata, ka bērnam vislabāk ir pie mammas un tēta, kaut reizēm ģimenē nogājis kas greizi. Tāpēc arī tad, ja nav citas izejas un bērns jāizņem no ģimenes, bāriņtiesas šo soli sper ar ļoti smagu sirdi un cenšas sameklēt viņam jaunas mājas. Bet viesītieši izdomāja “pa savam” un bērnus, kas ievietoti bērnunamos no Viesītes novada, atveda atpakaļ pie īstajiem vecākiem.
“Šī ideja radās pērn, domājot, ko iesākt ar ģimeni, kurai bija atņemti seši bērni. Viņu vecāki nav nekādi alkoholiķi, tikai paši auguši bērnunamos un ir ar garīgu atpalicību, tāpēc viņiem pietrūkst sadzīves prasmju. Bet bērnus viņi mīl, un arī mazie, protams, mīl mammu un tēti. Tāpēc nolēmām palīdzēt,” stāstījumu aizsāk pašvaldības vadītājs Jānis Dimitrijevs.
“Ja tomēr esam spiesti bērnu no ģimenes izņemt, vispirms viņš nonāk krīzes centrā – tas ir brīdinājums vecākiem. Bet, ja arī tad vecāki nesaprot, kas viņiem jāmaina savā dzīvē, nekas cits neatliek kā kopā ar psihologu un policistu vest bērnus prom no mājas,” stāsta Viesītes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Sandra Grigorjeva, kurai to nācies darīt vairākreiz. “Pieminētajā sešu bērnu ģimenē mazajiem bija tikai viens lūgums: lūdzu, nedaliet mūs! Teicu: nē, bērniņi, man ir sarunāta vieta bērnunamā, kur jūs būsiet visi kopā, kamēr mammīte ar tēti kārtos māju, tīrīs, kops un mazgās. Kad viņi to pabeigs, tad atgriezīsieties ģimenē. Savukārt vecākiem stingri pieteicu sazināties ar bērniem, jo aizvedot viņiem solīts, ka tas ir uz laiku, kamēr mamma ar tēti kārto māju, nevis tāpēc, ka viņi nemīlētu savus bērnus.”
Vecāki arī mēģinājuši cīnīties, pat kaut ko remontēt un krāsot atbilstoši savai izpratnei, tomēr nekāda lielā kārtība mājā tā arī nav iestājusies un viss aizgājis vecajās sliedēs. Tad Sociālā dienesta vadītāja Sarmīte Matačina kopā ar bāriņtiesas priekšsēdētāju, domes priekšsēdētāju, izpilddirektoru, Sociālā dienesta vadītāju un galveno grāmatvedi sēdušies pie viena galda un nosprieduši, ka jāmeklē cits risinājums. Pašvaldība par saviem līdzekļiem pilsētā izremontējusi trīsistabu dzīvokli un izveidojusi štata vienību – aprūpētājs ar atbalsta personas pienākumiem, kurš katru dienu iet pie ģimenes un māca, kā pareizi dzīvot un tikt galā ar sadzīviskām lietām.
Sarmīte Matačina uzsver, ka metode, iespējams, izrādījusies tik veiksmīga, pateicoties sociālās darbinieces darbā ar ģimenēm un bērniem Sandras Nikolajevas un aprūpētājas Ligitas Puras komandas darbam, pārraugot uzticētās piecas ģimenes.
Šīs ģimenes sociālais dzīvoklis iekārtots sadarbībā ar partneriem no Somijas. Pateicoties Sociālā dienesta darbinieku neatlaidībai, sarūpētas gan mēbeles, gan trauki, gan rotaļlietas un apģērbs.
Pa šo laiku Viesītes novada pašvaldībā izremontēti jau vairāki dzīvokļi un ģimenēs atgriezušies gandrīz visi novada bērni, kas bijuši bērnunamos.
J. Dimitrijevs: “Tas pagaidām ir kā eksperiments, taču uzskatu, ka šis ir gan tālredzīgs solis, gan ekonomiski izdevīgs. Nu parēķiniet – par vienu bērnu, kurš uzturējās bērnunamā, mēs maksājām vairāk nekā četrsimt eiro mēnesī, pareizinot ar sešiem bērniem, sanāk divarpus tūkstoši mēnesī. Nav grūti saskaitīt, cik tas ir gadā. Bet, ja šādu bērnu daudz... Tomēr galvenais ieguvums nesaistās tikai ar naudu – lielākie vinnētāji ir bērni.” Sociālā dienesta vadītāja Sarmīte Matačina piebilst, ka par šo metodi jau interesējušies kolēģi no citiem novadiem.
Skats no Ormaņkalna
Ciemoties Viesītes novadā un neuzkāpt Sēlijas augstākajā virsotnē – Ormaņkalnā, no kura pārredzama ne tikai Saukas un Lones apkaime, bet pamalē jaušama arī Lietuvas pierobeža, būtu nepiedodami. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ceļvedī pa Viesītes novadu teikts: vai pa ceļu vai pa lauku, visi ceļi ved uz Sauku! Ormaņkalns bijis seno senču pulcēšanās vieta, no kurienes speciāli saucēji pulcinājuši ļaudis no tuvākas un tālākas apkārtnes uz sapulcēm un svētkiem. No tā arī radies nosaukums – Sauka.
Saukas ezera ainavu pamatoti dēvē par Sēlijai vistipiskāko – ceļu līkloči, pauguri, ainaviski skati. Saukas ezers pēc izmēra ir 15. lielākais Latvijā. Ap to 1987. gadā izveidots Saukas dabas parks, kas ir īpaši aizsargājamā dabas teritorija un kam piešķirts arī Natura 2000 – Eiropas nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas statuss. Dabas parks veidots Sēlijas paugurvaļņa ainavas un biotopu aizsardzībai. To apsaimnieko Saukas dabas parka biedrība, ko vada Gita Kļaviņa. Ar biedrības palīdzību apkaimē tiek veidoti jauni tūrisma produkti un pakalpojumi.
Saukas pusē ir daudz skatāma un ieraugāma ne tikai no augšas. Tā Kņāvu pilskalna apkārtnē konstatēts īpaši stiprs zemes magnētisms un ļaužu nostāstos dzīvo leģenda par kalna spēju izkliedēt lietus mākoņus, “Bincānu” Velniņu takā izvietotas brāļu Rūrānu veidotās koka skulptūras pēc Rūdolfa Blaumaņa pasakas motīviem, pie Indrānu mājām aug vairāki dižozoli, no kuriem viens ir lielākais Sēlijā, Tālivalža gravā var pārbaudīt spēkus piedzīvojumu takā, ko veido vairāki tiltiņi un virvju šķēršļi, bet saimniecībā “Mazormaņi” tiek rīkotas izdzīvošanas nometnes. Šogad Saukā pie Dzirnavu dīķa izveidota arī jauna dabas taka – Krēslas stundas jeb Rūķa taka.
Savukārt Lonē atrodas fotogrāfijas pamatlicēja Latvijā Mārtiņa Buclera piemiņas istaba un piemiņas akmens. Jāpiebilst, ka viņš ir vienīgais fotogrāfs, kurš sāka ilustrēt Bībeli, izmantojot fotogrāfijas.
No Saukas pagasta Lejas Arendzāniem nācis komponists un mūzikas pedagogs Arvīds Žilinskis, kur viņa dzimtajās mājās izveidota piemiņas istaba. Jau laikus gatavojoties komponista 110. dzimšanas dienai, ko atzīmēs nākamā gada 31. martā, Viesītes novada pašvaldība kopā ar Saukas bibliotēkas vadītāju Veltu Lāci izdevusi grāmatu “Arvīds Žilinskis. Melnkaķītis baltķepītis. Dziesmas bērniem balsij ar klavierēm”. Tajā apkopotas 65 pazīstamākās, mīlētākās un jau folklorizējušās dziesmas bērniem, piemēram, “Lelles jaka”, “Laba slava sniedziņam”, “Ziemas miegs”, “Kaķīts mans”, “Vai tu zini, eglīte?” u.c. Grāmatas sirsnīgās ilustrācijas zīmējusi māksliniece Dzintra Aulmane.
Elkšņos brūvē kafeju, bet Vārnavā audzē vīnogas
Braucot pa Viesītes–Aknīstes ceļu posmā starp Elkšņiem un Klauci nevar nepamanīt daudzžuburu priedes, un netālu no Elkšņu skolas aug 600 gadu vecs dižozols, kura apkārtmērs ir 6,3 metri. Tās ir dabas dāvanas šaipusei, bet nesen atvērtā Elkšņu pagasta “Atmiņu istaba” – veltījums Elkšņu pamatskolai, Alberta Eglīša mantojumam, mājvietām un ļaudīm, kas te dzīvojuši.
Turpat Elkšņu centrā, tieši kaimiņos luterāņu baznīcai, kur pirms četriem gadiem, veicot remontu, ēkas pamatos tika atrasts iemūrēts galvaskauss, un līdzās īpašajam dabas un cilvēku veidotajam piemineklim izvestajām ģimenēm – piemiņas birzij, kur par katru izvesto pagasta ģimeni nākamajā rītā pēc deportācijas palikušie iestādījuši vienu liepu, atrodas neliela fabriciņa. Tai gan nav nekāda sakara ar abiem baisajiem notikumiem, vienīgi “kaimiņu būšana”. Kafejas ražotnē “Dzelmītes” no apkārtējo lauku labumiem – cigoriņiem, miežiem, ozolzīlēm un burkāniem top garšīgā kafeja “Alīda”, kas stiprinot ne tikai sirdi, bet visu organismu. Šīs kafejas recepti uzņēmuma īpašniece Jolanta Kovnacka ņēmusi no vecmammas Alīdas pūra, tāpēc viņai par godu dots šāds nosaukums. Savukārt otra marka nosaukta meitas vārdā, un Paulīne pati labprāt to dzer. Patlaban top kafejas trešā šķirne, kas sauksies otras vecāsmātes vārdā.
Savukārt Viesītes novada otrā malā netālu no Sperjāņu kalna, kas bijusi sena kulta vieta, un Sērpiņu pilskalna, ko sakopuši studentu korporācijas “Selonija” dalībnieki, ir vēl viens kalns – Ēvalda Pūpola vīna kalns Vārnavas “Rudzīšos”. Tas ir lielākais vīna kalns Latvijā, un daudzi vīnogu audzētāju stādus ņēmuši tieši no šejienes. Arī Sabiles dārzs atjaunots no Pūpola izaudzētajiem stādiem, un liela daļa viņa vīnogulāju aizceļojuši arī uz Norvēģiju un citām valstīm. Vīnkopja mūža darbs šopavasar augstu novērtēts, jo Ordeņu kapituls ilggadējam vīnogu audzēšanas speciālistam un selekcionāram Ēvaldam Pūpolam piešķīris Atzinības krusta V šķiru. Tagad stafeti no sirmā meistara pārņēmusi meitas Birutas ģimene.
Vecajam Stenderam – 300
Šogad nozīmīga gadskārta – 300 gadu – aprit ne tikai Viesītes novada, bet arī Sēlijas un visas Latvijas ievērojamai personībai – Gothardam Frīdriham Stenderam jeb Vecajam Stenderam, kurš savu mūžu veltījis ļaužu izglītošanai, gudrībai un zināšanu vairošanai. Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadītājs Andris Vilks viņu nodēvējis par Latvijas Leonardo da Vinči.
Vecais Stenders bija vācu izcelsmes mācītājs, zinātnieks, alķīmiķis, rakstnieks, tulkotājs, pirmās latviešu ābeces autors un devis izcilu ieguldījumu latviešu valodas gramatikā, valodniecībā un tautas izglītošanā. Pirmais lielākais Stendera veikums latviešu prozā bija Vecās un Jaunās Derības literārs pārstāstījums bībelstāstu formā. 1774. gadā izdota “Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas” – pirmā populārzinātniskā grāmata latviešu valodā par ģeoloģijas, ģeogrāfijas, fizikas un astronomijas jautājumiem. Viņš bijis arī tehniski domājošs. Kad darbojies galmā Kopenhāgenā, izgatavojis Dānijas un Norvēģijas karalim Frederikam V divus globusus, kas ir saglabājušies un atrodas Kopenhāgenā. Jaunākais atklājums ir tāds, ka Vecajam Stenderam pieder arī veļasmašīnas izgudrotāja gods.
Vecā Stendera mūžs bija cieši saistīts ar Sēliju – viņš bija Sunākstes draudzes mācītājs, kā arī darbojies Sēlpilī. Tāpēc viņa atdusas vieta ir blakus Sunākstes baznīcai, kur Stenderu dzimtas kapos jeb Stenderu kapu kalniņā guldītas piecas Stenderu dzimtas paaudzes. Vecā Stendera kapu sedz Daugavas dolomīta kapakmens plāksne ar uzrakstu: “Sche aprakts G.F.Stenders LATWIS dzim. 1714 mirr. 1796 ar sawu gafpafchu” (Še aprakts G.F. Stenders, latvis, dzimis 1714. g., miris 1776. g., ar savu gaspažu”).
Pirms 25 gadiem pie Sunākstes luterāņu baznīcas, kas tiek saukta par Balto baznīcu, 1989. gadā atklāts piemiņas akmens Vecajam Stenderam. Tajā iecirstais uzraksts ir no “Augstas gudrības grāmatas”. Katru gadu augusta pēdējā svētdienā Sunākstes Baltajā baznīcā notiek Vecajam Stenderam veltīts dievkalpojums.
Mūslaikos Veco Stenderu vairāk zina kā pirmās ilustrētās latviešu ābeces “Bildu ābice” autoru. Tā uzrakstīta un uzzīmēta 1787. gadā. Šopavasar pēc Pētera Stradiņa un Valda Pīrāga iniciatīvas viesītieši kopā ar ieinteresētajiem talciniekiem no Rīgas (ārsti, mākslinieki, Nacionālās bibliotēkas pārstāvji) par godu Vecā Stendera trīssimtgadei izveidojuši Ābeces taku, kas sākas pie Stenderu kapu kalniņa un aizved uz vietu, kur atradās mācītājmuiža. Takas garumā iespējams iepazīt Bildu ābices burtus un pamācības.
Pagājušā gada talkā viesītieši sakopuši arī Vārenbrokas (Vārnavas) muižas barona fon Bēra pašnāvībā mirušās meitas Angelas kapu, kas atrodas aiz kapu sētas bijušās robežas. Pērnā gada 16. augustā Stenderu kapu kalniņā uzstādīts restaurētais Angelas fon Bēras kapa piemineklis – baltais eņģelis, kas glabā stāstu par traģisku mīlestību.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017